Skip to content

Bez tēmas

Grindeļa balvu saņem Vilnis Dzērve-Tāluts

11. oktobrī par mūža ieguldījumu Latvijas medicīnā un farmācijā Dāvida Hieronīma Grindeļa balva pasniegta kardiologam Vilnim Dzērvem-Tālutam. Savukārt par nozīmīgu veikumu zinātnē “Zelta Pūces” balva piešķirta neiroloģei Zandai Priedei. Godinot Latvijas sasniegumus ķīmijā, bioloģijā, medicīnā un farmācijā, atklāta interaktīva zinātnei veltīta zīmējumu izstāde “Ar aizrautību dzīvībai”, ko sadarbībā ar AS “Grindeks” radījuši gan šī, gan iepriekšējo gadu laureāti, ziņo “Grindeks”.

Ar D.H. Grindeļa balvu par mūža ieguldījumu Latvijas medicīnā apbalvots kardiologs Vilnis Dzērve-Tāluts. Kopš 1977. gada viņš strādā Latvijas Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūtā, kur šobrīd ir vadošais pētnieks. Viņa virsvadībā tapuši starptautiski atzīti sirds un asinsvadu slimību un to riska faktoru epidemioloģiskie pētījumi, kas ir bijuši nozīmīgi Latvijas sirds un asinsvadu slimību profilakses programmu veidošanā. V. Dzērve-Tāluts ir vairāk nekā divsimt zinātnisku publikāciju autors, tai skaitā publikācijām un pētījumu protokoliem par meldonija klīniskajiem pētījumiem kardioloģijā.

Par izcilu sniegumu zinātnē “Zelta Pūces” balva piešķirta neiroloģei Zandai Priedei, Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras docētājai. Z. Priedes pētniecība patlaban vērsta uz neirodeģeneratīvos slimību izpēti un pēc iespējas agrīnāku specifisku smadzeņu šūnu bojāejas biomarķieru atklāšanu, kas ļautu laicīgi atpazīst, piemēram, Alcheimera slimības attīstību un palīdzētu novērst riska faktorus.

Sekojot pasaules tendencēm sarežģītu informāciju pasniegt interesanti un saistoši, tapusi pārsteidzoši vienkārša un tehnoloģiski inovatīva zīmējumu ekspozīcija “Ar aizrautību dzīvībai”. Ar krāsu krītiņiem un zīmuļiem uz vienas lapas 14 eksperti, šī un iepriekšējo gadu “Grindeks” izcilības balvu laureāti, izstāstījuši par saviem nozīmīgākajiem sasniegumiem Latvijas medicīnas un farmācijas attīstībā. Papildinātās realitātes tehnoloģija – Overly – apmeklētājiem palīdzēs iedzīvināt skices un uzzināt viņu stāstus par paveikto. Izstādes mērķis ir veicināt gan jauniešu interesi par eksaktajām studijām, gan visas sabiedrības izpratni par Latvijas zinātnes sasniegumiem, ziņo “Grindeks”.

Izstāde līdz 31. oktobrim apskatāma Rīgas Stradiņa universitātē, Dzirciema ielā 16. Savukārt no 1. novembra tā būs skatāma LU Dabaszinātņu fakultātē, Jelgavas ielā 1. Ieeja izstādē bez maksas.

Izstādē piedalījušies gan šī, gan iepriekšējo gadu “Grindeks” balvu laureāti – Dr. med. Vilnis Dzērve-Tāluts; Dr. med. Zanda Priede; Prof. Dr.habil.biol. Elmārs Grēns; Dr. pharm., Asoc. prof. Vija Eniņa; farmaceite Dace Ķikute; Prof. Dr.habil.med. Jānis Vētra; Dr. chem. Osvalds Pugovičs; Prof. Dr. med. Andrejs Ērglis; Prof. Dr. med. Juris Pokrotnieks; Prof. Dr. med. Ināra Logina; Prof. Dr. pharm. Maija Dambrova; Prof. Dr. hab. chem. Ivars Kalviņš; Dr. pharm. Marina Makrecka-Kūka un Dr. pharm. Edijs Vāvers.

D.H.Grindeļa balva ir “Grindeks” pasniegts augstākais profesionālais apbalvojums medicīnas un farmācijas jomā, kas tiek piešķirts par godu pirmajam latviešu izcelsmes dabas zinātniekam, ārstam, farmaceitam un profesoram Dāvidam Hieronīmam Grindelim (1776-1836). Pirmo reizi tā tika pasniegta 1995. gadā. Savukārt “Zelta Pūces” un “Sudraba Pūces”, pasniegtas kopš 1998. gada, tās par izciliem sasniegumiem zinātnē tiek piešķirtas ik pēc diviem gadiem.

Profesora Ilmāra Lazovska balva – nefrologam Harijam Čerņevskim

1. septembrī Latvijas Ārstu biedrība tradicionāli paziņo Profesora Ilmāra Lazovska balvas laureātu. Šogad prestižo medicīnas apbalvojumu par nozīmīgu ieguldījumu medicīnas attīstībā saņems nefrologs profesors Harijs Čerņevskis.

Profesora Ilmāra Lazovska balva dibināta 2011. gadā, godinot izcilā iekšķīgo slimību ārsta, nefrologa, sabiedrības veselības speciālista un medicīnas filozofa piemiņu. Balvas laureāts tiek paziņots 1. septembrī – profesora Lazovska vārdadienā un Zinību dienā. Balvas nolikums nosaka, ka Latvijas Ārstu biedrības valde kopā ar ekspertiem balvas saņemšanai izvirza piecus sabiedrībā un ārstu vidē pazīstamus kolēģus par fundamentālu ieguldījumu medicīnā un ārstu izglītībā. Pēc tam Latvijas ārsti no šiem kolēģiem plašākajās tematiskajās un starpdisciplinārajās konferencēs ievēl Ilmāra Lazovska balvas laureātu.

Šā gada balvas ieguvējs Harijs Čerņevskis dzimis 1946. gada 16. septembrī Rīgā. Mācījies Rīgas 4. vidusskolā (tagad Rīgas angļu ģimnāzija). 1971. gadā beidzis Rīgas Medicīnas institūtu. Darba gaitas sācis kā terapeits Ogres poliklīnikā. Kopš 1973. gada Paula Stradiņa Republikas klīniskās slimnīcas ārsts, kopš 1974. gada Hroniskās hemodialīzes nodaļas vadītājs. 1980. gadā aizstāvējis medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju „Ambulatoriska hroniskas nieru mazspējas terapija”. 1980. gadā kopā ar vēl 10 citiem kolēģiem saņēmis LPSR Valsts prēmiju par jaunu nieru un aknu mazspējas ārstēšanas metožu izstrādāšanu un ieviešanu klīniskajā praksē. Kopš 1986. gada RMI Fakultātes terapijas katedras asistents, no 1992. gada docents, RSU asociētais profesors no 2005. gada. 2015. gadā ieguvis RSU Studentu asociācijas balvu „Gada cilvēks medicīnas izglītībā 2015”. Profesora zinātniskās intereses saistītas ar hroniskas nieru slimības klīniku un terapiju. Piecu nieru slimībām veltītu grāmatu autors un līdzautors.

Katru gadu profesors par nieru slimību aktuālām tēmām nolasa līdz 50 lekciju. Latvijas ārstu saime Hariju Čerņevski augstu vērtē kā speciālistu nefrologu un internistu, kā arī RSU mācībspēku. Tāpēc kolēģu balsojums un profesora Ilmāra Lazovska balva ir īsts un patiess H. Čerņevska nesavtīgā un pašaizliedzīgā darba novērtējums un vainagojums.

Līdz šim balvu saņēmuši: 2011. gadā kardiologs profesors Andrejs Kalvelis, 2012. gadā gastroenterologs profesors Anatolijs Danilāns, 2013. gadā torakālais ķirurgs Jāzeps Baško, 2014. gadā internists profesors Jānis Raibarts, 2015. gadā oftalmoloģe profesore Guna Laganovska, 2016. gadā kardiologs profesors Gustavs Latkovskis, 2017. gadā onkologs profesors Jānis Eglītis.

Profesora Ilmāra Lazovska balvu par nozīmīgu ieguldījumu medicīnas attīstībā nefrologam Harijam Čerņevskim svinīgi pasniegs Latvijas Ārstu biedrības konferencē „Nieru un urīnceļu slimības” š. g. 28. septembrī Starptautiskajā izstāžu centrā „Ķīpsala”, kur profesors uzstāsies ar lekciju „Diurētiskie līdzekļi: seni preparāti – jaunas indikācijas”.

Latvijas Ārstu biedrības valdes aicinājums kolēģiem par tālākizglītības punktiem

Jūs jau esat iepazinušies ar mūsu tālākizglītības pasākuma dalībnieka kartēm. Tās darbojas vienkārši – ar mobilo ierīci pirms un pēc konferences tiek nolasīts kvadrātkods  (QR kods) uz jūsu kartes, un jūsu kontā tiek ieskaitīti tālākizglītības punkti. Manuprāt, tas itin labi darbojās gan Latvijas Ārstu kongresā, gan konferencēs. 10. marta konferencē mēs izdalījām anketas, lai noskaidrotu, kā mūsu sistēma patīk kolēģiem, pajautājām arī dažu citu lietu, kas Ārstu biedrībai kā konferenču organizatoram šķiet būtiski. Kolēģi ar savām atbildēm balsoja, ka Ārstu biedrības konferences arī turpmāk vēlas apmeklēt Rīgas Stradiņa universitātes aulā, sestdienās un labprātāk par dažādām tēmām vienlaikus, nevis monotematiskas. Atbildot uz jautājumu – kur ārsti iegūst informāciju par konferencēm –, aptuveni 43% atzina, ka no mājaslapas www.arstubiedriba.lv, bet vairāk nekā 90% – kopumā no interneta resursiem. Tā lielā mērā ir atbilde ministrijas demagoģiskajiem paziņojumiem, ka ārsti nemīl E-veselību, jo nemāk strādāt ar datoru. Patiesībā ir tieši otrādi – ārsti māk strādāt ar datoru, bet ar to pat attālu pazīstami nebija E-veselības radītāji (vai arī viņiem visiem abas rokas bija kreisās).

Kolēģi visumā pozitīvi atsaucās par dalībnieku kartēm, atzīmējot, ka tās atbrīvo no stāvēšanas rindā pēc apliecības, un daudzi atzina, ka viņiem tīk, ka visa informācija par tālākizglītību atrodas vienuviet. Izrādījās, ka 44% kolēģu mājās pēc konferencēm tik un tā apliecības izdrukā. Tas lika Latvijas Ārstu biedrības valdei diskutēt – kā panākt, lai lielākā daļa no tālākizglītības punktiem uzkrājas katra kolēģa profilā www.arstubiedriba.lv, lai apliecinājums par tālākizglītības punktiem nav jāizdrukā un tos visus kopā vienā digitālā dokumentā var nosūtīt sertifikācijas komisijai. Loģika būtu gauži vienkārša – ja ārstam šajā profilā ir sakrāti 250 tālākizglītības punkti piecu gadu laikā ar tām atrunām, ko katras asociācijas sertifikācijas komisija paģērējusi (piemēram – obligāti neatliekamās palīdzības kursi), tad šādi sakrātie punkti ir pietiekams arguments, lai resertifikācijai nenestu nevienu citu sertifikātu, diplomu, izdruku papīra formā.

Tad nu Latvijas Ārstu biedrības valde aicina visus konferenču, kongresu, semināru, simpoziju organizatorus reģistrāciju veikt ar Ārstu biedrības karti un uzreiz tālākizglītības punktus guldīt katra kolēģa kontā.

Iztēlojieties – jums ir slimnīcas rīta konference, par kuru katrs dalībnieks varētu saņemt 2 tālākizglītības punktus. Kādam no konferences organizatoriem mobilajā telefonā ir aplikācija, kas viņam ļauj visiem kolēģiem nolasīt QR kodus pirms un pēc konferences. Jūsu profilā tiek pieskaitīti divi punkti ar aprakstu. Viss. Tie parādās izdrukā vai elektroniskā vēstulē resertifikācijas laikā, un nekādu lieku papīru.

Līdzīgi tas būtu arī asociāciju sēdēs – piemēram, asociācijas sekretāram ir aplikācija, viņš nolasa visu dalībnieku QR kodus, un dati krājas.

Mūsdienās galvenā problēma ir informācijas aprite. Arī šo rakstu izlasīs ne jau visi, kam būs pienācis žurnāls, un galīgi ne visi tie, kas organizē konferences, kongresus, seminārus un simpozijus. Jums – proti, tiem, kas šo rakstu izlasa, – ir iespēja saviem lekciju vai semināru organizatoriem pateikt, ka jūs vēlaties, lai jūsu kontā par šo pasākumu nonāktu punkti, un jūs vēlaties, lai tie nonāktu pēc tam uz sertifikācijas komisijas priekšsēdētāja galda bez liekiem papīra sertifikātiem, kas var piecu gadu laikā kaut kur noklīst.

Un konferences organizatoram patiesībā būs daudz mazāk darba arī pašam – ko nozīmē vākt parakstus uz lapām, tos atšifrēt, rakstīt sertifikātus vai diplomus un darīt citas darbietilpīgas lietas.

Latvijas Ārstu biedrība kopā ar SKDS rīkos aptauju

Pagājušajā gadā augustā aptaujājām ārstus par virkni mūs un Veselības ministriju interesējošu jautājumu. Tiesa, ministrija pēc šīs ārstu aptaujas apvainojās un rezultātus pārāk nelasīja, jo “patiesība jau acīs kož”. Bet mēs toreiz uzzinājām, ka viens Latvijas ārsts tiešā kontaktā ar pacientiem strādā vidēji 33,51 stundu nedēļā, viens Latvijas ārsts strādā vidēji 1,92 darbavietās, viens Latvijas ārsts gūst ienākumus no ārstnieciskās darbības vidēji 1,71 darbavietā. Un tad mēs uzzinājām, ka viens ārsts dokumentu, atskaišu aizpildīšanai un administratīvajam darbam velta vidēji 15,49 stundas nedēļā. Šis rādītājs bija pieaudzis kopš 2013. gadā, kad tam tērēja 13,31 stundu. Izrādījās, ka ģimenes ārstiem, arodārstiem un vēl citām profesijām nedēļā dokumentiem jātērē vairāk par 25 stundām, iedomājieties – 25 stundas papīru smērēšanai, nevis pacientu diagnostikai, ārstniecībai, rehabilitācijai. Toreiz mums tika sniegta atbilde – atnāks E-veselība, birokrātija samazināsies. Vai tas tā ir noticis? Ministrija un Nacionālais veselības dienests atbild, ka tā ir, ārsti saka – nav. Vienīgais iespējamais pierādījums ir kolektīvs viedoklis, ko var iegūt pētījumā. Pašlaik mūsu eksperti izstrādā jautājumus, lai iegūtu pilnvērtīgu priekšstatu par E-veselības labajām un sliktajām jomām.

Valdība šogad mums tiešām ir nākusi pretī un veselības aprūpei izdalījusi papildu līdzekļus, no kuriem pusi – “algu celšanai”, taču šos līdzekļus “iestrādājusi tarifos”. Iepriekš tika solīts, ka ārstu un medicīnas profesionāļu algas tiks celtas par 30–80%. Ministre pat bažījās, ka ārstu algas pieaugs pārāk strauji (http://jauns.lv/raksts/par-veselibu/ 250182-caksa-satraucas-ka-mediku-algas-pieaugs-parak-strauji). Pašlaik šis algu pieaugums ir noticis, un lielākā daļa saņēmusi jau palielināto algu par janvāri un februāri. Mēs esam lasījuši, ka jaunieceltajam Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājam ar mehāniķa izglītību alga uzreiz pacelta no 4000 uz 8000 eiro. Interneta portāli informē arī par bagātīgām piemaksām ministrijas darbiniekiem. Diemžēl ne visi kolēģi, kas tīši vai netīši iegriezušies Ārstu biedrībā, ir tikpat optimistiski. Un tādēļ – mēs vēlamies jums pajautāt – kā šī izslavētā algu reforma ir notikusi, vai valdības izdalītā nauda ir sasniegusi savus mērķus vai tomēr nogūlusi farmācijas nozares pārstāvju kabatās.

Kolēģi! Aprīlī Latvijas Ārstu biedrība kopā ar SKDS veiks aptauju par vairākiem mums visiem nozīmīgiem jautājumiem. Esiet, lūdzu, atsaucīgi, aptauja jums neprasīs vairāk par 6–8 minūtēm. Aptaujāsim kolēģus tikai elektroniski.

Aptaujā mēs gaidīsim arī jūsu priekšlikumus gan par mūsu pasākumiem – konferencēm, žurnāliem, sabiedrības veselības aktivitātēm –, gan par mūsu vēlmēm no valdības un ministrijas.

 

Tiesībsargs pārlaidās pār dzeguzes ligzdu

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents*

Psihiatrija un psihiski slims ir visvairāk stigmatizētie jēdzieni Latvijas sabiedrībā. Visa sabiedrība ir gatava aplaudēt publicitātes akcijai, kad bariņš labus amatus ieņemošu, lielas algas pelnošu, ērtos krēslos un labi apgādātos kabinetos ikdienā kafijojošu rīdzinieku pēkšņi metas iznīcināt Ainažu bērnu psihiatrisko slimnīcu. Ar lielāko varbūtību šai akcijai bija mērķis vienkārši šo slimnīcu slēgt, un nav būtiski – vai tamdēļ, lai kāds iegūtu skaistu un modernu namu Ainažos (zinām taču Latvijas lauku skolas, kas, labi izremontētas par Eiropas struktūrfondu naudu, tiek slēgtas un atgūst savu seno funkciju – lauku muiža), vai tamdēļ, ka vienkārši bija nepieciešams ikmēneša publicitātes iznāciens.

Kas liek domāt par to, ka īstais nolūks ir Ainažu slimnīcu slēgt, 85 cilvēkus pārvērst par bezdarbniekiem, bet slimos bērnus nosūtīt uz bērnu namiem, sociālās korekcijas iestādi Naukšēnos vai Cēsu audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem (vairāk nekā divām trešdaļām Ainažos ārstēto bērnu nav ģimeņu)? Tas, ka Veselības ministrija saskaņoti atcēla no darba slimnīcas valdes priekšsēdētāju, kas tur bija strādājusi 18 gadus 24/7 režīmā, saņēmusi par darbu Atzinības krustu un ministrijas savulaik atzīta par Gada cilvēku medicīnā. Šī saskaņotā rīcība noveda pie tā, ka atlūgumu uzrakstīja vienīgais bērnu psihiatrs, pašnāvību veica saimniecības daļas vadītājs, publiski pazemotas tika māsas, skolotājas, rehabilitoloģes, ergoterapeites un sanitāres (viņām publiski tika pielipināta birka “bērnu spīdzinātāja”), kas saņem minimālu algu par ļoti smagu un izdedzinošu darbu. Rīgas klerku pulciņš atgriezās pie mīkstajiem krēsliem, labajām algām un kafijas. Tiesa, šeit ir arī labā ziņa– par Ainažu bērnu psihiatriskās slimnīcas valdes priekšsēdētāju ir kļuvis patiesi lielisks ārsts, pediatrs un bērnu psihiatrs.

