JAUNUMI

Una Gailiša
Latvijas Endokrinologu asociācijas valdes priekšsēdētāja

Par medicīnas darbinieku atalgojuma palielināšanu līdz šim pārsvarā runājuši arodbiedrības pārstāvji, bet ārsti savu viedokli pauduši daudz retāk. Tomēr šobrīd pienācis laiks, kad mums jābrīdina par riskanto situāciju, kurā atrodamies.

Valdība ir daudz diskutējusi par nodokļu reformu, taču reāls finanšu avots veselības aprūpei tā arī nav atrasts. Ar nožēlu nākas secināt, ka politiķi kārtējo reizi devuši tukšus solījumus. Ja veselības aprūpe nesaņems finansējumu, tad algu pielikums nav gaidāms nedz ārstiem, nedz medicīnas māsām. Medicīnas personāls saruks, veselības aprūpes kvalitāte mazināsies.

Valdībā jau kādu laiku tiek apsvērta iespēja par nepilnu procentu palielināt valsts sociālās apdrošināšanas nodokļa likmi, lai iegūtos līdzekļus novirzītu veselības sektoram, tajā skaitā medicīnas darbinieku algām. Mēs atbalstām šādu priekšlikumu.

Stacionāra ārsta-endokrinologa alga salīdzinājumā ar citu ārstu atalgojumu ir viena no zemākajām valstī. Līdzīgi tas ir arī medmāsai, kas strādā mūsu profila nodaļā, kur nonāk jau smagi slimi pacienti no ambulatorajiem speciālistiem vai ģimenes ārstiem. Ambulatorajam endokrinologam darba samaksa ir nedaudz lielāka, taču ir jāstrādā bez medicīnas māsas, un ģimenes ārsts turp nosūta savus smagi sasirgušos pacientus.

Esam augsta riska zonā – medicīnas māsas negrib strādāt grūto darbu stacionārā, liela daļa speciālistu ambulatori strādā bez medicīnas māsām, kas palēnina darbu un arī pasliktina kvalitāti, speciālisti ārpus Rīgas pārkvalificējas par ģimenes ārstiem, pacientiem vairs nav pieejama kvalificēta speciālista konsultācija, gaidīšanas rindas pie speciālistiem kļūst garākas, un visbeidzot stacionārā ārsti – augsti kvalificēti speciālisti negrib strādāt, vai strādā ļoti mazu darba dienas daļu, jo nevar nopelnīt atbilstošu atalgojumu. Tas draud gan ar ārstēšanas kvalitātes krišanos, gan arī ar ārstēšanas izmaksu pieaugumu, jo nepieredzējis ārsts, lai nonāktu līdz pareizam diagnozes risinājumam, nereti veic divas reizes vairāk izmeklējumu, nekā ārsts ar nopietnu klīnisko pieredzi.

www.delfi.lv

Saturs

LETA

Pagājušajā gadā Latvijā reģistrēto zāļu iepakojuma vidējā cena palielinājusies par gandrīz 12%, liecina Zāļu valsts aģentūras (ZVA) sagatavotais ikgadējais pārskats “Zāļu patēriņa statistika”, kurā ietverti dati par zāļu patēriņu Latvijā no 2012. līdz 2016.gadam.

Pērn viena iepakojuma vidējā cena bija 8,21 eiro, bet 2015.gadā – 7,35 eiro. Gadu iepriekš iepakojuma vidējās cenas palielinājums bija 3%, kad viena iepakojuma vidējā cena pieauga no 7,13 eiro 2014.gadā līdz 7,35 eiro 2015.gadā.

Tikmēr nereģistrēto zāļu jeb zāļu, kas reģistrētas ārvalstīs un kuru izplatīšanai Latvijā ZVA izsniegusi izplatīšanas atļauju, iepakojuma vidējā cena 2016.gadā ir palielinājusies par gandrīz 5%.

Pērn viena Latvijā nereģistrēto zāļu iepakojuma vidējā cena bija 18,77 eiro, bet 2015.gadā – 17,9 eiro. Bet 2015.gadā iepakojuma vidējā cena attiecībā pret iepriekšējo gadu bija palielinājusies par 18% – no 15,12 eiro 2014.gadā līdz 17,9 eiro 2015.gadā.

Jau vēstīts, ka kopējais zāļu realizācijas apmērs Latvijā pērn sasniedzis gandrīz 375 miljonus eiro ar pievienotās vērtības nodokli, liecina ZVA sagatavotais ikgadējais pārskats “Zāļu patēriņa statistika”, kurā ietverti dati par zāļu patēriņu Latvijā no 2012. līdz 2016.gadam.

Salīdzinot ar 2015.gadu, zāļu realizācijas apmērs Latvijā audzis par 11,6%.

EGIJA ŠIROVA
Latvijas Slimnīcu biedrības vadītāja vietniece

Veselības aprūpes nozare pēdējos astoņus gadus sirgst ar neskaitāmi daudz problēmām, sākot ar būtiskiem ierobežojumiem pacientiem saņemt valsts apmaksātus veselības pakalpojumus, turpinot ar mediķu pārslodzi, zemu atalgojumu un iepriekš nepārdomātu lēmumu pieņemšanu nozares līmenī. Veselības aprūpes nākotne joprojām ir neskaidra, taču pirmie soļi nozares sakārtošanā ir sperti.

Nevienam nav noslēpums, ka veselības aprūpes sistēmas sakārtošana ir ļoti smags izaicinājums, kuru centušies paveikt daudzi ministri. Šoreiz izskatās, ka ledus tiešām ir sakustējies.

Ausu aizbāžņi, kurus iepriekšējie veselības ministri ielika uzreiz pēc savas apstiprināšanas amatā, beidzot izņemti ārā.

Latvijas Slimnīcu biedrība cer, ka uz ilgu laiku, jo troksnis ap veselības reformām nerimsies un arī turpmāk būs liels.

