JAUNUMI

Pēteris Apinis

LĀB Ētikas komisijas priekšsēdētājs, žurnāla  „Latvijas Ārsts” redaktors

Tiešām nezinu, kāpēc jautājums par iespējamu ārsta kļūdu un tā saistību ar kriminālsodāmību Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē bija iekļauts tieši pirms 28. novembra mediķu protesta akcijas pie Saeimas. Iespējams, ka mani moka zināma mānija un man nav pa spēkam nesasaistīt valdības un Saeimas noziedzīgo bezdarbību medicīnas finansēšanas nepalielināšanā, pašu pieņemtu likumu neievērošanā ar masīvu televīzijas kampaņu pret onkologiem, plašām publikācijām par ārstu algām (no “nezināma” avota iegūta informācija, ka kāds ārsts saņem 39 tūkstošus mēnesī), premjerministra apgalvojumiem, ka veselības aprūpes sistēma ir necaurspīdīga, tāpēc vairāk naudas tai dot nedrīkst, un virkni dažādu amatpersonu paziņojumu par atsevišķiem medicīnā vērotiem nolaidības radītiem gadījumiem. Tas, protams, viss ir sakritība, bet sensitīvais jautājums par ārstu kļūdām un iespējamu nolaidību, kas dažādā formā uz Saeimu virzīts astoņus gadus, bet NAV skatīts komisijās, jo allaž atradušās dažādas atrunas, tiek celts publiskai diskusijai tieši tad, kad Saeimas liktenis izšķirsies – vai ārstu sabiedrība noslieksies Saeimas atlaišanas pusē. Patiesībā – vēlme diskreditēt mediķus, tikai „pūkainiem cimdiem rokās”. Pasaules medicīnas literatūrā ir daudz publikāciju, kas pierāda, kā ar vienu negatīvu rakstu vai raidījumu var nostādīt daudzus pacientus pret ārstiem, ārstniecību, konkrētu operāciju vai manipulāciju, likt viņiem atteikties no zālēm. Tipiskākais piemērs ir viena apzināta publikācija, kurā tika izteiktas aizdomas, ka vakcīnas var izraisīt autismu, un pēc tās miljoniem cilvēku atteicās savus bērnus vakcinēt pret infekcijas slimībām un pat radās pretvakcinācijas kustības.

Literatūrā un īpaši kinematogrāfā ir itin daudz daiļdarbu, kur slepkava vai ļaundaris izrādās ārsts, turklāt viņi slepkavo, lai tiktu pie nieres transplantācijai vai mantojuma. Eiropā nav neviena pierādīta gadījuma, kad cilvēkam būtu vardarbīgi izņemti orgāni, lai kaut kādā pagrīdes klīnikā citam pārstādītu. Vēl vairāk – mūsdienu civilizācija nepieļauj apzināti ļaunprātīgu medicīnas speciālistu darbošanos, kā tas bija, piemēram, eksperimentējot ar ieslodzītajiem Padomju Savienības un fašistiskās Vācijas koncentrācijas nometnēs. Diemžēl arī tādās demokrātijas valstīs kā ASV 20. gadsimtā smagi mentāli slimi pacienti vai nabadzīgāku valstu iedzīvotāju eksperimentāli tika inficēti ar venerisku slimību izraisītājiem vai hepatīta vīrusiem, tika veiktas pat vēža šūnu injekcijas. Tas viss pagājušajā gadsimtā ir noticis, un to paveikuši daži noziedznieki, atstājot nedzēšamus traipus uz pasaules medicīnas baltā virsvalka. Tādu noziedznieku bija daži desmiti, ārstu pasaulē šobrīd ir desmit miljoni, bet argumentāciju par ārstu sodīšanas nepieciešamību likumdevēji balsta uz šo dažu desmitu neliešu padarītā.

Tātad – diskusija par ārstu kļūdām lielā mērā tika izvēlēta ļoti konkrētā datumā, un neatstāj sajūta, ka tieši 26. novembrī, pāris dienu pirms otrās mediķu akcijas pie Saeimas, bija vajadzīga kāda ārstiem neglaimojoša un klaji negatīva ziņa. Es nedomāju, ka tā bija iecerējis ārsts Andris Skride, kas vada Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju, viņš itin labi saprot – kāpēc Kriminālkodeksa 138. pants ir kļūdains. Bet bija kāds, kas šos datumus savienoja.

Tā kā esmu par medicīnas kļūdām un slimnīcu darba organizāciju, pacientu drošības sistēmām un ārstu – pacientu, ārstu – pacientu radinieku komunikāciju rakstījis gan labos, gan sliktos brīžos, tāpēc arī šoreiz sniegšu rakstveida atbildi plašajam saviļņojumam sociālajos tīklos – kāpēc nedrīkst ārstu krimināli sodīt par kļūdu. Īpaši jau tāpēc, ka pasaulē nekur netiek slēpts – ārstu un medicīnas profesionāļu kļūda, neveiksme, neprecizitāte, intuīcijas vai zināšanu trūkums, nepilnīga ārstēšana ir trešais nāves iemesls pēc sirds un asinsvadu slimībām un onkoloģijas. Tas nenozīmē, ka katrs šis gadījums ir nozīmējis tūlītēju pacienta nāvi, bet, iespējams, ir to tuvinājis.

Tātad – kas ir šis slavenais 138. pants?

Krimināllikuma 138. pants. Ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīga pildīšana

(1) Par ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepildīšanu vai par nolaidīgu to pildīšanu, ja šis nodarījums vainīgā neuzmanības dēļ izraisījis cietušajam smagu vai vidēja smaguma miesas bojājumu, —

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(2) Par tādu pašu nodarījumu, ja tas izraisījis cietušā inficēšanos ar cilvēka imūndeficīta vīrusu vai B vai C hepatīta vīrusu, vai bijis par iemeslu cietušā nāvei, —

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.02.2004., 21.05.2009. un 13.12.2012. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2013.)

Laika periodā no 2011. līdz 2018. gadam kopumā ir ticis uzsākts 41 kriminālprocess pēc Krimināllikuma 138. panta.

Man uzreiz jānorāda, ka sociālajos tīklos šūmēšanos visvairāk radīja jurista, Saeimas deputāta Andreja Judina plašs ieraksts, kas iestājās pret labojumiem. Jau preventīvi prominents jurists (koalīcijas deputāts) pauda viedokli, ka Latvijas Ārstu biedrības aicinājums veikt izmaiņas likumā nav sabiedrības interesēs un ka Ārstu biedrība vispār aizstāv „klaju nolaidību” (kas netieši liek saprast – ja nu šī organizācija aizstāv „klaju nolaidību”, tad nevar būt nekādas runas par papildu budžetu veselībai, parakstiem Saeimas atlaišanai utt.).

Šeit vēlos Andreju Judinu citēt:

„Krimināllikuma 138. pantā ir paredzēta ārstniecības personu atbildība par profesionālo pienākumu nepildīšanu vai to nolaidīgu pildīšanu, ja tā rezultātā ir iestājušās smagas sekas – pacienta nāve, smags vai vidēja smaguma miesas bojājums, kā arī pacienta inficēšanās ar HIV, B vai C hepatīta vīrusu.

Kaut gan mediji regulāri informē par smagiem pārkāpumiem ārstniecības jomā, ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīgas pildīšanas pierādīšana ir sarežģīta un par šo noziedzīgu nodarījumu notiesāto personu skaits nav liels – parasti ne vairāk kā 2–3 cilvēki gadā, bet 2019. gadā tādu nav vispār.

Atbildība, kas ir paredzēta KL 138. pantā, nav saistīta ar Ārstu biedrības izcelto progresīvo novatorismu medicīnā, nepieciešamību veidot ārstniecības kultūru, izvērtēt kļūdas un mācīties, lai spētu no tādām izvairīties nākotnē. Arī šobrīd nekas neliedz izvērtēt situācijas un izdarīt attiecīgus secinājumus, lai nākotnē līdzīgas nelaimes nevarētu notikt. Ārstu biedrības vēstulē ir skaidri nomanāma vēlme, runājot par “ārstu kļūdām”, par kurām tiešam ne vienmēr būtu jāsauc pie kriminālatbildības, panākt atbildības noņemšanu par klaji noziedzīgu nolaidību, kas nevar tikt tolerēta.

Patlaban kriminālatbildība ir paredzēta par klaju ārstniecības personāla pienākumu nepildīšanu vai nolaidību gadījumos, kad tā radījusi smagas sekas. Tas, protams, neliedz iespēju diskutēt par KL 138. panta grozīšanu un ārstniecības personu atbrīvošanu no atbildības par paviršību un nolaidību. Tomēr, manuprāt, spēkā esošā KL 138. panta redakcija ir atbilstoša sabiedrības interesēm un ir nevis “nevajadzīga spriedze ārstu darbā”, bet preventīvs instruments, kurš, ja ne novērš pilnīgi, tad vismaz samazina nolaidību ārstniecības jomā un bezatbildīgu spēlēšanos ar pacientu dzīvībām.”

