JAUNUMI

11. oktobrī tika pasniegta ikgadējā „Latvijas Ārstu biedrības Veselības gada balva”. Šogad svinīgo apbalvošanas ceremoniju Latvijas Ārstu biedrība veidoja sadarbībā ar Latvijas Sarkano Krustu. „Veselības gada balvas” pasniegšana kļuvusi par skaistu tradīciju, kurā tiek godināti pārtikas ražotāji, sabiedriskās organizācijas, pašvaldības un cilvēki, kas ar savu darbību veido izpratni par sabiedrības veselību. Laureāti dāvanā saņēma Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas topošo mākslinieču īpaši šim pasākumam apgleznotus koka krēslus, katru ar savu stāstu, vēlējumu un simbolu.

Lai arī Latvijā dzīvildze pieaugusi par vairākiem gadiem, mēs daudz sportojam, cenšamies lietot sabalansētu uzturu, piedalāmies talkās, lai sakoptu vidi, darāmā vēl ir ļoti daudz. Pasaules valstis, kas parakstīja Parīzes klimata vienošanos atzīst, ka apņemšanās uz papīra atpaliek no pasākumu īstenošanas dzīvē. Joprojām pasaules okeānos peld plastmasas maisiņu salas un šī plastmasa caur uzturā patērētajām zivīm nonāk mūsu organismā. Joprojām no ezeriem tiek vilktas laukā vecās automašīnu riepas un jūras krastā savākts tonnām atkritumu. Joprojām mūsu ikdienā ir par daudz ķīmijas – kā mājās, tā lauksaimniecībā. Joprojām ārsti ceļ trauksmes zvanus par bērnu mazkustību.

Šogad Latvijas valsts svin 100 gadu jubileju un mums ir iespēja pateikt paldies tiem cilvēkiem, kuri ar savu darbību veicina moto „VESELS CILVĒKS – VESELĀ PASAULĒ” īstenošanu dzīvē. Vienlaikus turpinot dzīvot tā, lai arī vēl pēc 100 gadiem Latvija būtu valsts ar savām robežām, lai tajā valdītu sociāli atbildīga politika, kas garantē visiem pieejamu ārstniecisko pakalpojumu pieejamību un veselīgu dzīvi.

Balvu par mūža ieguldījumu veselības veicināšanā šogad saņēma Latvijas Olimpiskās komitejas goda prezidents Vilnis Baltiņš, kurš ilgus gadus bijis mūsu olimpiskās kustības vadītājs. Pateicoties Baltiņa kunga iniciatīvai 80. gadu beigās, Latvijā  tika atjaunota olimpiskā komiteja un mūsu sportisti piedalās olimpiskajās spēlēs, gūstot uzvaras un popularizējot sportu tieši jauniešu un bērnu vidū.

Nominācijā par tautas sporta organizēšanu balva tika piešķirta ielu vingrošanas kustības Latvijā aizsācējam Kasparam Zlidnim, kurš vingrošanu padarījis par aizraujošu nodarbību, ar  ko nodarbojas tūkstošiem zēnu un meiteņu visā Latvijā. Runājot par kustību prieku, Kaspara acis vienmēr staro un viņš kā pieklājas ir lieliskā fiziskā formā.

Par veselīga uztura ražošanu balvu saņēma uzņēmums „Sēklu muss”, kurā top sēkliņu trifeles un batoniņi  bez pievienota cukura, glutēna un e-vielām. Uzņēmuma idejas autore un izveidotāja ir enerģiskā Agnese Nazareca, kura īstenojusi savu sapni par veselīgiem našķiem ar bērnības garšu. Ikdienā „Sēklu muss” ne tikai ražo našķus, bet dodas ciemos uz skolām un bērnu dārziem, lai stāstītu par veselīgu uzturu un enerģijas avotiem.

Nominācijā par videi draudzīgu dzīvesveida popularizēšanu tika apbalvota iniciatīva „Piekrastes Tīrrade”, kurā apvienojušies cilvēki, kuri vēlas Latvijai simtgadē dāvināt tīru un sakoptu piekrasti, bez plastmasas iepakojumiem, stikla pudelēm un izsmēķiem. Vides izglītības fonda vadītājs, kampaņas „Mana jūra” eksperts Jānis Ulme ir pārliecināts, ka sakopjot kaut nelielu gabaliņu no apkārtējās vides, mēs varam izdarīt daudz.

Šogad nominācijā par nozīmīgu ieguldījumu dabas aizsardzībā paldies par grūto un atbildīgo darbu saņēma Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, kuram šajā vasarā bija uzlikti lieli pārbaudījumi, dienām ilgi dzēšot mežu ugunskurus. Viens no postošākajiem ugunsgrēkiem plosījās Talsu novada Valdgales pagastā, kur ik dienas strādāja vismaz 150 glābēju no visas valsts.

Par ilgtspējīgas vides sakārtošanu šajā reizē balvu saņēma „Amatciema” idejas autors un izveidotājs Aivars Zvirbulis (saukts par Čiri), kurš  pirms 18 gadiem Amatas novadā sāka veidot privātmāju ciematu. Tur cilvēks var baudīt dabas skaistumu, vienlaikus izmantojot visas mūsdienu ērtības un tehnoloģiskos risinājumus. Tiesa ciematā ir sava kārtība –  katru īpašumu ieskauj ūdens,  mājām nav žogu un vakaros nedrīkst trokšņot.    Nominācijā Par daudzpusīgu veselības un sociālā darba organizēšanu balva tika pasniegta „Kalnu svētības kopienas” Bruknā izveidotājam  priesterim Andrejam Mediņam. Kopienu A. Mediņš  dēvē vietu, kur sasildīs, samīļos un pažēlos dzīves sistos un nesaprastos. Līdz šim kopienas vārds sabiedrībā plašāk bija pazīstams ar  labdarības koncertiem „Uzcel savu baznīcu” palīdzību atkarībās nonākušajiem. Šobrīd Andrejs Mediņš ar komandu izveidojuši arī skolu zēniem ar ornitoloģijas un aiviācijas  interešu izglītību.

Par nozīmīgu ieguldījumu sabiedrības izglītošanā paldies vides žurnālistei un zaļā dzīvesveida piekritējai  Anitrai Toomai. Daudzus gadus , liekot lietā savas zināšanas, kā arī žurnālistes talantu, viņa izglītojusi sabiedrību dabas aizsardzības jautājumos. Ilgus gadus veido žurnālu „Vides vēstis”, kā arī Latvijas radio raidījumu par vides jautājumiem „Zaļais vilnis”. Viņa ir kā saucēja balss tuksnesī, kas reizēm tiek arī sadzirdēta.

Savukārt Par nopelniem sabiedrības veselības veicināšanā balvu šogad saņēma  Liepājas pašvaldība, kas pēdējos gados lielas investīcijas ieguldījusi attīstot fiziskām aktivitātēm un sportam paredzētās būvēs un objektos – vieglatlētikas manēžā, kas ir nodota ekspluatācijā, pirms gada. Tūlīt spāru svētki tiks svinēti jaunajai tenisa hallei un tiek plānots uzsākt futbola laukuma izbūvi.  Liepājas sauklis – atbrauc un izvējojies ir viens no vadmotīviem veselības kontekstā kopumā, jo, kā sacīja Liepājas vicemērs Gunārs Ansiņš: „ Šī izvējošanās nav tikai fiziska,bet arī praktiska, kad atbrīvo savu ķermeni , atbrīvo domas un kļūsti brīvs”.