Pirmkārt, gribu uzteikt veidu, kādā ministrija par plānotajām reformām runā ar pašvaldībām un reģionu slimnīcām. Tie nav tikai vienvirziena paziņojumi, bet reālas vizītes pie slimnīcām, tikšanās ar pašvaldībām, diskusijas. Tieši pirms Lieldienām noslēdzās pirmās oficiālās sarunas par katrā reģionā un slimnīcā plānotajām reformām. Kopumā slimnīcas ir apmierinātas ar sarunās izteiktajiem reformu priekšlikumiem, taču atsevišķos gadījumos piedāvātās izmaiņas slimnīcu statusā un pakalpojumu klāstā, kādus saņems konkrētie iedzīvotāji, vēl ir diskutējamas, jo īpaši Tukuma un Preiļu slimnīcās.

Otrkārt, ministrija ir ieklausījusies arī citos būtiskos jautājumos, kas bija sasāpējuši jau vairākus gadus. No 1.aprīļa neatliekamās medicīnas palīdzības slimnīcām novirzīts papildu finansējums, lai slimnīcas varētu samaksāt dežūrspeciālistiem par darbu nakts stundās un svētku dienās, ko līdz šim slimnīcas bija spiestas darīt no saviem resursiem.

Tāpat atzinīgi vērtējam to, ka lokālajām slimnīcām, kurās tiek sniegta dzemdību palīdzība – Kuldīgā, Ogrē, Cēsīs, Preiļos, Dobelē, Balvos, Gulbenē, Jūrmalā un Madonā – piešķirts finansējums ginekologa-dzemdību speciālista un pediatra – neonatologa darba samaksai, ko arī slimnīcas finansēja no saviem iekšējiem resursiem. Faktiski šobrīd situācija ir padarīta vienlīdzīga visās Latvijas dzemdību nodaļās, jo valsts reģionālajās slimnīcās un Rīgas dzemdību namā papildu samaksu par ginekologu – dzemdību speciālistu un pediatru – neonatologu apmaksāja jau līdz šim. Lieki piebilst, ka šo speciālistu klātbūtne dzemdībās ir vitāli svarīga kvalitatīvas dzemdību palīdzības sniegšanai.

Šie ir daži piemēri, kas apliecina, ka ledus tiešām sakustējies. Ceram, ka process atkal neiesals, jo priekšā ir milzīgs darbs, lai jomu sakārtotu un iedzīvotāji tiešām saņemtu pieejamu un kvalitatīvu valsts apmaksātu medicīnisko palīdzību.

Stāvokli farmācijas jomā varētu raksturot kā vidēja stipruma zemestrīci. Vienlaikus farmāciju krata sešas vēstis:

• Finanšu ministrija gatavojas pacelt zālēm PVN līdz 21%, vienlaikus samazinot zāļu piecenojumu aptiekās;
• parādās mēģinājumi izmainīt nosacījumus Ministru kabineta noteikumos aptieku skaitam un prasībām aptiekas iekārtošanai;
• atkārtoti parādās mēģinājumi mainīt likumdošanu, lai varētu bezrecepšu zāles tirgot ārpus aptiekām, piemēram, lielveikalos un kioskos;
• dažādi pētnieki pierāda, ka ārstu, aptiekāru un zāļu kompāniju sadarbība ir nepietiekami caurspīdīga, atsevišķus gadījumus vispārina un to plaši publicē masu saziņas līdzekļos;
• pēc Gunta Belēviča reformām zāļu vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība Latvijā ir ievērojami pieaugusi uz paralēlā eksporta un paralēlā importa rēķina. Nereti tas noved pie atsevišķu zāļu deficīta un cenu pieauguma;
• Rīgas dome apspriež iespēju atvērt savas pašvaldības aptiekas.

Kam tas ir izdevīgi? Skatoties katru no šīm ziņām atsevišķi, nav redzama kopējā interese. Skatoties visas šīs ziņas kopā, kļūst pilnīgi skaidrs – atkal notiek tirgus pārdale. Notiek kārtējais mēģinājums iznīcināt visas mazās privātās aptiekas un tirgu pārņemt lielajām ķēdēm.

Ļoti vienkārši – PVN palielinājumu un aptieku izcenojumu samazinājumu vieglāk pārdzīvotu aptiekas, kas atrodas vienā holdingā ar vairumtirdzniecību. Lielajām ķēdēm vieglāk savu tīklu optimizēt un vienu vai otru mazāk rentablu aptieku slēgt. Ko darīt vienīgajam aptiekāram pagastā, kam pieder sava aptieka, ja šī aptieka kļūst nerentabla?

Aptieku skaita izmaiņas ar lielāko varbūtību ir virzītas uz mērķi – katrā lielveikalā aptieku. Lietuvā Maxima veikalos visur atrodas Euroaptieka, bet Skandināvijā – Rimi un Rema tīklu veikalos – šīm lielveikalu ķēdēm piederošas aptiekas. Tas, ka aptieku tirgu šūpo ar Rimi ķēdi saistīts bizness, ir tikai mans pieņēmums, bet šūpo pamatīgi.

Paralēlais eksports un imports lielākoties strādā Latvijas uzņēmumiem par labu finansiāli, bet par sliktu zāļu pieejamībā. Latvijā zāles ir bijušas, joprojām ir un vēl ilgi būs lētākas par zālēm Zviedrijā vai Norvēģijā, tādēļ atrodas tirgotāji, kas labprāt šo nišu izmanto un zāles ved uz tirgiem ar lielākām cenām. Ar šo biznesu spēj nodarboties lielas vairumtirdzniecības ķēdes vai kāda šajā jomā specializējusies ar iepriekšējā ministra vārdu saistīta aptieka, bet ne jau mazās privātās lauku aptiekas. Tām nepietiek ne tikai resursu, bet arī atsevišķu medikamentu.