Man tomēr jāpaskatās nedaudz vēsturē – kāpēc Latvijas Krimināllikumā ir šāds pants, bet citām Baltijas un Rietumeiropas valstīm – nav.

Latvijas Krimināllikuma 138. panta līdzinieku Padomju Savienības likumdošanā 1924. gadā ieviesa ar Josifa Staļina stingru roku – Staļins uzskatīja, ka ārsti par kļūdu vai neārstēšanu jāliek cietumā. Turklāt tas notika laikā, kad Staļins pat negrasījās maksāt ārstam cik necik cienījamu algu, jo uzskatīja, ka labu ārstu tauta pabaros, bet sliktajam jāmirst nost. Attiecībā uz medicīnu Staļina propaganda radīja stereotipu – visi ārsti ir kukuļņēmēji. Šīs aksiomas publiskais blakusprodukts bija – ārsti ne velna nejēdz, jo pacienti mirst. Diemžēl agri vai vēlu mirst visi pacienti, un agri vai vēlu mirst arī visi ārsti paši kā pacienti. Bet Staļina likums saka – ja nu pacients ir miris, tātad – kaut kur ārsts ir kļūdījies.

Ārsts par kļūdu vai ārsts par neveiksmi atbilstoši padomju un postpadomju telpai ir tiesājams un apcietināms uz ilgiem gadiem, un šī norma palikusi gandrīz visā bijušās PSRS teritorijā līdz pat mūsdienām, tai skaitā Latvijā. Tiesa, no igauņu un lietuviešu krimināllikumdošanas šis pants ir pazudis, bet Latvijā nostiprināts un paplašināts.

Jādomā, ka Latvijas likumdevēji, kas atstājuši 138. pantu Krimināllikumā, cerējuši, ka likumam būs preventīva daba – lai nu dakteris, kas ir kaut ko sliktu izdarījis, tiktu sodīts un turpmāk nekad tā vairs nedarītu, kā arī ģenerālā prevencija – lai visi citi apkārt redzētu, cik bargi mēs Latvijā par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem sodām un lai visi citi no jebkādām kļūdām atturētos. Patiesībā tas ir likumdevēja brāķis, kas nodara lielu postu iedzīvotāju veselības aprūpei un medicīnas attīstībai. Medicīnisks gadījums tiek pielīdzināts vispārējiem kriminālnoziegumiem, slepkavībām un par to tiek piespriests cietumsods, kas ir ilgāks nekā par nāvējošu bērna notriekšanu ar mašīnu dzērumā, turklāt uz gājēju pārejas pārsniedzot ātrumu.

Globāli galvenā atziņa medicīnā skan – mācīties no savām un svešām kļūdām, lai tās nekad vairs neatkārtotu. Ja kļūda tiek kriminalizēta, ja par iespējamu kļūdu ārstam draud vismaz ilga tiesāšanās, lieli morāli un materiāli zaudējumi, ja ne ilgstošs cietumsods, tad ārsts vienkārši vienmēr papīrus aizpildīs pareizi un nevienam neatzīsies, pat ja slimnieka stāvokļa pasliktināšanos vai nāvi ir izraisījušas medikamentu blaknes, konkrēta blakusslimība, antibakteriāla rezistence, anatomiska anomālija operācijas laukā utt. Mācīties no kļūdām (angļu learning from errors) nozīmē rūpīgi izpētīt sistēmiskos cēloņus, klīnikas un ārstniecības iestādes izveidotos kļūdu aizsargmehānismus, ārstniecības komandas sadarbības faktorus, saprast to, kas nenostrādāja, noskaidrot – kāpēc nenostrādāja, un atrast potenciālu pilnveidei.

Ir operācijas, kuru rezultāts jau iepriekš nesola pacientam saules mūžu un veiksmīgu operācijas rezultātu. Piemēram, aizkuņģa dziedzera operācijas nevar būt simtprocentīgi veiksmīgas, tās ir ļoti sarežģītas ar lielu risku, vismaz trešdaļa pacientu mirst arī pēc izcili veiktas aizkuņģa dziedzera operācijas. Diemžēl aizkuņģa dziedzera vēža pacientiem ir ļoti neliela iespēja ar šo diagnozi nodzīvot piecus gadus, vēzi lielākoties diagnosticē novēloti, kad bez operācijas pacients nomirtu dažu dienu laikā. Nosakot, ka neviens pacients pēc operācijas nedrīkst mirt, jo tad šī nāve tiks uzskatīta par kļūdu, nozīmē – neviens ķirurgs neriskēs operēt nevienu aizkuņģa dziedzera slimnieku.

Katram gadījumam vai negadījumam ir cēlonis. Ja negadījums notiek pirmoreiz, tā varētu būt nejauša neveiksme. Ja tāds pats gadījums notiek otrreiz, tad tas ir iemesls to analizēt un novērst tā iespējamību, iesaistot visus, kas komandā nodarbojas tieši ar konkrēto jautājumu. Un šis ir tas stāsts – vai nu mēs mācīsimies, vai nemācīsimies no savām un svešām kļūdām. Ja likums saka, ka visas kļūdas ir jātiesā, tad vairākums kļūdu tiek noslēptas, neviens tās neanalizē un līdzīgi negadījumi būs arī trešo un ceturto reizi. Tiesa, ir ļoti grūti runāt par identisku kļūdu, jo nav divu vienādu pacientu, identisku simptomu, situāciju. Par medicīnisku kļūdu mēs uzskatam negadījumu vai notikumu (ir sastopams arī gandrīz negadījums/nevēlams notikums), kas ir novēršams pastāvošo medicīnisko zināšanu ietvarā, tātad – pats notikums, kurā bez cilvēka (ārstu, māsu un citu medicīnas profesionāļu darbības kļūdām, kļūdainiem lēmumiem vai nepareiziem rīcības plāniem) zināma loma ir daudziem citiem faktoriem, parasti – ārstniecības komandas, klīnikas, iestādes vai pat nacionālā līmeņa faktoriem.

Tipiskās cilvēka kļūdas visbiežāk rodas situācijas uztveres dēļ. Cilvēks nav spējīgs koncentrēties vienlaikus uz visu, cilvēka uztvere ir ietekmējama, cilvēks var izlasīt to, kas konkrētā dokumentā pat nav uzrakstīts, var sadzirdēt citādi, nekā kāds to ir teicis vai domājis, nereti arī to nosaka aizmāršība (mūsu priekšstati par atmiņas kapacitāti ir pārspīlēti, cilvēks var atcerēties arī to, kas vispār nav bijis), jo cilvēks ir interesanta būtne, uz cilvēku vien nedrīkst balstīt visu drošību – sistēmas, kas ir balstītas tikai un vienīgi uz cilvēka atmiņu, uzmanību, vērību, ir nedrošas un agri vai vēlu rada kļūdu. Diemžēl medicīnā cilvēka kļūda var maksāt dzīvību. Jābūvē droša sistēma, kurā grūti kļūdīties, bet kļūdas faktu, iespējamu novirzi ārstēšanā var ātri uzķert un koriģēt.

Dažas tēzes pārdomām

Mīļajiem pacientiem es vēlos likt vienkārši pārdomāt par dažām aksiomām, ko ārsti zina, bet parasti skaļi nesaka. Netīšām pabradāšu pa ķirurgu lauciņu, bet tieši tāpat ir jebkurā medicīnas nozarē.

(i) Katra operācija un katra manipulācija katra ārsta dzīvē kādreiz ir pirmā. Kriminālkodeksa 138. pants skaidri pasaka – nekādā gadījumā ārsts nedrīkst operēt kaut ko pirmo reizi, viņam ir jābūt fantastiskai pieredzei un pilnīgām zināšanām par šo operāciju.

(ii) Tieši puse ķirurgu operē sliktāk par vidējo ķirurgu. Ierindas ārsts sniedz palīdzību. Ja kāds ārsta palīdzību traktē kā kļūdu, lieta nonāk tiesā, kur tiesnesis, prokurors, advokāts (neviens no viņiem lāgā medicīnu nesaprot, tiesa, Latvijā praktizē daži advokāti ar ārsta izglītību) pieaicina ekspertus. Ekspertam (profesoram, metodes izstrādātājam, šauram speciālistam) no tiesu medicīnas ekspertīzes telpas vienmēr ir labāk redzama iespējamā kļūda nekā šim ierindas ārstam reģionālā slimnīcā, praksē vai neatliekamās palīdzības izsaukumā pie pacienta gultas ar satrauktiem radiniekiem apkārt, sliktu apgaismojumu, vidusmēra aprīkojumu un 24 stundu dežūras pēdējā stundā.

(iii) Spārni ir apgriezti ārstu arodtiesai. Ar Andas Čakšas svētību izdevās panākt, ka arodtiesa nevar saņemt medicīnisko dokumentāciju. Tas nozīmē, ka ārsti paši nevar analizēt iespējamo kļūdu vai neveiksmi.

