Jaunumi

Pēteris Apinis,
žurnālu World Medical Journal un Latvijas Ārsts galvenais redaktors
Zinātniska informācija ir garlaicīga un nav saderīga ar žurnālistiku
Laba zinātniska informācija ir garlaicīga. Tā nav pieņemama žurnālistikai, publicistikai un sociālajiem tīkliem. Žurnālistikas cikls un zinātnes cikls ir pilnīgi nesaderīgi. Zinātniski pētījumi norisinās ilgu laiku, kas nozīmē, ka jauni notikumi zinātnē top ļoti lēni. 21. gadsimtā visi cilvēki neatkarīgi no savas profesijas tiek pakļauti ātram dzīves tempam, ko saziņā piedāvā sociālo tīklu un interneta vietņu žurnālistika. Cilvēka ierobežotie resursi lasīt un analizēt informācijas pārbagātības laikmetā liek viņam izvēlēties žurnālistiku, nevis zinātni. Pasaules pieredze rāda, ka labas zinātniskas idejas var vieglāk pārdot, ja tās ir publicētas ne tikai zinātniskā rakstā, bet pēc tam pārtulkotas viegli lasāmā un informatīvā tekstā.
Zinātnes lēnais raksturs publiskajā telpā tiek izmantots pret zinātni. Publicists, blogeris vai vienkārši maldinošo ziņu autors ātri rada informāciju, ko zinātnieks ar faktiem mēģina noliegt. Zinātnieka sarežģītos argumentus mūslaiku steigas pārņemtais lasītājs nedzird, tabulas un shēmas nesaprot. Parasti maldinošo ziņu autors diskusijā ar zinātnieku izmanto vienkāršāko diskusijas standartu: “Pats muļķis.”
Zinātne aizņem daudz laika, un katrs zinātnisks atklājums rada jaunus jautājumus. Piemēram, klimata pārmaiņu noliedzēji un vakcinācijas skeptiķi savas šaubu sēklas sēj, balstoties uz zinātnieku pašu atrastajiem papildu jautājumiem. Turklāt šie noliedzēji jau iepriekš paziņo, ka atbildes uz šiem jautājumiem atrast neizdosies.
Kā jau iepriekš rakstīju, medicīnas žurnāli ir ļoti atšķirīgi, lielākā daļa no tiem ir paredzēti rakstītājiem, proti, rakstu autoriem, nevis lasītājiem, proti, praktizējošiem ārstiem. Nopietnos pasaules žurnālos ir iegājusies prakse, ka redaktors uzdod jautājumu sava raksta autoram: “Vai jūs lasītu šo rakstu, ja tas nebūtu jūsu nozarē?”, – un lūdz pašam autoram rakstu pārlasīt ar lasītāja acīm. Tieši autoru sausā zinātniskā valoda un tēmas šaurība ir galvenie argumenti, kāpēc raksta lasītājs reti tiek pāri kopsavilkumam.
Līdz ar to neticami liels medicīnas profesionāļu skaits lasa nevis žurnālus (papīra formātā un digitāli) ārstiem, bet žurnālus (papīra formātā un digitāli) pacientiem vai ideālā gadījumā – literatūras apskatu ārstiem. Tā kā informācija pārliecinoši aiziet no drukātās formas uz digitālo, arvien vairāk medicīnas profesionāļu uzticas medicīnas ziņai interneta resursos, īpaši, ja tā uzrakstīta daudzmaz labā valodā. Kā jau secinājām, ja ziņas autors ir žurnālists, blogeris vai publicists, tad viņa rakstītā medicīnas ziņa nebalstās uz medicīnas zinātni, jo šī medicīnas zinātne viņam ir sveša, garlaicīga un nesaprotama. Medicīnas profesionāļi visā pasaulē ir riska kategorija, kas ir pakļauta nepatiesai informācijai un viltus ziņām. Neskaitot viltus ziņas, kas noteica ASV prezidenta ievēlēšanu, pašlaik vislielākās briesmas no viltus ziņām ir tieši medicīnā un veselības aprūpē.
Sociālo tīklu aktivitātes attiecībā pret veselības aprūpi ir identiskas čipsu ēšanai, uzdzerot kolu. Sociālo tīklu gadījumā tie ir saldie patikšanas klikšķi.
Sociālajos tīklos informācija parasti ir balstīta uz kādu pētījumu, kurš ir vai nav bijis. Spriežot pēc sociālajiem tīkliem, globālos pētniekus visvairāk satrauc šokolādes un kafijas lietošana. Mans kolēģis britu medicīnas žurnālā bija uztaisījis pārskata pētījumu par šīm pseidopētījumu ziņām un apkopojis rezultātus ar atziņu, ka daudz ēst šokolādi un dzert kafiju nozīmē labu seksu līdz 78,5 gadiem.
Nav grūti savākt informāciju Google: kas tad interesē rakstītāju sociālajos tīklos (ko lielākā vai mazākā mērā spiesti izlasīt lasītāji, un tas ir svara zudums, zobu balināšana, grumbu novēršana un atziņa, ka ārsti nevēlas, lai jūs par to zinātu).
Plašajā zinātnes nozarē un informācijas plūsmā 21. gadsimtā veselības zinātnei ir lielāka loma. Veselība ir ļoti personiska cilvēkiem, tāpēc ar stāstu par kādu konkrētu slimību var sasniegt lielāku rezonansi nekā ar konkrētas bankas krahu vai pilsētas varas iestāžu biznesa nedienām. Mūsdienu demokrātija balstās uz tirgus idejām. Tieši ideju dēļ informācijas nesēji sacenšas cerībā, ka auditorija sapratīs labāko ideju un nopirks to.
Medicīnas žurnālists vai medicīnas rakstnieks
Agri vai vēlu medicīnas informācijas sistēmā ienāk profesionālis – cilvēks, kas māk rakstīt. Nereti tas ir žurnālists, kas specializējies medicīnā, bet biežāk – cilvēks, kas ir apveltīts ar labām rakstu mākslas prasmēm. Pērn Pasaules Ārstu asociācijas Ģenerālajā asamblejā, kas notika Čikāgā, bija plaši pārstāvēta ASV Pārtikas un zāļu pārvalde, notika arī daži priekšlasījumi par zāļu un ārstniecības līdzekļu informāciju, kur viena no atziņām bija – starptautiskie farmācijas uzņēmumi ir stipri ne tikai ar pētījumiem, analīzi, mārketingu, noformējumu, drošību, bet arī – ar veiksmīgu medicīnas rakstniecību, ja vien tā to var nosaukt. Šis process pašlaik gan ir plaši attīstījies angliski runājošās zemēs, bet Latvijā tam ir satelīts – medicīnas materiāla tulkotājs latviešu valodā.
Lietošu jēdzienu medicīnas rakstīšana, kas kopumā ietver dažādus darba veidus – klientiem sagatavotus rakstus plašsaziņas līdzekļos, informatīvus materiālus valdības un nozares pārstāvjiem, informatīvus materiālus patērētājiem – konkrētu slimību slimniekiem, viņu radiniekiem vai vienkārši visiem iespējamajiem patērētājiem. Iespējamais patērētāju loks tiek rūpīgi izpētīts un paplašināts (piemēram, pieņēmums, ka 70% cilvēku agri vai vēlu piedzīvo urīna nesaturēšanu un tāpēc 70% iedzīvotāju laikus būtu jāiegādājas autiņbikses). Farmācijas uzņēmumi, medicīnas aparatūras, ierīču un produktu ražotāji, kā arī klīniskās izpētes institūcijas nodarbina medicīnas rakstu autorus, lai sagatavotu normatīvos dokumentus, ko izmanto, lai meklētu pamatojumu zāļu un ierīču iegādei. Medicīnas rakstu autori palīdz ārstiem rakstīt pētījumu rakstus, monogrāfijas un pārskatus par medicīnas tēmām. Medicīnas tālākizglītības iestādes viņus izmanto, lai sagatavotu mācību materiālus un powerpoint uzskates līdzekļus, kurus ārsti un medicīnas profesionāļi izmanto zināšanu papildināšanai un sertifikācijas procesam. Medicīnas rakstu rakstītāji sagatavo mācību materiālus, ziņu tekstus presei un faktu lapas vai tīmekļa vietņu materiālus valsts iestādēm. Medicīnas rakstu autori raksta arī par pētījumu atklājumiem medicīnas žurnālos, tīmekļa vietnēs, sociālajos tīklos, biļetenos, žurnālos, laikrakstos un citos plašsaziņas līdzekļos, kas ietver veselības un medicīnas jautājumus. Ar lielāko varbūtību – ja medicīnas raksts ir labs un viegli lasāms, to radījuši kopā zinātnieks un medicīnas rakstu rakstītājs. Virkne zāļu uzņēmumu pasūta saviem rakstītājiem materiālus ar vairāk vai mazāk caurspīdīgu un pamanāmu medicīnas reklāmu – šādus rakstus tulko dažādu valstu valodās, bet kā autori tiek uzrādīti vietēji ārsti.
Līdzīgi kā iepriekšējā žurnālā runāju par žurnāliem, arī medicīnas rakstu sacerētāji, ja vien nav pilnībā pārdevušies zāļu ražošanas vai tirdzniecības uzņēmumam, ir trīs kungu kalpi.
Mūsdienīgam medicīnas rakstu autoram savā darbā jāapkopo:
(i) medicīnas zināšanas;
(ii) zinātnes vērtības;
(iii) valodu prasmes.
Šīs vērtības ir pretrunīgas. Medicīnas rakstu autoru (tāpat kā medicīnas vēsturnieku, medicīnas valodnieku, medicīnas statistiķi, ārstu – zāļu izplatītāju farmācijas uzņēmumu pārstāvniecībā utt.) kolēģi īsti par savējo neuzskata, jo savējais ir tikai tas, kas reāli strādā ar pacientu. Zinātnes vidū medicīnas rakstu autoriem ir vēl sliktāka publiskā slava, lai gan angļu valodā iznākošo žurnālu rakstus vismaz 30% gadījumu tieši vai netieši radījis medicīnas rakstu autors, vēl sliktāk ir ar žurnālistu un literātu kliķi, kas nudien nekad medicīnas tekstu autoru nepieskaita žurnālistiem vai literātiem.
Par globālu dezinformāciju veselības jomā un spēju atšķirt labu medicīnisku informāciju
Par akadēmiskiem rakstiem un konferenču darbiem globāli izveidojies stereotips, ka šis rakstītais materiāls ir pārlieku biezs, liekvārdīgs un profesionālā žargona pārpilns. Savukārt modernā medicīniskā rakstniecība angļu valodā ir viegla, ar uzsvaru uz skaidrību. Globālie darba devēji meklē rakstītājus, kas var būt tulki starp zinātniekiem un lasītājiem, proti, iztulkot medicīnas pētījumus ārstam, medicīnas profesionālim, politiķim, sponsoram, ierēdnim, pacientam pieejamā valodā, kā arī pielāgot informāciju regulatoru, veselības aprūpes speciālistu, finanšu ieguldītāju auditorijai un arī plašai sabiedrībai. Jāpiebilst, ka šī informācija ir atšķirīga katrai grupai. Medicīnas rakstu autoram ir nepieciešamas labas rakstīšanas prasmes un spēja uzmanību pievērst faktu detaļām un precizitātei, kā arī iespējai redzēt kopsakarības starp idejām un vienkāršot sarežģītu informāciju.
