Author: lab

Ārstu streiks Igaunijā, Valgas piezīmes

Otrdiena, 20. septembris. Streiko igauņu ārsti un māsas. Tas ir vienas stundas brīdinājuma streiks, kurā piedalās visas Igaunijas slimnīcas, šādu streiku Igaunijā var pieteikt trīs dienas iepriekš. Turklāt Igaunijā likumdošana daudz plašākas pilnvaras paredz profesionālajām un sabiedriskām organizācijām atšķirībā no Latvijas, kur visas streikošanas funkcijas atstātas tikai komunisma skolai – arodbiedrībai.

Igaunijas slimokase, kas patiesībā ir mūsu Nacionālā veselības dienesta līdzinieks, kolektīvo līgumu slēdz ar Igaunijas Ārstu biedrību, nevis nododas nesaprotamām trīspusējām sarunām. Iepriekšējais līgums noslēgts uz diviem gadiem un šoruden beigsies, jauno neizdodas noslēgt, tas ārstus dara bažīgus. Igaunijas slimokasei ir 33 miljonu zaudējumi, kas liek šai institūcijai meklēt dažādus taupības variantus. Klasiskā formā tas izpaužas tā, ka ārstam ir zināma pacientu kvota, par šīs kvotas pārtēriņu maksā ar koeficientu 0,7 vai pat 0,3. Pēc igauņu ārstu domām, slimokase pārāk daudz no slimokases naudas tērējot slimnīcu remontiem, dzelžiem un nejēdzīgai e-veselībai. Igaunijā strauji turpina optimizēt stacionāro un ambulatoro palīdzību. Ārstus tas satrauc, īpaši jaunā sistēma, kad slimokase nemaksā pediatram, kardiologam, reimatologam mazākās pilsētās, bet šīs specialitātes ir tikai četrās Igaunijas lielpilsētās – Tallinā, Tartu, Pērnavā un Narvā, bet turienes speciālisti drīkst braukt konsultēt uz mazpilsētām. Pašlaik Valgas pediatrs formāli strādā Tartu, bet patiesībā katru dienu konsultē Valgā.

Tātad streiks notiek no 9.00 līdz 10.00. Man nudien nav vēlmes traukties uz Tallinu vai Tartu, tāpēc laipni piekrītu atbalstīt kaimiņu streiku Valgā. Slimnīcas plašajā foajē sapulcējušies igauņu kolēģi un karsti diskutē, pacientu tikpat kā nav – mierīgi sēž ārā mašīnās vai uz soliņiem, gaida. Slimnīcas ārstu biedrības līdere kolēģe manos gados Valli Ramma (attēlā) izlikusi lielus plakātus ar skaidrojumiem pacientiem, viņai rokās vidēja izmēra Igaunijas karogs, sejā satraukums un pienākuma apziņa.

Pirms septiņiem gadiem Igaunijas ārsti streikoja 25 dienas, valdība ļoti piekāpās, taču ne visu solīto izpildīja. Vidējā ārsta alga Igaunijā ir 2200 eiro mēnesī. Minimālā stundas likme ārstam 10 eiro, māsai – 6, sanitāram – 4. Taču provincē ārstu trūkums ir ļoti jūtams, īpaši trūkstot ginekologu, acu ārstu un anesteziologu. Valgas slimnīcā strādā arī trīs latviešu ārsti un piecas māsas. Parunājos ar kolēģi radioloģi Daci Zēbergu. Viņa igauņu valodu saprotot itin labi, taču runāt lāgā neesot iemācījusies. Visus dokumentus un aprakstus gan rakstot igauniski.

Mēģinu noskaidrot igauņu kolēģu attieksmi pret viņu veselības un darba lietu ministru Jevgēņiju Osinovski, kurš ir Latvijas dzelzceļniekiem un KNAB labi pazīstamā uzņēmēja Oļega Osinovska dēls. Par igauņu valodu jautājumu neesot – Jevgēņijs esot mācījies igauņu skolā, studējis igauņu valodā, un viņa valoda esot labāka nekā dažam labam igaunim. Svešvalodas arī gana labas. Uzņēmīgs un harismātisks. Tikai no medicīnas gan neko nezinot. Padomdevēji esot daži jauni ārsti, dažādu tautību. Tādu īstu ticību ministram nudien kolēģu balsīs nedzirdēju. Valdībai kopumā uzticas un atbalsta. Un tomēr pārsteidzoša līdzība ar Latviju– pērn valsts mērogā ievērojami pieauguši izdevumi gan par darba nespējas lapām, gan par invaliditāti.

Pēc divām dienām būšot svarīgākā slimokases padomes sēde, kuru tad vadīšot ministrs. Ja tajā nekas nemainīsies valdības politikā, ārsti brīdinājuma streikus turpinās, bet gatavi atgriezties pie 2009. gada lielā streika atkārtojuma.

Man ir sajūta, ka Latvijas medicīnas darbinieku streiks tuvojas. Gluži vienkārši– mūsu veselības aprūpes finansējums ir vismaz 2 reizes sliktāks nekā Igaunijā.

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

www.apollo.lv

Katru dienu Latvijā no ārstējamām slimībām mirst 17 cilvēki, intervijā Latvijas Radio norādīja veselības ministre Anda Čakša.

Ministre uzsvēra, ka biežākās no tām ir onkoloģiskās saslimšanas un sirds un asinsvadu slimības. Tām nākamgad tikšot pievērsta īpaša uzmanība. Daļa darbu gan jau esot iesākta šogad un rezultātus drīz varēšot manīt.

Čakša arī atklāja, ka pērn Latvijā katru mēnesi dzemdībās mirusi viena māte. Ministre uzsvēra, ka tas nav pieļaujams un tiek nopietni strādāts pie kvalitātes kritērijiem šajā veselības aprūpes sadaļā.

Kā ziņots, šodien norisināsies konference «Veselības aprūpes sistēma Latvijā – strukturālās reformas un finansēšanas modeļi». Tajā plānots diskutēt par iespējamiem veselības aprūpes finansēšanas modeļiem, to ieguvumiem un vājajām pusēm, kā arī iezīmēt to veselības aprūpes politikas virzienu, kas būtu pareizākais, raugoties no sabiedrības viedokļa.

Tikmēr mediķi gatavojas protestiem. Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) padome vakar nolēma atbalstīt protesta akciju rīkošanu pie Saeimas 29.septembrī.

Mediķi ir gatavi protestēt, jo pagaidām nav panākts finansējuma pieaugums veselības aprūpei līdz 3,25% no iekšzemes kopprodukta (IKP) nākamajam gadam. Kā norādīja mediķu arodbiedrības vadītājs Valdis Keris, šobrīd nozarei 2017.gada budžeta projektā kopā ar visiem celtniecības darbiem tiek plānoti 834,5 miljoni eiro, kas nozīmē, ka līdz 3,25% no IKP pietrūkst vēl 23,5 miljonu eiro. Tāpat nav paredzēts, ka 2020.gadā veselībai jāatvēl 4% no IKP, kā arī nākamgad nav paredzēts pieaugums mediķu algām.

Latvijas slimnīcu biedrības atklātā vēstule

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Kā Iļja Muromietis ceļu krustojumā nostājusies veselības ministre Anda Čakša, piedāvājot trīs variantus – papildu nodokli, ko Latvijas Bankai labpatīk saukt par apdrošināšanu, pārdalīt sociālo nodokli vai piesaistīt naudu valsts pamatbudžetam, bet veselībai ņemt no tā vairāk.

Es pieslietos pēdējam variantam, kaut veselības ministre simpātijas izrādījusi otrajam. Vismaz pašlaik politiķiem ar papildu līdzekļu atrašanu veselības aprūpei raiti nesokas, notiekošo varētu saukt par darbības ilūziju vai lāpīšanos. Pienācis laiks pārskatīt visu nodokļu politiku, kur valsts varētu papildu līdzekļus gūt. Šoreiz – par apgrozāmiem nodokļiem – mans mērķis ir pierādīt, cik nesakārtota ir akcīzes nodokļa sistēma, cik daudz iespēju valsts budžetu papildināt.

