Skip to content

LĀB ziņas

LĀB paveiktais 2021. gadā

Godātie kolēģi!

Latvijas Ārstu biedrība no sirds jums saka paldies par kopā paveikto, uzticību un izturību šajā pārmaiņu laikā!
Noslēdzot 2021. gadu, esam apkopojuši mūsu lielākos darbus:

Aicinām pagarināt biedra statusu un aktīvi līdzdarboties Latvijas veselības aprūpes pilnveidē!

Saskaņā ar Latvijas Ārstu biedrības statūtu 11.7. punktu, biedri, kam ir biedra naudas maksājuma parāds vairāk nekā 2 (divus) gadus, t.i., pēdējais maksājums veikts par laika periodu līdz 31.12.2019., un šo statusu nepagarinās, samaksājot biedra naudu līdz 27.12.2021., LĀB valdes sēdē 28.12.2021. lems par izslēgšanu!

Aktuālo informāciju par biedra statusu, resertifikāciju varat apskatīties savā profilā: “Mans profils”.
Biedra tiesības un priekšrocības: https://www.arstubiedriba.lv/biedru-prieksrocibas/

Dr. Ilze Aizsilniece
Latvijas Ārstu biedrības prezidente

In memoriam: pedagogs un zinātnieks Juris Leja (9.08.1938–15.12.2021)

P. Cīrulis. No Valsts arhīva krājuma. 1987. gads. Medicīnas Zinātņu doktors, profesors Juris Leja P. Stradiņa klīniskajā slimnīcā.

15. decembrī mūs atstāja izcilais latviešu zinātnieks, pedagogs, gastroenterologs un fiziologs, Rīgas Medicīnas institūta/Latvijas medicīnas akdēmijas/Rīgas Stradiņa universitātes profesors Juris Leja.

Juris Leja dzimis Rīgā, 1938. gada 9. augustā baltu filoloģes Irmas Lejas un ekonomista, jurista Johana Lejas ģimenē. Karš un padomju okupācija izmainīja abu vecāku dzīvi – māte strādāja par pedagoģi, skolas direktori, vēlāk – klavierskolotāju, tēvs nonāca izsūtījumā Mordovijā (par nepareizo avīžu lasīšanu), un viņam ar divām augstākajām izglītībām vēlāk nekad nebija lemts strādāt savā profesijā.

Kara laikā ģimene bēgļu gaitās pameta Rīgu un nonāca Kurzemē. Māte bija direktore Dundagas vidusskolā, kas atradās Dundagas pilī, pie kam ģimene arī dzīvoja šajā pilī. Viena  no spilgtākajām Jura bērnības atmiņām bija mokoša mazgāšanās Dundagas pils barona vannas aukstajā ūdenī. Šobrīd Dundagas vēsture stāsta, ka vienā naktī direktore ar dēlu pēkšņi un negaidīti no Dundagas pazudusi. Tur nav piefiksēts, ka tā laika vietējais partijas sekretārs bija pačukstējis, ka viņu vārdi atrodami izsūtāmo sarakstā, un ieteicis ‘iejukt Rīgā’, ko viņi arī izdarīja. Zīmīgi, ka iemīļoto skolotāju naktī uz vilcienu pavadīt slepus bija ieradusies visa 12. klase.

Pēc vidusskolas beigšanas Juris Leja iestājās Rīgas Medicīnas institūtā, jauagri studiju laikā iesaistījās pētniecības darbā, un jau otrajā kursā tika ievēlēts par Rīgas Medicīnas institūta Studentu zinātniskās biedrības (SZB) priekšsēdētāju. Eksperimentus fizioloģijas jomā ar suņiem veica vairāku dienu garumā, arī brīvdienās. Nereti Normālās fizioloģijas katedras vadītāja docente Alvīne Pāvule svētdienās viņu apciemoja katedras telpās, iekurinot krāsni un atnesot pusdienas. Studiju laikā Juris Leja sapņoja par karjeru ķirurģijā, taču intereses pētniecībā ņēma virsroku. Tiesa – pēc RMI beigšanas strādājot Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā un jau par profesoru, viņš turpināja voluntēt P. Stradiņa klīniskajā slimnīcas ķirurģijas nodaļā un daudz operēja kuņģa-zarnu trakta patoloģijas.

Par lielāko Jura Lejas veikumu kļuva pH-metrijas attīstība. Pagājušās simtgades sešdesmito gadu sākumā darbs pie pH-metrijas izstrādes aizsākās ZA  Eksperimentālās medicīnas institūtā. Metodes izstrādi profesors Pauls Stradiņš bija rosinājis profrsoram Jevgēņijam Lināram ar mērķi agrīni diagnosticēt kuņģa vēzi. Dažus gadus vēlāk metode tika attīstīta klīniskai izmantošanai. 20. gadsimta astoņdesmitajos gados pat pasaules līmenī ievērojami kuņģa fizioloģijas eksperimenti tika veikti Rīgas Medicīnas institūta Patofizioloģijas katedrā; tur bija iekārtota gan operāciju zāle, tostarp domāta suņiem, gan arī pH-metrijas kabinets. Iegūtie dati ļāva spriest par kuņģa sālsskābes sekrēcijas fizioloģiju; diemžēl šajā periodā iespējas iegūtos rezultātus publicēt starptautiski bija visai ierobežotas. Tomēr veiktie pētījumi ļāva izstrādāt pieejas kuņģa fizioloģijas izmeklējumiem, kas tika plaši izmantoti ikdienas praksē.

Latvijā izstrādātie diagnostikas algoritmi tika pieņemti gandrīz visās padomu republikās. Rekomendācijas pH-metrijas veikšanai Jura Lejas redakcijā tikušas daudzkārt publicētas gan Latvijā, gan Maskavā un Ļeņingradā krievu valodā, bet Maskavas izdevniecība “MIR” šīs rekomendācijas izdeva arī angļu valodā. Pētījumi un atklājumi tika novērtēti ar 1977. gada Latvijas (LPSR) Valsts prēmiju –G. Andrejevs, J. Ašeļevičs, V. Purmalis, N. Skuja, J. Linārs, L. Ščerbakova, J. Leja tika apbalvoti „Par gremošanas orgānu patoģenēzes izpēti un šo orgānu slimību jaunu diagnostikas un ārstēšanas metožu radīšanu un ieviešanu praksē”.

Metode klīniski bija ieviesta visās Latvijas centrālajās un rajonu slimnīcās, gan arī vismaz 20 bijušās citu republiku vadošajās medicīnas iestādēs. Izveidojās tas, ko šobrīd dēvē par jaunuzņēmumu (‘spin-off’) LEGEDY (no 1998. līdz 2007. gadam), kas ar Rīgā izgatavotajām diagnostikas iekārtām aprīkoja medicīnas iestādes tālu aiz Latvijas robežām, tostarp Maskavā, Ļeņingrada, Samārā. Tika izstrādāta endoskopiskās pH-metrijas metode. Interesanti, ka vēl šobrīd endoskopiskās pH-metrijas metode, gan ar citu ražotāja vārdu – tiek izmantota daudzās pasaules klīnikās, t.sk., Maskavas Prezidenta klīnikā. Datorizētās aparatūras izstrādē iesaistīti bija arī LU Cietvielu fizikas institūta speciālisti. Bijušās padomju republikās vēl šobrīd gastroenterologi atceras Jura Lejas vārdu – vai nu pēc personīgas pazīšanās, vai arī no grāmatām.