Godpilnā balva nominācijā Gada cilvēks sabiedrības veselībā tika pasniegta Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājam profesoram Ģirtam Briģim, ārstu aprindās profesoru Ģirtu Briģi dēvē par  Latvijas sabiedrības veselības tēvu, gluži saprotamu iemeslu dēļ. Tieši profesors spēj vienkāršiem vārdiem izskaidrot veselības pamatnostādnes. Vesela latviešu ārstu paaudze ir mācījusies epidemioloģijas pamatnostādnes pie profesora, tā iemācījušies domāt un pamatot savus spriedumus medicīnā balstītos pētījumos. Turklāt, tieši ar viņa iniciatīvu 90 gados izveidota sabiedrības veselības katedra. To absolvējuši jau vairāk kā simts augstas klases profesionāļi.

„Latvijas Ārstu biedrības Veselības gada balvas 2018” pasniegšanas svinīgo ceremoniju vadīja LĀB prezidents Pēteris Apinis, LĀB viceprezidents Māris Pļaviņš, LĀB valdes loceklis Roberts Fūrmanis, A/S „Repharm” direktoru padomes priekšsēdētājs Dins Šmits un Latvijas radio raidījuma „Kā labāk dzīvot” vadītājs Elvis Jansons, bet par  muzikālu baudījumu gādāja Annija Putniņa, Grēta Grantiņa, Evelīna Kalniņa kopā ar Raimondu Petrauski pie taustiņiem, Ernestu Mediņu pie sitaminstrumentiem, Rūtu Sīpolu ar flautu.

Šogad „Veselības gada balvu 2018” Latvijas Ārstu biedrība pasniedza kopā ar Latvijas Sarkano Krustu.  Svinīgā ceremonija notika 11. oktobrī plkst. 19.00 Koka ēku renovācijas centrā „Koka Rīga” Krāsotāju ielā 12. Atkārtojums – 13.oktobrī plkst. 13.00 „Rīga TV 24”.

Pēteris Apinis

Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Tuvojoties vēlēšanām, parādās vairākas tēmas, kas nonāk sabiedrības uzmanības centrā, jo skar dažādus ļaužu slāņus, sabiedrībai ir mazāk saprotamas un viegli vēršamas politiski demagoģiskā diskusijā. Ļoti pazīstama tēma ir zāļu cenas, tās vienmēr ir pārāk augstas, un ir kāds sliktais (ministrija, zāļu ražotāji, vairumtirgotāji, aptiekāri), kas uz cilvēka veselības rēķina pārāk daudz pelna. Šis gads nav izņēmums, un diskusija ir sākusies, tajā tieši ir iesaistījušies pozīcijas un opozīcijas deputāti, bet netieši – tirgotāji, reklāmas un sabiedrisko attiecību uzņēmumi, mediji.

Lai nemēģinātu apspriest visu plašo farmācijas jomu, mēģināšu pieskarties tikai dažiem pieņēmumiem, kas jau ir izskanējuši skaļāk vai klusāk:

• zāļu cenas ir pārāk augstas, valsts pienākums ir šīs cenas samazināt;
• aptieku nepietiek, komersantu aptiekas strādā nepietiekami garas stundas, tāpēc nepieciešams atvērt pašvaldību aptiekas, kuras visas strādātu 24/7 režīmā;
• lētāk būtu visus medikamentus iepirkt visiem pacientiem vienlaikus centralizēti, vislabāk to paveiktu ierēdņi;
• ja ārsti izrakstītu tikai ģenēriskos medikamentus, tad valstij paliktu milzums naudas visu slimību izārstēšanai;
• bezrecepšu medikamenti un uztura bagātinātāji būtu jāpārdod lielveikalos un benzīntankos;
• jāpārskata recepšu un bezrecepšu zāļu saraksti, jāļauj zāles vairāk pirkt bez receptes, piemēram, antibiotikas;
• kategoriski jāaizliedz homeopātija, fizikālā terapija un zāles ar mazāku pētījumu apjomu;
• jānovērš uzmanība no procesiem Olainfarm – nekautrīgās pārņemšanas un vēlāk – izsaimniekošanas.

Trakākais tas, ka šādus apgalvojumus var izlasīt pat partiju priekšvēlēšanu programmās.

Latvijā zāļu cenas nosaka tikai un vienīgi tirgus, turklāt ekonomiski mēs to varētu nosaukt par kontrolētu tirgu, jo aptiekām, vairumtirgotavām, ražotājiem ir ļoti stingri noteikti Eiropas standarti un izpildāmi kritēriji. Zālēm ir vajadzīga aukstuma ķēde, speciāls mitruma režīms, daļa no medikamentiem nedrīkst nonākt saules gaismā, citi – sasalt. Visu to, kā rīkoties ar zālēm vislabāk zina diplomēts farmaceits, tāpēc Latvijas aptiekās ir noteikta prasība, ka tajās jāstrādā profesionālim. Tiesa, kaut kad pērn vai šā gada sākumā publiskajā telpā uzplaiksnīja ideja– savest aptiekāres no Ukrainas. Farmaceitu asociācija noturēja savu pozīciju– farmaceitu diplomam jābūt atzītam un aptiekāram Latvijā jāzina latviešu valoda.

Zāļu cenas lielākoties nosaka ražotājs, kurš slēdz līgumus ar valsti vai vairumtirgotāju. Zāļu cenas dažādās valstīs atšķiras, un zāļu cenu tad nosaka reģistrācija, iespējamais slimnieku skaits, iedzīvotāju maksātspēja un daudzi citi faktori. Jāpiebilst, ka aptiekārs Zviedrijā saņem vidēji 6 reizes lielāku algu nekā aptiekārs Latvijā, kas arī, protams, zāļu cenu ietekmē. Zviedrijā tiešām zāles ir dārgākas, jāteic, visai ievērojami. Latvijā zāles ir vienas no lētākajām Eiropas Savienībā.

Zāļu cenas Latvijā pieauga līdz ar ministra Gunta Belēviča darbību – vismaz šobrīd tās ir ievērojami augstākas nekā pirmsbelēviča laikā. Guntis Belēvičs legalizēja paralēlo importu un paralēlo eksportu. Tas nozīmē – mūsu vairumtirgotājs tagad var lētākas zāles vest uz valsti, kur tās ir dārgākas, ja vien pieliek pareizo anotāciju tās valsts valodā, uz kurieni ved. Un otrādi – ja kādā Eiropas Savienības valstī atrastos medikamenti, kas ir lētāki, tos varētu kā paralēlo importu atvest uz Latviju, ja vien pievienotu anotāciju latviešu valodā. Diemžēl gandrīz viss, kas notiek šajā jomā, ir paralēlais eksports – mūsu vairumtirgotāji zāles ved prom. Visi, kas lasīja šā gada Latvijas bagātāko cilvēku simtnieku, pamanīja, ka miljonāru sarakstā kā raķete ielidojis kāds Artūrs Belēvičs, proti, Gunta Belēviča dēls, kurš par miljonāru kļuva gadā, kad tēvs ministrēja. Viņš tiešām ir talantīgs biznesmenis, bet viņa sapelnītie miljoni tieši vai netieši attiecas uz mūsu zāļu cenām.