(iv) Kļūdas kriminalizēšanai ir vēl kāds negatīvs efekts – ārsti, baidoties riskēt, nodrošinās ar nevajadzīgiem papildu izmeklējumiem un manipulācijām un tādā veidā ievelk laiku, bet iespējamā operācija zaudē savu jēgu un kvalitāti.

(v) Kļūda, neveiksme, nevīžība, nevērība un nolaidība ir pilnīgi dažādi jēdzieni, taču, iepazinies ar Krimināllikuma 138. pantu, izmeklētājs, prokurors, advokāts šos jēdzienus sajauc pēc savas revolucionārās pārliecības. Formāli Latvijā dokumentāli pierādītu ļoti nopietnu kļūdu (izoperē ne to kāju, izoperē ne to pacientu) nav, bet iespējams, ka ir, tikai Latvijā ārstniecības personas ir iemācījušās kļūdas neuzrādīt, jo izmeklētājs, prokurors un pretējās puses advokāts var šo kļūdu uzskatīt par nolaidību un tādā gadījumā ārstu krimināli sodīs. Tā nu sanāk, ka Latvijā nav ķirurģisku komplikāciju. Nav problēmu, nav pilnveides, bet pilnveide ir iespējama tikai nenosodošā gaisotnē, nevis Krimināllikuma ēnā.

(vi) Attiecībā pret iespējamu noziedzīgu nodarījumu vismazāk palīdz tieši policista vai prokurora revolucionārā pārliecība. Piemēram, policists vai prokurors uzskata, ka ārsts nozīmējis pārlieku lielas pretsāpju līdzekļu devas, un savu pārliecību smēlies tablešu paciņas anotācijā, bet ārsts ir vadījies pēc principa – noņemt vēža slimniekam sāpes, kad iepriekšējā (vai zāļu ražotāja dokumentos ierakstītā draudzīgā) deva vairs nelīdz. Bet policists vai prokurors paliek pie sava – lielāka zāļu deva ir ārsta kļūda.

Noslēgumā es vēlos īsi atstāstīt ārsta Uģa Gruntmaņa stāstīto šajā Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē. Kāds Hārvarda universitātes vadošais asinsvadu ķirurgs pacientam izoperēja otru (nevis slimo) kāju. Protams, sacēlās milzīgs sašutums, parādījās prasība ārstu pilnībā atstādināt no operācijām, atņemt diplomu, iesēdināt cietumā. Slimnīcas direktors atteicās to darīt, jo, pirmkārt, šis bija tiešām unikāls, talantīgs ārsts, bet, otrkārt, šis ārsts daudz vairāk pārdzīvoja šo situāciju, nekā to bija iedomājušies visi publiskie brēcēji. Vēlāk šis ārsts kļuva par vēstnesi precīzai metodei, kas novērš šādas kļūdas (šī metode saistīta ar pārtraukumu jeb time-out un visu jautājumu precizēšanu operācijas komandai).

Mūsu mērķis ir pacientu drošība.

18. novembrī augstākos valsts apbalvojumus saņēma vairāki mūsu kolēģi.

Par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri iecelta vienotā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izveidotāja un pirmā vadītāja ārste Renāte Pupele,

par Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekiem iecelti:

VSIA Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca Neiroloģijas klīnikas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras vadītājs profesors Dr.med. Andrejs Millers,

SIA Rīgas Dzemdību nams Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas vadītājs, pediatrs, neonatologs, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Specializētās medicīnas centra neonatologs Juris Šleiers,

SIA Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca Toksikoloģijas un sepses klīnikas vadītājs anesteziologs, reanimatologs Oļegs Šuba,

par Atzinības krusta virsnieci iecelta Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes dekāne profesore Dr.med. Inga Millere

par Atzinības krusta kavalierēm ieceltas:

ilggadējā Rīgas Stradiņa universitātes Zobārstniecības fakultātes Zobu terapijas un mutes veselības katedras profesore Dr.med. Rūta Care,

Smiltenes novada Blomes pagasta feldšeru-vecmāšu punkta ārsta palīdze Laima Garklāva,

Jēkabpils novada Rubenes pagasta ģimenes ārsta palīdze Lonija Līce.

Foto: https://failiem.lv/u/phe6wbtb

Foto: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja

Šodien, 15. novembrī, veselības ministre Ilze Viņķele veselības nozares darbiniekiem pasniedza Veselības ministrijas Atzinības un Pateicības rakstus, kā arī Ministru kabineta Atzinības rakstu, lai pateiktos sabiedrības veselības, veselības aprūpes un farmācijas nozares amatpersonām un darbiniekiem par ieguldīto darbu un nopelniem Latvijas Republikas attīstībā.

Ministru kabineta Atzinības raksts piešķirts:

Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītājai Astrīdai Stirnai par nozīmīgu ieguldījumu veselības aprūpes organizēšanā un vadībā un aktīvu sabiedrisko darbu.

Veselības ministrijas Atzinības raksti piešķirti:

profesoram Viesturam Bokam par ieguldījumu Latvijas ķirurģijas jomas attīstībā, tās noturības un prestiža veicināšanā, medicīnas studentu un rezidentu apmācībā;

medicīnas doktoram, kardiologam Vilnim Dzērvem-Tālutam par ieguldījumu kardioloģijas jomas attīstībā un pētniecībā Latvijā;

Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas internās medicīnas galvenajam speciālistam, profesoram Aivaram Lejniekam par ieguldījumu sabiedrības veselības aprūpē, veselības nozares politikas veidošanā un īstenošanā;

Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes docētājai Inārai Kalniņai par ilggadēju darbu un ieguldījumu ergoterapijas jomas attīstībā, un jauno speciālistu izglītošanā;

Rīgas Stradiņa universitātes vadošajam pētniekam Andrejam Šķesteram par ilggadēju un nozīmīgu ieguldījumu pētniecībā – ģenētikas un biomedicīnas jomā;

Latvijas Plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centra plastikas ķirurgam Haraldam Adovičam par ilggadēju, profesionālu darbu ārsta profesijā, būtisku ieguldījumu mikroķirurģijas jomas attīstībā Latvijā un jauno kolēģu apmācībā;

Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra Tiesu medicīnas ģenētikas un seroloģijas laboratorijas vadītājai, vecākās tiesu medicīnas ekspertei Aretai Sabulei par ilggadēju darbu un personīgo ieguldījumu Latvijas tiesu medicīnas attīstībā, jauno speciālistu apmācības un ekspertu kvalifikācijas nodrošināšanā, Latvijas tiesu medicīnas starptautiskās atpazīstamības veicināšanā;

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas virsmāsai Dacei Jakovickai par ilggadēju, godprātīgu medicīnas māsas pienākumu pildīšanu, atbalsta sniegšanu pacientiem un to tuviniekiem;

Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstei Ingai Tanenbergai par godprātīgu Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” Neirorehabilitācijas nodaļas vadīšanu;

Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas pneimonoloģijas galvenajam speciālistam Alvilam Kramam par ieguldījumu pulmonoloģisko pacientu diagnostikas un ārstēšanas darba uzlabošanā stacionārā;

Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas stacionāra “Tuberkulozes un plaušu slimību centrs” Rīgas ambulatorās nodaļas virsmāsai Evitai Birauai par ieguldījumu veselības nozarē un jauno speciālistu apmācībā;

Rēzeknes slimnīcas vecmātei Irinai Baikovai par ilggadēju, profesionālu darbu vecmātes profesijā;

Daugavpils psihoneiroloģiskās slimnīcas Bērnu psihiatrijas nodaļas vadītājai, psihiatrei Tatjanai Mironovičai par ilggadēju un godprātīgu ārsta pienākumu pildīšanu;

Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas valdes loceklei Maijai Ancveriņai par ilggadēju un godprātīgu darbu veselības nozarē;

Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Akūtas psihiatriskās nodaļas vadītājai, psihiatrei, narkoloģei, tiesu psihiatrijas ekspertei Ingrīdai Cerai par ilggadēju un godprātīgu darbu medicīnā, ieguldījumu jauno kolēģu apmācībā;

Jūras medicīnas centra ķirurgam Grigorijam Birukam par ilggadēju, profesionālu darbu, pildot ārsta pienākumus, ieguldījumu jauno mediķu izglītošanā;

Veselības centru apvienības Veselības centra ,,Pļavnieki” neiroloģei Dacei Bērziņai par godprātīgu, pašaizliedzīgu darbu, nozīmīgu ieguldījumu iedzīvotāju neiroloģisko  slimību ārstēšanā un profilaksē, jauno mediķu izglītošanā;

Valmieras veselības centra bērnu neiroloģei Irīnai Zabolonskai par ilggadēju un godprātīgu ārsta pienākumu pildīšanu.