Ārstiem Juris Leja paliks atmiņā kā jaunākais un enerģiskākais profesors ne tikai Latvijā, bet tolaik – visā Padomju savienībā; Patoloģiskās fizioloģijas katedru kā profesors viņš sāka vadīt 32 gadu vecumā. Viņš bija studentu iecienīts, bet ļoti stingrs docētājs, kurš lasīja interesantas lekcijas, pārpilnas ar humoru un interesantiem skaidrojumiem. Patoloģiskās fizioloģijas kurss daudziem bijis visgrūtākais studiju procesā. Kavēt nodarbības nedrīkstēja. Kavētās lekcijas un nodarbības profesors lika atstrādāt, patoloģiskās fizioloģijas kursu ietērpjot shematiskos attēlos un karikatūrās. Vēlāk šis studējošo intelektuālais ieguldījums tika publicēts profesora grāmatās un metodiskajos materiālos, iekļauts lekciju ilustratīvajā materiālā, pieminot ilustrāciju autorus.

Juris Leja bija viens no salīdzinoši retajiem profesoriem, kas iestājās un aizstāvēja jaundibināto Latvijas Ārstu biedrību 1988. gadā, rīkoja Pirmo vispasaules latviešu ārstu kongresu (izstrādāja zinātnisko programmu) 1989. gadā, dibināja Rīgas Medicīnas  institūta Tautas frontes grupu un bija tās priekšsēdētājs, ļoti lielu ieguldījumu veica Rīgas Medicīnas institūtam pārtopot par Latvijas Medicīnas akadēmiju.

Atceroties profesoru, krāšņākās atmiņas ir saistītas ar viņa lielisko humora izjūtu. Viņš ap sevi radīja svētku auru – ietērpjot dzīvi dzejā un dziesmās. Muzikālās grupas gan variēja, pēdējos gados – no Latvijas Ārstu biedrības kopkora līdz ģimenes neformālam ansamblim.

Jaunībā Juris Leja aktīvi organizēja ģimenes un draugu braucienus pa Latvijas upēm, tika apceļotas gandrīz visas upes, kuras ar laivu var izbraukt. Vēlākos gados kopā ar mazbērniem tika apceļotas Latvijas muižas un pilis. Mazbērniem īpašu prieku sagādāja vectēva lasītās pasakas. Viņš aktīvi aizrāvās ar tenisa spēli, ko darīja līdz pat 82 gadu vecumam.

Latvijas ārstu paaudzei, kas studēja medicīnu 20. gadsimta otrajā pusē, profesors Juris Leja paliks atmiņā kā ekstraordināra, erudīta personība ar nedziestošu mīlestību pret zinātni un pedagoģiju, draudzīgu attieksmi pret studentiem un kolēģiem, neizsīkstošu humoru.

Izsakot līdzjūtību Jura Lejas ģimenei un draugiem,
Latvijas Ārstu biedrība

Biedrības “Latvijas Ārstu biedrība” biedru pilnsapulce 2022. gada 13. janvārī

Biedrība “Latvijas Ārstu biedrība” paziņo, ka Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) valde 2021. gada 30. novembra sēdē ir pieņēmusi lēmumu par biedru sapulces sasaukšanu pilnsapulces formā.

Biedrības “Latvijas Ārstu biedrība” biedru pilnsapulce notiks 2022. gada 13. janvārī tiešsaistē, izmantojot ZOOM platformu.

Sākums plkst. 15:00; pieslēgšanās iespēja no plkst. 13:30.

Darba kārtībā:

1. Biedru sapulces atklāšana, ziņojums par pieslēgušos un ieradušos biedru skaitu
2. Biedru sapulces vadītāja un protokolētāja, Balsu skaitīšanas komisijas ievēlēšana
3. Balsu skaitīšanas komisijas ziņojums par komisijas priekšsēdētāju
4. Prezidenta ziņojums
5. Profesionālo struktūrvienību (Sertifikācijas padome, Ētikas komisija, Aroda tiesa, Izglītības komisija) vadītāju ziņojumi
6. Revīzijas komisijas ziņojums
7. 2019. gada pārskata apstiprināšana
8. 2020. gada pārskata apstiprināšana
9. Diskusija par biedrības statūtu grozījumiem

Biedru sapulcē nav plānots apstiprināt statūtu grozījumus, bet uzsākt diskusiju par statūtu grozījumu nepieciešamību LĀB domes regulējuma un ģenerālsekretāra amata noteikumu pilnveidošanai.

Biedru pieslēgšanās biedru sapulcei notiks, izmantojot autentifikāciju www.latvija.lv un LĀB informatīvās sistēmas sadaļu “Biedriem” (https://is.arstubiedriba.lv/biedriem), kurā tikai biedriem būs iespēja pieslēgties biedru sapulcei ZOOM programmā. Biedriem uz reģistrētajām e-pasta adresēm tiks izsūtīts skaidrojums un videoinstrukcija par pieslēgšanos un attālinātu dalību biedru sapulcē.

Lūdzam visiem biedriem sākt pieslēgšanos vismaz stundu pirms biedru sapulces sākuma, lai reģistrācijas process neaizkavētu sapulces norisi. Pieslēdzoties biedru sapulcei ZOOM programmā obligāti jānorāda biedra pilns vārds un uzvārds, lai biedru var identificēt. Pirms pieslēgšanās jāiepazīstas ar pieslēgšanās noteikumiem, kas precīzi jāievēro, lai varētu pieslēgties un pilnvērtīgi piedalīties biedru sapulcē.

Biedriem, kuriem nav iespējas pieslēgties tiešsaistē, Biedrība nodrošina iespēju ierasties klātienē. Ja biedrs ir pilnvarojis biedru sapulcē piedalīties citu personu, tad pilnvarnieka dalība biedru sapulcē var notikt tikai klātienē. Biedru-juridisko personu pārstāvji biedru sapulcē var piedalīties tikai klātienē.

Ierašanās klātienē paredzēta Skolas ielā 6, Rīgā, 2022. gada 13. janvārī (reģistrācija no plkst. 14:00), kur biedriem un biedru pārstāvjiem būs iespēja pieslēgties biedru sapulces norisei. Reģistrējoties jāuzrāda personu apliecinošu dokumentu. Ierašanās klātienē pieļaujama, ja biedrs vai pārstāvis uzrāda Covid-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu.

Lūdzam biedrus iepriekš, līdz 2021. gada 31. decembrim, paziņot LĀB par biedra vai pārstāvja plānotu ierašanos klātienē.

Biedriem ir tiesības rakstveidā (tai skaitā izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus) balsot pirms biedru sapulces, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

1) balsojums tiek nodots tādā veidā, kas ļauj biedrībai biedru identificēt;

2) balsojums tiek biedrībai nodots vismaz iepriekšējā dienā pirms biedru sapulces norises dienas.

