JAUNUMI

Pēteris Apinis, Dr.h.c.med., ārsts

Gan politiskā līmenī, gan normatīvo aktu izmaiņu līmenī, gan publiskajās diskusijās aktuāls ir zāļu (dārdzības) jautājums. Veselības ministrija mēģina samazināt kompensējamo zāļu koridoru līdz 100%, bet nākotnē plāno kompensēt tikai vienu – lētāko analogu. Ļoti nozīmīgs solis pēdējos gados ir pāreja uz ģenēriskajiem preparātiem, kompensējot tos kā ievērojami lētākus atšķirībā no oriģinālpreparātiem. Diskusijā, kurā iesaistījies pat Ministru prezidents, uzsvars tika likts uz tehniskām problēmām un zāļu blistera cenu, aptiekas un vairumtirgotāja uzcenojumu, nevis zāļu lietošanas līdzestību.

Diskusijas būtība ir apstāklī, ka viens un tas pats preparāts ar vienu un to pašu ķīmisko sastāvu un vienu un to pašu devu tiek pārdots ar dažādu nosaukumu, dažādu noformējumu un var maksāt ļoti atšķirīgi. To itin labi saprot aptiekārs vai ārsts, bet ne tik viegli pacients, kuram dižā medikamentu ražotāja X slaveno zilo Y kapsulu vietā tagad būs jālieto Austrumeiropas nezināmajā rūpnīcā Z ražotās dzeltenās tabletes W.

Kā rāda pasaules pieredze, zāļu maiņa ir nozīmīgs faktors līdzestības mazināšanai, bet vēl daudz nozīmīgāks faktors ir zāļu daudzkārtēja maiņa – kompensācijas apjoms tiek pārskatīts ik trīs mēnešus, kamdēļ var pieņemt, ka katrus trīs mēnešus kāds cits ģenēriskais preparāts būs lētāks un pacientam nāksies atkal mainīt ierasto medikamentu, piemēram, uz Q fabrikas sārtajām kapletēm T. Neuzticība šai maiņai, pirmkārt, pārvēršas netīksmē pret aptiekāri, bet, otrkārt, – pacienta netiešā vēlmē medikamentu lietot retāk, neregulāri vai nemaz, ko sauc par nelīdzestību. Par šo procesu nav pieņemts publiski diskutēt. Bet nelīdzestības dēļ slimību ārstēšana kļūst dārgāka un pacienti slimo smagāk, kā arī mirst no izdziedināmām slimībām.

Pacienti ļoti nelabprāt ārstam stāsta (atzīstas), ka zāles nelieto, un ārsts bieži paliek pārliecināts, ka viņa parakstītās zāles ir aptiekā iegādātas un precīzi lietotas atbilstoši vadlīnijām un instrukcijām.

Diemžēl fakts ir tāds, ka gandrīz puse no pacientiem, kas saņem ārstu parakstītās zāles, tās nelieto tā, kā norādīts (pat nelieto nemaz), turklāt lielākā daļa pārtrauc ārstēšanu, tiklīdz jūtas labāk. Risks palielināt nelīdzestību ir nopietns risks sabiedrības veselībai.

“Zāles nedarbojas pacientiem, kas tās nelieto,” – šis teiciens ir piedēvēts bijušajam ASV veselības ministram jeb galvenajam ķirurgam (Surgeon General of the United States) Čārlzam Everetam Kūpam (C. Everett Koop, MD), bet līdzīgi jau trīsdesmitajos gados ir izteicies arī viens no Latvijas terapijas skolas dibinātājiem profesors Mārtiņš Zīle.

Līdzestība zāļu lietošanā ir visai maz saistīta ar turību vai izglītības līmeni. Ar nelīdzestību statistiski grūti vai pat neiespējami sasaistīt konkrētu pacientu sociālās un demogrāfiskās pazīmes. Apgalvojums, ka zemākas izglītības un dzīves standarta pacients ir mazāk līdzestīgs zāļu lietošanā, korelē tikai ar to sadaļu – neiegādājas zāles naudas trūkuma dēļ (turīgs cilvēks iegādājas visas izrakstītās zāles, bet daļu nelieto; mazturīgs iegādājas tikai daļu no zālēm, bet tās lieto).

Par zāļu lietošanas nelīdzestību nemēdz runāt no politiskām tribīnēm. Nelīdzestību reti iekļauj pēcdiploma apmācībā ārstiem, medicīnas māsām un citiem profesionāļiem. Jautājumus par pacientu nelīdzestību pārāk maz māca un skaidro medicīnas studentiem.

No nelīdzestības pret zāļu lietošanu un režīma neievērošanu mirst desmitkārt vairāk nekā no slepkavībām un nelaimes gadījumiem kopā. Tā ir sarežģīta aksioma, jo ir pilnīgi pretrunā sensāciju riskiem, kas veido stāstus populārajos plašsaziņas līdzekļos un tīmekļa sociālajās vietnēs.

Līdzestība un nelīdzestība ārstēšanai. Vai mums jau ir nelīdzestības epidēmija?

Jēdzienu nelīdzestība vai pacienta atteikšanos ievērot režīmu, dzīvesveidu, zāļu lietošanas devas un laikus, kā arī nevēlēšanos atteikties no nevēlamiem, veselībai kaitīgiem ieradumiem (smēķēšanas, pārmēra alkohola lietošanas) parasti lieto attiecībā uz pacientu, kas nelieto parakstītās zāles vai neievēro parakstīto ārstēšanas kursu. Persona, kas ar savu negatīvo rīcību pierāda nelīdzestību, tiek uzskatīta par nelīdzestīgu. Visbiežāk mēs mēdzam runāt par zāļu lietošanas nelīdzestību (angliski noncompliance with medication vai medication non-adherence), un pasaules literatūra rāda, ka vismaz 50% hronisku pacientu zāles lieto nelīdzestīgi – pārāk reti vai nemaz. Mazāk mēs pieskaramies tādiem jautājumiem kā līdzestīgi ievērotai diētai, vingrojumiem, miegam un stresa līmenim, kā arī tam, ka pacientam nepieciešams regulārs kontakts un saruna ar ģimenes (primārās aprūpes) ārstu. Medicīniskā nelīdzestība ārstiem rada šķēršļus, pacientiem samazina ārstēšanas rezultātus, un tomēr – līdzestības esamība vai neesamība nav nekas labs vai kaut kas slikts. Līdzestības vienkārši ir vairāk vai mazāk – no pilnīgas līdzestības ārstēšanai līdz pilnīgai nelīdzestībai, bet biežāk pa vidu. Pacients nevis precīzi lieto visas sešas dažādās zāles precīzi tādās devās kā norādīts, bet daļu tablešu lieto allaž, dažas neregulāri, daļu nekad, bet daļu – vispār neiegādājas pat tad, ja tās ir valsts kompensētas. Līdzestību nevar panākt ar regulām vai likumiem, pat finansiālas sankcijas un bonusi uz līdzestību iedarbojas vāji.

Pašlaik starptautiskās diskusijās mēdz runāt par to, ka zāļu nelīdzestīga lietošana skar pietiekami daudz iedzīvotāju, lai to uzskatītu par epidēmiju (pēc definīcijas epidēmija ietekmē veselības stāvokli neproporcionāli lielam skaitam iedzīvotāju kopienā vai ģeogrāfiskā reģionā vienlaikus). Netieši aprēķini liecina, ka Eiropas Savienībā katru gadu 12–30% jauno recepšu nekad netiek izpirktas, pacienti pilnībā neizlieto zāles aptuveni 50% gadījumu, bet vienlaikus 300 000 cilvēku mirst no ārstējamām slimībām, jo viņi precīzi un adekvāti nelieto zāles. Vairāk nekā puse no šiem pacientiem ir hipertensijas pacienti, kas zāles lietojuši neregulāri asinsspiediena mazināšanai, kas novedis līdz insultam vai kardiālai katastrofai. Attiecībā uz hipertensiju lielākajai daļai nelīdzestīgo pacientu galvenā problēma ir problemātiskā attieksmē pret šo zāļu lietošanas devām un laiku, nevis izmaksas.

No ASV katru gadu izrakstītajiem diviem miljardiem recepšu 12% zāļu nenonāk līdz aptiekai; 12% pacientu nelieto zāles pēc tam, kad viņi ir tās iegādājušies; 29% pārtrauc lietot zāles pārāk agri; 22% lieto mazāk zāļu nekā norādīts anotācijā.

10–25% no stacionāros uzņemtajiem pacientiem tur nonāk tāpēc, ka ambulatori ārstējas nelīdzestīgi. Vēl lielāks šis procents ir attiecībā uz sociālās aprūpes iestādēm.

Pasaules Veselības organizācijas satraucas – aptuveni 50% no zālēm, kas nozīmētas hronisku slimību ārstēšanai attīstītajās valstīs, netiek lietotas pareizi, bet 40% pacientu nelīdzestīgi attiecas pret savu ārstēšanās režīmu.

Zāļu nelīdzestīga lietošana rada nopietnas finansiālas problēmas. Katrs hipertensijas vai diabēta pacients, kas precīzi lietojis zāļlīdzekļus, valsts medicīnas budžetam izmaksā par 4000–8000 eiro mazāk nekā pacients, kas zāļlīdzekļus lieto nepareizi, neregulāri un ieteikto ārstniecības režīmu neievēro. Globāli pētījumi liecina, ka līdzestīgiem hipertensijas un diabēta pacientiem ir ievērojami augstāka darba produktivitāte (ASV dati – ieguvums ir 18 000 dolāru).

Kā pacients saprot un tulko ārsta un farmaceita norādījumus?

Ar veselību saistītus materiālus nevar saprast lielākā daļa cilvēku, kuriem tie ir paredzēti.

Savulaik kādā plašā globālā pētījumā tika noskaidrots, ka vairāk nekā 90% pacientu itin labi saprot norādījumu “vienu tableti vienu reizi dienā”. Toties 43% pacientu ārsta kabinetā mērena personiska stresa un steigas apstākļos pārprot vai sajauc norādes “vienu tableti divas reizes dienā” un “divas tabletes vienu reizi dienā”.

Pētījumi liecina, ka, neraugoties uz ārsta ieguldītajiem pūliņiem, pacienti no ārstu kabineta iziet ar informāciju, kas ir mazāka par 50% no tā, ko ārsts ir stāstījis. Šis izpratnes trūkums noved pie nelīdzestības, kas ik gadu izmaksā desmitiem, ja ne simtiem miljonu eiro, proti, lielu daļu no Latvijas veselības aprūpes budžeta.

Biežāk veselības aprūpes speciālists neizprot konkrētu personu, bet saprot diagnozi atbilstoši savai medicīnas izglītībai. Viņš nemāk, nespēj vai laika trūkuma dēļ pat nemēģina efektīvi izskaidrot pacientam konkrētās ārstēšanas nozīmi vai pamatojumu.

Neatkarīgi no pacienta vecuma, kultūras vai izglītības apjukums par zāļu lietošanu, cenu, ietekmi, blakusparādībām rada nopietnas bažas un trauksmi.

Pārāk bieži ārsta kabinetā netiek risināts jautājums par to, cik ilgi pacientam jālieto zāles. Ja slimība ir akūta, ārsts precīzi nosaka – sešas dienas. Ja slimība ir hroniska, ārsts izraksta zāles, bet pieļauj, ka devas un paši medikamenti būs jāmaina. Nereti ārsts zāles izraksta, apzinoties, ka šīs zāles pacientam būs jālieto visu atlikušo mūžu līdz brīdim, ko vidusmēra pacients pat nespēj iztēloties – līdz nāvei.

No kompensējamajiem medikamentiem lielai daļai pacientu receptes tiek atjaunotas itin automātiski, nepainteresējoties par līdzestību zāļu lietošanai. Recepšu atjaunošanas dati rada mākslīgi augstu zāļu lietošanas procentu. Patiesībā cilvēki sāk uzkrāt zāles, ko viņi nelieto. Valsts tādējādi maksā gan par pašām nelietotajām zālēm, gan par zāļu nelietošanas rezultātiem.

Lai palielinātu iespēju, ka pacients tiešām katru dienu lietos nozīmēto medikamentu konkrētā devā, medicīnas profesionālim ir vajadzīgs laiks, lai precīzi izskaidrotu režīmu, diētu, terapiju, kā arī atbildētu uz pacientu jautājumiem par to, kāpēc un kā droši lietot zāles.

Ļoti būtiska ārstniecībā ir medikamentu saskaņošana vai salīdzināšana – to, ko izrakstījis ārsts, ar to, ko pacients faktiski lieto. Šī salīdzināšana ievērojami uzlabo ārstniecības rezultātus, samazina zāļu mijiedarbības riskus un zāļu lietošanas kļūdas. Aptiekārs ir vienīgais resurss, kas var individualizēt zāļu lietošanas nelīdzestības iemeslus, identificēt un atrisināt zāļu lietošanas nelīdzestības problēmas. Aptiekāru darbs un ietekme šajā jomā nav novērtēti. Globāli pētījumi liecina, ka aptiekāra iesaistīšanās ārstniecības procesā ievērojami uzlabo līdzestību.

Tīša un netīša zāļu lietošanas nelīdzestība

Pacienti zāles nelīdzestīgi lieto gan tīši, gan netīši, un tīša un netīša nelīdzestība iedalās apmēram 50% pret 50%, bet dažkārt kombinējas.

Plašākā skatījumā pacienti, kas apzināti nelīdzestīgi nelieto zāles, to nedara trīs galveno iemeslu dēļ: blakusparādību dēļ (piemēram, pacients konstatē, ka zāles ir “novājinošas vai nevēlamas”), zāļu dārdzības dēļ vai vienkārši – paša lēmums, ka šīs zāles nevajag lietot.

Netīša nelīdzestība ir fiziski un garīgi šķēršļi zāļu lietošanai. Redzes traucējumi cilvēkam var būt iemesls, kāpēc viņš pienācīgi neizprot rakstiskus norādījumus. Cilvēki ar dzirdes traucējumiem var ievērojami sliktāk vai nepilnīgi uztvert ārsta sacīto. Cilvēkiem pēc insulta vai ar kustību traucējumiem var būt sarežģījumi ar tablešu pudelītes atvēršanu vai tabletes izņemšanu no blistera. Nereti gados vecākiem pacientiem ir grūti norīt tabletes. Tomēr biežāk iemesls zāļu nelietošanai ir kognitīvi traucējumi, aizmāršība, depresija, trauksme vai demence, kas var ietekmēt zāļu lietošanu. 25% no zāļu neieņemšanas gadījumiem saistās ar aizmāršību vai objektīviem atmiņas un kognitīviem traucējumiem vecākiem cilvēkiem.

Diemžēl medmāsām, ārstiem vai farmaceitiem nereti netiek atklātas fiziskās un garīgās problēmas, kas traucē medikamentu lietošanu, bet nereti arī medicīnas darbinieki ar šo informāciju nepadalās tālāk.

