Zvirbuļa efekts Latvijas medicīnā
Pelēkais, mājas vai lauku zvirbulis – visi lido vienādi zemu, uzspurdz nedaudz gaisā, tad smagi krīt, it kā planē, tad atkal uzspurdz un krīt, un lēkā, skaļi un lielīgi čiepstot. Tas atgādina Veselības ministrijas rosību. Kaut ko raksta, ierosina, pārkārto, ievieš prioritātes, kaut ko paglābj, piesedz, pashēmo. Padomju laikos satīriķis Žvaņeckis atļāvās pajokot par iekārtu: “vētraina darbošanās bez redzama rezultāta” (“burnaja ģejateļnostj bez viģimovo rezuļtata”), un pat izspruka no represijām. Es gan riskēju uz tām uzrauties, vai ticamāk – Kuldīgas slimnīca. Bet vai tad ir, ko zaudēt: viss tiek ceļa ruļļa cienīgi nolīdzināts, visam tiek pārbraukts pāri – iebildumiem, risinājumiem, priekšlikumiem, Dzemdību namam, ģimenes ārstiem, māsām.
Kas tālāk? Vai pie apvāršņa redzamas kaut mazākās skaidrās debestiņas? Par Latvijas veselības aprūpes sistēmu jautāju, retoriski. Es neredzu. Mediķi un viņu pacienti arī neredz, un Veselības ministrija arī. Lūk, tas satrauc. Baidos, ka lidojuma augstums ir par zemu, lai Latvijas medicīnas kontūras apjaustu un saprastu, kā tās labot.
Sajūta kā 90. gados, kad valstij nebija naudas, zobārstniecību nācās brīvlaist. Tas bija vienkāršāk, sabiedrība mazāk prasīga, un sekas bija vieglāk paredzamas – ja nav naudiņas, staigā bez zobiem. Tagad ir sarežģītāk, jo bez naudiņas ne tikai no zobiem var šķirties. Vai kāds vēl domā, ka bargi nemaksājot Latvijas medicīnā kaut kas notiek? Ir izņēmumi, tik drūmi nav. Taču neviens vairs netic, ka universitātes klīnikās ārsti strādā par valsts aldziņu un jūtas gandarīti. Aploksnītes uztur pie dzīvības valsts medicīnu, bet Latvijas veselības aprūpes sistēmu pie dzīvības uztur privātā medicīna. Bez tās vecie korifeji nevarētu legāli piepelnīties, bet jaunie būtu prom ārzemēs. Un pacientiem, kaut par maksu, nebūtu kam palūgt palīdzību.
Veselības ministrija pieteikusi nozares reformas. Raksta, plāno, prognozē, aprēķina. Radīts slimnīcu kartējums, ministrijā to sauc par reformu. Citi tajā saskata vien blāvu “Rīdzenes sarunu” atdarinājumu – tam došu, tam nedošu, tur būs zemākā līmeņa slimnīca ar mazu naudiņu, tur augstāka ar dāsnāku Eiropas finansējumu, jo valdošajiem pietuvinātāka, ne iedzīvotājiem. Kādai tiek nenormāli neproporcionāli daudz. Jā, bet tai vienmēr ticis vairāk. Kaimiņu slimnīca ar saviem pacientiem lai ķepurojas kā māk. Tas, ka tiek radīta negodīga konkurence, kas ar likumu aizliegta kā Latvijā, tā visā Eiropas savienībā, nevienu neinteresē, arī Veselības ministriju nē.
Pieteikta veselības aprūpes finansēšanas reforma. Nevienas reformas pazīmes! Par 1% palielinātais sociālais nodoklis burtiski tracina apzinīgos nodokļu maksātājus, tracina uzņēmējus, kas uztur valsti, taču neatrisina valsts medicīnā neko! 20 gados uzkrātais deficīts ir pārāk liels, lai tajā iemestie 70 – 80 miljoni eiro tiktu pamanīti. Tagad steigā top veselības aprūpes finasēšanas likums. Nu, nu! Vēl rosība ap progresīvo ienākumu nodokli veselības sistēmai par godu. Pajautājiet uzņēmējiem un jēdzīgo algu saņēmējiem, kas pietiekami daudz ir iemaksājuši valsts kasē – uz kuru pusi viņi skatās? Pareizi, vismaz Igaunijas virzienā, kur pārcelt savu ienākumu uzskaiti.
Visgodīgākā būtu budžeta pārdalīšana par labu veselībai uz citu nozaru (lasi – partiju) rēķina vismaz 300 miljonu apmērā. Utopija: neviens nekad šajā politiskajā sistēmā veselības ministrijai tādu summu uz paplātes nepienesīs. Ēnu ekonomikas apkarošana arī izklausās pēc mīta. Bet iztrūkuma lēnu sagrabināšanu līdz 2020., 2021,. utt. gadam Latvijas medicīna sagaidīt vairs nevar. Ja šodien 300 miljonus sistēmā vēl pamanītu, tad rī jau 400 būs par maz. Rindas pie speciālistiem un uz izmeklējumiem nemazinās. Šodien par 500 eiro mēnesī uz rokas neatradīsiet nevienu ķerras stūmēju būvlaukumā, bet valsts turpina tādu algu piedāvāt ārstiem. Darbaspēkam ir tirgus cena, kas strauji kāpj mediķu trūkuma dēļ. Jo lielāks trūkums, jo augstāka cena. Slimnīcām jau nepietiek naudas māsu un ārstu darba samaksai.
