Author: lab

Prestižāko Latvijas medicīnas balvu – profesora Ilmāra Lazovska balvu par nozīmīgu ieguldījumu medicīnas attīstībā – šogad saņems kardiologs

Gustavs Latkovskis

            Ik gadu 1. septembrī Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) paziņo Latvijas prestižākās medicīnas balvas ieguvēju. Šogad Ārstu biedrība profesora Ilmāra Lazovska balvu par nozīmīgu ieguldījumu medicīnas attīstībā pasniegs Latvijas Universitātes profesoram Gustavam Latkovskim, vispusīgam speciālistam kardioloģijas apakšnozarēs un zinātniekam, kas globālā līmenī pēta medicīnas ģenētikas un preventīvās kardioloģijas jautājumus. Balvas ieguvēju šogad  balsojumā izvēlēja  vairāk kā 1000 ārstu.

Dr. med. Gustavs Latkovskis ir Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes Internās medicīnas katedras profesors, fakultātes prodekāns un zinātņu padomes loceklis, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis un Sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra Invazīvās un neatliekamās kardioloģijas nodaļas ārsts un slimnīcas Zinātniskā institūta Zinātnes padomes loceklis, Latvijas Kardiologu biedrības īstenais loceklis, Baltijas Aterosklerozes biedrības prezidents, Eiropas Aterosklerozes biedrības biedrs, LU Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūta vadošais pētnieks.

 Vislabāk mēs profesoru Gustavu Latkovski pazīstam kā klīnisko kardiologu sarežģītu gadījumu diferenciāldiagnostikā un neatliekamas palīdzības sniegšanā. Viņš ir aizrautīgs un studentu vidū mīlēts un atzīts docētājs, kas mācīšanas procesā ar labiem rezultātiem integrē „pīrāga un pātagas” principu. Profesora Gustava Latkovska zinātnisko darbību raksturo daudzās publikācijas augsta līmeņa citējamos medicīnas žurnālos un pievēršanās jaunam pētniecības virzienam – ģimenes hiperholesterinēmijai, tās izpētē profesors izmanto t.s. populācijas „kaskādes skrīningu” – pilnīgi jaunu pētniecības veidu.

Darbojoties Latvijas Ārstu biedrības Sertifikācijas komisijas vadībā, Gustavs Latkovskis devis nozīmīgu ieguldījumu ārstu sertifikācijas procesa sakārtošanā.

Profesora Ilmāra Lazovska balva dibināta 2011. gadā, godinot izcilā iekšķīgo slimību ārsta, nefrologa, sabiedrības veselības speciālista un medicīnas filozofa piemiņu. Balvas laureāts tiek paziņots 1. septembrī – profesora Lazovska vārdadienā un Zinību dienā. Balvas nolikums nosaka, ka Latvijas Ārstu biedrības valde kopā ar ekspertiem balvas saņemšanai izvirza piecus sabiedrībā un ārstu vidē pazīstamus kolēģus „par fundamentālu ieguldījumu medicīnā un ārstu izglītībā”. Pēc tam Latvijas ārsti no šiem kolēģiem plašākajās konferencēs ievēl Ilmāra Lazovska balvas laureātu.

Līdz šim balvu saņēmuši: 2011. gadā kardiologs profesors Andrejs Kalvelis, 2012. gadā gastroenterologs profesors Anatolijs Danilāns, 2013. gadā torakālais ķirurgs Jāzeps Baško, 2014. gadā internists profesors Jānis Raibarts, 2015. gadā oftalmoloģe profesore Guna Laganovska.

Ilmāra Lazovska balva ir statuete, kas simbolizē virzību augšup, to veidojis Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis tēlnieks Jānis Strupulis, bet diploma autors ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesors grafiķis Guntars Sietiņš. LĀB balvas radīšanai nepieciešamo finansējumu lielā mērā nodrošināja latviešu ārstes Lidijas E. Kazainis (ASV) atstātais mantojums.

Profesora Ilmāra Lazovska balvu par nozīmīgu ieguldījumu kardioloģijas attīstībā LU profesoram Gustavam Latkovskim svinīgi pasniegs Latvijas Ārstu biedrības rīkotajā starpdisciplinārajā konferencē „Sirds” š. g. 23. septembrī Ķīpsalas Starptautiskajā izstāžu kompleksā, kur profesors uzstāsies ar akadēmisku lekciju „Aterosklerozes profilakses sasniegumi un izaicinājumi”.