Amerikas Medicīnas asociācijas mājaslapā [2] un žurnālā JAMA kā galvenie nelīdzestības iemesli tiek minēti:

• bailes – pacientiem var būt bail no iespējamām blaknēm. Iespējams, ka blaknes ir bijušas citam pacientam, kas lietojis tās pašas vai līdzīgas (pēc izskata!) zāles, vai arī netiešā saziņā (sociālajos tīklos) ir izplatīts uzskats, ka šīs zāles ir izraisījušas problēmas;
• izmaksas – lielai daļai pacientu zāļu iegāde nav pirkumu prioritāte, īpaši mazturīgiem cilvēkiem;
• izpratnes trūkums – pacienti var nesaprast zāļu nepieciešamību, blakusparādību raksturu vai laiku, kas vajadzīgs ārstniecības rezultātu noskaidrošanai. Tas īpaši attiecas uz hroniskiem pacientiem, jo nav saprotama zāļu ikdienas lietošana kāda riska novēršanai;
• tūlītējas uzlabošanās neesamība – tā parasti izraisa priekšlaicīgu zāļu lietošanas pārtraukšanu;
• polipragmāzija jeb pārāk daudz vienlaikus izrakstītu medikamentu – jo lielāks ir dažādu izrakstīto zāļu skaits un jo lielāks zāļu lietošanas biežums, jo lielāka iespēja, ka pacients būs zāļu lietošanai nelīdzestīgs;
• simptomu trūkums – pacienti, kuri nejūt pārmaiņas pašsajūtā vai veselības stāvoklī, uzsākot vai pārtraucot zāļu lietošanu, nereti nesajūt iemeslu zāles lietot;
• raizes – biežāk bažas par iespējamu atkarību no zālēm;
• depresija – depresijas pacienti bieži izvairās no zālēm citu slimību ārstēšanai;
• neuzticība – pacienti mēdz būt aizdomīgi par sava ārsta motīviem konkrētu zāļu izrakstīšanā. To nosaka plašsaziņas informācija par farmācijas uzņēmumu mārketinga centieniem, kas, iespējams, ietekmē ārstu zāļu izrakstīšanas paradumus.

Zāļu lietošanas nelīdzestība multimorbīdiem pacientiem un pacientiem ar augstu komplikāciju risku

Vislielākā nelīdzestība kompleksā – režīms, diēta, kustības, kaitīgo ieradumu mazināšana un zāļu ilgstoša lietošana – ir hroniskiem multimorbīdiem pacientiem ar lieko svaru, smēķēšanas paradumiem un 2. tipa cukura diabētu. Šie pacienti gandrīz nekad neizpilda visas ārstu rekomendācijas un ļoti brīvi traktē medikamentu lietošanas grafikus un devas.

Jo lielāks zāļu un devu skaits pacientam jālieto dienā, jo mazāka iespēja, ka pacients būs līdzestīgs. Amerikas Sirds asociācijas ziņojumā norādīts, ka 60% pacientu, kas lieto piecas vai vairāk zāles, tās uztver un lieto nepareizi, lielākoties – pārmēru maz un neregulāri.

Pacientu līdzestība parasti samazinās ilgtermiņa terapijā, īpaši tas attiecas uz hroniskām slimībām, kurām ir relatīvi maz simptomu vai vispār nav redzamu, traucējošu simptomu (vai simptoms, teiksim, sāpes, ir mazināts ar simptomātisku medikamentu). Vairāk nekā puse pacientu, kam ir izrakstīti statīni holesterīna kontrolei, pārtrauc zāļu regulāru lietošanu gada laikā, kaut arī šīs zāles būtu jālieto visu atlikušo mūžu.

Lielākajā daļā nelīdzestības struktūra ir šāda – pacients pieņem sev saprotamu lēmumu nelietot savas zāles, pamatojoties uz savām zināšanām, pieredzi un uzskatiem.

Pat tie pacienti, kam ir augsts nopietnu komplikāciju risks, bieži vien pretojas ārstēšanas shēmām. 2016. gada pētījumā tika konstatēts, ka trešdaļa pacientu, kuriem ir pārstādīta niere, mēdz nelietot vai nelīdzestīgi lieto pretatgrūšanas zāles; citā pētījumā tika konstatēts, ka 41 procents pacientu, kas jau pārcietuši kardiālu katastrofu, nelieto vai nelīdzestīgi lieto asinsspiedienu pazeminošas zāles.

Slimnīcā ārstējoties, līdzestība zāļu lietošanā hroniskiem pacientiem ir ievērojami augstāka, nekā ārstējoties ambulatori.

Zāļu lietošanas nelīdzestība psihiatrijas pacientiem

Konkrētām slimībām kopumā ir maza ietekme uz līdzestības līmeni. Nozīmīgāki ir tādi psiholoģiskie faktori kā pacienta trauksme, motivācija atveseļoties, attieksme pret savu slimību, medikamentu un ārstu, kā arī citu viņa dzīvē nozīmīgu cilvēku attieksme un ietekme.

Un tomēr – vislielākā nelīdzestība zāļu lietošanā (lūdzu nepersonalizēt – Latvijā šādu pētījumu nav) ir psihiatrijas pacientiem, īpaši tā sauktajā mazajā psihiatrijā, kur zālēm būtu jānovērš depresija, jāmazina spriedze un trauksme. ASV dati liecina, ka 41–59% psihiski slimu pacientu zāles lieto nepamatoti reti vai vispār nelieto. Tas veicina bezdarbu, bezpajumtniecību un pašnāvību skaita pieaugumu.

Garīgi slimiem pacientiem Lielbritānijā tiek maksāts par antipsihotisko līdzekļu precīzu lietošanu, kā rezultātā ir samazinājies hospitalizāciju skaits.

Gados jaunākiem cilvēkiem bieži vien ir sliktāki zāļu noturības rādītāji nekā gados vecākiem pacientiem. Turklāt lielākā daļa gados jauno nelīdzestīgo pacientu neizlemj pārtraukt lietot zāles apzināti. Nē – viņi iecerējuši zāles lietot. Aizmirsuši iedzert zāles dažas reizes, viņi zaudē zāļu regulāras lietošanas ieradumu, līdz pārstāj lietot zāles pavisam. Kad pacients pārstāj lietot zāles, parasti rezultāts ir dārga stacionāra ārstēšana.

Zāļu labas pārvaldības sistēmas un mēģinājumi tās ieviest cīņā pret nelīdzestīgu zāļu lietošanu

Zāļu nelietošana un nelīdzestība ir daudzšķautņaina problēma. Visā pasaulē tiek meklēti risinājumi tās novēršanai. Valsts medicīnas struktūras un apdrošināšanas kompānijas ar nolūku cīnīties ar zāļu nepamatotu nelietošanu mēģina ieviest zāļu pārvaldības sistēmas, kas uzrauga pacientu līdzestību zāļu lietošanā un informē ārstus par zāļu lietošanas režīma un devu ievērošanu, darbojas, lai visi būtu informēti par to, cik labi norit ārstēšanas plāns.

Šīs pārvaldības sistēmas ir dārgas un laikietilpīgas, tās galvenokārt izpaužas kā dažādas programmas, kas ļauj pārbaudīt informāciju. Šādas programmas starp aptieku, ārstu, pacientu un maksātāju (Latvijas gadījumā – Nacionālo veselības dienestu) nodrošina informācijas apmaiņu par zāļu atbilstību, lietošanu, līdzestību lietošanā, palīdz noteikt problēmas un veidus, kā uzlabot rezultātus.

Globālā farmācijas industrija iegulda līdzekļus, lai cīnītos ar nelīdzestības epidēmiju, un ir attīstījusi daudzsološas idejas, kas izmanto inovatīvas tehnoloģijas, lai pilnībā pārveidotu veidu, kā cilvēki lieto un domā par savām zālēm.

Farmācijas kompāniju apvienība tīmeklī uztur platformu HealthPrize, kas palīdz gan ar brīdinājumiem (pienācis laiks lietot devu!), gan stimuliem – pacienti iegūst godalgas, ja precīzi pieturas pie lietošanas režīma. HealthPrize rīko arī tiešsaistes viktorīnas un iknedēļas saietus zāļu lietotājiem.

ASV ir nodibināta pat Amerikas Medicīniskās brīdināšanas korporācija (American Medical Alert Corporation), kas izveidojusi MedSmart, kura ar skaņas un vizuāliem signāliem, kā arī paziņojumiem un atskaitēm atvieglo saziņu ar ārstiem un speciālistiem, vienlaikus palīdzot līdzestības veicināšanā.

Nelīdzestība ārstniecībai kopumā ir plašāks jēdziens un viena no globāli nozīmīgākajām medicīnas problēmām

Aizsērējušu sirdi apasiņojošo artēriju atvērtu var turēt stents. Vēža augšanu var samazināt ķīmijterapija vai staru terapija. Alkoholiķi var atgriezt pārtikušā, sociāli pilnvērtīgā un radošā dzīvē Minesotas atveseļošanās soļu programma. Neko nevar palīdzēt pacientam, kas pats nevēlas piedalīties ārstniecībā.

Nelīdzestība ārstniecībai parādās epidēmiskās proporcijās neskaitāmu iemeslu dēļ. Ļoti bieži šie iemesli nav saistīti ar medicīnu tieši – pacients ar maziem ienākumiem izšķiras nopirkt sev pārtiku, nevis antihipertensīvus medikamentus; pacients vienkārši neatrod iespēju tikt uz slimnīcu vai neatrod transportu braucienam pie ārsta vai uz aptieku.

Tomēr daudz biežāki ir apzināti ārstniecības plāna, ārstniecības režīma un zāļu nelietošanas gadījumi. Galvenie iemesli, kāpēc pacienti neievēro ārstēšanas plānu, ir:

• problēmas noliegšana – daudzas slimības un veselības stāvokļa problēmas ir viegli ignorēt pat tad, kad tās ir diagnosticētas. Tas īpaši attiecas uz asimptomātiskām slimībām, kas nozīmē, ka tām nav pamanāmu, pacientam traucējošu simptomu. Piemēram, diabēts vai hipertensija ne vienmēr ir ar ikdienā traucējošiem simptomiem, bet par slimību pacients uzzinājis, viņaprāt, nejauši, izmērot asinsspiedienu vai nododot asinsanalīzes;
• ārstēšanas izmaksas – pacienta zāles un terapiju lielākā vai mazākā mērā sedz valsts un zāļu kompensācijas sistēma. Jo lielākas papildu izmaksas pacientam, jo lielāka iespēja, ka pacients zāles neiegādāsies;
• uztveres grūtības – pacientiem var būt grūtības ievērot norādījumus, īpaši, ja ir atmiņas traucējumi vai demence. Lietojot tableti nakts vidū, var būt neiespējami atvērt “bērniem drošu” zāļu kārbiņu;
• netīkams ārstēšanas process – nepatīkama zāļu garša, injekcija vai fizioterapeita radītas kustības sāpes netieši samazina pacienta līdzestību;
• uzticības trūkums – pacients racionāla vai iracionāla iemesla dēļ netic ārstniecībai, tas mazina motivāciju ārstēties;
• apātija – samazina ārstēšanas svarīgumu dzīves prioritātēs;
• negatīva iepriekšējā pieredze – hronisku vai atkārtotu slimību gadījumos pacienti dažkārt nolemj, ka ārstēšana iepriekš nav notikusi, tāpēc viņi ir negribīgi un nelīdzestīgi, nevēlas ārstēšanu mēģināt vēlreiz.

Ko mācīt un ko ieteikt nelīdzestīgiem pacientiem

• Ja pacients kaut ko nesaprot par zāļu lietošanu, laiku un devām, par blaknēm, jālūdz palīdzība ārstam vai farmaceitam;
• pacientam, kam varētu būt grūtības izprast ārstu vai farmaceitu, dodoties pie ārsta vai farmaceita, jāņem līdzi draugs, rads vai mīlēts cilvēks, kas var ieklausīties, palīdzēt un pierakstīt;
• aptiekās ir pieejami tablešu konteineri. Var iegādāties tādu, kam ir sadaļas katrai nedēļas dienai un konkrētai diennakts stundai;
• labs ieradums ir izveidot savu zāļu kalendāru;
• jāpastāsta ārstam par finansiālām problēmām (nespēju samaksāt par recepšu medikamentiem) – ārsts izrakstīs ģenēriskas zāles vai, iespējams, atradīs citus ieteikumus, piemēram, dažas farmācijas kompānijas piedāvā atbalsta programmas;
• var ieviest zāļu ieņemšanas atgādinājumu aplikāciju viedtālrunī.

Apbruņojoties ar precīzu informāciju par ārstēšanās nelīdzestības patiesiem iemesliem, ir iespējams veikt darbības, kas mazina lielāko daļu risku. Iespējams, nevajadzētu lieki raizēties par lietām, kas ir ārpus ārstu, Veselības ministrijas un zāļu tirdzniecības kontroles.

Kas darāms, lai palielinātu pacientu līdzestību ārstēšanai

Pasaules pieredze liecina, ka nelīdzestība ārstniecībai nevis samazinās, bet pieaug.

Zāļu nelīdzestīga lietošana ir milzīga problēma, ko veselības aprūpes sistēmas joprojām nespēj risināt.

Zinātne var uzlabot pacientu dzīvi, samazinot zāļu lietošanas slogu un palielinot atbilstību – ja tiks izveidota personalizētā viena tablete reizi dienā konkrētajam pacientam, ar lielāko varbūtību šo tableti pacients lietos. Globāli zāļu lietošanā ienāk tehnoloģiju intervences, piemēram, pacients zāļu lietošanu uzrāda tiešsaistē, šajā procesā tiek iesaistīti medicīnas darbinieki un ģimenes locekļi.

Ir stratēģijas, kuras var izmantot, lai pēc iespējas līdzestīgāk lietotu zāles gan katrs valsts iedzīvotājs, gan rūpētos par tuviniekiem. Šī stratēģija sākas valsts iestādes kabinetā, kas palielina apmaksātu laiku pacienta sarunai ar ārstu. Pārlieku īss laiks sarunai ar pacientu, pārlieku liela birokrātija, veidlapu, žurnālu un aizpildāmu dokumentu kaudzes ir galvenais iemesls, kāpēc pacients neiegūst pilnvērtīgu informāciju, un tas ir galvenais nelīdzestības cēlonis.

Uzvedības maiņa un izpratnes uzlabošana pret ārstēšanas režīmu ir sarežģīts jautājums, bet vienmēr tā sākas ar ārsta un pacienta sarunu un attiecībām. Ārsts un pacients kopā pieņem lēmumu par ārstēšanos. Šī lēmuma pieņemšana nozīmē kaut ko vairāk par pacienta piekrītošu galvas mājienu, lāgā nesaprotot, ko nozīmē ārsta sniegtā informācija.

Pacientam, izejot no ārsta kabineta, būtu jāsaprot, ka viņa veselības stāvoklis lielā mērā ir paša rokās.

