Skip to content

JAUNUMI

Draudzīga atbilde Dainim Lemešonokam par ģimenes ārstiem un pjedestālu

Sena latviešu rakstu atziņa saka – nemēģini publiski rakstveidā diskutēt ar Lemešonoku un Lapsu. Agri vai vēlu viņi tevi nomāks ar rakstītprasmi. Šoreiz gadījums ir vēl sāpīgāks, jo Lemešonoks publicējies Lapsas portālā un, šķiet, tā vien gaida, kurš ar savu pretviedokli nāks viņa spalvu asināt. Tiesa, temats nav īsti ilggadējam publicistikas flagmanim mīļš, radot iespaidu, ka kāds Lemešonoka roku pa datora klaviatūru bīdījis šurpu turpu un argumentus izvēlējies no cita skatupunkta. Un lietu izpratne – neticami, bet tāda, kā no Veselības ministrijas trešā stāva nokritusi. Kaut kā nav ticams, ka ievērojamais spalvas meistars bez viltiem un spaidus būtu ķēries pie tādas tēmas kā ģimenes ārsti.

Un tomēr diskutēt ar labi pazīstamo Daini Lemešonoku portālā ir ievērojami patīkamāk nekā ar nezināmo „Pietiek lasītāju”, kas par medicīnas tēmām izsakās gandrīz vai katru svētdienas vakaru tikpat labā un bagātīgā latviešu rakstu valodā, bet kurš savu identitāti slēpj aiz deviņiem plīvuriem.

Vārdu sakot, Dainis Lemešonoks ir nemierā ar ģimenes ārstiem un literāri izsakās „ģimenes ārsti paši sevi gāž no pjedestāla”. Viņa padomdevējs ģimenes ārstus ienīst. Pēc raksta sanāk, ka ģimenes ārstiem būtu jāstrādā 24 stundas dienā – 7 dienas nedēļā, jo lūk „cilvēkus galvenokārt uztraucot ģimenes ārstu nepieejamība – jo īpaši brīvdienās, bet arī darbdienu rītos vai vakaros, ārpus praksei noteiktā darba laika un bieži pat tajā – ārstu pieņemšanas stundu grafiks ir aizpildīts nedēļām uz priekšu, viņu uzgaidāmās telpas „akūtajās stundās” ir pārpildītas”. Es nekad neesmu dzirdējis, ka kādu uztrauktu fakts, ka svētdienās un nakts stundās nestrādā Saeimas deputāti, tieši otrādi – to vienīgo reizi gadā, kad viņi vakarā aizstrādājas, žurnālisti nofilmē uz beņķīša piemigušu tautas kalpu un ilgi ņirgājas par pilnmēnesi. Arī žurnālisti naktī strādā tikai tad, ja dienā sirsnīgi pasnauž. Ģimenes ārstiem gan vajadzētu rosīties čakli kā vāverītei ritenī no rezidentūras diploma saņemšanas brīža līdz nāvei.

Daiņa Lemešonoka apgalvojums: „Ģimenes ārsti noraida ieteikumus kooperēties un, piemēram, veidot vairākām praksēm kopējas dežūras nedēļas nogalēs. Tādēļ neizbēgami palielinās slimnīcu noslodze un to izdevumi – cilvēki, kuriem, visticamāk, pietiktu ar ģimenes ārsta konsultāciju, dodas meklēt palīdzību to uzņemšanas nodaļā vai izsauc neatliekamo palīdzību. Cieš slimnīcu budžeti, vairojot citu mediķu neapmierinātību ar ģimenes ārstiem.” Nezināma iemesla dēļ primārai aprūpei (galvenokārt, ģimenes ārstiem un pediatriem) kopumā no Latvijas veselības budžeta izdala aptuveni 7% no visas naudas, bet tieši šajā līmenī tiek pieņemti 70% pacientu. Par kuru budžetu mēs runājam?

Mūsu cienījamais žurnālistikas guru, kam kāda spalvaina roka iedevusi kaudzīti skaitļu un ministres prezentācijas 10. lapu, apgalvo, ka „skrīninga izmeklējumu veicināšanas uzdevumu izpildīja tikai 16 procenti ģimenes ārstu, pacientu apmeklētības kritēriju – 31 procents”, bet tieši ģimenes ārstu dienests pašlaik ir vienīgais, kas cenšas salauzt pilnīgi bezjēdzīgo, birokratizēto, absurdo skrīninga sistēmu, kur valsts izsūta partijas pirmsvēlēšanas aģitācijas lapelei līdzīgu uzaicinājumu, pat nepainformējot par to ģimenes ārstu.

Daini Lemešonok – vai Tu esi aizgājis nodot fēces uz slēptajām asinīm? 

Tas ir valsts apmaksāts un ļoti vajadzīgs skrīnings, bet birokrātija un ministrija bez neviena jebkad praktizējoša ārsta mūsu skrīninga sistēmu ir novedusi līdz bezjēdzībai. Darba grupās ir strādājuši daudzi ģimenes ārsti, bet vēl neviens viņu priekšlikums nav ņemts vērā – vienmēr kāds ierēdnis visu izdara pretēji.

Daini Lemešonok – kad Tu pēdējoreiz noteici holesterīnu un cukuru asinīs? Es Tev to jautāju, jo pats arī grēkoju ar savas veselības uzraudzīšanu, bet neviens ģimenes ārsts nevarēs profilaktiski izvērtēt visus pacientus, kas paši to aktīvi nevēlēsies.

Tāpat es nebūtu tik pārliecināts par apgalvojumu, ka Lietuvā ar ģimenes medicīnu viss ir daudzkārt labāk nekā pie mums, kaut Lietuvai veselības finansējums ir pusotras reizes labāks un no veselības budžeta primārai palīdzībai arī atvēlēts ievērojami vairāk naudas. Ne visu var izmērīt ar naudu. Situācijā, kad mazākas ģimenes prakses ārsts man stāsta, ka viņš vairs nevar atrast nevienu māsu vai ārsta palīgu par 380 eiro algu uz rokas, jo vienkārši šādu māsu nav, es saprotu, ka viņam nav iespējams arī nodrošināt tās prakses darba stundas, ko paredz mūsu sistēma. Vēl vairāk – viņš vēlētos par šo naudu šo māsu paņemt uz pusslodzi, bet tādu opciju NVD vienkārši nepiedāvā un uzskata, ka tai māsai par šo naudu ir jāstrādā 24 stundas diennaktī.

Par ministrijas vēlmēm sadzīt ģimenes ārstu „koppraksēs” komentāri ir pavisam skumji – tas lielākoties izskatās pēc pasūtījuma ģimenes ārstus atgriezt padomju laika poliklīnikās, kas tagad gan atrodas pilnīgi citā īpašumā. Un stāsti par e-veselību ir stāsti par „oligarhu sarunām”, iespējams, kādām mazākām „oligarhiņu sarunām”, bet citādi kā par naudas izzagšanu e-veselības projektu dēvēt nevar. 69% ģimenes ārstu jau šodien savus darbus veic ar datoru, taču viņi lieto mūsdienīgas programmas. E-veselība izskatās pēc peidžera laikā, kad ieviešam 5. pakāpes datu pārraidi. Starp citu – Veselības ministrijas ieskatā e-veselība tik un tā nozīmē ierakstīt katru recepti žurnālā ar roku.

Ģimenes ārstu dienesta reputācijas graušanā lielā mērā vainojamas biežās „spēles noteikumu” izmaiņas attiecībā uz laboratorijas un radioloģiskiem izmeklējumiem un kompensējamiem medikamentiem. Tiesa, tas vairāk attiecināms uz Gunta Belēviča vadības pusotriem gadiem, kad katru dienu pamostoties ar nepacietību gaidījām pretrunīgus jaunumus kapitācijas sistēmā vai laboratorijas izmeklējumu nosūtījumu kārtībā. Arī Veselības ministrijas sadarbības maiņas ar pašvaldībām nav nekas jauns. Pašlaik Rīgā (arī Pierīgā) ģimenes ārstam ir neiespējami izveidot pašam savu ārsta praksi, jo neiedomājami dārga būtu tāda dzīvokļa īre (pirmais stāvs, vismaz trīs istabas, pacēlājs un tualete cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, sterilitāte, elektrodrošība, automašīnu stāvvieta utt.), kas ļautu iekārtot normālu ārsta praksi. Tādēļ Rīgā visi ģimenes ārsti koncentrējas Rīgas 1. slimnīcā vai bijušajās poliklīnikās. Daudzas lauku pašvaldības ļoti rūpējas par saviem ģimenes ārstiem, samazina nekustamā īpašuma nodokļus, iekārto prakses, apmaksā profilaktisko darbu. Atšķirība pašvaldību attieksmē pret primāro aprūpi ir diametrāli pretēja, un katra kustība šajā jomā allaž nesusi neparedzamus rezultātus.