Psihiski slims un psihiatrs ir tik stigmatizēti jēdzieni, ka skaidrojumu par Ainažu jampadrača izcelsmi un kopsakarībām lūdza uzrakstīt man, nevis kādam godātam psihiatram – skaidri apzinoties, ka nekad neesmu strādājis psihiatrijas jomā, un, kā ikviens somatisks ārsts, nedaudz baidos no psihiatrijas. Atvēru globālajā tīmeklī medicīnas katalogu un sapratu, ka pētījumos pierādīts – stigmatizēti tiek ne tikai psihiatrijas pacienti, bet vēl vairāk – ārsti psihiatri.

Psihiski slima pacienta stigmatizācija
Stigmatizācija ir kopēja medicīnas problēma, tā sastopama ne tikai psihiatrijā, bet arī infektoloģijā (bailes pieskarties HIV/AIDS pacientam), uroloģijā un proktoloģijā (netīrs), zobārstniecībā (sāp) un daudz kur citur. Pats vārds “stigma” cēlies no sengrieķu kultūras, kur vergi, kam stigma bija preču zīme, tika nodalīti no brīviem vīriešiem. Ar stigmu tika apzīmēti kristieši Grieķijā, kamēr bija mazākumā.
Stigma ir diskreditējoša pazīme. Stigmatizācija ir plašāks jēdziens, kas aptver gan personu, ko skar aizspriedums, gan citu cilvēku reakciju. Stigmatizācija neļauj cilvēkiem runāt par savu pieredzi un neļauj viņiem saņemt palīdzību. Stigmatizācijas upuri visu mūžu kaunas par savu problēmu, bet tie, kam savu stigmu ir izdevies apslēpt, kļūst par konkrētās stigmatizācijas virzošo spēku, jo visu mūžu saglabā kauna un vainas apziņu un bailes tikt “atmaskotiem”. Šā iemesla dēļ psihiatri ar profesionālu interesi skatās uz visiem psihiatrijas apkarotājiem, jo redz tur pacientus ar vāji maskētām problēmām. Tautas folklorā psihiatrijas stigma izpaužas diskusijas kultūrā “pats muļķis”. Psihiatra (un arī citu ārstu) lielā problēma ir tā, ka brīdī, kad viņu iespējamais pacients (politiķis, ierēdnis, žurnālists) nodēvē par traku, psihiatrs nevar atbildēt ar šo pašu terminu, jo tādā veidā pārkāpj pacienta tiesību likumu un atklāj pacienta diagnozi.
Līdzīgi kā jebkurā medicīnas nozarē, runātais un konstatētais par pacienta psihisko veselību paliek ārsta kabinetā, šī informācija ir konfidenciāla. Daudzus psihiskus stāvokļus un traucējumus var viegli apslāpēt un paslēpt no apkārtējiem. Cilvēka smadzeņu kompensācijas iespējas ir neticami lielas.
Psihisko slimību un psihiskās veselības traucējumu izplatība pasaulē pieaug un skar gandrīz katru. Dzīves laikā katrs otrais pārdzīvo psihiskās veselības traucējumus. Tātad katrs otrais dzīves laikā nonāk situācijā, kurā būtu nepieciešama psihiatra palīdzība. Ar depresiju Eiropas reģiona valstīs vidēji slimo 7,9% no populācijas. Latvijā 2015. gadā 386 cilvēki gāja bojā pašnāvībās, lielākoties 50–65 gadus veci vīrieši. Salīdzinājumam: ceļu satiksmes negadījumos 2015. gadā bojā gāja uz pusi mazāk cilvēku – 188. Interesanti analizēt ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo vīriešu avārijas: zināms skaits 50–65 gadus veco vīriešu, kas gājuši bojā vienatnē pie stūres, patiesībā jāpieskaita pirmajai – pašnāvību grupai.
Ceļu satiksmes negadījumu novēršanai tiek rīkotas plašas, labi apmaksātas kampaņas, bet pašnāvības tiek pieklusētas, un depresijas ārstēšanai līdzekļu un resursu tiek atvēlēts par maz. Vismaz publiskajā telpā depresija netiek pielīdzināta infarkta vai C hepatīta ārstēšanai (iespējams tāpēc, ka depresijai tiešām nav farmācijas kompāniju lobija). Bet depresija ir galvenais pašnāvību iemesls. Tikai viens no pieciem pacientiem augstu ienākumu valstīs un tikai viens no divdesmit septiņiem vidēju vai zemu ienākumu valstīs saņem adekvātu ārstēšanu depresijas gadījumā. Tas, ka depresijai, psihozei, epilepsijai, maniakāliem traucējumiem tiek pievērsta stigmatizēta izpratne, nevis pienācīgs sabiedrības atbalsts, rada Latvijas valstij miljardos skaitāmus zaudējumus, jo slimnieki neatgriežas darba tirgū, nedzīvo pilnvērtīgu dzīvi un agri vai vēlu kļūst par sabiedrības finansiālu slogu. Par depresijas slogu sabiedrībā jau gadiem runā Latvijas vadošie psihiatri, bet pagājušajā gadā PVO Veselības diena bija veltīta depresijas problēmas aktualitātei pasaulē.
Lielākoties cilvēkiem ir negatīvi stereotipi pret tiem, kam ir psihes vai garīga slimība. Stereotipi kā tādi jau nav nekas slikts, stereotipi ir efektīvs zināšanu strukturēšanas veids. Problēmas sabiedrībā rodas, ja cilvēki diskriminējoši rīkojas, balstoties uz stingriem, negatīviem stereotipiem. Stereotipu izveidei 21. gadsimtā vadošā nozīme ir televīzijai, interneta ziņām un sociālajiem tīkliem. Angliskajos interneta medijos un sociālajos tīklos, kas lielā mērā ietekmē latviešu valodā darbojošos informācijas nesējus, vairāk nekā divas trešdaļas informācijas garīgo slimību vienā vai otrā veidā sasaista ar vardarbību (garīgi slimais cilvēks veic vardarbību vai vardarbība tiek vērsta pret garīgi slimo cilvēku), kas stereotipiski sasaista šos divus jēdzienus lasītāju apziņā. Mediju izpausmes ar kombināciju – vardarbība un psihiska slimība ar savu nomācošo vairākumu liek apziņai ignorēt mazākumā esošā patīkamās mijiedarbības ar jēdzienu “psihiska slimība” (psihiska slimība izārstēta, psihisks slimnieks veic fantastiskus atklājumus, rada mākslas darbus).
Negatīvie mediju ziņojumi (visās jomās) palielina cilvēku garīgo diskomfortu, vēl vairāk – plašsaziņas līdzekļu sniegtā negatīvā informācija negatīvi ietekmē cilvēku garīgo veselību. Neatkarīgi no tā – kāds bija Ainažu psihoneiroloģiskās slimnīcas publiskās piesmiešanas iemesls – šis agresīvais publiskais pasākums nodarīja lielu ļaunumu cilvēkiem, kam ir psihiska slimība vai traucējumi.
Stigmatizēta valsts pārvaldes un sabiedrības attieksme pret pacientiem noved pie manipulācijām ar garīgi atpalikušu vai psihiski slimu cilvēku prātu. Klasiskā formā Latvijā tas darbojas vēlēšanās, kad vienas vai otras sociālās vai medicīnas iestādes aprūpē esošie psihisko slimību pacienti visi nobalso par kādu politisko spēku. Ainažu gadījumā tas izvērtās par bērnu “intervijām”, kad tika atrasti bērni, kuri uzskatīja, ka injekcijas ir “sāpīgās potes” kā sods par nepaklausību.
To cilvēku loks, kas interesējas un aizdomājas par garīgās veselības problēmām, ir salīdzinoši mazs, tāpēc viedokļa veidotāji un aktīvisti ir viegli identificējami. Liela daļa no viņiem vēlas šauro stigmatisko modeli, kas izveidojies sabiedrības apziņā, pārnest uz cilvēktiesību un diskriminācijas modeli. Termins “diskriminācija”, kas parasti vērsts uz noziedzīgu vai vismaz negodīgu attieksmi un rīcību, tiek pārnests uz atsevišķu sabiedrības locekļu nepilnīgām zināšanām, nepietiekamu rīcību un kļūdām. Tādējādi par diskriminētajiem tiek pārvērsti garīgi slimu bērnu vecāki, skolotāji vai mediķi. Diskriminācijas paradigma parasti sasaista kādu konkrētu cilvēku, laužu grupu vai amatu ar seksismu, sadismu, netoleranci un rasismu, tādējādi apkaunojot vai pat boikotējot šos cilvēkus. Ir labi zināms, ka atsevišķas slimības vairāk sastopamas kādas rases vai ļaužu grupas pārstāvjiem, piemēram, talasēmija ievērojami biežāk novērojama cilvēkiem no Vidusjūras reģiona – Ziemeļāfrikas un Dienvideiropas. Tomēr mēģinājumi šo statistiski saprotamo incidenci publiski pieminēt nereti beidzas ar apsūdzībām rasismā.

21. gadsimtā arvien vairāk ļaužu uz zemeslodes aizstāv viedokli, ka psihiskās slimības nav nekas tāds, pret ko būtu jājūt jebkādi aizspriedumi. Tikai paša cilvēka dzīves pieredze, izpratne un zināšanas nosaka, kā mēs reaģējam uz psihiskas slimības pacientu un kā pacienti jūtas no mūsu attieksmes. Aprakstīti vairāki līdzīgi eksperimenti, kad medicīnas un sabiedrisko zinību studentiem tika piedāvāti identiski pacienti, kuri vienā gadījumā tika aprakstīti kā vēža, bet otrā – kā šizofrēnijas pacienti. Pacienti, kas tika raksturoti kā pacienti ar diagnozi šizofrēnija, tika uztverti kā mazāk vēlami draugi vai mazāk spējīgi darboties sabiedrībā. Vēl vairāk – medicīnas studentu aktivitāte, meklējot risinājumus šo pacientu ārstēšanai, bija ievērojami mazāka. Šis pētījums netieši raksturo arī mūsu Veselības ministrijas attieksmi – “zaļais koridors”, ievērojami palielināts finansējums onkoloģijas slimniekiem, tai pašā laikā finansējums psihiskās veselības jomas attīstībai galvenokārt aprobežojas ar jaunu ēku celtniecību vai esošo pārkrāsošanu.

Interesanti pētījumi veikti arī ārstu vidū, pētot tādu ārstu reakciju, kam ir labas diagnosta spējas, kas pacientus skatās kopumā un tāpēc visai viegli pamana pacientus pēc gaitas un stājas, pēc elpošanas kustībām, ādas stāvokļa utt. Šiem ārstiem ļaužu grupā tika ļauts pamanīt hroniskus psihiatriskus pacientus. Kolēģi gandrīz nešaubīgi pamanīja šīs patoloģijas slimniekus. Tieši šos hroniskos pacientus šajā pašā ļaužu grupā netieši atpazina arī pārējie cilvēki – nemediķi, taču viņi nenoteica diagnozi, bet netieši izraidīja šo pacientu no grupas un noraidīja sociāli. Būtiski, ka atšķirībā no ārstiem pārējie ļaudis šajā grupā nespēja definēt savu negatīvo attieksmi.
Personām, kam ir hroniska psihiatriska slimība, var būt slimības pazīmes, piemēram, slikta higiēna, neuzkrītošs vai tieši pretēji – pārlieku uzkrītošs izskats un patoloģiskas sejas kustības. Tomēr pat tad, kad pacientam nav patoloģiska uzvedība, liela daļa pārējās sabiedrības stigmatizē un sociāli atstumj hroniskus psihiatriskus pacientus. Savukārt vēl vairāk mainās šo “veselo” izturēšanās, ja viņi tiek informēti, ka kādam cilvēkam ir garīgas slimības. Savukārt psihisku slimnieku uzvedība mainās, ja viņi zina, ka novērotāji ir informēti par viņu slimību. Ar to es vēlos teikt, ka stigmatizācija nav tikai saistīta ar personas uzvedību.
Visvairāk no stigmatizācijas cieš bērni vecumā no 8 līdz 15 gadiem, taču lielākoties šī stigmatizācija mazinās līdz 23 gadiem. Visnegatīvāko attieksmi pret iespējami stigmatizētiem cilvēkiem jūt un izrāda pusaudži, kā arī vecāki vīrieši ar zemāku izglītību. Nav nekādas atšķirības ļaužu grupās – vienlīdz negatīva attieksme pret psihiskiem slimniekiem vienā vecuma un izglītības grupā ir kristīgiem evaņģēlistiem un ateistiem. Ļoti savādi, ka personiska pieredze ar psihisku slimību nav iegansts pozitīvākai attieksmei pret cita slimnieka problēmām. Pozitīvāka attieksme ir cilvēkiem, kam slimība bijusi kādam no tuviniekiem.
Pēdējo 50 gadu laikā attieksme pret psihiskām slimībām ir pozitīvi mainījusies, tiesa, sabiedrības attieksme pret psihiskām slimībām korelē ar mijiedarbības tuvumu. Darbs kopā ar psihisku slimnieku tiek labāk tolerēts nekā kopēja dzīvesvieta vai kopēja izklaide. Sabiedrībā pret dažādām psihiskām slimībām ir dažāda attieksme, piemēram, alkoholismu, narkomāniju un ēšanas traucējumus sabiedrība lielākoties uztver kā pacienta paša vainu. Šizofrēnijai lielākoties tiek piekārtas hroniskas slimības un bīstamības birkas. Cilvēki ar psihiskām slimībām tiek uztverti kā “atšķirīgi”, jo ar viņiem ir “grūti runāt” un viņi ir “neparedzami”.
Attiecībā uz psihiskām slimībām jebkuram aptaujas veida pētījumam ir negatīvā pazīme – cilvēki mēdz atbildēt tā, kā vajadzētu, nevis – kā viņi jūtas. Tāpēc pētījumi ir informatīvāki, ja tiek veikti slēptākā formā. Izdalot ļaužu grupu – “zinātniekus” un ļaujot profesionāliem “ekspertiem” vērtēt viņu veikumu, pēdējiem tika netieši dota līdzi informācija, ka šis, šis un vēl šis zinātnieks ir “normāli”, bet citi konkrētie – garīgi slimi. Garīgās slimības etiķete noveda pie zemāka pētījumu vērtējuma, izskata vērtējuma un sarunas vērtējuma.
Pētījumi dažādās kultūrās sniedz dažādu vērtējumu stigmatizācijas procesam. No man pieejamo pētījumu materiāliem var veikt secinājumus, ka vismazākā psihisko slimību stigmatizācija ir Indijā un vispār Āzijā, bet visaugstākā – Latīņamerikā, bet abās šajās galējībās tradīcijas liek psihisku slimību uztvert kā ģimenes problēmu. Rietumos kodolieroču esamība un lietošanas iespējamība ir daudz mazāka stigma par iespējami psihiski slimu pacientu kaimiņos. No Rietumu valstīm vislabvēlīgākā sabiedrības attieksme pret psihisku slimību ir Austrālijā un Jaunzēlandē.
Rietumeiropā un Amerikā stigmatizāciju ļoti virza NIMBY (Not In My Back Yard – tikai ne manā sētā) kampaņas, kad tiek darīts viss iespējamais, lai iespējamais psihiskās slimības pacients nedzīvotu kaimiņos. Piemēram, jaunajos dzīvojamo namu projektos iespējamie īrnieki apvienojas un neļauj dzīvokļus īrēt garīgi slimiem cilvēkiem. Tika veikts eksperiments – presē nonāca paziņojums, ka psihiskā slimnīca gatavojas izrakstīt daudz pacientu, un viņiem būtu vēlams atrast dzīves vietu rajonā – psihiatriskās slimnīcas tuvumā. Rezultātā bailēs no īrniekiem – psihiskiem slimniekiem – konkrētajā rajonā neticami kāpa īres cena izīrējamajiem dzīvokļiem.
Pieļaujot domu, ka bērnu psihoneiroloģiskā slimnīca Ainažos tiks slēgta, būtu mērķtiecīgi izdarīt nelielu eksperimentu, proti, paziņot, ka šāda slimnīca tiks atvērta, piemēram, Langstiņos, Baltezerā vai Ikšķilē. Ainažu iedzīvotāji pie slimnīcas ir pieraduši un to viegli tolerē, bet Rīgas piepilsētās ļaudis taisītu neiedomājamas akcijas, lai šādas slimnīcas būvi nepieļautu.
Bailes no stigmatizācijas un problēmas darba tirgū ir galvenie iemesli, kāpēc cilvēki ar garīgās veselības problēmām izvairās no medicīniskās palīdzības. Vācijā darba tirgū tikai piektā daļa psihiatrisko pacientu uzrāda to, ka saņēmuši jebkādu medicīnisko palīdzību.
Vismazāk no ļaužu grupām un profesijām psihiskās slimības stigmatizē ārsti, turklāt tieši proporcionāli zināšanām psihiskajā veselībā. Tomēr joprojām visā Eiropā kā reāla problēma tiek uzrādīta zināma stigmatizācija no ierindas medicīnas darbinieku puses, jo nereti psihiskā slimība ir traucēklis somatiskas slimības diagnostikā un ārstēšanā.
Mūsdienu psihiatrija nozīmē efektīvu medikamentozu terapiju, psihoterapijas un rehabilitācijas metožu izmantošanu, kas daudziem pacientiem tagad ļauj izārstēties un iekļauties veselo cilvēku sabiedrībā. Garīgās slimības stigma joprojām ietekmē šī pacienta iespējas iegūt darbu vai mājokli vai arī precēties. Diskriminācija rada to, ka pacienti paši sevi zemu vērtē, neredz savu nākotnes vietu pasaulē. Psihiatriskās diagnozes tūlītējās psiholoģiskās sekas ir neticība, kauns, skumjas un dusmas, bet dažviet un dažās situācijās – terors. Sociālais noraidījums izraisa sociālo izstumšanu. Bezcerība, bezdarbs, trūkums, grūtības atrast normālus dzīves apstākļus un dzīvesvietu, kā arī izredžu trūkums ir faktori, kas cilvēkiem ar smagām psihiskās veselības problēmām izraisa augstu pašnāvību līmeni.
Pret dažādām slimībām stigmatizācija ir atšķirīga. Tā Vācijā attieksme pret cilvēkiem ar smagiem psihiskiem traucējumiem (šizofrēniju) pēdējos 15 gados ne tikai nav uzlabojusies, bet pat ir pasliktinājusies, lielā mērā pateicoties visai lielai psihisko traucējumu incidencei imigrantu vidū. Toties visā Eiropā samazinās depresijas stigmatizācija, īpaši, ja izdegšanas sindroms tiek uzrādīts par nozīmīgu depresijas cēloni.
Vienkāršoti apskatot pacientu stigmatizāciju, var teikt, ka “dumjš”, “traks” un “citāds” nav sinonīmi, bet tās visas ir “tautas diagnozes”, kas norāda, ka cilvēkam ir vajadzīga palīdzība. Ar lielāko varbūtību – psihiatra palīdzība. Psihiska slima cilvēka stigmatizācijas pamatā ir sociālās bailes no citādības, kas acīmredzami ir antropoloģisks fakts un attiecas uz grupas pārvērtēšanu un ārpusgrupas devalvāciju, proti, ar stereotipu saistīta parādība, kas ir novērota visā vēsturē un kas daudzas reizes ir novedusi pie etnocīda un genocīda.
Godātajam lasītājam, kas ir ticis līdz šai vietai, vēlos atgādināt, ka līdz jēdzienam “dumjš” katrs var nonākt dzīves laikā, proti, sagaidīt savu vecuma demenci. Pat tad, ja cilvēks ir veiksmīgi izsprucis visiem psihiskās veselības kritiskajiem punktiem bērnībā, pusaudža gados, četrdesmitgadnieku krīzei vai piecdesmitnieku depresijai, viņam ir iespēja sagaidīt savu vizīti pie psihiatra ar demenci vai Alcheimera slimību.