Balsošana biedru sapulcē tiks organizēta elektroniski, izmantojot ZOOM platformā pieejamās aptaujas formas.

Ja biedru sapulce nebūs lemttiesīga kvoruma trūkuma dēļ, atkārtota biedru sapulce notiks 2022. gada 16. februārī, plkst. 15:00, tiešsaistē, izmantojot ZOOM platformu.

Ja biedru sapulce nebūs lemttiesīga kvoruma trūkuma dēļ, sapulcējušies biedri tiks aicināti noklausīties priekšlasījumus par tēmu “Ārstu aizsardzība draudu izteikšanas gadījumā” un piedalīties diskusijā; par piedalīšanos tiek piešķirti tālākizglītības punkti resertifikācijai. Pasākuma norise plānota aptuveni līdz plkst. 17:00.

Rīgā, 2021. gada 10. decembrī   
Biedrības “Latvijas Ārstu biedrība” valdes vārdā prezidente Ilze Aizsilniece

Par veselības aprūpes nozares finansējumu un protesta akcijām

LR Valsts prezidentam Egilam Levitam
LR Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei
LR Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam
LR finanšu ministram Jānim Reiram
LR veselības ministram Danielam Pavļutam
LR Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas
priekšsēdētājam Mārtiņam Bondaram
LR Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājam Andrim Skridem
LR Saeimas frakcijas “Jaunā Vienotība” priekšsēdētājam Ainaram Latkovskim
LR Saeimas frakcijas “Attīstībai/Par!” Priekšsēdētājam Jurim Pūcem
LR Saeimas Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”–“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”
frakcijas priekšsēdētājam Raivim Dzintaram
LR Saeimas Jaunās konservatīvās partijas frakcijas priekšsēdētājam Jurim Jurašam
LR Saeimas sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa”
frakcijas priekšsēdētājam Jānim Urbanovičam
LR Saeimas Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājam Uldim Augulim
LR Saeimas frakcijas “Neatkarīgie” priekšsēdētājam Aldim Gobzemam
LR Tiesībsargam Jurim Jansonam
Latvijas Lielo pilsētu asociācijas prezidentam
Jūrmalas domes priekšsēdētājam Gatim Truksnim
Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdim Gintam Kaminskim
Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektorei Līgai Meņģelsonei
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājam Jānim Endziņam
Latvijas Pacientu organizāciju tīkla koordinatorei, Latvijas Hemofilijas biedrības un
Latvijas Reto slimību alianses prezidentei Baibai Ziemelei

2021. gada 2. decembrī, Rīgā Nr.01.23.2/ 270
Par veselības aprūpes nozares finansējumu un protesta akcijām

Latvijas Ārstu biedrība (turpmāk – LĀB) vēršas pie valsts augstākajām amatpersonām, Saeimas un valdības, kā arī sociālajiem partneriem, jo situācija veselības aprūpē ir sasniegusi kritisko robežu, kas atspoguļojas arī būtiski lielākā cilvēku mirstībā nekā citās Eiropas valstīs. Galvenais iemesls ir hronisks cilvēkresursu trūkums veselības aprūpē, ko līdzšinējā politiskā elite ir stūrgalvīgi un aroganti noliegusi desmitiem gadu.

Latvijā ir dramatiska medicīnas personāla un iedzīvotāju attiecība – uz 1000 iedzīvotājiem ir 1,5 reizi mazāk ārstu un 2 līdz 3 reizes mazāk māsu nekā vidēji citviet Eiropā. No Latvijas katru gadu aizbrauc 150 līdz 200 ārstu un simtiem māsu. 

Pazīmes liecina, ka Latvijas veselības aprūpes sistēmas noturība pret kovid pandēmijas izaicinājumiem nav pietiekama, lai varētu atļauties mazināt Covid-19 izplatības ierobežošanas pasākumus sabiedrībā, kā arī izvairīties no negatīvām sekām pacientu un sabiedrības veselībā. Oficiālās statistikas rādītājos tas izpaužas paaugstinātā gan kovid saistītajā papildu, gan vispārējā mirstībā, bet ilgtermiņā arī augstākā saslimstībā ar hroniskām slimībām. Iedzīvotājiem tas nozīmē tuvinieku zaudēšanu, veselības aprūpes pieejamības mazināšanos un augstākus līdzmaksājumus.

Šādas situācijas iemesli nav radušies pēkšņi, bet gan ilgstošā periodā – jau tā nepietiekamais publiskais finansējums veselības nozarē 2008. gada krīzes novēršanai tika samazināts vēl par 25%, bet atjaunots aptuveni tajā pat līmenī vien 2017. gadā, par ko atbildība ir piekritīga politiskai elitei. Veselības aprūpes sistēma, kas ilgstoši badināta un cieš no hroniskas finanšu „mazasinības”, kopš 20. gs. 90. gadiem ir zaudējusi veselu paaudzi medicīnas māsu, bet valsts budžeta finansējums veselības aprūpei arī nākamajos gados tiek plānots vairāk nekā divas reizes mazāks nekā vidēji citās Eiropas valstīs.

Tā vietā, lai pienācīgi atalgotu tos, kas rūpējas par iedzīvotāju un visas sabiedrības veselību, iecerēts grandiozs algu palielinājums valsts augstākajām amatpersonām, valsts pārvaldē un pašvaldībās strādājošajiem – no 40 līdz pat 450%!

Diemžēl īslaicīgās Covid-19 piemaksas varētu būt radījušas ilūziju sabiedrībā, ka veselības aprūpes speciālistu atalgojuma jautājums Latvijā ir atrisināts, tādēļ nav vairs aktuāls politiskajā darba kārtībā. Iespējams, šie maldi ir pamatā tam, ka 2022. gada budžetā plānotais atalgojuma palielinājums veselības aprūpē strādājošajiem ir vien 4,5%, kas ir tuvu Latvijas Bankas nākamā gada vidējās inflācijas prognozei…

LĀB uzskata, ka Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (turpmāk – LVSADA) prasības par vismaz 10% atalgojuma palielinājumu visiem veselības aprūpē strādājošajiem ir pamatotas. Vēl vairāk – politiķiem ir jātur solījums ne tikai par jaunā mediķu atalgojuma modeļa ieviešanu, bet arī atlīdzības palielinājumu, pretējā gadījumā tas nozīmēs tikai atlīdzības pārdali.

LĀB solidarizējas ar LVSADA pamatotajām prasībām, tomēr nevar atbalstīt streiku pašreizējos apstākļos, jo tā rezultātā nepārprotami cietīs pacienti, kurus šobrīd nevaram vainot aplamajā un tuvredzīgajā Saeimas un valdības īstenotajā veselības nozares finansēšanas politikā.

LĀB un nozares profesionālās organizācijas pašlaik kopīgi apsver citas protesta formas, jo uzskatām, ka mūsu profesionālais un ētiskais pienākums ir iestāties par pacientu un sabiedrības veselību, kā arī nozarē strādājošo likumīgajām tiesībām.