Pērn Associated Press rakstīja, ka ASV Pārtikas un zāļu pārvalde brīdināja “patērētājus izvairīties no 65 viltotiem produktiem, kas internetā reklamēti ar nepatiesiem apgalvojumiem, ka tie var izārstēt, ārstēt, dia­gnosticēt vai novērst vēzi. Visu šo produktu aprakstošie dokumenti bija ar labāku, pilnīgāku valodu, vienkāršāk uztverami un lasītājam draudzīgāki nekā ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes apkopotie zāļu apraksti. Pārtikas un zāļu pārvalde skaidroja, ka šie tīmekļa vietnēs un sociālajos tīklos tirgotie produkti mēdz būt kaitīgi, par tiem cilvēki iztērē naudu, bet cilvēki nesaņem apstiprinātu, efektīvu ārstēšanu.” Palasot ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes brīdinājumus, var atrast informāciju, ka ne tikai Āzijas un Āfrikas valstīs, bet arī Latvijā ir vērojama pro­blēma, ka uztura bagātinātājus, nepārbaudītas zāles un līdzekļus pārdod ārsti savās praksēs, iesaka ārsti praksēs un iesaka ārsti interneta resursos. Salīdzinot – ASV Valsts kases Finanšu noziegumu apkarošanas tīkls (FinCEN) publicēja ziņojumu, rosinot noteikt sankcijas ABLV Bank par naudas atmazgāšanas shēmām. Divas nedēļas pēc šā paziņojuma Latvijas trešā lielākā banka tika slēgta. ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes sniegtā informācija par to, ka Latvijā ārsta praksē tiek tirgoti nelegāli ārstniecības līdzekļi ir ne mazāk smagi apgalvojumi, jo reāli skaidro – cilvēki Latvijā ir apdraudēti.
Mūsdienās ārsta un pacienta informācijas telpa ir pārpilna ar brīnumlīdzekļu aprakstiem, farmācijas konkursiem, atlaižu kartēm, kur bezreceptūras medikamenti saplūdināti vienlaidus ar uztura bagātinātājiem, medicīnas precēm un veselību veicinošiem produktiem, rada informācijas pārslodzi, tāpēc sarežģīti kļuvis atšķirt reālas un viltotas medicīnas ziņas.
Pārmērīgas prasības un faktu pārbaudes trūkums ir kļuvis par normu, īpaši internetā mēģinot palielināt vietnes sasniegto cilvēku skaitu un peļņu un pat ietekmēt politiskos uzskatus. Atšķirt, kura publikācija ir sensacionāla, bet kura uzticama, nav viegli.
Sensacionalizēto ziņu priekšmeti ir tie, kas vispozitīvāk un plašāk tiek reklamēti sociālo tīklu vietnēs, tādējādi iegūstot vairāk uzmanības nekā patiesās ziņas.
Mēģināšu sev uzdot jautājumu, kā tīmeklī diferencēt informāciju un atšķirt vajadzīgo no nevajadzīgās (tas ir būtiski – visu informāciju izlasīt nav iespējams) un apšaubāmo no patiesās (apšaubāmā informācija vienmēr ir ieslēpta lielas patiesas informācijas mērcē).
Labākie raksti un ikdienā nepieciešamā informācija nāk no pieredzējušiem medicīnas rakstītājiem (lai cik tas nebūtu žēl – tā tiešā veidā nenāk no medicīnas zinātniekiem!), kuri izmanto cienījamus avotus (recenzējamus pētījumus, valdības ziņojumus, ekspertu atzinumus) un līdzsvarotu informāciju, prezentējot pētījumu metodoloģiju un mērķus.
Taču tas itin viegli veicams angļu valodā, bet dažās jomās – tikpat kā neiespējami latviešu valodā. Gan ārsts, gan pacients informācijas gadsimtā mēdz doties pie Google ar konkrētu jautājumu, piemēram, artrīts. Google piedāvā 185 tūkstošus informācijas avotu latviešu valodā. Ir pat portāls www.artrits.lv, kas reģistrēts cienījamas farmācijas firmas ofisā. Lielākā daļa rakstu pirmajās desmit lapaspusēs ir godātu ārstu rak­stīti, tiesa, dažos redzams copy-paste rokraksts. Būtiskā īpatnība ir tā, ka šos rakstus lasa kā ārsti, tā pacienti. Pieņemsim, ka puse no šiem rakstiem ir netieša reklāma – raksts par artrītu netieši informē citu ārstu – šis kolēģis ir zinošs, pie viņa var sūtīt pacientu uz konsultāciju, bet pacientam raksts sniegs to pašu informāciju, tikai viņš centīsies tikt uz konsultāciju bez nosūtījuma.
Pirms skatīt jebkuru informāciju par brīnumlīdzekli, brīnummetodi un izciliem rezultātiem, es sev uzdodu jautājumu: vai šis brīnumstāsts neizklausās pārāk labi, lai būtu patiesība? Ja brīnummedicīna, brīnumzāles vai brīnumārstēšana būtu viegli pieejama, kāpēc ikvienam nevajadzētu to izmantot? Un kāpēc šī ziņa netiek publicēta katrā nozīmīgā ziņu izlaidumā? Lasot medicīnisko un veselības informāciju, būtiski saglabāt veselīgu skepsi. Viltotas medicīnas ziņas nereti ir uzrakstītas ļoti pārliecinoši. Tādēļ, pirms ķerties pie jaunas diagnostikas vai ārstēšanas metodes vai līdzekļiem, būtu labi par jautājumu izlasīt ļoti atšķirīgus viedokļus.
Kas ir medicīnisks raksts – kā rakstīt un ko lasīt?
Medicīnisks raksts akadēmiskā formātā sākas ar nosaukumu, kopsavilkumu, kā arī autoru vārdiem un ziņām par autoru. Rak­stam būtu jāatbild uz dažiem jautājumiem:
(i) ko mēs darām, ja mūsu pacientam ir šī slimība (diagnostikas nepieciešamība, rehabilitācijas process, ārstniecības metode utt.)?
(ii) kāpēc mēs izvēlamies šo metodi, un kas tā ir par metodi?
(iii) ko mēs atradām (rezultāti)?
(iv) ko tas viss nozīmē (diskusija)?
Ja raksta autors spēj atbildēt uz šiem jautājumiem, bet raksta lasītājs to visu nolasīt un saprast, raksts ir gatavs un atliek pievienot secinājumus, pateicības, atbalsta materiālus, atsauces, fotogrāfijas (un čeku žurnāliem, kas publikācijas veic par maksu).
Patiesībā ir tā: jo stingrāk žurnāls pieturas pie dzelžainas struktūras, jo mazāk to lasa. Mans ieteikums būtu nedaudz mainīt sistēmu un kārtību. Proti, ja jūs sāksiet ar ziņām par sevi, virsrakstu un kopsavilkumu, var nepietikt spēka rakstam kā tādam. Es iesaku žurnāla rakstu rakstīt zināmā secībā, bet godātajam lasītājam lasīt nedaudz citā secībā, bet lielā mērā pieturoties pie rakstītāja kārtības:
(i) nosakiet savas hipotēzes un mērķus, uzrakstiet tos sev, bet pēc tam tos iekļausiet ievadā;
(ii) sagatavojiet attēlus, tabulas, shēmas (žurnālam Latvijas Ārsts šīs tabulas un shēmas būs latviešu valodā un nederēs kopētas no sveša žurnāla un grāmatas vai vienkārši paķertas no interneta). Visefektīvākais veids, kā piespiest kādam lasīt pētījuma rezultātus, ir ilustrācijas, ieskaitot skaitļus un tabulas. Dati ir raksta virzītājspēks. Parasti tabulas sniedz pētījuma faktiskos rezultātus, bet skaitļus izmanto, lai salīdzinātu eksperimentālos rezultātus ar citu autoru darbu rezultātiem vai ar aprēķinātām teorētiskām vērtībām. Iekļaujiet skaidrus simbolus un datu kopas, kuras pašam autoram un lasītājam ir viegli atšķirt. Vēl viens iemesls – kāpēc sākumā sagatavot tabulas un grafikus, ir pieņēmums, ka tabulām nevajadzētu kopēt tekstā esošu informāciju – autoram vienkārši vajadzēs mazāk rakstīt;
(iii) atlasiet kādus divdesmit, trīsdesmit literatūras avotus, īpaši tos, no kuriem ņemat shēmas un attēlus. Beigās tie kļūs par pamatu atsaucēm;
(iv) aprakstiet metodi vai metodes, kas izmantotas darbā;
(v) aprakstiet rezultātus un uzreiz uzrakstiet diskusijas daļu. Diskusijas daļu noteikti rakstiet, pirms ķeraties pie ievada vai kopsavilkuma ievaddaļā. Man šķiet, ka nav iespējams uzrakstīt kopsavilkumu bez gatavas diskusijas daļas. Savukārt lasītājs vispirms lasa ievadu (kopsavilkumu), bet pēc tam – diskusiju;
(vi) uzrakstiet secinājumus divās versijās – sākotnēji garo versiju, kuru pēc tam noīsiniet par publicējamo. Beigu beigās kodolīgais un skaidrais secinājums būs tas, ko lasīs un atzīs/neatzīs īstie recenzenti;
(vii) rakstiet ievadu, kopsavilkumu, nesiet kolēģiem pārlasīšanai;
(viii) izvēlieties atslēgvārdus, rakstiet pateicības, atsauces un iespējami īsu, pieglaimīgu vēstuli žurnāla redaktoram;
(ix) saīsiniet savu rakstu! Nopietnam, globālam medicīnas zinātnes žurnālam optimāls manuskripta garums ir 15–25 lapaspuses. Nosaukumam būtu jābūt īsam un informatīvam. Kopsavilkumam nevajadzētu pārsniegt 250 vārdus. Ievadam un metožu aprakstam nevajadzētu pārsniegt 1,5–2,5 lapaspuses. Rezultātu un diskusijas daļa varētu būt garāka, bet netiešs ieteikums ir 5–6 lapaspuses. Sūtot starptautiskiem žurnāliem rakstus, katrai tabulai būtu jābūt savā lapaspusē, un optimāls tabulu skaits rakstā ir 3, arī tabulām ar skaitlisku rādītāju apkopojumiem būtu jābūt pa vienai lapaspusē, bet to daudzumam nevajadzētu pārsniegt 6–8. Nerakstiet vairāk par 30 literatūras atsaucēm, jebkura žurnāla redaktoram milzu literatūras saraksts liksies pārspīlēts un aizdomīgs.
Visi lasītāji izlasa ievadu. Ievads ir raksta atslēga
Ievads ir autora iespēja pārliecināt lasītājus, ka viņām jāpatērē laiks, šo rakstu darbu lasot. Ievadam jābūt īsam un jāsastāv no īsiem teikumiem. Ievadam jābūt uzrakstītam labā literārā valodā. Ievadam jāatbild uz šādiem jautājumiem:
(i) kur ir problēma, kas jāatrisina, ko risinājis autors, un kas jāzina lasītājam?
(ii) kādi ir blakus risinājumi un paralēli risinājumi?
(iii) kāpēc autora piedāvātais risinājums ir labs un vislabākais?
(iv) kādi ir risinājuma ierobežojumi (nekautrējoties no politiskiem, finansiāliem, globāliem argumentiem)?
(v) ko esmu sasniedzis, un ko vēl sasniegšu?
Patiesībā pirmais rakstu izlasa redaktors, kuram uz galda tobrīd ir pusmetru augsta ķīpa ar nelasītiem vai nerediģētiem rak­stiem. Redaktors autora rakstu saņem e-pastā, izlasa ievadu (ja ir vairāk laika – arī diskusiju) un tad – no lasītā izdarījis virspusēju secinājumu, rakstu izdrukā vai atstāj e-pastā. Ja atstāj – tas var būt uz ilgu laiku vai pavisam.