Ir mērķtiecīgi katru reizi pacientam atkārtoti pastāstīt, kādas nevēlamas sekas būs zāļu nepareizai, neregulārai lietošanai vai nelietošanai, uzsvaru liekot uz šādas rīcības nodarītu kaitējumu pacientam pašam, slimības paildzināšanos un padziļināšanos, lieku mediķu darbu, paša rūpēm un papildu finansiāliem izdevumiem nākotnē.

Literatūra

1. Adherence to long-term therapies. Evidence for action. World Health Organization 2003. https://www.who.int/chp/knowledge/publications/adherence_full_report.pdf
2. 8 reasons patients don’t take their medications. 2015, October 16, Staff News Writer. American Medical Association. https://www.ama-assn.org/delivering-care/patient-support-advocacy/8-reasons-patients-dont-take-their-medications
3. Medication Noncompliance: Why Won’t Patients Take Their Meds? https://www.ensocare.com/resource-center/medication-noncompliance-why-wont-patients-take-their-meds
4. https://healthprize.com/ The patient experience and adherence platform.
5. Trisha Torrey. Why Patients Are Noncompliant with Treatment. 2019. https://www.verywellhealth.com/adhering-to-treatment-recommendations-2614978
6. Sharon Basaraba. Pillboxes and Medication Safety. Like the drugs they contain, they’re not always used as directed. https://www.verywellhealth.com/pillboxes-and-drug-safety-2224150
7. William Scarlett, DO; Steve Young. Medical Noncompliance: The Most Ignored National Epidemic. The Journal of the American Osteopathic Association, August 2016, Vol. 116, 554-555. doi: 10.7556/jaoa.2016.111
8. Evans L, Spelman M. The problem of non-compliance with drug therapy.  Drugs. 1983 Jan;25(1):63-76.
9. Mulaik JS. Noncompliance with medication regimens in severely and persistently mentally ill schizophrenic patients. Issues Ment Health Nurs. 1992 Jul-Sep;13(3):219-37.
10. Brandy McGinnis, Kari L Olson, David Magid, et al. Factors Related to Adherence to Statin Therapy. The Annals of Pharmacotherapy, 2007; 41(11):1805-1811.
11. Anne Brinser Shelton. Understanding Medication Non-compliance – Why Patients Don’t Take Their Medicine (and What Can Be Done About It). 2010. https://www.empr.com/home/features/understanding-medication-non-compliance-why-patients-dont-take-their-medicine-and-what-can-be-done-about-it/2/
12. https://medsmartinc.com/clients/
13. https://healthtalkaustralia.org/supported-decision-making/medication-choice-and-non-compliance/
14. https://www.longdom.org/proceedings/prevalence-and-risk-factors-of-noncompliance-to-medications-in-patients-of-schizophrenia-in-bpkihs-40653.html
15. https://orbisbio.com/listen-to-reason-patient-reasons-for-medication-noncompliance/
16. https://orbisbio.com/self-destructive-mechanism-may-lead-to-new-tuberculosis-drugs/
17. https://www.npcnow.org/system/files/research/download/Noncompliance-with-Medications-An-Economic-Tragedy-with-Important-Implications-for-Health-Care-Reform-1994.pdf

Nodibinājums „Nacionālais veselības fonds” atvēris ziedojumu kontu, lai izveidotu bareljefu profesora Arņa Vīksnas piemiņai. Iecerēts bareljefu novietot Latvijas Universitātes telpās.

Rekvizīti ziedošanai:

Saņēmējs NACIONĀLAIS VESELĪBAS FONDS NODIBINĀJUMS

Konta Nr. LV08HABA0551046979301  

Profesors Arnis Vīksna – viens no Latvijas Ārstu biedrības dibinātājiem, ilggadējais Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis, LĀB godabiedrs, medicīnas vēsturnieks, LZA akadēmiķis  mūžībā devās  2018. gada 25. aprīlī.

Arnis Vīksna ir vienīgas valdes loceklis, kurš valdē ir bijis ievēlēts vienmēr – kopš tās pirmās valdes 1988. gadā. Viņš ir uzstājies ar nozīmīgiem referātiem visos Latvijas Ārstu kongresos, bijis viens no visvairāk publicētajiem autoriem Latvijas Ārstu biedrības periodiskajos izdevumos, īpaši žurnālā Latvijas Ārsts, konsultants un padomdevējs, cilvēks, kas medicīnu skatīja vēsturiskās likumsakarībās.

Arnis Vīksna dzimis 1942. gada 25. februārī Lubānā. Absolvējis Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultāti 1966. gadā. Dr.med. (1971). LMA Dr.med.h.c. (1994), LZA korespondētājloceklis (1995), LZA īstenais loceklis (2001), LU Medicīnas fakultātes medicīnas vēstures profesors (1998–2015).

Arnis Vīksna bija ilggadējs Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja līdzstrādnieks, pētnieks, nodaļas vadītājs (1969–1998), Latvijas Medicīnas akadēmijas (tagadējās RSU) Medicīnas vēstures institūta vadošais pētnieks un Medicīnas fakultātes docētājs (1992–1997), Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors no 1998. gada. A. Vīksna 2004. gadā tika iecelts LU Medicīnas fakultātes domes priekšsēdētāja amatā, bet 2011. gadā kļuva par Medicīnas pedagoģijas, ētikas un vēstures katedras vadītāju, turpinot docēt medicīnas un farmācijas vēsturi, kā arī medicīnas ētiku ārstniecības, farmācijas un māszinību studentiem līdz 2015.gadam.

Profesora zinātniskās intereses – medicīnas un veselības aprūpes procesi Latvijā, ievērojamu mediķu darbība, Tērbatas loma Latvijas zinātnē un kultūrā, Latvijas augstskolu vēsture, medicīnas pieminekļu apzināšana, mediķu biogrāfisko datu koncentrēšana, Latgales medicīna, farmācijas un veterinārmedicīnas vēsture, apdrošināšanas medicīna Latvijā, pagātnes pieredzes izmantošana tagadnes pārveides procesos.

Publicētas vairāk kā 30 profesora A. Vīksnas grāmatas, vairāk kā 3000 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu par Latvijas medicīnas vēsturi, Latvijas augstskolu vēsturi un ievērojamiem medicīnas darbiniekiem. Viņš pirmais pievērsies medicīnas novadpētniecībai un atpazīstamību guvis ar grāmatu par Latvijas medicīnas vēsturi Dodot gaismu, sadegu (1983). A. Vīksna sarakstījis arī grāmatas Latvijas medicīnas pieminekļi (1986), Pa ārstu takām (1990), Medicīnas sākumi Latvijas novados (1993), Vecās aptiekas (1993), Slimo kases Latvijā (1994), Latgales ārsti un ārstniecība. 1772–1918 (2004), Latvijas ķirurģijas profesori (2010), LU Medicīnas fakultāte. 1919–1950 (2011), Latvijas Ārstu biedrība: atskats un apskats (2013), Ārstu zvaigznājs (2015), Ārsti. Latvija. Laiks (2016), Hercoga kurpes sudraba sprādze: šis un tas no medicīnas pagātnes Latvijā (2017) u.c.

Vīksna bija ilggadējs žurnāla Latvijas Ārsts redaktors (1989–1999), Acta Medico-Historica Rigensia redkolēģijas loceklis (1986–1998), darbojies žurnāla Veselība redkolēģijā, bijis Latvijas Universitātes rakstu krājumu Zinātņu vēsture un muzejniecība sastādītājs un atbildīgais redaktors (2006–2017), Latvijas Zinātnes padomes kultūras vēstures eksperts un darbojies vēl vairākās sabiedriskās organizācijās. Arnis Vīksna bija Latvijas Medicīnas vēsturnieku asociācijas prezidents (1993–1997), Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents (1996) un godabiedrs (2006), Baltijas Medicīnas vēsturnieku asociācijas viceprezidents (2001), Igaunijas Zinātņu vēstures asociācijas godabiedrs (2001), Starptautiskās Medicīnas vēsturnieku asociācijas īstenais loceklis (1994) un godabiedrs (2009), Latvijas Farmaceitu biedrības godabiedrs (1989), Latvijas Ārstu biedrības godabiedrs.

Profesors Arnis Vīksna ir Paula Stradiņa balvas (1987), Dāvida Hieronīma Grindeļa medaļas (1995) laureāts, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2007), apbalvots ar Ministru kabineta Atzinības rakstu (2008), Latvijas Sarkanā Krusta Goda zīmi (2008), Latvijas Ārstu biedrības II pakāpes goda zīmi Tempus Hominis (2009).

Brīvības piemineklis ir tautas brīvības simbols. Tas reiz celts un atjaunots par tautas ziedojumiem, un tiks gaismā celts par tautas līdzekļiem.

Diennakts tumšajā laikā Brīvības piemineklim jātop gaišam! Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonds organizē Brīvības pieminekļa izgaismošanu – projekta izstrādi, projektēšanu un līdzekļu vākšanu izgaismošanai.

Atbalsti Brīvības pieminekļa izgaismošanu ar ziedojumu! Lai Brīvības piemineklis diennakts tumšajā laikā būtu izgaismots, gaismas sistēmas projektēšanai un izbūvei nepieciešams ikkatra atbalsts.

Vairāk informāciju lasiet brivibaspiemineklis.lv.

Pēteris Apinis, ārsts

Alkohola problēma Latvijā galvenokārt tiek risināta apsaukājoties no Saeimas tribīnes, mēdijos un sociālajos tīklos (dzērājs, alkoholiķis, pats tāds, piesaucot dažādu tautu dzeršanas tradīcijas) un īsā kodolīgā (par, pret ar tiem pašiem iepriekšminētajiem argumentiem) diskusijā par to– ir vai nav jāpalielina vai jāsamazina alkohola akcīze, jāpalielina vai jāsaīsina tirdzniecības laiks veikalos, jāpārdod vai nav jāpārdod alkohols skolās vai pašvaldību iestādēs, jādzer vai nav jādzer Saeimā un Ministru kabinetā, jāpārdod alkohols no 14, 18, 21 gada vecuma. Pie kam zinoši ir gandrīz visi diskutanti, un viņiem noteikti nav nepieciešamas papildus zināšanas. Droši vien arī es būtu palicis Twitter formas diskusijās, ja ne Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ar kariņa pieteikumu igauņiem alkohola akcīzes nodokļa samazināšanas jomā.

Jādomā, ka Krišjānis Kariņš, kurš ir Latvijā ieradies no Amerikas un šeit galvenokārt tirgojis Lāču ledu, nav sastapies ar alkohola radīto postu Latvijā. Savukārt Briselē pavadītajā laikā viņš vairāk ir priecājies par akcīzes nodokļa skaitļiem, alkoholu tirgojot. Viņš nekad nav dzirdējis par to, ka Latvijā augstais pašnāvību skaits ir tieši alkohola indicēts, un to, ka Latvijas pirmā vieta pasaulē ar slīkušo skaitu pret iedzīvotāju skaitu, ir tieši saistīta ar alkohola patēriņu, jo 4/5 no slīkušajiem (un arī izglābtajiem) ir konstatēts visai liels alkohola promiļu līmenis asinīs.

Alkohola lobijs ir īpaši ieinteresēts apstāklī, lai Latvijā, Igaunijā un Lietuvā nebūtu vienāda akcīzes nodokļu politika, jo tad pie visām svārstībām var izmantot argumentu– „pacelsiet nodokļus– sāksies kontrabanda” vai „pacelsiet nodokļus– brauks pirkt šņabi kaimiņvalstī”. Tā vietā lai savāktu visus trīs kaimiņus pie viena galda, Kariņš dejo alkohola lobija stabulē un grasās nodokļus samazināt, dot iespējas bērniem vairāk dzert, cilvēkiem vairāk slimot ar alkoholisma izraisītām slimībām. Patiesībā alkohola veikali Igaunijas pierobežā izskatās pēc lielām „točkām”, un Latvijas vēlme nopelnīt, tirgojot igauņiem lētāku šņabi, izskatās nožēlojama vismaz, salīdzinot Latvijas un Igaunijas mediķu algas, valsts finansējumu zinātnei un izglītībai, valsts ārpolitiskās aktivitātes un daudzas citas igauņu veiksmīgāk risinātas lietas, par ko vajadzētu čaklāk domāt Krišjānim Kariņam un viņa vadītajam Ministru kabinetam.

Es, protams, izmantošu savas tiesības publiski vērsties pie Pasaules Veselības organizācijas par šo Ministru kabineta rīcību– aktīvi darboties nācijas nodzirdināšanas politikā.

Pasaules Veselības organizācijas ieteikums– akcīzes nodokli un alkohola cenu paaugstināt, lai samazinātu pieejamību bērniem un jauniešiem

Pasaules Veselības organizācija ir atbildīga par globālajiem virzieniem un norādījumiem veselības jautājumos, veselības tendenču uzraudzību un novērtēšanu, kā arī par standartu noteikšanu veselības aprūpes sniegšanai.  PVO ir noteikusi alkoholu kā piekto vadošo priekšlaicīgas nāves un invaliditātes riska faktoru pasaulē un trešo vadošo slimības sloga radītāju attīstītajās valstīs. PVO ir aicinājusi veikt visaptverošus politikas pasākumus, lai samazinātu alkohola radīto kaitējumu ne tikai dzērājiem, bet arī tiem indivīdiem un grupām, kuras var negatīvi ietekmēt citu cilvēku dzeršana. Lielākās problēmas alkohola lietošana rada Eiropas reģionā, kur alkohola patēriņš ir visaugstākais– divreiz augstāks par vidējo līmeni pasaulē. Pasaules Veselības organizācija saskaitījusi, ka alkohola pārmēra lietošana tiešā veidā katru gadu uz zemeslodes izraisa 3.3 miljonus nāves gadījumu, kas nozīmē– alkohols tiešā veidā izraisa katru divdesmito nāves gadījumu

Alkohola pārmēra lietošana veido 5,3% no vispārējā slimības sloga un ir galvenais priekšlaicīgas nāves cēlonis.  PVO nesen publicējusi pasaules mēroga ziņojumu par alkohola lietošanu un veselības analīzēm, alkohola lietošanas paradumiem, ietekmi uz veselību un politikas pasākumiem, lai mazinātu alkohola radīto kaitējumu vairāk nekā 100 valstīs visā pasaulē. Ziņojumā secināts, ka valstis neizmanto efektīvus politikas risinājumus, lai novērstu alkohola lietošanas izraisīto nāvi, slimības un traumas. PVO par efektīvākajām stratēģijām lai samazinātu kaitīgo dzērienu lietošanu, uzskata nodokļu palielināšanu, līdz ar to cenas paaugstināšanu, pieejamības samazināšanu, īpaši samazinot alkohola tirgus pieejamību un laika pieejamību, pieļautā vecuma paaugstināšanu alkohola pircējiem un efektīvu pasākumu realizāciju attiecībā uz braukšanu alkohola reibumā.