Latvijas ārstu vārdā aicinām atbildīgās amatpersonas nekavējoties pārskatīt valsts realizēto politiku veselības aprūpē, bet sabiedrību un pacientus kopīgi paust savu pilsonisko nostāju jau tuvākajās Saeimas vēlēšanās.

Latvijas Ārstu biedrības valdes vārdā
Dr. Ilze Aizsilniece

Profesoram Ilmāram Lazovsim – 90

Māris Pļaviņš, nefrologs, Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents

2021. gadu varētu nodēvēt par Ilmāra Lazovska (1931-2003)  atceres un deviņdesmitās dzimšanas dienas gadu. Latvijas Ārstu biedrības valde, Latvijas Nefrologu asociācija un visa Latvijas ārstu saime 2021. gada  19. novembrī atzīmēs profesora Ilmāra Lazovska nozīmīgo jubileju. Deviņdesmitgadnieku saimē  no godabiedriem šogad iekļaujas arī tiesu medicīnas eksperte Velta Volksone un Ilmāra Lazovska kursabiedrs internists profesors Ivars Siliņš. No 1956. gada Rīgas Medicīnas institūta absolventiem LĀB godabiedrs-deviņdemitgadnieks ir arī profesors Jānis Volkolākovs (1931-2020).

l. Lazovskis dzimis 1931. gada 19. novembrī Rīgā un viņa mūžs, līdzīgi kā citiem viņa laikabiedriem, ievijies divos gadsimtos, vismaz divās pretrunīgās pasaulēs, divās nesamierināmās vērtību  sistēmās – rietumu demokrātijā un totalitārajā padomju režīmā. Viņš piedzima vēl demokrātiskā un  parlamentārā Latvijas Republikā, 1. klasītes durvis vēra jau „Ulmaņlaikos”, pieredzēja padomju okupāciju 1940. gadā un vācu armijas ienākšanu, holokaustu, kara laika grūtības un pēckara represijas. Pēc Staļina nāves 1953. gada 5. martā jaunais medicīnas students Ilmārs kopā ar citiem kursa biedriem pie Laimas pulksteņa nofilmēts Padomju Latvijas kinožurnālā, sniedzot pirmo palīdzību kādai histēriskai krievu sievietei, ko „tautu tēva” nāve novedusi galējā izmisumā. Visi šie notikumi gan netraucēja jaunajam cilvēkam augt vecāku mīlestībā, krāt zināšanas, mācīties valodas, pilnveidot savu personību un kā „jaunam labi audzinātam cilvēkam” ikdienas saskarsmē apburt savus kolēģus un sarunu biedrus, pacientus un dažreiz atbruņot pat savus visstingrākos oponentus. Jā, I. Lazovskis nebija apstākļu cilvēks, bet principu cilvēks, vienmēr uzticīgs cilvēciskajam un savai sirdsapziņai, ārsta nesavtīgai kalpošanai pacientu labā.

Lai gan profesoram I. Lazovskim ir vislielākie nopelni nefroloģijas un iekšķīgo slimību nozares izaugsmē Latvijā un Paula Stradiņa slimnīcā, tomēr par nefroloģijas dzimšanas dienu mūsu valstī jāuzskata 1964. gada 12. februāris, kad Latvijā tika veikts pirmais mākslīgās nieres seanss.  Šo ideju pirmie bija izlolojuši urologi Eduards Smiltens (1918-1992) un Meta Saulīte (1926-2015), bet praktiskajā realizācijā aktīvu dalību vēl ņēma Egons Daugulis (1934-2010), Laima Kazmere (1928–1984) un Nellija Zicmane (1911-1984), kā arī Maskavas speciālisti. 1965.g. 15. novembrī E. Daugulis uroloģijas nodaļā uzsāka arī pirmās peritoneālās dialīzes. Tā Latvijā sākās nieru aizstājterapijas ēra.

Lazovskim savas ārsta karjeras sākumā vissaistošākās gan likās reimatoloģija un kardioloģija. Arī pirmā disertācija bija pētījums par reimatoīdo poliartrītu. Interesants ir nākamā profesora personības raksturojums 1962. gada Rīgas Medicīnas institūta laikraksta “Padomju Mediķis” publikācijā.

Nav nejaušība, ka Ilmārs Lazovskis šodien ir līdzstrādnieks Fakultātes terapijas katedras zinātniskajā laboratorijā, kas pēta saistaudu fizioloģiju un patoloģiju. Ar šīs katedras kolektīvu un tā zinātnisko darbu tematiku Ilmārs saistījies, jau būdams IV kursa students, kad viņš veica zinātniskus pētījumus par izmaiņām saistaudu un asins morfoloģijā,  hormonu un vitamīnu ietekmē. Būdams šīs katedras aspirants, I. Lazovskis pētījis reimatoīdo poliartrītu patoģenēzes jautājumus, cenšoties noskaidrot saistaudu un asins morfoloģijas, kā arī bioķīmiskās izmaiņas atkarībā no klīniskās ainas. Darbam ir nozīme praksē – patoģenēzes noskaidrošana paver ceļu racionālas terapijas izstrādāšanai. Ilmārs Lazovskis ir nevien veiksmīgs zinātnieks, bet arī labs klīnicists un vispusīgi izglītots cilvēks. Jāizdara perikarda vai lumbālā punkclja, rektoskopija vai cistoskopija, – to ārsts Lazovskis sekmīgi veiks; jūs apspriežat jaunākos sasniegumus zinātnē, pēdējos notikumus Kubā vai Kongo, iespaidus koncertā vai teātra izrādē–Ilmārs  būs interesants sarunu biedrs.

Bet 20. gs. sešdesmitajos gados valsts augstākā vadība jau uzņēma kursu uz specializēto medicīnisko palīdzību un tīri voluntāri augstajos varas gaiteņos Rīgas Medicīnas institūta Fakultātes terapijas klīnikai tika atvēlētas nefroloģijas, gastroenteroloģijas un endokrinoloģijas nodaļas. 1966. gada 3. maijā viena internās terapijas nodaļa tika pārdēvēta par nefroloģijas nodaļu un docents I. Lazovskis, zināmā mērā, apstākļu sakritības dēļ turpmākos 35 gadus kļuva par šīs internās medicīnas nozares galveno un vadošo speciālistu un zinātnisko kuratoru Latvijā.

Tā 1966. gadā Fakultātes terapijas klīnikā (vadītājs profesors Kristaps Rudzītis)  sāka darboties pirmā nefroloģijas nodaļa Latvijā. Nodaļas vadītāja bija Jefrosīnija Artjomenko (1914-1995), ārstes – Ligita Oga (1928-2006) un Anna Plīnere – Kugele (1924-1986), klīnisko darbu pārraudzīja profesors Ilmārs Lazovskis.  Minētie ārsti arī kļuva par Latvijas pirmajiem nefrologiem. Tagad  Latvijas Nefrologu asociācija apvieno vairāk nekā 50 ārstu speciālistu.