Sauksim lietas citādi – mums daudzus pēdējos gadus ir nevis Veselības ministrija, bet zāļu ministrija. Mūsu ministrus ieceļ un vada farmācijas stingrā roka. Galvenās tēmas ir kā nodrošināt lielus valsts iepirkumus, palielināt kompensējamos medikamentus vienai vai otrai slimību grupai. Šodien ir hepatīta diena. Viena C hepatīta slimnieka ārstēšanas kurss valstij maksā tikpat, cik 3 mēnešus ģimenes ārsta prakse, kurā strādā ārsts, ārsta palīgs un māsa, kas katru dienu pieņem trīsdesmit slimniekus un, runājot Daiņa Lemešonoka vārdiem, „ārstu pieņemšanas stundu grafiks ir aizpildīts nedēļām uz priekšu, viņu uzgaidāmās telpas akūtajās stundās ir pārpildītas”.

Un tagad – vēlreiz par ģimenes ārstu streiku

Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas streika prasības sākumā bija vienkāršas un saprotamas – finansiālas, organizatoriskas un e-veselības nesakārtotības likvidēšana. Bija ļoti laba saruna ar Māri Kučinski, kurš gandrīz visām prasībām piekrita un būtu piekritis pilnīgi visām, ja ne komunikācijas problēmas – streika komiteja nebija saņēmusi pareizu uzaicinājumu, pirmajā tikšanās reizē pie premjera bija sanākuši virkne ietekmīgu ģimenes ārstu, bet ne paši atbildīgākie streika komitejas locekļi. Pirmā saruna nesanāca, abas puses lēnām „uzvilkās” par sīkumiem, par formu, bet pēc tam asumus pārmeta uz saturu. Un lielā mērā tā bija ministres vienpersoniska vēlme kaut ko arī no ģimenes ārstiem paprasīt, kaut vai bezjēdzīgo birokratizēto kvalitātes sistēmu ar turpat skapi jaunu žurnālu.

Saeima un valdība jau divdesmit gadus sola un sola. Solījumiem bez valdības dokumenta streika komiteja piekrist nevar. Līdz šim vienīgā reālā kustība veselības finansējumā bijusi finansējuma samazināšana par 20% krīzes laikā 2008. gadā. Tieši ģimenes ārsti bija vienīgie, kam finansējums tika dramatiski samazināts, bet vēl līdz šai dienai nav atdots.

Man nezināma iemesla dēļ ģimenes ārstu dienestu neatbalstīja (no malas raugoties, izskatījās, ka ienīda) gan iepriekšējie ministri Ingrīda Circene un Guntis Belēvičs, gan Andas Čakšas politikas vadītāja Alīda Vāne pēdējos mēnešos, kad ministre Anda Čakša saprotamu iemeslu dēļ visās kaujās iesaistīties nespēja un visu informācijas apjomu arī apstrādāt nespēja. Šobrīd ģimenes ārsti netic solījumiem un tukšiem parakstāmiem sadarbības līgumiņiem, bet valdība – streika pārtraukšanai.

Neatrisinātā ģimenes ārstu prasība ir palielināt patlaban noteikto kapitācijas naudas maksājumu par 30%, savukārt Veselības ministrija piedāvājusi palielināt kapitācijas naudā iekļauto darba algu (vēlāk ministrija piekrita nedaudz palielināt kapitācijas naudu ar tik daudziem nosacījumiem, ka citādi kā par kara pieteikumu ministrijas rīcību nosaukt nevarēja). Ģimenes ārsti no pacientiem iekasē 1 eiro 42 eirocentus un par to aizpilda trīs dažādus finanšu dokumentus. Valsts par katru pacientu ģimenes ārsta praksei gadā samaksā kapitācijas naudu 10,25 eiro neatkarīgi no tā, cik reižu pacients pie ārsta ierodas. Pieņemot, ka šis pacients ierodas pie ārsta trīs reizes gadā, ģimenes ārsta prakse par šo vizīti saņem 3,42 eiro no valsts un 1,42 eiro no pacienta, kopā 4,84 eiro. Šī nauda netiek ģimenes ārstam, lielākā daļa aiziet telpu īrei, elektrībai, sterilitātei un neatliekamās palīdzības medikamentiem, aparatūras remontam, ārsta palīga un māsas algai, datorspeciālista palīdzībai, atkal un atkal mēģinot pieslēgties pie bezjēdzīgās e-veselības. Man politiķi un žurnālisti atkal un atkal uzdod jautājumu – cik tad īsti ģimenes ārsti saņem. Izmantojot VID un CSP datus, ārstu biedrībā tika izrēķināts, ka ģimenes ārsts vidēji saņem 820 eiro. Ģimenes ārsta algu lielākoties nosaka pierakstīto pacientu skaits, jo vairāk pacientu, jo alga lielāka. Kolēģiem Ziemeļaustrumvidzemē un Latgalē, kam tikai 600 pacientu pēc nodokļu nomaksas „uz rokas” labākajā gadījumā paliek 350 eiro mēnesī. Par naudu, ko NVD maksā par šiem pacientiem, ārsts nevar apmaksāt telpas, elektrību, sterilitāti un neatliekamās palīdzības medikamentus, kur nu vēl ārsta palīga un māsas algu. Ja ārsts šādā vietā vispār algu nesaņem, viņš tur arī nepaliks, bet lauku iedzīvotājiem tādā gadījumā allaž nāksies meklēt tuvāko palīdzību četrdesmit kilometrus attālajā pilsētā. Es pieļauju, ka Ārstu biedrības aprēķins nav pilnīgi precīzs (+/- 20%), bet ministrijas rīcībā vispār nav aprēķinu.

Kapitācijas naudas palielināšana par 30% valdībai gadā izmaksātu aptuveni 5 miljonus eiro (salīdzināsim – deputāti pērn, budžetu pieņemot, savām prioritātēm sadalīja 28 miljonus). Vislielākais vaininieks ģimenes ārstu prestiža graušanā ir Veselības ministrija ar tās satelītiem Nacionālo veselības dienestu un Veselības inspekciju, kas līdz neprātam birokratizējusi ģimenes ārstu darbu, liekot aizpildīt aptuveni 90 dažādus žurnālus, formulārus, veidlapas utt., šo papīru aizpildīšanai ārstam jātērē vairāk nekā pacientam atvēlētās 15 minūtes. Veselības inspekcija traucas no viena ģimenes ārsta pie otra, tērē viņa darba dienas un nepārtraukti soda (nezināma iemesla dēļ visa inspekcija tieši šobrīd kontrolē gandrīz tikai streikojošos ārstus) – un nevienu neinteresē pacients, bet tikai papīrs.

Veselības ministrija šobrīd cenšas sarīdīt trīs lielākās ārstu grupas – ģimenes ārstus pret speciālistiem, īpaši universitāšu slimnīcu speciālistiem un neatliekamās palīdzības speciālistiem, kuriem nu „slikto ģimenes ārstu dēļ” būšot vairāk darba, mazāk naudas utt. Ja šādu politiku veidotu Finanšu ministrija, tas būtu saprotams, bet nozares ministrijas „iestāšanās pozā” ir nesaprotama un liecina tikai un vienīgi par neprofesionalitāti. Veselības ministrijas pozīcija ir dalīt neiedotu papildus naudu – ja arī valdība izdalīs papildu naudu mediķu algām, tad ministrija celšot visiem proporcionāli – tiem, kas saņem daudz, un tiem, kas saņem maz. Problēmas veselības aprūpē ir ne tikai primārajā aprūpē, problēmas ir neatliekamajā palīdzībā, dzemdību nodaļās, uzņemšanas nodaļās un operāciju zālēs. Galvenā problēma – māsu nav un nebūs, jo par nepilniem četrsimt eiro uz rokas māsa nevar ne pati paēst, ne bērnus izskolot. Trūkst vecmāšu un ārstu palīgu. Valsts institūcijas veselības aprūpē „izmirst” personāla trūkuma dēļ. Ģimenes ārsti šoreiz ir uzņēmušies cīņu par visu Latvijas pacientu un mediķu tiesībām un iespējām. Visiem pārējiem – tiem, kas nestreiko vai nemaz nedrīkst streikot, būtu jābūt pateicīgiem ģimenes ārstiem par uzdrīkstēšanos.

Patiesībā ģimenes ārstiem algas pacelt klasiskā veidā nemaz nav iespējams.

Pašreizējos dokumentos pieaugums primārai aprūpei bija paredzēts pārlieku mazs, vismaz es tā to sapratu, lasot ministrijas sagatavotos dokumentus. Sagadīšanās pēc visi ārsti, kas lasījuši šos dokumentus, sapratuši līdzīgi man, nevis tā, kā skaidro vai tulko ministrija – „debesmanna ar pienu un vēl medus upe“. Ļoti svarīgi būtu šajos dokumentos izlasīt par nopietnu koeficientu ģimenes ārstiem attālos lauku rajonos ar mazu iedzīvotāju blīvumu, bet nekā tāda tur nav.

Atgriezīšos pie ministrijas paustā, ka ģimenes ārsts tikai izraksta darba nespējas lapu, recepti un nosūtījumu. Izdzirdot šādu viedokli, sarūgtināts jūtas ģimenes ārsts, kas ir mācījies visu mūžu, katru dienu braucis mājas vizītēs, pieņēmis visus pacientus, saņēmis necilvēcīgi mazu algu, katru nedēļu aizpildījis aptuveni 90 murgainu birokrātijas izdomātu veidlapu, žurnālu, talonu vai apkārtrakstu. Es pazīstu izcilus ģimenes ārstus ar holistisku pieeju pacientiem, kas tiešām lieliski pārvalda mūsdienīgu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.

