Jaunumi

Latvijas Ārstu biedrības valde savā sēdē vakar pilnībā atbalstīja Latvijas Ģimenes Ārstu asociācijas prasības un izvēlēto metodi– streiku– cīņai par pacientu tiesībām saņemt pieejamu primāro aprūpi. Ģimenes ārsti ir skaitliski lielākā Latvijas Ārstu biedrības asociācija un kā izrādās– drosmīgākā un izlēmīgākā. Latvijas Ārstu biedrība kolēģiem gatava sniegt visu iespējamo atbalstu. Veiksmīga, efektīva un pilnvērtīga veselības aprūpes sistēma jebkurā valstī balstās uz primārās aprūpes un neatliekamās palīdzības dienestu, jo tieši šajā līmenī pat vispārēja budžeta trūkuma apstākļos var nodrošināt jebkuram cilvēkam pieejamu ārsta palīdzību. Ja ģimenes ārsta dienestā vairs nav iespējams samaksāt algas māsām un ārsta palīgiem, runāt par medicīnas pieejamību no ministrijas puses ir melīgi. Latvijas Ārstu biedrība vienlaikus uzskata, ka steidzami finansiālas un organizatoriskas problēmas risināmas arī citās medicīnas jomās, īpaši universitātes slimnīcās.

Šajās dienās aprit gads, kopš Veselības ministriju vada Anda Čakša. Diemžēl gada laikā ir saņemti neskaitāmi solījumi un vīzijas par ievērojamu finansējuma pieaugumu un algu celšanu, taču neviena redzama darba rezultāta šajā jomā nav.

Latvijas Ārstu biedrības valde atbalsta arī Latvijas Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrības prasības un izvēlētās protesta metodes.

Maira Sudraba,
Latvijas Ārstu biedrības biroja vadītāja

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/ivars-zarins-veselibas-aprupe-valdibas-rupju-berns.d?id=48947343

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Kāda futbola izlase, tāda valdība. Valdības pūles izbīdīt nodokļu reformu bez finansējuma medicīnai neticami atgādina Latvijas futbola izlasi, kuru laiku palaikam parasti apspēlē Fēru salu aitu gani. Mums ir pamats uzskatīt Latvijas valdību par izlasi, kurai ir treneris, līderis un vārtsargs vienā personā, nesaprotamus lēmumus pieņemošs bagāts federācijas prezidents un tiesneši (Eiropas Padome), kas vienmēr svilpj nepareizi. Vairāk šajā rakstā futbolu gandrīz nepieminēšu, ja nu vienīgi apstākli, ka latvieši bariem gatavi doties skatīties un plaukšķināt Ronaldu, nevis pašu valsts izlasei.

Kādi ir galvenie uzstādījumi veselības nozares finansējumam?

• papildu finansējumam veselības aprūpē būtu jābūt saistītam ar nodokļa nomaksu/ nenomaksu, un vislabākais risinājums būtu to piesaistīt valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām nevis veidot jaunu sistēmu;
• finansējuma piesaiste veselības aprūpei nedrīkst iznīcināt nodokļu reformu, proti, būtu nejēdzīgi vispirms samazināt darbspēka nodokļus, bet tūlīt pēc tam tos paaugstināt;
• papildu finansējumam veselības aprūpei jau jūlijā jāienāk slimnīcu un ģimenes ārstu rēķinos, pretējā gadījumā valsts slimnīcās, māsu trūkuma dēļ, darbs apstāsies bez streika;
• minimālā naudas summa, kas varētu novērst veselības aprūpes sabrukumu, ir 187 miljoni gadā jeb papildu 93.5 miljoni 2017. gadā (tie ir veselības ministres, nevis arodbiedrības līdera aprēķini- arodbiedrību prasības ir ievērojami lielākas);
• sistēmā ir iespējams pārdalīt līdz 10%, kas vienmēr rada sistēmas satricinājumus (iepriekšējā veselības ministra Gunta Belēviča centieni pār(sa)dalīt naudu kvotām, slimnīcām no Eiropas maksājumiem utt. nereti noveda pie pacientu drūzmas un grūstīšanās pie slimnīcas;
• salīdzinājums par veselības nozari kā “tukšu mucu” vai “cauru spaini” (jo nesaprotot, kur tā nauda paliek) ir absurds, jo Latvijā par visām manipulācijām, diagnostikas un ārstēšanas procedūrām un sistēmas uzturēšanai maksā ievērojami mazāk nekā kaimiņvalstīs. Sociālie partneri, daži deputāti un daži ministri, kas ar šādām frāzēm visčaklāk mētājas, patiesībā neko nenojauš par valsts budžetu un veselības finansēšanu. Mēģinājumi atrast nelietderīgu līdzekļu tērēšanu valsts sektorā (Veselības inspekcija pūlas vaiga sviedros, bet par nelietderīgiem tēriņiem atzīst mazāk par 0.1% finansējuma) nozīmētu uzturēt represīvo aparātu, kas būtu dārgāks par iespējamo ietaupījumu.