Veselības ministrijas Pateicības raksti piešķirti:

Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas sanitāram/slimnieku kopējam Sandim Zanderam par godprātīgu un profesionālu darbu pacientu veselības aprūpē;

Rēzeknes slimnīcas zobārstei Jeļenai Vlasovai -Kitokai par ilggadēju un apzinīgu darbu pacientu mutes dobuma un zobu veselības saglabāšanā un slimību profilaksē;

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas virsārstam anesteziologam, reanimatologam Ģirtam Freijam par ilggadēju, profesionālu ārsta pienākumu pildīšanu un ieguldījumu jauno speciālistu izglītošanā;

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas medicīnas māsai Marijai Ivaņenko par ilggadēju un godprātīgu darbu, pildot medicīnas māsas pienākumus;

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas medicīnas māsai Gitai Rožkalnei par ilggadēju un godprātīgu darbu, pildot medicīnas māsas pienākumus;

Piejūras slimnīcas Psihiatriskās klīnikas galvenajai medicīnas māsai Indrai Zemei par ilggadēju, godprātīgu darbu garīgās veselības aprūpes māsas specialitātē un ieguldījumu jauno kolēģu apmācībā;

Saldus medicīnas centra ķirurgam Agnim Ļuļēnam par profesionālu un godprātīgu ārsta pienākumu pildīšanu;

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Izglītojošā darba nodaļas galvenajam speciālistam Valdim Ivaņinokam par ilggadēju darbu un nozīmīgu ieguldījumu muzejpedagoģijas programmu izstrādē, un muzeja apmeklētāju grupu vadīšanā;

Nacionālā veselības dienesta Latgales nodaļas vadītāja vietniecei Marinai Rimšai par ilggadēju, profesionālu un godprātīgu darbu, sniedzot būtisku ieguldījumu valsts veselības aprūpei paredzēto līdzekļu administrēšanā;

Valsts asinsdonoru centra ārstei-transfuzioloģei Irinai Rodinai par ilggadēju un godprātīgu ārsta pienākumu pildīšanu;

Veselības inspekcijas Veselības aprūpes departamenta Veselības aprūpes kvalitātes kontroles nodaļas vecākajai ārstei ekspertei Sarmītei Zeltiņai par ilggadēju, pašaizliedzīgu darbu un nozīmīgu ieguldījumu  veselības aprūpes kvalitātes kontroles attīstībā Latvijā;

Veselības inspekcijas Veselības aprūpes departamenta vadītāja vietniecei Dacei Rozei par ilggadēju, godprātīgu darbu un sniegto ieguldījumu veselības aprūpes nozares politikas ieviešanā.

Latvijas Republikas Saeimas deputātiem

Rīgā, 2019. gada 11. novembrī  Nr.01.23.2/164

Labdien!

Lai nodrošinātu vienu no vidēja termiņa budžeta politikas prioritātēm – valsts cilvēkkapitāla palielināšana veselības nozarē, Latvijas Ārstu biedrība piedāvā līdzekļu pārdali budžetā.

Mums ir sekojoši priekšlikumi, kurus aicinām izskatīt Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē un ņemt vērā, balsojot  par likumu “ Likums par valsts budžetu 2020.gadam”:

2019. gadā neiztērētā nauda, ko pārnes uz 2020. gadu – 5 milj. Šos līdzekļus arī var novirzīt veselības aprūpes nodrošināšanai.

Likumam “Par valsts budžetu 2020.gadam” ir jābūt izstrādātam, ņemot vērā katra indivīda intereses. Pēc starptautisko organizāciju novērtējuma veselības aprūpei ir jākļūst par politikas prioritāti ne tikai priekšvēlēšanu procesā, bet reālajā valsts politikā. Latvijas Ārstu biedrība izmantos savas tiesības aizstāvēt savas intereses Latvijas Republikas Satversmē un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Ar cieņu,

Latvijas Ārstu biedrības prezidente
Dr. Ilze Aizsilniece

On Thursday, November 7, for the first time in the history of Latvian independence the funeral of health care or the “One Day Without Medical Staff” campaign brought together protesters from the entire health-care sector, with approximately 5000 health care workers, students and community members convening in front of the Parliamentary building (Saeima). Since politicians continue to disregard the law, health care professionals are not going to relent and will step up their protest through the campaign “Take down the flag and light the candle!”

“Politicians have to listen to the voices of the people, and they have to do so not only during pre-election time, but, specifically, when they have been elected and occupy ministerial posts.  People have voted for their representatives in the Parliament to handle national priorities in the people’s best interest. This is huge responsibility and requires the right attitude and courage to act”, emphasizes Ilze Aizsilniece, President of the Latvian Medical Association.  

During the meeting, the Members of Parliament and Government were confronted with demands to fulfil the provisions of the Law on Financing Medical Care and ensure a 20 % salary growth in the Health Care Sector by allocating 120 million euros for these purposes in the 2020 annual budget.  The meeting also called for a review of the health financing projected for 2021 and 2022 aimed at achieving 5 % of Latvia’s gross domestic product (GDP) in health allocations which would make us better matched with other EU countries. As regards health sector reform, medical practitioners urge the government to have due respect for the recommendations of the Organization for Economic Co-operation and Development (OECD), the World Health Organization and the World Bank, and demand commitment from the government  to consult with industry organizations and hear out what the patients and the public at large have to say.

“The problems faced by the health sector are huge and addressing them in a responsible way could well serve as a turning point in Latvian politics and the culture of party policies. A new generation has grown up in Independent Latvia, and they are no ready to accept the “how could we fail to promise” policy; so we are not ready to compromise and will continue to advocate for our right to proper health care” says Kārlis Rācenis, Board Chairman of the Latvian Junior Doctors Association.

As the efforts made by the industry have failed to achieve their objective, Latvia will join forces in a campaign “Take down the flag and light the candle!”  from November 8 to 13. Within its framework the major hospitals of Latvia, family practitioners and well-known public figures will light real and digital candles and lower the Latvian flag.

The campaign “Take down the flag and light the candle!” is organized by the Latvian Junior Doctors Association, the Latvian Medical Association,  the Latvian Nurses Association and the Latvian Health and Social Care Workers  Trade Union; it is also supported by all the professional health care organizations and medical institutions.

The organizers of the campaign call to public attention that even in the absence of a dedicated Ministry for Health, the Ministry of Social Affairs in Estonia allocates its largest budget of 1.54 billion euros to health, compared to 1.17 billion euros in Latvia.  In Slovakia, respectively, health care receives 1.23 billion euros from the state budget and another 2 billion euros from the municipal budget. Compared to Latvia, Estonia is prepared to spend almost twice as much per capita, i.e., 1165 euros per year, and Slovakia spends 2179 euros per capita per year. The corresponding figure for Latvia is a meagre 610 euros. Notably, the share of health budget in the total budget of Latvia and Estonia is comparable (12.8% and 13.9%, respectively). However, as a percentage of GDP, in Latvia it is lower (3.8%) compared to Estonia (5.8 %).

Estonia has the highest gross salary level of 1357 euros in the health sector, which is by 39% higher than in Latvia and by 34% higher than in Slovakia. Notably, in Estonia the salaries of health care professionals are by 4% higher than the national average. Latvia has the lowest salary level in the health sector, i.e., 976 euros per month (before tax), and it is by 3% below the national average Currently, a young resident doctor in Latvia receives a monthly salary of  950 euros before tax,  whereas in Lithuania, with a similar budget, their salary would be 1345.67 and in Estonia 2083.20 euros, respectively. Residents in the UK, the Netherlands and Portugal, on the other hand, receive between 2000 and up to 5000 euros per month, depending on their level and specialization.

It is important to emphasize that the projected and much needed salary increase for the next year was planned for the health care staff employed at the lowest or minimum salary rates. Namely, we are speaking about increasing the minimum rate for full-time work, whereas if the person has a higher salary, the increment would in absolute numbers be the same, whereas percentage wise it would be lower.  For example: the rate of a full-time resident is 950 euros, the planned increment being 20 % or 190 euros. In turn, for a doctor who earns, for example, 1500 EUR, the maximum increment would also be the same 190 euros, which percentage wise would make only 12.7 %.

For further information
Ilze Aizsilniece,
President of the Latvian Medical Association
Mob. Phone: 29335984

Kārlis Rācenis,
Board Chairman of the Latvian Junior Doctors Association
Mob. Phone: 29666047

Ceturtdien, 7. novembrī, pirmo reizi Latvijas neatkarības vēsturē notika protesta akcija – veselības aprūpes bēres – “Viena diena bez medicīnas personāla”, kuras ietvaros pie Saeimas vienlaikus protestēja aptuveni 5000 veselības aprūpē strādājošo, kā arī studenti un sabiedrības pārstāvji. Tā kā politiķi joprojām turpina nepildīt likumu, mediķi plāno turpināt protestēt un visā Latvijā rīkos akciju “Nolaid karogu, iededz sveci!”.

“Politiķiem ir jādzird sabiedrība ne tikai priekšvēlēšanu laikā, bet jo īpaši tad, kad viņi jau ir ievēlēti Saeimā vai kļuvuši par ministriem. Jo tauta deputātus ir ievēlējusi, lai viņi rūpētos par visas valsts prioritātēm un cilvēku interesēm. Tā ir liela atbildība, kas prasa pienācīgu attieksmi un drosmīgu rīcību,” uzsver Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece. 