Pārfrāzējot Vinstona Čērčila domugraudu par demokrātiju, par ģimenes medicīnu es varētu teikt šādi: „Kā man nepatīk ģimenes medicīna, bet nekas labāks par to pasaulē nav izdomāts.”

Izlasot dokumentu blāķi, kas nosaukts par veselības reformu, acīs duras dokumentu sastādītāju neieinteresētā attieksme pret primāro aprūpi. Toties tur ir pateikts, ka ģimenes ārstiem nāksies apvienoties koppraksēs, dežurēt, ārstēt neatliekamos stāvokļus un darīt visādas citas lietas. Ministrijas ierēdņi viegli paģērējuši ģimenes ārstiem apvienoties, nemēģinot iedziļināties jautājumā, ka Somijā, no kuras ideja aizgūta, finansējums laukos uz vienu pacientu ir turpat 8 reizes lielāks. Latvijā liela daļa ģimenes ārstu nonākuši zināmā verdzībā farmācijas biznesa īpašumā esošās poliklīnikās vai aptiekās, jo vienkārši citur viņi izīrēt telpas nespēj. Mani neatstāj sajūta, ka visa lielā jezga ap ģimenes ārstu „koppraksēm” veselības reformā ir saistīta tikai un vienīgi ar atsevišķu ģimenes ārstu nevēlēšanos padoties Gulbenes un Balvu slimnīcu apvienības diktātam Alīdas Vānes viedā vadībā.

Kas notiks tad, ja valdība neko nedarīs, turpinās „stāvēt pozā”, bet ģimenes ārstu streiku pārtraukt neizdosies?

Atbilde ir vienkārša – būs maksas medicīna primārajā aprūpē. Liela daļa ģimenes ārstu uzzinās, ka iespējams arī modelis, ka pacients maksā 10 eiro par vizīti, bet mazāk svarīgas apskates un manipulācijas var veikt ārsta palīgs un māsa par valsts apmaksāto kapitāciju. Ģimenes ārstes labi zina, cik par vizīti prasa, teiksim, friziere (par 10 eiro var izveidot frizūru man līdzīgai matu segai). Turklāt ģimenes ārsts labi saprot, kāpēc ambulatorie speciālisti tādās kompānijās kā VCA, VC4, ARS, MFD un citās nestreiko, – viņi saņem atbilstošu atalgojumu no cenrādī norādītās un pacienta samaksātās naudas. Kā zināms, liela daļa pacientu, aci nemirkšķinot, pašlaik, streika laikā, ārstam maksā šos 10 eiro. Ārstam paliek ilgāks laiks pacientu aprūpei, anamnēzes noskaidrošanai un apskatei, sarunai ar pacientu. Man pazīstamās kolēģes labi zina savus maksātnespējīgos pacientus un tos pieņem bez maksas.

Streika dēļ noteikti pazaudēsim daļu ģimenes ārstu, kas pāries strādāt privātajā sektorā. Ja streiks ievilksies, Latvijā maksas medicīna pilnībā ienāks arī primārajā aprūpē, mēs vairāk izskatīsimies pēc Vidusāfrikas, nevis Eiropas valsts.

Un vēl – es tomēr ticu nodokļu reformas pozitīvajam pienesumam veselības budžetam.

 

Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents, tikai portālam „Pietiek.com

 

Zvirbuļa efekts Latvijas medicīnā

Pelēkais, mājas vai lauku zvirbulis – visi lido vienādi zemu, uzspurdz nedaudz gaisā, tad smagi krīt, it kā planē, tad atkal uzspurdz un krīt, un lēkā, skaļi un lielīgi čiepstot. Tas atgādina Veselības ministrijas rosību. Kaut ko raksta, ierosina, pārkārto, ievieš prioritātes, kaut ko paglābj, piesedz, pashēmo. Padomju laikos satīriķis Žvaņeckis atļāvās pajokot par iekārtu: “vētraina darbošanās bez redzama rezultāta” (“burnaja ģejateļnostj bez viģimovo rezuļtata”), un pat izspruka no represijām. Es gan riskēju uz tām uzrauties, vai ticamāk – Kuldīgas slimnīca. Bet vai tad ir, ko zaudēt: viss tiek ceļa ruļļa cienīgi nolīdzināts, visam tiek pārbraukts pāri – iebildumiem, risinājumiem, priekšlikumiem, Dzemdību namam, ģimenes ārstiem, māsām.

Kas tālāk? Vai pie apvāršņa redzamas kaut mazākās skaidrās debestiņas? Par Latvijas veselības aprūpes sistēmu jautāju, retoriski. Es neredzu. Mediķi un viņu pacienti arī neredz, un Veselības ministrija arī. Lūk, tas satrauc. Baidos, ka lidojuma augstums ir par zemu, lai Latvijas medicīnas kontūras apjaustu un saprastu, kā tās labot.

Sajūta kā 90. gados, kad valstij nebija naudas, zobārstniecību nācās brīvlaist. Tas bija vienkāršāk, sabiedrība mazāk prasīga, un sekas bija vieglāk paredzamas – ja nav naudiņas, staigā bez zobiem. Tagad ir sarežģītāk, jo bez naudiņas ne tikai no zobiem var šķirties. Vai kāds vēl domā, ka bargi nemaksājot Latvijas medicīnā kaut kas notiek? Ir izņēmumi, tik drūmi nav. Taču neviens vairs netic, ka universitātes klīnikās ārsti strādā par valsts aldziņu un jūtas gandarīti. Aploksnītes uztur pie dzīvības valsts medicīnu, bet Latvijas veselības aprūpes sistēmu pie dzīvības uztur privātā medicīna. Bez tās vecie korifeji nevarētu legāli piepelnīties, bet jaunie būtu prom ārzemēs. Un pacientiem, kaut par maksu, nebūtu kam palūgt palīdzību.

Veselības ministrija pieteikusi nozares reformas. Raksta, plāno, prognozē, aprēķina. Radīts slimnīcu kartējums, ministrijā to sauc par reformu. Citi tajā saskata vien blāvu “Rīdzenes sarunu” atdarinājumu – tam došu, tam nedošu, tur būs zemākā līmeņa slimnīca ar mazu naudiņu, tur augstāka ar dāsnāku Eiropas finansējumu, jo valdošajiem pietuvinātāka, ne iedzīvotājiem. Kādai tiek nenormāli neproporcionāli daudz. Jā, bet tai vienmēr ticis vairāk. Kaimiņu slimnīca ar saviem pacientiem lai ķepurojas kā māk. Tas, ka tiek radīta negodīga konkurence, kas ar likumu aizliegta kā Latvijā, tā visā Eiropas savienībā, nevienu neinteresē, arī Veselības ministriju nē.

Pieteikta veselības aprūpes finansēšanas reforma. Nevienas reformas pazīmes! Par 1% palielinātais sociālais nodoklis burtiski tracina apzinīgos nodokļu maksātājus, tracina uzņēmējus, kas uztur valsti, taču neatrisina valsts medicīnā neko! 20 gados uzkrātais deficīts ir pārāk liels, lai tajā iemestie 70 – 80 miljoni eiro tiktu pamanīti. Tagad steigā top veselības aprūpes finasēšanas likums. Nu, nu! Vēl rosība ap progresīvo ienākumu nodokli veselības sistēmai par godu. Pajautājiet uzņēmējiem un jēdzīgo algu saņēmējiem, kas pietiekami daudz ir iemaksājuši valsts kasē – uz kuru pusi viņi skatās? Pareizi, vismaz Igaunijas virzienā, kur pārcelt savu ienākumu uzskaiti.

Visgodīgākā būtu budžeta pārdalīšana par labu veselībai uz citu nozaru (lasi – partiju) rēķina vismaz 300 miljonu apmērā. Utopija: neviens nekad šajā politiskajā sistēmā veselības ministrijai tādu summu uz paplātes nepienesīs. Ēnu ekonomikas apkarošana arī izklausās pēc mīta. Bet iztrūkuma lēnu sagrabināšanu līdz 2020., 2021,. utt. gadam Latvijas medicīna sagaidīt vairs nevar. Ja šodien 300 miljonus sistēmā vēl pamanītu, tad rī jau 400 būs par maz. Rindas pie speciālistiem un uz izmeklējumiem nemazinās. Šodien par 500 eiro mēnesī uz rokas neatradīsiet nevienu ķerras stūmēju būvlaukumā, bet valsts turpina tādu algu piedāvāt ārstiem. Darbaspēkam ir tirgus cena, kas strauji kāpj mediķu trūkuma dēļ. Jo lielāks trūkums, jo augstāka cena. Slimnīcām jau nepietiek naudas māsu un ārstu darba samaksai.