Psihiatrijas stigmatizācija
Ar garīgo slimību stigmatizāciju sabiedrība itin labi ir pazīstama, un medijos tā ir plaši apskatīta, bet psihiatru, psihoterapeitu un psihiskās veselības aprūpes speciālistu stigma ir zināma, taču netiek plaši aplūkota. Psihiatri un psihiatrijas slimnīcu darbinieki tiek stigmatizēti sabiedrībā un pat ārstu vidū, bet paši par to kautrējas un problēmu neizceļ.
Attieksmi pret psihiatriju ietekmē attēli un raksti plašsaziņas līdzekļos un literatūrā, vēsturiski fakti un sociālie tīkli. Tipiskākajā veidā psihiatrijas stigmatizācija pasaules līmenī ir balstīta uz filmu Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (One Flew Over the Cuckoo’s Nest), ko 1975. gadā uzņēma režisors ir Milošs Formans. Filmas sižets ir balstīts uz Kena Kīzija romānu ar tādu pašu nosaukumu. Filma ir par kabatzagli Rendlu Makmērfiju, kas nokļūst psihiatriskajā slimnīcā, turklāt pati filma ir uzņemta Oregonas štata slimnīcā, kas ir arī romāna darbības notikuma vieta. Filmā galvenās lomas attēlo Džeks Nikolsons, Luīze Flečere un Viljams Redfīlds. Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ir otrā filma, kas saņēmusi Amerikas Kinoakadēmijas balvu visās piecās lielajās nominācijās (Labākā filma, Labākais aktieris, Labākā aktrise, Labākais režisors, Labākais scenārijs). Atliek piebilst, ka filma balstās uz pagājušā gadsimta piecdesmito gadu notikumiem un uzņemta pagājušā gadsimta septiņdesmitajos. Kopš tā laika psihiatrija ir radikāli mainījusies, bet uztvere un stigmatizācija palikusi iepriekšējā līmenī.
Psihiatrijas devalvācija, tās zemais un stigmatizējošais vērtējums balstās uz ārstēšanas piespiešanas pārvērtēšanu, asociatīvu stigmatizāciju, sabiedrības zināšanu trūkumu, nepieciešamību vienkāršot sarežģītos garīgos jautājumus, nepārtrauktības problēmu starp normālu psihi un psihopatoloģiju, konkurenci ar citām medicīnas un nemedicīniskajām disciplīnām un psihofarmakoloģisko ārstēšanu. Psihiatra praksē atšķirībā no somatiska ārsta pietrūkst biomarķieru, piemēram, ortopēds var nolikt blakus divas bildes – vienu ar lūzušu kaulu, otru ar veiksmīgi sadzijušu, un šādi novērtēt sava darba sekas. Onkologs ar radioloģiskiem izmeklējumiem un biomarķieriem var noteikt, vai audzējs samazinās vai parādās jaunas metastāzes. Kaut arī psihiatra rīcībā ir virkne metožu, kas nosaka smadzeņu darbības efektivitāti, šīs metodes nav uzrādāmas sabiedrībai, medijiem, Veselības inspekcijai vai tiesībsargam, jo vienkārši neviens no pēdējiem nespēj tās saprast.

Pēdējos trīsdesmit gados psihiatrija ir ievērojami attīstījusies attiecībā uz psihisko traucējumu analīzi un diagnostiku, ārstēšanas prasmēm, ārstēšanas efektivitāti, slimnieku atgriešanos sabiedrībā un darbā. Tai pašā laikā psihiatrijas tēls, psihiatru stigmatizācija, psihiatriskās iestādes stigmatizācija ar iztēloti piesietiem pacientiem un elektrošoku ir satriecoši noturīgi sabiedrības uztveres stereotipi. Lielā mērā tā ir asociatīvā stigma, kas psihiatrus asociē ar psihisko slimību un psihisko slimnieku, ko viņi ārstē. Starp psihiski slimajiem un jebkuru citu slimnieku grupu ir arī cita atšķirība – sociālās saitēs un tīklos psihiatrisko zāļu iedarbību, blaknes, atkarības, devu samazinājumu, dažādu psihoaktīvu uzturbagātinātāju un augu valsts produktu papildu lietošanu apspriež miljoniem pacientu, bet man nav izdevies atrast, piemēram, globālu urīnceļu infekcijas pacientu sociālo tīklu. Atšķirībā no citu slimību pacientu tīkliem un portāliem, šajos psihiatrisko pacientu saziņas kanālos nevar manīt farmācijas industrijas ietekmi un atbalstu, drīzāk otrādi – vispārējais noskaņojums ir pretfarmaceitisks. Šajos sociālajos tīklos ir atrodama kāda likumsakarība – ticība savam psihiatram un neticība psihiatrijai. Par to liecina arī tāda ziņa, ka Google meklēšanā termins “psihiatrijas krīze” 2015. gada janvārī uzrādīja 34 miljonus rezultātu.
No tā var izdarīt secinājumu, ka psihiatrijā korelē laba diagnostika un nepietiekamas iespējas ārstēt, sociālais stāvoklis, izglītība, kā arī narkotisko/atkarību izraisošo vielu lietošana.
Joprojām pie psihiatra pacients vairākumā gadījumu nonāk ar cita ārsta ieteikumu vai nosūtījumu, bet visbiežāk nosūta ģimenes ārsti un somatiski speciālisti pacientus vidēji smagos vai ļoti smagos gadījumos.
Plašsaziņas līdzekļi ir ļoti atvērti sensacionāliem tiesībsarga paziņojumiem par psihiatriskajā slimnīcā piesietiem bērniem, badināšanu, sāpīgajām potēm un trako krekliem. Lielākoties plašsaziņas līdzekļu rīcībā ir arī vēsturiskas atsauces uz disidentu piespiedu psihiatrisku ārstēšanu padomju gados, un Ainažu ārstiem noteikti būtu piesieta šī birka, ja vien viņi nebūtu gana jauni un kaut dienu par ārstu būtu strādājuši pirms deviņdesmitā gada. Psihotropos medikamentus plašsaziņas līdzekļi labprāt attēlo kā neefektīvu, nomierinošu un atkarību izraisošu agresiju pret slimnieku. Interesanti, ka Eiropā pacientiem un viņu radiniekiem par psihiatriem ir ievērojami pozitīvāks viedoklis nekā sabiedrībai kopumā.
Tai pašā laikā tieši psihiatrijas pacientu vidū ir minoritāšu grupa, kuri jūtas nepamatoti ārstēti un savu antipsihiatrisko noskaņojumu balsta uz cilvēktiesību dokumentiem. No visām sūdzībām Veselības ministrijai, Ārstu biedrībai un Veselības inspekcijai (copy paste vēstules parasti tiek sūtītas ļoti plašam institūciju spektram) lielākā daļa ir tieši no psihiatru pacientiem vai viņu radiniekiem. Interesanti tas, ka tieši radinieku sūtītās vēstules biežāk liek domāt par dažādiem uztveres traucējumiem.
Šobrīd pasaulē ļoti aktīvas ir ļaužu kopas, kas cenšas stigmatizēt psihiatrisku ārstēšanu. Starptautiskā literatūrā ir aprakstīti itin bieži mēģinājumi ar varu iebrukt bērnu psihoneiroloģiskās slimnīcās un bērnus palaist savā vaļā. Šādi gadījumi nereti beigušies ar “atbrīvoto” bērnu nāvi, jo viņiem lielākoties nav ne vecāku, ne aizgādņu, ne iespēju sasniegt savu bērnu namu. Pasaulē aprakstīti gadījumi, kad veselas ļaužu kopas un kustības aktīvi (nereti slēpjoties aiz reliģiskiem uzskatiem) cīnās pret jebkādu psihoneiroloģisku preparātu lietošanu bērnu praksē. Tiklīdz bērns tiek izrakstīts no slimnīcas, atrodas “labvēļi”, kas dodas pie bērna vecākiem un pierunā pārtraukt medikamentu lietošanu. Vissmagāk tas parasti beidzas mazajiem epilepsijas slimniekiem, kam atgriežas lēkmes, bet vēlāk epileptisks stāvoklis – pastāvīgi krampji. Portāli, līdzīgi žurnālam Ko Ārsti Tev Nestāsta, apgalvo, ka no visām bērnu psihiskām slimībām var atradināt dzīvnieku terapija, ājurvēda, klimata izmaiņas vai sārmaina diēta. Nemēģināšu noliegt kādu no šīm metodēm, taču tās var noderēt tikai kā palīgmetodes un arī tad – zinoša speciālista rokās. Pat ja smagi slimu bērnu visu dienu atstās delfīna uzraudzībā, cerības viņu izārstēt ir ļoti apšaubāmas.
Negatīvais psihiatrijas tēls ir pretstatāms daudziem sasniegumiem garīgās veselības aprūpē un psihiatrijas zinātnes attīstībā. Turklāt negatīvs psihiatrijas tēls plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos ir viens nozīmīgs iemesls faktam, ka medicīnas studenti nelabprāt izvēlas specializēties psihiatrijā un īpaši bērnu psihiatrijā. Stigmatizētas, agresīvas pret psihiatriskām iestādēm vērstas kampaņas šo pārliecību nostiprina un jebkādu vēlmi izvēlēties psihiatra profesiju iznīcina saknē. Vienlaikus pieaug to nemedicīnisko speciālistu skaits, kuru zināšanas nebalstās anatomijā, fizioloģijā, neirozinātnēs un bioķīmijā (psihologi, socioterapeiti), kas ar dažādiem rezultātiem mēģina ārstēt vieglas un vidēji smagas psihiatriskas kaites. Vācijā un Austrijā nemedicīnisko psihoterapeitu, psihologu un citu šādu speciālistu skaits pieckārt pārsniedz psihiatru skaitu, par Latviju man precīzus datus iegūt neizdevās. Tomēr iezīmējas viena skaidra likumsakarība publiskajā telpā – garīgās veselības jomas speciālisti nepsihiatri sniedz komentārus, konsultē sociālajos tīklos, veido Facebook vietnes daudz aktīvāk nekā psihiatri. Tiesībsarga aktivitātes Ainažu slimnīcas virzienā paaugstināja sabiedrības interesi par bērnu mentālajām problēmām, un parādījās gūzma reklāmām līdzīgu konsultāciju, kuras raksturoja divi elementi – jautājumam un atbildei bija lingvistiski līdzīgs rakstības stils, bet atbildētājs bija psihologs vai psihoterapeits – neārsts. Tātad – viens no psihiatrijas stigmatizācijas cēloņiem ir ierakstīts likumdošanā – psihiatri publiski nerunā, jo viņu viedoklis var tikt vispārināts un interpretēts par cilvēktiesību un cilvēka datu pieejamības pārkāpumu, bet neārsti – psihoterapeiti un psihologi ar šo likumdošanas aizliegumu nav saistīti.
Būtiskais faktors stigmatizācijā ir ārstēšana stacionārā pret pacienta gribu neatliekamās situācijās. Vēl šodien Eiropā liela daļa cilvēku ir pārliecināti, ka psihiatriskās slimnīcas ir ēkas ar restotiem logiem, slēgtām durvīm, pacientiem trako kreklos vai vismaz piesietiem pie gultas. Stigmatizācijas būtiska iezīme ir, ka vidējais ierindas cilvēks netieši atbalsta šādu pacienta izolāciju no sabiedrības. Visās Eiropas valstīs ir stacionētie un ārstētie pret pacienta gribu (kā arī piespiedu ārstētie pēc tiesas lēmuma, kas veikuši kriminālus nodarījumus). Un tomēr – ir situācijas, kur pacienta kustības brīvība ir un būs ierobežota. Notiek un notiks bērnu fiksācija brīžos, kad bērns cenšas izdarīt pašnāvību vai kļūst nekoriģējami agresīvs, pat tad, ja likumā tiks ierakstīts, ka bērna piesiešana ir noziegums pret cilvēci. Katru gadu Latvijā aptuveni desmit bērnu veic pašnāvību, bet simts – mēģina to veikt. Smagākie gadījumi “ar balsīm” ārstējas Ainažos. Labāka metode ir šo bērnu piefiksēt, nevis sagaidīt, kad viņš izlec pa logu, vai raudzīties, kā viņš ar kaimiņu sētā atrastu šašlika iesmu cenšas sev savainot kaklu. Tiesa, arī šajos gadījumos parādās bažas par to, vai pacientu ierobežošana kā obligātas aprūpes tiesības ir ētiski un klīniski pamatota.
Tātad jautājums allaž paliek un paliks atklāts – kurā mirklī beidzas cilvēktiesības agresīvam pacientam ar psihozi vai ļoti smagam depresijas pacientam ar izteiktu suicīda risku, un sākas nosacīti piespiedu ārstēšana. Konkrēta, obligāta pacienta ārstēšana ar rīcības ierobežošanu (lai aizsargātu pacienta drošību no trešajām personām un otrādi) jebkurā gadījumā rada psihiatra konfliktu ar medicīniskām, ētiskām un juridiskajām paradigmām. Šajā jautājumā septiņdesmitajos gados radās reāla antipsihiatrijas kustība Eiropā, kas vēl līdz šim nav pilnībā zaudējusi spēku.
Stereotips par psihiatru kā sociālās kontroles aģentu izceļ fundamentālu dilemmu par psihiatra dubulto lomu – gan pildīt terapeita, gan regulatīvas funkcijas. Psihiski slima persona, kas ir izdarījusi noziegumu, nenonāk cietumā, bet tai tiek nozīmēta piespiedu ārstēšana, nereti – ambulatoriskā formā. Šādā gadījumā psihiatrs, kas nozīmē medikamentus, paliek vienīgā uzraugošā institūcija. Pat šādiem pacientiem uzrodas antipsihiatrisko kustību aktīvisti, kas cenšas tos atrunāt no medikamentu lietošanas.
Lai gan sabiedrības izglītotība veselībā jeb veselības pratība ir būtisks nācijas labas veselības aspekts, garīgās veselības zināšanas ir salīdzinoši zemā līmenī kopienā. No vairāk nekā 54 miljoniem Eiropas struktūrfondu naudas, ko Veselības ministrija dāsni sadalīja “veselīgajām” pašvaldībām sabiedrības izglītošanai veselības jautājumos, neesmu redzējis ne santīma racionāli izmantotu garīgās veselības jautājumu skaidrošanai. Diemžēl ir arī pierādījumi, ka antisuicīdu kampaņas Eiropas valstīs nav nesušas vēlamos rezultātus. Psihiatrijas paradigma ir tā, ka ir ļoti sarežģīti vienkārši izskaidrot pretrunīgas ziņas, piemēram to, ka psihiatra galvenais instruments ir paša galva un ka var/drīkst būt pretējs viedoklis starp diviem psihiatriem gan par vienu un to pašu pacientu, gan vienām un tām pašām zālēm. Piemēram, pacientam, kas cieš no vieglas depresijas, viens speciālists varētu ieteikt antidepresantus, cits – psihoterapeitisku ārstēšanu, bet trešais – garastāvokļa stabilizatoru (vadlīnijas nosaka, ka vieglas depresijas gadījumā vienlīdz efektīvi (ap 65%) ir gan antidepresanti, gan psihoterapija. Smagākas depresijas gadījumos noteikti jālieto medikamenti).

Vairāk nekā citās jomās psihiatru slēdzieni un ieteicamā ārstniecība var būt atšķirīga, bet šis aspekts ir neskaidrs pacientam, vēl mazāk pacienta radiniekam un vēl mazāk – sabiedriski aktīvām ļaužu grupām, kam ir vēlme taisīt publiskus balagānus savas publicitātes celšanai.
Ja Aizliegtais paņēmiens televīzijā rāda, ka viens ārsts par vienām zālēm ir labākās domās nekā cits, tas liecina tikai par vēlmi tracināt sabiedrisko domu, nevis pašiem censties domāt plašāk.

Psihiatrisko diagnožu objektīvs vai subjektīvs apstiprinājums vairāku diagnostisko konstrukciju pārskatīšanas kontekstā dominē kā diskusija sabiedrībā un arī psihiatrijas zinātnē. Fakts, ka nav skaidras līnijas starp normālu stāvokli un psihopatoloģiju (ja vēlaties vēl sarežģītāku jautājumu, kur speciālistu un ekspertu diagnostikas definīcijas nosaka laiks un kultūra, minēsim homoseksualitāti), ir unikāla psihiatrijas īpašība.
Atkārtoti pārveidotās (dažādās kultūrās visai atšķirīgas) diagnostikas rokasgrāmatās kritiskā robeža starp normalitāti un traucējumiem mainās itin bieži pēc koleģiāla lēmuma.
Mēģinājumi pārcelt psihiatriju uz neiroradioloģisko diagnostiku, pētīt to garīgās ģenētikas vai molekulārās arhitektūras līmenī šobrīd ir visai tālu no praktiskās realitātes, kaut magnētiskās rezonanses izmeklējumi itin labi noder psihogeriatrijas un pat narkomānijas diagnostikā.