Redaktori ievadā ienīst nepareizus citātus ar pārāk daudzām atsaucēm, kas nav saistītas ar darbu, bet īpaši nepiemērotus spriedumus un dižošanos par autora sasniegumiem. Tad redaktors izdara secinājumu, ka autoram nav mērķa. Savukārt autoram ir jāsaprot redaktora sliktā oma un jāraksta ievads kā labākais, ko viņš jebkad uzrakstījis. Tas nozīmē – autoram jābūt kodolīgam un precīzam. Ievads nedrīkst būt vēstures izklāsts, ja vien žurnāls nav Medical History. Vispār nav mērķtiecīgi rakstos iekļaut medicīnas vēsturi, tāpat kā medicīnas vēsturnieki parasti savos rakstos neiekļauj sarežģītas bioķīmiskas un laboratoriskas reakcijas. Garš ievads žurnāla rakstā iznīcina lasītājus.
Ievads jāorganizē virzienā no globālā viedokļa uz konkrēto viedokli, lasītājiem norādot mērķus, kas ir par pamatu šim rakstam.
Būtiski ievadā parādīt tieši raksta un pētniecības stratēģisko mērķi, kas radīts, lai atbildētu uz hipotētisko jautājumu. Nedrīkst atkārtoties, tātad ievads nevar būt diskusija un secinājumi. Visa liekvārdība un superapgalvojumi ievadā, kā “mainīga paradigma”, “globāls pirmatklājums”, parasti samazina lasītāju skaitu.
Nedaudz par ilustrācijām, tabulām un grafikiem medicīnas informācijā
Medicīnas žurnāla vai raksta lasītājs rakstu uztver vienkārši – labi attēli nozīmē, ka autors vēlas, lai raksts tiktu izlasīts. Ja attēli ir miglaini, nesaprotami, pārgudri un bez tulkojuma, lasītāju skaits proporcionāli samazinās vai sasniedz nulles atzīmi. Teksti pie attēliem angļu valodā tiek uztverti nevis kā atzinība autora valodu zināšanām, bet drīzāk kā autora nespēja pašam šos uzrak­stus iztulkot vai kā vīzdegunīga attieksme pret lasītāju. Uzraksti pie attēliem profesionālā specialitātes slengā ir viens no galvenajiem iemesliem tālāk pat neizskatīt jautājumu par raksta lasīšanu.
Autoriem pirms rakstu darbu sākšanas ir kārtīgi jāiepazīstas ar to žurnālu, kuram raksts paredzēts. Nosūtīt rakstu ar citādu uzbūvi un citādu noformējumu žurnālam parasti nozīmē aizvainot redakciju, bet vēlāk – netieši arī lasītāju. Vajadzētu vismaz iepriekš apskatīties – vai žurnāls ir krāsains vai melnbalts.
Nekad neiekļaujiet savā rakstā garas tabulas ar sīku, detalizētu informāciju (visu baktēriju sarakstu, visu pacientu uzskaitījumu, kur tabulā atšķirības būs daži krustiņi atsevišķiem pacientiem, kas, iespējams, ir svarīgi jums, bet ne lasītājam). Tabulas, kurās ir vairāk par 10 iedaļām/ailēm, netiek lasītas gandrīz nekad. Jūs varat to iekļaut kā papildu materiālu, kas pieejams konkrētā interneta vietnē (žurnāls Latvijas Ārsts piedāvā ievietot papildu materiālus savā mājaslapā, uz konkrēto vietni novirzot ar kvadrātkodu (QR kodu)).
Visā pasaulē ārsti žurnālos, estētisku vai māksliniecisku izpausmju vadīti, cenšas publicēt medikamentu izvērstas formulas un ķīmisko savienojumu struktūrformulas. Tas parasti liek domāt, ka arī autoram šī lieta ir pilnīgi neskaidra. Daudzos rakstos, īpaši epidemioloģiskos pētījumos, tiek veikts salīdzinājums ar daudziem skaitļiem. Piemēram, grafiks, kurā saslimstība mainās daudzu gadu garumā visās Eiropas valstīs, un grafika mudžeklim izsekot ir neiespējami. Uzskatāmi ir grafiki ar trim, četrām salīdzinošām līknēm, piemēram, Latvijas rādītāji salīdzināti ar pārējām Baltijas valstīm un ES vidējo skaitli.
Krāsaini grafiki ir grūti nolasāmi, ja tajos ir vairāk nekā piecas krāsas. Melnbaltās tabulās un grafikos nav nolasāmi vairāk par trim melnās krāsas blīvumiem vai līniju dažādību. Protams, var likt punktētas, raustītas līnijas un dzeloņdrātīm līdzīgas līnijas, bet lasītājam tas sagādās pilnīgi nevajadzīgas uztveres problēmas, tādēļ jāpārdomā, kā šādas lietas atspoguļot atsevišķos grafikos un tabulās. Vispār mans ieteikums – izmantojiet histogrammas, tās būs vieglāk uztveramas.
Īsumā par metodes aprakstu
Metodes apraksts ir neliels konspekts par to – kā problēma ir pētīta. Ja rakstā ir piedāvāta jauna metode, nāksies iekļaut detalizētu informāciju, lai zinošs lasītājs varētu reproducēt eksperimentu. Patiesībā par metodi izlasa tikai tās pašas specialitātes tieši vai netieši konkurējošs zinātnieks. Tieši metodes aprakstu konkurenti vislabprātāk publiski apstrīd. Ja metode ir jau iepriekš aprobēta un labi pazīstama, to aprakstīt ir visai muļķīgi. Daudz efektīvākas ir korektas atsauces un labs kopsavilkums.
Metodes aprakstā parasti ir jāidentificē ķīmiskās vielas, un rakstā nebūtu labi izmantot patentētus nosaukumus un nenosakāmus savienojumus. Attiecībā uz ķimikālijām būtu labi izmantot Starptautiskās Tīrās un lietišķās ķīmijas savienības (IUPAC) konvencijas un IUPAC-IUB apvienotās bioķīmiskās nomenklatūras komisijas oficiālās rekomendācijas. Attiecībā uz sugām būtu jāizmanto taksonomiskā nomenklatūra, rakstot kursīvā. Attiecībā uz mērvienībām būtu mērķtiecīgi sekot Starptautiskajai mērvienību sistēmai (SI).
Tieši metodoloģijas sadaļa dažādiem žurnāliem un digitāliem informācijas nesējiem ļoti atšķiras, un pirms raksta gatavošanas nāktos iepazīties ar spēles noteikumiem. Jebkurā gadījumā metodes sadaļā jāizvairās no komentāru, rezultātu un diskusiju pievienošanas.
Daži ieteikumi par rezultātu aprakstu
Rezultātu aprakstā autors sniedz atbildi uz jautājumiem – ko viņš ir atradis vai atklājis un vai vispār viņš kaut ko ir atradis vai atklājis. Katrā ziņā tieši rezultāti kļūst par pamatu diskusijai. Datus būtu labi publicēt loģiskā secībā, kas to skaidro, nevis sarežģī. Būtu labi tos rakstīt tādā pašā secībā, kā norādīts metožu sadaļā. Rezultātu sadaļā nedrīkst iekļaut atsauces, šeit autors iesniedz savus rezultātus, nevis svešus. Izmantojot statistiku, derētu lietot atbilstošus parametrus, piemēram, vidējā un standartnovirze: 44% (± 3); vidējais un starpprocentu diapazons: 7 gadi (4,5–9,5 gadi).
Ar vidējo un standarta novirzi būtu jāziņo par normāli sadalītiem datiem, bet ar mediānas un starpprocentu diapazonu – par nestabilajiem datiem.
Skaitļos būtu labi izmatot divus, trīs nozīmīgus ciparus, ja vien nav būtiska precīzāka informācija: 3,19, nevis 3,18876484.
Nebūtu labi izmantot procentus skaitliski maziem paraugiem, piemēram, vienu no trim nevajadzētu aizstāt ar 33%.
Diskusija
Diskusija ir skaidra atbilde uz rezultātiem vai noliegums. Diskusija ir svarīgākā raksta sadaļa. Diskusija ir iespēja pārdot datus. No pasaules citējamos žurnālos noraidītajiem rakstiem 80% gadījumu vāja ir diskusijas daļa.
Diskusijas pamats ir rezultātu salīdzinājums ar citiem rezultātiem, bet diskusijā autoram jāpārliecina lasītājs, ka rezultāts ir konvertējams, pareizs un labs. Tas jāpanāk bez sānsoļiem citos lauciņos – apgalvojumiem vai pieņēmumiem, kas neattiecas uz rezultātiem vai nav tajos balstīti. Diskusijā nav prātīgi lietot nespecifiskus apgalvojumus, piemēram, “zemāka temperatūra”, “augstāka likme”, “vissvarīgākais”, “nenozīmīgi”. Spekulācijas par iespējamām interpretācijām ir gandrīz visos zinātniskos rakstos, bet šīm interpretācijām jāsakņojas faktos, nevis iztēlē. Mērķtiecīgi diskusijā katru jautājumu saskaņot ar mērķiem, kas ierakstīti ievadā un kopsavilkumā. Vajadzētu vienmēr pieturēties pie sistēmas atbildēt uz jautājumiem:
(i) vai dati apstiprina hipotēzi?
(ii) vai rezultāti atbilst, neatbilst vai ir līdzīgi citu pētnieku rezultātiem?
(iii) kāpēc rezultāti bija negaidīti?
(iv) kā vēl varētu interpretēt rezultātus?
(v) kādi papildu pētījumi, eksperimenti, simulācijas, atvasinājumi nepieciešami?
(vi) kas jauns?
Noslēgumā – raksta virsraksts jeb – kas vispār liek apstāties pie raksta, pāršķirstot žurnālu
Liela daļa nopietnu medicīnas žurnālu saturu publicē uz 1. vāka. Raksta virsraksts parādās uz žurnāla vāka saturā un pievērš uzmanību ar lakonismu, būtiskajiem vārdiem un autoru uzvārdiem. Raksta virsrakstu lasītājs izlasa tad, kad saņem žurnālu, un viņam no šī virsraksta ir jāsaprot, kāds raksts ir īpašs. Patiesībā tā ir autora pirmā un, iespējams, vienīgā iespēja piesaistīt lasītāja uzmanību. Medicīnas žurnālu vidē mēdz teikt, ka raksta virsrakstu pirmie ierauga redaktors un prokurors. Raksta lasītāji ir potenciālie autori, kuri, iespējams, pēc tam citēs autora rakstu, bet tikai tad, ja viņu pirmais iespaids būs gana spēcīgs un paliekošs.
Visas pasaules ārsti slīkst publikācijās un rakstveida informācijas plūdos, nevienam lasītājam nav laika izlasīt visus interesējošos zinātniskos darbus, parasti pat arī vienu rakstu no sākuma līdz beigām. Lasīšanas izvēle ir selektīva, bet izvēle parasti nāk no raksta virsraksta.
Žurnāla recenzentiem parasti nav laika skaitļiem un tabulām, bet viņi allaž pārbaudīs, vai virsraksts ir specifisks un vai tas atspoguļo manuskripta saturu. Lielākā daļa recenzentu labo raksta virsrakstu, turklāt – recenzentiem nekad nav kopēja viedokļa. Redaktori ienīst virsrakstus, kam nav jēgas vai kas nenes būtisku informāciju. Virsrak­stam jābūt informatīvam, kodolīgam, skaidram, aprakstošam un iespējami īsam. Jāizvairās no profesionālā žargona, slenga, abreviatūrām, pēc iespējas arī no akronīmiem, kā arī tādiem vārdiem kā provizorisks, paradigma u.tml. Autoram ir jāatlicina laiks un jāpadomā par labu virsrakstu jeb nosaukumu rakstam. Autoram tas jāapspriež ne vien ar līdzautoriem, bet vislabāk ar medicīnas rakstītājiem vai pazīstamu redaktoru.