Te atveram acis. Atlikusi vēl viena iespēja – brīvais tirgus vismaz daļā ambulatorās medicīnas ar visām no tā izrietošajām pārsvarā labajām sekām. Īstenībā tas jau darbojas. Tur, kur medicīniskos pakalpojumus apmaksā valsts, tie pieejami visiem vienādi, citur tikai par maksu, kas ne katram pa kabatai. Privāti apdrošināti vēl nav visi. Lūk, te ir vieta reformai – obligātajai privātajai veselības apdrošināšanai, iegādājoties apdrošināšanas polisi kādā no konkurējošām apdrošināšanas kompānijām. Polises cena? Tā vistiešāk saistīta ar politisko lēmumu par to, cik lielu un kuru daļu no valsts apmaksāto (patiesībā neapmaksāto) pakalpojumu groza nodot brīvā tirgus pašregulējošajam mehānismam. Var sākt kaut vai ar 10 eiro mēnesī. Zinot, ka vairāk kā trešdaļa darba ņēmēju valstī jau apdrošināti par 80 miljoniem eiro, pārējiem būtu tikai jāsaņemas un kopā ar darba devējiem jāiesaistās. Kaut vai piespiedu brīvprātīgi, taču visiem obligāti gan. Valstij un pašvaldībām jāparūpējas par sociāli aizsargājamām grupām, metodes ir dažādas.

Tiem, kas kliedz, ka tas nav taisnīgi, nav vienlīdzīgi, trūcīgie maksās tikpat, cik bagātie, cērtu uzreiz pretī – tos 300 miljonus, kurus gada laikā no slimnieku makiem, bieziem vai plāniem, izvelk sapuvusī Latvijas medicīnas sistēma kā kādā Āfrikas valstī, to sāpju naudu, ko izmisīgi maksā slimie, lai glābtos no smagām veselības likstām, sadalīt uz visiem vienādi ir nesalīdzināmi godīgāk un taisnīgāk, nekā turpināt šo vājprātu. Tas nav nekāds papildus maksājums, par ko vaimanā šī risinājuma pretinieki. Eiropā to sauc par solidaritāti.

Tiktāl tautas valodā. Tālāk tiem, kas gribētu par to padomāt. Uzskaitīsim ieguvumus no valsts kontrolētas ogligātas privātas  veselības apdrošināšnas. Kāpēc privātas? Valsts apdrošinātājam es savu naudu neuzticētu. Tātad labās sekas:

1) solidaritāte iepretim pašreizējai primitīvajai kārtībai, kad slimie, lai nodrošinātu ārstēšanos, no savām kabatām gadā iztērē ap 300 miljoniem eiro;

2) konkurence starp medicīnisko pakalpojumu sniedzējiem, principa “nauda seko pacientam” beidzot reāla ieviešana dzīvē;

3) konkurence starp apdrošinātājiem par klientu piesaisti ar polises cenu un saturu;

4) iespēja valstij regulēt konkurenci un kontrolēt procesu, nosakot, piemēram, apdrošinātāju peļņas griestus un polises ogligāto satura minimumu (līdzīgi kā OCTA);

5) gandrīz izskausta ēnu ekonomika privātajā medicīnā: lai saņemtu atlīdzību, pakalpojums jāreģistrē, no tā arī papildus ienākumi budžetā;

6) krasi samazināts valsts birokrātijas aparāts, kas rēķina tarifus, dala kvotas, plāno un diezgan bezcerīgi prognozē,  jo cenu un ārstniecības iestāžu ienākumus nosaka tirgus;

7) radīta caurskatāma un pacientiem saprotama vide – noteiktas pakalpojumu cenas un izvēles iespējas, nevis mājieni par kārtējo aploksni;

8) cenas un kvalitātes līdzsvars, kas ir konkurences neizbēgamas sekas;

9) straujāka medicīnas attīstība, kas ir brīvā tirgus likumsakarīgs rezultāts;

10) darba devējiem papildus iespēja darbinieku motivācijai;

11) iespēja patiesi veicināt veselīgu dzīvesveidu ar apdrošināšanas polišu apmaksas nosacījumiem, piemēram, darba devējam uzliekot lielāku maksājuma daļu smēķējošiem darbiniekiem;

12) precīzāka un motivētāka pakalpojumu sniedzēju kontrole nepamatotu konsultāciju, dublētu izmeklējumu un citu izšķērdību novēršanai privātā apdrošinātāja un tā klientu interesēs.

Un tagad iespējamie trūkumi vai riski:

1) publiskā (valsts) sektora zaudējumi zemās konkurētspējas dēļ tajās medicīnas jomās, kurās privātais sektors rāda augstāku raudzi, tādu nav maz (ar to izskaidrojama milzīgā pretestība no universitātes klīnikām);

2) iespējams, ka ciestu politiķi, ja neprastu sabiedrībai saprotami visu paskaidrot.

 

Laiks saukt lietas īstajos vārdos – sociālisms ir beidzies, mēs dzīvojam kapitālismā. Un medicīnai tajā ir unikāla vieta, jo tiek dota iespēja kārtībai, kas kalpo vispirms pacientam. Pacients kā klients ir pašā sistēmas centrā.

 

Ivars Eglītis

Kuldīgas slimnīcas vadītājs

Latvijas Ārstu biedrība atbalsta savus kolēģus

Latvijas Ārstu biedrība atbalsta savus kolēģus – streikojošos ģimenes ārstus un vēl viņiem izturību un spēku. Mūsu kolēģi – ģimenes ārsti – ir radījuši precedentu, uzņemoties izteikt visu mediķu sāpi par ilgstošo Saeimas un valdības nevēlēšanos risināt veselības aprūpes finansējuma jautājumu. Ģimenes ārstu streiks un Latvijas ārstu, medicīnas māsu, ārstu palīgu un vecmāšu atteikšanās strādāt normālo pagarināto darba laiku, kā arī iespēja, ka neatliekamās palīdzības mediķi jūlija beigās varētu strādāt tikai pusslodzi, slimnīcu pārslodze un personāla trūkums – tas viss ir nihilistiskās vai arogantās attieksmes rezultāts. Pavisam drīz mēs būsim situācijā, kad medicīnas māsa, ārstu palīgs un vecmāte būs zudusi kā profesija. Jau tagad personāla trūkuma dēļ medicīnas iestādēs tiek atliktas medicīniskas manipulācijas. Latvijas Ārstu biedrības valde atbalsta savus kolēģus un ģimenes ārstu izvirzītās prasības un aicina valdību pēc iespējas ātrāk korektu sarunu veidā rast risinājumu prasībām, kā arī 22. jūlijā pieņemt likumdošanas aktus par nodokļu reformu kā garantiju veselības aprūpes finansējumam, sākot no 2018. gada.
Mēs pateicamies lielākajai mūsu speciālistu asociācijai – Latvijas Ģimenes ārstu asociācijai – par noteiktību un drosmi, streiku organizējot, un vēlam asociācijai un kolēģiem spēku un izturību.
Latvijas Ārstu biedrība aicina pacientus ar izpratni izturēties pret streiku un atbalstīt savus ārstus, jo ģimenes ārsti cīnās arī par saviem pacientiem un viņu veselību. Mēs atgādinām, ka situācija Latvijas medicīnā jau ilgus gadus ir kritiska.

Latvijas Ārstu biedrības valdes vārdā
Māris Pļaviņš

Žurnāls “Latvijas Ārsts”

Žurnāls Latvijas Ārsts 8. Latvijas Ārstu kongresa priekšnojautās

Dr.med.h.c. Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents, žurnāla Latvijas Ārsts galvenais redaktors

Žurnāls Latvijas Ārsts – izcili autori, laba latviešu valoda, korekta medicīnas informācija jau 28 gadus

Pirmais žurnāla numurs iznāca 1989. gada jūnijā. Kopš tā laika žurnāls ir iznācis regulāri, kļuvis par nacionālo medicīnas žurnālu. Šajā gadsimtā tas iznāk reizi mēnesī, bet vasarā viens numurs apvieno divus mēnešus. Šogad kā apvienoto izdodam maija un jūnija numuru.

Žurnāls Latvijas Ārsts tiek bez maksas sūtīts visiem Latvijas Ārstu biedrības biedriem, godabiedriem, atsevišķām veselības aprūpes iestādēm, institūcijām. Atkārtošos – šo žurnālu bez maksas saņem Ārstu biedrības biedri. Parasti drukājam un ārstiem izplatām 3000 žurnāla eksemplārus.

Šoreiz žurnālu izņēmuma kārtā esam nodrukājuši 11 500 eksemplāros. Tieši tik ārstu ir Latvijas Ārstu biedrības reģistrā, un visiem mēs šo žurnālu nosūtām. Ja Jūs saņemat šo žurnālu, neliecieties izbrīnīts – tas ir atgādinājums, ka laiks stāties Latvijas Ārstu biedrībā un katru mēnesi saņemt šo žurnālu.

Mūsu regulārie lasītāji, protams, pārsteigti nejutīsies – žurnālā allaž ir interesanti raksti, pilnvērtīga medicīnas informācija, par ko gādā mūsu autori. Tomēr gadu no gada tieši vasaras apvienotajam numuram rakstu skaits un apjoms pieaug – mūsu cienījamie profesori un labākie ārsti labprāt raksta tieši dzimšanas dienas numuram. Šoreiz izvēle bija īpaši grūta, jo mūsu redakcijas atvilktnē bija vismaz divtik rakstu, cik ieiet šajā žurnālā.