Psihofarmakoloģiskās ārstēšanas stigmatizācija
Vētrainajā tiesībsarga preses konferencē, kur es pamanījos piedalīties kā žurnālu Latvijas Ārsts un Ārsts.lv galvenais redaktors, jautājumus neuzdevu. Pie publicitātes šoviem esmu jau pieradis, taču zināma daļa paziņojumu bija satraucoša – vairākkārt atskanēja ziņa, ka bērnus “nozāļo”. Vārdu sakot, tiesībsarga konsultantes uzņēmās funkciju ekspertēt medikamentu lietošanu.
Attiecībām starp psihiatriju un farmācijas rūpniecību pēdējos desmit gadus visā pasaulē un arī Latvijā bijusi pievērsta īpaša sabiedrības daļas interese. Tā kā sabiedriskajā informācijas telpā psihiatriskās diagnozes nereti tiek uztvertas kā pseidomedicīniski traucējumi, tad līdzi tam nāk atziņa, ka psihofarmakoloģiskā ārstēšana var būt nevajadzīga un drīzāk kaitīga nekā efektīva. Šajā kontekstā tiek diskutēts par antidepresantu visai zemās efektivitātes vērtējumu pētījumos, kaut blakus liekami sabiedrības veselības un epidemioloģiski pētījumi, kas parāda, kā samazinājusies pašnāvību incidence un darbspēju atgriešana antidepresantu lietošanas rezultātā. Fakts: psihiatrisko medikamentu efektivitāte pētījumos kopumā ir vērtējama augstāk nekā kardioloģisko medikamentu efektivitāte.
Medicīna atšķirībā no matemātikas nekad nav un nevar būt pilnīgi eksakta zinātne, nevienam medikamentam nav simtprocentīgas iedarbes, un jebkuram medikamentam var būt blaknes. Izvēle – lietot šo vai to medikamentu – parasti ir ārsta zināšanu, pieredzes un prasmju kvintesence, ko vislabāk var atbalstīt konsilija slēdziens – proti – pacientu analizē un terapiju nosaka vairāki ārsti ar savām zināšanām, pieredzi un prasmēm (tiesībsargs preses konferencē piemirsa pateikt, ka Ainažu pacientiem regulāri tika rīkoti konsiliji ar vadošo Latvijas bērnu psihiatru un psihiatrijas profesoru piedalīšanos).
Pasaules informatīvajā telpā farmācijas kompānijas tiek apsūdzētas sava tirgus paplašināšanā un jaunu dārgu preparātu iespiešanā tirgū, psihofarmakoloģijas prioritarizēšanā pret psihoterapiju. Savukārt psihiatriem nereti pārmet slepenu vienošanos ar farmācijas industriju zāļu pētījumu rezultātu nepietiekamā novērtēšanā. Ja salīdzina psihotropo medikamentu patēriņu Baltijas valstīs (pēc Zāļu valsts aģentūras publicētās informācijas), tad Latvijā psihotropie līdzekļi (antidepresanti, nomierinošie un miega līdzekļi) tiek patērēti mazāk nekā Lietuvā un Igaunijā.
Iepriekš rakstā minētie globālie sociālie tīkli neticami veiksmīgi piekļūst citējamiem žurnāliem un pētījumiem, taču tos analizē atbilstoši savai zināšanu un pieredzes bagāžai. Līdz ar to psihiatrijas pētījumu skaitļi pārāk bieži tiek izrauti no konteksta, piesviesti nopietnākām aģentūrām. Ja Associated Press vai BBS publicē kādu analīzi par kādu zinātnisku publikāciju, tas ne vienmēr nozīmē, ka rakstītājs ir sapratis, kas patiesībā rakstā pausts. Tomēr no šīm lielajām aģentūrām notiek plašas pārpublikācijas bez jebkāda mēģinājuma paprasīt viedokli kādam psihiatrijas profesionālim. Psihiskās veselības aprūpe ir saistāma gan ar (psiho)sociālās palīdzības iespējām valstī, gan ar izglītības sistēmu un tās problēmām, gan ar tiesībsargājošo institūciju darbu un kompetenci. Psihiatrijas stigmatizācija ir iemesls nepietiekamam psihiatrijas finansējumam. Savukārt proporcionāli zemāks nozares finansējums samazina aprūpes kvalitāti. Valsts struktūrās (ministrijā, NVD) nestrādā neviens psihiatrs. Savukārt Veselības ministrijas vēlme norobežoties no atbildības liecina tikai par nesapratni un nevēlēšanos saprast – psihiatriem nav nekādas iespējas risināt dažādus sabiedrības aspektus, uztveri un ārsta/pacienta sadarbības ievainojamību. Šeit vēl jāpiebilst, ka paši psihiatri atšķiras savos uzskatos – pastāv zināmi konflikti starp sociālo un neirobioloģisko dimensiju pārstāvjiem. Psihisko traucējumu modeļi ir sarežģīti, un tajos ir iesaistīti gan neirobioloģiskie, gan psihosociālie faktori, bet psihiatriskās diagnozēs šīs attiecības mainās laika gaitā. Nestabilitāte zināšanās un izpratnē nav nekas neparasts arī citās medicīnas disciplīnās, bet tikai psihiatrijā tas publiskajā telpā rada iespaidu, ka kaut kas nav kārtībā ar diagnostiskām klasifikācijām. Īpaši tāpēc, ka vietējā skola mēdz prioritarizēt vienu vai otru diagnozi vai ārstēšanu, tāpēc dažādās valstīs visai atšķiras dažādu psihiatrisko slimību incidence.

Psihiatrisko slimnieku skaits pieaugs, vajadzība pēc psihofarmakoloģiskās ārstēšanas pieaugs
Tuvākajā laikā gan bērnu, gan pieaugušo skaits ar psihiskām un mentālām kaitēm nesaruks, bet pieaugs. Diemžēl pieaug to bērnu skaits, kas ieņemti un iznēsāti alkohola reibumā un narkotiku ietekmē. Vajadzība pēc bērnu psihiatriem pieaugs, un vismaz tuvākajās desmitgadēs viņi bērnus ārstēs slimnīcās ar medikamentiem. Bērnu psihiatru trūkums ir visā Eiropā, un katrs ārsts ar šādu sertifikātu tiek vervēts ļoti labi atalgotam darbam bagātajās Eiropas valstīs. Vienīgais cerību stars šajā jomā ir gēnu inženierija, kas ļaus mainīt atkarības gēnus, bet tā vēl ir tāla nākotne.
Ir tikai trīs jomas medicīnā, kur es nespētu strādāt. Šo specialitāšu ārstus es uzskatu par Latvijas medicīnas godu un lepnumu – tās ir bērnu paliatīvā aprūpe, bērnu onkoloģija un bērnu psihiatrija. Nav nekā sarežģītāka, psiholoģiski traumatiskāka un izdedzinošāka kā strādāt nodaļā, kur mirst vai ar smagām mentālām kaitēm ārstējas bērni. Lielākoties šajās nodaļās par ārstēm strādā sievietes, šķiet, vīrieši nav šādam darbam gatavi. Es izsaku pateicību Ainažu psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstu un medicīnas personālam par ieguldīto darbu un vēlu izturēt Rīgas klerku pašreklāmas publiskos pārlidojumus pār dzeguzes ligzdu.

* Autors pateicas psihiatram profesoram Mārim Taubem un Latvijas Psihiatru asociācijas prezidentam Elmāram Tēraudam par nozīmīgu ieguldījumu šīs publikācijas tapšanā.

Investēt vēl 10 miljonus eiro šādas E-veselības sistēmas otrajā kārtā ir teju noziedzīgi

Jānis Kollis
Nu jau kā nedēļu e-veselība ir obligāta visiem, tāpēc mēģināšu īsumā izklāstīt, par ko vispār ir runa, kad mēs operējam ar jēdzienu e-veselība, un kāda aina paveras, lūkojoties nākotnē.

Jēga.

Tas, kas šodien tiek pasniegts kā e-veselība (turpmāk tekstā saukšu to vienkārši par sistēmu), patiesībā ir labi vien, ja 30% no tā, kas būtu bijis jāizdara, lai arī es to varētu saukt par pilnvērtīgu e-veselību (sistēmu).

Patlaban ir izstrādāts pats sistēmas karkass un divi vidējas vai pat vidēji zemas sarežģītības moduļi – receptes un darbnespējas lapas.

Bet, lai šo sistēmu vispār varētu sākt saukt par e-veselību, tajā būtu jāuzkrāj visas vai vismaz visas valsts līdzfinansētās manipulācijas. Ideālā variantā, protams, visas manipulācijas, kā arī uzstādītās diagnozes, lai pacientam veidotos pilna slimības vēsture.

Būtībā pilnvērtīgai e-veselības sistēmai būtu jāturas uz trim vaļiem – pacienti, diagnozes, manipulācijas (plus piekļuves tiesību kontrole). Viss pārējais ir papildu moduļi, kurus var pievienot pēc vajadzības.

Dati par pacientu ir pašsaprotama sastāvdaļa. Diagnozes ir jāuzkrāj, jo tā veidojas slimības vēsture, un, balstoties uz diagnozēm, tiek nozīmētas manipulācijas. Manipulācijas ir jāuzkrāj, jo tām piemīt tāda īpašība kā izmaksas. Uzkrājot informāciju par manipulācijām, mēs iegūstam pilnu finanšu plūsmas atsekojamību.

Piekļuve ir e-veselības sarežģītākā daļa, jo pacientu ārstniecības dati ir ļoti sensitīva informācija, un ir ļoti uzmanīgi jābūvē sistēma, lai ar konkrēto ārstniecības epizodi nesaistīts personāls nejauši nevarētu piekļūt sensitīvai informācijai, kas uz to neattiecas.

Grūti būtu apšaubīt tēzi, ka jēga tērēt līdzekļus kaut kā izveidei ir tikai tad, ja ieguvumi no izveidotā produkta atsver tēriņus, tāpēc būtu jāsaprot, kas būtu galvenie ieguvēji no pilnvērtīgas e-veselības sistēmas.

1. Pacienti.

Pacientam un arī ārstam būtu pieejama slimības vēsture, un nebūtu jāstaipa apkārt pacientu kartīte. Pacients varētu vienmēr apskatīties, kas un kur ar viņu ir darīts un cik tas ir izmaksājis. Formalitāšu kārtošana varētu notikt attālināti.

2. Ārsti un farmaceiti.

Kā veselības aprūpes personas ārsti ir ieinteresēti saņemt par pacientu iespējami plašāku informāciju, kas var attiekties uz ārstēšanas lēmumu pieņemšanu. Ja ģimenes ārstu gadījumā šāda problēma nepastāv, jo pacientu papīra kartītes glabājas tieši pie viņiem, tad pacientam, nokļūstot slimnīcā vai pie speciālista, šī informācija būtu ļoti noderīga. Tas ļautu ne vien ietaupīt uz izmeklējumiem, kuri nemaz nebūtu jāveic, bet arī vienkārši ļautu ārstam raitāk un pamatotāk pieņemt lēmumus par ārstēšanas gaitu.

3. Valsts.

Šī ir visbūtiskākā sadaļa, ko ministrijās vai nu nesaprot, vai vienkārši neņem vērā. Lai arī sākotnēji varētu šķist, ka valsts no šādas sistēmas tiešus labumus negūst, taču tā nav. Ja sistēma uzkrāj visas veiktās manipulācijas, var veikt lielisku līdzekļu izlietojuma analīzi. Proti, jebkura ārstēšana būtu izsekojama no sākuma līdz beigām, tāpat arī jebkurai veiktajai manipulācijai vienmēr pretī parādītos pacients. Šādas sistēmas esamība ļoti apgrūtinātu fiktīvu manipulāciju uzrakstīšanu uz papīra, ko patlaban ir ļoti grūti izkontrolēt.

Tāpat ietaupījums rastos, izvērtējot nepieciešamo tehnisko nodrošinājumu, piemēram, pirms iegādāties jaunu datortomogrāfu “lauku” slimnīcai, pārliecināties par tā reālo noslodzi un citu tuvāko līdzīgu iekārtu noslodzi.

Šāda pilna manipulāciju uzskaite un attiecīgi pieejamās finanšu analīzes ir neatsverams instruments brīdim, kad kāds tomēr nolems veselības sistēmu reformēt pēc būtības.

Esošā sistēma.

Kā jau sākumā minēju, tas, kas ir izstrādāts patlaban, pat ne tuvu nelīdzinās tam, ko varētu saukt par pilnvērtīgu sistēmu, un, neskatoties uz to, problēmu ir daudz vairāk, nekā tas būtu sagaidāms no jaunas sistēmas. Es lieliski saprotu, ka ir tā saucamās “bērnu slimības”, kuras tad arī pirmā mēneša laikā tiek izķertas, taču šeit rādās, ka problēma ir pašā sistēmas arhitektūrā, kura nespēj nodrošināt pietiekami raitu procesu norisi.

Janvāra pirmā darbadiena sākās ar to, ka sistēma nespēja tikt galā ar noslodzi. Un problēmas bija ne vien portāla lietotājiem, bet pat komerciālo risinājumu (turpmāk saukšu par lokāliem risinājumiem) lietotājiem. Atrunas esmu lasījis vairākas, sākot no tā, ka sistēmu nebija iespējams notestēt personu datu aizsardzības prasību dēļ (kas īsti neiztur kritiku), beidzot ar tādu farsu kā Nacionālā veselības dienesta (NVD) pārstāves teikto – “nebijām gaidījuši tik lielu slodzi”.

Jau sistēmas testēšanas laikā ārsti dalījās divās grupās: vieni, kuri lieto kādu lokālu risinājumu, otri, kuri visu darīja caur e-veselības portālu. Lokālo risinājumu lietotāji teica, ka viss ir kārtībā, turpretim portāla lietotāji bija ārkārtīgi sašutuši par sistēmas lēndarbību.

Galvenā lokālo risinājumu atšķirība no portāla lietošanas, ja neskaita to, ka tie ir maksas, ir tāda, ka lokālie risinājumi visu iespējamo informāciju, kuru tie var paņemt pie sevis, arī glabā pie sevis un ar serveri sazinās tik reti, cik vien tas iespējams. Piemēram, brīdī, kad ārsts mēģina izrakstīt recepti un zāļu lodziņā ieklabina pirmos burtus, portāla sistēma vēršas pie servera un tas atlasa visus kritērijam atbilstošos medikamentus.

Lokālā sistēma strādā citādāk. Tā jau iepriekš visus šos medikamentus (tāpat kā citus klasifikatorus, piemēram, diagnozes, manipulācijas, ģimenes ārstam piesaistīto pacientu datu utt.) ir noglabājusi pie sevis un meklēšanu veic uz sava datora. Līdz ar ko lokālā sistēma sazinās ar serveri vien tad, kad sagatavotā recepte ir jānosūta saglabāšanai, vai arī naktīs (tad servera noslodze ir neliela), lai atsvaidzinātu vispārīgo informāciju.

Pēc NVD sniegtajām ziņām pirmajā dienā tika aizpildīti 18 tūkstoši recepšu. Zinot, ka prognoze 2018. gadam ir aptuveni 12 miljoni recepšu, no kurām aptuveni 40% ir īpašās receptes ar kompensējamajiem medikamentiem un 60% parastās receptes, nav grūti aprēķināt, ka, pat ja ievadītu tikai īpašās receptes (tas ir minimums, ko prasa normatīvie akti), gadā būtu jātiek galā ar 4,8 miljoniem, mēnesī ar 400 tūkstošiem un vidēji darba dienā ar aptuveni 20 tūkstošiem recepšu. Taču, ja jāievada ir visas receptes, tad sistēmai dienā vajadzētu spēt izprocesēt 50 tūkstošus recepšu. Bez visa tā sistēmai ir jāatvēl arī resurss darbnespējas lapu ievadei un portāla pacientu apkalpošanai.

Kā redzams, 18 tūkstoši no 20 tūkstošiem nav nemaz tik tālu, un gan jau ar laiku izmocīs arī 50 tūkstošus, bet tas faktiski nozīmēs, ka sistēma strādās tuvu pie savas veiktspējas maksimuma un ka nekam citam tur īsti resursa neatliks. Tieši tāpēc es uzskatu, ka šī sistēma pēc būtības ir jāaizmirst un jāsāk būvēt jauna, ja patiešām ir vēlme reiz redzēt pilnvērtīgu e-veselību.

No NVD datiem arī zināms, ka aptuveni 2/3 ārstu lieto lokālos risinājumus, bet 1/3 – portālu, un manas tīri intuitīvās aplēses rāda, ka tieši šī 1/3 ārstu, kuri lieto portālu, arī noslogo sistēmu par saviem 80%. Tas izskaidrojams ar to, ka, lai caur portālu izrakstītu recepti, datoram daudzkārt jāsazinās ar serveri, pieprasot no tā dažādu informāciju, savukārt lokālas sistēmas ar serveri sazinās vien datu noglabāšanai un likumsakarīgi arī mazāk noslogo serveri. Brīdī, kad arī šī 1/3 ārstu sapratīs, ka ar portālu nav “aršana”, tad arī tiks atslogots servera resurss, un sistēma pati kļūs ātrdarbīgāka. Tā ka par laimi vai drīzāk pat par nelaimi šī sistēma kļūs lietojamāka un tai neiestāsies “dabīga nāve”.

Savukārt, ja mēs runājam par nākotni, tad tajā brīdī, kad sistēmai būs jāsāk uzkrāt visas veiktās manipulācijas, tā vienkārši netiks galā, jo katra redzes pārbaude vai asins nodošana laboratorijā arī ir manipulācija, teju viss, ko dara ārsts, ir manipulācija, un tās būtu jāuzskaita, lai varētu izsekot finansējuma izlietojumam. Un tad jau runa būs vairs nevis tikai par ģimenes ārstiem, bet gan par visu Latvijas medicīnas personālu veiktajām aktivitātēm.

Protams, tehniski pastāv arī daudzi citi risinājumi, tostarp tāds, ka manipulācijas tiks glabātas citā bāzē un faktiski tiks izveidota vēl viena sistēma, kurai būs kopīga lietotāja saskarne, taču apakšā reāli darbosies divas paralēlas sistēmas, no kurām viena atbildēs par receptēm, bet otra nodarbosies ar ārstēšanas procesa uzskaiti, taču šāds risinājums ir ļoti nevēlams, vēl jo vairāk tāpēc, ka datu apjomi nav tik milzīgi, lai tos nevarētu uzglabāt vienuviet.

Ļoti iespējams es rupji kļūdos, bet tad es gribētu dzirdēt argumentētu un no tehniskā viedokļa detalizētu skaidrojumu, kāpēc sistēma strādāja tik ārkārtīgi lēni, pat testa periodā, kad pieslēgušies bija nesalīdzināmi mazāk ārstu.

Finanses.

Deviņu gadu laikā projektā ir ieguldīti 14,5 miljoni eiro, un 11,3 miljoni no tiem ir Eiropas līdzfinansējums. Un skumjākais šajā stāstā nav pat finansējuma apjoms, bet gan fakts, ka tieši draudu, ka valstij būs jāatmaksā Eiropas līdzfinansējums, ja projekts netiks atzīts par sekmīgu, iespaidā tiek darīts viss, lai esošo sistēmu (recepšu un darbnespējas moduļus) nosauktu par gatavu e-veselību un, neskatoties uz būtiskām nepilnībām, piespiestu to lietot visus.