Ronalds Mačuks,
Dr.med., onkoloģijas ginekologs, ginekologs, dzemdību speciālists,
Onkoklīnika, RSU Ginekoloģijas un dzemdniecības katedra

Pēc Padomju Savienības sabrukuma atjaunotajā Latvijā organizētais
dzemdes kakla vēža skrīnings no jauna tika ieviests 2009. gada septembrī.
Pavisam drīz apritēs 10 gadi.

Klasiski, ieviešot kādu skrīninga pro­grammu, būtu jāpalielinās diagnosticēto patoloģiju skaitam ar sekojošu kritumu nākamo gadu laikā.
Dzemdes kakla vēža gadījumā šāds saslimstības kāpums vēl nav noticis, un rādītāji ir samērā stabili – kopš skrīninga ieviešanas katru gadu tiek diagnosticēti 230–270 jauni saslimšanas gadījumi. Katru gadu Latvijā no dzemdes kakla vēža ir nomirušas 111–142 sievietes. Attīstītajās Eiropas valstīs saslimstība un mirstība no dzemdes kakla vēža ir daudzkārt zemāka, priekšgalā izvirzoties Islandei, Šveicei un Somijai.
Dzemdes kakla vēža gadījumā ir garš priekšvēža periods ar tā sauktajām dzemdes kakla intraepiteliālajām neoplāzijām, pēc smaguma tās iedalās 3 grupās, kuras var ļoti veiksmīgi izārstēt un tādējādi neļaut nemaz izveidoties dzemdes kakla vēzim. Šis periods no inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusu līdz dzemdes kakla vēzim ilgst 10–15 gadus.
Esošā Latvijā apstiprinātā dzemdes kakla vēža skrīninga programma paredz veikt izmeklējumu no 25 līdz 70 gadu vecumam ik pēc 3 gadiem. 10–15 gadu laikā sievietei, atsaucoties uz uzaicinājuma vēstulēm, analīzes tiek paņemtas 3–5 reizes, kas ļauj diagnosticēt dzemdes kakla priekšvēža stāvokļus, pirms ir attīstījies dzemdes kakla vēzis. Šāda vairāku analīžu veikšana arī mazina pašas citoloģiskās analīzes iespējamās neprecizitātes – ja arī vienā analīzē netiek pamanītas šūnas ar kodolu atipiju, tad tās konstatēs kādā no nākamajiem izmeklējumiem.
No Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) datiem ir zināms, ka atsaucība uz uzaicinājuma vēstulēm ir 25–34,5% robežās, un šie dati ir uzskatāmi par diezgan precīziem, jo, apmeklējot ginekologu arī privātajā sektorā, parasti sievietes izmanto šo iespēju nemaksāt par pašu valsts apmaksāto analīzi. Atliek neliela daļa sieviešu, kas pašas par saviem līdzekļiem izvēlās veikt analīzes biežāk, rezultātā šīm sievietēm netiek izsūtītas uzaicinājuma vēstules. Vēl nedaudz rezultātus var ietekmēt tas, ka uzaicinājuma vēstule nenonāk līdz sievietei, kad atšķiras sievietes faktiskā un deklarētā dzīvesvieta. Šādās situācijās parasti ginekologs vaicā, vai paciente ir saņēmusi uzaicinājuma vēstuli, un, ja vēstule trīs gadu laikā nav saņemta, tad vizītes laikā ārsts vai māsiņa sazinās ar NVD un saņem uzaicinājuma vēstules numuru, rezultātā dati par pacienti atkal nonāk SPKC datu bāzē.
Viss liecina par to, ka Latvijā ir nepie­tiekama skrīninga populācijas aptvere. Pēc vairāku zinātnieku aprēķiniem, minimālā nepieciešamā aptvere, lai skrīnings sniegtu savu rezultātu, ir vismaz 80%. Atsevišķi autori atkāpjas līdz skaitlim 70%, bet attīstīto valstu piemēri rāda, ka tam būtu jābūt ap 90% un vairāk.
Jautājums, ar ko atšķiras Somija, Islande un Šveice no Latvijas? Tā nav tikai materiālā labklājība. Šajā situācijā saskatu nelabvēlīgo Padomju Savienības mantojumu, kas ir dziļi iesakņojies daļā sabiedrības, – ka valsts par viņiem parūpēsies smagas saslimšanas gadījumā. Lai mainītu nācijas apziņu, ir nepieciešams laiks. Šajā gadījumā tiešām ir runa par lielu populācijas daļu, ja katru gadu atsaucas, piemēram, 35% adresātu no vidēji 200 tūkstošiem izsūtīto uzaicinājuma vēstuļu uz dzemdes kakla vēža skrīningu. Kopumā tie ir trīs tādi apļi jeb raundi, jo uz skrīningu aicina ik pēc 3 gadiem, un cikls atkal atkārtojas. Tas nozīmē, ka skrīningu neapmeklē aptuveni 140 tūkstoši, reizināti ar 3, sieviešu vecumā no 25 līdz 70 gadiem. Šāda skrīninga programma nav izmaksu efektīva, un mēs to turpinām no 2009. gada. Tās ir milzīgas izmaksas Latvijas veselības aprūpes budžetam. Vienas vēstules sagatavošanas un izsūtīšanas izmaksas nedaudz pārsniedz vienu eiro. Pēc tam vēl ir pašu analīžu izmaksas, un rezultātā mēs katru gadu redzam statistiku par vidēji 40% ielaistu dzemdes kakla vēža gadījumu.
Latvijā ir salīdzinoši augsta mirstība no dzemdes kakla vēža, bet ne sliktās ārstēšanas dēļ. Esmu pilnīgi drošs, ka mūsu speciālisti ir ļoti augstas kvalifikācijas, un dažkārt dzemdes kakla vēža pacientes saņem pat pārlieku agresīvu terapiju. Problēma ir vēža stadiju sadalījumā – mums ir ļoti daudz ielaisto gadījumu, kad pacientes vairs nav iespējams operēt un ir jānozīmē kombinēta staru un ķīmijterapija. Laikus nedia­gnosticēts audzējs izplatās ārpus dzemdes kakla un infiltrē parametrija audus, un tālāk izplatās līdz iegurņa sienai. Tikai šajā 3. stadijā paciente sāk just sāpes un parādās tūska kājās. Ļoti raksturīga slimības izpausme ir kontaktasiņošana pēc dzimumattiecībām. Šīs pacientes parasti tiek diagnosticētas agrīnākās stadijās. Arī šie un pēc būtības visi dzemdes kakla vēža gadījumi tiek atklāti novēloti, arī pašās agrīnākajās stadijās, jo ir pagājis ilgs priekšvēža etaps.
No saviem kolēģiem Rietumeiropā esmu dzirdējis to, ka jaunie speciālisti nevar apgūt ķirurģiskās iemaņas, jo šajās valstīs nav šo ielaisto stadiju un te ir runa par audzējiem IB stadijā.
Problēma ir tā, ka, neveicot būtiskas izmaiņas skrīninga programmā, šajā, nākamajā un aiznākamajā gadā, un arī nākamajos 10 gados tiks diagnosticēts tieši tāds pats skaits dzemdes kakla vēža gadījumu un mirs vidēji 10 sievietes mēnesī no slimības, kuru var pilnībā izskaust.
Ir nepieciešamas steidzamas pārmaiņas jau šodien, lai situācija būtu kaut nedaudz labāka pēc pieciem gadiem.
Man ir priekšlikums atgriezties pie zināmās, jau iepriekš eksistējušās pieejas, kuru var definēt kā radikālu – būtu jāatgriežas pie obligātā skrīninga apmeklējuma. Protams, ar nelielām korekcijām mūsdienīgā izpildījumā. Tas noteikti nevar tikt vulgāri uzspiests, ir jāparedz juridiski korekta atteikuma forma, kurā iedzīvotāji var brīvi ar savu parakstu apliecināt, ka viņi atsakās no šādas skrīninga programmas. Turklāt šādu obligāto apmeklējumu un atteikumus vajadzētu paredzēt visām šobrīd Latvijā apstiprinātajām skrīninga programmām: dzemdes kakla, krūts un kolorektālā vēža skrīninga programmai. Atteikuma forma paredzētu to, ka cilvēks ir sapratis, kāpēc ir nepieciešama šāda skrīninga pro­gramma, un viņš atsakās no šiem izmeklējumiem, un saslimšanas gadījumā ar konkrēto onkoloģisko slimību viņš ir gatavs pats pilnībā segt ar ārstēšanu saistītās izmaksas. Šādu atteikuma formu vajadzētu aizpildīt, piemēram, pie sava ģimenes ārsta, kas to pēc tam ieskenē E-veselības datu bāzē. Šāda atteikuma forma paver plašas iespējas cilvēkam atteikties no kāda atsevišķa, viņaprāt, neētiska vai neestētiska izmeklējuma, bet turpināt apmeklēt, piemēram, krūts vēža un/vai dzemdes kakla vēža skrīningu. Tāpat arī ir jāparedz, ka cilvēks var pārdomāt savu rīcību un atsākt apmeklēt skrīningu, bet tad, lai dzēstu no E-veselības datu bāzes šo atteikumu, būtu jāapmeklē konkrētais speciālists atkarībā no atteiktās skrīninga programmas – mamologs, ginekologs vai abdominālais ķirurgs. Pie konkrētā speciālista būtu jāveic attiecīgie izmeklējumi, pēc kā tad tiktu dzēsta šī atzīme.
Protams, ja arī cilvēks saslims ar konkrēto onkoloģisko slimību un viņam datu bāzē būs iesniegta atteikuma forma konkrētai skrīninga programmai, tāpat tiks sniegta palīdzība. Bet šāda sakārtota sistēma liks katram padomāt, pirms viņš to parakstīs. Šāda sistēma pilnīgi noteikti palielinātu skrīninga populācijas aptveri. Turklāt šī kārtība neradīs izmisumu apzinīgo cilvēku vidū. Sašutums būs vērojams tieši starp mazāk apzinīgajiem iedzīvotājiem, kas tāpat šobrīd neapmeklē skrīningus. Un tam varētu būt arī psiholoģisks efekts, ja 90% un vairāk sabiedrības apmeklēs skrīninga pro­grammas, tad tas radīs papildu spiedienu uz atlikušajiem, kas spītīgi bez jebkādiem argumentiem pieturas pie savas taisnības.
Pēdējā Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas sanāksmē uzdevu auditorijai jautājumu, cik cilvēku būtu par un cik pret šādu kārtību.
Visa auditorija ar atsevišķiem izņēmumiem bija vienisprātis, ka priekšlikums nav cieņu aizskarošs un saglabā indivīda tiesības, bet bija arī aptuveni 10 ģimenes ārstu, kas pacēla roku, apgalvojot, ka priekšlikums nav korekts, ka demokrātiskā valstī tas nav pieļaujams. Šajā gadījumā man gribas argumentēt, ka tās ir arī manas tiesības, jo tiek bezjēdzīgi tērēta mana nodokļos nomaksātā nauda – tiek tērēts par uzaicinājuma vēstulēm, kuras turpina sūtīt vieniem un tiem pašiem cilvēkiem desmit un vairāk gadu garumā, kas atļaujas tās pilnībā ignorēt, tiek tērēta mana nauda par ļoti dārgu staru un ķīmijterapiju. Un rezultātā mēs redzam, ka tāpat aptuveni 40% sieviešu nomirst no šīs slimības, lai gan ir iztērēta nauda dārgai ārstēšanai – viņas nav izdevies izārstēt, mēs esam zaudējuši sabiedrības locekli, kas varētu mūsu valstī turpināt maksāt nodokļus, jo pēdējos 10 gados 103–130 sievietēm katru gadu dzemdes kakla vēzis ir diagnosticēts vecumā līdz 50 gadiem.
Par šādu piespiedu/brīvprātīgu skrīninga apmeklējumu esmu jau vairākkārt runājis ar saviem kolēģiem onkologiem, un visi ir līdzīgās domās, ka esošajā izpildījumā skrīninga programmas nav efektīvas un ir atbalstāma šādas sistēmas ieviešana.
Jautājums, vai tāds risinājums ir nepieciešams mūžīgi. Droši vien, ka ne. Šādu nostāju vismaz emocionāli ir vieglāk pieņemt. Bet noteikti to varētu sākotnēji ieviest uz 5 vai 10 gadiem, lai redzētu pirmās izmaiņas.
Vai, aktualizējot un diskutējot par šādu modeli, plašākā sabiedrībā varētu gūt atbalstu? Noteikti ne, jo mēs zinām, ka 65–70% neapmeklē dzemdes kakla vēža skrīningu, 65% neapmeklē mamogrāfijas skrīningu un 90% mērķpopulācijas neapmeklē kolorektālā vēža skrīningu. Vai mēs varam gaidīt, ka šāds modelis apmierinās visus ārstus? Arī ne, bet vairākums speciālistu to atbalstīs, jo pretargumentu ir maz.