Arī uztura bagātinātāju, pārsienamo materiālu un bezrecepšu medikamentu pakāpeniska pāreja no aptiekām uz lielveikalu stendiem pirmām kārtām sitīs tieši pa mazo privāto aptieku, bet šie paši veikali vairumā preces iepirks no zāļu vairumtirdzniecības, kas pārlieku necietīs. Tiesa, šai pārejai ir neiedomājams ļaunums, jo nezinu neko ļaunāku kā nekontrolēta nesteroīdo pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļu (paracetamols, indometacīns, diklofenaks, kas visi mazās devās ir bezrecepšu medikamenti, bet mūsu pacients tos lieto paciņām vien) lietošana. Katru gadu paracetamols vairākus cilvēkus noved pie neatgriezeniskas un ļoti daudzus – pie grūti ārstējamas aknu mazspējas.

Nudien nekas labs nav vitamīnu, minerālvielu, olbaltumu preparātu nekontrolēta lietošana, pat ja reklāmās tos sludina kā sirds vitamīnus. Neviens uztura bagātinātājs nevar aizstāt normālu ēšanu. Neviena medikamenta lietošana nav brīnumlīdzeklis vai apdrošināšanas polise veselībai.

Tai pašā laikā plašās ziņas presē un saziņas līdzekļos par to, ka atsevišķi ārsti piedalījušies starptautiskos kongresos par zāļu kompāniju līdzekļiem, ir acīmredzams dūmu aizsegs patiesajiem notikumiem un interesēm farmācijas jomā.

Latvijā plaši piekoptā zāļu nekontrolētā lietošana un pārmērīgā iepirkšana naktsskapītim ir iemesls – kāpēc es skaļi nepiedalos akcijās pret PVN palielināšanu zālēm. Šāda opcija ir iespējama ar noteikumu, ka valsts budžetā ievērojami palielina līdzekļus stacionārai ārstēšanai, kompensējamām zālēm, paplašina kompensējamo zāļu sarakstu, kā arī slimību sarakstu, kam pienākas kompensējamie medikamenti, paplašina sociālās palīdzības apjomu nabadzīgajiem un mazturīgajiem iedzīvotājiem zāļu iegādei. Visi apgalvojumi, ka var palielināt PVN zālēm, bet nepalielināsies zāļu cena, ir nepamatoti.

Secinājums – pa likumdošanas un izpildvaras ēku līkumotajiem gaiteņiem klīst tās farmācijas lobiji, kas ieinteresēti tirgus pārdalē un mazo aptieku bankrotā vai pārdošanā lielajām ķēdēm. Nenodarbošos ar sazvērestības teorijām par vienas vai otras amatpersonas saistību ar notiekošo. Ziņu par pašvaldības aptieku veidošanu uzskatu par priekšvēlēšanu saukli, jo pašvaldība nevar konkurēt ar privāto biznesu. Kaut kur kaut ko līdzīgu atceros redzējis pirms iepriekšējām vēlēšanām, kad Rīgas domes uzņēmums sāka ražot ūdeni pudelēs.

Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Saturs

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Nodokļu reforma un veselības reforma var izdoties, tikai pārskatot jautājumu par iedzīvotāju novecošanos, bet tas nozīmē arī strauju pensionēšanās vecuma celšanu

Šajā rakstā netiks analizēta unikālā sistēma: „Gribu maksāt mazākus nodokļus – pieprasu vairāk naudas medicīnai, zinātnei, izglītībai, ceļu būvei un aizsardzībai.” Šīs pieejas pārstāvjiem lūdzu meklēt citu lasāmvielu vai uzreiz ķerties pie komentāru rakstīšanas. Šī raksta autors pārstāv viedokli, ka naudas valstij ir tik, cik mēs paši ar nodokļiem iemaksājam, ka valsts uzdevums ir ļoti cītīgi no visiem iedzīvotājiem nodokļus iekasēt un ļoti taupīgi šos līdzekļus tērēt – ar uzsvaru uz vārdu „taupīgi”. Un vēl šo rindu autors kategoriski iebilst vēl lielākam valsts aizņēmumam, kas nozīmē savas problēmas pārkraut uz bērnu un mazbērnu pleciem.

Premjerministrs Māris Kučinskis ir pieteicis nodokļu reformu – samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli, noteikt nulles likmi uzņēmumu ienākumu nodoklī reinvestētai peļņai, palielināt kapitāla pieauguma nodokli, atcelt vai vismaz jūtami samazināt solidaritātes nodokli, palielināt neapliekamo minimumu un veikt virkni citu mazāk redzamu darbību valsts ekonomiskās ilgtspējas uzlabošanai. Ne premjerministrs, ne labklājības ministrs, ne finanšu ministre nav skaļi pateikuši būtisko – ka valsts tuvojas demogrāfiskai katastrofai, ka pelnītāju skaits sarūk, ka pensionāru skaits pieaug un šajā nodokļu reformā vēl jāieraksta straujāka pensiju vecuma palielināšana. Ar neapbruņotu aci redzams, ka šo sentenci ministriem aizliegts paust līdz vēlēšanām (nav zināms – pašvaldību 2017. vai Saeimas 2018. gadā).

Piedāvājums nodokļu reformai ir visai plūstošs process ar daudziem nezināmajiem, precīzāk – dažādām iedzīvotāju grupām šo nezināmo ir vairāk, bet citām – mazāk. Kaut Finanšu ministrija ar skaitļiem un aprēķiniem ir padalījusies ar koalīcijas padomi, atsevišķiem deputātiem un Valsts bankas klerkiem, lielākai ļaužu daļai pat šie pirmējie aprēķini tiek slēpti. No malas vērtējot, neatstāj sajūta, ka nodokļu reforma sarežģīs nodokļu administrēšanu, piemēram, visiem, kam ienākumi pārsniegs kaut kādu konkrētu summu (jādomā, 45 tūkstošus gadā) ienākumu deklarēšana kļūs par neatliekamu sastāvdaļu. Nodokļu reforma savā satvarā paredz divas pilnīgi pretrunīgas normas – nodokļu samazināšanu no vienas puses un nodokļu ienākumu palielināšanu līdz 1/3 (vienai trešdaļai) no IKP no otras puses. Vienkāršoti skaidrojot – valstij paredzēts palielināt caur nodokļiem izplūdušo naudas masu no 28% uz 33%.