1968. gadā I. Lazovskis pirmais toreizējā Padomju Savienībā izdarīja transkutānu nieres punkcijas biopsiju rentgena televīzijas kontrolē. 1978.gadā aizstāvētā medicīnas zinātņu doktora disertācija (habilitācijas darbs) „Intersticiālie nefrīti (klīniski un epidemioloģiski pētījumi)” kopā ar līdzstrādnieku centieniem ievadīja plašākus pētījumus nieru slimību patoģenēzē un terapijā.

Laikmetu griežos Ilmāram Lazovskim nācās ne tikai pēc profesora Kristapa Rudzīša (1899-1978) 1972. gadā pārņemt RMI Fakultātes terapijas katedras vadību, bet kopā ar citiem Latvijas patriotiem, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas locekļiem, cīnīties par latviešu valodas saglabāšanu un attīstību, ne tikai privātās sarunās uzsverot, ka mūsu valoda jau ir priekšpēdējā izdzīvošanas stadijā, kad to vairs nelieto valsts pārvaldē, armijā, policijā, augstākajā izglītībā un zinātniskos rakstos.

Līdz ar tautas trešo Atmodu, profesors kļuva par aktīvu sabiedrisko darbinieku. Latvijas Kultūras fonda valdes loceklis, Spīdolas padomes priekšsēdis, Latvijas Internistu biedrības  valdes loceklis un prezidents, Latvijas Ārstu biedrības atjaunotājs un pirmais viceprezidents, Latvijas Tautas frontes pirmās Domes loceklis,  Latvijas Nefrologu asociācijas pirmais prezidents, 20. gadsimta 90. gados klāt nāca jauni pienākumi Latvijas Zinātņu akadēmijā  un šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Drosmīgas un spilgtas bija I. Lazovska runas vēsturiskajā 1988. gada 1./2. jūnija LPSR Rakstnieku savienības valdes paplašinātajā plēnumā, Latvijas Ārstu biedrības dibināšanas  sapulcē 1988.gada 16. septembrī, 1. pasaules latviešu ārstu kongresā un citos sarīkojumos.

Par profesora personības un sabiedriskās dzīves visspilgtāko vainagojumu varēja kļūt viņa ievēlēšana par  atjaunotās Latvijas  pirmo prezidentu 1993. gadā. Tomēr dažādi starpgadījumi un nejaušības, inteliģences rīcības biklums un politiķu intrigas šim nodomam neļāva piepildīties dzīvē.

Protams, I. Lazovskis jau vispirms bija izcils ārsts – internās klīnikas vadītājs, jauno ārstu audzinātājs – pedagogs un profesors, kuram nācās kļūt par svarīgas Latvijas iekšķīgo slimību zinātniskās skolas Zīle – Rudzītis turpinātāju. Šajā ķēdē vispirms iekļaujas „ Klīnisko simptomu un sindromu” atkārtoti  publicējumi,  internās medicīnas mācību grāmatas un „ Haosa teorija slimību izcelsmē un fenomenoloģiska pieeja pacientam”. Protams, bija vēl kāda netverama un grūti aprakstāma cilvēciska stīga, kas saistīja profesoru I. Lazovski ar saviem izcilajiem priekšgājējiem.

1993. gada 1. decembrī I. Lazovskis referēja Latvijas medicīnas vēsturnieku sarīkotā viduslaiku ārsta Paracelza 500 gadu jubilejas sēdē. Runas nobeigumā viņš atzina Paracelza vārdu patiesīgumu – „Dziedniecības augstākā māksla ir mīlestība. Cik mūsos ir mīlestības, tik mēs gūsim arī panākumus pie slimniekiem. Tieši mīlestība ir tā māksla, kura pavada katru veiksmīgu ārstu.”

1999. gadā nāca ziņa par profesora smago slimību. Kāds loks, kāda augšupēja dzīves spirāle sāka saspringt savā pēdējā vijumā. Profesora Ilmāra Lazovska dzīves pavediens aprāvās 2003. gada 19. oktobrī.

Lazovska vienmēr dzīvinošās piemiņas vārdā viņa skolnieku pienākums ir sekot viņa augstajiem inteliģences, morāles un ētikas kritērijiem, kopt un attīstīt iedibinātās zinātniskās sadarbības un medicīniskās prakses tradīcijas.

2001. gadā Inčupē. No kreisās puses – Ilmārs Lazovskis, ģimenes draugi Modris Ģelzis un viņa sieva Ilga Hincenberga. No labās puses – Lazovska sieva Edīte Lazovska.
Ilmārs un Edīte Lazovski 2002. gadā Inčupē.
Ilmārs Lazovskis ar saviem diviem mazdēliem (dēla Jura Lazovska dēliem) – Jāni un Pēteri.

Ilmārs Lazovskis – izcils latvietis

Šā gada 19. novembrī Ilmāram Lazovskim būtu 90. Šo dienu bija paredzēts atzīmēt ar svinīgu sarīkojumu Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Tajā profesora ģimene, draugi un kolēģi varētu būt kopā, lai katrs pieminētu jubilāru. Bet tā nebūs. Tomēr pieminēt Ilmāru Lazovski varam arī bez lieliem sarīkojumiem – varam paņemt viņa grāmatas, atšķirt tās daudzās publikācijas, ko atrodam internetā, un mazliet pārsteigti, bet varbūt arī nepārsteigti, secināt, cik vieds cilvēks Ilmārs Lazovskis ir bijis, cik daudzkārt viņa teiktais ir piepildījies. Šajā reizē trīs Latviešu Ārstu un Zobārstu Apvienības biedru apraksti par prof. Ilmāru Lazovski – Kaspara Tūtera, Jura Lazovska un Ata Bārzdiņa impresijas.

Profesors Ilmārs Lazovskis. Rīga, 20. gs. 90. gadi. Fotogrāfs nav zināms
1989. gadā 1. Vispasaules latviešu ārstu kongresa laikā Rīgas pils tornī No kreisās: Ilmārs Lazovskis, ?, Ivars Krastiņš, Jānis Meikšāns, Kaspars Tūters (Kanāda), Zigurds Bērzups (ASV), virsmācītājs Jānis Liepiņš, Bertrams Zariņš (ASV), Kristaps Keggi (ASV), Gundars Lācis. Foto no MVM arhīva (publicēts LĀZA Apkārtrakstā Nr.167)
Dr. Kaspars Tūters, Dr. Edīte Lazovska, Dr. Ilmārs Lazovskis 1993. gadā Toronto, kur prof. Lazovskis referēja.
Te mēs abi medicīnas speciālisti mēģinām atrisināt mazu krīzi, bet ne pārāk efektīvi.Trūkst darba rīku, tā toreiz bija izplatīta problēma Latvijā. Foto no autora personiskā arhīva