Pēteris Apinis, žurnālu World Medical Journal un Latvijas Ārsts galvenais redaktors
Otro apskatu par medicīnas žurnāliem sākšu ar nelielu atkārtošanos, bet no cita skatpunkta. Par medicīnas zinātniskiem žurnāliem mēs varam runāt, sākot no 17. gadsimta. Vecākais periodiskais zinātniskais žurnāls, kas ir saglabājies bibliotēkās, ir franču Le journal des Sçavans (zinātnieku žurnāls), kas 1665. gadā sāka iznākt Francijā, bet vecāko periodisko medicīnas zinātnisko žurnālu Nouvelles decouvertes sur toutes les parties de la médecine (jauni atklājumi visās medicīnas jomās) 1684. gadā sāka izdot franču ķirurgs Nikolā Blenji. Šim žurnālam ir vēl kāda būtiska iezīme – tas ļoti ātri kļuva internacionāls, jo tika tulkots vācu valodā un šādā formā izdots Ženēvā un Hamburgā.
Šiem gadskaitļiem un apgalvojumiem uz vārda ticēt nevar, jo zināms periodiskums ir bijis arī grāmatām līdzīgiem izdevumiem jau iepriekš gan Francijā, gan pašreizējās Itālijas teritorijā, turklāt ķīniešu mediķi apgalvo, ka jau krietni iepriekš medicīnas žurnālus viņi izdevuši hieroglifos. Diemžēl es nevaru to pārbaudīt, bet ticamas atsauces Eiropas literatūrā šiem apgalvojumiem atradis neesmu.
Lai vienotos par to, ko mēs saucam par medicīnas žurnālu šī raksta izpratnē, es pieturēšos pie šādām pazīmēm:
(i) periodiskums ne mazāk kā reizi gadā;
(ii) redakcijas kolēģija no medicīnas zinātniekiem un/vai praktiķiem;
(iii) piekrišana vai disputs ar citiem medicīnas zinātnes avotiem, atsauces;
(iv) autori ir reāli un identificējami (nav anonīmas informācijas);
(v) izdevēji ir reāli un identificējami;
(vi) žurnāls ir pieejams ilglaicīgi – tas nonāk atbilstošās bibliotēkās vai interneta resursos.
Bet atgriezīsimies vēsturē. Līdz 17. gadsimtam galvenais informācijas nodošanas paņēmiens medicīnas zinātnē bija zinātniskas tikšanās un disputi, kurus tad klausījās arī studenti un citi kolēģi. Līdz ar medicīnas žurnālu parādīšanos sāka vairoties arī medicīnas specialitātes, un par galveno pazīmi jaunai specialitātei (arī apakšspecialitātei, metodei) kļuva jauns medicīnas žurnāls vai mūsdienās – žurnālam analogs elektronisks informācijas nesējs. Vispārējie medicīnas žurnāli dažādās Eiropas tautu valodās parādījās 18. gadsimta beigās (1781. gadā Anglijā The London Medical And Physical Journal, 1792. gadā Krievijā Санкт-Петербургские врачебные ведомости, 1793. gadā Vācijā Medicinisch-chirurgische Zeitung), tiesа, visi bija vispārēji medicīnas žurnāli.
Medicīnas žurnālu attīstību 19. gadsimtā noteica piederība augstskolai vai ģeogrāfiskam kopumam – valstij, pilsētai, lielai slimnīcai. Tieši 19. gadsimtā radās viedoklis, ka neatņemama augstskolas darbības joma ir gaismas nešana ar rakstītu vārdu. Tamdēļ visas augstskolas, kurās tika apmācīti ārsti, uzskatīja par savu pienākumu izdot savu žurnālu vai žurnāla atavismu – zinātnisku rakstu krājumu.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā žurnālu skaitu pavairoja specialitāšu žurnālu parādīšanās, sākotnēji vācu, angļu un franču valodās, bet vēlāk gandrīz visu lielāko Eiropas tautu valodās. Bet, jau sākot ar 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, parādījās žurnāli apakšspecialitātēs.
Zinātnisko un medicīnisko žurnālu izaugsme bija eksponenciāla līdz 20. gadsimta 80.–90. gadiem, kamēr visu izdošanas jaudu noteica galvenokārt ekonomiskie faktori. Ar pareizu biznesa plānu medicīnas žurnāli bija komerciāli izdevīgi, un kā kvazimonopolistes bagātas un ietekmīgas kļuva atsevišķu medicīnas žurnālu izdevēju kompānijas. Galvenais biznesa modelis līdz pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem pasaulē bija abonementu pārdošana medicīnas iestādēm, kuras tad žurnālus izplatīja ārstiem vai nokrāva bibliotēkās. Astoņdesmito un deviņdesmito gadu medicīnas žurnālu pasaule kļuva par fundamentālu biznesu zinātnes izplatīšanas jomā. Teikšu uzreiz – šajā gadu tūkstotī galvenais žurnālu biznesa modelis ir jaukts fondu, reklāmas un īpašnieka (augstskolas, slimnīcas) finansējums, mazāk koncentrējoties uz ienākumiem, žurnālu jebkādā veidā pārdodot.
Kāpēc pasaule mainījās tieši šajā laikā? Trīs iemeslu dēļ:
(i) notika zinātnes centralizācija, pārejot uz angļu valodu, līdz ar to samazinot dažādās valodās iznākošo žurnālu un vienlaikus – citu valodu zinātnes izplatīšanas biznesa lomu (izņēmums ir ķīniešu valoda, kas medicīnas žurnālu izdevējdarbībā strauji paplašina savu klātbūtni);
(ii) elektronisko žurnālu izdošana izrādījās neticami vienkārša, un jauna žurnāla izdošanas izmaksas bija daudz mazākas;
(iii) publiskajā telpā arvien grūtāk bija noteikt informācijas ticamību, jo informācijas vienkārši bija par daudz, īpaši elektroniskajā vidē.
Medicīnas žurnāli ir atšķirīgi, jo viņiem visiem ir četras galvenās pastāvēšanas grūtības, kuras ir jāpārvar eksistencei:
(i) vajadzīgs lasītājs;
(ii) vajadzīgs autors;
(iii) vajadzīgs eksperts (redaktors, redakcijas kolēģija, recenzenti);
(iv) vajadzīga nauda izdošanai.
Līdz ar to, sākot no 19. gadsimta vidus, žurnāli allaž centušies būt kas vairāk par zinātņu publicēšanas vāciņiem. Medicīnas žurnāli, kas izturējuši laika pārbaudi, ir ne tikai zinātniski, bet arī ir:
(i) izglītojoši;
(ii) izklaidējoši;
(iii) kampaņojoši;
(iv) noteiktām akadēmiskām aprindām forumu veidojoši. Šo es vēlos paskaidrot – netieši visi medicīnas žurnāli ir noteiktu medicīnas aprindu veidoti vai pakļāvušies zināmām medicīnas aprindām pēc teritoriālā, administratīvā vai akadēmiskā principa. Parasti ļaužu grupa, kurai ir ietekme vai vismaz pretenzijas uz ietekmi visā medicīnā vai vismaz savā nozarē, meklē forumu, kas ļauj savu viedokli paplašināt, un žurnāls vai žurnālam līdzīgs elektronisks informācijas nesējs ir veiksmīgākā šāda foruma forma.
Šeit jāsaka, ka vienmēr šim forumam ir arī atgriezeniska saite. Ļoti bieži tieši žurnāli vada notikumus medicīnas kopienās, organizē konferences, domu apmaiņas, izceļ medicīnas jomas līderus, bet tieši tikpat bieži šie žurnāli vienkārši atspoguļo domas virzību vai vienkārši notikumus kopienās. Īsāk – nav jēga “pārgriezt lentīti” slimnīcā, operāciju blokā vai laboratorijā, ja šī lentītes pārgriešana netiek atspoguļota žurnālā, un otrādi – nav jēga žurnālam, ja tas nav informēts par šīs “lentītes pārgriešanu”.
Mūsdienās daudzi medicīnas žurnāli var atļauties būt par vienīgo vilni, kas ir priekšā citiem viļņiem, kas cenšas šo vilni vadīt. Tātad, ja asociācija, medicīnas interešu grupa vai akadēmisku ļaužu kopums rada žurnālu, tas agri vai vēlu iesaistās šīs asociācijas vai ļaužu kopuma vadības procesos. Tai pašā laikā ilglaicīgi spēj pastāvēt mazāk par 1% šādu ļaužu kopumu izveidotu žurnālu.
Katram medicīnas žurnālam pasaulē (es tam ticu) ir savas vērtības, lai gan vērtības, uz kurām balstās medicīnas žurnāli, drīzāk ir netiešas, nevis skaidras. Analoģiski Paula Stradiņa tēzei, ka medicīna ir zinātne, māksla un amats, medicīnas žurnāls ir medicīna, zinātne un žurnālistika. Zinātnei un žurnālistikai ir divas pamatvērtības – publicēšana un debates.
Tātad mūsdienīgā medicīnas žurnālā saplūst:
(i) medicīnas vērtības;
(ii) zinātnes vērtības;
(ii) žurnālistikas vērtības.
Parasti šīs vērtības ir pretrunīgas. Piemēram, medicīnas vērtības lielā mērā balstās uz nekaitēšanas principu, uz gaidīšanu līdz spēcīgākiem pierādījumiem, kas nekādi nav zinātnes vai žurnālistikas vērtības.
Medicīnas žurnālu kā tādu sabiedrība neuztver kā žurnālu (kurš bez ārstiem zina žurnālu Latvijas Ārsts, kas gandrīz 30 gadus informatīvi ir jomas pilnīgākais izdevums Latvijā?). Medicīnas žurnālu kā savējo neuztver zinātņu pasaule, kas dzīvo savā daudz zinātniskākā un šaurākā telpā, un galu galā medicīnas žurnālu līdz galam neuztver arī ārsti, jo viņi savā būtībā baidās no visām medicīnas nozarēm, kas viņiem ir mazāk zināmas (piemēram, psihiatri nesaprot patologus un otrādi).
No zinātnieku viedokļa tieši medicīnas žurnāli ir daļa no tās nezinātnes, kas veicina ārstēšanu, proti, piešķir diagnostikas, ārstēšanas vai rehabilitācijas metodēm anatomisku, fizioloģisku vai bioķīmisku jēgu, nepieprasot to līdz galam pierādīt vai pienācīgi novērtēt praksē. Ķirurģijā un rehabilitācijā ir labi zināma atziņa, ka atsevišķas metodes vislabākos rezultātus sasniedz autora izpildījumā. Savulaik Padomju Savienībā bija izstrādāti vismaz seši ārējās fiksācijas aparātu, no kuriem Latvijā vislabāk zināmi ir Kalnbērza aparāts un Iļizarova aparāts. Tolaik arī zinātniskās publikācijas sniedza pārliecinošus pierādījumus osteosintēzei ar ārējo fiksāciju, taču žurnālos, ko kontrolēja šo ārējās fiksācijas izstrādātāju zinātniskās iestādes, bija visai pretrunīgs viedoklis – kurš no aparātiem ir labāks slimnieku ārstēšanā. Šo rindu autoram ir bijusi iespēja rediģēt rakstus ar pilnīgi pretējiem pētījumu rezultātiem.
Kopš tā laika, kad British Medical Journal pārgāja uz nejaušinātu kontrolētu pētījumu prioritarizēšanu un šo praksi lēnām pārņēma visi nopietnie medicīnas zinātnes žurnāli, publicēto pētījumu metožu izvērtējuma stingrība ir uzlabojusies.
Tātad – no zinātnieku viedokļa medicīnas žurnālos publicētā zinātne biežāk ir slikta zinātne. Medicīnas biologi, mikrobiologi, virusologi un ķīmiķi nomaldās medicīnas žurnālu lietišķajā zinātnē, īpaši slimības gadījumu aprakstos, kas reti dod pārliecinošus secinājumus kontroles trūkuma dēļ.
Nav grūti pameklēt pārliecinošus medicīnas žurnālu ieteikumus, kas ilgstoši netika apstrīdēti, bet patiesībā izrādījušies nejēdzīgi. Savulaik Džordžs Bernards Šovs savos darbos par ārsta dilemmu izsmēja tā laika izcilu Anglijas ārstu seru Ārbetnotu Leinu (Sir Arbuthnot Lane), kas veica resnās zarnas rezekcijas obstipāciju gadījumā. Savulaik sterilitātes un aseptikas vārdā vīriem tika aizliegts ieiet dzemdību nodaļās, sievas pirms dzemdībām tika razētas un klizmotas. Es nemēģināšu šoreiz atcerēties visas operācijas un manipulācijas, kas veiktas ar pilnu nopietnību, zinātniski aprakstītas un slavētas medicīnas žurnālos, kas tagad aizsūtītas vēstures mēslainē.
Šādā veidā medicīnas zinātnisko žurnālu redaktori domājuši un aizdomājušies jau sen. Viņi allaž meklējuši atslēgu uz gudras, pārbaudītas, nākotnē vērstas, uz pierādījumiem balstītas informācijas publicēšanas iespējām un iespēju izmest no sava redakcijas portfeļa rakstus, kas šodien vai rīt tiks nosaukti par medicīnas vēsturi un izmesti šās vēstures mēslainē. Tādēļ medicīnas žurnālos ar paceltu galvu ienāca peer review, proti, ekspertu vērtējums jeb salīdzinošā pārskatīšana. Tas nozīmē – pirms publikācijas zinātniskos pētījumus balstītus rakstus nodod ekspertiem kritiskai pārlūkošanai, lai nodrošinātu zinātnisko žurnālu kvalitāti.