“Latvijas Ārsts” saturs

Nekādas reformas veselības aprūpē nebūs. Nebūs vienkārši tāpēc, ka to nevēlas valdošā koalīcija. Es neesmu ne šīs koalīcijas aizstāvis, ne pretinieks, vienkārši pašreiz tai nav politiskās gribas kaut ko mainīt. Citu problēmu ir gana, pašiem pie ārsta tikt nav grūti – šim nolūkam ir par nodokļu maksātāju naudu iegādāta apdrošināšanas polise. Bet par citiem – nu tā: lai tie cilvēki stāv rindās pie Onkoloģijas slimnīcas, lai mirst tās mātes un bērni, lai ātrāk nomirst pensionāri, tad bankām labāk uzkrāsies pensiju fondi.

Latvijā pieņemts diskutēt par jautājumiem, kuros paši neorientējas nemaz. Izceļas Latvijas Banka, kas runā par medicīnu, un Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība, kura runā par naudu un makroekonomiku. Lai kuplinātu šo principu, es runāšu par šahu. Šeit jāpiebilst, ka valdošajā koalīcijā šahu spēlē visi, bet tikai viens (Dana Reizniece-Ozola) to māk. Šaha spēle nav tik vienveidīga, kā mums labpatīk definēt. Šahu var spēlēt klasiski, ātrspēlē, korespondencē, bet ir arī simultānspēle. Patiesībā tie ir pilnīgi atšķirīgi sporta veidi, gluži tāpat kā maratonskrējiens, sprints un dubļu skrējiens galīgi nav viens un tas pats. Ir gauži reti šahisti (protams, piemērs ir tā pati Dana Reizniece-Ozola), kas labi spēlē simultānspēles – pie trīsdesmit vai vēl vairāk galdiņiem ar dažādiem pretiniekiem vienlaikus. Būtība ir tāda, ka pie katra konkrētā galdiņa ar konkrēto situāciju tu atgriezies tikai pēc tam, kad esi novērtējis situāciju un veicis gājienu pie 29 citiem galdiņiem.

Bērnībā man iznāca vairākkārt piedalīties simultānspēlē pret Mihailu Tālu. Zēni jau iepriekš vienojās, ka katrs spēlēs pilnīgi citu atklātni, lai kaut cik sarežģītu ievērojamā lielmeistara uzdevumu, turklāt Mišonkolim (tulkojums no toreiz itin latviskā дядя Миша) nācās spēlēt pie viena galdiņa ar baltajām, pie nākamā – ar melnajām figūrām. Reiz kāds zeperis, kas bija jau zaudējis kvalitāti (tornis pret laidni), pamanījās pasaules čempionam nozagt no lauciņa zirgu – spēle vienkārši izlīdzinājās, un pasaules čempions šo zudumu nepamanīja.

Kāpēc es to visu stāstu? Gluži vienkārši – politiķi un ierēdņi visus ģimenes ārstus ir pārvērtuši par simultānšahistiem, neatkarīgi no tā, vai viņiem patiktu par pacientu domāt lēni un individuāli. Ģimenes ārstam katram pacienta tiek atvēlētas dažas minūtes, lai nākamreiz pie šī pacienta atgrieztos pēc 29 gājieniem pie citiem galdiņiem. Bet šajās minūtēs jāpaspēj aizpildīt piecas veidlapas un talonus, kā arī aptuveni tikpat žurnālu.

Es pazīstu šahistus, kas nevar nospēlēt klasisko šaha partiju, taču izcili veiksmīgi darbojas ātrspēlē. Savukārt mans kolēģis Valsts valodas centra direktors profesors Māris Baltiņš ir izcils korespondencšaha meistars. Tieši tāpat ir ar ārstiem – par erudītākajiem un spējīgākajiem parasti uzskata ārstus, kas var savam pacientam rast gan laiku, gan empātisku pieeju, gan zināšanas. Tipiskā formā tāds bija Ilmārs Lazovskis, izcils diagnosts un klīnicists, kurš nekad nevarēja iekļauties “ātrspēles formātā”. Un pretējais gadījums – vadošā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) ārste Dzintra Jakubaņeca parasti veikusi defibrilāciju pacientam ar klīnisko nāvi jau tad, kamēr citi vēl tikai meklētu vēnu. Es tiešām nespēju Dzintru iedomāties pētām pataloganatomijas preparātu stikliņus.