Vai šo ligu (mūsu lētākās zāles ved prom) var ārstēt? Es domāju, ka tur nekas lāgā nav maināms, jo pie šīs sistēmas ir pieraduši ne tikai mūsu biznesmeņi un partiju sponsori, bet arī valstis – mūsu paralēlā eksporta galamērķi (pieņemsim, Zviedrija). Zāļu valsts aģentūrā ar nosaukumu „paralēlais imports” atrodami 677 zāļu nosaukumi, kas gan nenozīmē, ka reāli visas šīs zāles Latvijā šobrīd ir pieejamas.

Otrs jautājums, ko vienmēr Saeimā un ministrijā viļā kā karstu kartupeli pa muti, ir – Latvijā aptiekas ir saslēgtas ķēdēs, bet ķēdes pieder vairumtirgotājiem. Vēl jau ir arī kāda ceturtā daļa aptieku, kas pieder pašiem aptiekāriem, bet viņiem ir visai grūti izturēt konkurenci ar aptiekām, kam zāles centralizēti gādā, organizē, uzskaita, analizē lielās ķēdes. Tāpēc arī gadu no gada šādu bezķēžu aptieku skaits samazinās, tās vienkārši tiek pārpirktas. Mans mērķis nav uzskaitīt, kurām ķēdēm cik aptieku pieder, bet ķēžu skaits ir pietiekami liels, lai varētu domāt par kaut kādu karteļu vienošanos un ne vienu vien. Turklāt šīs ķēdes ir organizētas uz dažādiem pamatiem, piemēram, Euroaptiekas ir visai strikti saistītas ar Maxima ķēdi, un viņu darbības filozofija ir pārķert to iespējamo zāļu pircēju, kurš atnācis uz lielveikalu, tā teikt – maize, desa, aspirīns un pamperi vienas pieturas aģentūrā. Latvijā ir reglamentēts aptieku skaits, turklāt neviens nevar ielikt jaunu aptieku kādas citas aptiekas tiešā tuvumā. Lielās ķēdes savstarpēji cīnās, un cīņas elementi ir akcijas, cenu pazemināšana, atlaižu kartes un reklāma.

Vai ir iespēja atgriezt atpakaļ to, ko visai noziedzīgi pieļāva Labklājības ministrija deviņdesmito gadu beigās un jaunā gadsimta sākumā – aptieku pārpirkšanu un iekļaušanu ķēdēs? Es domāju, ka vilciens ir aizgājis, pat tad, ja Saeima kaut ko tādu paziņotu ar likumu – aptieka drīkst piederēt tikai aptiekāram, ķēdes atrastu citus ceļus, kā ar līgumiem un parādzīmēm sasaistīt šāda īpašnieka rokas. Es domāju, ka pašlaik nav mērķtiecīgi lauzt šo ķēžu sistēmu, jo nevienam uz zemeslodes tas nav izdevies. Vai ķēdes ir vainīgas cenu paaugstināšanā? Jā un nē. Ir zināms, ka ķēdes pieprasa ražotājiem atlaides un, iespējams, saņem šīs atlaides papildu oriģinālos, nevis mazāk samaksātā naudā. Iespējams, šīs atlaides dod šīm ķēdēm iespēju nodarboties ar paralēlo eksportu. Tai pašā laikā šīs ķēdes darbojas neticami racionāli un taupīgi, gan piegādājot preces savām aptiekām, gan neveidojot nepamatotus uzkrājumus, kas neglābjami rodas mazākiem spēlētājiem. Vārdu sakot – ķēdes ir mobilākas. No Latvijas valsts viedokļa – mums būtu jādara viss, lai saglabātu tās aptiekas, kas joprojām pieder Latvijas aptiekārēm, jāsaglabā pietiekami liels ķēžu skaits, nevajadzētu spēlēties ar aptieku skaita palielināšanu vai tieši pretēji– samazināšanu. Liels absurds būtu valsts vai pašvaldību aptieku veidošana vai jaundibināšana. Šis bizness būtu pakļauts neiedomājamam korupcijas riskam, un par zāļu cenu šajās aptiekās mēs norēķinātos kā nodokļu maksātāji caur pašvaldību budžetiem. Kā zināms, Rīgas pašvaldības mēģinājums iesaistīties dzeramā ūdens liešanā PET pudelēs arī nekļuva par veiksmes stāstu.

Mēģinājumi uzspiest aptiekām strādāt 24 stundas parasti beidzas ar neveiksmi, jo naktī pēc 24.00 aptiekā ienāk tikai daži zāļu pircēji, bet enerģētikas un komunālās izmaksas, algas, apsardze, apkope, sterilizācija vienkārši rada spiedienu uz tām pašām zāļu cenām.

Par to, ka zāļu cenas nevar ietekmēt ar Ministru kabineta noteikumiem vai ministrijas rīkojumiem, esmu pilnīgi pārliecināts, ja nu vienīgi versijā, ka mēs ar medikamentiem saprotam tikai analgīnu, aspirīnu, askofēnu un citas medicīnā visai nebūtiskas tabletes, ko lēti un, iespējams, ne pārāk kvalitatīvi ražo mūsu kaimiņi Austrumu virzienā. Tiem, kas to neatceras, atgādināšu, ka 2004. gada martā Latvijā tirdzniecībā bija nonācis Baltkrievijā ražots askofēns*, kas saturēja pretdiabēta līdzekli glibenklamīdu** un lietotājiem ievērojami pazemināja cukura līmeni asinīs līdz pat komai. Zāļu medicīna ir ievērojami plašāka par tiem desmit tabletētajiem nostalģiju rosinošajiem zāļlīdzekļiem, ko mazā kontrabandā ved no Baltkrievijas kopā ar šņabi un cigaretēm. Zāļu valsts aģentūras mājaslapa uzrāda, ka Latvijā par reģistrētiem var tikt atzīti 16034 medikamentu. Vienkārši ir atšķirīgas reģistrācijas procedūras. Kā Latvijā reģistrēti atrodami 2007 zāļu nosaukumi, un tas parāda zāļu reālo pieejamību. Eiropas centralizētajāā reģistrācija atrodami 10842 zāļu nosaukumi, bet šī reģistrācija mums ir gandrīz tikpat saistoša kā nacionālā.