Alus nodoklis

Lai gan jau kopš slavenā kareivja Šveika laikiem zināms, ka kritīs valdība, kas alum pacels nodokli, Latvijas valdībai pie kausa ķerties vajadzēs. Tagad deputāti metušies aizliegt pārdot alu divu litru plastmasas pudelēs. Risinājums jauks, taču alkoholismu šis aizliegums samazinās tieši tikpat, cik smēķēšanu, izkarot zīmīti par smēķēšanas aizliegumu 10 metrus no namdurvīm.

Labā ziņa alus pudeļu aizliegumam ir cīņa pret plastmasas pudelēm, jo tās dabai tiešām ir kaitīgākas par stikla pudelēm, otrs nozīmīgs pavērsiens ir cīņa pret pārlieku stipru, iespējams, stiprinātu, alu.

Cīņā ar tautas pārdzirdīšanu daudz nozīmīgāk būtu alum celt akcīzes nodokli, bet ieņēmumus no alus sektora akcīzes nodokļa novirzīt aknu transplantācijai (jo arī divlitru lētais alus ir ceļš uz aknu cirozi).

Alum kopumā faktiski ir divreiz zemāka akcīzes likme nekā vīnam. Spēkā esošā akcīzes nodokļa likme 100 litriem alus ir 4,20 eiro par katru tilpumprocentu. Tas nozīmē, ka alum ar 7,5% tilpumprocentu akcīzes nodoklis ir 31,5 eiro par 100 litriem, kas ir vairāk nekā divas reizes mazāk nekā vīnam, par kura 100 litriem jānomaksā 74 eiro. Un arī pēc 2017. un 2018. gada 1. marta, kad tiks palielinātas akcīzes nodokļa likmes, šī grūti izprotamā atšķirība saglabāsies – alum akcīzes nodoklis pieaugs tikai līdz 4,50 eiro un 4,80 eiro par 100 litriem. Šeit pilnīgi nevietā lepoties ar ziņu, ka Valgas igauņi brauc alu iepirkt Valkā, jo mums akcīze ir turpat divreiz mazāka nekā igauņiem, bet viņiem valsts budžets uz 1,4 miljoniem iedzīvotāju ir lielāks par Latvijas budžetu. Šis ir temats, par kuru Veselības ministrijai būtu pilnīgas tiesības un iemesls runāt – akcīzes nodokli alum ir iespējams palielināt un līdz ar to iegūt papildu finansējumu veselības aprūpei.

Likumā par akcīzes nodokli jau tagad ir ieviesta īpaša likmes diferencēšanas loģika – mazajām alus darītavām likme ir divreiz mazāka nekā lielajām. Ņemot vērā šo loģiku, Veselības ministrija varētu rosināt noteikt divas reizes augstāku akcīzes likmi alum, kas pildīts liela tilpuma pudelēs vai citos traukos.

Cigarillu nodoklis

Neizprotamas un ar prātu neaptveramas atšķirības akcīzes likmē novērojamas arī starp cigaretēm un cigarillām, starp kurām no sabiedrības veselības viedokļa nav ne mazākās atšķirības. Cigaretēm minimālā akcīzes likme par 1000 vienībām ir 93,70 eiro, bet par cigarillām par šādu pašu daudzumu – 42,69 eiro. Finanšu ministrija nostājusies viena produkta pusē, un šobrīd tirgus sadale virzoties cigarillu virzienā. Cigarillām ir ievērojams patēriņa pieaugums, kamēr cigaretēm patēriņš samazinās, pateicoties iedzīvotāju pozitīvai attieksmei pret veselību. Neesmu smēķējis ne vienas, ne otras, bet esmu vaicājis smēķētājiem – kāda ir atšķirība. Daži teikuši, ka cigarillas smēķējoties labāk un čaklāk. Veselības ministrijai būtu pienākums pieprasīt paaugstināt akcīzes nodokli cigarillām līdz cigarešu likmes līmenim, tādējādi saņemot iespēju veselības aprūpes izdevumiem papildus nodrošināt 2–3 miljonus eiro.

Lieki piebilst, ka Igaunijā, kuru mēs bieži igauņu racionālās pieejas dēļ minam kā piemēru, likmes šiem tabakas izstrādājumiem ir vienādas.

Bezalkoholisko, saldināto un kofeīnu saturošo dzērienu nodoklis

Latvijā bezalkoholiskajiem, cukuru saturošajiem dzērieniem akcīzes nodoklis ir noteikts, bet igauņi pašlaik izstrādā savu nodokli, kas būšot 10–15% liels. Latvijā bezalkoholisko dzērienu akcīzes nodoklis ir 7,40 eiro par 100 litriem. Arī Latvijā bez bēdu šo nodokli varētu palielināt līdz 10%. Tas palielinātu barjeru bērniem piekļūt pie šīs saldinātās dziras. Jādomā, ka šāda likmju paaugstināšana neizraisītu negatīvu efektu, piemēram, pārrobežu tirdzniecības pieaugumu.

Bezalkoholiskajiem dzērieniem tomēr nav akcīzes marku, līdz ar to šī nodokļa nomaksa ir uzņēmēju godaprāta jautājums, uz kuru ne vienmēr var paļauties. Akcīzes marku vai līdzīgu kontroles elementu ieviešana varētu būt viens no instrumentiem, kas palielinātu nodokļa ieņēmumu, līdz ar to rastos iespēja papildināt veselības aprūpes budžetu.

Sabiedrības interesēs būtu Veselības ministrijas aktīva sadarbība ar Valsts ieņēmumu dienestu, lai ieviestu kontroles mehānismu bezalkoholisko dzērienu un kafijas akcīzes nodokļa nomaksai. Valsts gadā no kafijas un bezalkoholiskajiem dzērieniem iekasē aptuveni 13–14 miljonus eiro, un mums ir pilnīga pārliecība, ka uzņēmēji nenomaksā 30–50% šā nodokļa. Sakārtojot bezalkoholisko dzērienu un kafijas akcīzes iekasēšanu, Veselības ministrija budžetā varētu papildus iegūt 4–5 miljonus eiro. Kafijas akcīzes nodokļa likme ir 142,29 eiro par 100 kilogramiem. Veicot nelielu vairumtirgotāju aptauju, nav grūti pārliecināties, ka šāda summa ir pietiekami liela, lai rastos kārdinājums izvairīties no akcīzes nodokļa nomaksas.

Kafija, atšķirībā, no trim iepriekšminētajiem produktiem, manuprāt, ir veselīgs produkts (esmu pretojies šīs akcīzes ieviešanai) un ir pieskaitāma pārtikai, tomēr, ja reiz akcīze tai ir ieviesta, tad sabiedrības interesēs būtu paaugstināt tās nomaksas kontroli.

16. septembrī Latvijas Ārstu biedrība sadarbībā ar Zemkopības un Veselības ministriju pasniegs apbalvojumu „Veselīgs Latvijas uzturs”, ko šogad saņems trīs zemnieku saimniecības: z/s „Lapegles” Lendžu pagastā Rēzeknes novadā, z/s „Atkalas” Isnaudas pagastā Zilupes novadā un z/s „Bagātības” Indras pagastā Krāslavas novadā.