Kāda ir žurnāla Latvijas Ārsts redakcijas koncepcija? Mēs veidojam žurnālu lasītājiem, nevis rakstītājiem, mēs veidojam žurnālu gudram Latvijas ārstam, lai viņš gūtu papildu informāciju un jaunas zināšanas. Pasaulē vairums medicīnas žurnālu ir žurnāli rakstītājiem – tie ir citējami žurnāli ar precīziem zinātniskiem ziņojumiem par šauru tēmu. Šos zinātniskos rakstus lasa ļoti šaurs lasītāju loks. Žurnāls Latvijas Ārsts nekad nebūs citējams žurnāls (nu labi, nebūs citējams žurnāls, kamēr es būšu galvenais redaktors), jo mūsu mērķis ir sniegt modernu skatījumu uz medicīnu, bet ne ļoti šauras zinātniskas publikācijas. Latvijas Ārstu biedrībai ir ļoti laba sadarbība ar Lietuvas Ārstu biedrību, un mums ir iespējas palīdzēt kolēģiem publicēties citējamā žurnālā Medicina, kas iznāk Kauņā.

Šoreiz esam žurnālā ievietojuši diezgan daudz informācijas – parasti ikmēneša žurnālā ar 80 lapaspusēm mums tam vieta neatliek. Tomēr tiem, kas vēlas pastāstīt par savām iespējām citiem kolēģiem, labprāt ļaujam to darīt. Žurnāls Latvijas Ārsts nav paredzēts citai auditorijai, kā tikai ārstiem, tāpēc mūsu žurnālā ir iespējams izvietot reklāmas recepšu medikamentiem un informāciju par jaunām diagnostikas un ārstniecības metodēm, ko attīsta viena vai otra medicīnas iestāde.

Es pats šo konkrēto žurnāla Latvijas Ārsts numuru lasītu no viena gala līdz otram – galvenokārt izcilo autoru un viedokļu dēļ. Es ceru – Jūs rīkosities līdzīgi.

 

Latvijas Ārstu biedrība – ārstu profesionālās sadarbības organizācija un viedokļa paudēja

Latvijas Ārstu biedrību dibinājām 1988. gada maijā. Aiztecējis laiks, mainījusies situācija. Joprojām Latvijas Ārstu biedrība ir nevalstiska organizācija, kas nesaņem naudu no valsts, bet pati nopelna un pati tērē. Ministrijai un Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai esam gan sadarbības partneris, gan opozīcija.

Ārstu biedrības biedri ir tie kolēģi, kas ne tikai ir izrādījuši vēlmi būt par biedriem, bet arī samaksājuši biedra naudu. Biedra nauda ir 30 eiro gadā, par šo naudu kolēģis katru mēnesi saņem žurnālu, viņam ievērojami lētāka ir Latvijas Ārstu biedrības kongresu un konferenču apmeklēšana, viņš var saņemt nepieciešamās juridiskās konsultācijas, konsultācijas sertifikācijas un resertifikācijas, kā arī tālākizglītības jautājumos. Arī liela daļa mūsu tālākapmācības kursu ir ar diferencētu samaksu – Ārstu biedrības biedriem ir pietiekami liela atlaide. Te viena piebilde – visiem, kas nav kādu laiku bijuši Ārstu biedrības biedri, atjaunošanas gadā biedra maksa ir lielāka – 45 eiro. Tātad, biedra nauda pirmajā gadā ir 45 eiro, bet nākamajos – 30 eiro.

 

Ārstu tiesību aizsardzība

Būtiskais Latvijas Ārstu biedrības uzdevums ir ārstu tiesību aizsardzība. Dīvaini, bet nereti kolēģi par Ārstu biedrības biedriem kļūst tikai tad, kad uzradies kāds advokāts vai prokurors ar noskāršamu vēlmi mūsu kolēģi iespundēt vai vismaz viņam attiesāt naudu. Gandrīz visos gadījumos ārstiem palīgā dodas Latvijas Ārstu biedrības juridiskais dienests, un, ko tur liegties nav vērts, vairākumā gadījumu esam varējuši kolēģiem palīdzēt. Šim nolūkam Latvijas Ārstu biedrībā darbojas Aroda tiesa kolēģa Jāzepa Baško vadībā. Aroda tiesa parasti rūpīgi izskata gadījumu, analizē ārsta rīcību, kļūdas, diagnozi un blaknes, pasaules pieredzi un jaunākās iespējas atbilstošās kaites ārstēšanai. Parasti Aroda tiesas viedokli rajona vai apgabaltiesa ņem vērā, vienmēr – rūpīgi ar to iepazīstas.

 

Sertifikācija un resertifikācija

Otra Latvijas Ārstu biedrības nozīmīgākā funkcija ir sertifikācijas un resertifikācijas organizēšana. Vēlos visiem kolēģiem atkārtot – nevienu nesertificē speciālistu asociācijas. Ārstu un zobārstu sertifikāciju Latvijā veic tikai un vienīgi Latvijas Ārstu biedrība, un šo procesu uzrauga Sertifikācijas padome profesora Gustava Latkovska vadībā. Šai Sertifikācijas padomei ir pakļautas sertifikācijas komisijas dažādās specialitātēs, apakšspecialitātēs, papildspecialitātēs un ārstniecības metodēs. Šajās sertifikācijas komisijās, protams, darbojas tikai attiecīgās specialitātes vadošie speciālisti, kurus izvirza atbilstošās asociācijas. Bet šie sertifikācijas komisijas locekļi, kas veic sertifikāciju un resertifikāciju specialitātē, obligāti ir Latvijas Ārstu biedrības biedri.

Dažkārt mēs manām, ka kolēģi uzskata par nepieciešamu reizi pa pieciem gadiem – resertifikācijas gadā – atjaunot darbību Latvijas Ārstu biedrībā, bet pēc tam to atkal atstāt uz četriem gadiem. Ne sertifikācijas, ne resertifikācijas procesā dalība biedrībā netiek ņemta vērā. Latvijas Ārstu biedrība uzskata, ka tālākapmācība un mūžizglītība ir pašsaprotama lieta, un biedrības uzdevums ir atbalstīt katru kolēģi šajā procesā. Tomēr šeit vietā norādīt – kaut arī visas asociācijas ir Latvijas Ārstu biedrības kolektīvie biedri, šo asociāciju biedri automātiski nekļūst par Latvijas Ārstu biedrības individuālajiem biedriem.

Papildu skaidrojums par sertifikācijas un resertifikācijas maksu, ko kolēģi maksā. No sertifikācijas maksas – 59,76 eiro – 49,80 eiro tiek pārskaitīti speciālistu asociācijai, kas izvirzījusi attiecīgās sertifikācijas komisijas locekļus. Pārējie 9,96 eiro paliek Latvijas Ārstu biedrībai, kura uztur reģistru, datorsistēmu un programmatūru, algo darbiniekus, drukā pašus sertifikātus, sadarbojas ar ministriju un inspekciju birokrātiskajā telpā. Latvijas Ārstu biedrībai sertifikācija ir goda un profesionalitātes, nevis naudas jautājums.

Sertifikācijas padome profesora Gustava Latkovska vadībā atrodas pastāvīgā sarakstē un diskusijās ar Izglītības un zinātnes ministriju, Veselības ministriju un Tieslietu ministriju gan par jaunām specialitātēm, apakšspecialitātēm, papildspecialitātēm un ārstniecības metodēm, gan par mācību programmām, gan par rezidentūru. Šajā jomā mūsu ministrijas ir varen čaklas, jo atrod vietu un laiku desmitiem darba grupu un neskaitāmām viedokļu sarakstēm.

 

Starpdisciplinārās un problēmu konferences

Lielākais Latvijas Ārstu biedrības darbs tomēr ir viedokļa izstrāde un popularizēšana. Latvijas Ārstu biedrības pārstāvji katru nedēļu vismaz trīs reizes spiesti apmeklēt Veselības ministriju, divas reizes – Saeimas komisiju un apakškomisiju, reizi – Ministru kabinetu. Katru nedēļu kāda valstiska vai nevalstiska organizācija rīko sēdi vai konferenci par vienu vai otru veselības vai veselības aprūpei tuvu stāvošu jautājumu. Lielākoties Latvijas Ārstu biedrības viedokli nosaka valdes sēdes lēmums. Kā rāda pieredze, valdes lēmums vismaz pusē gadījumu nesakrīt ar Veselības ministrijas viedokli, bet Gunta Belēviča ministrēšanas laikā šī nesakritība sasniedza trīs ceturtdaļas gadījumu.

Tomēr ne vienmēr Latvijas Ārstu biedrības valde spēj un drīkst izteikt savu viedokli. Biežāk ir nepieciešams konsultēties ar atbilstošo speciālistu asociāciju, bet nereti – rīkot konferences vai apaļos galdus. Piemēram, šogad esam rīkojuši konferences gan par neatliekamo palīdzību, gan ārstu kļūdu, gan depresijas ārstēšanas problēmām, gan veselīgu uzturu. Šajās konferencēs līdz ar ārstiem allaž uzstājas un debatē arī juristi, finansisti, lauksaimniecības un ekonomikas speciālisti, farmaceiti. Lielu daļu no būtiskām problēmām, īpaši likumdošanā un normatīvo aktu interpretācijā, esam atlikuši uz Latvijas Ārstu kongresu šā gada septembrī.