Patiesībā ekspertu vērtējums ir lēns, dārgs un nomācošs process. Lielākoties eksperti ir izraudzīti nejaušināti, viņiem netiek par šīm ekspertīzēm maksāts, tādēļ viņi ir iegrimuši savā pamatdarbā un savos zinātniskos pētījumos. Liela daļa zinātnisko rakstu eksperti ir pārņemti ar savām angļu valodas zināšanām, kas allaž ir klaji pretrunā cita eksperta angļu valodas prasmei. Lietuvas žurnāls Medicina, kuras līdzīpašnieki ir arī Rīgas Stradiņa universitāte un Latvijas Ārstu biedrība, cenšas visējādi kļūt par augstākās raudzes citējamu žurnālu un cīnās ekspertu slēdzienu dēļ. Kā likums, tie eksperti, kam elektroniskas izlozes dēļ tiek mūsu lietuviešu kolēģu raksti, ir ne tikai aizņemti, bet arī negatīvi noskaņoti pret Lietuvu vai konkrēto medicīnas jomu, ilgstoši nerespondē un parasti sniedz iznīcinošas recenzijas.
Peer review man parasti rada iespaidu par neobjektīvu un ļaunprātīgu loteriju, turklāt nedod gandrīz nekādu garantiju kļūdu un krāpšanas novēršanā. Vēl vairāk – es gandrīz nevaru nosaukt nevienu labu lietu salīdzinošai pārskatīšanai. Salīdzinošā pārskatīšana objektīvi darbojas tikai angļu, spāņu, franču, portugāļu (Brazīlijā) un vācu valodā (ķīnieši un japāņi apgalvo, ka tā ļoti labi strādā arī ķīniešu un japāņu valodā, bet neesmu kompetents par to izteikties). Latviešu valodā princips peer review ir neiespējams, jo ikviens autors un ikviens eksperts ir savstarpēji pazīstams un augstais neitralitātes princips ir praktiski neiespējams. Izmantojot Vinstona Čērčila teicienu, žurnālu salīdzinošā pārskatīšana atbilst principam: “Gudrs cilvēks visas kļūdas nepieļauj pats – viņš dod iespēju arī citiem.”
Un tomēr – vismaz šobrīd nekas labāks par salīdzinošo pārskatīšanu nav izdomāts. Ja kādam ir jāpublicējas medicīnas žurnālā, lai iegūtu citējamu publikāciju, nav mērķtiecīgi izvairīties no pārskatāma žurnāla (peer-reviewed journal). Vismaz šobrīd tieši šī frāze garantē iespējami augstāko sasniedzamo publikācijas kvalitāti.
Kā vienmēr – tur, kur ir aitas, ir arī cirpēji. Interneta vidē šobrīd var atrast desmitiem kvalitatīvu firmu, kas:
(i) par nelielu samaksu rediģē rakstus citējamiem žurnāliem;
(ii) par nelielu samaksu rakstus citējamiem žurnāliem ievieto žurnālos un nodrošina peer review;
(iii) par nelielu samaksu uzraksta rakstu jūsu vietā angļu valodā, ja vien jūs iesniedzat pietiekami labu izejmateriālu.
Medicīnas žurnāli atšķiras no citiem zinātniskiem žurnāliem ar to, ka tos galvenokārt izlasa nevis zinātnieki, bet praktizējoši ārsti. Būtiski apzināties, ka ārsts klasiskā izpratnē nav zinātnieks, kaut arī Paula Stradiņa tēze par medicīnu mums ir iesakņojusies zemapziņā. Kaut ārsts ir studiju gadījumos iekalis anatomiju, analītisko ķīmiju, bioķīmiju, fizioloģiju, molekulāro bioloģiju un ģenētiku, šī mācīšanās nudien nav zinātne, bet ārsts nav zinātnieks. Lai arī studiju gados ir nācies noklausīties dažas lekcijas par medicīnas informāciju, lielākā daļa ārstu nevar novērtēt zinātnisku rakstu, kur nu vēl darīt to kritiski. Tātad – tad, kad žurnāls jau ir nodrukāts vai nonācis datora ekrānā virtuālā formā, lielākai daļai kolēģu nav atšķirams, vai šajā rakstā publicētajam materiālam var uzticēties vai kādā mērā var uzticēties. Latvijā nav pētījumu, cik laika ārsts vidēji pavada, lasot medicīnas žurnālus vai medicīnas saturu internetā, bet Rietumeiropā praktizējošs ārsts tam patērē vidēji aptuveni stundu nedēļā. Tātad no milzīgā pieejamā literatūras klāsta izlasīt var gauži mazu daļu. Vidējais ārsts nevar izlasīt visu, kas tam tiek piedāvāts latviešu valodā, kur nu vēl iedziļināties svešvalodā rakstītā materiālā. Informācijas pasaulē valda pieņēmums – ja dzimtajā valodā izlasītā informācija tiek uzskatīta par 100% rezultātu, tad pirmajā svešvalodā šis informācijas apjoms ir 80%, bet otrajā – 40%. Tie gan, protams, ir vidējie rādītāji, jo cilvēki ir ļoti dažādi, un mūsdienās medicīnisku literatūru liela daļa kolēģu lasa tikai angļu valodā, galvenokārt šī paša laika trūkuma dēļ – jāizlasa tikai pats būtiskākais. Vēl kāda būtiska informācijas uztveres atziņa ir faktā, ka pat dzimtajā valodā ne viss ir vienlīdz labi uztverams. Ne visus rakstus latviešu valodā žurnālā Latvijas Ārsts jūs varat izlasīt un uztvert gludi, neatgriežoties pie iepriekšējām rindkopām? Un vai dažreiz arī ar visām valodas un medicīnas zināšanām jūs varat saprast visu kolēģa rakstīto?
Tātad – ārsti, kas pasūta žurnālus specialitātē vai vispārējos jautājumos angļu valodā vai jebkādā citā svešvalodā, tiešām ir ar zinātnieka iemaņām vai mīl izgreznot savu galdu.
Ārstam vajadzētu izlasīt jaunāko mācību literatūru, materiālu, kurā par tēmu veikti kopsavilkumi labā valodā un rakstības stilā. Šī iemesla dēļ liela daļa no žurnālu publicētajiem materiāliem ir pārskata raksti, kur nozares līderis apkopo konferencēs uzklausīto, literatūrā atrodamo un pārtulko to saprotamā veidā.
Te nu parādās nākamā žurnālu attīstības dilemma – kurp doties, kā attīstīties? Šie ceļi izskatās visai pretēji. Viena daļa medicīnas žurnālu virzās tikai medicīniski zinātnisku publikāciju virzienā. Citi arvien vairāk publicē atsauksmes, jaunāko notikumu aprakstus, konferenču atreferējumus, aktualizē jaunākos notikumus globālajā medicīnas jomā, ievieto grāmatu anotācijas, apbalvojumus un nekrologus. Šajā jomā arī ir vismaz divi veidi, kurp attīstās šī medicīnas informācija. Globālajā patērētāju filozofijā arvien vairāk arī medicīna kļūst par preci, tāpēc medicīnas informācija parādās slēptas vai atklātas reklāmas veidā. Pārskatot virkni globālu žurnālu, varētu kā kopsakarību vērtēt, ka 21. gadsimtā medicīnas žurnālu raksti kļūst īsāki, kopsavilkumi īsāki, grafiku – vairāk, taču grafiku apraksti – garāki. Ir sajūta, ka medicīnas žurnālu izdevēji meklē iespēju piesaistīt lasītāju un kļūt savam lasītājam – ārstam par noderīgu instrumentu viņa dzīvē un darbā.
Jāteic, ka ne tikai Latvijas Ārstam, bet arī lielākai daļai citu nacionālo žurnālu nav vienkārši atbildēt uz visiem jautājumiem, sasniegt visus lasītājus, būt par līdzekli ārstam, kā uzlabot vai mainīt savu praksi. Kā zināms, rakstīts vārds medicīnā ļoti reti sasniedz politikas veidotāju acis, bet vēl retāk – sapratni. Medicīnas žurnālus medicīnas politikas veidotāji nelasa nemaz vai daudz mazāk par ārstiem, kas lasa maz. Ja pieņem, ka medicīnas zinātne pamet žurnālus un virzās uz interneta vietnēm un daudzi žurnāli šodien pamet zinātni un mēģina sarunāties ar savu lasītāju, tad kāda ir informatīvās telpas stratēģiskā attīstība?
Medicīnas informācijas sistēmas digitalizācija, kas šobrīd cenšas daļēji pārņemt medicīnas žurnālu funkcijas, ir sarežģīta laikmeta izpausmes forma, kas dažādās valstīs ieviesta ar dažādām problēmām un radījusi virkni pozitīvu un negatīvu aspektu veselības aprūpē un medicīnā. Par medicīnas datorizāciju parasti rūpējas politiķi, kas nespēj saprast medicīnu, nespēj novērtēt ārsta darbu, ārsta zināšanas un pieredzi, kā arī programmētāji, kas ne tikai visu to nesaprot, bet arī nevēlas saprast, jo digitālajā vidē cilvēciskā faktora ir ievērojami mazāk. Politiķi savu mazvērtības kompleksu pret medicīnu maskē, ieviešot digitālu izmeklēšanas vai datu apstrādes aparatūru, nevis atalgojot ārstu darbu. Attiecībā pret žurnāliem un medicīnas informāciju apkopojošām datu bāzēm politiķiem ir viedoklis, ka šajā jomā naudu maksā tikai dzelži un programmatūra. Gluži tāpat kā Latvijas politiķiem šķiet, ka par ārsta tālākizglītību nekas nav jāmaksā, bet viņi paši sagrābstīs visu nepieciešamo informāciju, zināšanas un prasmes.
Medicīnas informācijas sistēma pasaulē tiek veidota nevis ar mērķi uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu efektivitāti un kvalitāti, ārstam ātrāk iepazīties ar jaunāko literatūru iespējami vienkāršā un racionālā veidā, bet gan unificēt informāciju, iespiežot to vadlīnijām līdzīgos kanonos. Pateicoties medicīnas zinātnes un veselības aprūpes sistēmu internacionalizētai krāšanas sistēmai, medicīnas zinātne interneta vidū kļuvusi par lielāko medicīnas datu kapsētu. Šai datu kapsētai ir tieša korelācija ar medicīnas pētījumiem un medicīnas ētiku.
Medicīnas ētikas komitejas pasaulē veidojās galvenokārt pēc 2. pasaules kara, un nevis tādēļ, ka tika veikta virkne neētisku pētījumu (Misisipi štatā Taskigī 399 afroamerikāņi tika inficēti ar sifilisu; iesakot talidomidu grūtniecēm kā nomierinošu līdzekli, piedzima 12 000 bērnu ar iedzimtām anomālijām; 1963. gadā Bruklinas ebreju hronisku slimību slimnīcā padzīvojušiem psihiskiem slimniekiem tika ievadītas vēža šūnas; Ņujorkas Vilovbrukas slimnīcā psihiski vāji attīstīti bērni tika inficēti ar hepatītu utt.), bet tādēļ, ka šie neētiskie pētījumi tika aprakstīti un publicēti žurnālos. Ētikas komitejas tika vērstas pret žurnāliem, lai apturētu šādas informācijas publicēšanu. Šobrīd šādas ētikas komitejas ar dažādiem panākumiem darbojas visā pasaulē, taču biežāk žurnāli atklāj trūkumus ētikas komiteju darbībā, nevis otrādi. Tiesa, pasaulē ir žurnāli, kam ir pašiem savs ombuds jeb cilvēktiesību birojs, pirmais žurnāls, kas to atļāvās, bija The Lancet. Rezultāts šim eksperimentam bija atziņa, ka ētikas jautājumu pārspīlēšana žurnālu rakstu izvērtējumos dod vairāk ļaunuma nekā labuma, daudzi sabiedrības veselībai vajadzīgi pētījumi tiek bremzēti vai nepieļauti. Tai pašā laikā nekur pasaulē žurnāli nespēj pilnībā nodrošināties, ka pētījumi ir ētiski, saņēmuši korektu ētikas komitejas akceptu. Tāpēc medicīnas žurnāli visā pasaulē ir slikto ziņu pastnieki, un, kā zināms, vara mēdz “nošaut pastnieku”. Turcijā 9. februārī tika apcietināts Turcijas Ārstu savienības zinātniskā žurnāla galvenais redaktors profesors Onurs Hamzaoglu par “nepatiesu ziņu paušanu”. Šīs nepatiesās ziņas bija iebildes pret Turcijas iesaistīšanos Sīrijas karā un atziņa, ka karš ir vissliktākais sabiedrības veselības rādītājs. British Medical Journal galvenā redaktore Fiona Gudlī (Fiona Godlee) šajā sakarā esot izteikusies, ka medicīnas žurnālu redaktori būtu jāapcietina jau tajā mirklī, kad viņi par tādiem grasās kļūt.
Turpinājums sekos.