Priekšlikumi veselības jomas finansējuma atrašanai bija tieši tik daudzpusīgi, cik mūsu tautas izpratne par budžeta veidošanos un nodokļu plūsmu. Publiskajā telpā visplašāk apsprieda Latvijas bankas piedāvājumu, ko mēs varētu uzskatīt par solidāru iemaksu katram nodokļu maksātājam, proti katru mēnesi 20 eiro iemaksātu jebkurš Latvijas nodokļu maksātājs sākot no AirBaltic prezidenta Martina Gausa, kura gada alga ir ap miljonu eiro, beidzot ar sanitāri slimnīcā, kas gadā saņem uz rokas 3000 eiro. Kaut valsts banka savu pozīciju mīkstināja un piekrita, ka šī iemaksa varētu būt diferencēta (piemēram, nabagajiem 10 eiro, bet visbagātākajiem 30 eiro mēnesī), šis piedāvājums jau ir atmests kā vismazāk solidārais. Šim piedāvājumam bija dažas labas iezīmes- ātri sistēmā nonāktu papildus 200-300 miljoni eiro, bet administrēšana būtu līdzīga OCTA apdrošināšanas administrēšanai. Šai sistēmai būtu prognozējams negatīvais scenārijs – šie 200- 300 miljoni eiro, kas “dzēstu ugunsgrēkus”- palielinātu medicīnas darbinieku algas, samazinātu valsts parādus kompensējamo medikamentu sistēmā, segtu valsts parādus slimnīcām utt., nekādā ziņā neatrisinātu rindu jautājumu. Iedzīvotāji saņemtu signālu, ka viņi jau par visu ir samaksājuši, bet rindas nesamazinātos, neuzticība valstij un nodokļu sistēmai pieaugtu.

Nemēģinot iedziļināties visos pārējos priekšlikumos, palikšu pie šobrīd publiskajā telpā paziņotās stratēģijas- ņemt veselības jomai papildu naudu no sociālā budžeta jeb valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (futbolā tas atgādinātu situāciju, kad visa izlase nostājas “sieniņā” un cer, ka pretinieki pārāk daudz vārtu neiesitīs). Šī finansēšanas sistēma tiks nosaukta par “apdrošināšanu”, un vienīgā apdrošināšanas pazīme būs zināma diferencācija, jeb divi atšķirīgi “grozi”. Tiem, kas būs “apdrošinājušies”- proti, kas kā nodokļu maksātāji būs reģistrēti Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, varēs saņemt vairāk pakalpojumus, nekā tie, kas nebūs šajā sistēmā reģistrēti. Divu grozu sistēma būs sarežģīta un neatrisinās jautājumus par pašiem dārgākajiem izmeklējumiem un ārstniecības metodēm, kas lielākoties sasniedz Latvijas iedzīvotāju jau pensijas vecumā.

Tomēr galvenais uzstādījums šajā piesaistē irValsts sociālās apdrošināšanas aģentūras sistēmai – kur ņemt naudu, jo visus ieņēmumus no valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām iztērē pensijām, mātes pabalstiem, slimību pabalstiem un citām sociālās palīdzības jomām. Pāri gandrīz nekas nepaliek, bet noēst uzkrājumu būtu vislielākā muļķība, skatot Latvijas demogrāfijas prognozes. Tad nu atliek divi ceļi: samazināt VSAA tēriņus sociālai palīdzībai vai palielināt finansējumu sociālajā sfērā. Man ir pārliecība, ka nevienam deputātam nebūs drosmes pateikt, ka jāpārstāj visām profesijām dalīt izdienas pensijas, ka pensionēšanās vecums ir jāpalielina straujāk un pensionēšanās vecums tā vai tā būs nākotnē jāpalielina līdz 70 vai pat 75 gadiem. Vienkārši- visi zina, ka tas būs jādara, bet neviens neuzdrošinās šo lietu pateikt skaļi.