Vispār zāļu dārdzība ir pārspīlēta veselības aprūpes problēma. Skatot vidējās Latvijas slimnīcas budžetu, izrādās, ka lielāko daļu tās izdevumu daļu veido personāla apmaksa, telpas, infrastruktūra, aparatūra, enerģija utt., bet zāles ir tikai 3– 6%. Vai šos 6% var apsaimniekot ievērojami efektīvāk? Domāju – jā. Nezinu nevienu iemeslu slimnīcā nozīmēt vitamīnus, pārlieku bieži tiek liktas infūzijas sistēmas (to pašu, ko ielej ar sistēmu, lielākoties var iedzert izotoniska šķidruma veidā). Zāļu cenas iespaido ne vairāk kā 1% visu Latvijas medicīnas izmaksu. Zāļu tirgu nosaka farmaceits. Zāļu tirgus sākas no pētījumiem (piemēram, akadēmiķa Ivara Kalviņa vadībā ir izstrādātas desmitiem tūkstoši molekulu, no kurām tikai tūkstošā daļa nonāk līdz medicīniskiem un klīniskiem pētījumiem, bet vēl simtā daļa līdz reālam medikamentam), ražotājiem, vairumtirgotājiem, aptiekāriem, zāles nozīmējošiem ārstiem un saņemošiem pacientiem. Latvijā ir kādi 70 zāļu ražošanas uzņēmumu un kāds simts zāļu vairumtirgotāju.

Ļoti nozīmīgs jautājums ir par to – vai Latvijā atļaut bezrecepšu medikamentus, pārsienamos materiālus, šļirces, uzturbagātinātājus, klizmas pūšļus, kontracepcijas līdzekļus utt. tirgot lielveikalos un benzīntankos. Nav nekāds noslēpums, ka visvairāk šādā pārbūvē ir ieinteresēti benzīntanku īpašnieki, jo benzīntanki strādā diennakti, un lielā mērā viņi uzņemtos nakts aptieku funkciju. Arī Maxima, iespējams, labprāt savu Euroaptiekas leti iekārtotu tieši pa vidu starp svaigu gaļu un žāvētām zivīm.

Kādas būtu šādas rīcības sekas? Liela daļa bezrecepšu medikamentu tiešām tiktu iegādāti veikalos un benzīntankos, tie pazustu no aptieku plauktiem, bet aptiekas uzturēšanas izdevumi pilnībā tiktu uzkrauti recepšu medikamentu segmentam. Zāles kļūtu ievērojami dārgākas, bet iedzīvotāji ievērojami vairāk sāktu lietot nevajadzīgus, paša nozīmētus bezrecepšu medikamentus, jo veikals tomēr ir tendēts tikai un vienīgi uz preces (kaut nevajadzīgas) pārdošanu. Tomēr galvenais ir viltojumu iespējamība. Eiropā aptuveni 15% zāļu ir viltojumi, kaut viltojumi vairākumā gadījumu satur to pašu aktīvo vielu un nereti atbilstošā devā. Viltojumu iespējamība pieaug, samazinoties uzraudzībai. Lielveikala pārdevējs vai aptiekārs – kam jūs uzticētu uzraudzību pār medikamentiem?

Pārstāvu to viedokli, ka Latvijā bezrecepšu medikamentu tirgus ir pārāk liberāls. Esmu redzējis daudzus aknu mazspējas pacientus un nāves gadījumus no paracetamola pārdozēšanas. Esmu redzējis asiņojošas kuņģa čūlas pēc pārmērā lietotiem nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem. Mani pilnīgi nepārliecina dažu deputātu un blogeru skaidrotais, ka viņi paši zina, kurā mirklī jālieto antibiotikas. Arī mani skatītāji televīzijā, kas uzreiz grib traukties uz aptieku un nopirkt stiprās zāles, ir visiem spēkiem no šīs vēlmes jāatrunā un jāaizsūta pie ārsta.

Pašlaik publiskajā telpā, īpaši sociālajos tīklos, dominē viedoklis, ka homeopātija ir kaut kas šausmīgs, fizikālā terapija nav pamatota, Rigvir ir teju inde. Es pats nekad nenozīmēju homeopātiskus līdzekļus, taču zinu un ticu, ka ārsta speciālista rokās homeopātiskie līdzekļi ir laba alternatīva pārmērīgai medikamentu lietošanai. Zāļu kompānijas tik ļoti diktē vadlīniju izstrādi, ka pamanās izravēt no ārstniecības visas fizikālās terapijas metodes. Karā pret vienu vai otru mazākas firmas preparātu lietā tiek liktas klajas šantāžas metodes (piemēram, mazas firmas medikamentu vieglu roku iekļauj dopingvielu sarakstā, bet sportisti plaši lieto visai līdzīgus starptautisku kompāniju ķīmiskos savienojumus) vai publiski kaunina, ka pētījumu par maz (kaut lielai daļai plaši lietojamo preparātu pētījumu ir vēl mazāk vai nav tādu vispār mūsdienu izpratnē). Farmācijā kā nekur citur valda neiedomājama lobēšanas sistēma, kur lobēšanu uzņemas lielas sabiedrisko attiecību firmas, tās savukārt izveido “pacientu organizācijas”, kas bieži vien ir radītas viena medikamenta iekļaušanai kompensējamo zāļu sarakstā.

Šī pretrunu plosītā farmācijas pasaule man nereti asociējas ar bijušā ministra Gunta Belēviča vārdu. Redzot, kā viņš “seglo baltu zirgu”, lai jūnijā iejātu Olainfarm vadītāja krēslā, neatstāj sajūta, ka viņš nudien neiet strādāt, lai tiktu labums rūpnīcai, strādniekiem, farmaceitiem, pacientiem, valstij, bet gan viņam pašam un viņam vien zināmam kapitālam. Pēc Gunta rosības veselības ministra amatā man kaut kā nav ticības viņam kā izcilam menedžerim un vadītājam. Farmācijā lielākais Belēviča padarītais darbs ministrēšanas laikā bija nomainīt Ingunu Adoviču/ Daci Ķikuti pret Svenu Henkuzenu/ Jāni Zvejnieku Zāļu valsts aģentūrā. Salīdzinājums ļoti, ļoti ir par sliktu jaunieliktajiem vadītājiem gan zināšanu, gan spēju, gan cilvēciskā līmenī. Nav grūti iztēloties kadru politiku Olainfarmā, ja tur parādītos vadītājs Guntis Belēvičs.

Manuprāt, lieta, ko neapzinās pašreizējie Zāļu valsts aģentūras līderi, ir zāļu piegādes traucējumi (drug/medicines shortages). Tā ir problēma, kas vairāk skar ASV un Kanādu, bet ar katru gadu plašāk – Eiropas Savienības valstis. Pagājušā vasarā, piemēram, bija piperacilīna/tazobaktāma piegādes traucējumi. Problēmu nācās risināt visaugstākajā (ministres) līmenī, un bērnu ārstēšanai Latvija ieguva nereģistrētu, bet daudz dārgāku preparātu. Zāļu piegādes traucējumi nozīmē lielas izmaksas, kas slimnīcām ir jāparedz savos budžetos. Valstij var būt vislabākās vadlīnijas, bet vienkārši nebūt zāļu. Visbiežāk akūtas nepietiekamības situācijas zāļu piegādē saistās ar vakcīnu iepirkumiem, un tā nu gan ir problēma, kas jāprognozē, jāanalizē un jāmeklē dažādi risinājumi. Zāļu valsts aģentūras mājaslapā formāli ir pieejams saraksts ar zāļu piegādes traucējumiem, taču mums nav informācijas, kas un cik ilgi trūkst vai– ko ir grūti sagādāt Latvijas slimnīcās, jo šādus datus neviens neapkopo.