Sapulces laikā Saeimas deputātiem un valdībai tika iesniegta prasība pildīt Veselības aprūpes finansēšanas likumu un nodrošināt veselības aprūpes nozarē strādājošo atalgojuma pieaugumu par 20%, paredzot atbilstošu 2020. gada valsts budžeta finansējumu 120 milj. eiro apmērā. Tāpat sapulces dalībnieki pieprasīja pārskatīt veselības aprūpes nozarei paredzēto finansējumu 2021. un 2022. gadam, nodrošinot Eiropas Savienības dalībvalsts cienīgu finansējuma pieaugumu līdz 5% no Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP). Veselības aprūpes nozares reformu īstenošanā mediķi aicina ievērot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD), Pasaules Veselības organizācijas un Pasaules Bankas rekomendācijas, kā arī konsultēties ar nozares profesionālajām organizācijām, uzklausīt pacientu un visas sabiedrības viedokli.

“Veselības nozarē samilzušās problēmas un to atbildīga risināšana varētu kalpot par pagrieziena punktu Latvijas politikā un partiju politiskajā kultūrā. Neatkarīgajā Latvijā ir izaugusi jauna paaudze, kas vairs nav gatava samierināties ar “kā var nesolīt” politiku, tāpēc mēs neesam gatavi kompromisiem un turpināsim iestāties par visu mūsu tiesībām saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi,” norāda Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Kārlis Rācenis.

Tā kā nozares centieni joprojām nav devuši vēlamo rezultātu, no 8. līdz 13. novembrim visā Latvijā tiks īstenota akcija  – “Nolaid karogu, iededz sveci!”, kuras ietvaros Latvijas lielākās slimnīcas, ģimenes ārstu prakses un sabiedrībā zināmi cilvēki aizdegs reālas un digitālas sveces, kā arī pusmastā nolaidīs Latvijas karogu.

Akciju “Nolaid karogu, iededz sveci!” rīko Latvijas Jauno ārstu asociācija (LJĀA), Latvijas Ārstu biedrība (LAB), Latvijas Māsu asociācija (LMa) un Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA), kā arī atbalsta visas veselības aprūpes profesionālās organizācijas, kā arī ārstniecības iestādes.

Akcijas organizatori atgādina, ka neraugoties uz to, ka Igaunijā nav Veselības ministrijas, Sociālo lietu ministrijas ietvaros veselības nozarei tiek atvēlēts vislielākais budžets – 1,54 miljardi eiro, bet Latvijā – 1,17 miljardi eiro. Attiecīgi Slovākijā tie ir 1,23 miljardi eiro no valsts budžeta un vēl aptuveni 2 miljardi eiro no pašvaldību budžeta. Salīdzinot ar Latviju, Igaunija uz vienu iedzīvotāju ir gatava tērēt gandrīz divas reizes vairāk naudas  – 1165 eiro gadā, bet Slovākija – 2179 eiro gadā. Attiecīgi Latvijā tie ir nieka 610 eiro. Jāatzīmē, ka veselības budžeta īpatsvars kopējā budžetā Latvijā un Igaunijā ir salīdzināms (attiecīgi – 12,8% un 13,9%). Savukārt, tā procentuālais īpatsvars IKP Latvijā  ir zemāks – 3,8%; bet Igaunijā augstāks – 5,8%.

Igaunijā ir visaugstākais bruto darba algas līmenis veselības nozarē  – 1 357 eiro, kas par 39% pārsniedz Latvijas, bet par 34% – Slovākijas rādītājus. Jāatzīmē, ka Igaunijā mediķu atalgojums ir par 4% augstāks nekā vidējais atalgojums valstī. Savukārt Latvijā veselības nozarē nodarbināto algu līmenis ir viszemākais – 976 eiro mēnesī (pirms nodokļu nomaksas), turklāt, tas ir par 3% zemāks nekā vidēji ekonomikā. Diemžēl pašlaik Latvijā rezidenti – jaunie ārsti mēnesī saņem 950 eiro pirms nodokļu nomaksas, bet pie līdzīga budžeta Lietuvā – 1345,67 un Igaunijā  –  2083,20 eiro. Savukārt rezidenti Lielbritānijā, Nīderlandē un Portugālē, atšķirībā no līmeņa un specializācijas saņem no 2000 līdz pat 5000 eiro mēnesī.

Svarīgi uzsvērt, ka iepriekš plānotais un tik ļoti nepieciešamais atalgojuma pieaugums nākamgad bija plānots medicīnas personām, kuras saņem mazākās jeb minimālās likmes. Proti, tiek paaugstināta minimālā pieļaujamā likme par pilnu darba slodzi, bet, ja konkrētā persona saņem lielāku atalgojumu, tad palielinājums absolūtos skaitļos nemainās un procentuāli ir mazāks. Piemēram, rezidenta likme par slodzi ir 950 EUR, klāt bija plānoti 20% jeb 190 EUR. Savukārt, ja ārsts saņem, piemēram, 1500 EUR, tad maksimāli iespējams palielinājums būtu tie paši 190 EUR, bet procentuāli 12,7%.

Papildu informācija:
Ilze Aizsilniece,
LĀB prezidente
Mob. tālr.: 29335984

Kārlis Rācenis,
LJĀA valdes priekšsēdētājs

Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) vēršas pie Latvijas Televīzijas un sabiedriskajiem medijiem, kā arī visiem plašsaziņas līdzekļiem ar aicinājumu uzsākt objektīvu diskusiju par situāciju veselības aprūpē un nozarē strādājošo atalgojumu. Veselības aprūpe ir viena no valsts nozīmīgākajām tautsaimniecības nozarēm, tāpēc tās tālāka demonizācija nav pieļaujama!

 „Veselība ir mūsu vislielākā bagātība, kura ir jāvairo. Tam ir vajadzīgi labi profesionāļi un pacienti, kuri ir zinoši un atbildīgi par savu veselību.  Veselības aprūpes un katra cilvēka veselība nākotnē ir atkarīga no sadarbības. Latvijas sabiedriskajos medijos izplatītā vienpusējā un nekorektā informācija, kas pretendē uz analītisko žurnālistiku, iznīcina šādas sadarbības nākotni un pretnostata pacientus un veselības aprūpē strādājošos,” norāda LĀB prezidente Ilze Aizsilniece. 

LĀB uzskata, ka nav pieļaujami, ka par nodokļu maksātāju naudu tiek maldināta un šķelta sabiedrība, kā arī grauta veselības aprūpes nozares un tajā strādājošo reputācija. Tāpēc veselības nozares profesionālās organizācijas, tajā skaitā LĀB, ir atvērtas sadarbībai ar medijiem, lai nodrošinātu precīzas, patiesībai atbilstošas informācijas sniegšanu.

Svarīgi uzsvērt, ka iepriekš plānotais un tik ļoti nepieciešamais atalgojuma pieaugums nākamgad bija plānots medicīnas personām, kuras saņem mazākās jeb minimālās likmes. Proti, tiek paaugstināta minimālā pieļaujamā likme par pilnu darba slodzi, bet, ja konkrētā persona saņem lielāku atalgojumu, tad palielinājums absolūtos skaitļos nemainās un procentuāli ir mazāks. Piemēram, rezidenta likme par slodzi ir 950 EUR, klāt bija plānoti 20% jeb 190 EUR. Savukārt, ja ārsts saņem, piemēram, 1500 EUR, tad maksimāli iespējams palielinājums būtu tie paši 190 EUR, bet procentuāli 12,7%.

Mediju vajadzībām LĀB ir apkopojusi Latvijas veselības aprūpes aktuālo statistiku sk. zemāk:

• Vidējais ārsta vecums Latvijā – 53 gadi
• 58,8 % ārstu Latvijā ir vecāki par 50 gadiem
• Vidējais māsu vecums Latvijā – 48 gadi
• 50,7 % māsu Latvijā ir vecākas par 50 gadiem
• Ģimenes ārstu vidējais vecums Latvijā – 54 gadi
• 75,3 % ģimenes ārstu Latvijā ir vecāki par 50 gadiem, piemēram, Vidzemes reģionā 30 % ģimenes ārstu ir pensijas vecumā
• NMPD strādājošie ārsti, ārstu palīgi un māsas mēnesī vidēji strādā 30 virsstundas
• NMPD vienā mēnesī tiek nostrādātas 60 000 virsstundas
• 68 % veselības nozarē strādājošo strādā virsstundas, lai saņemtu algu, kura sedz tikai pieticīgākos ikdienas izdevumus
• Mēneša bruto darba samaksa veselības un sociālajā nozarē Latvijā ir 1108 eiro (dati par 2019.gada 2.ceturksni)

Veselības aprūpes nozares profesionālās organizācijas vakar (5.novembrī) tikās ar Ministru prezidentu Arturu Krišjāni Kariņu, veselības ministri Ilzi Viņķeli un finanšu ministru Jāni Reiru, lai pārrunātu nepieciešamību palielināt veselības aprūpes budžetu 2020. un nākamajiem gadiem. Nozare nepiekrīt valdības piedāvātajam kompromisam un turpinās plānotās protesta akcijas Viena diena bez medicīnas personāla” un „Nolaid karogu, iededz sveci!”.  