Tad nu paliekam pie varianta, ka VSAA budžets būtu jāpapildina, lai varētu tos nelaimīgos 187 miljonus no šīs naudas novirzīt veselībai (2017.-2019. gadā mēs drīkstam veselībai tērēt, palielinot valsts budžeta deficītu, tādēļ šī summa būtu aptuveni uz pusi mazāka). Avoti būtu divi- palielināt valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par 1% vai pat 1.5% vai arī meklēt piešprici valsts budžetā. Palielināt sociālās apdrošināšanas iemaksas ir pilnīgi pretrunā nodokļu reformai, kas paredz darbspēka nodokļu samazināšanu. Tas ir ļoti politisks risinājums, kam vajadzīgs visas Saeimas atbalsts (nerunājot par 100% koalīcijas atbalstu). Šim solim skaļi pretosies darba devēju konfederācija un tirdzniecības un rūpniecības kamera, bet aiz viņiem- visi nopietnie uzņēmēji, īpaši ražotāji. Man nav ticības, ka šis risinājums var sagaidīt savu īstenošanu. Piešprice sociālajam budžetam no valsts pamatbudžeta nozīmē konsekvenci­- pievienotās vērtības nodokļa (PVN) palielināšanu par 1%.

Tas ir solidārākais risinājums. Tomēr PVN standartlikmes celšana par 1% 2018. gadā dod papildus tikai ap 80 miljoniem, 2019. – 90 miljonus eiro, kas “dzēš ugunsgrēku”, taču ir nepietiekami jebkādai rindu mazināšanai un kvotu palielināšanai.

No valsts ekonomikas viedokļa PVN palielināšana ir pēdējās rezerves risinājums, ko izmet kā glābšanas riņķi vissarežģītākajā situācijā, piemēram 2009. gadā Latvijā vai 2015. gadā Grieķijā, bet pēc tam cenšas atgriezt iepriekšējā stāvoklī.

Tiesa, PVN palielināšanai ir labs arguments- šī palielināšana ļautu valdībai Eiropas padomē saņemt pozitīvu atzinumu par nodokļu reformu- IIN samazinājumu, nulles likmi uzņēmumu ienākumu nodoklī reinvestētai peļņai, kapitāla pieauguma nodokļa palielinājumu, neapliekamā minimuma palielinājumu.

Vai tiešām mums nav citu risinājumu? Ir, bet tie prasa vēl lielāku drosmi pretstāvēt ietekmīgam biznesam un ietekmīgiem cilvēkiem, kas, iespējams, ir partiju atbalstītāji. Pirmkārt, tas būtu straujāks akcīzes nodokļa un dabas resursu nodokļu pieaugums (vai jaunieviešams nodoklis par pesticīdu izmantošanu). Piemēram, palielinot alkohola un tabakas akcīzi strauji līdz Igaunijas līmenim, ir iespējams budžetā papildus iegūt līdz 80 miljoniem eiro. Iespējama arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa diferencācija un lēnāks neapliekamā minimuma pieaugums. Iespējams ar paaugstinātu PVN aplikt luksus mašīnas vai vispār nepieļaut luksus mašīnas kā ražošanas līdzekļus, un likt tās pirkt savai lietošanai ar visiem nodokļiem.

Kā pirms katras futbola spēles daļa cilvēku liek naudu totalizatorā un prognozē rezultātu. Arī valdības rīcību varam censties prognozēt. Nez kādēļ arvien biežāk dzirdu prognozes, ka papildu līdzekļus veselības aprūpei atrast neizdosies, mūsu vārtos tiks sasistas visas bumbas, bet kā vainīgo nomainīs kādu spēlētāju. Kuru spēlētāju nomainīs šādā situācijā? Ne jau to, kas saspers Ronaldu pa kājām. Arī valdība nemainīs ministrus, kas atbild par finansēm vai ekonomiku, bet gan to, kas atbild par medicīnu. Teiks, ka Anda Čakša ir vainīgā, jo tukšajā valsts kasē nav atradusi pietiekamu naudas summu.