Visčaklākais nodokļu likmes samazinātājs ir Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kas iesaka samazināt visus nodokļus, arī pievienotās vērtības nodokli, vienlaikus piedāvājot netiešos „galvas” nodokļus, piemēram, vienādu nodokli veselības budžeta papildināšanai, turklāt šo nodokli novirzot privātām apdrošināšanas kompānijām.

Nodokļu reforma kā drauds veselības budžeta palielināšanai

Daudzus gadus veselības nozare bijusi Latvijas finansēšanas bāra bērns jeb sērdienīte. Ja mēs salīdzinām – cik no valsts budžeta vai no valsts kopbudžeta tiek novirzīts vienai vai otrai nozarei, mēs uzreiz varam atklāt, ka procentuāli Latvijā tiek pārfinansētas pašvaldības, kultūra, ceļu būve, uzņēmējdarbības atbalsts un izglītība, bet salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm pašā astē esam tikai ar veselības finansējumu. Šā raksta mērķis nav atkārtot sen zināmus skaitļus, taču vienkāršības labad ierakstīšu, ka Latvijā finansējums veselības nozarei no iekšzemes kopprodukta ir 3,07%, Eiropas Savienībā vidēji – 7,2%, bet OECD valstīs – vidēji 6,5% no IKP. Zemais valsts finansējums ir viena no galvenajām veselības aprūpes sistēmas problēmām veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanā – Latvijā pacientu tiešie maksājumi (no maciņa vai kredītkartes) ir 38,8% no kopējiem izdevumiem par veselības aprūpes pakalpojumiem, bet Eiropas Savienībā vidēji – 16,51%.

Šie skaitļi un salīdzinošās tabulas ir labi zināmas gan valdībai, gan Saeimas politiķiem, bet tie, redzot grūtdienīšu vaidus, tūlīt kabatā bāž roku, izvelk savu nēzdodziņu, proti, notrauš asaru, bet vairāk medicīnai naudu nedod.

Ja mēs skatām prioritātes, tad allaž kāda prioritāte aizsteigusies veselībai priekšā – citreiz tā bijusi izglītība, citreiz valsts aizsardzība, citreiz jaunas automašīnas policistiem, jaunas (citās valstīs norakstītas) lielgabalu lafetes vai pretmīnu kuģi, bibliotēkas vai Iekšlietu ministrijas ēkas būvniecība, jauni tramvaji un trolejbusi, kādas bankas vai metalurģijas kombināta glābšana. Katru gadu budžeta sastādīšanas laikā presē un masu saziņas līdzekļos uzvirmo kaislības ap kādu nebūšanu medicīnā, kādu paņemtu konvertu, kādu garāku rindu, kādu neveiksmīgu operāciju, nepareizi izsniegtu darba nespējas lapu vai neveiksmīgu komunikāciju. Katru reizi pēc šiem notikumiem uzrodas politiķi, kas paziņo, ka veselības aprūpes nauda jāmeklē sistēmas iekšienē un ka vispār jāsakārto (jāreformē) veselības sistēma. Un katru gadu cits veselības ministrs ķeras pie dokumenta, kura nosaukumā dažādās kombinācijās lasāmi vārdi: „veselības finansējums, stratēģija, reforma”.

Pie šī ikgadējā absurda mediķi jau pieraduši un izdara vienkāršo secinājumu – naudas atkal klāt nebūs.

Skanot šādai fona mūzikai, šo – 2017. – gadu sākot, beidzot pat politiķiem kļuva skaidrs – tālāk medicīnu pazemot vairs nedrīkst un tai būtu jākļūst par prioritāro jomu finanšu resursu papildu iedalīšanai (nu labi, kopā ar aizsardzību un simtgades svinību tēriņiem). Godīgi sakot, pat es noticēju, ka valdībai vairs nav citas iespējas, pretējā gadījumā nekādu dežūru Latvijā vairs nebūtu, dzemdības būtu visas jāpieņem no 8.30 līdz 17.00, sestdienās un svētdienās reanimācijas nodaļas slimnieki jāpārved uz pansionātu, bet visas ķirurģiskās operācijas jāveic tikai studentu vai rezidentu spēkiem. Dīvaini, ka valdības solījumiem noticēja liela daļa mediķu un pazuda ikgadējais aicinājums novirzīt medicīnai 4,5% no IKP.

Taču tad atnāca nodokļu reforma. Nodokļu reforma ir tāds kairinātājs politiķu nāsīm un garšas kārpiņām, ka jautājums par medicīnas finansējumu atkāpās no prioritāšu pirmās vietas. No politiķu darbgaldiem pazuda visi projekti papildu naudas iedalīšanai veselības jomai, labākajā gadījumā aizsūtot tos bezcerīgiem ierēdņiem, sliktākajā – papīra griezējam. Tajā mirklī, kad publiskajā telpā parādījās vērienīgā nodokļu reforma, kļuva skaidrs, ka tuvākajos trijos gados veselībai naudas vairāk nebūs.

Pirmkārt, tāpēc, ka nodokļu reforma ir pārlieku optimistiska. Parasti jaunāka gadagājuma cilvēki ir optimistiskāki nekā vecāka gadagājuma. Acīmredzot Dana Reizniece-Ozola ir jauna ne tikai skatā, bet arī sirdī, jo spēj noticēt tādam brīnumam kā nodokļu masas pieaugumam, nodokļus samazinot. Savulaik, mācoties ASV un Singapūrā, ieguvu pārliecību, ka, samazinoties nodokļiem, samazinās valsts kopējā finanšu plūsma. Man šķiet, ka, samazinoties valsts kopbudžetam, papildu līdzekļu nebūs un vienīgie līdzekļi tiks neparedzētiem gadījumiem. Patiesībā jau esošā nodokļu sistēma nebūt nebija tik slikta, nodokļi Latvijā bija mazāki nekā citviet ES. Zinot to, ka jebkuras nodokļu izmaiņas rada ilglaicīgu haosu iekasēšanā, atļaujos prognozēt, ka tuvākos gadus nodosimies mērenam budžeta veidošanas haosam.