Atgriezīsimies pie medicīnas organizācijas Latvijā. Es katru dienu dzirdu argumentus, kāpēc nekavējoties jāpalielina finansējums valsts apmaksātiem medikamentiem, jaunām iekārtām, slimnīcu remontiem, transplantācijai, sarežģītām manipulācijām, speciālistu konsultācijām. Ministres Andas Čakšas kabinetā nepārtrauktā plūsmā nāk speciālisti un ekonomisti, vadītāji un pusvadītāji, kas precīzi argumentē vienas vai otras vajadzības prioritāti. Un tomēr – valsts medicīnu var nostādīt uz kājām tikai tad, ja piramīdas pakājē noliek primāro aprūpi (ģimenes ārstus) un neatliekamo palīdzību (neatliekamās palīdzības dienestu un neatliekamās palīdzības jeb uzņemšanas nodaļas). Ja šīs divas lietas netiks sakārtotas, tostarp finansiāli, mūsu veselības aprūpes sistēma turpinās brukt.

Man gauži nepatīk ģimenes ārstu dienests, bet primārajai aprūpei nekas labāks uz zemeslodes nav izdomāts. Nekad nepietiks kardioķirurgu (un donoru), lai pārstādītu sirdis visiem tiem, kam tās vairs lāgā nepukst. Bet katras valsts pienākums ir nodrošināt katram iedzīvotājam pieeju zinošam vispārējās prakses jeb ģimenes ārstam, kam pietiek laika, ir nepieciešamās zināšanas un pietiekami plašs diagnostikas un ārstniecības metožu spektrs.

Es nudien nestādos priekšā, kā ģimenes ārsts var nodarboties ar simultānspēli, ja viņam praksē ir 3000 pacientu. Ja pacientu ģimenes ārstam ir pārāk daudz, jebkurā gadījumā sanāk tāda Ostapa Bendera simultānspēle. Optimāli būtu 1000–1600 pacientu vienam ģimenes ārstam. Tomēr Latvijā ar šādu pacientu skaitu uzturēt praksi ir neiespējami. Tiesa, Latvijas laukos ir ārstu prakses, kuros vienkārši pacientu vairs nav, līdz ar to ārstam nav otras māsas, ir ļoti knapi aprīkots kabinets, bet tad, kad nomaksāti visi izdevumi, pašam pāri paliek labi ja 350 eiro.

Eiropas Savienībā valda uzskats, ka ģimenes ārstam jābūt sasniedzamam 30 minūšu laikā kājām (pilsētā) vai ar transportu (laukos). Gluži kā Latvijas likumdošanā paredzēts, ka pieejamību nodrošina pašvaldība, līdzīgs uzstādījums ir visā Eiropā. Liela daļa pašvaldību atbalsta ģimenes ārstus ar īres maksas mazināšanu, palīdz izbūvēt speciālas pieejas, liftus, pacēlājus, tualetes, ko nu visu ierēdņi savos Rīgas kabinetos ir sarakstījuši kā obligātus priekšnoteikumus ģimenes ārsta praksei no pārlieku mazā finansējuma.

Citādi ir Rīgā – gandrīz neviens ģimenes ārsts nevar noīrēt prakses vietu (kur nu vēl tai piebūvēt iepriekšminētās fīčas). Rīgā visus ģimenes ārstus vardarbīgi iedzen bijušajās poliklīnikās vai Rīgas 1. slimnīcā. Rīgā ir veseli rajoni, kur ģimenes ārstu nav. Patiesībā katrā novadā likumā paredzēto “veselības aprūpes pieejamību” saprot citādi. Dažu novadu pašvaldības iepērk datortomogrāfus un magnētiskās rezonanses aparātus, citos nokrāso slimnīcas fasādi vai nopērk slimnīcas grāmatvedībai datorus, dažviet slimnīcas vadību čakli attur no dzemdību nodaļu slēgšanas. Pašvaldības veselības aprūpei tērē itin lielas summas, taču lielākoties tam nav ne mazākā sakara ar veselības aprūpes pieejamību iedzīvotājiem.