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/iveta-kudaba-metastatiskais-vezis-ka-hroniska-un-arstejama-slimiba.d?id=48933737

Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents, piedalījies Kioto un Parīzes klimata kontroles konferencēs

Tie, kas atceras padomju laiku komunālos dzīvokļus ar atsevišķām istabām, bet kopēju koridoru, vannas istabu un virtuvi, ar dažādās valodās runājošiem dažādu kultūru cilvēkiem, nav grūti iztēloties kā notiek, ja viens no kaimiņiem koridoru piedubļo, tualetē čurā garām podam, bet virtuvi pievemj. Nezināmu iemeslu dēļ parasti tā rīkojas lielākais kaimiņš, kam pārējie par cūcisku uzvedību nevar sadot pa purnu. Šis lielākais kaimiņš parasti arī piemirst savu kārtu izslaucīt vai satīrīt koplietošanas telpas, ko pārējie godprātīgi sagrafējuši uz lapiņas zem elektrības skaitītāja.

Iedomājieties zemeslodi kā komunālo dzīvokli! Ar savu paziņojumu izstāties no COP21– Apvienoto nāciju globālās siltumnīcas gāzu emisijas samazināšanas programmas ASV prezidents Donalds Tramps tā arī paziņoja– čurāšu kur gribēšu, šmucēšu un vemšu, kur sanāks, bet tīrīt netīrīšu.

Mēs dzīvojam uz vienas planētas ar vienu atmosfēru, kopēju ūdenstilpni, ko ērtības labad ģeogrāfiski iedalam četros okeānos un dažos desmitos jūru. Planēta jau ir gauži piešmucēts dzīvoklis– ķīmiskais piesārņojums atbilst jēdzienam „ķīmiskais karš”, pasaules okeānā plastmasas jau 2020. gadā būs vairāk nekā dzīvnieku, zivju, gliemežu un sīkbūtņu kopā. Bet nepārtraukti dedzinot ogles, dīzeļdegvielu un benzīnu, izcērtot mežus, nepretojoties tuksnešu izplešanai, esam sabendējuši zemeslodes atmosfēru. Jau šobrīd ogļskābās gāzes molekulu gaisā ir vairāk nekā jebkad bijis pēdējos 4 miljardos gadu (pirms tam bija vulkāniskās aktivitātes laikmets, kurā atmosfēra bija vēl sliktāka).

Galu galā uz zemeslodes sācis mainīties klimats, zemeslode sasilst, ledāji izkūst, Kaspijas un Arāla jūra izžūst. Savukārt okeāna līmenis paaugstinās un tuvākajā laikā dažas no pasaules salu valstīm pazudīs zem ūdens.

Ekoloģijas jomā konservatīvā Pasaules banka ziņojumā „Samazini siltuma padevi” ir atzinusi: pašreizējās emisiju līknes liecina, ka tuvāko 20 gadu laikā zemeslodesvidējā temperatūra, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmetu, paaugstināsies par 2 °C, bet līdz 2100. gadam — par 4 °C.

Pasaules sabiedrībai tas nav palicis nemanīts. 1997. gada 11. decembrī Kioto tika panākts vēsturisks lēmums apturēt globālo sasilšanu un gāzu emisijas pieaugumu. Kioto protokols stājās spēkā tikai 2005. gada 16. februārī, to parakstīja un ratificēja 191 valsts, bet vienīgā valsts, kas protokolu parakstīja, bet neratificēja, bija ASV. Kioto protokola uzdevums 35 rūpnieciski attīstītajām valstīm un Eiropas Savienībai bija: līdz 2012. gadam samazināt oglekļa dioksīda emisiju par 6% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Līdz galam īstenot Kioto protokola lēmumus neizdevās.