Īsumā– Pasaules Veselības organizācijas un Eiropas savienības komisijas ieteiktie četri virzieni lai samazinātu alkohola lietošanu jaunu cilvēku, īpaši bērnu un pusaudžu vecumā, ko Latvijai vajag pārņemt un lokalizēt, pārvarot tiešu un netiešu alkohola lobiju pretestību, ir:

(i) paaugstināt vecumu, no kura bērni var iegādāties alkoholu. Cilvēka nervu sistēma (iegarenās smadzenes, smadzeņu puslodes, smadzenītes) nobriest līdz 21– 24 gadiem. Ja jaunietis nav sācis lietot alkoholu līdz 24 gadam, viņa iespējas kļūt par alkoholiķi ir mazākas par 0.5%;

(ii) paaugstināt alkohola cenu, ceļot akcīzes nodokli. Izlīdzināt alkohola cenas, izmantojot akcīzes nodokli. Jaunietis rēķina pēc formulas: litrs reiz grādi, dalīts ar pārdošanas cenu. Bērni un jaunieši dzer alum līdzīgu dzērienu plastmasas pudelēs vai skārdenēs vai arī mistiskus kokteiļus, kas izmaksā vislētāk pēc iepriekšminētās formulas;

(iii) bargi sodīt tos, kas bērniem palīdz iegādāties alkoholu. Lai varētu izkontrolēt– vai pārdevējs nav tirgojis alkoholu bērniem lielveikalos un pašapkalpošanās veikalos, nodalīt alkohola tirdzniecību no pārējām precēm, bet alkohola tirdzniecības kasei paredzēt novērošanas kameru;

(iv) aizliegt jebkādu alkohola reklāmu.

Vidējais latvietis dzer, sāk dzert agrā bērnībā, bet līdz sirmam vecumam izdzer autocisternu šņabja

Alkohols mazās devās nav nekas neparasts. Savainotiem kokiem tek sulas, sarūgst, un tās kāru muti nolaiza lācis un alnis. Alu cilvēce pazīst vismaz 6 gadu tūkstošus, vismaz četrus gadu tūkstošus alus tiek reklamēts (atrasta kāda māla plāksnīte ar iegrebtu sievietes attēlu, kas piedāvā alu).

Cilvēka organismā darbojas alkohola dehidrogenāze, kas alkoholu sadala un tas tiek izvadīts no cilvēka organisma.

Toksikoloģijas tēvs Paracelzs ir teicis, ka viss ir toksisks, būtiska ir tikai deva. Tējkarote konjaka trīs reizes dienā vecāka gadagājuma cilvēkam nekādu ļaunumu nenodara. Uz šo fenomenu balstās Bittnera balzāma un līdzīgu dzērienu uzvaras gājiens.

Latvieši parasti dzer šņabi. Šņabi var nopirkt visur— veikalā, kafejnīcā, benzīntankā, tirgū vai vienkārši aiz stūra. Šņabis mums ir dažāds, ražots rūpnīcā vai privāti mežmalā. Pēc etiķetes vienu no otra neatšķirt, vieglākā atšķirības zīme— cik ļoti nākošā rītā sāp galva. To šņabi, kas ražots mežmalā, visbiežāk ražo, atšķaidot ārvalstu spirtu no mucas ar krāna ūdeni, bet nereti spirtu ražo ar pašmāju mūžvecām receptēm, raudzējot un tvaicējot graudus, cukurbietes, konfektes vai vienkārši dēļus.

Pirkšanas izvēli nosaka pudeles ietilpība, etiķetes krāsainība un cena.

Latviešu nacionālā īpatnība ir dot alkoholu dzert saviem bērniem. Statistika rāda, ka par alkoholiķiem mēs varam uzskatīt vismaz trešo daļa no puišiem vecumā no 15 līdz 18 gadiem un vismaz 40% meiteņu. Meitenes alkoholu panes sliktāk, vieglāk kļūst atkarīgas, ar psihozi vai saindēšanos tiek stacionētas. Vēl biežāk viņas šādā reibumā uzsāk dzimumdzīvi, tiek pie pirmā aborta vai bērna ar veselības problēmām.

Neviens latviešu bērns alkoholu neražo pats. Viņi vienmēr alkoholu iegūst no pieaugušajiem. Dažkārt tie ir vecāki, kas vienkārši savu krājumu neslēpj. Biežāk– vienkārši iegādājas veikalā. 90% jauniešu ir aptaujā godīgi atzinuši, ka viņiem nav bijušas nekādas problēmas iegādāties alkoholu veikalā. Un tie, kam šādas problēmas ir bijušas, tur pat veikalā palūguši palīdzīgu roku pieaugušajiem.

Kas ir sliktākais bērna dzeršanā un iepriekšaprakstītajā latviskajā tieksmē pēc šņabja? Vissliktākais ir olšūnas apaugļošanās alkohola ietekmē un dzeršana grūtniecības laikā. Vairāk nekā puse latviešu meiteņu atzīst, ka pirmais dzimumakts viņām bijis dzērumā. Olšūna ir dzīvības sākums, tātad– vārga un saudzējama. Alkohols viņā rada tādu pašu tūsku kā smadzeņu šūnās– pat neliela dzeršana olšūnai nozīmē paģiras, līdzīgas galvassāpēm ar slapju dvieli, kāpostu sulu un nokavētu darbu vai skolu.

Ja mēs iztēlotos vīrieša spermatozoīdu 1 cm diametrā, tad proporcionāli olšūna būtu 3 km diametrā. Nu un viss šis labums pilns ar alkoholu un tā sadales produktiem.

Pieņēmums, ka cilvēks aug līdz 18 gadiem ir radīts politiķu smadzenēs. Ja jau armijā drīkst iet un cilvēkus šaut, ja jau mašīnu drīkst vadīt un pat Saeimu vēlēt– tātad pieaudzis. Patiesībā dažādas cilvēku orgānu sistēmas nobriest un attīstās dažādi– dzimumorgāni vairāk vai mazāk labi savu funkciju var veikt jau 15 gadu vecumā, muskulatūra 18 gados ļauj piedalīties Olimpiskajās spēlēs, bet daļa smadzeņu veidojas līdz 24 gadiem. Īpaši tās daļas, kas atbild par intelektu un emocijām, varētu teikt, ka smadzeņu datoram cietais disks jau uzlikts ap 20 gadiem, bet programmatūra tiek pilnveidota līdz 24. Cilvēks gandrīz nevar kļūt atkarīgs no alkohola, ja nav sācis regulāru dzeršanu līdz 24 gadiem.

Nav ne mazāko iespēju rīt uz pusdienas laiku samazināt dzeršanas postu Latvijā. Īpaši jau tādēļ, ka līdzpilsoņu kārtīgu iedzeršanu ministru prezidents un finanšu ministrs, kā arī tirgotāji uzskata par savas ekonomiskās labklājības stūrakmeni. Šo tirgotāju mums ir ļoti plašs loks– sākot no lielveikalu ķēdes ārvalstu akcionāra, beidzot ar „točkas” īpašnieku vienistabas dzīvoklī, par ko nav nomaksāta īre.

Tomēr „točka” ir īpašs latviešu ekonomiski valstiskās domāšanas atzars. Latvijā uz 500 cilvēkiem ir viena „točka”. Katrā ciemā „točka”, par kuras esamību zina 100% visi, izņemot vienīgais ciema policists.

Unikāli ekonomiskās vides radītāji ir pilsoņi, kas izveidojuši iepriekšminētās dzertuves ar nosaukumu– „diennakts veikals– kafejnīca” un sīkkrogi, kas tirgo tikai kontrabandas produkciju. Rīgas klubs ar piena produkta nosaukumu, kurā ik nakti dzerstījās simtiem jauniešu, legāli mēnesī iegādājies tikai divas pudeles stiprā alkohola, tātad visu pārējo šķaidīja paši vai iegādājās no robežpārvedējiem.

Jebkuru cīņu pret alkoholu tirgotāji padara par farsu. Kā savulaik Andropova kampaņas laikā, tika izcirsti vīnogulāji, šīs izcirtuma vietas tika filmētas un publiski apņirgāta pretalkoholisma kampaņa, tā arī tagad Latvijā parādās aktīvisti, kas traucē jebkādas aktivitātes alkoholisma ierobežošanai.

Nelegālā alkohola tirgus Latvijā patlaban ir ceturtā vai piektā daļa visa alkohola un ir līdzvērtīgs pieciem miljoniem litru gadā. 40% Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka ir iegādājušies bezakcīzes alkoholu. Aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju zina, kur to var iegādāties. Šis nelegālais alkohols galvenokārt tiek šķaidīts uz vietas vai nāk pāri Krievijas vai Baltkrievijas robežām veselām fūrēm. Tas, kas tiek šķaidīts no nezināmas izcelsmes spirta, kā likums satur denaturēta spirta sastāvdaļas, metanolu un dietilftalātu, acetaldehīdu, gaistošos spirtus, bioloģiski aktīvas smaržvielas, smagos metālus un tiek ražots no piesārņota ūdens. Jādomā, ka augstā mirstība Latvijas alkoholiķiem no aknu slimībām un sirds slimībām galvenokārt saistās ar šā šķaidītā alkohola lietošanu. Pie kam šis šķaidītais alkohols sastopams ne tikai „točkās”, bet arī visai cienījamos krogos un tiek tirgots kā „kaimiņienes iznests no Latvijas balzāma” lielās plastmasas pudelēs.

Protams, šie šķaidītie dzērieni nav tik kaitīgi kā metanols, etilēna glikols, izopropanols vai glikola ēteri, ko mūsu līdzcilvēki pamanās iedzert garāžās, ražotnēs vai vienkārši kompānijā, bet šo dzērienu lietotāji neparasti ātri nonāk tiešā pataloganatoma aprūpē un citiem mediķiem galvassāpes vairs nerada.

Jauniešu alkoholisms ir vairāk saistīts ar legālo alkohola tirdzniecību. Visvairāk jaunieši nodzeras ar veikalā pērkamiem dzērieniem.

Būtiskā metode kā ierobežot bērnu dzeršanu ir alkohola cenas celšana ar akcīzes nodokļa palīdzību. Ja mēs salīdzinām alkohola un piena cenu salīdzinošu celšanos, tad proporcionāli pēdējos 10 gados piens ir trīskārt sadārdzinājies, salīdzinot ar alkoholu.

Jaunatnes alkoholisma apkarošana ir visu valsts iedzīvotāju uzdevums, t.sk. ministru prezidenta, iekšlietu ministra, izglītības ministres, veselības ministres, Latvijas Ārstu biedrības, kā arī Latvijas alkohola ražotāju un tirgotāju uzdevums. Iespējams, ka visi nosauktie to saprot. Mūsu uzdevums ir panākt, lai mūsu bērni sākotnēji dzertu mazāk, bet ar laiku Latvijā bērni nelietotu alkoholu. Tas nav panākams tikai ar aizliegumiem– liela nozīme būtu arī veselības mācībai. Vecāko klašu skolēni 18– 19 gadu vecumā ir mūsu vienīgā demogrāfiskā cerība– meitenēm visai drīz ir jākļūst par māmiņām, bet puišiem– par tēviem, viņu izglītošana ir arī Krišjāņa Kariņa pienākums.

Alkohola pārmēra lietošana Latvijā ir valsts drošības jautājums

Viens Latvijas iedzīvotājs, kas vecāks par 15 gadiem, gada laikā vidēji izdzer 10,2 litrus absolūtā alkohola. Šāds alkohola daudzums atbilst aptuveni 25,5 litriem degvīna, 204 litriem alus vai 85 litriem vīna. Sievietes patērē aptuveni 17% no kopējā alkohola daudzuma, bet vīrieši – 83%.

Alkohola lietošana ir Latvijas valsts nacionālās drošības politikas jautājums, jo alkohola pārmērīga jeb riskanta lietošana ir galvenais riska faktors mirstībai no ārējās iedarbības – transporta negadījumiem, tīšiem paškaitējumiem, vardarbībai, noslīkšanai, nosalšanai, ugunsgrēkiem, kā arī saindēšanās gadījumiem.

Alkohola nelegāla ražošana, tirdzniecība un kontrabanda ir Latvijas valsts ekonomikas problēma. Aptuveni piektā daļa Latvijā patērētā alkohola ir nelegāls alkohols, par kuru nav maksāti nodokļi.

Ar alkohola lietošanu saistītās slimības izraisa 16% iedzīvotāju nāves gadījumu Latvijā. Alkohola izraisītu veselības traucējumu ārstēšanas izdevumi 90 miljonu eiro apmērā grauj Latvijas iedzīvotāju ekonomiku.

Aptuveni puse Latvijas jauniešu alkoholu lieto riskantā veidā. Dzīves laikā vismaz vienu reizi alkoholu lietojuši gandrīz visi (96%) 15–16 gadus vecie jaunieši, bet vairāk nekā trešdaļa Latvijas bērnu un jauniešu alkoholu lieto regulāri. Alkohola lietošanai bērnu un jauniešu vecumā ir graujoša iedarbība uz bērna attīstību un veselību visa mūža garumā.

Alkohola akcīzes samazināšana ir centieni pievērst bērnus un jauniešus alkoholismam. To dara Ministru prezidents un Finanšu ministrs, kam īstermiņa finanšu skaitļi šķiet nozīmīgāki kā Latvijas iedzīvotāju veselība. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nevēlas redzēt savus bērnus un mazbērnus piedzērušus, slimus, dzērumā braucot pie stūres vai peldoties, cietumā, slimnīcā vai morgā.

Visus labos centienus samazināt alkohola patēriņu Latvijā ar dažiem standartjautājumiem, kas pat neparedz atbildi, iznīcina politiķi un žurnālisti, tieši vai netieši lobējot alkohola tirgotājus.

Kāpēc mēs paši sev un citiem melojam par alkohola pārmēra lietošanu? Kad jādomā par alkohola pārmēra lietošanu

Mūsdienās nav pieņemts lietas saukt īstajos vārdos. Tā vietā lai teiktu– piektā daļa Latvijas iedzīvotāju ir dzērāji vai alkoholiķi, politkorekti tiek lietoti izteikumi, ka šiem cilvēkiem ir problēmas ar alkoholu, alkohola lietošanas netradicionāli paradumi vai alkohola lietošanas traucējumi. Tiesa, alkohola lietošanas traucējumiem ir konkrēta definīcija, kuras galvenā atziņa ir: smaga problēmu dzeršana. Par alkoholismu mēs dēvējam stāvokli, kad cilvēkam ir vēlme vai fiziska nepieciešamība lietot alkoholu, kaut arī šī lietošana negatīvi ietekmē viņa dzīvi. Cilvēks ar alkohola lietošanas traucējumiem nezina, kad un kā pārtraukt dzert. Viņš daudz laika pavada, domājot par alkoholu, un nespēj alkohola patēriņu kontrolēt, pat, ja tas viņam rada nopietnas darba, sadzīves, veselības un finansiālas problēmas.

Alkohola problēma ne vienmēr ir atkarība, bet arī pārmēra vai neatbilstoša lietošana. Mērena alkohola lietošana parasti nerada psiholoģisku vai fizisku kaitējumu. To mēs dēvējam par sociālo dzeršanu, taču šī sociālā dzeršana agri vai vēlu palielina dzeršanas apjomu un biežumu.