Piekrītu, ka šādi ir saglābti 11,3 miljoni, un daudzi var uzelpot, jo atkritīs sadaļa, premjera Kučinska vārdiem sakot, “ja valstij būs jāatmaksā Eiropas Savienības fondu finansējums 11,3 miljonu eiro apmērā, valdība viennozīmīgi meklēs vainīgos”. Taču investēt vēl 10 miljonus šādas sistēmas otrajā kārtā ir teju noziedzīgi, jo pilnīgi nekas neliecina, ka ar tiem pašiem pasūtītājiem un izstrādātājiem varētu sanākt kaut kas jēdzīgāks, vēl jo vairāk tāpēc, ka jau esošie divi moduļi, kuri nebūt nav tie sarežģītākie, spēj pilnībā izsmelt servera resursus.

Labi saprotot, ka neviens un nekad neatzīs, ka esošā sistēma ir “brāķis”, daudz prātīgāk būtu nevis izstrādāt otro kārtu kā otro kārtu, bet otrās kārtas aizsegā uzbūvēt jaunu sistēmu.

Un visbeidzot arī par kvantitāti. Nezinu, cik no tiem 14,3 miljoniem ir aizgājis tieši sistēmas programmēšanai, bet pat ar visa karkasa izstrādi šo divu moduļu izstrādei nekādi nevajadzētu pārsniegt 2 miljonus eiro, nu, labi, maksimums 3 miljonus, un tas jau ir gana dāsni. Un tas ir izdarāms gada, maksimums, pusotra laikā.

Noteikti atradīsies arī gana daudzi, kuri iebildīs, sakot, ka arī šī summa ir par lielu, taču ir jāsaprot, ka e-veselības sistēmā ir arī gana sarežģītas lietas, piemēram, lietotāju tiesību kontrole, jo ne visiem ārstiem viss ir jāredz un ne visās atskaitēs visam ir jābūt iekļautam. Un, lai nodrošinātu vienlaicīgi ātru un gana fleksiblu piekļuves tiesību kontroli, tam nepieciešama ļoti pārdomāta sistēmas arhitektūra, un speciālistus, kas ar šāda līmeņa uzdevumu spēj adekvāti tikt galā par 2000 eiro „uz rokas”, atrast ir nereāli.

Arī pašam ir gadījies pieļaut rupjas projektēšanas kļūdas, kas ir izmaksājušas ļoti daudz lieku darba stundu. Tieši tāpēc esmu pārliecināts, ka pie arhitektūras izstrādes ir jābūt pietiekami pieredzējušam speciālistam, īpaši, ja runa ir par tik apjomīgu projektu.

Rezumējot.

Visā šajā sāgā iezīmējās vairākas problēmas.

1. Kompetences trūkums pasūtītāja pusē. Pasūtītāja nespēja gana precīzi formulēt ne tikai veicamo darbu, bet arī kvalitātes kritērijus, kaut vai sākot no noslodzes un ātruma kritērijiem.

2. Nepareizi vai neveiksmīgi veidotie konkursi, kuri sava rezultāta un iztērēto līdzekļu dēļ ne tikai rada vietu aizdomām par “savējo” iesaisti, bet arī rezultējas vairāku uzņēmumu iesaistē, kur katrs no tiem saka, ka viņa programmētā sadaļa strādā lieliski, bet kopējais rezultāts ir nepieņemams.

3. Nevēlme atzīt, ka rezultāts pēc būtības ir “brāķis”, jo tādā veidā var tikt pazaudēts Eiropas līdzfinansējums. Taču tiek piemirsts, ka katrs gads, kurā valstij būs pieejama detalizēta finansējuma izlietojuma analīze, var ietaupīt daudz lielāku summu, un ietaupīt nevis vienreiz, bet katru gadu.

Te gan uzreiz vietā ir atruna – es pats personīgi uzskatu, ka sistēmu vajadzēja mēģināt palaist, nevis marinēt vēl un vēl un tad saskarties ar tieši tām pašām problēmām, kas ir tagad.

4. Pret pilnvērtīgu e-veselību ir arī spiediens no pašas medicīnas sistēmas puses. Ja es runāju par nelietderīgi iztērētiem miljoniem, kurus pēc pilnvērtīgas sistēmas ieviešanas varētu ietaupīt, ir jāsaprot, ka ir arī otra puse – šie miljoni patlaban jau arī netiek dedzināti krāsnī, kāds šo finansējumu saņem un pēc tam nesaņems.

Ļoti jau nu gribētos cerēt, ka e-veselības otrās kārtas aizsegā tiks radīta jauna sistēma, taču mana reālistiskā daba liek teikt: “Cerība ir, ticības nav.”

Pārpublicēts no Facebook.

Ministru kabineta noteikumi ģimenes ārstu pazemošanai un farmācijas diktēta 113 miljonu naudas sadale

Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgums pagarinās straujāk nekā jebkad vēsturē, un pašlaik (līdz galam nezinot 2017. gada rādītājus) sasniedzis 1 mūža gada pagarināšanos 2 gados. Veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaits pagarinās līdzīgi. Mātes un bērna mirstība strauji samazinās un atgriežas Eiropas skaitļos (Gunta Belēviča ministrēšanas gados sasniedza Tadžikistānas un Turkmenistānas rādītājus). Latvijas veselības aprūpei – papildus 200 miljoni eiro. Vairāk vai mazāk iedarbināts „zaļais koridors” vēža slimnieku agrīnai diagnosticēšanai. Tā visa ir realitāte, ar to var lepoties un par to var uzteikt veselības ministri.

Tomēr – tā vietā, lai vēsturē paliktu kā ministre, kas Latvijas medicīnai atnesusi lielāko finansiālo papildu pienesumu, Anda Čakša nolēmusi izcīnīt Latvijas medicīnas birokrātijas mātes nosaukumu. Tā vietā, lai godprātīgi sadalītu papildu līdzekļus jomām, kam medicīnā naudu vajag visvairāk, un baudītu sava labā veikuma augļus, viņa iemet medus podā dažas karotes darvas un nākamajā gadā savlaicīgi pret sevi noskaņo pusotru tūkstoti ģimenes ārstu, piebildīšu – viedokļa līderus. Un nākamajā gadā mēs sadzīvosim ar ģimenes ārstiem prestreika vai poststreika noskaņās.

Šo apgalvojumu vajadzētu kaut kā pamatot. Kopš 2013. gada 17. decembra Latvijā veselības pakalpojumu finansēšanu nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 1529 „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” uz 639 lapaspusēm, bet tiem, kas vēlas šo dokumentu izlasīt cik necik lasāmā fontā, tas ir izdrukājams uz aptuveni 1000 lapaspusēm. Šo dokumentu pilnībā ir izlasījuši vismaz 3 cilvēki (visi šī dokumenta autori), bet 1 no viņiem jau ir aizsūtīts pensijā. Katru gadu šajā dokumentā dažas reizes tiek veikti labojumi, turklāt formā, kas dokumentu padara pilnīgi nesaprotamu vienkāršam ārstam. Savukārt Veselības ministrijas ierēdņi uzskata, ka visu Latvijas ārstu galvenais uzdevums ir izlasīt un no galvas zināt šos noteikumus, un nieks par to, ka viņiem nebūs laika mācīties vai atkārtot medicīnas zinības.

Tā nu arī šogad Veselības ministrija radīja labojumus Ministru kabineta 1529. noteikumos uz 263 lapaspusēm, bet Ministru kabinets tos laipni akceptēja. Ierēdņi saka – ministri tā lēma, tāpēc šādi noteikumi. Tie nu gan ir meli – nevienam ministram nav laika nedēļu no vietas caurlasīt un iedziļināties citas ministrijas radītos megadokumentos. Un šajās 263 lapaspusēs klusi un neuzkrītoši pēdējā vakarā pirms Ministru kabineta sēdes tika iestrādāta norma, ka ģimenes ārstiem var nemaksāt, ja tie nepilda kaut ko no ministrijas nolemtā: „.. dienests attiecīgajā mēnesī par sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem ir tiesīgs maksāt atbilstoši šo noteikumu 13. pielikumā noteiktajiem ģimenes ārsta aprūpes epizožu tarifiem un manipulāciju tarifiem, ievērojot šo noteikumu 11. pielikuma nosacījumus, un nemaksāt šo noteikumu 86.1. apakšpunktā noteikto maksājumu.” Teksts ir samunstruēts tā, ka liela daļa to vienkārši nesaprot, turklāt šo dokumentu var lasīt ļoti atšķirīgi, bet fakts ir – Ministru kabineta noteikumos ir ielikta norma: ja ģimenes ārsts ministriju neklausīs, ministrija vismaz trešdaļu no naudas ārstam nemaksās. Tā kā visi ģimenes ārsti labi atceras ministrijas un Veselības inspekcijas represijas streika laikā, kad tika atrasti visi iemesli ārstus finansiāli sodīt, nav ne mazāko ilūziju, ka dokuments radīts tikai tādēļ, lai varētu ārstus terorizēt.

Vienkāršāk to būtu izskaidrot, pārnesot situāciju uz skolu dzīvi. Iedomājieties skolas direktoru, kas pieprasa, lai visiem skolēniem vidējā atzīme būtu 10. Ja kādam nebūs vidējā atzīme 10, to drīkstēs sodīt. Bet sodīs tikai tos, kas direktoram personīgi nepatiks.

Veselības ministrija apgalvo, ka visiem ģimenes ārstiem jābūt perfektiem, bet, ja nu kāds nav perfekts, tas jāsoda. Un to esot prasījusi likumā ietvert Finanšu ministrija. Tā nu pārlasīju no viena gala līdz otram Finanšu ministrijas 5. decembra vēstuli Veselības ministrijai „par informatīvo ziņojumu”. Šajā dokumentā ir vismaz 7 norādes Veselības ministrijai par to, kā pareizi tērējami līdzekļi no Eiropas Komisijas pieļautās budžeta deficīta atkāpes 113 400 000 eiro apmērā, ko Veselības ministrija patiesībā ir ignorējusi, bet dažas iebildes par līdzekļu novirzi primārajai aprūpei pati ir iztulkojusi kā nepieciešamību izstrādāt ārstu represijas metodi.

Kā tad Veselības ministrija saprot kvalitatīvu ģimenes ārsta darbu? Kā pacientu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju? Nē – ministrija to saprot tikai un vienīgi kā papīru (žurnālu, veidlapu, talonu u.c.) aizpildīšanu. Pasaulē nav izdomāts nekas labāks par ģimenes medicīnu pieejamības jautājumā, bet ir arī izdomātas daudzas metodes, kā ģimenes medicīnu birokratizēt, pārvērst par darba nespējas lapu, veidlapu, recepšu, nosūtījumu izrakstīšanas dienestu, un Latvijas Veselības ministrija šajā jomā var pretendēt kļūt par pasaules līderi. Ārstu biedrības un SKDS aptauja liecina, ka vidējais Latvijas ārsts nedēļā papīru aizpildīšanai spiests tērēt 15,49 stundas nedēļā (2013. gadā papīriem veltīja tikai 13,31 stundas nedēļā). Gadā vidēji ārsts papīriem tērē 807,69 stundas jeb par 113,67 stundām vairāk nekā 2013. gadā. Ģimenes ārsti papīru smērēšanai vidēji nedēļā tērē ievērojami vairāk laika nekā pārējie ārsti Latvijā, un šis skaitlis šobrīd tuvojas 20 stundām nedēļā. Tātad – pateicoties Veselības ministrijai, katru dienu četras no astoņām darba stundām ģimenes ārsts raksta papīrus, nevis nodarbojas ar pacientiem. Ministrijas jaunie noteikumi nozīmē, ka dažas dienas nedēļā šos papīrus ārsts pildīs no rīta, bet citas vakarā. Nav grūti iztēloties, kā draudzīgā pulkā sanāk veselības ministres padomnieces, no kurām daža vairs nav oficiāla padomniece, bet daža paralēli iecelta labi apmaksātā pusvadītājas darbā Ministrijas pakļautības iestādē:

– Kā mēs varētu izdarīt tā, lai tiem ģimenes ārstiem mēs varētu naudu dot, bet arī nedot un paņemt atpakaļ?;

– Liksim tiem ģimenes ārstiem strādāt kvalitatīvāk, pīīīīīīī, – saka padomniece, kura vairs oficiāli nav padomniece, bet savas slimnīcas īpašniece;

– Kā mēs to varētu izdarīt? – jautā padomniece, kas jau iekārtota par lielas iestādes pusvadītāju par vadītājas algu;

– Liksim viņiem katru dienu aizpildīt žurnālu, kurā viņi apraksta, kā strādā kvalitatīvāk, pīīīīīī;

– Bet vai mēs nevarētu viņiem likt aizpildīt nevis vienu, bet septiņus jaunus žurnālus?;

– Pareizi. Viņiem tagad 4 kvalitātes rādītāju vietā būs jāpilda 11 rādītāji, tad lai viņi to raksta septiņos žurnālos, pīīīīīī;

– Vai tomēr bez šiem žurnāliem nevajadzētu viņiem likt aizpildīt vēl dažas veidlapas, ko katru vakaru nosūtīt uz ministriju?

Pacients? Nē, ministrijai tāda jēdziena vienkārši nav. Ja kādam liekas, ka ministriju interesē pacients, lai pajautā tiem, kas pabijuši Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā (kura par pacientus nemīlošu struktūru, starp citu, tika padarīta laikā, kad Stradiņa slimnīcu vadīja Anda Čakša).

Ārsts? Nu tas Veselības ministrijā ir lamuvārds, kuram atskanot atskan pīkstiens, nu apmēram tikpat stipri kā ministres bijušās padomnieces vienkāršotajā sarunā. Ir jau ministrijā kāda ārste, bet viņa ar savām ārstes zināšanām nelepojas, un, patiesību sakot, nav jau arī par ko lepoties. Drīz no Austrumu slimnīcas valdes ministrijā atgriezīšoties vēl kāda ārste, jo viņas vietā slimnīcu vadīs automehāniķis, bet šo ārsti ātri vien aizrotēšot iespējami tālu.

Bet patiesībā jau mēs šeit par tiem Eiropas Komisijas pieļautās budžeta deficīta atkāpes 113 400 000 eiro naudiņu, ko tagad paredzēts tērēt tā sauktajai reformai. Nauda virzīta lielā mērā pēc principa – kas skaļāk kliedz, tam vairāk vajag. Protams, var jau visu naudu novirzīt C hepatīta un HIV/AIDS preparātu iepirkumam, bet tā nudien nav Latvijas lielākā problēma. Bet mums ir farmācijas ministrija, kas labi saprot centralizētos iepirkumus zāļu iegādei (es te nevēlos norādīt uz kaut kādiem iespējamiem otkata procentiem), un šī nauda neproporcionāli daudz novirzīta tieši šīm problēmām. Diemžēl Latvijā sirds un asinsvadu slimības, plaušu un elpceļu slimības, onkoloģija un psihiatrija rada daudz lielākas problēmas, bet šīm jomām piešprice proporcionāli ir daudzkārt mazāka. Un gandrīz vai piemirstas uz zāļu iepirkumu fona ir tās medicīnas jomas, kas patiesībā ir vajadzīgas katram un kas nodrošina pieejamību – primārā aprūpe un neatliekamā palīdzība. Un neatstāj sajūta, ka šo ministrijas rīcību nosaka kāda visai vienkārša paradigma – ministrei personiski nepatīk ģimenes ārstu asociācijas prezidente, un iespējams, ka šī nepatika ir abpusēja.

Paviršība, efektīva nodokļu politika vai tomēr caura glābšanas veste slīkstošajai nozarei? Likumprojekta Veselības aprūpes finansēšanas likums analīze

 Likumprojekta Veselības aprūpes finansēšanas likums analīze

 Santa Slokenberga, Upsalas universitātes pēcdoktorantūras pētniece, RSU lektore medicīnas tiesībās

Agnese Gusarova, RSU Juridiskās fakultātes doktorante

Ilze Vilka, zvērināta advokāte, RSU lektore medicīnas tiesībās

Pašreiz likumdošanas procesā atrodas likumprojekts Veselības aprūpes finansēšanas likums, ar kuru likumdevējs tieksies “nodrošināt ilgtspējīgu veselības aprūpes finansēšanu, kuras pamatā ir visas sabiedrības solidāra iesaiste atbildīgā nodokļu maksāšanā”. Šajā rakstā autores sniedz pārskatu par likumprojektu un veic tā analīzi, izvērtējot šādus pamata apstākļus: tiesības uz veselības aizsardzību un finansējumu, kā arī deleģējuma jautājumus likumprojekta sakarā un šī likumprojekta sekas no pārrobežu veselības aprūpes perspektīvas, noslēgumā sniedzot priekšlikumus par soļiem normatīvā regulējuma pilnveidošanai.

Veselības nozare ilgstoši strādā ierobežota finansējuma apstākļos. [1] Ierobežotais finansējuma apjoms korelācijā ar diskutabli labu tā pārvaldījumu un izlietojumu ir rezultējies situācijā, kur vidēji statistiski katram piektajam Latvijas Republikas pilsonim ir neapmierinātas veselības aprūpes vajadzības. (Par integrācijas struktūrām nozarē un sekām uz veselības aprūpes sistēmu un pakalpojumu pieejamību skatīt www.veselibasprojekti.lv [2], savukārt statistiku par neapmierinātajām veselības vajadzībām skat. http://ec.europa.eu/eurostat [3].) No sabiedrības veselības viedokļa, kas koncentrējas uz noteiktas grupas, piemēram, tautas veselības līmeni, tiecoties veicināt veselību un novērst slimības, kā arī pagarināt dzīvildzi, veselības aprūpes pieejamībai ir vitāla loma. Vesela sabiedrība ir pamats ilgtspējīgai valsts attīstībai, bet hronisks veselības aprūpes trūkums var ietekmēt tautsaimniecību un palielināt slogu uz labklājības budžetu.

Finansējuma jautājums veselības nozarē nav vienīgā samilzusī problēma. Starp tādām, kuras nav saņēmušas adekvātu nozares politikas vadošās iestādes uzmanību, ir efektīva un caurspīdīga padotības un pārraudzības iestāžu darbība1, prioritāšu un iniciatīvu visaptveroša īstenošana, deleģējuma robežu skaidrība [4],  kā arī funkcionējošs un skaidrs tiesiskais regulējums. Pēdējā kontekstā iezīmējas tendence veselības nozarē veikt caurumu lāpīšanu, rosinot un īstenojot grozījumus tiesiskajā regulējumā fragmentāri, nevērtējot to ietekmi uz jautājuma kopējo regulējumu2, bet īstenojot strausa politiku attiecībā uz izsenis samilzušām problēmām pacientu tiesību jomā, kuras noved pie ievērojamām neskaidrībām bērnu tiesību jomā. (Praksē ir vērojama duāla Pacientu tiesību likuma piemērošana daļā par to nepilngadīgo, kuri var piekrist ārstniecībai, privātuma aizsardzību vecāku varas dēļ. Kaut arī minētais ir interpretācijas jautājums, sistemātiska tiesiskā regulējuma piemērošanas problēma ir valsts atbildība.)