Ja Latvijas Ārstu biedrība ir organizējusi konferenci, tajā lielākoties kā dalībnieki piedalās ministriju, Saeimas komisiju, dažādu institūciju pārstāvji. Pēc konferences par ārstu kļūdām esam sākuši plašu diskusiju Saeimā un ministrijā par nepieciešamību novērst ārstu kriminālvajāšanu kļūdas dēļ, jo tas liek ārstiem atteikties no sarežģītām manipulācijām, neļauj mācīties no savām un svešām kļūdām – proti, bremzē medicīnas zināšanu apguvi.

Starpdisciplinārās konferences ir Latvijas Ārstu biedrības lepnums un gods. Mūsu konferencēs piedalās un ar priekšlasījumiem uzstājas Latvijas medicīnas izcilākie profesori un docētāji, pazīstamākie speciālisti. Katru reizi ļaujam debitēt kādam jaunākam kolēģim, nevairāmies uzaicināt par lektoriem kolēģus no reģioniem. Pēdējos gados vismaz pusi no starpdisciplinārām konferencēm rīkojam ārpus Rīgas – Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē, Cēsīs, Valmierā, Talsos, Kuldīgā. Lai gan dalībnieku skaits tur ir mazāks nekā mūsu konferencēs Rīgas Stradiņa universitātes aulā un ir grūtāk aizvest ļoti noslogotos profesorus uz vienu lekciju 200 kilometru attālumā, tā turpināsim rīkoties arī turpmāk, jo uzskatām, ka tas ir Latvijas Ārstu biedrības pienākums doties pie kolēģiem, nevis piespiest viņus braukt uz Rīgu. Katru gadu savu konferenču ģeogrāfiju paplašinām, un līdzīgi būs arī šogad – pēc kongresa esam nolēmuši konferences rīkot galvenokārt Latvijas reģionos.

Starpdisciplinārās konferences Ministru kabineta noteikumos ir atzītas par ļoti nozīmīgu tālākizglītības veidu, tāpēc tām ļauj noteikt lielāku sertifikācijai nepieciešamo tālākizglītības punktu skaitu. Latvijas Ārstu biedrības mērķis ir dot iespēju kolēģiem par iespējami nelielu maksu iegūt iespējami kvalitatīvu izglītību, turklāt konferencēs kolēģus arī paēdinām, nodrošinām piekļuvi informācijai un būtiskajām lekcijām interneta vidē arī pēc konferences.

 

Latvijas Ārstu kongress – lielākais medicīnas notikums Latvijā četros gados

Šogad 21.– 23. septembrī notiks 8. Latvijas Ārstu kongress. Pirms četriem gadiem vismaz vienu no iepriekšējā kongresa norises dienām apmeklēja kopumā četrarpus tūkstoši Latvijas ārstu. Nav pamata domāt, ka šogad šis skaitlis varētu būt ievērojami mazāks. Aicinu visus uz kongresu septembrī – būs noderīgi un interesanti!

Kopš pirmā ārstu kongresa 1989. gadā pagājuši 28 gadi. Izaugusi jauna latviešu ārstu paaudze. Dzīvojam Eiropā un esam Eiropas medicīnas sastāvdaļa. 8. Latvijas Ārstu kongress notiks izstāžu centrā Ķīpsala vienlaikus ar Starptautisko medicīnas aparatūras, instrumentārija un aprīkojuma izstādi Medbaltica 2017 un Latvijas Māsu, vecmāšu un ārstu palīgu 4. kongresu, kā arī zobārstu konferenci.

Latvijas Ārstu biedrības valde aicina Jūs neieplānot 2017. gada septembra otrajā pusē nekādas citas aktivitātes, jo mēs mācēsim noslogot Jūsu darbdienas pilnībā.

Latvijas Ārstu kongress notiek reizi četros gados un ir lielākais medicīnas forums Latvijā, kurā ik reizi (1989., 1993., 1997., 2001., 2005., 2009, 2013. gadā) ir piedalījušies no 2,5 līdz 4,5 tūkstošiem ārstu no Latvijas, kā arī latviešu tautības ārsti no visas pasaules. Sākotnēji tā nosaukums bija Pirmais vispasaules latviešu ārstu kongress, un kongresa rīkošanas ideja nāca no ASV ortopēda profesora Bertrama Zariņa. 1993. gadā kongresu nosauca par Pasaules latviešu ārstu kongresu, bet, sākot ar 2005. gadu, pateicoties medicīnas vēsturnieka Arņa Vīksnas padomam, esam atjaunojuši 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados lietoto nosaukumu – Latvijas Ārstu kongress. Sākotnēji kongresus rīkojām jūnijā, lai apvienotu tos ar kopēju līgošanu, bet pēdējos trīs rīkojam septembrī, kas tomēr zinātnei un izglītībai labāks laiks.

Latvijas Ārstu kongresa mērķis ir dot Latvijas medicīnas profesionāļiem tribīni, lai runātu par Latvijas medicīnas un Latvijas veselības aprūpes situāciju un problēmām, kā arī ārstu, medicīnas māsu, citu medicīnas profesionāļu tiesībām un pienākumiem, vietu sabiedrībā, profesionālām izaugsmes problēmām, medicīnas ētiku, darba kvalitātes rādītājiem un citām situāciju raksturojošām problēmām, skatīt to Eiropas Savienības kontekstā, risināt aktuālus jautājumus savā specialitātē un izteikt priekšlikumus medicīnas attīstībā. Kongresa vēsturiskā nozīme ir tā, ka tajā piedalās tie latvieši un Latvijas augstskolas absolvējušie ārsti, kuri strādā ASV, Lielbritānijā, Zviedrijā, Vācijā, Kanādā, Austrālijā un citās valstīs.

Un tomēr – Latvijas Ārstu kongress lielākoties ir un paliek Latvijā strādājošu ārstu kongress. Tie ir mūsu svētki un mūsu medicīnas attīstības atskaites punkts. Šajā kongresā vadmotīvs atbilstoši profesora Alvila Krama iecerei ir klīniskais gadījums. Mūsu vēlme raudzīties medicīnas problēmās caur klīniskā gadījuma skatpunktu. Šajā žurnāla numurā ir iespējami daudz informācijas par kongresu, taču kongresa rīcības komisija joprojām strādā, diskutē ar iespējamiem lektoriem un sēžu vadītājiem, pieslīpē tēmas un saturu. Mēs augustā un septembrī sūtīsim Jums papildu informāciju, protams, tikai tiem, kas sertifikācijas laikā ir norādījuši to e-pasta adresi, kuru parasti skata un kurai seko.

Es Jūs aicinu arī uz dievkalpojumu Doma baznīcā un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa – tā ir mūsu vienotība.

Es Jūs aicinu uz Latvijas Nacionālo teātri kopīgai izrādes Klūgu mūks skatīšanai – tas mums šoreiz balles vietā.

 

Ārstu aptauja, lai labāk saprastu mūsu vēlmes un vajadzības

Gluži kā pirms pagājušā – 7. Latvijas Ārstu kongresa – Latvijas Ārstu biedrība kopā ar sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS rīkos ārstu aptauju par dažādiem mūs visus interesējošiem jautājumiem. Es Jūs aicinu – esiet atsaucīgi! Visām ārstu e-pasta adresēm, kas ir Latvijas Ārstu biedrības rīcībā, tiks nosūtīta aptauja, kuras aizpildīšanai vajadzēs aptuveni 10 minūtes. Aptauja ļaus mums precīzāk argumentēt mūsu pozīcijas pret politiķiem un ierēdņiem.

Tāpat kā citkārt, pirms kongresa tiks uzņemta filma. Šīs filmas var noskatīties Latvijas Ārstu kongresa mājaslapā, un tās, reizi pa četriem gadiem uzņemtas, ļauj mums paskatīties uz atskaites punktiem medicīnas un veselības aprūpes vēsturē. Arī šoreiz filma vairāk taps Latvijas reģionos.

 

Rūpes par sabiedrības veselību – Latvijas Ārstu biedrības virsuzdevums

Dažādas aptaujas esam veikuši arī iepriekš, mēģinājuši noskaidrot sabiedrības veselības izpratnes aspektus Latvijas iedzīvotājiem. Nekā pārsteidzoša – vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka galvenais spēks sabiedrības izglītošanā veselības jautājumos ir Latvijas Ārstu biedrība, otrajā vietā tiek likti Delfi ar savām substruktūrām, bet pēc tam nāk dažādi veselības izdevumi un kaut kur – arī Veselības ministrija.