Latvijas Ārstu biedrības apbalvojums VESELĪGS LATVIJAS UZTURS ir oficiāli pausta atzinība un pateicība Latvijas lauksaimniekiem, zivsaimniekiem, pārtikas ražotājiem par sasniegumiem veselīgu uzturproduktu ražošanā, veselīga uztura lietošanas un veselīga dzīvesveida veicināšanā, par izciliem Latvijā ražotiem uzturlīdzekļiem, ko ārsti iesaka ikdienas vai speciālā diētiskā uzturā. Latvijas Ārstu biedrības apbalvojums VESELĪGS LATVIJAS UZTURS var tikt pasniegts arī par izcilu ieguldījumu uzturzinātnes, dietoloģijas, endokrinoloģijas un citu medicīnas zinātņu attīstībā, kas veicinājis veselīga uztura lietošanu profilaksē, ārstniecībā un rehabilitācijā. Latvijas Ārstu biedrības apbalvojuma VESELĪGS LATVIJAS UZTURS devīze ir „Valetudo Patriae” (Veselība Dzimtenei). Apbalvojums sastāv no tēlnieka Jāņa Strupuļa veidotas medaļas „Valetudo Patriae”, uz kuras redzams medicīnas un veselības dievs Asklēpijs ar savu meitu Higieju, kā arī mākslinieka profesora Guntara Sietiņa veidots diploms „Valetudo Patriae” A3 formātā.

Latvijas Ārstu biedrība savu apbalvojumu VESELĪGS LATVIJAS UZTURS pasniedz sadarbībā ar Zemkopības un Veselības ministriju, un apbalvojamos izvēl Latvijas Ārstu biedrības un Veselības ministrijas izraudzīta komisija pēc zemkopības ministra ieteikuma.

Gadā tiek pasniegtas trīs balvas VESELĪGS LATVIJAS UZTURS pārstāvjiem no viena Latvijas reģiona. 2016. gadā visas trīs balvas tiks pasniegtas Latgales zemnieku saimniecībām par ieguldījumu veselīga uztura ražošanā.

Z/s „Lapegles“

Zemnieku saimniecība „Lapegles” savu darbu sāka 1991. gadā, bioloģiski sertificēta ir vairāk nekā 10 gadus. Saimniecības darbošanās galvenais virziens ir biškopība un pašlaik īpašnieku pārraudzībā ir 240 bišu saimes. Ģimenes saimniecība, kas atrodas ļoti sakoptā un ainaviski skaistā vietā Lendžu pagastā, ražo medu un citus biškopības produktus (propolisu, bišu maizi), 2015. gadā saražoja vairāk nekā 8 tonnas medus un no tā gandrīz 700 kg tika eksportēti uz Dāniju. Z/s „Lapegles” ražo arī augu tējas, realizē tās vietējā tirgū, kā arī plāno eksportēt sadarbībā ar citiem Latvijas uzņēmumiem. Biškopības saimniecība uzņem arī apmeklētājus, kuriem piedāvā bišu saimes noslēpumu izzināšanu, gardo un vērtīgo biškopības produktu izbaudīšanu un iegādi. Z/s „Lapegles” ir īstenots viens projekts Lauku atbalsta dienesta pasākumā „Lauku saimniecību modernizācija”.

Z/s „Atkalas”

Zemnieku saimniecība „Atkalas” savu darbu sāka 2006. gadā. 2007. gadā saņemts sertifikāts par pārejas periodu uz bioloģisko lauksaimniecību. 2008. gadā pēc saimniecības atestācijas saņemts bioloģiskās atbilstības sertifikāts. Saimniecības darbošanās galvenais virziens ir biškopība, un pašlaik īpašnieku pārraudzībā ir 55 bišu saimes un pāris govju. Saimniecības drava atrodas netālu no Isnaudas pagasta Bobišiem, pie pašas Terehovas robežas, skaistā un sakoptā vietā, kur dabiskā vidē nav lauksaimniecībā izmantojamo zemju un citu objektu. Bišu produkcija tiek pārstrādāta Zilupē, Sila ielā 4, kur saimnieki uzņem ekskursantus un kur var iegādāties saražotos labumus. Saimniecībā iegūst liepu un dažādu ziedu medu. Saimniecība aicina interesentus pieteikties ekskursijām. Tajās tiek piedāvāta medus degustācija, stāstīts par bišu dzīvi, rādīts medus, vaska apstrādes process, kā arī piedāvāts kvalitatīvs medus. Saimniecība nodarbojas arī ar labdarību, palīdz vietējai draudzei. Ir realizēti divi saimniecības modernizācijas projekti LEADER pasākumā „Lauksaimniecības produktu ražošanas un pirmapstrādes vai pārstrādes un pirmapstrādes mājas apstākļos veicināšana”. Projektu realizācijas mērķis bija modernizēt un uzlabot saimniecības darbību – bioloģisko biškopību, uzlabot un pilnveidot medus apstrādes un fasēšanas procesu.

Z/s „Bagātības”

Zemnieku saimniecība „Bagātības” savu darbu sāka 2006. gadā, un vienlaikus tika sākts bioloģiskās lauksaimniecības sertifikācijas process. Galvenie saimniecības darbības virzieni ir gaļas, piena lopkopība. Pašlaik saimniecībā ir astoņas slaucamas govis un 33 liellopi, 2015. gadā saimniecībā saražoja gandrīz 45 tonnas piena, no tām 13 tonnas tika pārstrādātas saimniecībā. Blakus tradicionālajai piena lopkopībai un gaļas liellopu audzēšanai saimniece Olga kopš 2012. gada 6. septembra ir reģistrējusies kā piena produktu mājražotāja. Vietējā tirgū tiek piedāvāti astoņu veidu sieri – ar ķiplokiem, zaļumiem, ķimenēm, papriku, žāvētiem augļiem, saulespuķu sēkliņām un apceptais siers. Pircēju vidū vislielākais pieprasījums ir pēc apceptā siera un siera ar žāvētiem augļiem. Iecienīts ir mājas biezpiens, krējums un svaigs piens. Viesmīlīgie saimnieki apmeklētājus iepazīstina ar savu savdabīgi izveidoto – ar Aizkarpatiem raksturīgām niansēm – sakopto saimniecību, ar saimnieka prasmīgām rokām labiekārtotu sētu un apkārtni, ar dekoratīvo šķirņu putnu kolekciju un bioloģiskās gaļas un piena liellopu audzēšanas pieredzi. Saimniecība ir iekļauta Latgales kulinārijas mantojuma tīklā. Īpašais kulinārā mantojuma piedāvājums ir lauku siers un mājas saldējums.

Balvas VESELĪGS LATVIJAS UZTURS pasniegs zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis un Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Trupovnieks.

Anda Nulle: Latvija rehabilitācijā tehnoloģiski ir ļoti atpalikusi

2016. gada 8. septembrī

Par murgaino Latvijas Bankas veselības apdrošināšanas modeli un ilūzijām medicīnā

Izlasīju Latvijas Bankas koncepciju par obligāto veselības apdrošināšanu. Šis dokuments, smalki nodrukāts un glauni iesiets, nonācis uz dažādu amatpersonu galda. Es aicinu šo dokumentu izlasīt arī citus cilvēkus: https://www.bank.lv/images/stories/pielikumi/publikacijas/citaspublikacijas/OVA-koncepcija.pdf, bet nevis tādēļ, lai gūtu intelektuālu baudu, ieraudzītu gaismu valsts mazspējas tuneļa galā, bet gan– lai ikviens saprastu: Latvijas iedzīvotāji ar savu nodokļu maksātāju naudu uztur Latvijas bankas ierēdņus, kas savā bezdarbībā nododas intelektuālām spēlēm. Vēl vairāk– Latvijas Banka kļuvusi par reālu slogu tautsaimniecībai, jo tā sen vairs neveic valsts monetārās politikas funkcijas, bet ir labi atalgots, vājš analītiskais departaments.

Latvijas Bankas piedāvātais modelis ar obligātu veselības apdrošināšanas maksājumu faktiski paredz lineāru iedzīvotāju ienākuma nodokļa pieaugumu, ievērojami mazinot jau tā niecīgo progresivitāti Latvijas IIN sistēmā, un ir klaji pretrunā ar Pasaules Bankas ieteikumiem.