Nākamajā gadā mūs gaida vēl kāds naudas tērēšanas jaunums un zāļu cenu paaugstināšanās. 2019. gada 9. februārī stājas spēkā ES viltoto zāļu regula/direktīva. Tā smagi skars – būs vajadzīgs papildu finansējums IT sistēmām, speciālistiem, kuriem būs zāļu flakoni jāskenē, būs jārada sistēma, lai katram medikamentam Eiropas telpā var izsekot. Manuprāt, izdevumus par regulas ieviešanu mēs izjutīsim kā zāļu cenu kāpumu.

Un tomēr, kaut arī mani vairākkārt bija lūguši aprakstīt notiekošo farmācijā – es nez vai būtu rakstījis šo rakstu, jo visu pateikt nevar tik īsā formātā. Ja vien farmācijas industrija nebūtu pilnībā privatizējusi Veselības ministriju – tā, ka gribētos to saukt par Zāļu ministriju. Es nerunāšu par projektiem un dokumentiem, kas uztic kompensējamo onkoloģijā, infektoloģijā lietojamo preparātu iepirkšanu ierēdniecībai, nevis speciālistiem, izrakstot recepti. Ierēdņi zinot labāk, ko un cik iepirkt. Diemžēl šeit jau pa gabalu slēpjas korupcijas risks – iepērkot zāles par miljoniem, kaut kur var nobirt desmiti un simti tūkstoši.

Un arī tas ir tikai teorētisks disputs, jau Vladimirs Iļjičs Ļeņins veica šādu kolektīvu iepirkumu, un re – valsts septiņdesmit gadus turējās ar “bezmaksas medicīnu”. Ministrija pašlaik gatavojas iegādāties citostatisku līdzekļu gatavošanas robotus Paula Stradiņa klīniskajai universitātes slimnīcai un Rīgas Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai. Man šīs aktivitātes atgādina dzīres mēra laikā, kad nav ne telpu, ne speciālistu, kas atšķaidītu citostatiskos medikamentus atbilstoši mūsdienu prasībām. Roboti paši par sevi nav ne labi, ne slikti. Roboti patiešām pēc uzdotā algoritma sašķaida šķīdumus precīzāk, ātrāk, noslēgtā vidē, taču algoritmu nosaka cilvēks, šķīdumus robotā joprojām ievieto cilvēks. Robota vadīšana ir sarežģītāka nekā robotu pārdevēji stāsta un tie neaizstāj nepieciešamību pēc atbilstoši aprīkotām telpām un izglītotiem speciālistiem. Jebkuras sistēmas ir jāplāno, jāievieš un jāvada – tās neieviešas pašas par sevi, ja tiek nopirkta kāda jauna, kaut dārga un grandioza sistēma. Lai atceramies šajā vietā, piemēram, e-veselību, kurai nule pamanīta šaurā vieta.

Protams, ja Ārstu biedrība atļaujas kritizēt Veselības ministriju, ministrija visādi ierobežo Ārstu biedrību. Domāju – arī šis raksts nepaies bez sekām un kaut kādu agresiju no Veselības ministrijas izbaudīšu pārpārēm. Šobrīd Veselības inspekcija aktīvi iesaistījusies karā pret žurnālu un portālu “ārsts.lv”, jo kāds cienījams ausu, kakla un deguna ārsts bija publiski izteicis šaubas – vai vienmēr bērniem rinosinusītu (deguna un deguna blakusdobumu iekaisuma, kas parasti izpaužas kā iesnas) ārstēšanai nepieciešama antibakteriālā terapija. Šāda atziņa nudien ir netīkama zāļu tirgotājiem, un viņi pasūdzējās Veselības inspekcijai. Ierēdne, protams, atrada ieganstu – kāpēc nepieciešams izņemt rakstu no portāla (un no sen nodrukāta žurnāla!) vai vismaz cenzēt to. Jo Veselības inspekcija vienmēr ir zāļu ražotāju, nevis bērnu veselības sardzē. Bet viedoklis – iespējami izvairīties no antibakteriālo līdzekļu lietošanas, īpaši bērnu vecumā, ir arī Ārstu biedrības viedoklis. Antibakteriāla rezistence pašlaik ir globāla problēma. Ārstu biedrība nepakļausies šim diktātam, tāpēc jādomā, ka Veselības inspekcija mēģinās aizvērt portālu “ārsts.lv” un žurnālu “Ārsts.lv”. Vismaz draudu vēstulē to ir solīts veikt trīs dienu laikā.

Secinājums. Latvijas un Eiropas medicīna sirgst ar polipragmāziju – pārmērīgu un nekontrolētu medikamentu lietošanu, īpaši bezrecepšu medikamentu un uzturbagātinātāju (arī ķīmiski aktīvas vielas) jomā. Zāļu cenas mums ir atbilstošas mūsu atrašanās vietai Eiropas Savienībā un salīdzinoši zemajiem iedzīvotāju ienākumiem – tātad vienas no zemākajām Eiropā.

Vislielākais drauds zāļu normālai lietošanai ir pašārstēšanās, nepārdomātas reformas priekšvēlēšanu laikā, kā arī ierēdņu hiperaktivitāte, izdabājot Big Pharma.

* Askofēns P ir salikts preparāts, kas satur 0,2 g acetilsalicilskābes (aspirīna), 0,2 g paracetamola, 0,04 g kofeīna. Tiek lietots sāpju kupēšanai, visbiežāk – galvassāpju gadījumā.

** Glibenklamīds ir sulfonilurīnvielas grupas pretdiabēta līdzeklis.

Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedribas prezidents

Tajā tālajā 1988. gada 12. maijā Paula Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļas mācību istabā bija saradies bariņš jaunu ārstu, lai dibinātu Latvijas Ārstu biedrību. Gandrīz visus es biju iepriekš redzējis, dažus itin labi pazinu, bet citus– ne pārāk. Ideja dibināt ārstu biedrību pieder ārstiem Aigaram Migalam un Guntim Brežinskim, un jādomā, ka sadomāja viņi šo biedrības dibināšanu tās pašas Stradiņa slimnīcas kafejnīcā – koridorā starp abiem sešstāvu korpusiem, kur kafiju, biezpienplātsmaizi un cīsiņus ar rupjmaizi pasniedza leģendāra slimnīcas darbiniece Viktorija, leģendāra tālab, ka spēja vienlaikus izveidot un apkalpot trīs rindas – profesoriem un administratoriem vienu, parastajiem pieredzējušajiem ārstiem otru, bet jaunajiem ārstiem, studentiem, māsām – trešo. Īsti neatceros, bet bija arī kaut kādas nianses ēdienu izvēlē. Gan Guntis, gan Aigars tajā tālajā 1988. gadā jau bija pacēlušies no trešās rindas uz otro, drīkstēja ar Viktoriju pačalot un pasērst kafejnīcā pie kādas labākas ēdmaņas.