Kur te reforma, kur te nauda? Pašlaik valdība nākamā gada budžetā paredz 35 miljonus reformai un 10 miljonus rindu mazināšanai. Patiesībā Guntis Belēvičs savos pusotra gados samazināja veselības jomas vispārējiem mērķiem paredzētos līdzekļus tieši par 35 miljoniem, bez pamatojuma samazinot pacientu iemaksas un dažādā veidā novirzot lielas naudas summas zāļu kompensācijai un farmācijas biznesam (iedzīvotāju veselība un farmācijas biznesa ienākumi nenozīmē vienu un to pašu). Tas radīja fantastiskas sekas, ko nevar izskaidrot neviens pasaules pētnieks un sabiedrības veselības speciālists – mātes un bērna mirstības rādītājos Latvija no vietas starp Lietuvu, Igauniju, Bulgāriju un Rumāniju pārvietojās uz vietu starp Tadžikistānu un Kirgizstānu, par trešdaļu pieauga izdevumi darba nespējas lapām un invaliditātes pabalstiem, kvotas kļuva bezgalīgi tālas un nepieejamas. 14% Latvijas iedzīvotājiem (nabagākajiem, vecākajiem, attālināti dzīvojošajiem) medicīnas palīdzība nav pieejama nemaz. Katru dienu priekšlaicīgi jeb pāragri nomirst 17 Latvijas iedzīvotāju, es runāju par tiem, kas, saņemot normālu veselības aprūpi būtu varējuši dzīvot tālāk.

Realitātē Gunta Belēviča reformu rezultātā 2016. gadā kopējā medicīnas pakalpojumiem paredzētā nauda ir par 35 miljoniem mazāka nekā 2014. gadā. Un par šo rezultātu līdzvainīga ir arī pašreizējā valdība (patiesībā iepriekšējā valdībā nebija tikai Māris Kučinskis, Arvils Ašerādens un Kārlis Šadurskis, bet viņi bija ietekmīgi politiķi arī tajā laikā).

Andai Čakšai pirmajā darbības pusgadā veselības aprūpei neviens klāt nevienu eirocentu nedod, sola nākamajam gadam. Tātad – viņa apsolītajiem 35 miljoniem centīsies aizlīdzināt 2016. gada bedri, bet nākamā gada bedre vispār netiek rēķināta. Visus papildus līdzekļus novirzīs “ugunsgrēka dzēšanai”, nekādas reformas nebūs. Ģimenes ārstiem, kas ir vissliktāk finansētais Latvijas veselības aprūpes dienests, joprojām būs jāaizpilda iepriekšējo ministru viedā vadībā radīti birokrātijas dokumentu simti un tūkstoši – veidlapas, žurnāli, atskaites, finanšu aprēķini, kas uz katru pacientu ir vismaz pusotras reizes vairāk, nekā atvēlēts laiks. Neceriet uz e-veselību – ja arī formāli e-veselība tiks palaista, tā būs fikcija.

Tad nu arī nākamgad ģimenes ārsti spēlēs simultānspēli, kur katram gājienam laika nav nemaz. Visi tie, kam nav Danas Reiznieces spējas mainīt situācijas dažu sekunžu laikā, vairos iedzīvotāju neapmierinātību un savu izdegšanu. Bet padomdevēji no lielās politikas un medicīnas politikas mēģinās nepieļaut ministres Andas Čakšas mēģinājumu sistēmu sakārtot – arī viņu ar dažādiem uzstādījumiem iedzīs simultānspēles ritmā, turklāt pretinieki laiku pa laikam viņai no galdiņa nozags torni vai zirgu.

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Matīss Ribkinskis

Sveiki, esmu Matīss, es pats esmu nesmēķētājs, un šis ir stāsts par manu iniciatīvu manabalss.lv portālā.

Kad smēķēšana skāra tikai mani personiski, es to uztvēru kā savu problēmu un nebiju gatavs to aktualizēt plašākā sabiedrībā, cīnoties pret to, jo likās, ka nevaru iestāties pret draugiem, paziņām, kas smēķē, ka tas nav pareizi. 23 gadu vecumā pasaulē nāca dēls Markuss, un tajā brīdī mana dzīve mainījās par 180 grādiem. Smēķētāju dūmi, kas traucēja man, vairs neskāra tikai manu veselību, tā vairs nebija tikai mana problēma, jo man bija dēls, dēls, kas nevar aizstāvēt sevi, un pavisam noteikti es nevēlējos, lai viņam būtu jāelpo indīgie cigarešu dūmi.