Lai kā tas arī liktos, rūpes par sabiedrības veselību visā pasaulē ir nacionālo ārstu organizāciju rūpju pamatā. Kaut politiķi, žurnālisti un ierēdņi pilnā balsī klaigā, ka ārsti neesot ieinteresēti sabiedrības veselībā, jo viņiem, lūk, interesējot slimnieki, patiesībā ir tieši otrādi – tikai ārsti spēj korekti un godīgi mācīt veselības pamatus veselam un slimam cilvēkam, gan vecam, gan jaunam. Par krūts un dzemdes kakla vēzi visvairāk savām pacientēm stāsta ginekologi, bet Ginekologu asociācijas līderes ir lielais rupors visu sieviešu izglītošanā. Mūsu urologi laiž pīlītes nevis pārnestā, bet tiešā nozīmē, vienmēr atkārtojot vīriešiem par uroloģiskās konsultācijas vērtību vecumā pēc 50 gadiem. Mūsu gastroenterologi un dietologi ikdienā cīnās ar saldinātiem dzērieniem, čipsiem un majonēzi, māca lietot šķiedrvielas un pareizus taukus. Mūsu kardiologi rūpējas par sirdi gan no dietologa, gan sporta speciālista skatpunkta. Un tieši tālab, nevis politiķu bezdarbības dēļ Latvijas iedzīvotāji dzīvo deviņus gadus ilgāk nekā 1990. gadā. Guntis Belēvičs izdarīja visu, lai Latvijas iedzīvotāji nesaņemtu veselības izglītību – naudu izdalīja pašvaldībām, kurās par veselību atbild cilvēki, kam par to ir gauži maza jēga. Mūsdienās bukleti, lapeles un lekcijas tukšās zālēs lauku kultūras namā neko nesasniedz. Tātad – vairāk nekā 50 miljoni Eiropas naudas, kas bija paredzēta sabiedrības veselībai, patiesībā ir izmesta vējā. Pašvaldības nopirks PR kompānijas, un tās atbilstoši savai izpratnei par lietām drukās uzsaukumus lokālajās pašvaldības avīzēs, taisīs bezjēdzīgus klipus un izbraukuma ballītes izredzētiem veselības apguvējiem. Tā nu Latvijas Ārstu biedrība turpinās savu iesākto darbu un attīstīs savu platformu Ārsts.lv.

 

Žurnāls Ārsts.lv, portāls www.arsts.lv, labo padomu cikls Latvijas Radio 2 katru darbdienu plkst. 11.30 un iknedēļas televīzijas raidījums RĪGA TV24 ēterā pirmdienās plkst. 11.00 ar atkārtojumu ceturtdienās 21.00 un sestdienās 19.30

Latvijas Ārstu biedrības platforma Ārsts.lv nozīmē aicinājumu katram ārstam rakstīt žurnālam vai portālam. Gan žurnālā, gan portālā raksts vienmēr tiek papildināts ar ārsta portretu, ko gan lielākoties safotografēju pats – lai būtu līdzība un vienāds fotogrāfa rokraksts.

Mūsu divu gadu pieredze – televīzijas skatītāju skaits aug, portāla lasītāju skaits aug strauji. Aug arī žurnāla Ārsts.lv tirāža, jo mēs to ne tikai pārdodam un ļaujam pasūtināt, bet arī nosūtām ģimenes ārstu praksēm un lauku bibliotēkām.

Mēs vēlamies, lai mūsu kolēģi savu aktualitāti apraksta visai īsi – 5000–10 000 rakstu zīmēs, lai apraksta tēlaini un interesanti. Portāla lasītājiem ir vieglāk sekot un analizēt – un portālā vairāk lasa jaunāku kolēģu rakstus. Savukārt drukātā žurnāla lasītāji ir visdažādākā gadagājuma cilvēki.

 

Gada balva medicīnā februārī un Gada balva veselības veicināšanā oktobrī

Latvijas Ārstu biedrība divas reizes gadā apbalvo labākos – vienreiz medicīnā un vienreiz – sabiedrības veselībā.

Gada balvu medicīnā patiesībā nosaka mūsu pacienti, kas balso elektroniski un ar vēstulēm.

Gada balvas tiek pasniegtas labākajam ārstam, zobārstam, farmaceitam, ārsta palīgam, medicīnas māsai, vecmātei, funkcionālajam speciālistam, slimnīcai, medicīnas pedagogam, un katru reizi balsošanā piedalās daudzi tūkstoši cilvēku (ir bijis pāri par 10 tūkstošiem). Piemēram, šogad interneta balsojumā par 654 ārstiem un kopumā pusotru tūkstoti medicīnas darbinieku balsojuši daudzi tūkstoši cilvēku pateicībā par palīdzību, atbalstu, zināšanām, mīlestību un cilvēcību. Šie balsojumi nereti papildināti ar cildinošiem stāstiem, mīļu paldies vai cieņpilnu atzinību. Un mēs pamatoti lepojamies ar uzvarētājiem.

Turklāt Ārstu biedrība izraugās Gada cilvēku medicīnā, nosaka Gada slimnīcu, Gada notikumu medicīnā un piešķir balvas par mūža ieguldījumu. Raidījumu par gada balvu medicīnā ik gadu noskatās 200 000 televīzijas skatītāju (es gan nezinu, kā LNT viņus saskaita).

Gada balvu veselībā mēs pasniedzam tālab, ka neviens bez Latvijas Ārstu biedrības lāgā publiski neinteresējas par mūsu kopējo veselību – tīru vidi, tīru ūdeni jūrā un upēs, minerālmēslu un pesticīdu ierobežošanu, tīru un ekoloģisku uzturu, tautas sportu, pacientu organizācijām un pilsoņu iniciatīvām. Mēs dzīvojam uz mazas zemeslodes. Zemeslodes pašreizējo piesārņojumu mēs varam uzskatīt par ķīmisko karu. Gaisa un ūdens piesārņojums daudzviet uz zemeslodes kļūst cilvēkiem bīstams. 2020. gadā pasaules okeānos plastmasas pēc apjoma būs vairāk nekā zivju.

Ja mums ir autobuss, kas smird vai klaudz, mēs varam pārkāpt citā autobusā. Mēs nevaram pārkāpt uz citu zemeslodi, un arī mūsu bērni nevarēs. Pasaulē nav neviena cita, kas cīnīsies par mūsu zemeslodi, kā vien mēs – mediķi. Vienīgie cilvēki uz zemeslodes, kas patiesi cīnās par mūsu planētu, ir ārsti un citi medicīnas darbinieki – viņi to dara vairāk un nopietnāk par biologiem, fiziķiem, kur nu vēl juristiem vai politiķiem.

Ja globālā temperatūra pieaugs par 2 grādiem, ūdens līmenis celsies par 4–6 metriem. Tad Ziemeļblāzmas pils atradīsies uz salas. Ja izkusīs visi Arktikas un Antarktīdas ledāji, ūdens līmenis celsies par 20 metriem. Zem ūdens būs ne tikai Rīga, bet arī visa Zemgale.

Latvijas Ārstu biedrība cenšas rīkot savu gada balvu veselībā ar mērķi – lai mums izdodas zemeslode, kurā ne tikai mēs, bet arī mūsu bērni varēs nodzīvot dzīvi! Lai mums izdodas zemeslodes viedokļa paudēji, kuri ne tikai grib miljonus nopelnīt, bet arī par zemeslodi parūpēties. Lai mums nebūtu kara un terorisma! Lai mums izdodas cīņa pret globālo sasilšanu un pret globālo piesārņošanu. Esam apbalvojuši atkritumu apsaimniekotājus un ūdens attīrītājus, CSDD par ieguldījumu satiksmes drošībā, dažādus tautas sporta organizatorus, bioloģiskā uztura ražošanas zemnieku saimniecības, biologus un ģeogrāfus, zaļākās pašvaldības. Jūs mēs aicinām sūtīt priekšlikumus par tiem, kas būtu pelnījis tikt apbalvots par sabiedrības veselības veicināšanu.

 

Ilmāra Lazovska balva kā augstākais kolēģu novērtējums

Katru gadu Latvijas Ārstu biedrība organizē balsojumu starp kolēģiem, lai piešķirtu Ilmāra Lazovska balvu. Balsojums notiek divās starpdisciplinārās sēdēs – vienā, kas notiek Rīgā, un vienā, kas notiek reģionā. Balsis tiek summētas, un starp 5–6 pretendentiem izvirzīts cienījamākais, godājamākais kolēģis. Pērn Ilmāra Lazovska balvu ieguva profesors Gustavs Latkovskis. Šogad balsojums ir noticis, un man uzvarētājs ir zināms. Uzreiz piebildīšu, ka Jūsu balsojums man bija neliels pārsteigums.

Tātad Latvijas Ārstu kongresā pasniegsim Ilmāra Lazovska balvu kādam ļoti cienījamam Latvijas profesoram, par ko Jūs – konferenču klausītāji – esat nobalsojuši.

Kolēģi! Rakstiet žurnālam Latvijas Ārsts – ārstiem – Jūsu kolēģiem. Nekautrējieties rakstīt, pat ja Jums nav šāda pieredze – Jums taču ir interesanti klīniski gadījumi!

Kolēģi! Rakstiet veselības žurnālam Ārsts.lv – tas ir žurnāls pacientiem. Jums taču ir sakrājies sakāmais, ko Jūs vēlaties saviem pacientiem pateikt.

 

Par Veselības ministrijas ieceri onkoloģiskās zāles iegādāties birokrātiski centralizēti

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Ar degunradža spītību Alīda Vāne mēģina iedzīt ķīli starp veselības ministri un Latvijas Ārstu biedrību. Šķiet, veselības ministres palīdze par savu galveno uzdevumu uzskata ministrijas sliktas attiecības ar ģimenes ārstiem, radiologiem, tiesu medicīnas ekspertiem vai slimnīcu vadītājiem.