 „Mēs augstu novērtējam veselības ministres un valdības vadītāja centienus rast risinājumu samilzušām problēmām veselības aprūpē, piedāvājot papildu 42 miljoniem vēl 18 miljonus eiro mediķu atalgojuma palielināšanai. Vienlaikus mums jāatzīst, ka šīm sarunām ar nozari bija jānotiek daudz agrāk, nevis nedēļu pirms budžeta pieņemšanas galīgajā lasījumā, tāpēc nozare plāno turpināt protesta akcijas,” uzsver Latvijas Ārstu biedrības vadītāja Ilze Aizsilniece.

Veselības aprūpes organizācijas vēlreiz atgādina, ka Veselības aprūpes finansēšanas likums paredz nodrošināt veselības aprūpes nozarē strādājošo atalgojuma pieaugumu par 20%, tāpēc 2020. gada valsts budžetā ir nepieciešams paredzēt atbilstošu finansējumu.

„Mēs pašlaik necīnāmies par vienreizēju algas pielikumu, bet gan par Latvijas veselības aprūpes kvalitāti ikvienam Latvijas iedzīvotājiem. Jautājums nav tikai par nākamā gada budžetu, bet nozarei paredzēto finansējumu 2021. un 2022. gadam, kas neparedz Eiropas Savienības dalībvalsts cienīgu finansējuma pieaugumu nozarei. Tieši pretēji – nākamajos gados tiek solīts tikai samazinājums,” norāda Latvijas Jauno ārstu asociācijas vadītājs Kārlis Rācenis.

Organizācijas aicina valdību veselības aprūpes nozares reformu īstenošanā ievērot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD), Pasaules Veselības organizācijas un Pasaules Bankas rekomendācijas, kā arī konsultēties ar nozares profesionālajām organizācijām, kā arī uzklausīt pacientu un visas sabiedrības viedokli.

„Budžeta projektā paredzot veselības nozares finansējuma pasliktinājumu turpmākajiem trīs gadiem, valdība mēģina sabradāt gan Veselības aprūpes finansēšanas likumu, gan tautas cerības uz labāku veselības aprūpi. Tāpēc mūsu protestu mērķis ir aizsargāt Latviju kā demokrātisku un tiesisku valsti. Mūsu uzdevums – visiem kopā aizsargāt tautas dzīvību!” aicina Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris.

Pirmo reizi Latvijas neatkarības vēsturē pie Saeimas 7. novembrī no plkst. 8.30 līdz 9.30 vienlaikus protestēs simtiem ārstu, ārstu palīgu un māsu, kā arī medicīnas studenti. Akcijai „Viena diena bez medicīnas personāla” var pievienoties ikviens, kuram rūp kvalitatīva veselības aprūpe. Sapulci organizē Latvijas Jauno ārstu asociācija (LJĀA), Latvijas Ārstu biedrība (LAB) un Latvijas Māsu asociācija (LMa), un atbalsta Latvijas Lielo slimnīcu asociācija (LLSA) un Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA), kā arī citas veselības aprūpes profesionālās organizācijas un ārstniecības iestādes.

Pēteris Apinis, žurnāla „Latvijas Ārsts” galvenais redaktors

Protams, to var uzskatīt par nejaušību, bet katru gadu oktobrī un novembrī publiskajā telpā, īpaši interneta portālos, televīzijā un radio, tiek plaši apspriestas trīs tēmas – ārsti ņem kukuļus, ārstēšanās iespējas ir sliktas, ārstiem ir lielas algas. Vienmēr tas sakrīt ar budžeta pieņemšanas laiku, kad valdošā koalīcija, lai kāda nu tā arī būtu, stāsta, ka vairāk naudas medicīnai iedalīt nevar, jo visiem vajag, turklāt reducē naudu veselībai uz ārstu algām.

Budžets veselības jomai nenozīmē naudu (tikai) ārstu algām, bet iedzīvotāju veselībai.

Ja mēs caurlasām tos pašus portālus visu gadu, paskatāmies to pašu Latvijas Televīziju tajos mēnešos, kad tā nekaro ar onkologiem, tad pamanām, ka vajadzības veselības aprūpē mums ir pavisam citas. Piemēram, mums ir mazākais kompensējamo medikamentu klāsts Baltijā un vismazāk līdzekļu tiek izdalīti kompensējamiem medikamentiem. Mums kvotas diagnostikai ar magnētisko rezonansi un datortomogrāfiju ir tik mazas, ka pat vēža slimniekam jāgaida vairāki mēneši rindā. Insulta pacientus naktī ar digitālas angiogrāfijas palīdzību var no tromba smadzeņu asinsvadā atbrīvot tikai P. Stradiņa klīniskajā slimnīcā, kaut insulta vienības mums ir gandrīz katrā reģionālā slimnīcā. Mums praktiski nav paliatīvās aprūpes, un pilnīgā pabērna lomā atstāta rehabilitācija. Proti, izārstēt varam, bet tālāk darba dzīvē atgriezt nespējam. Un abas jomas, kuru mazspēju tiešām nosaka finansējuma trūkums – primārā aprūpe jeb ģimenes ārstu dienests un neatliekamā palīdzība. Tātad publiskā valdības un deputātu retorika, ka nauda veselībai nozīmē naudu ārstu algām patiesībā ir klaji meli un tukšmuldēšana. Šo tukšrunu lielā mērā nosaka medicīnas paradokss – medicīnas naudu iedzīvotājs tērē galvenokārt pirmajā dzīves gadā un pēdējos divos vai piecos dzīves gados. Deputāts un ministrs, kā likums, atrodas dzīves vidusposmā, deputāts nezina, ko nozīmē saskarties ar vēzi, sirds mazspēju, aknu mazspēju, hronisku obstruktīvu plaušu slimību, kuru ārstēšana paņem lielus līdzekļus veciem cilvēkiem. Daudz lielākus nekā gripa, muguras sāpes, gastrīts, paģiras, trauma vai veģetatīvā distonija, kas ir deputātam pazīstami jēdzieni. Latvijas iedzīvotāji dzīvo gadu no gada ilgāk un sasniedz to vecumu, kad saskaras ar ļoti smagām un dārgi ārstējamām slimībām. Lielākā daļa no viņiem nav bijuši deputāti un nespēj samaksāt lielas summas, lai bez rindas nokļūtu pie speciālista, uz diagnostisku procedūru vai, vēl vairāk, – iegādātos zāles, ko valsts nekompensē.

Medicīna nav tikai ārsti, un tikai atsevišķi ārsti saņem lielas algas.

Tieši tajā nedēļā, kad Latvijas Jauno ārstu asociācija nolēmusi rīkot piketu pie Saeimas un „dienu bez ārsta”, presē plaši parādījās ziņa, ka kāds ārsts saņem 39 tūkstošus eiro lielu algu (patiesībā jau droši vien tie ir arī kopējie ienākumi un atlīdzības). Skaudība ar skaļu vilni pāršalca Latviju. Es nezinu, kurš kolēģis tas ir, un man neskauž. Es pazīstu cienījamus ķirurgus Vācijā un Amerikā, kas par vienu operāciju saņem (daudzkārt) vairāk. Man pazīstami latviešu ārsti Rietumeiropā un ASV saņem vairāk, turklāt tādi ārsti, kas mācījušies Rīgā un tikai pēc tam devušies sevi pierādīt pasaules klīnikās.

Deficīts rada pieprasījumu. Ja slimnīcām nebūs speciālistu kādā nozarē, tad pienāks brīdis, kad slimnīcai par kādu dežurantu nāksies maksāt tiešām lielu algu.