Bērnam paaugoties, sākām biežāk apmeklēt publiskas vietas (parki, jūra, Vecrīga, kafejnīcas, veikali u.c.). Lai kurp mēs dotos, nebija iespējams izvairīties no cigarešu dūmiem. Pa ielu katrs desmitais cilvēks iet ar cigareti rokās, kas tev gribot negribot liek mainīt virzienu, lai tikai cigarešu dūmi netiktu klāt tavam bērnam.

Veikalu ieejas, pie kurām speciāli smēķētājs tiek provocēts smēķēt tieši tur, jo tur atrodas urna ar cepurīti, kurā ir vieta cigaretes izsmēķim. Lai tiktu veikalā, man ar dēlu nākas iet cauri cigarešu dūmu mutuļiem.

Vasarā, kad vēlies pavadīt laiku pie jūras, ar ģimeni paēst restorānā vai kafejnīcā vai sēdēt āra terasē, svaigā gaisā (jo maziņš bērns ir ļoti jutīgs pret bezgaisu un karstām telpām), realitāte ir šokējoša – smēķēšanai paredzētie galdiņi nav atdalīti pilnīgi ne ar ko, un, kur beidzas galdiņi nesmēķētājiem, jau nākamais blakusgaldiņš ir smēķētājiem, un cigarešu dūmi bez problēmām nonāk pie nesmēķētāju galdiņa, kur vēlamies ieturēt maltīti. Mēs neesam vienīgie, arī uz ielas esošie cilvēki ir spiesti elpot cigarešu dūmus no terases. Tāpēc man kā nesmēķētājam, lai paēstu ar ģimeni āra terasē un neelpotu cigarešu dūmus, jāmeklē nevis vieta, kur vēlamies paēst, bet gan vieta, kur VARAM paēst! Un sabiedrība to ir pieņēmusi par normu!

Slimību profilakses un kontroles centra dati:

“2015. gada rudenī tika konstatēts, ka pēdējo gadu laikā smēķētāju skaits, par spīti drastiskajiem ierobežojumiem, sācis pieaugt. 2014. gadā smēķēja par 2% vairāk iedzīvotāju vecuma grupā no 15 līdz 64 gadiem nekā 2013. un 2012. gadā. Kopumā 2014. gadā smēķēja 52% vīriešu un 23% sieviešu.”

LTV1 raidījums Aizliegtais paņēmiens:

“Galvenie sodītāji par dažādu veidu smēķēšanas ierobežojumu pārkāpšanu ir pilsētu pašvaldības policija. Privātpersonām noteiktais soda apmērs var sasniegt 15 eiro!”

“Rīgā 2015. gadā par smēķēšanu neatļautās vietās noformēti 260 pārkāpumu protokoli. Tikmēr par neatļautu auto novietošanu 42 417 protokoli.”

Statistika ir graujoša, smēķētāju skaits nevis samazinās, bet, tieši otrādi, pieaug.

Nepilnas 164 reizes vairāk izrakstīti sodi par neatļautā vietā novietotu auto, salīdzinot ar smēķēšanu neatļautā vietā. Policijas pamatuzdevums ir kontrolēt, jautājums ir par tās prioritātēm. Es ar savu iniciatīvu iestājos, lai turpmāk šī prioritāte būtu smēķētāji publiskās vietās. Šī situācija ir jāmaina, katram policistam, policijas ekipāžai dodoties apgaitā pa pilsētas ielām, pasākumos, cilvēku pulcēšanās vietās, ir jāsoda katrs fiksētais smēķētājs. Naudas sods diemžēl ir pats efektīvākais audzinoša rakstura līdzeklis, un tas ir jāizmanto. 15 eiro sods būtu jādubulto 30 eiro apmērā, un regulāriem pārkāpējiem, kas sodīti vairākkārt, jāpalielina naudas soda apmērs par katru nākamo pārkāpuma reizi!

Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likums paredz, ka nesmēķētāja tiesības uz tīru gaisu, kas nav piesārņots ar tabakas un augu smēķēšanas produktu dūmiem, elektronisko smēķēšanas ierīču tvaikiem, ir galvenās un prioritāras.