1 Piemēram, Rigvir kontekstā skatīt Zāļu valsts aģentūru. Kompensējamo zāļu sakarā – Zāļu valsts aģentūru un Nacionālo veselības dienestu.

2 Piemēram, Cilvēka genoma izpētes likums un 2015. gadā virzītie likuma grozījumi, kas saturiski neatrisina likuma piemērošanas problēmas; medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi, un visaptverošas kārtības izveides vietā tiek pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kas reglamentē tikai tiesai sniedzamās informācijas saturu. Skat. 2017. gada 29. augusta noteikumus Nr. 512 Noteikumi par tiesai sniedzamās informācijas saturu un apjomu par personu, kurai kriminālprocesā noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, no kura persona izvairās vai nepilda tā nosacījumus.

Attiecībā uz finansējuma trūkumu veselības nozarei strausa politika vairs netiek piekopta. Darba kārtībā ievērojamu laiku ir veselības nozare un tās budžets.3 Pašreiz likumdošanas procesā atrodas likumprojekts Veselības aprūpes finansēšanas likums (turpmāk – likumprojekts), ar kuru likumdevējs tieksies “nodrošināt ilgtspējīgu veselības aprūpes finansēšanu, kuras pamatā ir visas sabiedrības solidāra iesaiste atbildīgā nodokļu maksāšanā, lai veicinātu labai starptautiskai praksei atbilstošu veselības aprūpes finansējumu, tādējādi sekmējot veselības aprūpes pieejamību un sabiedrības veselības rādītāju uzlabošanos.” (Likumprojekta 2. pants.) Likumdevēja mērķis ir ne tikai pozitīvi ambiciozs, bet arī, ja tiks sasniegts, tas risinās virkni samilzušās problēmas veselības nozarē, kas ļaus Latvijai kļūt par paraugvalsti veselības aprūpes sistēmas krīzes pārvarēšanā. Un tomēr – pārlasot likumprojektu, rodas pamatotas šaubas par tā saturu un veselības nozares normatīvā regulējuma kopu kā pietiekamu un pamatotu bāzi mērķa sasniegšanai. Tas drīzāk liek domāt, ka tiek sperts ievērojams solis no likumdevēja puses sociāli atbildīgas valsts iznīcināšanā.

3 Īpaša nozīme veselības nozarei ir piešķirta Ministru kabineta 2016. gada 3. maija rīkojumā Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai un 2016. gada februārī tapušajā dokumentā Deklarācija par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību (14.–15.lpp.) [5].

Šī raksta mērķis ir izvērtēt, vai un ciktāl likumdevējs risinās samilzušās, ar finansējumu saistītās problēmas veselības nozarē, kā arī noskaidrot, kādas ir vēl neapzinātās potenciālās sekas šādam likumprojektam. Rakstā tiek analizēts likumprojekts tajā redakcijā, kāda bija 2017. gada 30. oktobrī, kontekstā ar to pavadošajiem dokumentiem, ievietojot to pašreizējā veselības aprūpi reglamentējošo tiesību aktu sistēmā. Šajā rakstā autores vispirms sniedz pārskatu par likumprojektu un veic tā analīzi, izvērtējot šādus pamata apstākļus saistībā ar autoru individuālo specializāciju: tiesības uz veselības aizsardzību un finansējumu (S. Slokenberga), kā arī deleģējuma jautājumus likumprojekta sakarā (I. Vilka) un šī likumprojekta sekas no pārrobežu veselības aprūpes perspektīvas (A. Gusarova). Visbeidzot, noslēgumā – pārdomas par likumprojektu un priekšlikumi par soļiem normatīvā regulējuma pilnveidošanai.

Pārskats par likumprojektu

Likumprojektam ir noteikti divi pamata darbības virzieni:

  • veselības aprūpes finansēšanas sistēmas vispārīgie principi un struktūra;
  • valsts obligātās veselības apdrošināšanas finansiālā un organizatoriskā struktūra (likumprojekta 3. pants).

Tomēr, ievērojot likumprojekta mērķi, arī trešais darbības virziens ir identificējams, proti, “atbildīga nodokļu maksāšana”, ko likumprojekta izstrādātāji anotācijā arī skaidri norāda. Trešo virzienu autores aplūkos raksta noslēgumā.

Finansēšanas sistēma: vispārīgie principi un struktūra

Veselības aprūpes finansēšanas sistēma netiek definēta; no konteksta saprotams, ka tā balstās uz diviem pīlāriem:

  • pirmkārt, kas un kā maksā jeb finansējuma avotiem veselības aprūpes budžetam;
  • otrkārt, kā līdzekļus izlieto.

Kas un kā maksā?

Finansējums veselības nozarē dažādos laika posmos mūsdienu Latvijā ir veidojies atšķirīgi. Laikā no 1997. līdz 2004. gadam tā pamatavoti bija iedzīvotāju ienākumu dotācijas un dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem. Budžeta pārstrukturizācijas un optimizācijas rezultātā kopš 2015. gada pamata finansējuma avots ir vispārējie neiezīmētie nodokļi (detalizētāk skat. likumprojekta anotāciju), kas caur tiešo maksājumu no valsts budžeta līdzekļiem tiek nodoti Nacionālā veselības dienesta (NVD) rīcībā veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai Latvijas Republikā apdrošinātajām personām – personām, kuras ietvertas Ārstniecības likuma 17. pantā. Tādējādi pašreizējā sistēmā katrs nodokļu maksātājs piedalās kopējā budžeta veidošanā, kā arī katrs Latvijas Republikas pilsonis un Latvijas nepilsonis, kā arī virkne citas personu grupas ir tiesīgas saņemt ievērojamu daudzumu veselības aprūpes pakalpojumu, tostarp ambulatorajai ārstniecībai paredzēto zāļu un medicīnas ierīču.

Ar likumprojektu plānots būtiski mainīt pašreizējo sistēmu, paredzot jaunu maksājumu par pakalpojumiem kārtību, kā arī to personu loku, kuras tiesīgas saņemt veselības aprūpi. Atbilstoši likumprojekta 4. pantam savu artavu veselības aprūpes budžetā tiešāk vai mazāk tieši dos visi, tomēr ne visi vienlīdz vērtīgi, kā rezultātā izveidojas dažādas grupas, kas tiesīgas saņemt veselības aprūpi.

Likumprojektā iezīmētas astoņas ieņēmumus veidojošas kategorijas:

  • valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem saskaņā ar gadskārtējā valsts budžeta likumu;
  • valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem, ko veido ieņēmumi no valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu sadales veselības aprūpes finansēšanai (obligāto iemaksu daļa, kas atbilst vienam procentpunktam no obligāto iemaksu likmes) saskaņā ar gadskārtējā valsts budžeta likumu;
  • valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem, ko veido ieņēmumi no veselības apdrošināšanas iemaksām, saskaņā ar gadskārtējā valsts budžeta likumu;
  • valsts budžeta līdzekļi veselības aprūpes jomu regulējošajos normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos, kas saistīti ar veselības aprūpes nodrošināšanu un veselības nozares administrēšanu un uzraudzību;
  • šajā likumā paredzētie pacientu līdzmaksājumi;
  • Eiropas Savienības (turpmāk – ES) fondu un citu ārvalstu finanšu instrumentu līdzekļi;
  • pašvaldību budžeta finansējums saskaņā ar pašvaldību lēmumiem veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai, kā arī atsevišķu pakalpojumu izmaksu segšanai;
  • valsts un pašvaldību ārstniecības iestāžu pašu ieņēmumi. (Likumprojekta 4. panta pirmā daļa.)

Pēdējā sakarā, nenoliedzami, rodas virkne neskaidrību – jo nav atbildes uz jautājumiem “kāpēc” un “kā”. Latvijā pozitīvu ieņēmumu pamatā gūst ambulatorie, nevis stacionārie pakalpojumi. Savukārt tikai stacionāro pakalpojumu iepirkumos prioritāte tiek piešķirta valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām. Tas nozīmē, ka valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības tiek novietotas salīdzinoši finansiāli problemātiskākā pozīcijā finansējuma plūsmas perspektīvā, bet, kā izriet no likumprojekta, ja tās, veicot savu saimniecisko darbību, pamanās gūt ieņēmumus, tad ar tiem atbalstāms veselības aprūpes budžets. Pēdējā sakarā gan jānorāda, ka “valsts un pašvaldību ārstniecības iestādes” pamatā ir kapitālsabiedrības, kuru mērķis ir pelnīt; tomēr ir neskaidrs, vai to dibināšanas pamatuzdevums ir pelnīt veselības aprūpes sistēmai. Finansējuma plūsmas sakarā gan jānorāda arī citas nekonsekvences un problēmas, piemēram, ilgstoši pastāvējusī prakse selektīvi atbalstīt atsevišķas iestādes, sniedzot tiešu maksājumu “zaudējumu segšanai” vai piemaksām darbinieku algām, tādējādi ne tikai radot nevienlīdzīgu situāciju starp iestādēm, kur valsts vai pašvaldības ir kapitāldaļu sabiedrības, bet arī starp tām un privātajām. Visbeidzot, ir neskaidrs, kas, kādā kārtībā un kādā apjomā to īstenos. Likumprojekts neprecizē “valsts un pašvaldību ārstniecības iestādes”, attiecīgi ir neskaidrs, vai ārstniecības iestāde, kur neskaidru darījumu rezultātā pašvaldībai pieder vairs mazliet vairāk nekā 10% kapitāla daļu, ir uzskatāma par “valsts un pašvaldību ārstniecības iestādi”. Papildus neskaidrība ir ieņēmumu apjoms, ar kādu jāpiedalās, kā arī bažas par to, kā “pašu ieņēmumu”, kas arī apstiprināts likumprojekta anotācijā, nevis “peļņas” novirzīšana veselības aprūpes budžetam var ietekmēt kapitālsabiedrības sekmīgu funkcionēšanu.

Kam izlieto, jeb ko maksātājs iegūst?

Kaut arī katrs nodokļu maksātājs piedalās kopējā valsts budžeta veidošanā, ne visa dalība ir vienlīdz vērtīga jautājumos, kas skar veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību. Kaut arī plaši zināms, ir lietderīgi atsaukt atmiņā, ka veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība ir viens no četriem tiesību uz veselības aizsardzību stūrakmeņiem (Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12. pants, plašāk skat. [6]), kas detalizētāk pētīti sadaļā Pārdomas. No pieejamības skatpunkta, vērtīgākas ir tikai tās iemaksas, kas tiek iegūtas kā sociālās apdrošināšanas iemaksas, un tās iemaksas, kuru mērķis būs tieša veselības apdrošināšana. Izņemot gadījumus, ja persona pieder īpaši aizsargājamai grupai, kurai paredzētas automātiskas tiesības uz veselības aprūpes pakalpojumiem apdrošināšanas ietvaros, viņa saņems minimumu, atkal jau izņemot gadījumus, ja nebūs kāds no diviem apdrošināšanu veidojošiem maksājumiem. Skaidrības labad – minimuma saņēmēju loks ir noteikts 10. pantā. Tas būtībā nozīmē skaidru maksājumu un nodokļa vērtības prioritarizāciju pār citiem maksājumiem valsts budžetā, kā arī rada ievērojamu sabiedrības locekļu diferenciāciju, apdraudot to, kā tiek īstenotas viņu tiesības uz veselības aizsardzību. Efekts tam ir tāds, ka, izņemot apdrošināšanu veidojošo maksājumu maksātājus un īpaši aizsargājamās kategorijas, pārējo personu tiesības uz veselības aizsardzību īsteno, aprobežojoties ar to pakalpojumu loku, kuri ietverti “valsts apmaksātās medicīniskās palīdzības minimuma” grozā (likumprojekta 7. pants). Šis grozs ietver neatliekamo medicīnisko palīdzību; dzemdību palīdzību; ģimenes ārsta sniegtos veselības aprūpes pakalpojumus, kā arī ģimenes ārsta izrakstītās ambulatorajai ārstēšanai paredzētās zāles un medicīniskās ierīces (ievērojot pašreizējos Ministru kabineta 2006. gada 31. decembra noteikumus Nr. 899 Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība) un sabiedrības veselību apdraudošu slimību ārstēšanai izrakstītās ambulatorajai ārstēšanai paredzētās zāles un medicīniskās ierīces. Šo slimību jautājumu Ministru kabinets gan precizēs saistībā ar savu saņemto deleģējumu atbilstoši 7. panta otrajai daļai.

Ko saņem apdrošināšanu veidojošo maksājumu iemaksu maksātāji un īpašās kategorijas?

Likumprojekts izveido Valsts obligāto veselības apdrošināšanu. Skaidrības labad jānorāda, ka vārdiskā izteiksme pēc būtības nav jauna. Līdzīga izkārtne ir izsenis iedota Ministru kabineta noteikumiem (identificējami ar Nr. 1529 un datējumu 2013. gada 17. decembris), kas reglamentē veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, kura pēc savas funkcionēšanas korelācijā ar Ārstniecības likuma 17. pantu atgādina obligāto apdrošināšanu. Likumprojekta 8. pants nosaka valsts obligātās veselības apdrošināšanas saturu, bet apdrošināšanas kārtība un pakalpojumi tiks precizēti Valsts obligātās veselības apdrošināšanas likumā. Pirmkārt, tas ir iepriekš izklāstītais minimums. Otrkārt, tie ir primārie, sekundārie un terciārie veselības aprūpes pakalpojumi, kā arī ambulatorajai ārstēšanai paredzētās zāles un medicīniskās ierīces saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtību. Tomēr jau atkal no panta nav noprotams, ko tieši apdrošināšanu veidojošo maksājumu veicēji saņems, tā vietā likumdevējs nodod deleģējumu Ministru kabinetam izstrādāt noteikumus, ar kuriem nosaka valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, kārtību, kādā tiek organizēta šo pakalpojumu sniegšana un veikta samaksa par minētajiem pakalpojumiem, kā arī kārtību, kādā tiek veidotas pretendentu rindas veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai. Vienlaikus 8. panta trešajā daļā norādīts, ka Valsts obligātās veselības apdrošināšanas likumā tiks noteikta apdrošināšanas kārtība un pakalpojumi. Tādējādi paliek neskaidrs, vai apdrošināšanas groza veidotājs ir Ministru kabinets vai arī likumdevējs. Tiktāl, ciktāl tas ir Ministru kabinets, jāsaka, ka Ministru kabineta 2013. gada 17. decembra noteikumiem Nr.1529 Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība vai tamlīdzīgiem noteikumiem jumts no Ārstniecības likuma tiek pārnests uz likumprojektu, eventuāli arī Valsts obligātās veselības apdrošināšanas likumu, bet nav zināms tā saturs, vai un ciktāl mainīsies.

Sistēmiski veidojas vairāki veselības aprūpes pakalpojumu grozi.

  • Pirmkārt, neatliekamā medicīniskā palīdzība kā bāze ikvienam (9. pants).
  • Otrkārt, pozitīvais grozs medicīniskās palīdzības minimuma kontekstā (7. pants), kas ir pieejams kvalificētam “ikvienam”.
  • Treškārt, pozitīvais grozs valsts obligātās apdrošināšanas ietvaros, kas ir pieejams citas kvalifikācijas “ikvienam”.
  • Visbeidzot – negatīvais grozs jeb pakalpojumu liste, ko no valsts budžeta līdzekļiem neapmaksā (5. panta ceturtā daļa). Saturiski vien pirmajam un otrajam pašreiz ir dota skaidrība.

1.2. Valsts obligātās veselības apdrošināšanas finansiālā un organizatoriskā struktūra

No likumprojekta nav skaidri noprotams, kas tieši uzskatāms par finansiālo struktūru un kā tā atšķiras no organizatoriskā struktūras. Tomēr no konteksta noprotams, ka ar to domātas iestādes, kuras iesaistītas finansēšanā, un šo iestāžu darbība. Likumprojekts paredz divu pamataktieru iesaisti: Veselības ministrijas (turpmāk – VM) un Nacionālā veselības dienesta (NVD), kā arī atbalstītāju lomu. Ar likumprojektu VM ir uzticēta krustneša loma. Tā izstrādās veselības aprūpes finansēšanas modeli, kā arī valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas modeli un arī kontrolēs tā īstenošanu. (Likumprojekta 14. pants.) NVD, savukārt, asistēs, administrējot veselības aprūpei paredzētos valsts budžeta līdzekļus un uzraugot valsts budžeta līdzekļu izlietojumu ārstniecības iestādēs un aptiekās. Tiek paredzēts, ka NVD nav spējīgs darboties pats un tam nav atbilstošas kapacitātes. Šī mērķa dēļ tiek izveidota NVD konsultatīvā padome, kas sastāv no Veselības ministrijas, Finanšu ministrijas; Labklājības ministrijas; kā arī Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē pārstāvēto organizāciju – darba devēju un darba ņēmēju – pārstāvjiem. Konsultatīvā padome atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajam nolikumam veiks piecus pamatuzdevumus:

  • izskatīs dienesta sagatavotos pārskatus par valsts finansējuma izlietojumu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā;
  • izskatīs dienesta sagatavotos priekšlikumus par veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju izvēles kritērijiem un nosacījumiem veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai;
  • sniegs ieteikumus dienesta darbības uzlabošanai veselības aprūpes finansēšanas un valsts finansējuma izlietojuma uzraudzības jomā;
  • sekmēs veselības aprūpes finansēšanas jomu regulējošo normatīvo aktu pilnveidošanu;
  • veiks citus veselības aprūpes jomu regulējošajos normatīvajos aktos noteiktos pienākumus.

Konsultatīvā padome publiskajā vidē nav jauns veidojums, arī veselības nozarē tādas pastāvējušas izsenis. Tomēr ir neskaidra tās sastāva izvēles motivācija. Likumprojekta anotācijā mērķis ir “sociālo partneru iesaistes nodrošināšana”. Tādējādi iesaiste ir noteikta kā pašmērķis, nevis izvērtējot Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes funkcijas un to potenciālo pienesumu veselības nozarē. Turklāt prima facie vērība nav pievērsta institūcijas uzdevumiem, kas noteikti tās nolikumā, attiecībā pret uzdevumiem, kuri ietverti likumprojektā. Ja iesaiste ir plānota ar mērķi sadzirdēt veselības nozares darba ņēmējus un devējus, potenciāli efektīvāk ir attiecīgos pārstāvjus aicināt un tieši uzklausīt. Alternatīvi – aicināt tieši noteikto prioritāro grupu pārstāvjus – valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības, kā arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un ģimenes ārstu pārstāvjus. Tomēr, ja Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes pārstāvju iesaiste ir analogs citas valsts sistēmai, no kuras iedvesmojušies likumprojekta autori, tad jāatgādina vecā un sen zināmā patiesība – pirms kaut ko kopē, noskaidro, kāpēc attiecīgā sistēma tieši tā izveidota. Iespējams, kopētajā sistēmā šo pārstāvju esība ir cieši saistīta ar citu mērķi, piemēram, to, kā līdzās pastāv veselības un sociālā nozare. Jebkurā gadījumā par šo iespējami tikai minējumi, jo konceptuālas analīzes esošo problēmu risinājumu ceļiem nav, nav arī analīzes par adaptējamiem citu valstu modeļiem.