9. februārī kultūras pilī „Ziemeļblāzma” norisinājās nozīmīgākais gada notikums medicīnas nozarē – „Gada balvas medicīnā 2017” pasniegšanas ceremonija. Šī balva ir paldies medicīnas speciālistiem par ieguldīto darbu, un to ik gadu februārī pasniedz Latvijas Ārstu biedrība.

Gada balvas uzvarētājus nosaka Latvijas iedzīvotāji elektroniskā balsojumā. Laika posmā no pagājušā gada 1. decembra līdz šī gada 14. janvārim ikviens varēja nobalsot par savu labākā mediķa kandidātu nominācijās „Gada ārsts”, „Gada zobārsts”, „Gada farmaceits”, „Gada funkcionālais speciālists”, „Gada ārsta palīgs”, „Gada māsa” un „Gada vecmāte”. Šogad balsotāju aktivitāte bija īpaši augsta, kopumā tika saņemtas 12 225 balsis. Čaklākie balsotāji kā allaž ir latgalieši, kas par saviem ārstiem un māsiņām balsojuši ar lielu entuziasmu. Tāpat neatpaliek rīdzinieki, jelgavnieki un jūrmalnieki. „Gada balva medicīnā” tiek pasniegta 13 nominācijās, no kurām septiņās apbalvojamos izvirza Latvijas iedzīvotāji. Nominācijā „Gada ārsta” balsots par 1053 ārstiem, bet kopumā sabiedrības balsojumā paldies teikts gandrīz 2417 dažādie medicīnas speciālistiem.

Šis pasākums gadu gaitā kļuvis platformu, kurā satiekas gan mediķi, gan pacienti, apliecinot to, ka vienotībā var ne tikai ārstēt slimības, bet arī palīdzēt risināt sasāpējušus medicīnas nozares jautājumus. Latvijas Ārstu biedrībai ir svarīgi novērtēt un pateikt paldies tiem medicīnas nozares cilvēkiem, kas joprojām nepadodas un stāv cilvēka veselības sardzē. Viņi glābj un ārstē, palīdz nākt pasaulē dzīvībai un to saglabāt.

„Gada balvas medicīnā 2016”saņēma:
nominācijā „Gada ārsts”
Silvija Paraščiņaka, ģimenes ārste, Silvijas Paraščiņakas ģimenes ārsta prakse, Malta

Gada zobārsts:
Nataļja Bišlere, zobārste, SIA „DentaNata”, Valka

Gada farmaceits:
Inta Olte, farmaceite, „Benu aptieka”, Ērgļi

Gada funkcionālais speciālists:
Ilona Dorofejeva, fizioterapeite un kraniosakrālā terapeite, „Veselības centrs 4”, Rīga

Gada ārsta palīgs:
Gunta Romka, ārsta palīdze, Modrītes Silaunieces ģimenes ārsta prakse, Balvi

Gada māsa:
Valda Caune, māsa, Paula Stradiņa KUS Onkoloģijas klīnika, Rīga

Gada vecmāte:
Rasma Kaminska, vecmāte, Dobeles un apkārtnes slimnīca

Šogad balva tika pasniegta jau astoto reizi, un katras nominācijas uzvarētājs saņēma galveno balvu – mākslinieka Armanda Jēkabsona veidotu statueti Dzīvības asnu, kas ir kā atgādinājums par dzīvības un veselības vienotību.
„Gada balva medicīnā” tika pasniegta arī nominācijā „Gada docētājs medicīnā”, kurā par saviem pasniedzējiem balso medicīnas studenti. Visvairāk balsu šogad ieguva RSU Anatomijas un antropoloģijas institūta Morfoloģijas katedras asociētā profesore Dzintra Kažoka.