Dzīvē viss ir ačgārni: smēķētājs smēķē, kur grib, nesmēķētājam ir jāpielāgojas, nevis otrādi, kā tam būtu jābūt! Tāds ir rezultāts likumsargu bezdarbībai. Uz papīra likums ir, bet realitātē kontroles mehānisms nestrādā! Jo pat ja smēķētāji smēķē likumā noteiktās vietās, cigarešu dūmi tik un tā sasniedz nesmēķētājus.

“10. pants. Smēķēšanas ierobežojumi

(1) Darba devēja pienākums ir nodrošināt nodarbinātajam darba vietu, kas nav piesārņota ar tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu dūmiem un elektronisko smēķēšanas ierīču tvaiku. Nodarbinātajam ir tiesības atteikties strādāt tādā darba vietā, kur citi nodarbinātie smēķē, un šādu atteikumu nedrīkst uzskatīt par darba disciplīnas vai civildienesta noteikumu pārkāpumu.

(2) Aizliegts smēķēt:

1) bērna un grūtnieces klātbūtnē;

2) izglītības iestāžu, izglītības iestāžu dienesta viesnīcu un audzināšanas iestāžu telpās un šo iestāžu lietošanā esošajās teritorijās;

3) ārstniecības iestāžu, sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūciju, ieslodzījuma vietu telpās un vietās, kurās tiek ievietotas un uzturas aizturētās personas, kā arī šo iestāžu teritorijās, izņemot vietas, kas speciāli ierādītas smēķēšanai. Ieslodzījuma vietu telpās un vietās, kurās tiek ievietotas un uzturas aizturētās personas, gadījumos, kad nav iespējams nodrošināt iespēju apcietinātajam smēķēt vietā, kas speciāli ierādīta smēķēšanai, ir atļauts smēķēt telpā, kas speciāli ierādīta smēķēšanai;

4) tuvāk par 10 metriem no ieejām ēkās vai būvēs (arī uz ārējām kāpnēm un lieveņiem), kur izvietotas valsts pārvaldes iestādes un kapitālsabiedrības, kurās vairāk nekā 50 procenti kapitāla daļu (akciju) pieder publiskai personai. Šajās vietās izliek informatīvus uzrakstus vai simbolus par smēķēšanas aizliegumu;

5) sabiedriskā transporta pieturvietu nojumēs un uz peroniem;

6) daudzdzīvokļu dzīvojamo māju kāpņu telpās, gaiteņos un citās koplietošanas telpās;

7) uz daudzdzīvokļu dzīvojamo māju balkoniem un lodžijām, ja kāds no mājas iedzīvotājiem pret to pamatoti iebilst;

8) darbavietās darba un koplietošanas telpās, izņemot telpu, kas speciāli ierādīta smēķēšanai;

9) publiskās ēkās, būvēs un publiskās telpās. Šis aizliegums neattiecas uz publiskās ēkās esošajiem dzīvokļiem;

10) sabiedrisko transportlīdzekļu, taksometru un tādu kuģu, kuri kā pakalpojumu īsteno pasažieru pārvadājumus, salonos, kabīnēs un kajītēs. Tālsatiksmes vilcienos un kuģos, kuri kā pakalpojumu īsteno pasažieru pārvadājumus, var būt atsevišķi vagoni vai kajītes, kas paredzēti smēķētājiem;

11) valsts vai pašvaldību iestāžu īpašumā vai turējumā esošos transportlīdzekļos;

12) sporta un citu publisku pasākumu laikā stadionos un citās norobežotās teritorijās, izņemot vietas, kas speciāli ierādītas smēķēšanai;

13) bērnu atpūtas un rotaļu laukumos;

14) parkos, skvēros un peldvietās, izņemot vietas, kas speciāli ierādītas smēķēšanai;

15) kafejnīcās, restorānos un citās sabiedriskās ēdināšanas vietās, izņemot vasaras (āra) kafejnīcas, kurās atļauts smēķēt tikai vietās, kas speciāli ierādītas smēķēšanai;

16) jebkurā citā šajā pantā neminētā publiskā vietā citas personas klātbūtnē, ja šī persona pret to iebilst.”