Parasti cilvēks, kas pārmēru lieto alkoholu, pats nepamana savu problēmu– to vispirms pamana apkārtējie. Alkohola pārmēra lietošana var ietekmēt ikvienu ķermeņa sistēmu. Pētījumi konsekventi liecina, ka kopumā palielināts alkohola patēriņš kaitē veselībai un ir galvenais novēršamais nāves cēlonis. Pat viena vienīga iedzeršanas epizode var radīt ievērojamus fiziskus un garīgus bojājumus vai pat nāvi. Pēc definīcijas, sievietēm pārmērīga alkohola lietošana ir tad, ja viņa nedēļā lieto astoņus vai vairāk dzērienus, bet vīriešiem piecpadsmit vai vairāk dzērienus.

Par alkohola problēmu jādomā, ja alkohola lietotājam novērojama:

(i) dzeršana vienatnē;

(ii) tendence stāstos un sarunās (arī sociālajos tīklos) izpušķot un pārspīlēt dzeršanas apjomus gan vairumā, gan mazumā;

(iii) nespēja atcerēties un fiksēt laika sprīžus starp dzeršanas rituāliem (piemēram, starp tostiem) un aizkaitināmība, tiklīdz kāds cits komentē dzeršanas rituālus (piemēram, ko un kā dzert pirms ēšanas, ēšanas laikā, pēc ēšanas);

(iv) intereses zudums par iepriekš baudītiem vaļaspriekiem;

(v) sajūta, ka gribas dzert, kā arī dzērienu malkošana, lai justos labi;

(vi) aizkaitināmība, iedzeršanas laikam tuvojoties, īpaši, ja alkohols var nebūt pieejams;

(vii) alkohola uzglabāšana maz ticamās vietās;

(viii) problēmas ar cilvēciskajām attiecībām, likumdošanu, finansēm un darbu, kas iespējams uzreiz tiešā veidā nav saistīts ar alkohola lietošanu;

(ix)  nepieciešamība lietot vairāk alkohola, lai izjustu tā efektu;

(x) sliktas dūšas, svīšanas, trīces, vājuma epizodes ilgākos dzeršanas pārtraukumos.

Šīs pazīmes, iespējams, nav saistītas ar alkohola pārmēra lietošanu. Taču, ja vienam cilvēkam vienlaikus var novērot 3–5 no šīm pazīmēm, itin droši var runāt par alkohola lietošanas problēmām un diagnosticēt alkoholismu.

Alkohola pārmēra lietošana kļūst par problēmu, kad ņem virsroku pār visām citām aktivitātēm. Atkarības attīstība ilgst gadiem skaitāmā laika nogrieznī (sociāli un fiziski mazaizsargātiem indivīdiem alkoholisms var attīstīties 4–10 mēnešu laikā). Alkoholisms izraisa fiziskas, psiholoģiskas un sociālas sekas.

Regulāra alkohola lietošana izjauc līdzsvaru starp gammaaminosviestskābes (GABA) un glutamāta līmeni smadzenēs. GABA kontrolē impulsivitāti, bet glutamāts stimulē nervu sistēmu. Bez tam pēc alkohola lietošanas paaugstinās dopamīna līmenis smadzenēs, kas padara dzeršanu tīkamu. Ilgākā laika posmā pārmērīga dzeršana būtiski maina šo ķīmisko vielu līmeni smadzenēs. Organisms alkst pēc alkohola, lai justos labi un nejustos slikti.  Alkohola ietekme uz serotonīna un GABA receptoriem samazina cilvēka dabisko baiļu reakciju no sekām attiecībā uz paša rīcību, tādēļ alkohola ietekmē cilvēks uzņemas riskus attiecībā uz nepareizu, agresīvu vai pat vardarbīgu uzvedību.

Alkohola lietošana jebkurā daudzumā ir saistīta ar autoavārijām, vardarbību ģimenē, kritieniem, slīkšanu, nelaimes gadījumiem darbā, pašnāvību un slepkavībām. Transportlīdzekļa vadīšanas spējas alkohola lietošana pasliktina sākot no pirmā dzēriena.

Kādi riska faktori rada alkoholismu

Ir visai daudz riska faktoru, kas ir saistīti ar dzeršanas posta sākumu un/vai izraisa pārmērīgu dzeršanu:

(i) pārmantojamība, sauksim to par genotipu. Daži specifiski ģenētiskie faktori konkrētiem cilvēkiem rada lielāku atkarību no alkohola un citām atkarību izraisošām vielām. Visbiežāk pārmantojamībai var izsekot, analizējot alkoholiķa ģimenes vēsturi;

(ii) vecums, kurā sākts dzert alkoholu. Ievērojami lielākas problēmas ar alkoholu dzīvē ir cilvēkiem, kas sākuši lietot alkoholu pirms 15 gadu vecuma sasniegšanas;

(iii) vienkārša piekļuve. Globāli pētījumi pierāda, ka pastāv korelācija starp alkohola izraisītiem nāves gadījumiem un vieglu piekļuvi alkoholam– zemām alkohola cenām, diennakts alkohola veikaliem tuvu mājām. Ir vairākos pētījumos pierādīts alkohola izraisīto nāves gadījumu skaita samazinājums, valsts vai pašvaldību līmenī padarot stingrāku pretalkohola likumdošanu un paaugstinot cenas ar nodokļu politiku. Alkohola nodokļu paaugstināšanai ir četras vai pat piecas reizes lielāka ietekme nekā citām profilakses stratēģijām, piemēram, skolu programmām vai kampaņām plašsaziņas līdzekļos;

(iv) paaugstināts stresa līmenis. Ja stresa līmenis ir augsts, cilvēks nereti lieto alkoholu, mēģinot apslāpēt trauksmi;

(v) vienaudžu iespaids. Cilvēkiem, kura draugi dzer regulāri vai pārmērīgi, ir lielākas izredzes sākt dzert pārmēru;

(vi) zems pašnovērtējums. Cilvēkiem, kam ir samazināts pašnovērtējums (un tai pašā laikā viegli pieejams alkohols) ir tendence dzert vienatnē, kas parasti ātrāk rada problēmas ar alkoholu;

(vii) depresija. Cilvēki ar depresiju apzināti vai neapzināti lieto alkoholu kā antidepresantu. Agri vai vēlu alkohola lietošana kā antidepresantu palielina depresiju un vienlaikus rada nepieciešamību pēc lielākām alkohola devām. Alkohols nereti ir depresijas īstais iemesls;

(viii) reklāma un informatīvā telpa. Alkohola reklāma un alkohola lietošanas atspoguļojums sociālajos tīklos un mēdijos parāda alkohola lietošanu kā jauku, dzīvespriecīgu, turību veicinošu, fizisku un garīgu labsajūtu radošu nodarbi. Netieša alkohola reklāma palielina risku uztvert alkohola lietošanu kā pieņemamu un pašsaprotamu nodarbi;

(ix) organisma metabolisma īpatnības. Cilvēkiem organisms atšķirīgi metabolizē alkoholu. Tiem, kam organisms strauji noārda alkoholu, nereti ir nepieciešamas lielākas devas lai sasniegtu efektu. Pētījumi rāda, ka tieši cilvēki ar paaugstinātu alkohola metabolizāciju ir vairāk pakļauti iespējama alkoholisma riskam.

Lielākoties dzērāji, kas patērē neveselīgus alkohola daudzumus, noliedz, ka alkohols viņiem rada problēmas. Toties parasti šo alkohola lietoto daudzumu un komplikācijas pamana radi un ģimenes locekļi. Mūsdienās arvien plašāk novērojamā dzīvošana vienatnē rada vientulības alkoholismu kā depresijai līdzīgs stāvoklis, par ko ilgu laiku nav informēts neviens– ne radi, ne draugi, ne medicīnas darbinieki. Šāds individuāls, citiem neredzams pārmēra alkohola patēriņš kā problēma arvien biežāk novērojams sievietēm.

Par alkoholismu var runāt un uzstādīt primāru diagnozi, ja gada laikā slimniekam novēroti vismaz trīs no tālāk aprakstītajiem simptomiem:

(i) lielāka alkohola panesamība. Lai cilvēks justos apreibis, viņam nepieciešams vairāk vai mazāk ievērojami lielāks alkohola daudzums nekā agrāk. Šis simptoms mainās tiklīdz tiek „nodzertas aknas”. Ja aknas ir bojātas un nespēj pietiekamā apjomā metabolizēt alkoholu, tolerance krītas un cilvēkam vajag mazāku alkohola devu reibumam. Bez tam tolerances līmeni var samazināt centrālās nervu sistēmas bojājumi– gan pēc traumas, gan vīrusu vai bakteriālas infekcijas, gan pēc ilgstošas dažādu eksogēnu un endogēnu inžu, t.sk., alkohola lietošanas;

(ii) abstinence. Ja pacients atturas no alkohola lietošanas vai lietošanas apjomu samazina, viņam rodas trīce, bezmiegs, slikta dūša, depresijas epizodes un/vai trauksme. Pacients sāk vairāk dzer, lai izvairītos no šiem simptomiem;

(iii) kontroles zudums. Cilvēks dzer vairāk alkohola un ilgāk, nekā plānojis vai paredzējis;

(iv) neveiksmīgi mēģinājumi dzeršanu piebremzēt. Cilvēks nepārtraukti cenšas samazināt alkohola patēriņu, bet šajos centienos viņam neveicas;

(v) alkohola lietošanā un pēcdzeršanas pašrehabilitācijā patērētā laika pieaugums. Pacients daudz laika pavada, alkoholu iegādājoties, iegūstot vai pat mājražojot, lietojot to vai atgūstoties no alkohola patēriņa. Rodas nespēja strādāt nākamajā dienā pēc dzeršanas, kam tiek atrasti dažādi attaisnojumi, visbiežāk– ar alkohola lietošanu nesaistītas slimības determinēta darba nespējas lapa;

(vi) norobežošanās no saistošām nodarbēm. Pacients pārstāj piedalīties atpūtas, sociālajā vai profesionālajā darbībā, kurā iepriekš aktīvi piedalījies;

(vii) neatlaidīga un pārliecinoša tieksme lietot alkoholu. Pacients turpina lietot alkoholu, kaut pats labi zina, ka tas viņiem fiziski un psiholoģiski kaitē.

Tiesa, daļa no šiem simptomiem var būt citu iemeslu izraisīti, piemēram, novecošana ar atmiņas problēmām. Bez tam pacients pie ārsta parasti vēršas ar cita rakstura problēmām, piemēram, galvas sāpēm vai gremošanas traucējumiem, neminot alkohola lietošanas intensitāti.

Asins analīzēs ārsts var ieraudzīt alkohola lietošanas faktu tikai tad, ja analīzes nodotas neilgi pēc alkohola lietošanas. Ir daži citi laboratoriski parametri, kas ārstam rada aizdomas par alkoholismu, piemēram eritrocītu izmērs palielinās ilgstošas dzeršanas ietekmē. Ar ogļhidrātu deficītu nesaistīts transferīna līmenis ir asins laboratorisks rādītājs, kas palīdz noteikt ilgstošu pārmēra alkohola lietošanu. Par alkohola pārmēra un hronisku lietošanu nereti norāda vēlīnas komplikācijas– aknu bojājums un samazināts testosterona līmenis vīriešiem.

Alkohola pārmēra lietošanas izraisītas komplikācijas

Alkoholisma zināmākās komplikācijas ir atmiņas zudums, depresija/trauksme, apjukuma brīži, problēmas darbā un ģimenē. Parasti sākumā alkohola lietošana stimulē cilvēka možumu un garastāvokli. Ar laiku neveselīgs alkohola daudzums rada sedatīvu (galvas smadzeņu darbību nomācošu) efektu. Nomācot nervu sistēmas impulsu pārvadi atšķirīgi dažādās smadzeņu daļās alkohols liek strauji mainīt spriedumus un viedokļus, domas, emocijas un vispārējo uzvedību. Bieža regulāra dzeršana nopietni ietekmē cilvēka spēju koordinēt muskulatūru. Smaga iedzeršana var novest pie komas un nāves.

Regulāra pārmēra iedzeršana izraisa šādas problēmas:

(i) atmiņas zudums, pie kam alkohols īpaši ietekmē īstermiņa atmiņu;

(ii) redzes problēmas. Alkohols nomāc acu muskuļu inervāciju, un dzērājam acu muskuļu darbība kļūst vājāka;

(iii) aknu slimības. Alkohols galvenokārt metabolizējas aknās, tāpēc aknu bojājumu risks ir īpaši augsts. Organisms metabolizē alkoholu acetaldehīdā, kas ir gan toksiska, gan kancerogēna viela. Hroniska dzeršana izmaina aknu tauku vielmaiņu, un liekie tauki uzkrājas aknās. Dzērājam ir visas iespējas tikt pie hepatīta. Alkohola hepatīts komplicējas ar rētaudiem, kas vēlāk kļūst par cirozi, proti, pie neatgriezeniskas un progresējošas slimības. Cirozi var ārstēt, pārstādot aknas, bet šāda iespēja ir ļoti niecīga;

(iv) aizkuņģa dziedzera iekaisums. Pankreatīts saistīts ar priekšlaicīgu aizkuņģa dziedzera enzīmu aktivāciju un hronisku acetaldehīda iedarbību, kā arī citām ķīmiskām reakcijām aizkuņģa dziedzerī, ko izraisa alkohola bojājums. Akūtu pankreatītu raksturo ļoti stipru sāpju sindroms, smagas komplikācijas un nāve;

(v) alkohols traucē kuņģa skābes sekrēciju, kavē kuņģa iztukšošanos, un pasliktina zarnu motoriku. Rezultātā pacientu moka gastrīts un kuņģa zarnu trakta asiņošana, īpaši no barības vada vēnām aknu permanenta bojājuma gadījumā. Kuņģa un zarnu trakta bojājumi samazina organisma spēju sagremot pārtiku, uzsūkt barības vielas, īpaši proteīnus, minerālvielas, vitamīnus, ražot fermentus un hormonus. Vernikes – Korsakova sindroma gadījumā zems B1 vitamīna (tiamīna) līmenis izraisa virkni vielmaiņas problēmu;

(vi) hipertenzija. Pārmēra alkohola lietošana var izraisīt augstu asinsspiedienu, jo izraisa tādu hormonu izdalīšanos, kas sašaurina asinsvadus. Tas var negatīvi ietekmēt sirdi. Alkohola pārmēra lietotājiem vērojama arī trombocītu aktivācijas pastiprināšanās, kas kopā ar augsto asinsspiedienu rada ishēmiska insulta risku;

(vii) sirds un asinsvadu slimības. Alkohola pārmēra lietošana bojā sirds muskuli (kardiomiopātija), rada sirds mazspēju, paaugstina insulta risku. Nav pārliecinošu pierādījumu apgalvojumam, ka glāze vīna (mazas alkohola devas) dienā palīdz aizsargāt sirdi un pagarina dzīvi, šādus apgalvojumus sniedz tikai alkohola industrijas apmaksāti pseidopētījumi;

