Latvijas Ārstu ētikas kodeksa 2.9. pants nosaka: “Kad nāve ir neizbēgama, ārstam jāļauj pacientam nomirt ar cieņu, atvieglojot mirstošajam iespējamās ciešanas”. Ņemot vērā medicīnas tehnoloģiju straujo attīstību, kas ietekmē izpratni par dzīvību un rada jaunus ētikas jautājumus un praktiskas dilemmas, Latvijas Ārstu biedrība uzskata par nepieciešamu sniegt plašāku šī ētikas kodeksa panta skaidrojumu veselības aprūpes speciālistiem un sabiedrībai.
Skaidrojums sniegts, balstoties uz medicīnas ētikas un bioētikas principiem, normām un vērtībām, kas iekļauti Pasaules Medicīnas asociācijas (World Medical Association- WMA) Starptautiskajā Medicīnas ētikas kodeksā un citos WMA dokumentos, Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Vispārējā bioētikas un cilvēktiesību deklarācijā (2005), Eiropas Padomes Konvencijā par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā (1997).
1.Personas tiesības nomirt ar cieņu ietver augstas kvalitātes medicīniskās aprūpes pieejamību, pacienta veselības stāvoklim atbilstošu sāpju un ciešanu mazināšanu, psiholoģiskā un garīgā atbalsta, kā arī humānas attieksmes nodrošināšanu dzīves noslēgumā.
2.Ārsti paļaujas uz sabiedrības, likumdevēju, valdības un valsts pārvaldes institūciju izpratni un atbildīgu rīcību, nodrošinot nepieciešamo stratēģisko plānošanu un finansējumu, lai ārsti un citi veselības aprūpes profesionāļi varētu sniegt augstas kvalitātes medicīnisko aprūpi, tai skaitā paliatīvo aprūpi, dzīves noslēgumā visiem pacientiem, kam tā nepieciešama.
3.Ja pacients dzīves noslēgumā ir spējīgs paust savu gribu, ārstam ir jāievēro viņa personas autonomija lēmumu pieņemšanā, izskaidrojot pacientam viņa diagnozi, prognozi, plānoto ārstēšanu un aprūpi, noskaidrojot viņa gribu un, cik iespējams, īstenojot pacienta izvēles medicīnisko indikāciju ietvarā.
4.Balstoties uz savām personiskajām vērtībām un uzskatiem, persona dzīves noslēgumā vai iepriekš jebkurā citā dzīves posmā var paust savu gribu par:
- ārstniecības metodēm un aprūpi, ko persona vēlas vai nevēlas saņemt dzīves noslēgumā, ieskaitot atdzīvināšanas pasākumus un citas dzīvību uzturošas ārstniecības metodes (piemēram, minot situācijas, kurās persona vēlas atteikties no atdzīvināšanas, mākslīgās plaušu ventilācijas, noteikta veida medikamentozās terapijas);
- reliģiskiem apsvērumiem, tradīcijām un rituāliem, kas personai ir nozīmīgi dzīves noslēgumā;
- citiem ar ārstēšanu un aprūpi saistītiem aspektiem dzīves noslēgumā, piemēram, par uzticības personu klātbūtni.
5. Jebkurai personai jābūt pieejamam juridiski skaidram, vienkāršam un saprotamam veidam, kā iepriekš dzīves laikā vai dzīves noslēgumā paust un nepieciešamības gadījumā mainīt savu gribu par medicīniskām darbībām dzīves noslēgumā.
6. Pacientam, kurš ir spējīgs paust savu gribu, arī dzīves noslēgumā ir tiesības atteikties no jebkuras ārstniecībā vai aprūpē izmantojamās metodes, neatsakoties no ārstniecības un aprūpes kopumā. Pacienta atteikšanās no kādas ārstniecības metodes nozīmē ārstniecības mērķa un/vai plāna maiņu, nevis ārstniecības pārtraukšanu.
7. Īstenojot pacienta pausto gribu un ņemot vērā medicīniskās indikācijas, ārsti var pieņemt lēmumu gan par noteiktu medicīnisku manipulāciju neuzsākšanu, gan par iepriekš uzsāktu medicīnisku manipulāciju pārtraukšanu. Ja medicīniska manipulācija nepalīdz sasniegt visu iesaistīto pušu (veselības aprūpes speciālistu, pacienta, pacienta likumisko pārstāvju) kopīgi noteiktos ārstēšanas un aprūpes mērķus, nepastāv ētiski nozīmīga atšķirība starp medicīniskas manipulācijas neuzsākšanu un pārtraukšanu.