2015. gada 12. decembrī aptuveni 150 valstu vadītāji Parīzes COP 21 konferencē panāca jaunu globālu nolīgumu klimata pārmaiņu jomā. Nolīgumā tika panākts līdzsvarots rezultāts un rīcības plāns lai ierobežotu globālo sasilšanu “būtiski zem” 2 °C robežvērtības. Būtiskais uzdevums bija ierobežot siltumnīcas gāzes. Pieņēmums, ka siltumnīcas gāze ir tikai oglekļa dioksīds nav īsti precīzs. Protams 65% no siltumnīcas gāzēm ir oglekļa dioksīds, kas nonāk atmosfērā no fosilo izrakteņu dedzināšanas un industrijas. Vēl kā siltumnīcas gāzi 11% oglekļa dioksīda mēs pieskaitam izcirsto mežu dēļ, galvenokārt Dienvidamerikā, Ziemeļamerikā, bet šobrīd arī Krievijā– šo ogļskābo gāzi šie meži vairs nevar absorbēt. 16% no siltumnīcas gāzēm ir metāns (CH4), kas rodas lauksaimniecībā (piem., liellopu mēsli), atkritumu (ne)apsaimniekošanā, biomasas dedzināšanā. 6% no siltumnīcas gāzēm ir slāpekļa oksīds, kura galvenais avots ir minerālmēslu izmantošana lauksaimniecībā, taču slāpekļa oksīdu rada arī akmeņogļu dedzināšana. Apmēram 2% no siltumnīcas gāzēm ir pašas bīstamākās ozona slānim– tās ir fluorētās gāzes, ko rada saldēšanas ierīces un dažādi rūpniecības procesi. Pie fluorētajām gāzēm mēs pieskaitām fluorogļūdeņražus (HFC), perfluorogļūdeņražus (PFC) un sēra heksafluorīdu (SF6).

Visvairāk siltumnīcas gāzu rodas, ražojot elektrību un siltumu– 25%, bet gandrīz tikpat–24% rodas lauksaimniecībā. Uz rūpniecības rēķina ir 21%, uz transporta– 14%, bet uz celtniecības– 6% siltumnīcas gāzu (pārējie gāzu avoti ir mazāki). Skatoties uz tādiem būtiskiem siltumnīcas gāzu avotiem kā fosilo izrakteņu (ogles, naftas produkti, gāze) sadedzināšana un cementa ražošana, pasaules lielākie atmosfēras piesārņotāji ir Ķīna (30%), ASV (15%), Eiropas savienība (8%), Indija (7%), Krievija (5%) un Japāna (4%).

Realitātē lielākie pasaules atmosfēras piesārņotāji ir piecas globālas kompānijas – Chevron, ExxonMobil, Shell, BP un ConocoPhilips – kuru ieguldījums oglekļa dioksīda un metāna emisijā ir 12.5% no kumulatīvās vēsturiskās rūpniecības emisijas. Šīs kompānijas globālo klimatu ir izmainījušas vairāk nekā visi pasaules vulkāni cilvēces pastāvēšanas laikā.

Atgriezīšos Parīzē 2015. gada decembrī. Parīzē piedalījās vairāk nekā 40 000 delegātu. Baraks Obama konferences atklāšanā paziņoja, ka šī konference ir pavērsiena punkts pasaules pārkaršanā. 150 valstu līderi uz Parīzi bija sabraukuši glābt savu planētu. 2015. gads ir karstākais gads novērojumu vēsturē uz zemeslodes. Ledus cepures Ziemeļpolā un Antarktīdā kusa, tuksneši palielinājās, dzīvnieku sugas izmira. 200 miljoni Subsahāras iedzīvotāju, kam tuksnesis atņēmis iztikas iespējas, dzīvoja tikai no humānās palīdzības milzu nometnēs, bet viņu bērni centās pārcelties uz Eiropu.

COP21 notika Leburžē izstāžu centrā. 100 noslēgtās dažāda lieluma sēžu zālēs notika konferences darbs. Galveno dokumentu apsprieda vismaz 10 darba grupās paralēli katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram, dažkārt – arī naktīs.

Vai Donalds Tramps ar vienu spalvas vēzienu sagrāva pasaules cerības un vai viņa lēmums ir katastrofa? Neticamā vienotība un ticība kopīgai siltumnīcas gāzu emisijas samazināšanai visā pārējā pasaulē liek domāt ka NĒ. Eiropas savienības, Ķīnas un citu valstu steidzīgie paziņojumi par uzticību Parīzes nolīgumam un nolēmumam izpildīt savas saistības, pasaules zaļās ekonomikas uzplaukums liek domāt, ka katastrofa ir pats Tramps, nevis ASV tālākā darbība vai bezdarbība klimata kontrolē. Vācijas vides ministre Barbara Hendrika komentēja Trampa paziņojumu ar vārdiem: „Pasaules klimats izdzīvos astoņus gadus bez ASV.” Televīzijas žurnālists piebilda, ka pasaulei drošāk būtu, ja Trampa prezidentūra ilgtu tikai četrus gadus.