Pasaules Banka 2016. gadā, veicot Latvijas nodokļu sistēmas izvērtējumu, kā vienu no prioritātēm ir ieteikusi ieviest darbaspēka nodokļu progresivitāti, lai paaugstinātu taisnīgumu nodokļu sistēmā un samazinātu augsto darbaspēka nodokļu slogu strādājošiem ar maziem ieņēmumiem.

Savukārt, Latvijas Banka, kurai būtu jācīnās par Pasaules Bankas ieteikumu ieviešanu un Latvijas iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības mazināšanu, pat negrasās ieviest progresīvu iedzīvotāju ienākuma nodokli (kā tas ir izdarīts gandrīz visās ES valstīs izņemot Latviju, Lietuvu, Igauniju, Bulgāriju, Rumāniju un Ungāriju), bet nāk klajā ar pilnīgi pretēju piedāvājumu– robu veselības budžetā lāpīt kardināli palielinot mazturīgo iedzīvotāju nodokļu slogu, tādējādi vēl vairāk palielinot ienākumu plaisu starp trūcīgajiem un turīgajiem iedzīvotājiem. Medicīnas māsa, kura gadā saņem 4800 eiro, šobrīd iedzīvotāju ienākuma nodokli valstij samaksā 300 eiro apmērā. Pēc jaunā apdrošināšanas maksājuma ieviešanas, kas būtībā ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis, maksājums būs jau 600 eiro. Tātad faktiski zemo algu saņēmējiem iedzīvotāju ienākumu nodoklis pieaugs par 100%. Savukārt, piemēram, Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēvica (kura 2015. gada ienākumi, galvenokārt no mūsu samaksātiem nodokļiem, bija 174 764.79 eiro) iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājums pieaugs par nieka 0.85%.

Dokumenta aprakstošā daļa ir pat ļoti laba– tiek secināts, ka veselības aprūpei naudas ir par maz, ka veselības aprūpes finansējums pēdējos gados nav būtiski pieaudzis, ka Latvija samērā lēti uztur plašu veselības aprūpes infrastruktūru, ka Latvijā valda liela neskaidrība par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu klāstu, radot milzu nenoteiktību, kas attur iedzīvotājus no ārsta apmeklējuma un būtiski apgrūtina nozares finansējuma efektivitātes un lietderīguma kontroli, ka pašreizējais veselības aprūpes budžeta veidošanas princips ir nepārskatāms un neļauj gūt priekšstatu par veselības aprūpes pakalpojumu patiesajām izmaksām.

Tomēr šajā mirklī Latvijas Bankas speciālisti izdara secinājumus– lai atrisinātu šīs problēmas, katram darbspējīgam Latvijas iedzīvotājam (18–63 gadus vecam, bet ir arī citi varianti) būtu jāpērk apdrošināšanas polise par 300 eiro gadā. Šis maksājums būtu solidārs, nonāktu privāto apdrošinātāju rokās un tie tad izšķirtu– pie kā ārstēties, pie kā ne (galvenokārt pēc principa– kas piedāvā lētāku manipulāciju, diagnostiku un ārstēšanu). Tātad– 300 eiro gadā maksātu gan Latvijas valsts bankas prezidents Ilmārs Rimšēvics no saviem 174 tūkstošiem gada ienākumu, gan medicīnas māsa lauku slimnīcā, kura gadā saņem 4800 eiro, gan palīgstrādniece lauku fermā, kas saņem minimālo algu. Redziet, cik mūsu baņķieri gatavi solidāri padalīties izdevumos ar vienkāršajiem iedzīvotājiem! Jo, baņķieruprāt, 25 eiro mēnesī strādājošiem tāds nieks vien ir– tādas nelielas pusdienas.

Patīk vai nepatīk, bet šī apdrošināšanas iemaksa tiks uztverta kā darbaspēka nodoklis, un darbvietu skaits Latvijā ievērojami samazināsies. Ir pilnīgi skaidrs, ka vairums Latvijas iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem šādu veselības aprūpes finansēšanas modeli vienkārši nevar atļauties. Šāda tipa veselības aprūpes finansēšanas modeļus var atļauties augstas labklājības valstis ar augstu iedzīvotāju ienākumu vienlīdzību, kur ir ieviesta IIN progresivitāte, bet Latvijas ekonomiski sociālajā situācijā piedāvātais risinājums ir nepieņemams un klaji pretrunā ar Pasaules Bankas ieteikumiem.

Patiesībā Latvijas Bankas piedāvājums nozīmē Latvijas ekonomijas graušanu– Rimšēvica apdrošināšana jebkurā gadījumā palielinās  darbaspēka nodokļu masu, līdz ar to ievērojami samazināsies darba vietu skaits vidējos un mazos uzņēmumos.

Apdrošināšana valsts un pašvaldību institūcijās par iedzīvotāju nodokļu naudu– nevienlīdzības palielināšana.

Gan Latvijas Banka saviem darbiniekiem, gan lielākās pašvaldības, gan Saeima, gan ministrijas saviem politiskajiem darboņiem un darbiniekiem iegādājas veselības polises par nodokļu maksātāju naudu. Tātad– tantei Bauskā jāmaksā visas pacientu iemaksas un līdzmaksājumi, bet Saeimas deputātiem, viņu palīgiem, komisiju konsultantiem šos izdevumus sedz polise. Veselības apdrošināšana Valsts bankas ierēdņu, Saeimas deputātu un ministriju lielierēdņu izpratnē ir tāds stāvoklis, kad par nodokļu maksātāju naudu ir nopirkta reālija– daži ir līdzvērtīgāki par citiem. Lielajiem čiekuriem par budžeta līdzekļiem ir nopirkta polise, kurā viss ir iekļauts (all included). Ne valsts prezidents, ne ministriju līderi pat nenojauš, ka mēdz būt arī citādas polises, kurās iekļauts ir ļoti maz veselības pakalpojumu apjoma (a little bit included un/vai almost nothing is included). Šīs ir veselības apdrošināšanas polises mazajiem ierēdņiem, valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem, jo iepirkumu likums taču nosaka, ka jāiepērk vai nu lētākais vai saimnieciski izdevīgākais. Lētāk ir darbā ņemt tikai jaunos un veselos, kas neslimo, bet saimnieciski izdevīgāk savukārt ir dikti slimos nemaz neārstēt.

Un tomēr– visiem deputātiem, ministriem, pašvaldību vadītājiem, lielierēdņiem veselības apdrošināšanas polises uz līdzcilvēku iemaksāto nodokļu rēķina ir, bet 90% Latvijas iedzīvotāju– nav. Tie, kuriem nav polises, jārēķinās ar rindām– bērniem tie ir kādi pieci mēneši, bet pieaugušajiem – desmit. Rindas var apiet vai nu ar naudu, vai ar pazīšanos. Slimības gadījumā izdevīgi būt lielajam čiekuram no iepriekšējā veselības ministra partijas, ja šī ministra paziņas bez zināšanām (un pat bez nojausmas) medicīnā iecelti slimnīcu valdēs, un tie tad nu dibina pazīšanos ar ārstiem.

Latvijas Bankas piedāvātais modelis– darbības ilūzija brīdī, kad valsts atkal samazina veselības aprūpes finansējumu.

Pateicoties iepriekšējā Veselības ministra Gunta Belēviča manevriem veselības kopējā finansējuma samazināšanā (Guntis Belēvičs samazināja pacientu iemaksas, palielināja atsevišķu kompensējamo medikamentu apmaksas procentu), veselības aprūpes pamatbudžetā tika radīts robs 35 miljonu apmērā. Šī gada veselības reālais kopbudžets tātad ir ievērojami mazāks nekā 2015. gadā. Valdība nākamā gada budžetā paredz pievienot šos 35 miljonus ar slengu – „reformai” un vēl 10 miljonus klāt. Tātad nākamajā gadā Veselības ministrija 35 miljonus ieguldīs 2016. gada parādos, bet nākamo gadu atkal rosīsimies pa finanšu bedri. Katru dienu Latvijā mirst ap 100 iedzīvotāju, bet 17 no tiem mirst pāragri– būtu dzīvojuši ilgāk, ja vien saņemtu solidāri apmaksātu ārstēšanu.