 Pārdomas

Katram likumprojekta lasītājam nešaubīgi radīsies pārdomas par tā saturu. Mūsuprāt, iezīmējas četri būtiski problēmjautājumu bloki.

  • Pirmkārt, apdrošināto personu loka maiņa.
  • Otrkārt, esošo problēmu neskaidra risināšana.
  • Treškārt, deleģējums.
  • Ceturtkārt, ar likumprojektu saistīti pārrobežu aspekti.

Minētie četri problēmjautājumu bloki ir ilustratīvi, nevis pilnīgi, tādējādi tie nebūtu uztverami kā instrukcija jomas sakārtošanai, bet gan kā pārdomas par neskaidras kvalitātes tiesību akta projektu ar rīcības virzieniem jomas kaut daļējā pilnveidošanā.

 2.1. Apdrošināto personu loka maiņa

Ar likumprojektu tiek mainīts apdrošināto personu loks no faktiski ikviena apdrošinātā uz:

  1. a) ikviena tiesībām saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību;
  2. b) medicīniskās palīdzības minimumu;
  3. c) apdrošināto tiesībām saņemt noteiktu veselības aprūpes pakalpojumu klāstu.

Šo pārmaiņu kontekstā būtiskākais ir jautājums, vai un ciktāl valsts var šādas pārmaiņas veikt jeb reformēt Ārstniecības likuma 17. pantu (apdrošināto personu loks) vis-a-vis Latvijas Republikas Satversmi un Latvijas starptautiskajām saistībām.

Tiesības uz veselības aizsardzību ir pamattiesības, kas ievietojamas sociāli ekonomisko tiesību blokā. Tās nostiprinātas tādos tiesību instrumentos kā ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pantā, Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12. pantā, kā arī Eiropas Sociālās hartas 11. un 13. pantā. Zināmā mērā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 35. pantā, tomēr tas skatāms vienkopus ar ierobežoto ES kompetenci veselības nozarē. Nacionālajā līmenī tās nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes 111. pantā, kas nosaka “valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu”. Kaut arī katram no šiem instrumentiem ir atšķirīgs tvērums, attiecībā pret veselības aprūpes politiku iezīmējas ievērojama rīcības brīvība, lemjot par veselības aprūpes organizēšanu un finansēšanu. Starp pamata pienākumiem ir pienākums nodrošināt pieejamību (pieejamība, pieņemamība, piekļuve un kvalitāte), kā arī nodrošināt funkcionējošu neatliekamo medicīnisko palīdzību un pienākums aizsargāt sociāli mazāk aizsargātās grupas, piemēram, bērnus, grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā, personas brīvības atņemšanas iestādēs.

Latvijas Republikas Satversmes 111. pants lielā mērā satur sociālās un ekonomiskās tiesības. Tas pieļauj valstij ievērojamu rīcības brīvību, lemjot par veselības aprūpes organizēšanu un finansēšanu. Minimuma, kas norādīts Latvijas Republikas Satversmes 111. pantā, saturs nav aizpildīts. No vienas puses, to var pašreiz skatīt saistībā ar Ministru kabineta 2013. gada 17. decembra noteikumiem Nr. 1529 Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība un atbilstoši tiem izveidoto grozu, bet, no otras puses, jau tagad pastāv arī cits dalījums, proti, atsevišķām personām, kuras norādītas Ārstniecības likuma 16. un 17. pantā, pieejama tikai neatliekamā medicīniskā palīdzība un pakalpojumi par maksu. Tiek veikta faktiska diferenciācija starp “ikvienu”, kas nav “apdrošināts”, pašreizējā daudzprincipu modelī, un “ikvienu”, kurš ir apdrošināts. Tādējādi var būt pamatoti uzskatīt, ka Latvijas Republikas Satversmes 111. panta minimums ir neatliekamā medicīniskā palīdzība (NMP) (tomēr faktiski tā saturu identificēt ir ļoti grūti, un tas atšķiras atkarībā no tā, kas sniedz NMP un kur, proti, trūkst skaidra saturiskā pakalpojumu tvēruma). Turklāt, kaut arī Ārstniecības likuma 17. pants apdrošinātajām kategorijām paredz veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu, faktiskā īstenošana atšķiras dažādām pacientu grupām, kas atkal liecina par diferenciāciju. Ar likumprojektu minētais zināmā mērā mainīts, Satversmes 111. pantam iedodot precīzāku saturu, bet nemainot sadrumstalotību tā piemērošanā un neskaidrību “ikviena” diferenciācijā.

Principiāli un teorētiski, kamēr minimums tiek definēts un nodrošināts ikvienam, kā arī ir izveidoti īpaši mehānismi mazāk aizsargātajām grupām, sistēmas reformēšana nav neiespējama. Un tomēr… Tomēr, pirmkārt, izņemot tos, kuri minēti likumprojekta 10. un 11. pantā un minimumu saņems par maksu, tikai nepieciešamības gadījumā saņemot neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tādējādi izveidojas divas Satversmē noteiktā “ikviens” kategorijas. Tomēr, otrkārt, reformu nevajadzētu vērtēt atrauti no faktiskās situācijas Latvijā. Šādā kontekstā jautājums ir, vai šāda rīcība būtu akceptējama sociāli atbildīgai valstij, vai tā ir savienojama ar sociālo taisnīgumu, kā arī vai tiek risināta īstā problēma. Veselības aizsardzība ir cieši saistīta ar citu tiesību īstenošanu. Aprūpes pieejamības trūkumam var būt tālejošas sekas, kas vienlaikus var arī radīt slogu uz “minimumu”. Citiem vārdiem, līdzīgi kā ar iepriekš neizdevušos reformu, kas tika rosināta ministres Ingrīdas Circenes laikā, arī šajā gadījumā jāskatās, vai ieguvums nebūs tikai teorētisks. Pirmkārt, sloga noslīdēšanas uz “minimumu” dēļ, otrkārt, iespējas par maksu kļūt par apdrošināto personu situācijā, kad aprūpe ir paredzami nepieciešama, pat samaksājot likumprojekta anotācijā norādīto kvalifikācijas maksājumu. Skaidri aprēķini, kas iznīcinātu šaubas, nav publiskoti.

3.2. Nezāles iznīcināšana saknē vai arī lakstu nociršana: finansējums un tā izlietojums

Viena no samilzušajām problēmām veselības nozarē ir finansējuma izlietojums – kas var iegūt tiesības sniegt veselības aprūpes pakalpojumus un kādā kārtībā. Mehānisms, kādā finansējums tiek izlietots, pašreiz ietver dubultu maksu par infrastruktūru, liedzot to novirzīt pakalpojumu sniegšanai. Piemēram, iestādēm, kur valsts ir kapitāla daļu turētāja, ir kapacitāte sniegt pakalpojumus, bet ambulatorie līgumi bez skaidra konkursa un ar lielu Nacionālā veselības dienesta rīcības brīvību ir nodoti privātajiem pakalpojumu sniedzējiem. Tādējādi slimnīcām ir ārstniecības personu un tehnoloģiskais resurss, bet tas netiek izmantots finansējuma trūkuma dēļ (līguma ar Nacionālo veselības dienestu ierobežojuma dēļ). Rezultātā tiek maksāts, no vienas puses, par slimnīcu stacionāro un ambulatoro pakalpojumu infrastruktūras esību, un, no otras puses, privātajiem pakalpojumu sniedzējiem par pakalpojumu sniegšanu un infrastruktūru. Citiem vārdiem, veidojas dubulta pakalpojumu infrastruktūras izmaksa. Šādām problēmzonām pastāvot sistēmā, jebkurai papildu finansējuma esībai pastāvēs zemas izlietojuma efektivitātes risks. Tādējādi, lai papildu finansējums neradītu “caura maisa” efektu, nepieciešams pārskatīt tā izlietojumu.

Likumprojekts paredz finansējuma iekasēšanu, izlietojuma mērķi, nevis finansējuma izlietojumu. Būtībā likumprojekta darbība ir vienpusīga. Ja tiek palielināts finansējums, bet tā īstenošana veikta, saglabājot rīcības brīvību deleģējuma ietvaros, kardinālas pārmaiņas nav gaidāmas. Lai to novērstu, finansējuma izlietojuma principi, konkrēti, NVD līgumu slēgšanas principi (finansējuma sadale, teritoriālās vienības pieejamības plānojumam) būtu paredzami likumprojektā. Papildus vērtējama ir arī konkrētu veselības aprūpes pakalpojumu izmaksu caurspīdīguma nodrošināšana, izvērtējot jau pieejamās iespējas, piemēram, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (Regulatora) iesaiste, pārdalot NVD funkcijas un finansējumu.

 3.3. Deleģējums

Veselības aprūpes minimuma pieejamība ir Latvijas Republikas Satversmes 11. pantā noteikta kā ikviena cilvēka pamattiesību sastāvdaļa. Par pašreizējo situāciju Satversmes komentāros pamatoti ir norādījusi Solvita Olsena:

“Latvijā Ministru kabinetam, kas ir izpildvara, bet nav likumdevējs, ir dotas nepamatoti plašas tiesības noteikt iedzīvotājiem pieejamo veselības aprūpes apjomu. Līdz šim likumdevējs nav pienācīgā mērā rūpējies, lai ar likumu tiktu noteikts tas veselības aprūpes pakalpojumu apjoms, kuru valsts nodrošina iedzīvotājiem saskaņā ar Satversmes 111. pantā noteikto. [..] situācija, ka izpildvara ir tiesīga izdot normatīvos aktus, kas nosaka pamattiesību īstenošanas apjomu un to ierobežošanu, ir pretrunā Satversmes 64. pantā noteiktajam par likumdevēja varu Latvijā.” [7]

Ar likumprojektu it kā situācija tiek labota, medicīniskās palīdzības minimums tiek noteikts likumprojekta 7. pantā: neatliekamā medicīniskā palīdzība, dzemdību palīdzība, ģimenes ārsta sniegtie pakalpojumi un izrakstītās kompensējamās zāles un slimību ārstēšana, kurām ir nozīmīga ietekme uz sabiedrības veselības rādītājiem vai kuras rada apdraudējumu sabiedrības veselībai. Atklāts paliek jautājums, vai pēc šī uzskaitījuma Ministru kabinetam būs iespējams taisnīgi definēt, kādi tieši veselības aprūpes pakalpojumi ietilpst medicīniskās palīdzības minimumā.

Ņemot vērā, ka likumprojektā nav definēti principi, pēc kādiem jāvadās, lai kādu konkrētu veselības aprūpes pakalpojumu atzītu par iekļaujamu kādā no pakalpojumu groziem, jāsecina, ka ar šāda likuma pieņemšanu antikonstitucionālā situācija netiks labota, bet tiks pat pasliktināta. Joprojām Ministru kabinetam tiek saglabātas nepamatoti plašas tiesības noteikt iedzīvotājiem pieejamo veselības aprūpes apjomu, jo likumā nav nekādu principu un kritēriju, pēc kādiem Ministru kabinetam būtu jāvadās. Taču šķietami un tikai formāli likums un tā deleģējums tiek pieņemti un rada iespaidu, ka Satversmes pārkāpums ir novērsts un problēmas veselības nozarē ir atrisinātas. Tomēr likumprojekts joprojām nerisina tādas sensitīvas un ikdienišķas situācijas kā, piemēram, attiecībā uz personām, kuras ir stacionētas, taču nav devušas tam savu piekrišanu veselības stāvokļa dēļ un viņām nav bijusi iespēja izsvērt uz to attiecināmos apstākļus, bet pēc tam saņem rēķinu par pacienta iemaksas segšanu ievērojamā apmērā. Šie izdevumi nereti nokļūst ārstniecības iestāžu piedzenamo parādu sarakstos, kas jau atkal rada virkni problēmjautājumu. Vai, piemēram, pamatojoties uz minimumā ietverto “slimību ārstēšanu, kurām ir nozīmīga ietekme uz sabiedrības veselības rādītājiem”, ir iespējams noteikt īpaši dāsnus tarifus atsevišķu invazīvu manipulāciju veikšanai.

3.4. Skats no malas – pārrobežu veselības aprūpes perspektīvas

Kaut arī ES ir ierobežota kompetence veselības jomā un katra dalībvalsts lemj par apdrošināto personu loku, nacionālo regulējumu var ietekmēt caur pārrobežu veselības aprūpes prizmu, tāpēc tas var būt izmantojams kā rīks nacionālā regulējuma funkcionalitātes izvērtējumam.

Sociālā nodrošinājuma koordinācijas pamatā ir princips, ka persona var būt pakļauta tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem (Eiropas Parlamenta un Padomes Regula 2004/883/EK par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, 11. panta 1. punkts [8]). Šī nosacījuma mērķis ir novērst sarežģījumus, kas var rasties situācijā, kad persona vienlaikus atbilst divu dalībvalstu tiesību aktu nosacījumiem, kuri nosaka tiesības uz valsts apmaksātu veselības aprūpi (Eiropas Parlamenta un Padomes Regula 2004/883/EK par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, 15. apsvērums [8]). Tas nozīmē, ka kaut arī katra valsts var lemt par apdrošināto personu loku nacionālajā līmenī, kā rezultātā var rasties situācija, ka personai rodas tiesības uz pakalpojumiem, kas apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem saskaņā ar Latvijas un, piemēram, Zviedrijas tiesību aktiem, bet Sociālā nodrošinājuma koordinēšanas regulas nepieļauj, ka persona vienlaikus var baudīt tiesības uz veselības aprūpi atbilstoši divu dalībvalstu veselības aprūpes sistēmām. [9; 102] Lai praktiski risinātu situāciju, kad persona ir apdrošināta vairāk nekā vienā dalībvalstī, un konstatētu kompetento dalībvalsti, vispirms tiek noteikts, kuras dalībvalsts tiesību akti ir piemērojami attiecībā pret personu, savukārt pēc tam – tiek noteikts, vai iestājas attiecīgajā dalībvalstī noteiktie priekšnosacījumi piekļuvei valsts veselības aprūpes sistēmā nodrošinātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem. [9; 103]

Šeit minētais un ar ES tiesību aktiem iedibinātais princips, ka persona var būt pakļauta tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem, ir akcentēts arī likumprojekta anotācijā. Mulsinoša ir piebilde, ka valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus Ārstniecības likuma 17. panta pirmās daļas 1., 2., 4. un 5. apakšpunktā [10] minētās personas var saņemt neatkarīgi no rezidences valsts un nodokļu maksāšanas fakta, jo jau šobrīd Latvijai ir tiesības liegt personas iespēju saņemt no Latvijas valsts budžeta apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus gadījumā, ja persona ir pakļauta citas dalībvalsts tiesību aktiem (lielākoties sakarā ar nodarbinātību citā dalībvalstī). Tas nozīmē – ja Latvija to vēlētos, ES tiesību akti pieļauj iespēju jau šobrīd nemaksāt par veselības aprūpi, kad persona ir apdrošināta vienlaikus vairāk nekā vienā ES dalībvalstī. Personām, kuras pakļautas citas dalībvalsts tiesību aktiem, veselības aprūpes pakalpojumi Latvijā būtu jāsaņem, kompetentajai valstij par to maksājot. Vai un cik efektīvi tas funkcionē, protams, cieši ir saistīts ar to, cik efektīvs mehānisms ir ieviests, lai noteiktu, vai attiecībā uz personu konkrētā tiesiskā situācijā ir piemērojami Latvijas tiesību akti. Kaut arī likumprojekta anotācijā atsauce uz ES tiesību aktiem ir sniegta, nav kārtības, kādā Latvija minēto īstenos, bet, lai viestu skaidrību un iedibinātu tiesisko noteiktību nozarē, kārtība būtu izveidojama. Pretējā gadījumā no pārrobežu veselības skatpunkta caurajam veselības aprūpes budžeta maisam ir atstāts ievērojams caurums, kas ļauj apšaubīt reformas efektivitāti.

 

Apdrošinātās personas statuss

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā 2004/883/EK par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 1. panta c. apakšpunktā [8] ir sniegta apdrošinātās personas definīcija, saskaņā ar kuru tā ir katra persona, kas atbilst pabalstu tiesību nosacījumiem, kuri noteikti attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos (tās valsts, kas saskaņā ar minētās regulas nosacījumiem ir kompetenta). Apdrošinātās personas definīcijai ir izšķiroša loma, jo no tā ir nosakāms, vai pārrobežu veselības aprūpi regulējošie instrumenti ir vai nav attiecināmi uz noteiktu personu. Ņemot vērā to, ka minētā regula būs piemērojama ciešā kopsakarībā ar likumprojektu, ir svarīgi izprast, kuras personu kategorijas likumprojekta kontekstā ir uzskatāmas par apdrošinātu personu. Izskatot likumprojektu, ir skaidrs, ka apdrošināta persona regulas Nr.883/2004 izpratnē ir katra persona, kas kvalificējas pēc likumprojekta 11. panta, bet nav skaidrs likumdevēja nodoms attiecībā uz to, vai apdrošinātas personas kategorijā ietilpst likumprojekta 10. pantā minētās personas (proti, vai šīs personas ir uzskatāmas par apdrošinātām personām Regulas Nr.883/2004 izpratnē un līdz ar to uz šīm personām ir attiecināmas tiesības uz pārrobežu veselības aprūpi). Lai viestu skaidrību, likumprojektā apdrošinātās personas statuss būtu precizējams, sniedzot iespēju taisnīgi un paredzami īstenot personas tiesības pārrobežu veselības aprūpē.