Nav pamata domāt, ka Trampam izdosies atgriezt ASV spēkstacijas un siltumstacijas pie akmeņoglēm un transportu pie degvielas šķērdēšanas. Kalifornija un Ņujorka, īstenojot rīcību par tīru gaisu un ūdeni saviem pilsoņiem, turpinās īstenot savu uzņemto kursu uz ievērojamu fosilo izmešu samazinājumu.

Pārsteidzoši, bet kopš šodienas Ķīna ir globālais līderis ekoloģiskā domāšanā. Ir pilnīgi skaidrs, ka Ķīna izmantos Trampa bremzes ASV ekonomikai, lai pārņemtu pilnīgu līderību atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju izstrādē un ražošanā (arī eksportā).

Pat tad, ja ASV nepildīs savas saistības, bet visa pārējā pasaule pildīs, jau 2020. gadā globālā oglekļa dioksīda emisija sāks samazināties. Tiesa, liela problēma būs globālais tirgus, kurā ASV negodīgi konkurēs ar zemākām cenām virknei produktu, kam ir augsta energoietilpība, jo nerēķināsies ar siltumnīcas gāzu emisiju. Otra problēma ir faktā, ka līdz šodienai ASV bija galvenais finansētājs klimata palīdzības programmām jaunattīstības valstīm.

Pēc Trampa paziņojuma par izstāšanos no Parīzes COP21 protokola neatstāj sajūta, ka kaimiņš atkal pievemj un piešmucē koplietošanas tualeti un virtuvi. ASV kopā ar Sīriju un Nikaragvu ir „lielais trijnieks”, kas publiski turpinās globālo atmosfēras piesārņošanu.

Latvijas Ārstu biedrība ikmēneša žurnālu “Latvijas Ārsts” izdos apvienotā maija un jūnija numurā, kurā kā allaž būs saistoši un interesanti kolēģu raksti un tas būs divas reizes biezāks. Žurnālā tiks publicēta 8. Latvijas Ārstu kongresa (21.-23.sept.) preliminārā programma. Šo numuru bez maksas pa pastu saņems visi Latvijas ārsti.

Pēteris Apinis,
Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Katru gadu smēķētājiem Latvijā nogriežam (amputējam) aptuveni 1000 kāju (600 no tām– virs ceļa locītavas) . Tiesa, liela daļa no viņiem ir diabēta un aterosklerozes slimnieki, bet arī šo slimību attīstībā smēķēšana likusi lielāko artavu.

Patiesībā kāju var amputēt ļoti ātri– ar visu narkozi pusstunda nesanāk. Pazīstu kādu bijušo politiķi– smēķētāju un tabakas akcīzes pretinieku, šobrīd jau bez kājas. Žēl man viņa– īpaši jau tālab, ka savulaik diskusijas karstumā arī viņu pabaidīju ar kājas asinsvadu fatālu aterosklerozi. Šī nav norāde uz valstsvīriem– smēķētājiem (nav jau noslēpums, kurā Ministru kabineta smēķētavā tiek pieņemti būtiski lēmumi), bet man viņiem divi piedāvājumi:

• pašiem tūlīt atmest smēķēšanu, jo mums nudien nav vajadzīgi valstsvīri ar infarktu, vēzi vai nogrieztu kāju. Bez tam oglekļa dioksīds smēkētāja smadzenēm vienkārši liek strādāy sliktāk.Smēķēšana liedz pieņemt lēmumus, proti, smadzenēm darboties aktīvā režīmā;
• palielināt akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem līdz Igaunijas līmenim. Darīt to tūlīt lai glābtu Nodokļu reformu, jo citādi Eiropas Padome vienkārši nepiekritīs nodokļu samazinājumam iedzīvotāju ienākumu nodoklī (IIN).

Jebkuras runas par legālas tabakas pozitīvu ietekmi uz ekonomiku ir meli. Tabakas lietošana ir viens no briesmīgākajiem tautsaimniecības slogiem. Latvijā tabakas izstrādājumu naudiskais apgrozījums ir aptuveni 500 miljoni eiro, tikai nedaudz mazāk par summu, ko valsts tērē medicīniskiem pakalpojumiem. Smēķētājs gadā nokūpina 600– 1200 eiro. Smēķētājam nav tiesību gauzties par sliktu valsts ekonomisko stāvokli, jo tieši šādā veidā nauda „aizplūst” no Latvijas (tabakas izstrādājumus Latvijā neražo). Eiropas savienības Baltā grāmatā teikts, ka 24– 32% valsts veselības aprūpes izdevumu rada tādu slimību ārstēšanu, ko tiešā veidā izraisījis alkohols un tabaka. Nav iemesla domāt, ka Latvijā tas ir savādāk, tātad– ap 200 miljoniem eiro Latvijas medicīnas naudas aiziet smēķēšanas problēmu radītu slimību ārstēšanai.