Bieži vien likumā noteiktajos konkrētajos objektos un vietās, kurās un kuru tuvumā nedrīkst smēķēt, nav iespējams noteikt, kurā brīdi viņš atrodas objekta tuvumā un kurā cigarešu dūmi vairs neskar cita cilvēku, piemēram, sporta laukuma apmeklētājus, veikala apmeklētājus, pieturvietas u.c. tāpēc ir jāveic izmaiņas, lai neveidotos strīdīgas situācijas soda piemērošanas gadījumā! Policists nevar sodīt smēķētāju, kamēr pēc likuma 10. panta 2. punkta 16. apakšpunktā noteiktā es neesmu izteicis iebildumu, ka mani tas traucē, kas būtībā nozīmē ne tikai to, ka nevis policija veic tās pienākumus un kontrolē likuma ievērošanu (praktiski pazūd iespēja smēķētāju sodīt), bet man pašam jādodas pie smēķētājiem un jālūdz nodzēst cigareti, kas praksē ne tikai nestrādā, bet veido konfliktsituācijas, un smēķētāju agresīvas darbības apdraud manas ģimenes drošību. Runājot ar smēķētāju, nepamet sajūta, ka cilvēks nebaidās tikt sodīts, jo, visticamāk, nekad tas nav noticis un smēķētāji ir pārliecināti par savu nesodāmību.

Nonācu pie secinājuma, ka šī problēma ir visas Latvijas mērogā un ar portāla manabalss.lv palīdzību mēs, tie, kas jau ir parakstījušies, un tie, kuri parakstīsies, varam parādīt lēmējvarai, ka vismaz 10 000 Latvijas pilsoņu šābrīža situācija neliekas normāla un tā ir jārisina. Jārisina, pilnīgi aizliedzot smēķēt publiskās vietās. Šā brīža situācija jau parāda, ka ar esošajiem aizliegumiem un vājo kontroli situācija ir bēdīga un diemžēl jāatzīst, ka vairākums smēķētāju nav gatavi mest malā savu egoistisko vēlmi apmierināt vajadzību pēc nikotīna, nedomājot par līdzcilvēku veselību. Ja mums liekas tik pašsaprotams aizliegums pārsniegt ātrumu, braucot ar transportlīdzekli, aizliegums lietot alkoholu publiskās vietās, aizliegts stāvēt neatļautās vietās, tad kāpēc ar smēķēšanu publiskās vietās ir citādi? Cigaretes dūmu kaitīgums taču ir acīmredzams un pierādīts!

Vēlos aicināt visus aizdomāties, vai tas, ko tu dari, nekaitē tikai tev, bet arī daudziem cilvēkiem tev apkārt. Aicinu pārkāpt savam egoismam un veltīt 5 minūtes sava laika, dodoties uz manabalss.lv portālu un nobalsojot par iniciatīvu Smēķēšanas aizliegums publiskās vietās! Nesmēķējoša sabiedrība – mērķis, uz kuru mums jātiecas!

Veselības ministre Anda Čakša, Foto: Edijs Pālens / LETA

BNS
www.tvnet.lv

Pat atvēlot visus fiskālajā telpā pieejamos līdzekļus veselībai, nebūs iespējams segt visas nozares akūtās problēmas, norādīja veselības ministre Anda Čakša.

«Pat, ja veselības nozarei tiktu novirzīti pilnīgi visi nākamā gada budžeta fiskālajā telpā pieejamie līdzekļi, ar to nevarētu segt pat ne pusi akūto veselības aprūpes problēmu un sasniegt tos rādītājus, kas kā prioritāri noteikti pamatnostādnēs un vadlīnijās, kas skar veselības aprūpi un tautsaimniecību,» pauda ministre.

Viņa norādīja, ka šobrīd Veselības ministrija (VM) ir iesniegusi pieprasījumu par papildu nepieciešamo finansējumu no fiskālās telpas – 41,3 miljoni eiro, ar ko varētu segt tikai pašus akūtākos pieprasījumus. Lai sasniegtu to veselības aprūpei atvēlēto budžeta līmeni, ko kā minimālo slieksni efektīvas veselības sistēmas uzturēšanai rekomendē starptautiskās organizācijas, proti, 12% no valsts budžeta, papildus esošajam finansējumam nepieciešami 220 miljoni eiro.