Šobrīd Alīdas Vānes viedā vadībā Veselības ministrija nolēmusi mainīt onkoloģisko medikamentu iegādes kārtību. Līdz šim kārtība bija šāda – konsilijs izrakstīja medikamentus, pacients tos iegādājās aptiekā, bet valsts aptiekai kompensēja atbilstošo, iepriekš nolemto cenu. Šobrīd Veselības ministrija cauri Ministru kabinetam dzen grozījumus, kas paredz centralizētu iepirkumu, kuru veiks Nacionālais veselības dienests. Zāles iepirks pusgadam, nodos slimnīcai, un slimnīca izdalīs pacientiem.

Tāda kārtība valstī jau bija līdz 2007. gadam, kad to atcēla pārāk lielu korupcijas risku dēļ. Ministrs Guntis Belēvičs sāka šī procesa atgriešanu vecajās sliedēs ar medikamentiem C hepatīta un HIV/AIDS ārstēšanai. Atceroties, ka vienlaikus viņš aktīvi bīdīja normatīvos aktus paralēlā zāļu eksporta un importa lobēšanai, mani neatstāj viedoklis, ka centralizētie iepirkumi ir paredzēti tikai un vienīgi tādu zāļu vairumtirgotāju atbalstam, kas ar šo paralēlo importu un eksportu nodarbojas.

Paralēlais imports nozīmē, ka kāds mūsu zāļu vairumtirgotājs atrod citā Eiropas Savienības valstī lētākas zāles, atved tās uz Latviju, pievieno anotāciju latviešu valodā un pārdod šeit par zemāku cenu. Realitātē nekāda paralēlā importa nav, jo Latvijā gandrīz visi medikamenti ir lētāki nekā citās Eiropas valstīs. Toties plaukst zāļu paralēlais eksports, kad zāles no Latvijas tiek vestas prom.

Iespējams, es aprakstīju nepietiekami skaidri. Aptiekas, kurās līdz šim pacients iegādājās šīs zāles, ar paralēlo importu un eksportu nenodarbojās (neesmu drošs par Saules aptieku, iespējams, ka tā ar šo biznesu nodarbojas). Tātad ministrijas rīcība ir atklāts vairumtirgotāju lobisms pret tām aptiekām, kurām aiz muguras nestāv ķēdes un vairumtirgotavas. Tās vienkārši tiks izslēgtas no onkoloģisko preparātu tirgus.

Tomēr ministrijas virzītajām izmaiņām ir pilnīgi citas konsekvences. Ja līdz šim par vienu vai otru onkoloģisku zāļu neesamību atbildēja Nacionālais veselības dienests, tad ar šo reformu atbildība būs pārkrauta uz onkologu pleciem. Ministrija un tās padotības iestādes vienkārši atmetīs ar roku – mēs esam iepirkuši zāles par x miljoniem, ejiet pie ārstiem un prasiet. Sīkums, ka konkrētam pacientam konkrētās zāles neesam iepirkuši. Sīkums, ka nopirkām zāles desmit pacientiem, bet vajadzēja simts pacientiem. Sīkums, ka iepirkumu it kā sastādīja ierēdņi, bet patiesībā – ieinteresētie vairumtirgotāji.

Man nav ne mazāko šaubu, ka veselības ministrei Andai Čakšai nav nekādas ieinteresētības zāļu paralēlajā importā vai eksportā. Bet par Andas Čakšas padomniecēm, zinot viņu iepriekšējo dzīves un darba pieredzi, tik drošs neesmu. Tomēr visi tie, kam nākamgad būs reālas problēmas ar onkoloģiskajiem preparātiem, būs pārliecināti, ka vainīgā ir ministre.

Tādēļ ministrei un visiem lasītājiem vēlos atgādināt, ka Latvijā valsts centralizēts iepirkums ir problemātisks, ne tikai iegādājoties lētākos (sāļākos, sintētiskākos, importētos) produktus bērnudārzu audzēkņu, karavīru vai cietumnieku ēdināšanai, ne tikai iegādājoties būvmateriālus vai piedāvājumu Krišjāņa Barona ielas remontam, bet arī iegādājoties medikamentus. Visur, kur politiķi un ierēdņi kaut ko dara profesionāļu vietā, agri vai vēlu atnāk ciemos korupcija vai nekompetence.

Vai jūs zināt vēl kaut ko nejēdzīgāku par valsts iepirkumu? Ar visu to, ka mēs pilnībā uzticamies ierēdņu godaprātam un zināšanām.

Iepirkums parasti atrod lētāko preci. Medicīnā tas parasti nozīmē – ar ļoti īsu derīguma termiņu vai jau gandrīz notecējušu termiņu.

Iepirkums parasti nozīmē vairākus piedāvājumus, kur izvēlas vēlamāko, bet pārējie pretendenti iepirkumu apstrīd. Onkoloģijā tas nozīmēs – zāles nebūs trīs četrus mēnešus, kamēr tiks izskatīta sūdzība. Var jau ignorēt tos ļaunos apstrīdētājus, jo viņi neļauj laikā piegādāt medikamentus. Bet agri vai vēlu valsts iestādē iepirkums nozīmē iegādāties preci no politiski vēlamākā kandidāta. Un šajā gadījumā apstrīdēšana nozīmē godprātīgu rīcību pret lielāku vai mazāku korupciju.

Medicīnā valsts iepirkumam mums ir precedents – vakcīnas. Visiem, kas piemirsuši Gunta Belēviča ministrēšanas laiku ar neticami augstu mātes un grūtnieces mirstību, atgādināšu, ka 2016. gada sākumā divas grūtnieces nomira no gripas. Viņas nebija vakcinējušās pret gripu, iespējams, arī nebija mudinātas to darīt. Konkrētajā laikā vakcīna pret konkrēto gripu vienkārši nebija iepirkta.

Es zinu pietiekami daudz gadījumu, kad vakcīnas iepirktas ar pārlieku īsu derīguma termiņu un aiziet nebūtībā. Ja valsts atgriezīsies pie centralizēta iepirkuma onkoloģijas preparātiem, pilnīgi noteikti šāds precedents notiks.

Būtībā ministrijas ierēdņu vēlme mainīt iepirkumu ir cīņa starp ierēdniecību un profesionāļiem. Ministrija un Nacionālais veselības dienests, kur nestrādā NEVIENS speciālists, uzskata, ka viņi ir tiesīgi noteikt, kādus tieši pretvēža medikamentus iepirkt un cik daudz.

Ministrija aizbildināsies, ka šad tad kaut ko saskaņo ar galveno speciālistu, kam nemaksā nevienu centu par šo goda amatu, vai asociāciju, kuru darbdienas vakarā ministrijā pārstāvēs kāds godājams kolēģis pēc operācijas, pieņemšanas un rezidentu apmācības.

Es varu tikai nojaust īsto izmaiņu scenārija autoru, bet man nepietiek pierādījumu.

Toties pasākuma režisores es pazīstu itin labi. Pārmaiņas atspērušās virza veselības ministres padomniece Anda Vāne un Veselības ministrijas valsts sekretāra vietniece Daina Mūrmane-Umbraško. Pieļauju, ka pēdējā no viņām to dara ar vislabākajiem nodomiem.

Šis raksts tiks publicēts ar konkrētu datumu un pat pulksteņlaiku.

Tad nu es apsolu – ja šī, manuprāt, zaglīgā un koruptīvā reforma tiks izsista cauri, es šo rakstu kopā ar abu dāmu fotogrāfijām sūtīšu visiem pacientiem, kas nesaņems onkoloģiskās zāles ministrijas nekompetences, iepirkumu procedūras absurda vai vienkārši paralēlajā eksportā un importā pazudušo zāļu dēļ.

 

 

Latvijas Ārstu biedrības valde pilnībā atbalsta Ģimenes ārstu asociācijas prasības

Latvijas Ārstu biedrības valde savā sēdē vakar pilnībā atbalstīja Latvijas Ģimenes Ārstu asociācijas prasības un izvēlēto metodi– streiku– cīņai par pacientu tiesībām saņemt pieejamu primāro aprūpi. Ģimenes ārsti ir skaitliski lielākā Latvijas Ārstu biedrības asociācija un kā izrādās– drosmīgākā un izlēmīgākā. Latvijas Ārstu biedrība kolēģiem gatava sniegt visu iespējamo atbalstu. Veiksmīga, efektīva un pilnvērtīga veselības aprūpes sistēma jebkurā valstī balstās uz primārās aprūpes un neatliekamās palīdzības dienestu, jo tieši šajā līmenī pat vispārēja budžeta trūkuma apstākļos var nodrošināt jebkuram cilvēkam pieejamu ārsta palīdzību. Ja ģimenes ārsta dienestā vairs nav iespējams samaksāt algas māsām un ārsta palīgiem, runāt par medicīnas pieejamību no ministrijas puses ir melīgi. Latvijas Ārstu biedrība vienlaikus uzskata, ka steidzami finansiālas un organizatoriskas problēmas risināmas arī citās medicīnas jomās, īpaši universitātes slimnīcās.

Šajās dienās aprit gads, kopš Veselības ministriju vada Anda Čakša. Diemžēl gada laikā ir saņemti neskaitāmi solījumi un vīzijas par ievērojamu finansējuma pieaugumu un algu celšanu, taču neviena redzama darba rezultāta šajā jomā nav.

Latvijas Ārstu biedrības valde atbalsta arī Latvijas Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrības prasības un izvēlētās protesta metodes.

 

Maira Sudraba,
Latvijas Ārstu biedrības biroja vadītāja