Ilmārs Lazovskis un LĀZA

LĀZA vicepriekšsēdis Juris Lazovskis, reimatologs, Kanāda

Manu tēvu viņa 1. ģimnāzijas draugi sauca par Lazīti. Tās bija četrdesmito gadu beigas. Mans tēvs bija palicis Latvijā. Vācu kuģis, uz kuru Ventspils ostā 1944. gadā gaidīja 13 gadīgais Ilmārs Lazovskis un viņa vecāki, tā arī nepienāca. Ģimene līdz ar citām atgriezās Rīgā pēc Kurzemes katlā pavadītās kara pēdējās ziemas. Līdzīgi kā aizbraucējiem arī piespiedu palicējiem bija neziņa par to, kas sagaidāms. Ja izturība, darbīgums un ticība ieraudzīt atkal brīvu Latviju palīdzēja rietumu trimdā nokļuvušajiem Latvijas bēgļiem, tad ar darbu un neatlaidību arī Latvijā palikušie turpināja savu dzīvi okupētajā dzimtenē. Taču ticību Latvijas brīvībai, kas bija tik pašsaprotama rietumu trimdā, dzimtenē palikušiem likās grūtāk saglabāt apkārt valdošās sociālās un morālās degradācijas dēļ. Nebrīvē piedzimstot un padomju doktrīnu apstākļos izaugot, jaunajai paaudzei Latvijas brīvības ideja šķita kaut kas aizvien abstraktāks. Es domāju, ka lēmums doties trimdā 1944. gadā raksturoja manu vecvecāku un tēva attieksmi pret komunistisko iekārtu. 1941. gada izvešana, “melnās bertas” piebraukšana un čekistu ielaušanās pie tēva mātes māsas un viņas vīra, abu izsūtījums un ziņas par viņu nāvi nākamajos gados bija neizdzēšama pieredze. Ja rietumos nokļuvušajiem par trimdu kļuva viņu jaunās mītnes zemes, tad var iedomāties, ka par iekšējo trimdu padomju okupācijas laikā kļuva dzīve mana tēva ģimenei – kaut fiziski Latvijā, tomēr garīgi attālināti no padomju uzspiestās realitātes. Tomēr palīdzēja nepazaudētā ticība, ka Latvija atkal būs brīva, un dziļā pārliecība, ka tas būs iespējams. Iekšējo optimismu stiprināja Rīgas 1. ģimnāzijas neatkarīgais gars. Tur joprojām tai laikā mācīja pirmskara Latvijas skolotāji, arī latīņu valodas skolotājs Augusts Ģiezēns. Ne tikai fundamentālā klasiskā izglītība, seno valodu gaisotne, bet arī morāli ētisko normu demonstrēšana saviem skolniekiem uzturēja pirmskara garīgo atmosfēru. Piemērošanās jaunajai padomju iekārtai bija virspusēja, un gluži neviļus tā varēja maksāt skolniekam vai skolotājam vietas zaudēšanu vai sliktākajā gadījumā – apcietinājumu un izsūtījumu. Varam vien iztēloties skolnieku un skolotāju gara vienību. Kāds padomju virsnieks, ieraudzījis skolas gaitenī apķēpātu Staļina portretu, draudēja pārzinim, tomēr skolnieks netika sodīts par antikomunistisku rīcību. Tā vietā skolas pārzinis izteica audzēknim nosodījumu par nesaprātīgu uzvedību – zīmuļu tērēšanu, kad pēckara periodā tie tik dārgi un grūti dabūjami.

Apkārtējo ačgārnību pieņemšana zināšanai, adaptācija sistēmai, nepazaudējot principus, un ticība brīvas Latvijas idejai – viss reizē prasīja diezgan lielu garīgu žonglēšanu. Tas deva pieredzi un rūdījumu. Medicīnas studijas un pēcstudiju ārsta prakse ļāva tēvam rast garīgu piepildījumu. Kad es piedzimu 1960. gadā, mani vecāki jau bija atgriezušies no savas Gulbenes prakses. Tēvs uzsāka studijas aspirantūrā un sekojoši ieguva vietu Fakultātes terapijas katedrā pie izcilā skolotāja profesora Kristapa Rudzīša. Domāju, ka laime allaž būt izcilību tuvumā un ietekmes sfērā ir ne tikai veidojusi tēva uzskatus un sniegusi mācības, bet nostiprinājusi jau bērnībā ieliktos ētiskos principus. Pacienta psihi izprotoša attieksme, pacienta intereses nostādot kā primārās, koleģialitāte un respekts vienlīdzīgi pret jebkuru līmeni – studentu, profesoru, māsu un sanitāru – tādu atceros savu tēvu.

Patiesa aizrautība ir lipīga. Pateicoties mammas nenogurdināmībai, rūpējoties par māsas un manu audzināšanu un mājas soli, tēvam bija iespēja sava gara enerģiju gandrīz nedalīti veltīt darbam – klīniskam, zinātniskam un pedagoģiskam. Mana tēva atbruņojošais smaids, iemantotās un noslīpētās runas dotības, intuīcija, izcilā klasiskā un medicīniskā izglītība un pieredze nostiprināja viņa kā ārsta, docētāja un iedvesmotāja tēlu. Ja Gorbačova gadi daļai Latvijas bija apjukuma un šaubu piepildīti, tad mans tēvs šķita gatavs pārmaiņām un tās lielās netaisnības – atņemtās Latvijas brīvības – atkalatgūšanai. 20. gadsimta 80. un 90. gadu mijas notikumi kļuva lielāki par cilvēkiem, kas tajos piedalījās. Necīnoties pēc prominences, atpazīstamības un tituliem, tautas kustība pati izvēlēja sev vadoņus. Ne tikai profesionālus un harizmātiskus, bet arī savus principus iznesušus cauri apspiestības gadiem: tos, kuri bija palikuši imūni gan pret abstrakto “komunisma cēlāja morāli”, gan pret tās transformāciju – “domā vienu, saki otru, dari trešo”. Kad 1989. gadā 1. Vispasaules latviešu ārstu kongresa laikā LĀZA pirmoreiz ieradās Latvijā, 57-gadīgais Ilmārs Lazovskis, medicīnas zinātņu doktors, iekšķīgo slimību klīnikas vadītājs, sagaidīja trimdas latviešu ārstus. Sagaidīšana Rīgas lidostā un videolentē uzņemtā tikšanās starp manu tēvu un LĀZA Kaspara Tūtera personā ir kļuvusi par vienu no emblēmiskākajām epizodēm. Cieņpilnas un patiesa prieka pilnas acis un emocijas Latvijas un rietumu ārstiem – tās ir jūtas, kas uzplaiksnī, pēc ilgas nošķirtības sanākot atkal kopā vienai ciltij. “Gens una sumus” – „Esam viena cilts” bija noslēguma vārdi mana tēva runai Latvijas Ārstu biedrības dibināšanas sapulcē 1988. gadā. “Viņš šķita kā viens no “mūsējiem””, manu tēvu raksturoja no Ņujorkas iebraukušais ārsts, tagadējais LĀZA valdes loceklis Ēriks Niedrītis, ar kuru tāpat kā ar citiem trimdas ārstiem maniem vecākiem vēlāk izveidojās cieša draudzība. Lai palīdzētu studentiem iegūt zināšanas un pieredzi ārzemēs, Ēriks Niedrītis 2003. gadā izveidoja un turpina vadīt Ilmāra Lazovska Medicīnas fondu, kas saistībā ar LĀZA piešķir stipendijas izcilākajiem Latvijas medicīnas studentiem.