(viii) 2. tipa diabēts. Cilvēkiem ar cukura diabētu alkohola lietošana rada ļoti nozīmīgus komplikāciju riskus. Alkohols novērš glikozes izdalīšanos no aknām, kā rezultātā rodas hipoglikēmija. Alkohols un insulīns ir nesavietojamas ķīmiskas vielas, kas nekādā gadījumā nav lietojamas vienlaikus;

(ix) novājināta imūnsistēma, kas padara organismu uzņēmīgu pret infekcijas slimībām. Alkoholisma dēļ samazinās leikocītu skaits. Katra smagas dzeršanas epizode samazina organisma spēju novērst infekcijas. Lielāks pneimonijas, tuberkulozes un citu slimību risks;

(x) dzimumdziedzeru slimības un dzimumfunkciju traucējumi. Sievietēm– menopauze un menstruālā cikla traucējumi. Pārmērīga alkohola lietošana var apturēt vai izjaukt menstruācijas. Vīriešiem– erektilā disfunkcija. Alkoholiķiem agri vai vēlu rodas problēmas ar erekciju;

(xi) augļa alkoholisma sindroms. Alkohola lietošana grūtniecības laikā palielina iedzimtu defektu risku bērnam. Jaundzimušajam var būt smadzeņu, sirds problēmas, kā arī attīstības un kognitīvas problēmas;

(xii) osteoporoze un kaulu lūzumu risks. Alkohols ietekmē kalcija līdzsvaru, D vitamīna veidošanos un kortizola līmeni, kopā vājinot kaulu struktūru un traucējot kaulaudu veidošanos. Kauli kļūst plānāki un palielinās kaulu lūzumu risks, īpaši gūžas locītavā. Cilvēkiem, kuri pārmērīgi dzer, ir lielāka iespēja salauzt muguras skriemeļus nekā tiem, kas nedzer;

(xiii) perifērās nervu sistēmas traucējumi. Alkoholisms nereti rada jušanas traucējumus ekstremitātēs, īpaši kājās. Alkohols ir galvenais polineiropātijas iemesls;

(xiv) CNS bojājumi un garīgas slimības. Alkohola lietošana itin bieži izraisa redzes miglošanos, slābanu un nesakarīgu runu, koordinācijas problēmas un lēnīgu reakciju, visas šīs reakcijas izraisa alkohola toksiskā iedarbe uz smadzenēm. Alkohols rada grūtības ar informācijas apstrādi un sarežģī vienkāršu problēmu risināšanu.  Pārmērīga dzeršana var izraisīt pārrāvumus atmiņā. Sākotnējās alkoholisma pazīmes ir apjukums vai nevēlēšanās domāt. Ilgstoša smaga dzeršana paātrina smadzeņu novecošanas procesu, kā rezultātā rodas agrīna un pastāvīga demence, vēlāk–plānprātība

Ļaunprātīga alkohola lietošana ievērojami palielina psihisku slimību risku, un tā padara esošās garīgās slimības daudz smagākas;

(xv) vēzis. Alkohols paaugstina mutes, barības vada, aknu, resnās zarnas, taisnās zarnas, krūts, prostatas un rīkles vēža incidenci;

(xvi) nelaimes gadījumi. Alkohols rada lielāku iespēja gūt traumas no kritieniem, ceļu satiksmes negadījumiem, bet īpaši bieži– slīkšanas epizodes;

(xvii) vardarbība ģimenē. Alkohola pārmēra lietošana ir galvenais iemesls laulāto piekaušanā, bērnu ļaunprātīgā izmantošanā un konfliktos ar kaimiņiem;

(xviii) problēmas darbā vai mācībās. Izglītības problēmas un bezdarbs bieži vien korelē ar alkohola lietošanu;

(xix) pašnāvības. Suicīdu līmenis pārmēra alkohola lietotāju vidū četras reizes pārsniedz suicīdu līmeni alkohola nelietotāju vidū;

(xx) problēmas ar likumu: Cilvēkiem, kuri lieto alkoholu, ievērojami vairāk nākas pavadīt laiku tiesās vai cietumā, salīdzinot ar pārējiem iedzīvotājiem.

No alkohola pārmēra lietošanas un alkoholisma var izārstēties un ir jāārstējas

Pirmais solis ceļā uz atveseļošanos ir atzīt, ka pastāv alkohola atkarības problēma. Nākamais solis ir saņemt palīdzību. Tā ir pieejama dažādās slimnīcās, medicīnas iestādēs un atbalsta grupās. Kā ārstēties no alkoholisma:

(i) atturēties no alkohola un cīnīties ar alkoholismu pašam. Zināmai daļai pacientu izdodas samazināt dzeršanas apjomus vai pat sākt atturēties no dzeršanas bez profesionālas palīdzības. Interneta vietnēs ir pieejama bezmaksas informācija, ir iegādājamas pašpalīdzības grāmatas;

(ii) labākais risinājums ir kvalificēta konsultācija, kad speciālists ļauj cilvēkam dalīties ar savām problēmām un izstrādāt dzeršanas problēmas risināšanas plānu;

(iii) kognitīvas uzvedības terapija ļauj ārstēt alkohola atkarību. Pacientam, kā likums, ir problēmas ar pašvērtējumu, stresu, trauksmi, depresiju un citām garīgās veselības jomām. Šīs problēmas palielināt alkohola pārmēra lietošanas radītos riskus, un tās ir jāārstē;

(iv) jāārstē alkohola lietošanas komplikācijas – hipertensiju, aknu slimības, sirds slimības;

(v) narkologa ārstēšana gan ar individuālu, gan grupu terapiju, aktivitāšu terapiju, zālēm;

(vi) detoksikācija, kas var novērst abstinences simptomus;

(vii) anonīmo alkoholiķu kustība un citas līdzīgas atbalsta formas.

Speciāli ieteikumi Krišjānim Kariņam, Jānim Reiram un visiem citiem latviešiem, lai saglabātu veselību un neciestu no alkohola posta

(i) nedzer alkoholu tik daudz, cik vari! Nekad nedod alkoholu bērniem! Nekad nepērc alkoholu nelegālajās tirdzniecības vietās!;

(ii) nedzer alkoholu tik daudz, cik vari. Labāk nelieto to nemaz vai lieto maz. Nelieto alkoholu bērnu un ģimenes svētkos, nelieto alkoholu sporta un kultūras pasākumos! Nekad nedzer alkoholu pirms sēšanās pie stūres! Nekad nedzer alkoholu, ja esi nolēmis iet peldēties! Katra reize, kad neesi lietojis alkoholu, ir ieguvums tavai veselībai. Aizdomājies, vai alkohola lietošana nesāk ietekmēt tavu ikdienu! Padomā, ko tu izvēlies– iedzert ar draugiem vai pabūt ar bērniem vai ģimeni?;

(iii) nekad nedod, nepārdod, nepalīdzi iegādāties alkoholu bērniem un jauniešiem, tas ir noziegums!;

(iv) nekad nelieto alkoholu, ja esi nolēmis radīt bērnu! Iespējamie ģenētiskie un iedzimtas patoloģijas riski bērnam daudzkārt palielinās, ja sieviete lietojusi alkoholu bērna ieņemšanas vai grūtniecības laikā;

(v) nekad neiegādājies alkoholu nelegālajās tirdzniecības vietās– šis alkohols ir viltojums, kas var saturēt dzīvību apdraudošus savienojumus! Sadarbojies ar policiju, lai novērstu nelegālā alkohola tirdzniecību! Sadarbojies ar policiju, lai novērstu alkohola tirdzniecību bērniem, kā arī alkohola nodošanu bērniem! Neizliecies, ka tā nav „tava darīšana”, jo tad tu esi līdzdalībnieks;

(vi) pārstāj plosīties par igauņu parlamenta īpatnībām, ceļot un/vai samazinot nodokļus! Latvijai ir mērķis samazināt bērnu un jauniešu alkoholismu, un to var panākt tikai samazinot alkohola pieejamību, kas nozīmē akcīzes nodokļa celšanu alkoholam

Nedaudz par tradīcijām bagātu piedzeršanos, pierīšanos un citādi latvisku līgošanu ar iespējamām sekām veselībai

Ja nu kāds šo rakstu ir izlasījis līdz šai vietai, tad mans uzdevums ir ļaut viņam nedaudz ieskatīties jāņošanas alkoholisma tradīcijās. Atšķirībā no tādiem svētkiem kā 4. maijs vai 9. maijs, Jāņi Latvijā ir nacionāli integrēti svētki– krievi Latvijā Jāņus svin labprāt, galvenokārt Dzegužkalnā, Jūrmalā vai Daugavas krastmalā, bet latvieši Jāņos dzer vodku un ēd šašliku. Par latvisku Jāņu svinēšanu ir vairākas neapgāžamas aksiomas:

(i) Jāņos dzer alu, bet tad, kad ielikts pamatiņš, virsū lej konjaku, viskiju, šņabi vai kandžu– ko nu rocība atļauj;

(ii) jo vairāk Jāņos dzer, jo ātrāk brauc. Agrāk brauca tik ātri, lai taisni nonāktu debesīs, pēdējos gados– lai iebrauktu policijas patruļas nagos. Policijas finansiālā mazspēja rada vēlmi kontrolēt braucējus tikai uz lielajām šosejām, bet vislabāk uz Rīgas Jūrmalas šosejas, ļauj ātrajiem dzērājiem izpausties pa Latvijas lauku ceļiem. Bīstami Jāņu naktī ir braukt pat skaidrā, jo nekad nevar zināt– cik piedzēries ir pretimbraucējs. Jāņos piesprādzēšanās mašīnā ir obligāta prasība visiem– gan priekšā, gan aizmugurē sēdošajiem;

(iii) kad Jāņos piedzeras, tad meklē papardes ziedu. Lielākā dzimstība ir pavasara saulgriežos– tieši deviņus mēnešus pēc vasaras saulgriežiem. Šajā laikā dzimst arī visvairāk bērnu ar iedzimtām slimībām, ko daži mani kolēģi saista ar papardes zieda meklēšanu ne tikai alkohola, bet arī narkotisko un ķīmisko vielu iespaidā;

(iv) ugunskuram pāri lec atbilstoši dzēruma pakāpei. Tuvojoties pusnaktij, vīra dūšā pāri ugunskuram lec arī opis un oma, kuriem dzīvē grūti uz otro stāvu uzkāpt. Ja procesā aizsvilstas bikses vai svārki, dzēšanai virsū lej to, kas pagadās– ūdeni, limonādi, alu vai benzīnu. Atšķirībā no Ziemassvētkiem Jāņos apdeg vairāk pieaugušie, nevis bērni. Līdzīgi kā Ziemassvētkos, arī Jāņos latvieši itin bieži savainojas, šaujot gaisā raķetes un petardes;

(v) neatkarīgi no tā, cik daudz alu vai šņabi līgotāji dzer, visi pierijas ar tādiem latviski nacionāliem ēdieniem kā apdegušu šašliku ar kečupu, siera produktu, majonēzi kā galveno rasola sastāvdaļu, visa veida sāļām un saldām tortēm, čipšiem, sāļiem frī kartupeļiem, dažādos veidojumos saceptiem miltu produktiem. Neticamā veidā visi ir iegādājušies Mezim, lai vēders raizes nezin un citus bezrecepšu medikamentus, kurus tad arī sastūķē pārbāztajā kuņģī. Es nezinu nevienu metodi, kā publiski veiksmīgāk samazināt dzīves laiku veselai nācijai kā fatālu pierīšanos un piedzeršanos svētkos– tik pat efektīgi būtu visiem pēc kārtas spert pa vēderu lai sabendētu aizkuņģa dziedzeri un aknas;

(vi) tradīciju nogurdināti līgotāji meklē jaunus risinājumus. Ja izdzerts gana daudz, iet peldēties. Ja svinēšanai tuvumā ir peldvieta, kurā nekad nav būts, parasti lec ūdenī uz galvas ar ieskrējienu. Sprandu lauž pirmais vai otrais peldētājs;

(vii) tā kā sentēvu tradīcijas nesaista 21. gadsimta latvieti, viņš action rada pats uz vietas. Slimnīcu ārsti parasti brīnās– cik radoši traumas guvuši līgotāji– gan saskarsmē ar bulli, gan ar traktoru, gan ar nepazīstamu līgotāju. Vecāki līgotāji atceras jaunību, paceļ bluķi un dabū bruku. Jaunāki līgotāji parasti pamanās tikt pie pirmās īstās dzīves ligas, neapgrūtinot ģimenes ārstu, jo no avārijas vai nelaimes gadījuma viņus gandrīz uzreiz ved uz reanimācijas nodaļu vai morgu;

(viii) vairums līgo Bauskā, Valmierā vai Daugavas krastmalā, kur nu kādam Jāņutēvam bijis biznesa pieskāriens un viņš uzaicinājis Raimondu Paulu, Aigaru Graubu, Nikolaju Puzikovu vai „Labvēlīgo tipu”, paziņojis, ka Jāņiem un Līgām ieeja pa brīvu, sarūpējis Aldara vai Cēsu alus tirgotājus, desu cepējus un zemessargus. Šajā pasākumā visi garlaikojas līdz brīdim, kamēr alus uzveic garlaicību;

(ix) Daži sagaida saullēktu, paši lāga nesaprazdami– kāpēc tas bija jāgaida, jo tāpat saule mākoņos. Pārējie iet gulēt teltīs, siena gubā, klētsaugšā, saimnieces gultā vai tur, kur pabeidz līgošanu. Smēķē un atbilstoši dzēruma pakāpei cenšas nosvilināt šo telti, siena gubu, klēti vai viesu namu, vienīgi tas, kas aizmidzis uz taciņas nevar nosvilināt neko. Katru gadu Latvijā smēķētāji nodedzina 150 ēku, no tām lielāko daļu– svētkos. Īpaša nacionāla spēja ir nosmakt tvana gāzē. Atceros gadījumu, ka kādu apdegušo iesvieda dīķī, lai apdzēstu liesmas– cietušais noslīka.

Ieteikumi visiem līgotājiem un visiem tiem, kas nevēlas alkohola dēļ mirt:

(i) neatliekamās palīdzības telefons ir 113;

(ii) cietušais jāiznes no ugunsgrēka, jāaptur degšanas process, nevajag ļaut cietušajam skriet, bet jācenšas liesmas apdzēst, virsū uzmetot segu, drēbes. Apdeguma virsmu atvēsina ar aukstu ūdeni 15–20 minūtes. Atvēsina tikai apdeguma virsmu, nevis visu ķermeni. Apdeguma virsmu pārklāj ar sterilu vai tīru palagu. Lai cietušajam neradītu stipras sāpes, nekādā gadījuma nedrīkst raut nost apdegušo apģērbu. Jācenšas pēc iespējas ātrāk cietušo nogādāt slimnīcā, neatliekamās medicīniskās palīdzības telefons ir 113;

(iii) izvelkot no ūdens cilvēku, kas vairs neelpo un kam nav izpalpējams pulss, nekavējoties jāuzsāk kardiopulmonāla reanimācija. Meklējiet ārstu līgotāju vidū, viņš šo procesu veiks daudz veiksmīgāk nekā vislabākajos kursos zinības apguvušais šoferis. Zvaniet tūlīt: neatliekamās palīdzības telefons ir 113;

(iv) ja līgotājs, kurš ir apdedzinājies, pārdzēris, sadzēris nezināmu šķidrumu, pārkarsis saulē guļot vai imitējot sportu– dodiet viņam dzert vēsu ūdeni. Nav neviena iegansta cietušo barot, dzirdīt ar jebkādu alkoholu;

(v) jebkuru cietušo vislabāk noguldīt uz sausas, relatīvi cietas virsmas, sasegt. Būtu labi viņu neraustīt, nepārnēsāt, nespiest viņu veikt liekas kustības. Ar visām pārējām problēmām ļaujiet tikt galā ārstam, kurš atradīsies tuvumā vai atbrauks 10–15 minūšu laikā, ja vien līgotājiem pietiks saprašanas izsaukt ātro palīdzību. Vēlreiz– natliekamās medicīniskās palīdzības telefons ir 113.