Šādos apstākļos tiek radīta darbības imitācija ap apdrošināšanas modeli, ko virza Latvijas Banka tikai ar mērķi– lai kādam neienāk prātā virzīt Latvijas valsti uz nodokļu progresivitāti. Latvijas Bankas ieteiktais veselības apdrošināšanas modelis katram mēnesī atņemtu 25 eiro no algas. Šāda sistēma dažu ierēdņu komentāros tiek skaļi slavēta. Savukārt medicīna bez finansējuma, bez politiska atbalsta slīgst negācijā. Kā piespiest sabiedrību, politiķus un žurnālistus kaut nedaudz saprast hroniska slimnieka ārstēšanas problēmas?

Diskusija par apdrošināšanu atkal atrāvusi slūžas klaigāšanai par pacientu sniegtajām pateicībām, pacientu iemaksām, medicīnas darba kvalitāti, zāļu firmu atbalstu medicīnas izglītībai utt. No baņķieriem un medicīnas kritiķiem esmu saklausījis ilūzijas medicīnas mērķos, ilūzijas slimniekos, ilūzijas izārstēties vai tikt izārstētam no visām kaitēm– ar nosacījumu: ja atnāks izcilais ārsts (kurš pie tam nekad neņem pateicības) un izgriezīs šo slimību.  Ne baņķieri, ne viņus atbalstošie publiskie runasvīri ne reizi nav mēģinājuši saklausīt vai izrunāt vārdus, veltītus hroniskiem pacientiem, vai vēl trakāk– vārdus par to, ka visi cilvēki agri vai vēlu no slimības mirst.

Latvijas Bankas stulbā apdrošināšanas modeļa pamatā ir baņķieru ilūzija par to, ka slimība, kā likums, ir akūta un slimnieks akūts, kopumā izārstējams restitutio as integrum– pilnībā.

Mūsdienu medicīna atrodas ne tikai pie ātri izārstējama angīnas slimnieka gultas, bet arī piedalās neizārstējamo, hroniski slimo pacientu ārstēšanā un pienāk pie mirstoša slimnieka gultas. Lielākā daļa no tiem, kas kādreiz tika uzskatīti par nāvei nolemtiem, šodien tiek pieskaitīti pie izdzīvojušajiem, pārtopot par hroniski slimajiem, tas ir, cilvēkiem, kuriem atlikušo mūža daļu nāksies sadzīvot ar savu slimību, no kuras nevar atbrīvoties ar terapeitiskām vai ķirurģiskām metodēm. Attiecīgi pilnīgi izmainījies arī dažādu tipu slimību biežums: šodien hroniski slimie ir kā likums, bet akūtie– izņēmums. 70– 80% no visiem slimniekiem, kas ir mūsu ārstu uzskaitē vai ikdienas praksē, ir hroniskām slimībām sirgstoši. Pilnībā izmainījusies mirstības struktūra pasaulē XX gadsimtā– ja pagājušā gadsimta no akūtām slimībām mira 40%, bet no hroniskām arī 40%, tad XXI gadsimta sākumā no akūtajām slimībām mirst 1%, bet no hroniskajām 80%.

Protams, politiķiem, ministriem, baņķieriem, žurnālistiem un arī ārstiem patīk ātrie, iespaidīgie ārstēšanas rezultāti akūto slimību ārstēšanā, nevis nepateicīgie un nogurdinošie hronisko slimnieku ārstēšanas procesi (vēl vairāk: visiem patīk ārstēt vēnas, krunkas un nolaistus acu plakstus, kā arī par medicīnu uzskatīt friziera, pedikīra un tetovētāja pakalpojumus, kas visi dārgāki par valsts apmaksātu ārsta konsultāciju). Jo vairāk medicīna atļaujas būt atkarīga no ekonomikas un pārvērst pacientus par klientiem, jo par piemērotāku klientu kļūs tas, kura investīcijas visātrāk sevi attaisnos, pie kura varēs sasniegt vislabākos rezultātus ar vismazāko piepūli.

Katra pirmējā tikšanās starp ārstu un slimnieku vispirms izvirza ārstam mērķi: restitutio as integrum, kas nozīmē ierastajam dzīves veidam raksturīgā stāvokļa atjaunošanu– tādu, kādu pacients baudījis, būdams vesels. Tādi, teorētiski neiespējami gadījumi, par laimi, mēdz notikt. Politiķi un baņķieri, parasti gados relatīvi jauni cilvēki ar labiem ienākumiem, sociālo labklājību un arī personisko veselību visu medicīnu rauga caur savu skatu prizmu: apendicīts, zoba ekstrakcija, rokas lūzums ar veiksmīgu operāciju, antibiotikas seksuāli transmisīva slimības ārstēšanai vai veiksmīga dezintoksikācija pēc ilgstošas alkohola lietošanas.

Savukārt tad, kad runa ir par iespējami nāvējošu vai obligāti hronisku slimību, kur pārdzīvojumos ir sava vieta bailēm, laikam, vēsturei un attiecībām, atgriešanās iepriekšējā normālajā stāvoklī ir izslēgta. Patiesībā jau, tiekoties ar jebkuru smagu pacientu, ticamība, ka pacients gan fiziski, gan garīgi atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī ir visai maza. Pat visveiksmīgākā operācija, visveiksmīgākie reanimācijas pasākumi, vislieliskākā terapija neatgriež cilvēku pie tā veselības un labsajūtas apjoma, ko viņš baudījis pirms slimības, nu kaut vai viņa izturības un spēka rezerves pēc slimības būs ievērojami mazinājušās.

Valsts politika un ekonomika pieprasa slimniekam panākt restitutio as integrum, – proti, slimnieku atgriezt veselībā un pilnīgā saglabātībā, kāds viņš bijis pirms slimošanas. It kā gudri cilvēki raksta koncepcijas, iesien glītos vākos un paģērē: no katra 25 eiro mēnesī, bet ārstiem– visus iespējami ātri izārstēt. Pilnībā.

Nabagie, vecie, slimie, kas šobrīd mokās mūsu veselības aprūpes mazspējā– nespēj ietekmēt sabiedrības un valdības viedokli. Iespējams– viņi nav gana kompetenti diskutēt ar demagoģijā izcili sagatavotiem baņķieriem. Ilūziju par to, ka visu var izārstēt, ja pareizi menedžē procesus, bet medicīnai naudu jāmeklē iekšējos resursos, uztur relatīvi jauni un pašpārliecināti muļķi.

Sabiedriski aktīvi cilvēki (politiķi, baņķieri, uzņēmēji, žurnālisti), kam ir iespējas savu viedokli paust plašsaziņas līdzekļos, parasti nav sasnieguši to vecumu, kad ārsta apmeklējums ir obligāts un dzīvībai svarīgs. Jebkurā attīstītā pasaules valstī no līdzekļiem, ko sabiedrība tērē veselības aizsardzībai un ko mēs katrs maksājam no saviem nodokļiem, 30% patērē bērnu medicīna, 50% – cilvēki savā mūža norietā, bet tikai 20%. patērē tie, kam Latvijas Banka pieprasa 300 eiro gadā papildus citiem nodokļiem. Tiem, kas publiski ziņo, ka viņi iemaksājuši nodokļos tik un tik, bet neko no medicīnas nesaņem, kaut kā vajadzētu ieskaidrot, ka trešdaļu visu līdzekļu jau viņi saņēmuši bērnībā, kad nemaksāja vēl ne centu nodokļos, bet pusi saņems sava mūža pēdējos gados, kad arī nemaksās neko.