Šajā vietā ļaujiet man ievietot divas tabulas no Veselības ministrijas konceptuālā ziņojuma „Par veselības aprūpes sistēmas reformu”. Skatot šīs tabulas, lūdzu visiem atsaukt atmiņā nesen publicētās ziņas kā, veselības ministre Anda Čakša un finanšu ministre Dana Ozola-Reizniece kopēji vadījušas garas stundas, lai atrastu papildu līdzekļus veselības aprūpei. Tēlainais atstāsts bija tik pārliecinošs, ka gara acīm varēja redzēt naudas čupiņas, kas no finanšu ministres krājumiem tiek rūpīgi krautas pārvešanai uz Nacionālo veselības dienestu.

Veselības nozares budžeta pieaugums 2018 – 2023 gadam

Veselības nozares kopējie (valsts un privātie) izdevumi

Skatot šīs tabulas, mēs aizkadrā redzam nozīmīgu tautsaimniecības izaugsmi un ievērojamu nodokļu masas pieplūdumu valsts budžetā, no kā varētu dāsni finansēt veselības aprūpi.

Iedzīvotāju ienākumu nodokļa samazinājums un neapliekamā minimuma palielināšana – labi soļi nevienlīdzības izlīdzināšanai un konkurētspējas celšanai, vienlaikus – robs valsts budžetā. 

Iedzīvotāju nevienlīdzība tiešām ir būtiska Latvijas ekonomikas problēma. Džini (Gini) koeficients 35,4% uzrāda Latviju kā vienu no nevienlīdzīgākajām valstīm Eiropā. To, ka Latvijā veselības pieejamības jomā ir vēl lielāka atšķirība starp dažādām iedzīvotāju grupām, Latvijas politiķi izliekas nezinām. Tomēr lielāko nevienlīdzību Latvijā rada tieši pelēkā ekonomika, konvertu algas, nesaprotamās naudas plūsmas politikā, dažādi „otkati” dažādās pašvaldībās utt. Ja mēs pieņemam, ka „otkati” lielpilsētā ir nevis 20%, bet tikai 15%, tad tas tik un tā ir daudzkārt lielāks kārdinājums nekā 3% nodokļa samazinājums. Vai šī visai niecīgā IIN samazinājuma dēļ uz Latviju trauks investori, būvēs rūpnīcas, izvietos birojus un organizēs tautsaimniecību, neesmu pārliecināts.

Tomēr IIN samazinājums atstās visai pārliecinošu ietekmi uz pašvaldību budžetu – pašvaldības pilnībā atteiksies no tās funkcijas, kas saucas medicīnas pieejamības nodrošināšana.

Nekustamā īpašuma nodoklis kā personiskās pieredzes izpausmes veids, akcīzes nodokļa saudzēšana nezināmu biznesa interešu vārdā

Es lāgā neticu, ka pašvaldības sava budžeta sabalansēšanai var vēl čaklāk iekasēt nekustamā īpašuma nodokli, un arī valsts šobrīd nekustamā īpašuma nodokli vairāk celt nevar.

Par nekustamā īpašuma nodokli katram ir savs, ļoti skaidrs, vienmēr negatīvs viedoklis. Nesen lasīju interviju ar kādu finansistu, kas visu Latvijas nodokļu sistēmu nolika gar zemi, varētu teikt, izlamāja, atzina par noziedzīgu pret nabagajiem, pierādīja Igaunijas pārākumu. Šajā intervijā caurvijās sāpe – finansists bija nopircis dzīvokli par pusmiljonu, bet, lai ierakstītu šo pirkumu zemesgrāmatā, viņam nācās maksāt vēl astoņus tūkstošus. Man jau gribējās viņam ieteikt – pērc tak dzīvokli par astoņiem tūkstošiem, ieraksts zemesgrāmatā maksās nedaudz pāri 100 eiro. Milzīgais ļembasts un demonstrācijas par grozījumiem likumdošanā, pilnībā atbrīvojot no nekustamā īpašuma nodokļa tos, kas dzīvo savā vienīgajā īpašumā, ar lielāko garantiju attiektos uz pilīm Baltezera krastā vai Jūrmalā – milzu jaunbūvju īpašniekiem nevajadzētu vairs maksāt nekādu nodokli.

Redzama problēma nodokļu reformā ir nevēlēšanās celt akcīzi tabakai, alkoholam, degvielai, nevēlēšanās ieviest luksusa nodokli, kā arī reāli aplikt ar nodokļiem lietas, kas ikdienā nav gauži vajadzīgas, piemēram, luksusa automašīnas. Salīdzinot ar Igauniju, Latvijas akcīzes nodokļi visās pozīcijās ir ievērojami zemāki, un priecāšanās par igauņiem, kas nāk no Valgas uz Valku pirkt šņabi, nudien nav valsts cienīga politika.

Jaunajā nodokļu reformā mēs varam ieraudzīt vēl kādu pozīciju, kas ievērojami samazinās līdzekļus sociālai jomai, kultūrai, medicīnai un sportam. Nodokļu reformā paredzētās izmaiņas kapitāla nodokļos paredz noteikt IIN likmi 20%, 0% likmi reinvestētajai peļņai un noteikt 20% likmi peļņas sadales brīdī. Tāpat plānots atteikties no atbrīvojumiem, kas tiks kompensēti ar darbaspēka nodokļu samazinājumu. Patiesībā tas nozīmēs to, ka uzņēmumi nebūs vairs ieinteresēti ziedot sportam, medicīnai vai kultūrai, bet visu šo naudu reinvestēs, tipiskā veidā – iegādāsies uzņēmumam jaunas automašīnas.