Vārdu sakot – telpā, kur šobrīd pirms un pēc Andreja Ērgļa vai Gustava Latkovska veiktas angioplastikas guļ pacienti, savulaik virmoja dzīvība, lija kafija un raisījās domas. Tur arī radās ideja par Latvijas Ārstu biedrību. Līdz šim man nav skaidrs, kurš tolaik izvēlējās jaunos ārstus, ko ataicināt uz pirmo tikšanos, bet sanākuši bija Ivars Krastiņš, Valdis Zatlers, Anita un Arturs Plūmes, Jānis un Aivars Vētras, Jānis Lācītis, Ilze Hāznere, Jānis Meikšāns, Vladimirs Strazdiņš, Andris Laganovskis, Arnis Ozols. Sanāca šie ārsti pēc tam katru nedēļu, nedaudz mainījās skaits un personālijas, izkristalizējās līderi (Ivars Krastiņš, Jānis Meikšāns), pievienojās vairāk pieredzējuši kolēģi – profesors Ilmārs Lazovskis, docents Aivars Zirnis, medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna, notika strīdi un diskusijas, tika meklētas iespējas publicēties un paust savu viedokli, tika mēģināts reģistrēt biedrību un žurnālu (tolaik latviešu valodā žurnālu ārstiem nebija, bija tikai Veselība, kas pozicionējās kā Veselības ministrijas informatīvais vēstnesis).

1988. gada 1. un 2. jūnijā notika vēsturiskais radošo savienību plēnums, kurā Ilmārs Lazovskis Ārstu biedrības vārdā pateica skaudru patiesību par ārēji spožo, bet faktiski buksējošo padomju veselības aprūpi. Tautas frontes valdē tika ievēlēts Latvijas Ārstu biedrības izvirzīts kandidāts – Valdis Zatlers. 16. septembrī toreizējā Baltijas kara apgabala virsnieku namā sanāca pirmā Latvijas Ārstu biedrības kopsapulce, kurā referēja Miervaldis Birze, Ilmārs Lazovskis, Arnis Vīksna. Bet tas viss notika pēc tam.

Tajā tālajā 1988. gada 12. maijā Paula Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļas mācību istabā bija saradies bariņš jaunu ārstu un vienojās dibināt Latvijas Ārstu biedrību. Toreiz tika lemts, ka atjaunojam veco – to, kuru padomju vara likvidēja 1940. gada rudenī. Tas nekas, ka neviens mūsu organizāciju nereģistrēja un pat negrasījās reģistrēt, ka ministrs Vilhelms Kaņeps sasauca milzīgu konferenci ar nosaukumu Veselības ministrijas aktīvs un bargi mūs kritizēja, ka Stradiņa slimnīcas vadība bargi kratīja pirkstu docentam Egonam Daugulim, kurš bija atļāvis savu mācību telpu šādai revolucionārai darbībai izmantot (droši vien kādos kabinetos tika saukts un bārts arī profesors Georgs Andrejevs, bet viņš nekad par to nav stāstījis un faktiski savas nozares jauno ārstu aktivitātes atbalstījis). Būtība ir apstāklī, ka reģistrēta vai nereģistrēta, nosaukta tādā vai šādā vārdā Ārstu biedrība darbojas kopš 1988. gada 12. maija un šodien atskatās uz sava padarītā darba trīsdesmit gadiem (reģistrācija Rīgas izpildkomitejā, precīzs nosaukums Latvijas Ārstu biedrība, ievēlēti vadītāji un valde biedrībai ir kopš 1988. gada 13. decembra).

Droši vien es nebūtu sēdies pie datora rakstīt šās rindas, bet aprīļa beigās mūs atstāja profesors Arnis Vīksna, kurš vienīgais ir bijis ievēlēts Latvijas Ārstu biedrības valdē praktiski visu atjaunotās biedrības pastāvēšanas, sākot no pirmās valdes. Šīs rindas bija jāraksta viņam, jo tāda nu bija profesora sūtība – apkopot zināšanas, datus, skaitļus un arhīvu dokumentus par izciliem ārstiem, izcilām medicīnas iestādēm un izcilām ārstu organizācijām. Bet profesors tagad ir pievienojies Ilmāram Lazovskim, Aivaram Zirnim, Guntim Brežinskim, Jānim Lācītim un vēl dažiem Ārstu biedrības dibinātājiem, valžu locekļiem un līderiem, kas vēro mūs no mākoņu malas.

Šo trīsdesmit gadu laikā Latvijas Ārstu biedrība ir kļuvusi par vienu no ietekmīgākajām nevalstiskās organizācijām Latvijā ar saviem kongresiem, kur pulcē četrus piecus tūkstošus ārstu, ar 20–25 konferencēm gadā, ar ikmēneša žurnālu ārstiem Latvijas Ārsts un pacientiem Ārsts.lv, ar daudzām medicīnas grāmatām, ar sertifikāciju, Ētikas komiteju, Arodtiesu, izglītības atzīšanu, gada balvām medicīnā un veselības veicināšanā, nepārtrauktu līdzdalību vai iejaukšanos Saeimas komisijā un Ministru kabineta procesos un daudzām citām stingrām un nozīmīgām funkcijām, bez valsts naudas un bez ministrijas ietekmes. Un vēl – ar savu māju, ar stabilu ietekmi un līdzdalību Eiropas un pasaules ārstu organizācijās.

Tie divi ārsti – Aigars Migals un Guntis Brežinskis – taču bija ģeniāli, ja spēja toreiz Stradiņa slimnīcas kafejnīcā izdomāt biedrību un paskatīties daudzus gadus uz priekšu.

2018. gada aprīļa nogalē mūžībā devies viens no Latvijas Ārstu biedrības dibinātājiem, ilggadējais Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis, LĀB godabiedrs, medicīnas vēsturnieks, LZA akadēmiķis profesors Arnis Vīksna.

Latvijas Ārstu biedrība zaudējusi vienīgo valdes locekli, kas valdē ir bijis ievēlēts vienmēr– kopš tās pirmās valdes 1988. gadā. Viņš ir uzstājies ar nozīmīgiem referātiem visos Latvijas Ārstu kongresos, bijis viens no visvairāk publicētajiem autoriem Latvijas Ārstu biedrības periodiskajos izdevumos, īpaši žurnālā „Latvijas Ārsts”, konsultants un padomdevējs, cilvēks, kas medicīnu skatīju vēsturiskās likumsakarībās. Katru gadu Latvijas Ārstu biedrība dāvā Latvijas medicīnas absolventiem grāmatas, kuru autori ir latviešu ārsti. Trīs gadus Latvijas Ārstu biedrība ir dāvājusi ikreiz speciāli gatavotus Arņa Vīksnas medicīnas stāstu krājumus. Arī 2018. gada absolventiem Arnis Vīksna gatavoja grāmatu „Dodot gaismu, sadegu”, atlika tikai redakcionāli papildinājumi un bilžu paraksti. Šī grāmata ir pilnībā pārstrādāta tālajā 1983. gadā radītais darbs par Latvijas medicīnas vēsturi, kā laika aplis daudzu gadu garumā.

Arnis Vīksna dzimis 1942. gada 25. februārī Lubānā. Absolvējis Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultāti 1966. gadā. Dr.med. (1971). LMA Dr.med.h.c . (1994), LZA korespondētājloceklis (1995), LZA īstenais loceklis (2001), LU Medicīnas fakultātes medicīnas vēstures profesors (1998-2015).