Nominācijā „Gada cilvēks medicīnā” balva tika piešķirta Valsts Asinsdonoru centra direktorei, bijušajai RAKUS valdes priekšsēdētājai Egitai Polei, bet par „Gada slimnīcas” titula saņēmēju kļuva Jelgavas pilsētas slimnīca.

Par „Gada notikumu medicīnā” pagājušajā gadā tika atzīts ģimenes ārstu streiks. 2017.gada pavasarī Latvijas ģimenes ārstu asociācija iesniedza Veselības ministrijā prasību palielināt ģimenes ārstu ,ārstu palīgu un māsu darba atalgojumu, prasīja nesagraut, bet attīstīt Latvijā izveidoto ģimenes ārstu darbības modeli, nodrošināt efektīvu e-veselības sistēmas darbību. Taču Veselības ministrija ārstu priekšlikumus noraidīja. Turklāt ministrija bija iecerējusi samazināt ģimenes ārsta darbam paredzēto finansējumu, bet palielināt darba apjomu un izdevumus, paaugstinot prasības. Streiks kā kolektīvs interešu aizstāvēšanas līdzeklis, sākās 3.jūlijā un dalību tajā reģistrēja vairāk kā 650 ģimenes ārstu visā Latvijā. Otrajā nedēļā iesaistījās 580 ārstu, bet aptuveni 500 ģimenes ārstu turpināja lēno streiku. Lai arī streika prasību izpilde tika panākta daļēji, streiks parādīja tā iespējas un deva ieguvumus ģimenes ārstiem un pacientiem.

Savukārt „Gada balva par mūža ieguldījumu medicīnā” pasniegta osteorefleksoterapeitam profesoram Georgam Jankovskim un ķirurgam docentam Ojāram Uldim Aleksim. Izcilais ķirurgs, torakālās ķirurģijas aizsācējs Latvijā Ojārs Uldis ārsta profesiju zvēlējās studēt kara laikā, diemžēl pēc diviem gadiem tika mobilizēts latviešu leģionā un Volhovas purvos pildīja feldšera pienākumus. Šis fakts jaunā cilvēka biogrāfijā ne reizi vien lika šķēršļus turpmākajā ārsta karjerā. Lielu lomu jaunā ārsta dzīvē toreiz un arī vēlāk nospēlēja profesors Pauls Stradiņš, kurš pamanīja Ojāra Ulda Alekša talantu un neatlaidību. Ojārs Aleksis mācījies arī pie profesora Nikolaja Amosova Kijevā, kur apguva torakālās ķirurģijas pamatzināšanas. Vēlā, atgriežoties Rīgā, viņš strādāja Rīgas 1. slimnīcā kur bija ķirurģijas nodaļas vadītājs līdz pat deviņdesmito gadu sākumam. Kad izveidojās Zemessardze, sāka darboties tās Medicīnas daļā, bez tam, daudzus gadus dziedāja korī Tēvzeme pie izcilā diriģenta Haralda Medņa. Arī tagad, savā cienījamā vecumā seko līdzi visam, kas notiek medicīnā. Savukārt otrs „Mūža ieguldījuma” balvas saņēmējs ir profesors Georgs Jankovskis, kurš ir habilitēts medicīnas zinātņu doktors, beidzis LU Medicīnas fakultāti, kā arī Latvijas valsts konservatorijas izpildītāju fakultāti pie profesora Paula Saksa. Viņš ir 5 monogrāfiju, 26 izgudrojumu, 3 populārzinātnisku grāmatu un vairāk kā 500 zinātnisku rakstu autors. Aizstāvējis 3 disertācijas – divas par kaulu smadzeņu refleksiem un trešo –osteorecepcijā, kuras pamatā izveidots jauns ārstēšanas veids – osteorefleksoterapija. G. Jankovskis joprojām pieņem pacientus un dzīvo aktīvu dzīvi, nedēļas nogalēs spēlējot tenisu.

Nominācijās „Gada cilvēks medicīnā”, „Gada slimnīca”, „Gada notikums medicīnā” un „Gada balva par mūža ieguldījumu medicīnā” uzvarētājus nosaka Latvijas Ārstu biedrības ekspertu vērtējums.

„Gada balvas medicīnā 2017” svinīgais pasākums notika kultūras pilī „Ziemeļblāzma” un to vadīja infektoloģe, LĀB valdes locekle profesore Angelika Krūmiņa, nefrologs, LĀB viceprezidents Māris Pļaviņš un ārsts rezidents Jānis Vētra. Vakaru muzikāli kuplināja solisti Ginta Krievkalna, Elza Rozentāle, Juris Jope, Goran Gora, ārsts Dins Sumerags, komponists Jānis Lūsēns, profesors Dzintars Mozgis, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas koris u.c. Ceremoniju skatīt var https://tvplay.skaties.lv/parraides/gada-balva-medicina/916958

„Gada balvas medicīnā 2017” pasniegšanas pasākumu organizē Latvijas Ārstu biedrība, to atbalsta AS „Olainfarm”, AS „Grindeks”, aptieku uzņēmums „Mēness aptieka”, AS „Veselības centru apvienība, SIA „Centrālā laboratorija”, SIA „Arbor Medical”, SIA „Veselības centrs 4”, Starptautiskais Viroterapijas centrs, SIA „Tradintek”, SIA „Tamro”, SIA „Ilsanta”, SIA „Mylan”, SIA „Euroaptieka”, SIA „Biotronik”, SIA „Orkla Confectionery & Snacks Latvija”, zīmols „Laima”, Rīgas dome, Kultūras pils „Ziemeļblāzma”.
Foto šeit: https://failiem.lv/u/wdyrjdqd

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/peteris-apinis-kamer-bus-berni-ar-mentalam-kaitem-allaz-bus-cilveki-kas-apkaros-bernu-psihiatriju.d?id=49708877

Renārs Putniņš, neiroķirurgs, LĀB valdes loceklis

Produktīvi izmantojot E-veselības pakalpojumus, kā arī nedaudz mainot mediķu un pacientu ieradumus, par zālēm varētu ietaupīt pat vairāk nekā 50 miljonus eiro.

Aplēsts, ka pacienti Latvijā par zālēm gadā pārmaksā ap 50 miljoniem eiro vai pat lielāku summu. No kurienes šādi skaitļi? Kopējais pārdoto zāļu apjoms naudas izteiksmē 2016. gadā sasniedza aptuveni 370 miljonus eiro, savukārt 2017. gadā, tas noteikti ir audzis vēl, pietuvojoties vai pat sasniedzot, 400 miljonu eiro atzīmi.

Zāļu valsts aģentūras (ZVA) dati par 2017. gada pirmo pusgadu parāda, ka 25% no Latvijā pārdoto zāļu iepakojumiem bija oriģinālās zāles.(2) Naudas izteiksmē to daļa ir vēl lielāka, jo vidēji tās ir vismaz divreiz dārgākas.(3) Sanāk, ka oriģinālo zāļu, kuras lielā daļā gadījumu varēja aizvietot ar analogiem, tirgus vien veidoja vairāk nekā 100 miljonus eiro, un cilvēki par tām maksāja divreiz vairāk, nekā būtu izdevuši par ģenēriskajiem medikamentiem. Jāuzsver, ka ievērojami atšķiras arī dažādu ražotāju ģenērisko medikamentu cenas. Arī tur iespējams ietaupīt.

Kā to izdarīt?

Pašlaik E-veselības sistēma klibo, bremzējas un vairāk traucē, nekā palīdz, tomēr tai ir arī kāds būtisks pluss. Izrakstot receptes, ārsts redzot visus Latvijas aptiekās pieejamos konkrētā medikamenta analogus un var izvēlēties lētāko. Vēl viens variants ir norādīt receptē vien aktīvo vielu un zāļu izvēli atstāt pacienta ziņā. Galvenais būtu atmest aizspriedumus un rūpīgāk piedomāt pie zāļu izrakstīšanas un iegādes ekonomiskā aspekta.

Jāsāk būtu ar vienkāršāko. Plašāku daudz lētāko ģenērisko jeb, citiem vārdiem sakot, identisko preparātu lietošanu. Neraugoties uz epizodiskām kampaņām, kurās gan mediķi, gan pacienti tiek aicināti no iedarbības ziņā līdzvērtīgiem medikamentiem izvēlēties budžetam atbilstošākos, gan vieniem, gan otriem saglabājas aizspriedumi, inerce un nezināšana.

Ja medikamentu ārstnieciskās sastāvdaļas ķīmiskā uzbūve ir identiska, turklāt pētījumos ir apstiprināta līdzvērtīga to iedarbība uz cilvēka organismu (bioekvivalence), un atšķiras vien tādi elementi kā tabletes izgatavošanā izmantotās saistvielas, krāsvielas, iepakojums un nosaukums, tad neredzu iemeslu kāpēc gan neizvēlēties lētāku produktu. Cilvēki par zālēm pārmaksā un vainojama pie tā ir gan mediķu, gan tirgotāju, gan arī daļēji pašu pacientu neinformētība.

Kāpēc tā? Mediķi nereti, izrakstot recepti, ieraksta sev ierastāko medikamentu nosaukumu, pacients nepainteresējas vai nav pieejami lētāki šī paša medikamenta analogi, savukārt farmaceits aptiekā izsniedz to, ko no viņa prasa. Netrūkst situāciju, kad pacientam paraksta vienas plaši ražotas zāles situācijā, kad ir pieejami lētāki analogi.

Nosaukšu tikai vienu piemēru. Ibuprofen, Ibumetin, Ibugesic, Ibustar… Sarakstu būtu iespējams turpināt vēl ilgi. Visas šīs Latvijas aptiekās nopērkamās populārās bezrecepšu zāles ir viena pirmo reizi pagājušajā gadsimta 60. gados sintezēta medikamenta (Brufens)(4) ģenēriskie analogi, kuru ārstnieciskā sastāvdaļa ir ibuprofēns. Respektīvi, šo zāļu terapeitiskā iedarbība būtībā ir identiska. Atšķiras vien ražotājs un cena, turklāt nereti visai būtiski – pat vairākas reizes.

Iedzīvotāji, pērkot dārgāko no medikamentiem, nereti pat neaizdomājas, ka turpat blakus stāv identiskas, taču daudz lētākas zāles ar citu nosaukumu. Situāciju ir iespējams mainīt, un līdzēt varētu arī daudz kritizētā E-veselība.