Man pazīstamie ģimenes ārsti, neatliekamās palīdzības speciālisti, speciālisti veselības centros un slimnīcās saņem daudz, daudz mazāk. Publiskā retorika – ārsts saņem 39 tūkstošus, tātad viņi visi peldas naudā, ir klasisks staļinisms-gēbelisms. Tieši ar šādu retoriku vācieši izplatīja ļaudīm uzskatu, ka visi ebreji viņus krāpj, bet visi čigāni– apzog. Tas kļuva par iemeslu holokaustam. Krievijā pēc šādas pazīmes – visi latvieši ir izglītoti, mājās lasa mums nezināmā valodā rakstītas grāmatas, tātad ir padomju valsts nodevēji – 1937.–1939. gadā tika nošauti desmitiem tūkstoši latviešu. Kā šāda kūdīšana gūst vilkmi, varam redzēt, ieskatoties nesenā PSRS vēsturē – tā sauktajā „ārstu indētāju lietā”. Tālajā 1953. gada 13. janvārī Padomju Savienību pārsteidza ziņojumi centrālajās avīzēs, ka grupa ārstu visā Padomju Savienībā bendējuši vai indējuši savus pacientus, kamdēļ miruši tādi padomju darbinieki kā Ščerbakovs un Ždanovs. Visā PSRS teritorijā notika masveida apcietināšanas un tika gatavotas paraugprāvas, kuru mērķis bija nāves sods. Par lielākajiem noziedzniekiem tika atzīti ebreji M. Vovsi (dzimis Krāslavā), J. Etingers, B. Kogans, M. Kogans, A. Grinšteins, kuriem tika inkriminēta sadarbība ar ASV ebreju organizāciju „Joint”. Kaut arī šai ārstu apcietināšanai, visas valsts kūdīšanai pret ārstiem bija izteikts antisemītisks raksturs, apcietināti tika arī citu tautu profesori V. Vinogradovs, V. Vasiļenko, V. Zeļēnins, B. Preobraženskis, arī ārsts N. Vilks. Vismaz seši ārsti tika apcietināti arī Latvijā, un arī viņiem draudēja nāves sods, tostarp populārajam zobārstam V. Vigdorčikam.

Tātad – kūdīšana pret ārstiem, lai uzveltu viņiem vainu valsts finansiālajā stāvoklī, nudien nav nekas jauns. Patiesībā jau zināms iemesls ir – ārstu vainas dēļ cilvēki dzīvo ilgāk, pensionāriem jāmaksā pensijas un pabalsti, ārstēšana dārga, grūti uzturēt sociālās palīdzības iestādes. Ja visa tā nebūtu, nevajadzētu naudu tam visam tērēt – kādu tad „piķi” varētu iedot partijām, kādas tad dimanta algas varētu samaksāt deputātiem.

Latvijas traģēdija ir tā, ka Latvijā māsas saņem nesamērīgi mazas algas, māsu vairs nav, mums ir mazākais māsu īpatsvars pret iedzīvotājiem OECD valstīs, mums ir mazāk māsu par ārstiem, mūsu māsas strādā visur – Vācijā, Dānijā, Anglijā, Norvēģijā, tikai ne Latvijā. Man šķiet, ka mūsu māsas strādā veikalos, ofisos, bibliotēkās, pašvaldībās, tikai ne medicīnā. Un par šo situāciju tieši atbildīga ir valdība un valsts politika. Mums nepietiek neatliekamās palīdzības speciālistu, un NMPD brigāde nereti tiek nokomplektēta ar vienu ārsta palīgu, un arī tas saņem minimālu algu.

Kāpēc ārstam būtu jāmaksā liela alga? Pirmkārt, jau tāpēc, ka ārsta izglītība nozīmē aptuveni 23 gads dzīves (12 gadi skolā + 6 gadi studijās + 5 gadi rezidentūrā), bet, otrkārt, tāpēc, ka medicīna ir jāmācās visu cauru mūžu. Ja mēs gribam, lai ārsti apgūst jaunas metodes, jaunus medikamentus, jaunu aparatūru, tad viņiem ir jābrauc uz kongresiem, kursiem, mācībām katru gadu, jālasa dārgi žurnāli (es vidēji mēnesī dažādas medicīnas literatūras abonēšanai un iegūšanai tērēju 100 eiro). Latvijā valsts ārsta tālākizglītībai nemaksā ne santīma, taču nosaka, ka jāmācās – 250 tālākizglītības punkti piecos gados jāsavāc. Vidēji viens tālākizglītības punkts Latvijā izmaksā 4 eiro. Man jāteic, ka patiesībā tālākapmācība ir daudz, daudz dārgāka.

Un otrs iemesls, ko es vēlētos atgādināt visiem lasītājiem. Šobrīd ārsti strādā vidēji trīs darbavietās un krietni vairāk par 160 stundām mēnesī. Māsas parasti strādā ievērojami vairāk par 240 stundām mēnesī. Vai tiešām pacients ir pelnījis pārstrādājušos un izdegušu ārstu, kurš savai iztikai spiests strādāt daudzās darbavietās?

Kukuļdošana un kukuļņemšana medicīnā – politiķu radīts iemesls nedot naudu medicīnai

Protams, ka tieši tajā nedēļā, kad Latvijas Jauno ārstu asociācija nolēmusi rīkot piketu pie Saeimas un „dienu bez ārsta”, Latvijas Televīzija un LSM metās kaujā ar ārstiem kukuļņēmējiem. Mērķis – dot netiešu ziņu, ka visi ārsti ņem kukuļus. No šīs tēzes tiek netieši radīta ziņa, ka visi ārsti ņem naudu, un, ja nu kāds ir maksājis par konsultāciju, manipulāciju, rentgenuzņēmumu vai laboratorisko analīzi, tad viņš ir maksājis ārstam. LSM raidījums „Diagnoze – vēzis” ir veidots tā, lai katram liktu saprast – ja jūs kaut ko maksājat, tad tā nav dāvana vai pateicība, bet gan kukulis. Diemžēl Latvijas medicīna ir izveidota tā, ka valsts solidāri, no nodokļiem maksā tikai pusi no medicīnai tērētajiem līdzekļiem, pārējais nāk no pacienta kabatas. Un pacients ne vienmēr atšķir – vai tas ir līdzmaksājums, maksājums iestādei pēc cenrāža vai tomēr legāla vai nelegāla pateicība.

Īpatnība ir tāda, ka 1 eiro 42 centus lielais maksājums ģimenes ārstam ir vienīgais, ko saņem ģimenes ārsts. Es tiešām neticu, ka kāds maksā papildus cenrādim VC4 vai VCA. Jādomā, ka 90% anesteziologu, radiologu, laboratorijas ārstu, invazīvās kardioloģijas speciālistu utt. savā praksē ne pušplēstu piecīti nav redzējuši kā pateicību par padarītu darbu, kur nu vēl – uz priekšu sniegtu maksājumu vēl pirms izmeklējuma vai manipulācijas veikšanas. Tomēr visai Latvijai šobrīd ir radīts ļaunais ārsta tēls, kurš nav operējis, jo nav saņēmis naudu.

Krīzes laika retorika medicīnai – trekno gadu maksājumi partijām, deputātiem

Padomju medicīnas pamatlicējam Nikolajam Semaško „piesien” vārdus, ko viņš esot samācījis Staļinam – „labus ārstus pabaros tauta, sliktus nav ko barot”. Šī valstiskā attieksme lika pamatu padomju tradīcijai maksāt ārstam par operāciju un valstiski medmāsai (ar izglītību un pieredzi) un sanitārei (bez zināšanām un pieredzes) noteikt vienādu zemāko iespējamo algu.

Padomju stereotipiskā agresija pret ārstiem ir pārmantota – 2008.–2009. gada krīzes laikā tieši medicīnas darbiniekiem samazināja algas un pēc tam piemirsa tās atjaunot. 80% medicīnas darbinieku ir sievietes. Attieksme pret sievietēm Latvijā vispār ir diskriminējoša – abas profesijas, kurās strādā visvairāk sieviešu – medicīna (māsas, vecmātes, feldšeres, farmaceites un sanitāres gandrīz 100% ir sievietes, ārstes galvenokārt ir sievietes) un izglītība – ir vienīgās, kurās algu pieaugums ir nenozīmīgs. Valsts, atbalstot visus citus sektorus, izņemot veselību un izglītību, parāda – sieviešu atalgojums mums ir nesvarīgs.  Un tad pie valsts kases parādās sargsuns žurnālista izskatā, kurš norej medicīnu, lai šie tik neiedomājas kaut ko vairāk prasīt, jo redziet – viņi ir korumpanti. Vēl vairāk – valsts paziņo, ka par visu ir samaksāts. Un pacients tad pat nesaprot pacienta iemaksu un līdzmaksājumu, ko viņam prasa, jo valsts politiķi taču teikuši – par visu ir samaksāts. Lai cik labi mērķi būtu bijuši tiem, kas sadomāja kampaņu pret vēža ārstiem un iespējamo korupciju onkoloģijā, sanācis ir kā staļinismā vai fašismā – visu cilvēku rīdīšana pret vienu profesiju. Un, tāpat kā Staļina un Hitlera laikos, šādas kampaņas sasniedz dzirdīgas ausis. Holokaustu taču klusuciešot arī atbalstīja gauži daudz cilvēku, ko bija pārņēmuši stereotipi. Vēl tagad Padomju Savienībā liela iedzīvotāju daļa staļinismu dievina un cildina vairāk nekā sešdesmit gadus pēc diktatora nāves.

Kā redzam, karš pret ārstu algām ir politiķiem vajadzīgs ne tikai tādēļ, lai samazinātu izdevumus medicīnai. Politiķiem ir svarīgi atrast skaļu un saprotamu tēmu, kas tautai liksies būtiskāka nekā astoņkārtīga partiju finansējuma paaugstināšana, kā arī ievērojama algu celšana deputātiem, ministriem, lielierēdņiem. Politiķi paziņo, ka deputātiem alga jāceļ, jo to nosaka likums. Toties tas, ka likums nosaka arī medicīnas darbinieku algu celšanu, esot pārpratums, ko kāds „ļaunais” licis likumā iebalsot šiem pašiem deputātiem vēl šā paša gada sākumā.