Atskatoties uz mana tēva dzīvi, varu droši teikt, ka viņa principi un rosība tika veltīta LĀZA devīzē rakstītajam – “visiem spēkiem veicinātu veselības aprūpē un zinātnē iesaistīto studentu, rezidentu, ārstu sadarbību un izglītību”. LĀZA un arī mana tēva saglabāto principu noturība varētu būt kā zināms nemainīguma etalons, ar ko samēroties gan toreiz – Otrā pasaules kara uzspiestās trimdas, personiskajās un valstiskajās traģēdijās, gan pašreiz – tik šķietami mainīgajā pasaulē. Ja tēvs būtu dzīvs, viņš varētu te piebilst – plus ça change, plus c’est la même chose  – jo vairāk kas mainās, jo vairāk tas paliek tas pats.

I.L. – Ilmārs Lazovskis/Izcils Latvietis

LĀZA valdes loceklis prof. Kaspars Tūters, psihoterapeits/ psihoanalitiķis, Kanāda

Mana iepazīšanās ar prof. Ilmāru Lazovski notika nejauši un strauji. Tas bija 1989. gada aprīlī, kad Latvijas Tautas fronte (LTF) ieradās Ziemeļamerikā savā pirmajā vizītē. Šī tikšanās kā skanīgs zvans ieskandināja Atmodas laiku Latvijas tautai, kā arī man personīgi deva iespēju atkal iepazīties ar latviešiem Latvijā un pašu Latviju. Tos biju zaudējis, dodoties bēgļu gaitās 1944. gadā.

Man piezvanīja šī brauciena organizētāji un lūdza, vai es varētu dot naktsmājas kādam ārstam no Latvijas, kurš bija viens no LTF pārstāvjiem. Viņa vārds esot Ilmārs Lazovskis.

Es to arī labprāt uzņēmos. Tā bija pirmā reize, kad es satiku Ilmāru. Braucienā no Toronto lidostas uz manām mājām mums abiem bija ļoti pārsteidzoša un jūtu pilna iepazīšanās. Mana sajūta bija, it kā es esmu atradis manu vecāko pazudušo brāli.

Izrādījās, ka Ilmārs bija studējis medicīnu kopā ar manu onkuli Rīgā, un viņi viens otru labi pazinuši. Vēl pārsteidzošāk bija dzirdēt, ka mēs abi esam dzimuši tanī pašā slimnīcā Rīgā un tas pats akušieris prof. Jānis Āboliņš mūs saņēma šinī pasaulē, un mūsu mātes esot samīlējušās Dr. Āboliņā (kā tas bieži notiek šādā situācijā).

Nākamajā rītā bija vēl viens negaidīts pārsteigums. Kad mēs abi pie brokastīm runājām par mūsu lielo interesi par pasaules literatūru un dramaturģiju, Ilmārs tūlīt citēja skaidrā angļu valodā Hamleta monologu no Šekspīra lugas. Tanī pašā dienā es teicu manai sievai, ka nekad neesmu saticis tik interesantu kolēģi/ārstu ar tik plašām zināšanām un interesi ne tikai medicīnā, bet arī literatūrā, filozofijā, mūzikā. Un pa virsu visam tam – viņš ir īsts latvietis no Latvijas!

Vēl viena kopīga interese mums bija ārstnieciskā pieeja slimniekam – izprast viņu visā pilnībā – fizisko un psihisko daļu, un kā tā viena otru spēcīgi iespaido. Ilmārs mani pierunāja pieteikties Pirmajam vispasaules latviešu ārstu kongresam Rīgā, 1989. gada jūnijā un pasniegt referātu par kādu psihodinamisko tematu. Tā bija pirmā reize, kad atgriezos Latvijā kopš 1944. gada. Nekad nebiju domājis, ka man būs jārunā latviešu valodā pāris tūkstošu cilvēku priekšā. Mana latviešu valoda un Latvijas latviešu valoda atšķīrās, jo gadu desmitiem dzīvoju ārpus Latvijas. Te man Ilmārs nāca palīgā ar savu valodas un terminoloģijas ekspertīzi. Eventuāli viņš man arī palīdzēja izstrādāt vārdnīcu psihoanalītiskiem terminiem no angļu uz latviešu valodu. Ilmārs ar savu lielo pieredzi man bija neatvietojams atbalsts.

Dažus gadus vēlāk Ilmārs man zvanīja un lūdza manu kā profesionāļa padomu, kā atrast risinājumu sarežģītā situācijā – viņam esot piedāvāta iespēja kļūt par nākamo Latvijas prezidentu, bet tas viņā raisot dalītas jūtas, pat lielu iekšēju konfliktu – viņš jūtas pagodināts, bet nespēj atrauties no sava ārsta darba. Ilmārs nespēja atstāt savus slimniekus, savus studentus un kolēģus. Es viņam piekritu, jo viņa pienesums savai profesijai bija tik liels, ka, atstājot to uz pāris gadiem, tas būtu liels zaudējums, kaut arī viņš būtu bijis izcila kandidatūra prezidenta amatam.

Nākamos 13 gadus man bija tas gods un privilēģija iepazīties vēl tuvāk ar Ilmāru un Edīti Lazovskiem. Pirmos pāris gadus viņi mani uzņēma savās mājās Martas ielā un vasarnīcā Saulkrastos, un iepazīstināja mani ar Rīgu, Latviju un tās vēsturi. Pirmo reizi es apjēdzu, ko īsti nozīmē tautas dziesma “Še, kur līgo priežu meži”. Sevišķi Edīte veda mani apskatīt daudzos skaistos pieminekļus Rīgā. Caur abiem Lazovskiem es iepazinos ar mirušām un dzīvām Latvijas slavenībām (Meža kapos, Rundāles pilī, Nacionālajā operā, u.c.).

Vienu vasaru Ilmārs paņēma īsu atvaļinājumu un mēs abi apceļojām Latviju, galvenokārt Kurzemi, lai parādītu man savas iemīļotās vietas un palīdzētu man atklāt Latvijas skaistumu un vēsturi.

No Ilmāra Lazovska iemācījos daudz ko jaunu – par zinātni, medicīnu, haosa teoriju un kā tikt cauri grūtām situācijām. Varēju redzēt, kāpēc viņš bija tik iecienīts ne tikai ārstniecības laukā, bet arī visā sabiedrībā. Kas viņu padarīja manās acīs vēl izcilāku, bija viņa godīgums un respekts savstarpējās attiecībās. Viņš ir bijis mans ideālais piemērs akadēmiskajā vidē – kā pasniegt skaidras un kodolīgas lekcijas un kā ieinteresēt klausītājus. Citiem vārdiem sakot, viņš man reprezentēja ārstu un latvieti, kādu reti kur var sastapt.