Apdrošinātās personas ģimenes locekļi

Sociālā nodrošinājuma koordinēšanas regulas noteiktās situācijās uzliek par pienākumu kompetentajai valstij būt atbildīgai par veselības aprūpes nodrošināšanu ne tikai apdrošinātām personām, bet arī viņu ģimenes locekļiem. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, ka ģimenes tiesības pēc būtības nav ES kompetencē, ES saglabā zināmu vispārēju ietekmi uz to. Sociālā nodrošinājuma koordinēšanas Regulas izpratnē ģimenes loceklis ir katra persona, ko definē vai atzīst par ģimenes locekli vai uzskata par mājsaimniecības locekli tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā viņa dzīvo. (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2004/883/EK par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 1. panta i. apakšpunkts [8].) Gadījumā, ja nacionālie tiesību akti ģimenes locekļus nenošķir no citām personām, tad laulāto nepilngadīgos bērnus un apgādībā esošos bērnus, kas sasnieguši pilngadību, uzskata par ģimenes locekļiem. Savukārt, ja personu uzskata par ģimenes locekli vai mājsaimniecības locekli tikai tad, ja persona dzīvo tajā pašā mājsaimniecībā, kurā apdrošinātā persona vai pensionārs, šo nosacījumu uzskata par izpildītu, ja attiecīgā persona ir galvenokārt atkarīga no apdrošinātās personas vai pensionāra. [9; 107–108]

Izskatot likumprojektu, konstatējams, ka tekstā vienu reizi tiek lietots vārdu salikums “ģimenes loceklis” – likumprojekta 11. panta trešās daļas 4. punktā, tuvāk nepaskaidrojot, kuras personas būtu ietilpināmas šajā jēdzienā. Citos likumprojekta 11. panta otrās un trešās daļas punktos arī tiek minētas personas, kuras loģiski būtu ietilpināt jēdziena “ģimenes loceklis” saturā (laulātais un bērni), tomēr piekļuvei valsts obligātās veselības apdrošināšanai ir noteikti dažādi kritēriji. Piemēram, atšķirīgi nosacījumi attiecībā uz laulātajiem kā ģimenes locekļiem: ES, EEZ vai Šveices pilsoņa, kurš Latvijā veic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, laulātais bez jebkādiem ierobežojumiem ir tiesīgs saņemt veselības aprūpi valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros, savukārt Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa, kurš arī Latvijā veic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, laulātais – tikai tad, ja audzina bērnu vecumā līdz 7 gadiem vai vismaz trīs bērnus līdz 15 gadiem. Vēl cita situācija ir attiecībā uz to personu laulātajiem, kuri Latvijā veic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā un veic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas veselības apdrošināšanai, bet nekvalificējas pēc likumprojekta 10. panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4. vai 6. punktam – šīm personām papildus tiek izvirzīts nosacījums, ka jābūt ir termiņuzturēšanās atļaujai, lai gan var būt situācija, ka šīm personām nav termiņuzturēšanās atļaujas, jo dzīvo citā dalībvalstī. Piemēram, atšķirīgi nosacījumi attiecībā uz bērniem kā ģimenes locekļiem – persona, kurai ir Latvijas pilsonība un kura mācās vispārējās izglītības iestādēs, profesionālās pamatizglītības vai profesionālās vidējās izglītības iestādē vai ir pilna laika studējošais, ir tiesīga saņemt veselības aprūpi valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros arī tad, ja ir vecāka par 18 gadiem, savukārt ES, EEZ vai Šveices pilsoņa, kurš Latvijā veic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, bērns – tikai līdz 18 gadu vecumam. Minētais norāda uz atšķirīgu attieksmi, kuras kvalifikācija būtu tālāk vērtējama. Jautājums ir, vai šāda diferenciācija ir objektīvi pamatota un saprātīga, bet atbilde no likumprojekta un tā anotācijas neizriet.

Lai novērstu problēmas šajā sakarā, likumprojektā nepieciešams sniegt jēdziena ģimenes loceklis definīciju, dodot skaidru šī jēdziena satura atklāstu (kuras personas tiek uzskatītas par piederīgām ģimenei un kurām tiesības uz veselības aprūpi var tikt atvasinātas no apdrošinātās personas tiesībām). Nosakot ģimenes locekļa definīciju, nedrīkstētu piemērot tieši vai netieši diskriminējošus nosacījumus (visiem apdrošināto personu ģimenes locekļiem, kuriem nav neatkarīgu tiesību, bet to tiesības tiek atvasinātas no apdrošinātas personas tiesībām, ir jābauda tiesības vienādā apmērā).

 Nobeigums

Latvijas starptautiskās saistības un Latvija Republikas Satversme neliedz mainīt veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju loku un kārtību, kādā pakalpojumi tiek nodrošināti. Tomēr, piedāvātajā veidā reformējot sistēmu, tiks liegta iespēja ievērojamai sabiedrības daļai saņemt pakalpojumus, kas rada atgriezeniskus riskus, piemēram, darba tirgum, ekonomiskajai attīstībai, dzīvildzei, kas arī atgriezeniski var ietekmēt sistēmas efektivitāti. Tādējādi, pat tad, ja ir iespējami mainīt apdrošināto personu loku, šī darbība nav savienojama ar sociāli atbildīgas valsts būtību. Turklāt, lai samilzušās problēmas efektīvi īstenotu, ir nepieciešami līdzekļi, kas savienojami ar mērķi, proti, ir ne tikai nepieciešami mērķa sasniegšanai, bet arī tam piemēroti. Turklāt vēlams, lai ar pārmaiņām netiktu radītas jaunas problēmas.

Mērķis: radīt finansējumu vai risināt problēmas? Ja mērķis ir radīt papildu finansējumu veselības nozarei, nevis risināt problēmas, tas šķietami lielā mērā sasniegts, izveidojot tam piemērotu infrastruktūru. Tiesa, nav skaidrs, cik efektīvu. Likumprojekta 4. panta otrajā daļā norādīta likumdevēja ambīcija, ko, ievērojot pārejas noteikumos noteikto, īsā laikā sasniegs. Un tomēr – likumprojekta anotācijā norādīts, ka “gadu no gada pastāv veselības aprūpes budžeta neprognozējamība”. Likumprojekts pieļauj prognozēt finansējumu tikvien kā iekšzemes kopprodukta (IKP) skaitļos. Tas nozīmē, ka, mainoties IKP, arī faktiskais budžets mainīsies, nesniedzot nekādas garantijas, piemēram, par finansējuma saglabājumu iepriekšējā līmenī.

Ja mērķis ir risināt samilzušās problēmas, jāsaka, ka šādā likumprojekta redakcijā paredzams nesekmīgs mēģinājums. Problēmas saistās ar esošo līdzekļu izmantošanu: tarifu veidošanos, pakalpojumu sniedzēju izvēli un apjomu, deleģējuma izmantošanu, ES tiesību sniegto iespēju neizmantošanu. Paredzot tikai finansējuma pieaugumu, bet nerisinot izlietojuma jautājumu, nosakot skaidrus finansējuma izlietojuma principus likuma līmenī, paredzamais efekts ir faktiski reducējams uz tūlītējās vajadzības apmierināšanu, bet ne ilgtspējīgas veselības nozares izveidi.

Katrs cilvēks, kurš piedalīsies finansējuma veidošanā, lai iegūtu apdrošinātās personas statusu, to izjutīs savā ikdienas budžetā. Apdrošinātā persona pret valsti savus pienākumus izpildīs, valsts pašmērķi veselības nozarē – veicināt atbildīgu nodokļu maksāšanu – izpildīs. Bet – vai valsts, iekasējot līdzekļus, uzņemas saistības pret apdrošinātajām personām? Nav aprēķinu un analītisko rādītāju, vai papildus plānotie līdzekļi nodrošinās veselības aprūpes pakalpojumu nepieciešamo pieejamību, kvalitāti un apjomu. Likumprojekts klusē arī par laikus sniegtas aprūpes garantijām, jau atkal potenciāli tik būtisku jautājumu atstājot Ministru kabineta noteikumu izklaides zonā, bet reformas jēgu reducējot uz nodokļu maksāšanas veicināšanu un līdzekļu piebirumu caurā maisā.

Literatūra

  1. http://www.vm.gov.lv/lv/ministrija/budzets/, aplūkots 30.10.2017.
  2.  Slokenberga S., Poplavska E. Integrācijas struktūras ārstniecības un farmācijas nozarē Latvijā. Veselības projekti Latvijai 2016. Pieejams http://www.veselibasprojekti.lv/raksts_/111/255/Izpete-par-horizontalas-un-vertikalas-integracijas-problemu-farmacija, aplūkots 30.10.2017.
  3. http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/File:Share_of_persons_aged_16_and_over_reporting_unmet_needs_for_medical_care,_2014_(%25)_new.png, aplūkots 30.10.2017.
  4. Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība. Ministru kabineta 2013. gada 17. decembra noteikumi Nr. 1529. Latvijas Vēstnesis, 253 (5059), 30.12.2013.
  5. Deklarācija par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību. 2016. gada februāris: 14.-15. lpp. http://www.mk.gov.lv/sites/default/files/editor/20160210_mkucinskis_vald_prior_gala_vers_0.pdf, aplūkots 30.10.2017.
  1. Muciņš R. Valsts un veselības nozare. Grāmatā: Medicīnas tiesības (Slokenberga S. red.) TNA, Rīga 2015.
  2. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs, Rīga, 2011.
  1. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula 2004/883/EK par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu: pieņemta 2004.gada 29.aprīlī. OV L 284/43, 30.10.2009.
  2. Slokenberga S., Gusarova A. Veselības aprūpe un Eiropas Savienība. Grāmatā Medicīnas tiesības (Red. Slokenberga S.). TNA, Rīga 2015.
  3. Ārstniecības likums (spēkā no 01.10.1997.). Latvijas Vēstnesis, 01.07.1997., Nr.167/168; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru kabineta Ziņotājs, 07.08.1997, Nr.15.

Raksta pirmpublikācija lasām žurnālā Jurista Vārds 2017. gada 21. novembrī.

E-veselības sistēma – tās IR pilnīgas šausmas

Ilmārs Poikāns

Par to, ka Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir daudz problēmu un situācija ir kritiska, nav šaubu nevienam, un brīnumainā kārtā to atzīst pat Veselības ministrija (VM), kura sākusi rīkoties aktīvi – pieprasījusi papildu budžetu, uzsākusi cīņu ar ārstiem un vismaz vienā lietā pacentusies būt kaut cik mūsdienīga – uzsākusi E-veselības sistēmas ieviešanu. Domstarpības virmo – ārsti protestē, VM uzstāda ultimātus, ārsti saka, ka ar to nav iespējams normāli strādāt, VM – ka ar E-veselību viss kārtībā, tikai ārsti neprot un negrib apgūt datorprasmes, bet nāksies. Laimīgas ir tikai aptieku ķēdes, kuras, ja nemaldos, par 99% jau pieslēgušās un veiksmīgi izmanto viedo sistēmu.

Galu galā VM 10 gadu laikā E-veselības izstrādē ir “apguvusi” vismaz 14,5 miljonus Latvijas nodokļu maksātāju un ES fondu naudas. Kā ir patiesībā un kuram taisnība? Lai pats pārliecinātos par to, cik patiesi ir vienas vai otras puses argumenti, nolēmu kopā ar ģimenes ārstu notestēt E-veselības portālu eveseliba.gov.lv, kas ir daļa no E-veselības sistēmas.

Tās IR pilnīgas šausmas. Ja kāds mēģinātu mani piespiest strādāt ar tik nelietojami lēnu un nestabilu sistēmu kā eveseliba.gov.lv, tad man draudētu kriminālpants par smagu miesas bojājumu nodarīšanu, “taisnojot līkās rokas” par šādas sistēmas izstrādi atbildīgajām personām. Es teiktu, ka manī pat radās gluži profesionāla interese noskaidrot, KĀ iespējams izstrādāt tik lēndarbīgu un neefektīvu sistēmu. Pacientu datu drošību šoreiz pat neanalizēsim, tas ir atsevišķs stāsts.

E-veselības portāla eveseliba.gov.lv tests sākās traģikomiski – ārsts nospieda pogu, lai ieietu sistēmā kā ārsts, bet pretī “izleca” paziņojums par kļūdu serverī (skat. attēlu pie raksta). Darba sesijas beidzās pēc 5 minūtēm – tātad ārstam, ja viņš pieņem pacientu un neaiztiek sistēmu ilgāk par 5 minūtēm, katru reizi jāieiet sistēmā no jauna. Šis trūkums jau ir izlabots, un sesijas ilgums pagarināts līdz 1 stundai. Neviena darbība, pat visvienkāršākā, nenotiek ātrāk par 4-5 sekundēm. Tā kā dators bija pieslēgts Lattelecom optiskajam internetam, un datora noslodze bija tikai pāris procentu, jāsecina, ka vaina ir servera pusē. Tātad Nacionālais veselības dienests (NVD) izplata maldinošu informāciju, ka problēmas nav servera pusē. Šīs lēndarbības problēmas nav atrisinātas arī pēdējā mēneša laikā. Droši vien pieņemšanas-nodošanas akti jau ir parakstīti, un neviens vairs netaisās trūkumus novērst?

Nozīmīgas darbības ir vēl lēnākas – 7 sekundes, lai sāktu pieņemt pacientu, 4 sekundes, lai sāktu izrakstīt speciālo recepti. Mēģinājām ierakstīt vispārīgo zāļu nosaukumu, pēc 2,5 minūtēm apnika gaidīt rezultātu. Ja kaut kas nojūk, tad pēc tam neko vairs nevar izdarīt, un lapa pilnībā jāpārlādē. Vēl vienu mēģinājumu ievadīt zāļu aktīvās vielas vispārīgo nosaukumu pēc 3,5 minūtēm beidzām arī bez rezultāta. Pacienta lapa ielādējas 12 sekundes. Lai atlasītu gada receptes, vajadzīgas 4 sekundes. Un tikai tad var atkārtoti izrakstīt recepti, kas aizņem vēl 5-6 sekundes. 10 sekundes vajadzīgas, lai atgrieztu rezultātus, ierakstot konkrēta ražotāja zāles nosaukumu.

Ja ārsts grib izrakstīt vispārīgo zāļu nosaukumu (daļā gadījumu to par pienākumu uzliek likums), tad to var atrast tikai saraksta pašās beigās, vairākas reizes ielādējot sarakstam papildu rindas. 5 sekundes nepieciešamas, lai apstiprinātu recepti. Tātad testa laikā normālā ceļā neizdevās vispār izrakstīt recepti ar vispārīgo nosaukumu, aplinkus ceļš aizņēma vairākas minūtes. Secinājums viens – ar roku izrakstīt receptes ir ātrāk, it sevišķi, ja tās sagatavo ārsta palīgi.

Ar citu E-veselības portāla funkcionalitāti nav labāk – vajadzīgas 15 sekundes, lai atvērtu darba nespējas lapu (DNL) sarakstu. 9 sekundes, lai reģistrētu DNL A lapu. Tukša pastkastīte atveras 10 sekundēs, bet 8,5 sekundes vajag, lai atvērtu veselības pamatdatus. Ambulatorā kartē automātiski netiek pievienoti dati, kas jau tikuši ievadīti pieņemšanas laikā. Es teiktu – pilnīga bēdu ieleja.

Saskaņā ar VM datiem 74% ārstu lietojot komercprogrammas, kuras it kā strādājot ātrāk. Attiecīgi atlikušie 26% ārstu būs spiesti abonēt komercprogrammas, jo nav iespējams normāli pastrādāt ar valsts piedāvāto sistēmu.

Publiskajā telpā visaktīvākās E-veselības bīdītājas ir veselības ministre Anda Čakša un NVD direktora vietniece Linda Freimane, kas izmanto, manuprāt, ļoti netīrus paņēmienus, lai par katru cenu uzspiestu tādu E-veselību, kāda tā ir pašreiz. Es teiktu, tāda padomju laika attieksme gan pret pārraugāmās nozares pārstāvjiem, gan pret pacientiem – “Без бумажки ты – букашка, а с бумажкой – человек”. Ja šādas rīcības mērķis ir “piesegt pēcpusi”, lai Latvija nesaņemtu sodu un uzrēķinu par nelietderīgi izšķērdēto Eiropas fondu naudu, tad tā arī atklāti jāpasaka un jāatzīst sava neizdarība, nevis par grēkāžiem jāpadara ģimenes ārsti.

Vai E-veselība ir vajadzīga? Protams. Vai ģimenes ārsti ir gatavi strādāt ar E-veselību? Jā, ja sistēma strādātu ātri un būtu ērti lietojama. Vienmēr būs mazskaitlīga cilvēku grupa, kam radīsies kādas grūtības, taču tās ir atrisināmas. Bet ģimenes ārstu pretenzijas pret pašreizējo portālu eveseliba.gov.lv ir PAMATOTAS.

Vidēji gadā tiek izrakstīti 6 milj. īpašo recepšu un 7,5 milj. parasto recepšu. Prognozējamais sistēmā izrakstāmo recepšu (īpašās un parastās) skaits gadā ir 11 865 466. No 2018. gada 1. janvāra E-veselībā obligāti būs jāizraksta speciālās receptes. Tātad katra iztērētā sekunde, izrakstot vienu īpašo recepti, gada griezumā nozīmē 1667 stundas. Kaut kad vēlāk arī parastās receptes būs jāizraksta E-veselībā. Tātad receptes izrakstīšanai patērētā laika optimizācijas nozīme nākotnē tikai pieaugs. Ir vēl viena problēma – izrādās, ka pacientam var nākties pirkt visus zāļu iepakojumus, kas izrakstīti, nevis pa daļām, kā to var izdarīt līdz šim.

Jebkuru darbu var sadalīt darbībās, kas prasa dažādu kvalifikācijas un pilnvaru pakāpi. Vizītēs pie ģimenes vai specializēta ārstiem, kas strādā kopā ar medicīnas māsu vai ārsta palīgu, var ievērot, ka, lai ārsts varētu veltīt lielāku uzmanību pacientam un viņa problēmai – pētīt slimības vēsturi, iepazīties ar analīžu rezultātiem, iztaujāt pacientu, viņš tādus darbus kā tehniski sagatavot dokumentus (receptes, darba nespējas lapas u.c.) pēc mutiskas instrukcijas deleģē paveikt medicīnas māsai, bet pats ārsts parakstās, kad viss tam sagatavots. Loģiski, vai ne? Kāpēc izniekot ārsta laiku, darot to, ko var izdarīt viņa palīgi?

Vai E-veselības portālā medicīnas māsām, kuriem tāpat kā ārstiem ir saistošas pacientu datu aizsardzības prasības, ir paredzēta iespēja sagatavot dokumentus, kurus ārsts pēc tam apstiprina parakstot? Izrādās – nē, nē un vēlreiz nē. Bet būs taču, vai ne? Vienīgais, ko Nacionālais veselības dienests varēja atbildēt – funkcionalitātes paplašināšanas iespējas tiks izvērtētas E-veselības 3. kārtas analīzes fāzē.

Man rodas jautājums, vai kāds no Veselības ministrijas, NVD vai tiem, kas sagatavoja E-veselības portāla specifikāciju, vispār zina to, kas un kā notiek ārstu kabinetos? Vai viņi vispār ir domājuši, kā efektīvāk izmantot jau tā ierobežotos medicīnas resursus un personāla laiku? Kaut ko tik elementāru kā darba dalīšana ārsta kabinetā spēj pamanīt pat cilvēks no malas. Diemžēl man jāsecina, ka ar šādu pieeju un attieksmi problēmu risināšanā diez vai VM var jēgpilni un efektīvi izlietot medicīnai atvēlēto budžetu.

Gāzi grīdā, Čakšas un Freimanes kundzes! Kaut jums katru dienu būtu jāizraksta receptes E-veselības portālā! Lai pašām un tuvajiem stipra veselība un (ne)nākas pašām uz savas ādas izjust izstrādātās sistēmas efektus un defektus!