Anda Čakša: jābeidz melot, ka veselība Latvijā ir bijusi prioritāte
www.tvnet.lv

Latvijas Bankas ieteikumi veselības aprūpei ir nepārdomāti un vienpusēji

Uģis Gruntmanis
Ārsts, profesors, Teksasas universitāte “Southwestern”; LAZA prezidents

www.delfi.lv

Prof. Aivars Vētra, VM galvenais speciālists fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā, LRPOA prezidents

www.apollo.lv ; Foto: Evija Trifanova/LETA

Latvijas rehabilitācijas profesionālo organizāciju apvienība (LRPOA), balstoties uz publiski pieejamo informāciju par valdības plāniem attiecībā uz veselības aprūpes finanšu krīzes risinājumu meklēšanu, aicina valdību apzināties, ka krīzes pamatā- līdzīgi kā Latvijas vispārējās izglītības sistēmā, ir divas būtiskas problēmas:

Zems atalgojums vairumam ārstniecībā strādājošo salīdzinājumā ar citām profesijām, kas veic publisko pasūtījumu izpildi, bet kuru profesionālās kvalifikācijas iegūšanai ir nepieciešams krietni īsāks laiks kā mediķiem,

Neadekvāti plaša un attiecīgi – arī dārga veselības aprūpes sistēma tikai nepilniem diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju, kas pamatā ir vērsta tikai uz slimību ārstēšanu, bet atstājot novārtā aprūpi un rehabilitācijas pakalpojumus invaliditātes un darba spēju zaudējuma profilaksei funkcionāli ierobežotiem pacientiem;

Ar visu to, ka Latvijas iedzīvotāji jau šobrīd apmēram pusi no veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai nepieciešamo maksājumu apjoma samaksā no saviem līdzekļiem, kopējais veselības aprūpes budžets apmēram sešu procentu apmērā no nacionālā kopprodukta tik un tā ir nepietiekošs – ir neadekvātas rindas, medikamentu kompensācijas apjomi iedzīvotājus neapmierina un mediķu t.sk. rehabilitācijas speciālistu atalgojums salīdzinoši ir neapmierinošs.

LRPOA uzskata, ka viena no valdības iecerēm – mazināt iedzīvotāju līdzmaksājumus veselības pakalpojumu saņemšanai ir cilvēcīgi saprotama, bet ļoti grūti realizējama pašreizējā valsts budžeta iespēju robežās. Esam pārliecināti, ka, valdībai konsekventi rūpējoties par veselības aprūpes budžeta ikgadēju palielināšanu, tas nav neiespējami, bet šobrīd daudz svarīgāk kā kategoriski iestāties tikai par valsts veselības budžeta palielināšanu, būtu panākt, ka šos izdevumus savas ģimenes veselības pakalpojumu apmaksai Latvijas iedzīvotāji arī varētu apdrošināt Nacionālā veselības dienesta sistēmā.

Otrkārt- LRPOA turpina uzskatīt, ka, neskatoties uz viedokļu dažādību starp dažādiem ārstniecības pakalpojumu sniedzējiem, pašvaldībām, profesionālajām organizācijām u.c., valdība nevarēs iztikt bez nopietnas esošā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju tīkla revīzijas un tā «plašuma» pārskatīšanas. Acīmredzami ir nepieciešama sarežģīto un dārgo veselības aprūpes pakalpojumu centralizācijas trijās universitātes un piecās vai sešās reģionālajās slimnīcās t.sk. ar stacionāru rehabilitācijas nodaļu un īslaicīgās rehabilitācijas un aprūpes medicīnas centru izveidošana. Vienlaikus ir jānodrošina atbalsts stacionāriem īslaicīgās medicīniskās aprūpes un ambulatoriem vai dienas centru rehabilitācijas pakalpojumiem tuvāk cilvēku dzīves vietām.

Līdz ar to LRPOA aicina valdību:

Nepalielinot kopējo finanšu slogu pacientu līdzmaksājumiem izveidot mehānismu to apdrošināšanai Nacionālajā veselības dienestā;

Iespēju robežās turpināt palielināt veselības aprūpes budžetu, bet vienlaikus pacientu darba spēju saglabāšanai veselības aprūpei novirzīt līdzekļus arī no sociālā budžeta rehabilitācijas medicīnas un nepieciešamo ārstēšanas pakalpojumu finansēšanai;

Atbalstīt universitāšu slimnīcas kā pamatstruktūras nopietnu veselības problēmu risināšanā, radikāli, bet saprātīgi pārskatīt reģionālo slimnīcu tīklu, lokālās slimnīcas orientēt uz īslaicīgās medicīniskās aprūpes pakalpojumu sniegšanu un veikt visaptverošu rehabilitācijas medicīnas pakalpojumu sniedzēju tīkla attīstīšanu valstī.