No ārsta viedokļa smēķētājs ir grūti ārstējams pacients. Amputēta kāja, izgriezts plaušu vēzis, starošana un ķīmijterapija kuņģa vēža gadījumā– tas viss smēķētājiem uz līdzcilvēku nodokļu rēķina. Smēķētājs vairāk slimo, bet šajā laikā nestrādā, nerada pievienoto vērtību, bet pārtiek no sociālā budžeta, kas ir nodokļu maksātāju nuda. Smēķētāju darba ražīgums ir mazāks par nesmēķētāju darba ražīgumu. Pie stūres smēķētājs ir potenciāls slepkava, jo samazinātais skābekļa daudzums asinīs (līdz ar to smadzenēs) rada uzmanības deficītu un reakcijas traucējumus.

Un galu galā smēķētāji nodedzina mūsu valsti. 1/3 visu ugunsgrēku (vairāk nekā 300 mājas, lauksaimniecības un ražošanas ēkas) izraisa smēķēšana, bet daudzos gadījumos vienkārši smēķēšanu kā ugunsgrēka ieganstu nevar pierādīt. Vairāk nekā 1/2 meža ugunsgrēku izraisa nomesta cigarete.
1/2 no dzīvi sadegušajiem (80–90 gadā) ir smēķētāji, kas ugunsgrēku paši piesmēķējuši vai aizmiguši ar degošu cigareti. Vidēji gadā Latvijā smēķēšanas izraisītos ugunsgrēkos sadeg četri– seši mazi bērni.

Smēķētājs, kas apsmēķē savu bērnu, patiesībā novēl šim bērnam smagu slimību, jo pasīvā smēķēšana ir gandrīz tikpat kaitīga kā paša dūma vilkšana caur cigareti vai caur ūdenspīpi. Elektroniskā cigarete nav glābiņš– tā vienkārši radīta kā metode lai smēķēšanai piesaistītu jaunus klientus, īpaši bērnus.

Cigarešu tirgotājs ir slepkava neatkarīgi no tā– kur viņš tirgo savas cigaretes– tirgū ar vārdiem „spirķik, sigareti” vai piespiežot veikaliem tirgot cigaretes mazumtirdzniecībā (es nepārmetu lielveikalu pārdevējām, par slepkavām jāuzskata vairumtirgotājus, lielveikalu īpašniekus un menedžerus). Bet arī pārdevējai vajadzētu saprast– tirgojot cigaretes, viņa tirgo nāvi.

www.delfi.lv Anda Ķīvīte, Sabiedrības veselības speciāliste, Dr.med.

Vēl nesen publisko telpu “apskrēja” informācija, ka 2016. gada apkopotie statistikas dati apliecina – Latvija izvirzījusies pirmajā vietā Eiropas Savienībā un Eiropas Ekonomikas zonā jauno ik gadus reģistrēto HIV gadījumu skaita ziņā, ar 18,5 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju apsteidzot ilggadējo līderi Igauniju.

Jau vairākus gadus, vērojot jauno gadījumu skaita augšupejošo tendenci, Veselības ministrija sadarbībā ar nozares profesionāļiem un nevalstisko sektoru ir izstrādājusi politikas plānošanas dokumentu, kas paredz konkrētas aktivitātes šīs satraucošās situācijas risināšanai. Proti, pirms nedēļas, 11.maijā, Valsts sekretāru sanāksmē tika izskatīts “HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2018.-2020.gadam”.

Izstrādātais dokuments ir ieguvis mediķu, sabiedrības veselības profesionāļu un pacietu organizāciju pārstāvju atbalstu. Vēl vairāk – tas atzīts par pilnīgāko no visiem līdz šim spēkā bijušajiem HIV nozares īstermiņa politikas plānošanas dokumentiem valstī. Rīcības plānā iekļauts ievērojams skaits aktivitāšu, kuras līdz šim vispār nebija guvušas valsts atbalstu, taču bez kurām efektīva HIV epidēmijas apturēšana Latvijā nav sagaidāma. Viens no būtiskākajiem pasākumiem ir HIV ārstēšanas agrāka uzsākšana, kas ne vien uzlabo dzīves kvalitāti un pagarina mūža ilgumu inficētajām personām, bet pasargā no inficēšanās arī apkārtējos cilvēkus saistībā ar to, ka HIV vīrusu daudzums pacientu asinīs un citos bioloģiskajos šķidrumos ārstēšanas rezultātā kļūst pārāk mazs, lai varētu saslimšanu nodot tālāk.