Ceļu pie lasītājiem sākusi oficiālā izdevēja “Latvijas Vēstnesis” apgādā izdotā grāmata “Pacientu tiesību likuma komentāri”. Grāmata ir fundamentāls autoru kolektīva darbs, kas skaidro ar likumu aizsargātās pacienta tiesības un sagaidāmo rīcību no ārstniecības personām to īstenošanā un veicināšanā.

“Pacienta tiesību likums nav nekas cits, kā likumdevēju sniegts skaidrojums par to, kā nodrošināt cilvēka cieņas principu ārstniecībā. Tas ir apzināts likumdevēja solis – atjaunot pacientam viņa balsi, kas viņam reiz tika iedota. Un, dodot šo balsi, likumdevējs nevienā mirklī nav vēlējies nedz mazināt ārstniecības personas nozīmi pacientu dzīvē, nedz dažādo ārstniecības personu profesijas prestižu ikdienā,” grāmatas atvēršanas pasākumā 12. jūnijā norādīja grāmatas līdzautore un zinātniskā redaktore Dr.iur. Santa Slokenberga.

Pacientu tiesību likums ir nacionālais tiesību pamatakts pacientu tiesību jomā. Tādējādi jaunā grāmata būs noderīgs palīgs ikvienam interesentam, sekmējot pacientu aktīvu līdzdalību savas veselības aprūpē un veicinot izpratni par ārstniecības personu pienākumiem. Komentārs ir veidots, ievērojot lietotāju dažādību un atšķirīgu priekšzināšanu apjomu tiesību zinātnē.

Slokenberga: “Uz šo dienu, 2019. gadā, Pacientu tiesību likums ir grozīts vairākas reizes. Autoru ieskatā šīs normas ne tikai ir nepilnīgas, bet to noskaidrošanai ir nepieciešama ārkārtīgi smalka juridiska māksla. Ja tās ir neskaidras vai pretrunīgas un nepieciešams jurists, lai saprastu, ko norma nozīmē, tad jājautā, vai tas ir taisnīgi, ka mēs sagaidām, ka pacientu tiesības tiks ievērotas?”

Komentāru mērķis ir sniegt izpratni par likuma normu saturu un to piemērošanas jautājumiem, ņemot vērā atsevišķas aktualitātes ārstniecības personu ikdienas darbā.

Intervija ar Santu Slokenbergu par praktiskajām problēmām, kādi ir pašreizējā regulējuma klupšanas akmeņi: “Pacientu tiesību regulējumā trūkst harmonijas”, LV portāls, 2019.gada 12.jūnijs

“Šī grāmata ir nopietns mēģinājums būtisku veselības aizsardzības sistēmas daļu aplūkot caur cilvēktiesību prizmu. Šāda pieeja izriet no Satversmes, jo demokrātiskas tiesiskas valsts galvenā vērtība ir cilvēks. Tādēļ cilvēka cieņai ir jābūt galvenajai pieejai, kā raudzīties uz veselības aizsardzību,” grāmatas  priekšvārdā uzsver prof. Ph. D. Ineta Ziemele, Satversmes tiesas priekšsēdētāja.

Izdevums tapis Dr.iur. Santas Slokenbergas zinātniskajā redakcijā. Komentāru autori: Agnese Gusarova, Ronalds Rožkalns, Santa Slokenberga, Linda Strazdiņa, Laura Šāberte, Liene Elizabete Tauriņa, Ilze Vilka un Niāra Zālīte.

Katrs panta komentārs satur divas pamata daļas. Pirmā daļa sniedz izpratni par komentējamā panta jēgu, tiesisko ietvaru un mērķi, bet komentāra otrā daļa veltīta panta saturiskajai analīzei. Tās mērķis ir skaidrot attiecīgās normas būtiskākos satura un piemērošanas jautājumus, paturot prātā atsevišķas aktualitātes ārstniecības personu ikdienas darbā.

Izveidota Pilnvarošanas sadaļa, kurā iespējams autorizēties tikai ar portāla latvija.lv starpniecību. Tādējādi turpmāk būs iespējams pilnvarot citu personu izņemt specialitātes sertifikātus un LĀB tālākizglītības pasākumu kartes.
Autorizējoties vietnē latvija.lv, persona, kurai jau ir izveidots profils, var iekļūt savā profilā, kā arī pieteikties LĀB organizētajiem pasākumiem bez papildu datu reģistrēšanas. Profilā joprojām iespējams autorizēties arī ar kartes datiem un paroli.

14. martā kultūras pilī „Ziemeļblāzma” norisinājās nozīmīgākais gada notikums medicīnas nozarē – „Gada balvas medicīnā 2018” pasniegšanas ceremonija, ko devīto gadu rīko Latvijas Ārstu biedrība. Balvas tika pasniegtas 15 nominācijās. Ar balvu par mūža ieguldījumu medicīnā šogad tika godināti psihiatrs Mintauts Caune un ķirurgs Anatolijs Ņikitins.

Balsošana par labākajiem mediķiem šogad norisinājās no 14. janvāra līdz 28. februārim. Šajā reizē tika paplašināts balvu saņēmēju klāsts, papildinot to ar nominācijām Gada ģimenes ārsts un Gada ārsts speciālists, tā sniedzot iespēju atsevišķi balsot par tiem ārstiem, kuri strādā dažādās specialitātēs poliklīnikās un slimnīcās. Ikviens varēja nobalsot par, viņaprāt, labāko veselības aprūpes speciālistu arī nominācijās Gada zobārsts, Gada ārsta palīgs, Gada māsa, Gada vecmāte, Gada farmaceits un Gada funkcionālais speciālists, minot pamatojumu, kāpēc tieši šis speciālists būtu pelnījis saņemt apbalvojumu.

Šogad balsotāju aktivitāte bija īpaši augsta, kopumā tika saņemtas 12 400 balsis. Čaklākie balsotāji, kā allaž, ir latgalieši, tāpat neatpaliek rīdzinieki, jelgavnieki, jūrmalnieki un liepājnieki.

„Gada balva medicīnā” pasniegta 15 nominācijās, no kurām astoņās apbalvojamos izvirzīja Latvijas iedzīvotāji. Nominācijā „Gada ģimenes ārsts” balsots par 725 ģimenes ārstiem, bet nominācijā „Gada ārsts speciālists” – par 568 dažādu veselības aprūpes nozaru speciālistiem. Profesionalitāte, zināšanas, uzticība, pacietība un spēja komunicēt – tās ir īpašības, ko cilvēki visaugstāk vērtē mediķos. Kopumā sabiedrības balsojumā paldies teikts 2746 dažādiem medicīnas speciālistiem.

Svinīgajā ceremonijā kultūras pilī „Ziemeļblāzma” bija pulcējušies balvu saņēmēji un pasniedzēji, kolēģi mediķi un arī pacienti un atbalstītāji.

Par Gada ģimenes ārsti sabiedrības balsojumā tika atzīta ģimenes ārste Broņislava Elksniņa no Daugavpils, kura savā ģimenes ārstes praksē izveidojusi spēcīgu komandu. Viņa uzskata, ka ārstam pacients jāārstē tā, kā pats gribētu, lai viņu ārstē. Savukārt nominācijā Gada ārsts speciālists – „Veselības centra 4” ķirurģe Aleksandra Kušpelo, kura specializējusies dažādu brūču un čūlu ārstēšanā, kas ir sarežģīts un ilgs process kā pacientam, tā arī ārstam.

Gada zobārsta tituls šajā reizē – zobārstam Danielam Veremejam no Mazsalacas slimnīcas. Mazsalacieši ir ļoti priecīgi, ka pēc ilgiem laikiem nav jāmēro tāls ceļš, lai salabotu zobus.

Gada ārsta palīga nominācijā balsojumā uzvarēja Elita Skrējāne no Vecsaules pagasta. Viņa interesi par medicīnu mantojusi no vectēva, kurš arī bijis feldšeris. Elita strādā Intas Lagzdiņas ģimenes ārsta praksē un jau 30 gadus rūpējas par vietējo ļaužu veselību.

Sabiedrības balsojumā par Gada māsu tika atzīta Līga Svarinska, kuras darba diena paiet Jērcēnu pagasta veselības punktā. Savas profesionālās gaitas Līga sāka Saulkrastu slimnīcā, tomēr pirms 26 gadiem atgriezās Jērcēnos – savā dzimtajā pusē. Pacienti par viņu saka, ka Līga palīdzību neatsaka nekad, arī ārpus darba laika.

Nominācijā Gada vecmāte balva tika pasniegta Sanitai Zemītei no Jelgavas slimnīcas, kura par topošajām māmiņām rūpējas ar profesionalitāti, empātiju un sirsnību. Iespēju būt kopā no brīža, kad klausies pirmos bērna sirdspukstus, līdz mazuļa piedzimšanai Sanita uzskata par savas profesijas pievienoto vērtību, jo katrs bērniņš ir brīnums, kurš rodas piedzimstot.

Aptieka ir tā vieta, kur pacients meklē palīdzību gan tajās reizēs, kad sāp kakls, gan arī tad, kad jāpērk zāles, ko izrakstījis ārsts. Lauris Bernāns ir farmaceits pēc aicinājuma, kurš nākotnē cer atvērt pats savu aptieku. Pašlaik Lauris strādā Liepājas “Euroaptiekā” un balsojumā atzīts par Gada farmaceitu.

Savukārt nominācijā Gada funkcionālais speciālists balvu saņēma fizioterapeite Madara Ķikāne no Valmieras fizioterapijas centra „Alakris”. Madara uzskata, ka fizioterapeita profesija ir kā misija, kurā jāspēj pacientus uzklausīt un iedvesmot kustībai un ikdienas paradumu maiņai.

„Gada balva medicīnā” tika pasniegta arī nominācijā Gada docētājs medicīnā, šajā nominācijā par saviem pasniedzējiem balsoja RSU un LU medicīnas studenti. Visvairāk balsu šogad ieguva LU pasniedzējs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgs Paulis Laizāns. Viņš novērtē to, ka līdzās darbam slimnīcā ir iespēja mācīt studentus, veidot analītiskas diskusijas, vērot topošo mediķu iespējas, degsmi un zināšanas. Un ticēt, ka katrai nākamai paaudzei jājiet tālāk – kļūstot  spilgtākai un gudrākai.

Nominācijā Gada cilvēks medicīnā balva tika piešķirta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) vadītājai Lienei Cipulei. Pagājušā rudenī valsti pāršalca NMPD ziņa, par ārkārtas medicīnisko situāciju dienesta Rīgas reģionālajā centrā, jo mediķu trūkuma dēļ radās draudi nespēt operatīvi reaģēt uz dzīvībai kritiskiem izsaukumiem. Dienestam bija jāpāriet uz darbu ārkārtas režīmā, bija jāpieņem jauni lēmumi un risinājumi, lai situāciju stabilizētu. Sarežģītajā situācijā Liene Cipule panāca dienesta sagrupēšanos, izvirzot konkrētus mērķus tā attīstībā.

Šogad par Gada slimnīcas titula saņēmēju kļuva Jūrmalas slimnīca, kas ir viena no mazākajām Latvijas slimnīcām, taču tā attīstījusies par daudzprofilu un neatliekamās palīdzības ārstniecības iestādi, kurā tiek sniegti veselības aprūpes pakalpojumi pacientiem no visas Latvijas. Pērn Jūrmalas slimnīcā ārstējās vairāk nekā 5 tūkstoši pacientu un veiktas teju divi tūkstoši operāciju. Līdzās ikdienas ķirurģiskajām operācijām slimnīcā attīstījušies arī estētiskās un plastikas ķirurģijas pakalpojumi. Pacienta labsajūta Jūrmalas slimnīcā ir galvenais likums, kas tiek īstenots 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā.

Gada balvas nomināciju klāsts šogad papildināts ar iespēju uzteikt arī jauno ārstu sasniegumus. Nominācijā Gada debija medicīnā balvu par sasniegumiem insulta ārstēšanas attīstībā saņēma P. Stradiņa KUS neirologs Kristaps Jurjāns. Insulta pacientu ārstēšana ir Kristapa ikdiena, tajā viņš darbojas ātri un precīzi, lai pacientus, kuri ir šķietami bezcerīgā stāvoklī, atgrieztu dzīvei. Katrs tāds gadījums ir uzvara!

Par Gada notikumu medicīnā pagājušajā gadā tika atzīta operācija, ko veica mediķu komanda no Mikroķirurģijas centra un RAKUS Latvijas Onkoloģijas centra. Izdevās atjaunot spēju brīvi elpot un runāt pacientei, kurai operācijas laikā vienlaikus tika izņemts balsenes nervs un vairogdziedzera audzējs! Tieši to unikālā 5 stundu operācijā pagājušajā gadā paveica mikroķirurgi Jānis Zariņš un Kalvis Pastars kopā ar otolaringologiem Romānu Dzalbu un Elzu Rāti un vēl citiem kolēģiem. Izmantojot apasiņotu nerva transplantātu no pašas pacientes kājas, komanda veica ļoti sarežģītu operāciju, atjaunoja nervu, kas nodrošina balss saišu funkciju.

Par nozīmīgu ieguldījumu medicīnas nozares attīstībā un sabiedrības izpratnes par veselību veidošanā Gada speciālbalva medicīnā tika piešķirta vienam no Latvijas Ārstu biedrības dibinātājiem, ilggadējam  prezidentam,  žurnāla „Latvijas Ārsts” galvenajam redaktoram Pēterim Apinim. Viņš savas profesionālās darbības laikā stiprinājis ārstu profesionālās prasmes, izveidojot jaunus kvalitātes principus veselības aprūpē, kā arī aktīvi iesaistījies veselības aprūpes procesu pilnveidošanā Latvijā. P. Apinis domājis ne tikai par ārstu izglītošanu, bet  licis mums visiem paskatīties uz veselību daudz plašāk – aicinot atteikties no kaitīgiem ieradumiem, būt fiziski aktīviem un rūpēties par tīru vidi.