Te atveram acis. Atlikusi vēl viena iespēja – brīvais tirgus vismaz daļā ambulatorās medicīnas ar visām no tā izrietošajām pārsvarā labajām sekām. Īstenībā tas jau darbojas. Tur, kur medicīniskos pakalpojumus apmaksā valsts, tie pieejami visiem vienādi, citur tikai par maksu, kas ne katram pa kabatai. Privāti apdrošināti vēl nav visi. Lūk, te ir vieta reformai – obligātajai privātajai veselības apdrošināšanai, iegādājoties apdrošināšanas polisi kādā no konkurējošām apdrošināšanas kompānijām. Polises cena? Tā vistiešāk saistīta ar politisko lēmumu par to, cik lielu un kuru daļu no valsts apmaksāto (patiesībā neapmaksāto) pakalpojumu groza nodot brīvā tirgus pašregulējošajam mehānismam. Var sākt kaut vai ar 10 eiro mēnesī. Zinot, ka vairāk kā trešdaļa darba ņēmēju valstī jau apdrošināti par 80 miljoniem eiro, pārējiem būtu tikai jāsaņemas un kopā ar darba devējiem jāiesaistās. Kaut vai piespiedu brīvprātīgi, taču visiem obligāti gan. Valstij un pašvaldībām jāparūpējas par sociāli aizsargājamām grupām, metodes ir dažādas.
Tiem, kas kliedz, ka tas nav taisnīgi, nav vienlīdzīgi, trūcīgie maksās tikpat, cik bagātie, cērtu uzreiz pretī – tos 300 miljonus, kurus gada laikā no slimnieku makiem, bieziem vai plāniem, izvelk sapuvusī Latvijas medicīnas sistēma kā kādā Āfrikas valstī, to sāpju naudu, ko izmisīgi maksā slimie, lai glābtos no smagām veselības likstām, sadalīt uz visiem vienādi ir nesalīdzināmi godīgāk un taisnīgāk, nekā turpināt šo vājprātu. Tas nav nekāds papildus maksājums, par ko vaimanā šī risinājuma pretinieki. Eiropā to sauc par solidaritāti.
Tiktāl tautas valodā. Tālāk tiem, kas gribētu par to padomāt. Uzskaitīsim ieguvumus no valsts kontrolētas ogligātas privātas veselības apdrošināšnas. Kāpēc privātas? Valsts apdrošinātājam es savu naudu neuzticētu. Tātad labās sekas:
1) solidaritāte iepretim pašreizējai primitīvajai kārtībai, kad slimie, lai nodrošinātu ārstēšanos, no savām kabatām gadā iztērē ap 300 miljoniem eiro;
2) konkurence starp medicīnisko pakalpojumu sniedzējiem, principa “nauda seko pacientam” beidzot reāla ieviešana dzīvē;
3) konkurence starp apdrošinātājiem par klientu piesaisti ar polises cenu un saturu;
4) iespēja valstij regulēt konkurenci un kontrolēt procesu, nosakot, piemēram, apdrošinātāju peļņas griestus un polises ogligāto satura minimumu (līdzīgi kā OCTA);
5) gandrīz izskausta ēnu ekonomika privātajā medicīnā: lai saņemtu atlīdzību, pakalpojums jāreģistrē, no tā arī papildus ienākumi budžetā;
6) krasi samazināts valsts birokrātijas aparāts, kas rēķina tarifus, dala kvotas, plāno un diezgan bezcerīgi prognozē, jo cenu un ārstniecības iestāžu ienākumus nosaka tirgus;
7) radīta caurskatāma un pacientiem saprotama vide – noteiktas pakalpojumu cenas un izvēles iespējas, nevis mājieni par kārtējo aploksni;
8) cenas un kvalitātes līdzsvars, kas ir konkurences neizbēgamas sekas;
9) straujāka medicīnas attīstība, kas ir brīvā tirgus likumsakarīgs rezultāts;
10) darba devējiem papildus iespēja darbinieku motivācijai;
11) iespēja patiesi veicināt veselīgu dzīvesveidu ar apdrošināšanas polišu apmaksas nosacījumiem, piemēram, darba devējam uzliekot lielāku maksājuma daļu smēķējošiem darbiniekiem;
12) precīzāka un motivētāka pakalpojumu sniedzēju kontrole nepamatotu konsultāciju, dublētu izmeklējumu un citu izšķērdību novēršanai privātā apdrošinātāja un tā klientu interesēs.
Un tagad iespējamie trūkumi vai riski:
1) publiskā (valsts) sektora zaudējumi zemās konkurētspējas dēļ tajās medicīnas jomās, kurās privātais sektors rāda augstāku raudzi, tādu nav maz (ar to izskaidrojama milzīgā pretestība no universitātes klīnikām);
2) iespējams, ka ciestu politiķi, ja neprastu sabiedrībai saprotami visu paskaidrot.
Laiks saukt lietas īstajos vārdos – sociālisms ir beidzies, mēs dzīvojam kapitālismā. Un medicīnai tajā ir unikāla vieta, jo tiek dota iespēja kārtībai, kas kalpo vispirms pacientam. Pacients kā klients ir pašā sistēmas centrā.
Ivars Eglītis
Kuldīgas slimnīcas vadītājs