Galvenais jautājums – kāpēc nodokļu reformā gandrīz nav pieminēts sociālais nodoklis (valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas)

Tieši attiecībā uz sociālo nodokli veselības aprūpei ir vislielākā interese, jo visi valsts vadītāji tieši vai netieši atzinuši, ka tieši sociālā nodokļa 1% piesaiste veselībai ir labākais veids kā personalizēt veselības pakalpojuma saņēmējus pēc pazīmes – nodokļu maksātājs vai nemaksātājs.
Problēma ir apstāklī, ka uzkrājums valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā ir niecīgs, turklāt demogrāfijas krīze un emigrācija jau šobrīd kļūst par bīstamām problēmām sociālajam budžetam. Ar lielāko iespējamību sociālais budžets var iegūt negatīvu dimensiju jau 2019. gadā. Vismaz pašreizējā situācijā ir skaidra tendence – samazinās strādājošo (sociālā nodokļa maksātāju) skaits, pieaug pensionāru skaits. Būtiski – cilvēki dzīvo ilgāk un dzīvos ilgāk. Tikai vienai labklājības ministrei – Ilzei Viņķelei – pietika cilvēcīgas drosmes sākt pensiju vecuma paaugstināšanu par 1/4 gadu ik gadu. Ilze Viņķele lielā mērā ziedoja savu politisko karjeru, bet pensiju paaugstināšanās līdz Eiropas līmenim (65 gadi, bet Lielbritānijā 68, Vācijā 67) notiks līdz 2025. gadam (šo rindu autors pensijā varēs doties 2023. gadā). Šis pagarināšanās temps ir pārāk lēns, un līdz ar nodokļu reformu būtu jāveic nopietnas izmaiņas arī likuma „Par valsts pensijām” 11. pantā, nosakot pensiju vecuma paaugstināšanu par 1/2 gadu viena gada laikā. Citādi vienkārši pienāks brīdis, kad pensiju nebūs nemaz. Ministriem daudz svarīgākas šķiet vēlēšanas, kas allaž atrodas durvju priekšā, bet pensionāri un pirmspensijas vecuma cilvēki ir čaklākie vēlētāji.

Tādēļ esmu pievienojis šim rakstam nelielu sadaļu par to, ka cilvēki ne tikai vēlāk mirst, bet arī vēlāk sāk novecot. Ir pilnīgi pamatoti strādāt ilgāk un vēlāk doties pensijā. Kāds mans paziņa, piejūras pilsētas mērs šogad kļuva par pensionāru un sāka saņemt nopietnu pensiju. Viņam ir gadu vecs dēls, viņš katru dienu stundu vingro, nūjo, skrien, viņš atkal balotēsies vēlēšanām un vadīs pilsētu vēl 18 gadus (kamēr dēls pieaugs). Nē, man neskauž viņa pensija, bet es tiešām domāju, ka cilvēkiem mūsdienās nav slikti strādāt ilgāk nekā vēsturē bija pieņemts.

Mainīgais lielums iespējamām nodokļu un veselības reformām – iedzīvotāju aktīvā dzīves ilguma pagarināšanās. Nav iespējama nodokļu reforma bez straujākas pensionēšanas vecuma celšanas.

Latvijas iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums, salīdzinot ar 1990. gadu, ir pagarinājies par 8,5 vai pat 9 gadiem, un tuvākajās desmitgadēs pieaugs vēl straujāk. Tomēr šeit būtu mērķtiecīgi pievērst uzmanību faktam, ka ne tikai dzīvojam ilgāk, bet arī vecums sākas daudz vēlāk. Izpratne par cilvēka vecumu un darbaspējām mums nāk līdzi no iepriekšējiem gadsimtiem. Rūdolfa Blaumaņa trīs večas Skroderdienās – Pindacīša, Tomuļmāte un Bebene – patiesībā bija burvīgas otrās jaunības meitenes – Pindacīša ap četrdesmit gadus veca, bet abas pārējās – ne vecākas par piecdesmit (vienīgais, ko viņām ļāva darīt vietējā darba tirgū, bija pūšļot rozi vai bērnu pieņemt pirtiņā). Pindacīšas meita taču bija padsmitgadniece. Iedomājieties Tomuļmātes, Pindacīšas un Bebenes lomā Ināru Mūrnieci, Ilzi Viņķeli un Andu Čakšu ar viņu stila izpratni, ģērbu un frizūru. Blaumanim pat prātā neienāktu aprakstīt savās lugās tik ļoti vecas meitenes kā Solvitu Āboltiņu vai Laimdotu Straujumu, jo vēl pirms 120 gadiem nevarēja lāgā noticēt, ka cilvēki dzīvo ilgāk par 54 vai šādā baisā vecumā taisa karjeru, attīstās, mācās, izvirzās. Pats Rūdolfs Blaumanis, par kuru skolotājas mēdz stāstīt kā par Veco Rūdi, nomira 46 gadu vecumā.

Ļevs Tolstojs lietoja jēdzienu „старик Каренин”, un šim vecajam Kareņinam bija 48 gadi. Pati Anna Kareņina Tolstoja tekstā arī nebija nekāda jaunā, jo viņai bija jau 26.

Tiem, kas šodien sadzīvojuši 50 vai 60 gadus, visai droši varu apgalvot – nāksies nodzīvot līdz 90 vai 100 gadiem. Lai cik tas dīvaini izklausītos – nāksies lasīt ziņas, ik pa četriem gadiem (tātad vēl 9–10 reizes) vēlēt par jaunu reformu partiju, gausties par valdību, iebilst pret jaunatnes tikumiem, ēst, dzert, spēlēt kārtis, nodarboties ar vingrošanu, slēpošanu, velobraukšanu, seksu, jaunu apģērbu iegādi, vīriem – bārdas skūšanu, bet kundzēm – lielāka daudzuma kosmētikas lietošanu.

Galvenais, stratēģiskais mainīgais lielums pasaules attīstībā ir nevis tendencē dzīvot ilgi, bet vēlāk sākt novecot. Tiem, kam pašlaik ir 45, 50 vai pat 55 gadi, reālā novecošanās sāksies tikai 75–80 gados, kas nozīmē tikai pēc ceturtdaļgadsimta. Ievērojami vēlāk nekā ļaudīm vēl pavisam nesenajos padomju gados. Šeit es vēlētos apbēdināt visus tos, kas savos argumentos pret pašreizējo veselības aprūpes vadību lieto medicīnas darbinieku vecuma struktūras analīzi ar ziņu, ka šobrīd lielākā daļa ārstu ir pirmspensijas vecumā un drīzumā masveidā atstās darbu. Patiesībā šie kolēģi pensiju uztvers kā ilgi gaidītu, pamatotu un pārlieku mazu piemaksu algai, nevis kā kapu zvanu vai aicinājumu audzināt pubertātes vecuma mazbērnus ar planšetdatora palīdzību.