8. Attiecībā uz personām, kuras dzīves noslēgumā nespēj paust savu gribu un īstenot autonomiju, jāveic īpaši pasākumi šo personu tiesību un interešu aizsardzībai. Ja pacients pats nespēj paust gribu un pieņemt lēmumu par ārstniecību un aprūpi, tiesības pieņemt lēmumus ir pacienta likumiskajam pārstāvim, tomēr prioritāri ir jāņem vērā pacienta paša iepriekš paustā griba par medicīniskām manipulācijām un aprūpi dzīves noslēgumā. Ārstam vienmēr ir jārīkojas šāda pacienta labākajās interesēs.
9. Ārstam jāatturas no tādu medicīnisku manipulāciju nozīmēšanas un veikšanas, kas pacientam nesniedz labumu, nav indicētas un pastiprina vai pagarina pacienta ciešanas dzīves noslēgumā. Ārstam ir pastāvīgi jāizvērtē medicīnisko manipulāciju efektivitāte konkrētajam pacientam un nepieciešamības gadījumā jāpārtrauc veltīga ārsta darbība, ļaujot dabīgi iestāties nāvei un vienlaikus atvieglojot pacienta ciešanas.
10. Balstoties uz dubultefekta principu, atsevišķas medicīniskas manipulācijas, kas mazina nepanesamas sāpes un ciešanas dzīves noslēgumā (paliatīvās sedācijas ietvaros), termināli slimam pacientam ar neārstējamu slimību ir pieļaujamas arī tad, ja to blakusparādības var paātrināt nāves iestāšanos. Šādas medicīniskas manipulācijas var tikt veiktas ar pacienta vai viņa likumisko pārstāvju informēto piekrišanu, un to primārajam mērķim ir jābūt pacienta ciešanu un sāpju atvieglošanai, tās nedrīkst tikt veiktas ar mērķi tīši izraisīt pacienta nāvi.
11. Ārstniecības iestādei ir jānodrošina pacienta privātums dzīves noslēgumā, nodrošinot mirstošajam pacientam privātu telpu, uzticības personu klātbūtnes iespēju, kā arī uzticības personu iespējas cieņpilni un privāti atvadīties no mirstošās un/vai mirušās personas.
12. Veselības aprūpes sistēmā ir nepieciešamas rekomendācijas, balstoties uz kurām ārstniecības iestāde izstrādā iekšējās kārtības noteikumus veselības aprūpes speciālistiem par uzticības personu informēšanu pacienta nāves gadījumā, kā arī ir veic tālākizglītību par ētiski un psiholoģiski atbilstošu komunikāciju ar mirstoša vai miruša pacienta uzticības personām. Šīs tēmas ietveramas valsts līmeņa tālākizglītības programmās, ārstniecības iestāžu un profesionālo organizāciju īstenotos tālākizglītības pasākumos un augstskolu programmās.
13. Attīstoties tehnoloģijām un ģenētiskajiem izmeklējumiem, grūtniecības laikā ir palielinājusies iespēja atpazīt potenciāli letālas vai letālas slimības gaidāmajam bērnam. Šādos gadījumos vecāki, balstoties uz ārstu sniegto informāciju, var pieņemt lēmumu par noteiktu medicīnisku manipulāciju neuzsākšanu vai pārtraukšanu bērnam pēc piedzimšanas. Veselības aprūpes personāla uzdevums šādos gadījumos ir neveikt veltīgu intensīvu aprūpi jaundzimušajam, nodrošinot kvalitatīvu medicīnisku atbalstu un paliatīvo aprūpi, mazinot gan jaundzimušā, gan viņu vecāku ciešanas. Ja auglim perinatāli ir diagnosticēta potenciāli letāla vai letāla slimība, ņemot vērā vecāku vēlmes, dzemdības var vadīt mātes interesēs – nemonitorējot augli dzemdību laikā un neveicot augļa kardiotokogrāfiju.
Ētiskais ietvars apstiprināts LĀB Ētikas komisijā 27.05.2021. un LĀB valdē 02.11.2022.