Brīdī, kad jāmaksā miljoniem latu partijām, kas patiesībā ir nelielas domubiedru vai interešu biedru grupiņas, politiķi salīdzina Latviju ar Igauniju – sak, igauņi savām partijām maksā vairāk. Taču neviens nepamana, ka Igaunijā medicīnas māsa vidēji pelna divas reizes vairāk nekā Latvijā, jaunais ārsts trīs reizes, bet rezidents pat četras reizes vairāk nekā Latvijā. Politiķi grib sev daudz naudas tūlīt, jo ir ievēlēti, un jūtas skaisti, gudri un pelnījuši šo ievēlēšanu. Ārsts vai māsa, kas mācījušies un praktizējušies visu dzīvi, viņuprāt, nudien nav pelnījuši pielikumu pie algas.

Kāpēc tāda antimedicīnas kampaņa? Kas to organizē, kas par to maksā?

Antimedicīniska kampaņa Latvijā ir galvenokārt tāpēc, ka medicīnai beidzot ir jauns, talantīgs un spēcīgs līderis Kārlis Rācenis un moderni domājoša Jauno ārstu asociācija. Kārļa Rāceņa inteliģence, noteiktība un zināšanas man atgādina Ilmāru Lazovski jaunībā.

Neviens politiķis lāgā nevar saprast – vai šāds līderis un jaunie ārsti netīšām nenošūpos zaglīgo Saeimu un valdību. Jo tik ērti taču šajos mīkstajos krēslos ar lielu algu, ko nu vēl papildinās pašiem sev dāsni izdalīta tautas nauda partiju tēriņiem.

Kas to rīko? Jādomā, ka kājas tomēr aug no Finanšu ministrijas augstām amatpersonām, kas māk netieši iesaistīt pretmedicīnas kampaņas finansēšanā neredzamus spēkus. Finanšu ministrs Jānis Reirs no Jaunās Vienotības gadiem ir bijis galvenais oponents un ienaidnieks Ārstu biedrības iniciatīvām mazināt smēķēšanu, pacelt akcīzes nodokli tabakai un alkoholam. Tieši otrādi– tieši pateicoties Jāņa Reira aktivitātei šogad akcīzes nodoklis alkoholam tika ievērojami samazināts. Valsts kasē no alkohola akcīzes ienācis par 38 miljoniem eiro mazāk nekā tika plānots. Te nu arī ir algas, kas netiks maksātas māsām. Taču te būs mūsu nodzērušies pacienti.

Es kategorisku noraidu ārstu vidē plaši apspriesto pieņēmumu, ka galvenā konsultante pretārstu kampaņai esot Anda Čakša, lai tādējādi atstrādātu savu uzņemšanu Jaunajā vienotībā un lai iespējami izvairītos no atbildības par ministrēšanas laikā nelietderīgi tērēto naudu e-veselībai un e-risinājumiem. Kaut gan zināma līdzība metodēs ir, atceroties trīs atlaistos valsts sekretārus un iestāžu vadītāju maiņas.

Kolēģi! 7. novembrī sanāksim pie Saeimas nama!

Kaut kā taču jāizkvēpina tā sarkanā oktobra svētku gaisotne no mūsu parlamenta. Labāk taču šoreiz izskaidrot deputātiem situāciju, nekā rosināt Saeimas atlaišanu, ja nu viņi nepilda pašu pieņemtus likumus.

Bet attiecībā uz LSM projektu „Diagnoze – vēzis” vēlos citēt profesori ķīmijterapeiti Ivetu Kudabu: „Tas nodara sliktāko, kas var būt, – mazina pacientu un ārstu savstarpējo uzticēšanos, vājinot jau tā visu veidu resursu trūkuma mocīto onkoloģijas nozari. Tā vietā, lai veltītu visus spēkus pacientu ārstēšanai, vairāki onkologi šajās dienās apsver domu par atlūguma iesniegšanu. Onkoloģijas nozare var zaudēt vairākus labus augstas raudzes profesionāļus, onkologus ķīmijterapeitus, kas ir ļoti slikta ziņa daudziem simtiem vēža pacientu visā Latvijā. Laikā, kad onkoloģijas jomā jau šodien strādā par trešdaļu mazāk speciālistu, nekā būtu vajadzīgs, lai nodrošinātu pacientu pilnvērtīgu aprūpi, atļaušos apgalvot, ka pat pāris mediķu aiziešana no nozares ir absolūti katastrofāla situācija.”

Ņemot vērā to, ka plašsaziņas līdzekļos tiek izplatītas tendenciozas puspatiesības par ārstu profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, LĀB speciālisti ir gatavojuši īsu informāciju par prof. Uģa Gruntmaņa profesionālās kvalifikācijas atzīšanas procesu. 

Prof. Uģis Gruntmanis ārsta kvalifikāciju ir ieguvis Latvijā 90-to gadu sākumā, pēc tam mācījies un strādājis ASV, iegūstot sertifikātus internajā medicīnā un endokrinoloģijā. Prof. Gruntmanis ir sniedzis informāciju, ka pēdējos gados ir strādājis universitātē ASV kā asociētais profesors un profesors. 

Latvijā iegūts ārsta diploms, protams, īpaši jāatzīst nav, tomēr, lai varētu reģistrēties ārstniecības personu reģistrā, ir noteiktas zināmas prasības, proti, ja kopš augstskolas beigšanas ir pagājuši vairāk kā 5 gadi, ir jākārto kvalifikācijas atbilstības pārbaude. Tas ir noteikts pacientu interesēs, jo ir gadījumi, kad, piemēram, pirms 20 gadiem ārsta kvalifikāciju ieguvis speciālists medicīnā vispār nav strādājis, bet pēkšņi sajūt aicinājumu atgriezties praktiskā darbā ar pacientiem. Kvalifikācijas atbilstības pārbaudi kārto augstskolā un noteikumi visiem ir vienādi.
Tomēr reģistra noteikumi paredz, ka gadījumos, kad ārsts turpinājis strādāt kādā Eiropas Ekonomiskās zonas (EEZ) valstī vai Šveices Konfederācijā, ārsts var tikt reģistrēts arī bez kvalifikācijas atbilstības pārbaudes kārtošanas. Ārstam jāiesniedz darba devēja izziņa par veikto profesionālo darbību un izziņa par tiesībām veikt profesionālo darbību (Certificate of Good Standing). Reģistrāciju ārstniecības personu reģistrā veic Veselības inspekcija.
Lai gan ASV nav EEZ valsts, LĀB uzskata, ka darbs ASV būtu pielīdzināms darbam EEZ valstī un reģistrāciju varētu veikt, izmantojot analoģiju, proti, ārsts varētu tikt reģistrēts bez kvalifikācijas atbilstības pārbaudes kārtošanas arī tajā gadījumā, ja faktiski un likumīgi ir strādājis ASV un par to ir iesniegta darba devēja izziņa par veikto profesionālo darbību un izziņa par tiesībām veikt profesionālo darbību (analogs dokuments EEZ valstīs akceptētajam Certificate of Good Standing).

Sniedzot atbalstu atgriešanās procesam, LĀB piedāvāja prof. Gruntmanim sakarā ar viņa iesniegtajiem dokumentiem uzrakstīt skaidrojumu Veselības inspekcijai, lai būtu iespējama reģistrācija bez kvalifikācijas atbilstības pārbaudes kārtošanas, bet tas būtu iespējams tādā gadījumā, ja prof. Gruntmanis iesniegtu dokumentus, kas apliecina veikto profesionālo darbību – darba devēja izziņu. Diemžēl līdz šim prof. Gruntmanis to nav izdarījis un nav arī atsaucies lūgumam norādīt adresātu ASV universitātē vai klīnikā, ar kuru LĀB varētu sazināties un saņemt nepieciešamo informāciju. Jāņem vērā, ka profesors ASV universitātē var strādāt dažādās jomās, piemēram, pētniecisko darbu laboratorijā vai strādāt tikai akadēmisko darbu ar studentiem. Reģistrācijai ārstniecības personu reģistrā un arī profesionālās kvalifikācijas atzīšanai specialitātē ir būtiski, vai persona ir strādājusi tieši ārsta darbu ar pacientiem.

LĀB uzskata par ļoti nozīmīgu diasporas ārstu un zobārstu atgriešanos Latvijā un sniedz visu iespējamo atbalstu un palīdzību, bet normatīvo aktu ietvaros.

Informējam, ka prof. Gruntmaņa profesionālās kvalifikācijas atzīšanas process tiks turpināts normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, un LĀB neuzskata par pārmērīgam prasības iesniegt dokumentus, kas apliecina kvalifikācijas pretendenta profesionālo pieredzi.