Vairāki starptautiski pētījumi, tostarp pagājušajā nedēļā vienā no pasaules vecākajiem un zināmākajiem medicīniskajiem izdevumiem Lancet publiskotais pētījums par HIV inficētu personu mūža ilguma pagarināšanos spilgti apliecina ievērojamo sasniegumu HIV terapijas attīstībā nozīmīgumu. Apjomīgajā pētījumā, kurā analizēti vairāk kā 88 000 pacientu dati no 18 Eiropas un Ziemeļamerikas valstīm rāda, ka inficēti cilvēki, kuri uzsākuši lietot pretvīrusu medikamentus 20 gadu vecumā, nodzīvos līdz 68-78 gadu vecumam.

Proti, mūža ilgums HIV inficētiem cilvēkiem kļūst arvien tuvāks vispārējās sabiedrības dzīves ilguma rādītājiem. Šie iepriecinošie rezultāti tiek skaidroti ar to, ka jaunākie pieejamie medikamenti ir mazāk toksiski, ar mazāku risku rezistences (jeb nejutības pret medikamentiem) attīstībai, ar mazāk blaknēm, un tie ir ērtāk lietojami (vairākas aktīvās vielas apvienotas vienā tabletē vai kapsulā, un dienā jāiedzer tikai viena šāda tablete), kas ievērojami paaugstina pacientu līdzestību terapijai. Turklāt ārstēšana ne tikai pagarina mūža ilgumu, bet arī nodrošina pacienta darbaspēju saglabāšanu un spēju ekonomiski un sociāli aktīvi iekļauties sabiedrībā, kā rezultātā mazinās arī katras valsts sociālā budžeta slogs. Šim faktam vajadzētu kliedēt aizspriedumus pret HIV infekciju un personām, kuras šī infekcija skar.

Būtiski, ka jaunajā HIV ierobežošanas plānā iekļauti pasākumi saslimšanas iespējami agrīnas diagnosticēšanas veicināšanai, apmācot un motivējot ģimenes ārstus, intensificējot informāciju par HIV medicīnas studentu un rezidentu apmācību programmās u.tml.. Tāpat atrodamas aktivitātes primārās profilakses jomā, piemēram, pasākumi iedzīvotāju izglītošanai par HIV pārneses veidiem, kā arī pedagogu sistemātiska izglītošana seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumos darbam ar skolu jaunatni, kas neseno Izglītības likuma “tikumības grozījumu” kontekstā šķiet īpaši nozīmīgs pasākums.

Gribu uzsvērt, ka minētajā politikas plānošanas dokumentā ietvertas nozīmīgas un ilgi gaidītas aktivitātes arī citu seksuālās un asins pārneses infekciju jomā, piemēram, uroģenitālās hlamidiozes skrīnings 15-25 gadus vecu jauniešu populācijā. Hlamidioze, kuru parasti iegūst jaunieša vecumā, ir viens no neauglības cēloņiem. Tā kā infekcija bieži norisinās bez simptomiem vai sūdzībām, bez skrīninga tā netiek atklāta un ārstēta. Tamlīdzīgi varētu uzskaitīt vēl virkni citu Latvijas kontekstā inovatīvu aktivitāšu, kuru nozīme sabiedrības veselības uzlabošanā ir zinātniski pierādīta un neatsverama.

Izstrādājot kvalitatīvu rīcības plānu ir sperts būtisks solis HIV epidēmijas un saistīto infekciju izplatības samazināšanā. Taču atklāts paliek jautājums – vai dokumentā iekļautie labie plāni sastaps dzirdīgas ausis Saeimā, un valsts budžetā atradīsies finansējums to realizācijai?! Vai arī valsts atbildīgas rīcības pret savu iedzīvotāju veselību formulējums paliks vien izklāstīts uz papīra, un HIV turpinās savu uzvaras maršu Latvijā?!