Visi šī brīža veselības sistēmas kritiķi un reformatori daudz labāk pārvalda nevis reālo attiecību modeli starp ārstu un pacientu, kad tajā iekļaujas dzīvības un nāves, slimības, invaliditātes, nespēka, sāpju, locekļu neesamības, nekustības un citi jautājumi, bet to, ko viņi labi saprot– naudas jautājumu. Tādēļ arī visas diskusijas ap un par medicīnu ir izkropļotas un grozās tikai sīkajā segmentā– kurš kam, cik un kāpēc maksā.

Bet es atgriezīšos pie hroniski slimā pacienta, vecā, nevarīgā. Sakarā ar to, ka ārsti savā ikdienas praksē aizvien biežāk sastopas ar hroniski slimajiem, varētu uzskatīt, ka tas kaut kā atainosies pētījumos un apmācībā. Nē– hronisko slimību slimnieki kā bija, tā arī paliek pabērna lomā ne tikai naudas izteiksmē, bet arī pētījumos un zinātnē.

Iespējams, lielā mērā to var saistīt ar faktu, ka pasaules medicīnu virza farmācija, t.sk., nosaka naudas tēriņus visās valstīs, bet parasti arī vadošajos veselības organizācijas amatos ieceļ savējos.

Lielā farmācija pasauli skata naudas kategorijās. Izdevīgāk ir ārstēt slimniekus, kuriem ir iespēja pēc ārstēšanas panākt restitutio as integrum. Tas nozīmē ārstēt pacientus maksātspējīgajā pasaules iedzīvotāju segmentā, jo gan slimokases, gan valsts budžets tieši vai netieši ir pagriezts ar seju uz akūto, pilnībā izārstējamo pacientu. Ieguldot miljonus zāļu pētniecībā, zāļu firmas arī virzās to zāļu virzienā, pa kurām tiks dāsni maksāts.

Tā nu globalizācijas, lokālo finansiālo un politisko uzstādījumu, kā arī zāļu firmu biznesa ietekmē medicīna sadodas rokrokā ar ilūzijām. Veselības ministrija (īpaši iepriekšējā ministra vadībā) nonāk ilūziju pasaulē, ka par sabiedrības veselību rūpēsies cilvēki, kam nav nekas zināms par slimību, tādēļ ārsti no ministrijas ir pilnībā izstumti, bet sabiedrības veselības nauda dāsni sadalīta pašvaldībām bez pašvaldību slimnīcu un mediķu piesaistes. Veselības ministrija visus resursus cenšas ieguldīt medicīnas jomās, kas kaut ilūzijās spēj panākt restitutio as integrum, proti, procentuāli maksimāli daudz līdzekļu  novirzīt jaunai tehnoloģijai vai kompensējamo zāļu apmaksai. Veselības ministriju pārvalda ilūzija, ka var pārstādīt aknas un vienu cilvēku atgriezt pie pilnas veselības. Maksimāli līdzekļi tiek ieguldīti diagnostikā, jo ir ilūzijas sajūta, ka tieši ar kodolmagnētisko rezonansi, nevis ārsta smadzenēm ārstē pacientu.

Ilūzija par to, ka medicīnā visu var aprēķināt naudā.

Politizējot un atnaudojot medicīnu, Latvijas vadība un valdība radījusi medicīnas ēnas pusi– tirgus iedalījumu labajos un sliktajos klientos (pacientos). Esmu daudzkārt klausījies pseidozinātniskus ekonomiskus prātojumus par to – cik un kā maksā kurš pakalpojums, vai– ka slimnieka izārstēšana dod valstij šādu vai citādu finansiālu ieguvumu. Patiesībā ārstiem, medicīnas personālam, slimnīcai, poliklīnikai, doktorātam, Veselības ministrijai un pat valdībai ir tikai divi uzdevumi: 1) pagarināt cilvēka dzīves ilgumu (atsevišķa cilvēka, populācijas, Latvijas iedzīvotāju kopuma); 2) uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti. Civilizētās Eiropas valstīs mēdz stādīt arī 3) uzdevumu: nodrošināt indivīda finansiālu aizsardzību pret nonākšanu nabadzībā veselības zaudējuma, katastrofas, neparedzētu nelaimju gadījumā un atbilstību iedzīvotāju tiesiskajai paļāvībai.

Jebkurš resurss (mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, nauda), kas tiek ieguldīts Veselības aizsardzībā, profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā lielākā vairumā gadījumu pagarina cilvēka dzīves ilgumu un dzīves kvalitāti. Te rodas medicīnas pamatparadokss– jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aizsardzībā, jo cilvēki dzīvos ilgāk (kā jau iepriekš rakstīts, sadzīvos ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi būs vajadzīgi veselības aizsardzībai. Un civilizētās valstīs neviens nebrīnās par to, ka pieaug izdevumi veselības aizsardzībai gan absolūtos skaitļos, gan relatīvi pret nacionālo kopproduktu.

Kopš 1990. gada Latvijas iedzīvotāji vidēji dzīvo vismaz 8.5 gadus ilgāk, un šis dzīves ilgums pagarinās tieši tajā– vecu ļaužu segmentā, kas nemaksā nodokļus, bet tērē medicīnas naudu. Ilgāk dzīvot grib katrs cilvēks, neatkarīgi vai viņš ir strādnieks, ārsts, žurnālists, baņķieris vai politiķis. Tikai tie divi pēdējie grib to panākt uz citu rēķina– lai katrs maksā no savas kabatas, bet– ja nu solidāri, tad lai strādniekam, māsiņai, lauksaimniekam, uzņēmējam un baņķierim katram vienādi– 25 eiro mēnesī vai 300 eiro gadā. Un nekādā gadījumā neaplikt ar lielākiem nodokļiem alkoholu, tabaku, neveselīgu ēdmaņu, vides veselību graujošos pesticīdus, herbicīdus, mašīnas ar lieliem dzinējiem utt.

Globalizācija nāk ar patērētāja filosofiju, bet Latvijas Banka ir globalizācijas un patērēšanas filozofijas spogulis. Patērētāju filosofija kā normu nosaka trīs aksiomas– „vairāk medicīnas– tātad labāk veselībai”, „dārga medicīna– tas ir labāk nekā lēta medicīna”, „medicīnu var pielīdzināt iepirkumam, izvēloties lētāko piedāvājumu”. Līdz ar to maksātspējīgi pacienti tiek apkalpoti kā karaliski klienti nevis kā slimi ļaudis, bet maksātnespējīgie 14% Latvijas iedzīvotāju nevar saņemt nekādu veselības pakalpojumu.

Patērētāju filosofija noved pie situācijas, kad vienlīdzības zīmi liek starp slimu cilvēku un salauztu auto, bet solidāru veselības aprūpes finansējumu cer iegūt līdzīgi obligātai OCTA apdrošināšanai. Baņķieris uzskata, ja mašīnai sasists bamperis, tas par apdrošināšanas naudu jānomaina, un jābrauc tālāk tik pat ātri un agresīvi. Diemžēl ar veselību tas tā nav– bet baņķieris to uzzinās tikai pēc trīsdesmit gadiem, kad kompleksā sastapsies ar diabētu, hipertoniju, elpošanas mazspēju un vēzi.

Patiesībā  Latvijas Bankas koncepcija neparāda, kur un kā tiks lietota tā viņu paģērētā nauda– 300 no katra pacienta. Šī koncepcija saka– mēs atnesām klāt 40% finansējuma pie esošās veselības aprūpes sistēmas, tagad tie, kam ir ietekme, pazīšanās un labākā polise var pretendēt uz visu. Latvijas Bankas koncepcija netieši saka– sametiet visi Latvijas iedzīvotāji pa 25 eiro mēnesī, lai es (baņķieris) varētu būt drošs, ka man pārstādīs aknas, ja es daudz darba procesā tās būšu sabeidzis.