Vēl nesen cilvēkam bija trīs galvenie dzīves periodi dzīvē: jaunība, briedums, vecums. Tagad par briedumu pilnīgi loģiski būtu uzskatīt vecumu pēc 50, bet šāda jēdzienu kombinācija vienkārši neeksistēja iepriekšējām paaudzēm. Patiesībā šis jaunais paplašinātais laiks – briedums, kas sākas no 50, paplašina cilvēka aktīvās dzīves telpu. Briedums nozīmē strādāt, attīstīties, mācīties, nevis gausties un žēloties. Kāds te sakars ar nodokļu un veselības reformu? Pašreizējās politikas telpu nosaka tieši paaudze nedaudz virs 50, un šai paaudzei vajadzētu beigt nodarboties ar vaimanoloģiju, bet reformu saprast kā attīstību. Visiem tiem, kam vēl nav 75, vairāk domāt par darbu, atpūtu, veselīgu dzīvesveidu un profilaksi. Trīsdesmit gadi klāt, salīdzinot ar to aktīvo dzīvi, ko jums prognozēja un programmēja jūsu vecāki, kam šādas pieredzes nebija.

Salīdzinot ar iepriekšējām koncepcijām par cilvēka novecošanos, 50+ cilvēka fiziskās vai psihiskās spējas netiek samazinātas, bet paliek vismaz tikpat labā, ja ne vēl labākā līmenī kā jaunībā.

Potenciāli labākais jeb augstākās kvalitātes cilvēka dzīves posms pārvietosies uz vecumu pēc 60, kad varēs ar pilnu pārliecību teikt, ka tas ir laiks, kas apvieno veselību, spēku un pieredzi. „Ja jaunība zinātu, bet vecums varētu” – vairs nav sentence attiecībā uz vecmāmiņām un vectētiņiem.

Problēma ir tā, ka tie, kas šobrīd ir 55–65 gadus veci, dzīvo pirmo šādu aktīvā brieduma periodu cilvēces vēsturē. Agrāk cilvēki novecoja daudz agrāk, līdz ar to vairumā gadījumu šādu atklāsmi nepiedzīvoja.

Jādomā, ka, sākot no 2030. gada, cilvēki vecumā no 50 līdz 75 gadiem būs masveidīgākā vecuma grupa uz planētas.

Kā atšķiras dzīve 50+ ar visu iepriekšējo dzīvi?  Kā atšķiras veselības saglabāšana, kā arī darbspēju, spriestspēju, karjerspēju, seksuālo spēju, jaunu zināšanu apgūšanas spēju saglabāšana 50+ vecumā no visas iepriekšējās dzīves? Neviens nekad nav mācījis, kā attīstīties un veicināt garīgo un fizisko veselību vecuma grupā pēc piecdesmit. Ilggadēja pasaules pieredze ir sagatavota, lai apkārtējā vide, vecāki, pedagogi, līdzcilvēki bērnu sagatavotu pusaudža vecumam, pusaudzi – jaunībai, jaunu cilvēku – briedumam. Visām šīm pārejām cilvēks tiek gatavots un gatavojas. Joprojām skolā sākam ar obligāto literatūru, kas nāk no seniem laikiem. Izglītības un zinātnes ministrija nepieļauj skolās mācīt veselības mācību, augstskolas izliekas, ka tāds jēdziens kā sekss studentiem nepastāv, darbavieta koncentrējas uz konkrēto vecumu, konkrētajām darbinieces kā mātes vai darbinieka kā sabiedrības cilvēka interesēm.

Toties neviens, sasniedzot 45, 50 vai 55 gadus, nav gatavs nākamajiem 30 agrīnas novecošanās gadiem, jo šo cilvēku vecāki novecoja līdz ar padomjlaiku pensiju 55 vai 60 gadu vecumā, saņēma radioaparātu „Selga”, goda rakstu un neļķes, bet pēc tam labākajā gadījumā, rosījās piemājas dārziņā.

Mūsdienu brieduma vecuma cilvēks 55+ lāga nenojauš, ka dzīves programma, kam viņš seko, ceļodams pa savu dzīvi, patiesībā ir iepriekšējo paaudžu ielikta. Iepriekšējās paaudzes ir radījušas grāmatas, filmas, mācību programmas, izglītības sistēmu, kas bērnībā un jaunībā noformē cilvēka apziņu. Un visā šajā informācijā nav ziņas par to, ka būs jādzīvo brieduma gadi no 50 līdz 80 vai par to, ka aktīva dzīve paredzēta arī šajā vecumā. Kad jūs pēdējoreiz skatījāties mīlestības filmu ar galvenajiem varoņiem 70+?

Tātad laikmets cilvēkiem ir uzdāvinājis liekus 25 aktīvas dzīves gadus, bet  nav iemācījis, kā ar šiem gadiem rīkoties.

Veselības reformas problēma ir apstāklī, ka daba un civilizācija mums ir paredzējusi liekus aktīvus gadus, bet nav parūpējusies par visa ķermeņa komplekta nenovecošanu. Gluži kā modernās mašīnas var nobraukt simtiem tūkstošus kilometru, bet kāds no agregātiem vai detaļām salūst, un to apmainīšana, aizvietošana ir ļoti dārga, dažbrīd pat mašīnas esošās vērtības cenā. Tā nu mūsu nobriedušais cilvēks vecuma grupā no 50 līdz 80 tomēr ir medicīnai sarežģītāks nekā cilvēks jaunākos gados, jo viņam tomēr zināma daļa orgānu vai orgānu sistēmu jau ir nolietojušās vai kaut kādā veidā bojātas. Šeit nerunāsim par to, ka par ikdienu kļūst brilles vai dzirdes aparāts, implantēti zobi vai endoprotezēta gūža. Ar tikpat lielu varbūtību imunoloģiskās sistēmas neliels deficīts var kļūt par iemeslu onkoloģijai, pietiekami aizsērējis koronārais asinsvads – sirds problēmai.