Arnis Vīksna bija ilggadējs Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja līdzstrādnieks, pētnieks, nodaļas vadītājs (1969–1998), Latvijas Medicīnas akadēmijas (tagadējās RSU) Medicīnas vēstures institūta vadošais pētnieks un Medicīnas fakultātes docētājs (1992–1997), Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors no 1998. gada. A. Vīksna 2004. gadā tika iecelts LU Medicīnas fakultātes domes priekšsēdētāja amatā, bet 2011. gadā kļuva par Medicīnas pedagoģijas, ētikas un vēstures katedras vadītāju, turpinot docēt medicīnas un farmācijas vēsturi, kā arī medicīnas ētiku ārstniecības, farmācijas un māszinību studentiem līdz 2015.gadam.

Zinātniskās intereses – medicīnas un veselības aprūpes procesi Latvijā, ievērojamu mediķu darbība, Tērbatas loma Latvijas zinātnē un kultūrā, Latvijas augstskolu vēsture, medicīnas pieminekļu apzināšana, mediķu biogrāfisko datu koncentrēšana, Latgales medicīna, farmācijas un veterinārmedicīnas vēsture, apdrošināšanas medicīna Latvijā, pagātnes pieredzes izmantošana tagadnes pārveides procesos.

Publicētas vairāk nekā 30 profesora A. Vīksnas grāmatas, vairāk nekā 3000 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu par Latvijas medicīnas vēsturi, Latvijas augstskolu vēsturi un ievērojamiem medicīnas darbiniekiem. Viņš pirmais pievērsies medicīnas novadpētniecībai un atpazīstamību guvis ar grāmatu par Latvijas medicīnas vēsturi „Dodot gaismu, sadegu” (1983). A. Vīksna sarakstījis arī grāmatas „Latvijas medicīnas pieminekļi” (1986), „Pa ārstu takām” (1990), „Medicīnas sākumi Latvijas novados” (1993), „Vecās aptiekas” (1993), „Slimo kases Latvijā” (1994), „Latgales ārsti un ārstniecība.1772–1918” (2004), “Latvijas ķirurģijas profesori” (2010), „LU Medicīnas fakultāte. 1919–1950” (2011), “Latvijas Ārstu biedrība: atskats un apskats”” (2013), “Ārstu zvaigznājs” (2015), “Ārsti. Latvija. Laiks” (2016), “Hercoga kurpes sudraba sprādze: šis un tas no medicīnas pagātnes Latvijā” (2017) u.c.

A. Vīksna bija ilggadējs žurnāla “Latvijas Ārsts” redaktors (1989–1999), “Acta Medico-Historica Rigensia” redkolēģijas loceklis (1986–1998), darbojies žurnāla “Veselība” redkolēģijā, Latvijas Universitātes rakstu krājumu “Zinātņu vēsture un muzejniecība” sastādītājs un atbildīgais redaktors (2006–2017), bijis Latvijas Zinātnes padomes kultūras vēstures eksperts un darbojies vēl vairākās sabiedriskās organizācijās.

Arnis Vīksna bija Latvijas Medicīnas vēsturnieku asociācijas prezidents (1993–1997), Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents (1996) un godabiedrs (2006), Baltijas Medicīnas vēsturnieku asociācijas viceprezidents (2001), Igaunijas Zinātņu vēstures asociācijas godabiedrs (2001), Starptautiskās Medicīnas vēsturnieku asociācijas īstenais loceklis (1994) un godabiedrs (2009), Latvijas Farmaceitu biedrības godabiedrs (1989), Latvijas Ārstu biedrības godabiedrs.

Profesors Arnis Vīksna ir Paula Stradiņa balvas (1987), Dāvida Hieronīma Grindeļa medaļas (1995) laureāts, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2007), apbalvots ar Ministru kabineta Atzinības rakstu (2008), Latvijas Sarkanā Krusta Goda zīmi (2008), LĀB II pakāpes goda zīmi Tempus Hominis (2009).

Latvijas Ārstu biedrības valde dziļā cieņā noliec galvas gara noieta ceļa galā, diža, nodzīvota mūža priekšā. Par Arni Vīksnu mums turpmāk atgādinās viņa grāmatas un publikācijas.

Atvadīšanās no profesora Arņa Vīksnas notiks sestdien 5. maijā plkst. 15.00 no 1. Meža kapu kapličas.

Bēru mielasts plkst. 16.30 Latvijas Ārstu biedrības telpās Skolas ielā 3, Rīgā.

Brevis nobis vita data est, ad memoria bene redditae vitae sempiterna

Pasaules Medicīnas asociācija (WMA) ir lielākā globālā neatkarīgā ārstu organizācija. Tā tika dibināta 1947. gada 17. septembrī, kad 27 valstu ārsti ieradās Parīzē WMA pirmajā Ģenerālajā asamblejā. Pasaules Medicīnas asociācija apvieno 114 valstu medicīnas asociācijas (valsti var pārstāvēt tikai viena medicīnas organizācija), kuru iemaksas arī veido WMA finansējumu.

Pasaules Medicīnas asociācija nodrošina forumu saviem biedriem – nacionālajām asociācijām, lai tās varētu brīvi sazināties, sadarboties, panākt vienprātību par aug­stiem medicīnas ētikas standartiem un profesionālo kompetenci, kā arī veicinātu ārstu profesionālo brīvību visā pasaulē. Šī sadarbība atvieglo kvalitatīvu, humānu aprūpi pacientiem veselīgā vidē, uzlabojot dzīves kvalitāti visiem cilvēkiem visā pasaulē.

Pasaules Medicīnas asociācijas mērķis ir kalpot cilvēcei, cenšoties sasniegt visaug­stākos starptautiskos standartus medicīnas izglītībā, medicīnas zinātnē, medicīnas mākslā un medicīnas ētikā, kā arī veselības aprūpi visiem cilvēkiem visā pasaulē. Pasaules Medicīnas asociācija rada kopējo viedokli un skatījumu, kopējo izpratni par ētiku, sabiedrības veselību, vides veselību un daudziem citiem jautājumiem, kas pēc tam palīdz strādāt un attīstīties ārstu biedrībām visā pasaulē. WMA deklarācijas, rezolūcijas un paziņojumi attiecas uz plašu tematu loku, tostarp Starptautisko medicīnas ētikas kodeksu, pacientu tiesībām, pētījumiem par cilvēkiem, slimnieku un ievainoto aprūpi bruņotu konfliktu laikā, ieslodzīto spīdzināšanu, narkotiku lietošanu un ļaunprātīgu izmantošanu, ģimenes plānošanu un vides piesārņojumu. Īpašas WMA interešu jomas ir pacientu un ārstu pamattiesību veicināšana un aizstāvēšana, medicīniskā izglītība, kas ļauj ārstiem nepārtraukti pilnveidot savas zināšanas un prasmes, cilvēkresursu plānošana veselības aprūpei, pacientu drošība, ārstu līderība un karjeras attīstība, ārstu arodveselība un darba drošība, sabiedrības veselības politika un projekti, piemēram, tabakas kontrole, imunizācija.