Trešā ilūzija– hroniskā, vecā, mirstošā pacienta ilūzija par to, ka valdības vadītājs, ministre, ārsti un zāles viņam panāks restitutio as integrum.

Vecais, slimais pacients ir pilnībā uzvelts ārsta un medicīnas māsas pleciem, pie tam tā ārsta, kurš nekad nav saņēmis ne plika graša no saviem pacientiem kā pateicību, bet kuru publiski nobar prese, ministrija, politiķi kā to ārstu, kam pacienti nomirst.

Tas liek zināmai ārstu daļai nest milzīgu slodzi, sniedzot palīdzību visvājākajam, bezpalīdzīgākajam, apdalītākajam, pēdējam no pacientiem, veltot viņam savas uzmanības maksimumu, lai nodrošinātu viņa izredžu taisnīgumu salīdzinājumā ar pacientiem, kuri ir labākā stāvoklī.

Patīk kādam vai ne– visvairāk tiek uzkrauts primārās palīdzības jeb ģimenes ārsta pleciem. Ārsts kļūst par uzticamu hroniski slimnieka pavadoni viņa ilūzijās. Katram cilvēkam ir nepieciešama radošās iztēles spēle, simboliskas fantāzijas, iedomu vēlmes, ilūzijas, bet izmisuma situācijās jo īpaši. Hroniski slimo, neizārstējamo ilūzijas līdz tam laikam, kamēr mēs viņas vērtējam no izārstējamo slimnieku viedokļa, mūsu ikdienas dzīvei ir apgrūtinošas un liekas, mēs paejam tām garām vai arī atgaiņājamies no tām. Kāds mūs nomoka ar lūgumiem par īpašu attieksmi pret viņu, viņa radinieku un kaut kādām īpašām vēlmēm, apvainojas par sīkumiem. Tiek vākti labdarības līdzekļi. Citi uzzina par brīnumlīdzekļiem, superdziedniekiem vai meklē kādu dabas līdzekli. Pārāk daudzi lasa blēņas par to, ko ārsti nestāstot, paļaujas uz pareģiem vai ekstrasensiem. Katram ir savs ilūziju stils, vislabāk mēs to zinām pēc pieredzes ar vēža, AIDS un Alcheimera slimības (sākuma stadijā) slimniekiem.

Medicīna ir bioloģiska disciplīna un tāpēc vienlaikus  ir gan dabas zinātne, gan mācība par garīgumu. Hroniska slimnieka situācijā, kura dzīves kvalitātes un ilguma prognoze ir nelabvēlīga, ārsts ir vienīgais, kas spēj savienot kopā cilvēka fizisko problēmu ar gara radītām ilūzijām par cik necik gaišu nākotni.

Latvijas Banka gatavo konferenci pēc konferences (nākamā būs 28. septembrī Nacionālajā bibliotēkā) lai par mūsu nodokļu maksātāju naudu cildinātu savus pseidoanalītiskos spriedelējumus.

Latvijā pienācis laiks runāt skaļāk par slimību, slimnieku, ārsta un smaga pacienta attiecībām, nāvi. Iespējams, pienācis laiks mainīt priekšstatu par ārstu un viņa darbu. Ilgos gados ārsts iedzīvotāju standarta izpratnē ir laipns padzīvojis kungs, kā likums, ķirurgs, kurš pienāk pie mirstoša pacienta, pēkšņi sāk tam masēt sirdi un elpināt, izdara sirds elektrostimulāciju ar riskantu elektrības lādiņu, norāda uz ievadāmām zālēm. Šī reanimācija gan televīzijas filmās, gan pacientu apziņā un ilūzijās rezultējas ar to, ka pacients atver acis un pateicas ārstam. Reālajā dzīvē šis ārsts lielākoties ir pārgurusi un psiholoģiski izsīkusi primārā dienesta, ambulatoriskā dienesta vai stacionāra ārste, kas tiek publiski nomelnota, kurai tiek uzgrūsta  atbildība par valsts fiskālo mazspēju ar Banku Baltija, Parex banku, Liepājas metalurgu. Šī ārste nesaņem nekādu atbalstu, bet viņas alga un iztikas līmenis neļauj paļauties uz pensiju pēc dažiem gadiem. Līdzās viņai ir vēl vairāk izsīkusi, vēl mazāk finansiāli pelnoša, taču neticami garas stundas strādājoša medicīnas māsa.

Šīs divas sievietes tad nu galvenokārt palīdz vecam, nogurušam, hroniskam pacientam. To, ka ārstniecībai patiesībā nav „happy end“, to, ka pēc ārstēšanas nav paredzams restitutio as integrum, par to nezin ne mūsu ilūzijās dzīvojošais pacients, ne valdība, bet pilnīgi nemaz nenojauš Latvijas Bankas prezidents. Lielākā daļa no tiem, kas kaut kādā mērā ar Saeimas lēmumiem, Ministru kabineta dokumentiem ietekmē veselības aprūpi, saucas veselības organizatori, nav redzējuši pacientus aprūpes slimnīcās.

Kopsavilkums: tie, kas šobrīd zīmē apdrošināšanas medicīnas shēmas, dzīvo paralēlajā– baņķieru pasaulē. Grūti saprast, ko viņi vēlas iznīcināt– valsts ekonomiku (palielinot darbaspēka nodokļus) vai medicīnu. Skaidrs, ka viņi lobē privāto apdrošināšanu, kas šajā lobismā nav pārlieku ieinteresēta.

Ar to cilvēku rokām, kas virza veselības politiku vai vismaz silda savas rokas ap to, Latvijas medicīnā ienācis tirgus sacensības gars, komercializācija, privatizācija un konkurence, bet tam nav nekādas korelācijas ar sabiedrības veselību. Naudīgi cilvēki redz iespēju no veselības naudas nopelnīt. Vienkāršākais– atdot medicīnas finansēšanu privātajai apdrošināšanai, bet privātā apdrošināšanas kompānija prēmijās no šīs summas tērēs tikai 50–70%. Pārējo šī kompānija atstās menedžmentam, peļņai, reklāmai un sīkiem tēriņiem. Bez tam Latvijas tirgus ir par mazu pat vienai privātai apdrošināšanas kompānijai, kur nu vēl kompāniju konkurencei kā iztēlojas Latvijas Banka.

Valstij patiesībā ir tikai divi uzdevumi– lai iedzīvotāji dzīvo ilgāk un kvalitatīvāk. Latvija šobrīd ir izvēlējusies ceļu– lai tie cilvēki ātrāk mirst nost, līdzekļus tērējot relatīvi apšaubāmām kvalitātēm– jaunam VID namam, jauniem elektriskajiem vilcieniem, „Parex” bankas glābšanai, vecām bruņumašīnām, riska kapitāla atbalstīšanai utt. Līdz ar to ir apdraudētas tādas vispārnacionālas vērtības kā veselības politika (nevienam nav laika noņemties ar prevenciju un profilaksi), solidaritāte un vienādas iespējas saņemt kvalitatīvu medicīnisku palīdzību. Ārstiem atkal un atkal nāksies visai bezcerīgā toņkārtā definēt, ko īsti mēs gaidām no veselības aizsardzības sistēmas, no Veselības ministrijas, no valsts. Bet tie divi uzdevumi– visiem ilgāk dzīvot un kvalitatīvāk dzīvot ir tik vienkārši un saprotami kā veselīga pilnvērtīga pārtika, tīrs ūdens, sanitārās sistēmas, labi dzīves apstākļi, stabili ienākumi, stabila sociālā nodrošināšana, kara, krīžu un terora aktu neesamība, attieksme pret ārstu un medicīnas māsu kā katra cilvēka mūža ilūziju vienīgo realitāti.

Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents

2016.gada 7.septembris

Ārstu kļūdas. Ārstēšanas kvalitāte ir ikviena sabiedrības locekļa atbildība

Es nerunāšu par ārstiem, kuriem par tādiem nevajadzēja kļūt (piemēram, izspiedējiem). Diemžēl arī tādi gadās. Maz, bet gadās. Es runāšu par Ārstiem (vienlaikus arī par Māsām, un Ārstu Palīgiem un Pārējiem). Par kolēģiem un kolēģēm ar Lielo burtu, kuri ikdienā nesavtīgi cīnās par Jūsu veselību un dzīvību.

Ārsti esot smagi kļūdījušies. Cietušie vai to piederīgie pieprasa kriminālizmeklēšanu. Šajos notikumos ir patiesas sāpes, ciešanas, traģēdijas, neziņa, apjukums, bet vienlaikus arī sensācijas smarža, augstāki mēdiju reitingi, utt.. Viens no mēdiju darbības pamatprincipiem ir sniegt abu pušu viedokli. Latvijas likumdošana aizliedz ārstiem un slimnīcām aizstāvēties, tas ir, sniegt argumentētu viedokli, ja pacients vai viņa piederīgie mēdijiem sniedz savu konkrēta pacienta ārstniecības procesa interpretāciju. Diemžēl nereti tie ir pieņēmumi apgalvojumu formā, pat klaja nepatiesība, kuru mēdiji veikli Copy-Paste tiražē.  Šie sižeti mēdijos atgādina speršanu ar zābaku pa seju gulošajam, kuram ir sasietas rokas un kājas. Pēdējā lielā traģēdija (visdziļākā līdzjūtība tuviniekiem!) ar divgadīgo bērnu nav īpašs izņēmums.

Tiesības saņemt informāciju. O.K. Bet kādā veidā? Demokrātiskā valstī mēdijiem ir liela vara un neapdomīga tās lietošana var nodarīt arī lielu postu, īpaši tik sensitīvā sfērā kā veselības aprūpe.  Tā robežšķirtne ir ļoti trausla un grūti pamanāma. Nesabalansēta, vienpusēja, nereti diemžēl pat tendencioza informācija nodara kaitējumu visai sabiedrībai. Mazinās uzticība ārstiem un veselības aprūpei kopumā, rezultātā cilvēki kavējas ar došanos pie ārsta, neuzklausa ārsta ieteikumus, nelieto zāles, … Rezultātā slimības kļūst hroniskas, pacienti cieš sāpes, smok, pāragri mirst. Un tas var skart arī mēdiju darbinieku paziņas, draugus, tuviniekus. Lūdzu, pārdomājiet savu pieredzi – cik svarīga Jums savulaik diagnostikas, ārstēšanās vai izveseļošanās procesā ir bijusi Ticība Savam Ārstam?

Sabiedrībai un mēdijiem pašas sabiedrības interesēs ir nepieciešams kaut kāds konsenss par to, ko mēs atstājam kontrolējošajām un tiesībsargājošajām institūcijām un par ko un kā mēs runājam publiskajā telpā.

Vienlaikus visiem ir jāapzinās, ka ārsti un māsas ir tikai cilvēki. Un kļūdīties ir cilvēcīgi. Nule kā Delfi vēstīja, ka deviņas vislabāk apmaksātās profesijas ASV ir ārsti. Kāpēc ASV (un jebkurā citā “normālā” valstī) ārstiem maksā tik daudz? Un kāpēc par ārstu mācās vismaz 10 gadus un pēc tam nepārtraukti tālāk izglītojas? Galvenokārt tāpēc, ka medicīna ir tik sarežģīta un ārsta profesija tik atbildīga. Indivīds, sabiedrība un valsts ir ieinteresēti, lai par ārstiem kļūtu gudrākie un talantīgākie, lai pacienti saņemtu pēc iespējas labāku ārstēšanu. Bet kļūdās visi. Arī viszinošākie un vispieredzējušākie. Arī Jūs, lasītāj. Padomājiet, lūdzu, cik kļūdas darbā un sadzīvē (piemēram, rakstot dokumentu, dzenot naglu) šonedēļ pieļāvāt Jūs. Kļūdās arī ārsti. Pirms mēneša British Medical Journal publicēju zinātnisku pētījumu par mirstības cēloņiem tajās pašās ASV. Pirmajā vietā – sirds un asinsvadu slimības, otrajā – onkoloģija, ceturtajā – hroniska obstruktīva plaušu slimība, bet trešajā? ĀRSTU KĻŪDAS! Protams, arī māsu. Tas nav nekas jauns. Par šo tēmu ir runājuši ASV prezidenti un viceprezidenti. Savulaik pirms gadiem piecpadsmit ļoti daudz ārstu kļūdu novēršanā centās izdarīt Bils Klintons. Rekomendēju “iegūglēt” To Err is Human, Bill Clinton. Daudzās valstīs, piemēram, Dānijā ar likumdošanu cenšas veicināt, lai paši ārsti ziņotu par savām kļūdām (vienlaikus nosakot šo ārstu aizsardzību no tiesvedības un administratīvām sankcijām). Kļūdas tiek sistematizētas, analizētas, lai nākotnē tās novērstu. Kādas ir šīs kļūdas? Visdažādākās. Profesionālās, cilvēciskās. Attīstītajās valstīs ārstu kļūdas (iespējamās?!) netiek “kriminalizētas” – netiek meklēta ārstu ļaunprātīga rīcība. Atbildība par kļūdām ir civiltiesiska – finansiāla, un tā ir ierēķināta ārstniecības izmaksās. Katrā valstī ir sava tiesību prakse šajā jomā.

Kļūdu novēršana ir problēma jebkurā jomā. Efektīva, visaptveroša drošības sistēma ir ļoti, ļoti dārga.  Reāli tāda darbojas praktiski tikai civilās aviācijas jomā (arī militārās, īpaši uz lidmašīnu bāzes kuģiem). Dubulti kontroles mehānismi, regulāras paveiktā analīzes, mācības, strikts darba un atpūtas režīms. Arī augstākas algas.

Esošais medicīnas finansējums Latvijā rada papildus draudus pacientu drošībai. Daudzi jaunie, talantīgie, gudrie aizbrauc. Ārsts ir noguris, jo strādā divās vai trīs darbavietās. Tiek veiktas sarežģītas operācijas un tiek pieņemti atbildīgi lēmumi pēc diennakts dežūras un negulētas nakts. Daudzviet sertificētu speciālistu vietā strādā rezidenti, īpaši neatliekamajā palīdzībā. Nodaļas māsa sadalot rītdienai domātās zāles nedomā par pacientiem, bet kur sameklēt naudu, lai iegādātos visu nepieciešamo savu bērnu pirmajai skolas dienai.  Daudzviet vērojams katastrofāls personāla trūkums, trūkst nepieciešamais medicīniskais aprīkojums.

Ir taču vieglāk un interesantāk lasīt, klausīties, skatīties un anonīmi komentēt, kad ir kārtējais sižets par ārstiem, pret kuriem ir ierosināta kriminālatbildība. Nevis domāt par to, ka Latvijā tūkstoši mokās sāpēs, smok, pāragri nomirst, jo valsts budžetā ir citas prioritātes. Nevis padomāt par savu kā vēlētāja, sabiedrības locekļa atbildību. Par to, kāpēc tepat blakus kaimiņvalstīs ir labāk. Un ja nu pēkšņi slimība skar pašu vai tuviniekus – vieglāk taču ir vainot zāļu, aparatūras un tehnoloģiju trūkumā vai sistēmas nesakārtotībā nevis valsti, politisko eliti, sabiedrību un sevi, bet gan cilvēkus, kuri nesavtīgi mēģina Jums palīdzēt – ārstus, māsas, māsu palīgus, utt.

Turpmāk Jūs nevarēsiet teikt, ka to visu nezinājāt.

Alvils Krams,

Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis

Māris Rēvalds: Veselības sistēmas reforma – ar asins pārliešanu nebūs līdzēts