Kāpēc es stāstu par vispārzināmām novecošanas lietām saistībā ar nodokļu un veselības reformu? Esmu pabijis slimnīcās Japānā, kur gandrīz visas pacientes bija vecuma grupā virs 100 gadiem, un viņām operēja vēzi, veica digitālo angiogrāfiju, pārstādīja gūžas un darīja visādas citas visai dārgas ārstniecības manipulācijas. Neviens Japānā nebrīnās par to, ka insulta vienība stundas laikā pēc insulta saņem pacientu, kas vecāks par 100 gadiem, un veic trombektomiju.

Tātad – vecāka gadagājuma cilvēks, kura ārstēšana savulaik pat netika izskatīta, šobrīd kā aktīvs sabiedrības loceklis ir ārstējams un atgriežams pilnvērtīgā dzīvē. Un jebkurā gadījumā 50–80 gadus veco cilvēku diagnostika, ārstniecība un rehabilitācija ir dārgāka par 20–50 gadus veco cilvēku diagnostiku, ārstniecību un rehabilitāciju. Kaut arī vēzis noveco, taču cilvēkiem arvien biežāk parādās iespēja nenomirt ātri un sagaidīt savu vēzi.

Rakstīt par nodokļu reformu, veselības reformu un cilvēka dzīvi ir sarežģīti tajā apstāklī, ka ikviens cilvēks piedzimst, ikviens nomirst, bet naudu nudien līdzi paņemt nevar. Bet valsts uzdevums ir domāt ne tikai par šodienu, bet arī par nākamo simtgadi. Palieku cerībā, ka vismaz kāds valstsvīrs šo rakstu spēja izlasīt no viena gala līdz otram.

Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija SUSTENTO aicina ikvienu Latvijas iedzīvotāju atbalstīt akciju „Es par 12% veselībai” un portālā manabalss.lv balsot par to, lai veselības aprūpes finansējums 2018.gadā tiek palielināts vismaz līdz 12% no kopējā valsts budžeta (patlaban 9,8%).

Līdz šim par SUSTENTO priekšlikumu jau nobalsojuši vairāk nekā 1600 iedzīvotāju, bet akcijas mērķis ir savākt 10 000 parakstu. Marta beigās tos plānots iesniegt Ministru kabinetā, lai mudinātu valdību beidzot sākt nopietnas debates par veselības finansējuma palielināšanu.

Iniciatīvas mērķis ir panākt, lai arī Latvijas iedzīvotāji veselības jomā beidzot saņem to pašu, kas jau šodien tiek nodrošināts Igaunijas, Lietuvas, Slovēnijas un citu ES valstu pilsoņiem. Latvijas iedzīvotāji maksā lielākos nodokļus, bet veselības aprūpes budžets, kas ir tieši saistīts ar katra valsts iedzīvotāja drošību un labklājību, nodrošina daudz mazāku valsts apmaksāto ārstēšanu nekā citās valstīs.

Latvijā uzsāktās reformas veselības aprūpē ir iespējamas tikai tad, ja kopējais veselības budžets tiek palielināts vismaz līdz 12 %. Uz šadu minimālā finansējuma nepieciešamību Latvijai vairākkārt ir norādījusi arī Pasaules veselības organizācija.

To, ka kopējie izdevumi veselības jomā Latvijā ievērojami atpaliek no ES vidējā līmeņa, un lielu izdevumu daļu veido privāti skaidras naudas maksājumi, atzinusi arī Pasaules veselības organizācija. Kopš 2010. gada Latvijas iedzīvotāju vidū ir arī visaugstākie rādītāji ES attiecībā uz neapmierinātu vajadzību pēc veselības pārbaudes, liecina Eurostat dati.

Savukārt Eiropas Komisijas aprēķini liecina, ka sliktā veselības stāvokļa dēļ Latvijā tiek zaudēts potenciālais darbaspēks. Latvijā ir otrs augstākais rādītājs ES attiecībā uz mirstību pirms 65 gadu vecuma sasniegšanas, un tiek lēsts, ka tādēļ darbaspēks samazinās par 3,9 % salīdzinājumā ar tā potenciālu, ja mirstības līmenis būtu vienāds ar ES vidējo līmeni.

Šobrīd Latvijā ir arī ES augstākie pacientu līdzmaksājuma procenti par kompensējamajiem medikamentiem, kas skaidrojams ar naudas trūkumu zāļu apmaksai. Turklāt valsts kompensēto zāļu budžets nākotnē palielinājumu neparedz. Ja pērn valsts kompensējamo medikamentu bāzes budžets bija 122,72 miljoni eiro, tiek plānots, ka 2017. gadā šis apjoms būs 123,02 miljoni eiro, bet nākamajos divos gados tas atkal samazināsies līdz 122,26 miljoniem eiro.

SUSTENTO iniciatīvu “Es par 12% veselībai” popularizē arī organizācijas Facebook kontā, tādējādi kopīgiem spēkiem rosinot politiķus turēt iepriekš doto solījumu un veselības aprūpei jau no 2018.gada atvēlēt vairāk līdzekļu.

Iveta Neimane, Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO valdes locekle

Kontakti: iveta.neimane@gmail.com

Uzziņai

Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija SUSTENTO ir cilvēku ar invaliditāti un pacientu organizāciju apvienība, kurā apvienojušās 47 dažādas nacionālas un reģionālas organizācijas, kopā pārstāvot vairāk nekā 50 000 cilvēku ar invaliditāti un hroniskām slimībām. Organizācijas darbības mērķis ir veicināt vienlīdzīgas līdzdalības iespējas ikvienam sabiedrības loceklim, sekmēt cilvēku ar īpašām vajadzībām tiesību ievērošanu visās jomās, lai nodrošinātu iekļaušanu sabiedrībā.