Kā Pasaules Medicīnas asociācija tieši ietekmē Latvijas Ārstu biedrības darbu
Pasaules Ārstu biedrība ir vienīgā tiešā Latvijas Ārstu biedrības jumta organizācija, kuras deklarācijām un rezolūcijām mēs pilnībā pakļaujamies, un tās pilnībā respektējam kā demokrātiski pieņemtus dokumentus. Latvijas Ārstu biedrība tulkojusi un grāmatas formātā izdevusi WMA ētikas kodeksu, tulkojusi Helsinku deklarāciju, Ženēvas deklarāciju un citus nozīmīgākos dokumentus, kurus akceptējusi valdes sēdē un publicējusi žurnālā Latvijas Ārsts. Latvijas Ārstu biedrība maksā ikgadēju WMA biedru naudu un piedalās Ģenerālās asamblejas un padomes sēdēs ar vienas balss tiesībām (salīdzinoši – ASV, Japānai, Vācijai ir 14–18 balsis, Somijai un Zviedrijai ir 2 balsis, bet Krievijai šobrīd balsu nav un Krievijas ārstu palāta tikai šogad ieguva savu pārstāvniecību WMA citas Krievijas medicīnas organizācijas – Krievijas Ārstu asociācijas – vietā. Balsis šobrīd nav arī Lietuvai un Igaunijai). Pasaules Medicīnas asociācija savas Ģenerālās asamblejas un padomes sēdes rīko dažādās pasaules valstīs, piemēram, pērn padomes sēde notika Zambijā, bet Ģenerālā asambleja – Čikāgā, ASV. Līdz šim šāda līmeņa pasākumi Austrumeiropā ir notikuši Prāgā un Budapeštā. Salīdzinoši pa kontinentiem visbiežāk WMA Ģenerālās asamblejas un padomes sēdes notiek Āzijā.

Globālie sadarbības partneri
Pasaules Medicīnas asociācijas globālais oficiālais partneris ir Pasaules Veselības organizācija (PVO). Tā kā WMA galvenā misija ir veicināt ārstu un pacientu veselību un labsajūtu, sadarbībai ar Pasaules Veselības organizāciju pievērsta WMA ārējo attiecību galvenā uzmanība. WMA atbalsta PVO politiku un darbu, tajā pašā laikā WMA cenšoties konsultēt un ietekmēt šīs starpvaldību iestādes darbu. Sadarbība ar PVO ir ļoti plaša un aptver gandrīz visas medicīnas jomas. Šobrīd galvenā uzmanība tiek pievērsta veselības aprūpes sistēmu attīstībai un sabiedrības veselības programmu stiprināšanai.

Vēsturiski Pasaules Medicīnas asociācija atradās Ņujorkā, netālu no Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenās mītnes, jo globālā ārstu organizācija kā galveno sadarbības partneri uzlūkoja ANO. 1974. gadā WMA nolēma pārvietot biroju iespējami tuvu Ženēvai, lai tā būtu tuvu Pasaules Veselības organizācijai.

Pasaules Medicīnas asociācija sadarbojas arī ar citām Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrām, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizāciju, Pasaules Intelektuālā īpašuma organizāciju vai Starptautisko Telekomunikāciju savienību par sabiedrības veselības vai medicīnas profesionāliem jautājumiem. WMA roku rokā strādā un globālus projektus realizē arī ar Apvienoto Nāciju Organizācijas HIV/AIDS programmu (UNAIDS), Starptautisko Darba organizāciju (ILO), Starptautisko Migrācijas organizāciju (IOM), Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizāciju (UNESCO), Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fondu (UNICEF), ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju (FAO), Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos (UNHCR), ANO Vides pro­grammu (UNEP), ANO Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (ECOSOC)
Pasaules Medicīnas asociācija strādā ļoti ciešā sadarbībā ar globālajām zobārstu, farmaceitu, māsu profesionālajām organizācijām, kā arī slimnīcu biedrībām un aktīvi darbojas Pasaules Veselības profesiju alianses (WHPA) sastāvā. Kopā ar Pasaules Veterinārārstu asociāciju WMA katru gadu rīko konferences One World, one Health. Kopā ar dažādām globālām organizācijām (tostarp UNESCO) WMA rīko globālas medicīnas ētikas un globālas uz personu centrētas medicīnas konferences.

Pasaules Medicīnas asociācijas struktūra
Pasaules Medicīnas asociācijas galvenā lēmumu pieņemšanas struktūra ir Ģenerālā asambleja, kura sanāk katru gadu rudenī. Asambleja sastāv no nacionālo asociāciju delegācijām, WMA Padomes amatpersonām un locekļiem, kā arī asociēto locekļu pārstāvjiem (asociētie locekļi ir individuāli ārsti, kuri vēlas pievienoties WMA).

Pasaules Medicīnas asociācijas dibinātāji (nacionālās medicīnas apvienības) ik pēc diviem gadiem ievēl WMA padomi, kurā ir pārstāvji no sešiem WMA reģioniem, proti, Āfrikas, Āzijas, Eiropas, Latīņamerikas, Ziemeļamerikas un Klusā okeāna reģiona.

Padomes priekšsēdētājs, ko ik pēc diviem gadiem ievēl WMA padome, ir organizācijas politiskais vadītājs. Šobrīd Padomes priekšsēdētāja ir Ardisa Hūvena (Ardis D. Hoven) no ASV.

Pasaules Medicīnas asociācijas oficiālā seja globālos pasākumos ir prezidents, kuru ik gadu ievēl Ģenerālā asambleja. Pēc ievēlēšanas prezidents vienu gadu ir ievēlētais prezidents, šī gada laikā viņš sagatavojas prezidenta amata pildīšanai, vienu gadu ir pilna darba laika prezidents, bet pēc tam vienu gadu ir pēctermiņa prezidents. Pašlaik WMA prezidents ir Jositake Jokokura (Yoshitake Yokokura) no Japānas, ievēlētais prezidents – Leonīds Eidelmans no Izraēlas, bet pēctermiņa prezidents – Ketans Desai no Indijas.

Pasaules Medicīnas asociācijā pastāvīgi strādā ģenerālsekretārs, kurš vada reālo WMA darbu. Pašlaik ģenerālsekretārs ir Otmārs Kloibers no Vācijas. Ģenerālsekretāru ieceļ WMA Padome.

Pasaules Medicīnas asociācijas sekretariāts atrodas Francijā – Fernē-Voltērā, kas atrodas blakus (otrpus robežai) Ženēvai (Šveicē), kur strādā Pasaules Veselības organizācija.

Kas notiks WMA padomes sēdē Rīgā?
Trīs dienas pasaules medicīnas līderi – sešdesmit valstu nacionālo medicīnas organizāciju vadītāji un viedokļu līderi – diskutēs par globālām medicīnas ētikas, sociālās un sabiedrības medicīnas, vides veselības un citām tēmām, kur tiks izstrādātas globālas vadlīnijas un globāli dokumenti. Gandrīz visi galvenie dokumenti ir saistīti ar medicīnas ētiku. Sēdēs un diskusijās kā speciālisti tiek pieaicināti profesori un šo jautājumu eksperti no visas pasaules.

Žurnāls Latvijas Ārsts pēc padomes sēdes publicēs galvenās atziņas un būtiskos dokumentus.
Informācija pieejama www.wma.net.