Atmiņas par prof. Ilmāru Lazovski

LĀZA valdes loceklis Atis Bārzdiņš, onkologs-hematologs, ASV

Nevaru teikt, ka pazinu Ilmāru Lazovski tuvu un personīgi. Mūsu vienīgā tiešā saskare, šķiet, bija man kā studentam, noklausoties kādu duci viņa lasīto lekciju iekšķīgās slimībās. Ducis nav daudz, taču profesoru Lazovski atceros kā spēku, kas atstājis neizdzēšamu iespaidu gan uz mani, gan manas paaudzes ārstiem kopumā.

Būdams ierindas medicīnas students Latvijas Medicīnas akadēmijā 1980to beigās vai 90to gadu sākumā, es zināju Ilmāru Lazovski vispirms kā slavenību, ko biju redzējis televīzijā Atmodas un Tautas frontes aktivitātēs. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju Stradiņa slimnīcas koridorā, man nebija jāskaidro, kas ir šis elegantais kungs ar jauneklīgu matu šķipsnu un nosvērto balsī.

Profesors Lazovskis man kā medicīnas studentam bija augstas inteliģences, profesionālisma un cilvēcības paraugs. Viņa tumši zilā grāmata “Iekšķīgo slimību pamati” bija pirmais ievads manā specialitātē. Tā bija saprotama un deva pietiekamu pamatu, uz kā tālāk būvēt zināšanas, lasot literatūru, kas parasti vairs nebija latviešu valodā. Runājot par latviešu valodu, protams, nevar aizmirst profesora Lazovska interesi tās izkopšanā, īpaši, paplašinot medicīnisko terminoloģiju.

Gribu arī pieminēt nozīmīgus saskares punktus ģimeniskā līmenī. 1995. gadā manam tēvam izveidojās stenokardijas simptomi. Tobrīd koronārās slimības ārstēšana Latvijā pamatā vēl bija tikai medikamentoza. Mans tēvs kā datorzinātņu profesors Latvijas Universitātē bieži tikās ar profesoru Lazovski Latvijas Zinātnes padomes sēdēs. Tieši tur viņš neformālā sarunā ar profesoru saņēma iedrošinājumu iziet koronāro angioplastiju. Šī procedūra tikai nesen bija kļuvusi pieejama Stradiņos. Tēvam tā izrādījās ļoti veiksmīga un, šķiet, izglāba viņa dzīvību, ņemot vērā, cik kritiska un centrāla stenoze tika atrasta angiogrammā. Vienu paaudzi tālāk, profesora dēls Juris Lazovskis, radikāli ietekmēja arī manu dzīvi, radot interesi par iespēju tālāk izglītoties ASV, Latvijas Medicīnas akadēmijas avīzītē publicējot paziņojumu par Dr. Ainas Galējas stipendijām. Juris man arī palīdzēja šo stipendiju izmantot un virzīties cauri procesam, kas ļāva iziet rezidentūru Ņujorkā un izveidot ārsta karjeru ASV.

Profesors Ilmārs Lazovskis bija viens no spilgtākajiem sava laika Latvijas inteliģences paraugiem, kas pievērsa uzmanība ne tikai šauri profesionāliem jautājumiem, bet arī tautas kultūrai un dzīves izkopšana kopumā. Tieši šāda daudzšķautņaina darbība dažādās dzīves sfērās radīja profesora īpašo reputāciju un ietekmi, kas turpinās arī ilgi pēc viņa aiziešanas.

______________________________________________________________________________

LĀZA vieno ārzemēs un Latvijā dzīvojošos ārstus un zobārstus, kā arī citus veselības nozares profesionāļus, zinātniekus un darbiniekus kopējam mērķim – visiem spēkiem veicināt veselības aprūpē un zinātnē iesaistīto studentu, rezidentu, ārstu un zobārstu izglītību un sadarbību. To dibināja 1947. gadā Eslingenā trimdā devušies latviešu ārsti.

Par Latvijas Ārstu biedrības ārkārtas valdē nolemto

Šā gada 2. novembrī notika Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) ārkārtas valdes sēde, kas tika sasaukta pēc tās viceprezidenta Dr. Roberta Fūrmaņa pieprasījuma. LĀB ārkārtas valdes sēdē tiešsaistē piedalījās 12 no 14 valdes locekļiem. Viens no valdes locekļiem, kas objektīvu iemeslu dēļ valdes sēdē nevarēja piedalīties, savu viedokli par skatāmajiem jautājumiem darīja zināmu jau pirms sēdes.

Ārkārtas valdes sēdē tika skatīts jautājums par ārpuskārtas LĀB biedru kopsapulces sasaukšanu un valdes pārvēlēšanu pirms noteiktā termiņa, kā arī jautājums par  nepieciešamību iecelt LĀB ģenerālsekretāru un citi biedrības darbības organizatoriskie jautājumi. LĀB valde (atbilstoši biedrības statūtiem) sēdē skatītos jautājumus pieņēma ar vienkāršu balsu vairākumu.

Sēdes dalībnieki pauda viedokļus, ka Covid-19 krīzē ne vienmēr pietiekami valdē ir diskutēti stratēģiski svarīgi jautājumi. Tāpat arī LĀB komunikācija ar sabiedrību par nepieciešamo rīcību Covid-19 pandēmijas pārvarēšanā ne vienmēr ir bijusi pietiekama un ir jāuzlabo. Valdes vairākums atzina, ka jāturpina kopā strādāt, lai pilnveidotu LĀB darbu un stiprinātu biedrības reputāciju.

Valde ārkārtas sēdē pieņēma lēmumu rīkot LĀB biedru sapulci, kura, ievērojot izziņošanas termiņus un decembra svētku laiku, var tikt sasaukta 2022. gada janvāra sākumā. Tika nolemts darba kārtībā iekļaut prezidenta un komisiju vadītāju atskaites ziņojumus, Revīzijas komisijas ziņojumu un gada pārskata apstiprināšanu. Līdz nākamajai valdes sēdei valde atstāja atklātu jautājumu par to, vai darba kārtībā iekļaujami statūtu grozījumi, kā arī jautājumu par datumu, kurā notiks biedru sapulce.

Valde noraidīja ierosinājumu rīkot pirmstermiņa vēlēšanas, jo atzina, ka biedrības vadības maiņa kopš valstī no 7. oktobra noteikta ārkārtas medicīniskā un no 11. oktobra izsludināta ārkārtējā situācija nebūtu vēlama, turklāt kārtējās vēlēšanas paredzētas jau 2022. gada rudenī. Jāņem vērā, ka rosinātās pirmstermiņa vēlēšanas attiektos ne tikai uz prezidentu, viceprezidentiem un valdi, bet arī uz visām LĀB profesionālajām institūcijām – Sertifikācijas padomi (17 locekļi), Ētikas komisiju (15 locekļi), Izglītības komisiju (14 locekļi) un Aroda tiesu (8 locekļi).

Jautājumā par ģenerālsekretāra iecelšanu valde atstāja spēkā iepriekš pieņemto lēmumu par to, ka ģenerālsekretāru iecelt nav nepieciešams, jo tā funkcijas ir sadalītas starp biedrības valdi, prezidentu un galveno grāmatvedi.