Savukārt Gada balva par mūža ieguldījumu medicīnā pasniegta psihiatram Mintautam Caunem un ķirurgam Anatolijam Ņikitinam.

Profesoru Mintautu Cauni jaunībā interesēja, kā veidojas cilvēku likteņi, un tas arī noteica profesijas izvēli, kurā viņš savos gandrīz jau 90 gados darbojas joprojām. Savulaik Rīgas Medicīnas institūta Psihiatrijas katedrā darbs bijis ļoti daudzveidīgs, tur Mintauts Caune nodarbojās gan ar zinātni, gan strādāja ar studentiem. Darbojoties psihiatrijā, kuras pirmsākumos trūka psihiskām kaitēm atbilstošu medikamentu, pieredzēts ne mazums sarežģītu situāciju, kur pacientu uzvedība pat robežojusies ar fiziskiem aizskārumiem, taču profesors pret saviem pacientiem vienmēr izturējies iejūtīgi un profesionāli.

Ķirurgs Anatolijs Ņikitins izaudzinājis divas ārstu paaudzes. Bērnībā un skolas gados ļoti baidījies no asinīm un sapņojis kļūt par astronautu. Tomēr dzīves ceļš Anatoliju Ņikitinu aizvedis līdz medicīnai. Medicīnas augstskolā sācis strādāt par asistentu, tad kļuvis par docentu un beidzot par katedras vadītāju. Paralēli pedagoģiskajam un zinātniskajam darbam nodarbojies ar praktisko ķirurģiju Rīgas 1. slimnīcā.

Anatolijs Ņikitins bija to ķirurgu vidū, kuri 1958. gadā pirmie Latvijā sāka veikt sirds operācijas slimniekiem ar iedzimtām un iegūtām sirdskaitēm. Pēc vienpadsmit gadiem, apkopojot 218 sirds operāciju pieredzi, viņš aizstāvēja disertāciju un ieguva medicīnas doktora grādu. “Esmu laimīgs cilvēks,” atskatoties uz paveikto, vērtējoši saka pieredzējušais ķirurgs, kurš savai profesijai veltījis teju 50 dzīves gadus.

„Gada balvas medicīnā 2018” svinīgo pasākumu vadīja profesors Viesturs Boka un ārsti Anda Apine, Juris Jansons un Kārlis Rācenis. Vakaru muzikāli kuplināja solisti Anija Putniņa, Zane Gudrā, Marija Bērziņa, Daumants Kalniņš, Artis Robežnieks un mūziķi Raimonds un Oskars Petrauski, Oskars Krašauskis-Krauze, Mareks Radzēvičs, Ernests Mediņš, Mārtiņš Miļevskis un Pēteris Liepiņš.

Svinīgā balvas pasniegšanas ceremonija būs skatāma LNT 17. martā plkst. 15.50.

„Gada balvas medicīnā 2018” pasniegšanas pasākumu organizē Latvijas Ārstu biedrība, to atbalsta AS „Olainfarm”, AS „Grindeks”, aptieku uzņēmums „Mēness aptieka”, AS „Veselības centru apvienība, SIA „Centrālā laboratorija”, SIA „Veselības centrs 4”, veselības grupa MFD, SIA „B. Braun Medical”, SIA „Tradintek”, SIA „Dziedniecība”, SIA „Arbor Medical”, SIA „Euroaptieka”, SIA „Biotronik”, SIA „Orkla Confectionery & Snacks Latvija” zīmols „Laima”, Rīgas dome un Kultūras pils „Ziemeļblāzma”.

Šeit apskatāmas fotogrāfijas:

https://failiem.lv/u/nbckqp5k

https://failiem.lv/u/3s72a7nr

https://failiem.lv/u/smy6rb2d

Viesturs Boka, Dr.med., LU Medicīnas fakultātes profesors, ķirurgs, LĀB valdes loceklis

Preambula

Krimināllikuma 138. pants. Ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīga pildīšana

(1) Par ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepildīšanu vai par nolaidīgu to pildīšanu, ja šis nodarījums vainīgā neuzmanības dēļ izraisījis cietušajam smagu vai vidēja smaguma miesas bojājumu – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības nodarboties ar ārstniecību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tā.

(2) Par tādu pašu nodarījumu, ja tas izraisījis cietušā inficēšanos ar cilvēka imūndeficīta vīrusu vai B vai C hepatīta vīrusu, vai bijis par iemeslu cietušā nāvei – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem, atņemot tiesības nodarboties ar ārstniecību uz laiku līdz pieciem gadiem.

Tiesības uz drošību

Drošības jautājumi mūsu sociāli tīklotajā sabiedrībā strauji izvirzās priekšplānā gandrīz visos aspektos – gan ģeogrāfiskajos, gan politiskajos, gan publiskajos u.tml. Droša veselības aprūpe, bez šaubām, ir katra pilsoņa pašsaprotams sapnis. Vēl jo vairāk – tās pamatpostulāti krustojas gan ar cilvēka pamattiesībām, gan garantijām konstitūcijā. Diskusijās par drošību medicīnā gandrīz automātiski nonākam pie izolēta pseidosinonīma “pacientu drošība”. Bet tas, būdams jautājumu topā, ne tuvu neraksturo visu veselības aprūpes drošības spektru. Noteikti jārunā arī par ārstu un pārējo ārstniecības personu drošību profesijā – no elementāras fiziskas drošības, saskaroties ar kaitīgiem vides un citiem darba faktoriem, līdz pat sociālai drošībai, strādājot bez pienācīga valstiska atbalsta un nodrošinājuma.

Biežākie drošības faktori, kuru realizācija būtiski ietekmē ārstniecības rezultātu:

1. Vides un radiācijas drošība
2. Ierīču un to instalācijas drošība
3. Asins dienesta drošība
4. Sanitāri epidemioloģiskā drošība
5. Laboratoriju drošība
6. Elektrodrošība
7. Farmakoloģiskā drošība
8. Ķirurģiskā drošība

Šo drošības faktoru realizācija būtiski ietekmē ārstniecības rezultātu, savukārt to trūkumi nereti izraisa arī nopietnas medicīniskās un diemžēl nereti arī tiesiskās sekas. Katra individuālā ārsta darba kvalitāte, kā redzams, saistīta ar visiem valsts veselības aprūpes parametriem.

Laikā, kad bezkompromisa tiesiskuma rēgs sācis klīst pār valsti, jebkuram no mums varētu rasties bažas kļūt par upuri kāda neapdomīga šāviņa skrotij, kas nomaldījusies. Medicīna ir risku pilna profesija, kur ārstniecības personām pienākums darīt visu, kas viņu spēkos, lai palīdzētu saviem pacientiem. Augsts ārkārtas situāciju un force major īpatsvars īpaši skar ārstus, kas praktizē neatliekamajā medicīnā un ķirurģiskā profila invazīvajā ārstniecībā, kur bieži vien augstspiediena režīmā var iestāties īslaicīgs labas profesionālas spriešanas zudums vai neveiksme manipulāciju izpildē, kas izraisa nopietnas negatīvas sekas pacientam.

Lai gan ēnu dienās skolēnu vidū ārsta profesija ir pieprasītāko desmitniekā, tā atpaliek gan no programmētāja un pilota, gan arī no žurnālista un pavāra profesijas, saglabājot necerēti augstu fizioterapeita reitingu. (LETA 13.02.2019). Par laimi, uzņemto studentu skaits abās universitātēs vēl it kā liecina, ka Latvijas sabiedrība ārstus joprojām vērtē pietiekami augstu. Mediķus uzskata par izglītotas profesijas pārstāvjiem, kas darbojas kā vērtīgi konsultanti, palīdz uzturēt labu veselību, atjauno slimu pacientu darba spējas, glābj dzīvību un novērš priekšlaicīgu nāvi.

Tomēr, ko darīt, ja ārsts pieļauj nožēlojamu liktenīgu kļūdu, kas noved pie pacienta nāves vai neatgriezeniskiem veselības un darba spēju zaudējumiem, no kuriem varbūt varēja izvairīties? Vai morālā atbildība un atvainošanās pacientu tuviniekiem ir pietiekams gandarījums un kompromiss? Uz samilzušo valsts veselības aprūpes sistēmisko problēmu fona sporādiski izskan arī neproduktīvi uzsaukumi pēc medicīnisko negadījumu vispārējas kriminalizēšanas ar pierastu atsauci uz atsevišķu individuālas nelaimes gadījumu. Tas tiek pārklāts ar mērci – “pasargāt pacientus un atcelt ārstu cunftes imunitāti” (kuras īstenībā nemaz nav). Atsevišķas diskusijas pretējā – medicīnas kļūdas dekriminalizēšanas – virzienā rosinātas Latvijas Ārstu biedrībā, kas rezultējušās ar profesionālām zvērinātas advokātes Ilzes Vilkas prezentācijām dažās konferencēs.

Lai atbildētu uz krimināltiesību jautājumiem medicīnā, pirmām kārtām jau pašiem ārstiem būtu iespējami objektīvi jāizvērtē argumenti par vai pret medicīniskās kļūdas pastāvošo kriminalizēšanu. Ņemot vērā to, ka medicīna attiecas uz vienu no juridiski visdrošākajām cilvēktiesībām – tiesībām uz dzīvību, nav apstrīdams, ka medicīniskās prakses tiesiskais regulējums konceptuāli ir ne tikai nepieciešams, bet var būt arī izšķirošs. Tāpēc rodas jautājums, kā likumā pareizi un saprātīgi būtu jāregulē un jāsoda mediķu kļūdas, ja tādas ir. ASV šos jautājumus vairumā gadījumu risina civiltiesiskā kārtā, atsevišķās Eiropas valstīs ārstniecības personu profesionālās kļūdas tiek pielīdzinātas vispārējiem kriminālnoziegumiem pret cilvēka ķermeni un dzīvību [20]. Japānā, savukārt, tradicionāli līdz pat 21. gs. sākumam cienījamā ārstu profesija baudīja īpaši aizsargājamas konfidencialitātes statusu un policijas redzeslokā nonāca tikai nedaudzi kļūdu gadījumi [16].

Diskusijā par šo tēmu var izvirzīt vairākus jautājumus:

• Vai jēdziena medicīniskā kļūda universāla lietošana neietver sevī juridisku vai morāli ētisku dilemmu?
• Vai ārstniecība un ārstniecības personas Krimināllikuma izpratnē būtu vērtējamas kā īpaši izdalāma riska grupa (delicta propria)?
• Vai ir iespējams skaidri atpazīt paviršību, nolaidību un ļaunprātīgu pienākuma nepildīšanu ārstniecībā?
• Vai ārstu nekavējoša un godīga kļūdu atklāšana pacientiem varētu palielināt pacientu apmierinātību un uzticību valsts veselības aprūpei, samazināt juridiska gandarījuma pieprasījumus? Vismaz 35 valstīs ir pieņemts likums, kas regulē atvainošanās un izlīguma vietu medicīnisku negadījumu izvērtēšanā. [1, 23]

Medicīniskā kļūda – definīcija un dilemmas

Polemizējot par neveiksmīgas ārstēšanas gadījumiem medicīnā, tiek lietota diezgan raiba definīciju sistēma, turklāt daudzi lietotāji visus terminus nereti uzskata par sinonīmiem. Minēšu biežāk lietotos piemērus, aizgūtus un, iespējams, subjektīvi pārāk voluntāri tulkotus no Concise Oxford Dictionary:

• Drošība (Safety) – veicot ārstniecību, novērsta nejauša vai gadījuma rakstura bojājuma iespēja, risks samazināts līdz minimumam vai tā nav vispār.
• Briesmas, bīstamība (Hazards) – nedroša situācija vai ārsta rīcība, kas, zaudējot kontroli, var novest pie nelaimes gadījuma vai veicināt tā attīstību.
• Nelaimes gadījums (Accident) – negaidīts notikums ceļā uz plānoto un vēlamo ārstniecības rezultātu, kas beidzas ar kaitējumu vai bojājumu.
• Nelabvēlīgs notikums (Adverse event) – bojājums radies drīzāk medicīniskās aprūpes, nevis konkrētās slimības attīstības dēļ.
  • Komplikācija (Complication) – nevēlams notikums, ko izraisījuši ārpus ārsta kontroles esoši, ar slimību saistīti faktori. Komplikāciju pamatā – pacientu individuālās atšķirības dažādu slimību norisē.
• Kļūda (Mistake) – pieņēmums, ka notikuši vai nu metodes un aprūpes kvalitātes, vai tās kontroles pārkāpumi salīdzinājumā ar vispārpieņemtajiem principiem.
• Novirze (Error) – pamatā cilvēciskais faktors: rīcības (action based), lēmuma (decision based) vai komunikāciju izraisīta (communication based)
• Medicīniska kļūda (Medical error) – ārstniecības vai diagnostikas plāna izpildes neveiksme vai nepiemērota plāna izvēle ārstēšanai. Latviski lietots, šis termins automātiski izraisa vēlmi to personificēt.
• Nepareiza ārstēšana (Medical malpractice) – ārstniecības persona izmanto metodes, kas atšķiras no standartos un vadlīnijās pieņemtā, un rīkojas neapdomīgi un nepārdomāti, radot kaitējumu pacientam.
• Nolaidība, nevērība, nevīžība (Negligence) – kvalificētas ārstniecības personas bezatbildīga, nevīžīga un nolaidīga rīcība, kas atšķiras no vispārpieņemtiem labas prakses principiem, standartiem un vadlīnijām.

Šie termini attiecas ne tikai uz ārstiem, bet ietver arī darbības, ko veic citas ārstniecības personas (piemēram, medicīnas māsas un citi veselības aprūpes speciālisti, kas ārstē vai palīdz ārstēt pacientus).

Šajā sakarībā par lielāko medicīnisko kļūdu mums pienāktos uzskatīt veselības aprūpes nozares cilvēkresursu politiku valstī…

Jatrogēno slimību un bojājumu (grieķu val. ἰατρός/iatros – ‘dziednieks’, γένεσις/genesis – ‘sākums, izcelšanās’) vēsture ir identiska medicīnas vēsturei kopumā, un galvenā medicīnas ētikas tēze no Hipokrata laika joprojām skan primum non nocere – pirmām kārtām nekaitē! Jatrogēna slimība vai nāve, ko izraisīja tīša vai arī novēršama kļūda vai nolaidība no dziednieka puses, daudzās civilizācijās jau agrīni kļuva par sodāmu pārkāpumu [23, 25].

Ārstu konflikti ar krimināllikumu vēsturiski visdramatiskāk izpaudušies divās versijās:

1. Apzināta profesionāla un vardarbīga medicīniska rīcība pret cilvēku ar sekojošām smagām sekām.
2. Totalitāru valstu sistēmiskas kriminālrepresijas pret ārstiem.
3. Lai gan medicīnas humānisms neiedomājamā tempā progresējis pēdējos 100 gados, vēsturiski atrodami šaušalīgi dati par noziedzniekiem baltos halātos – Dž.M. Simss 19. gs. eksperimentēja ar sievietēm verdzenēm vaginālu fistulu ārstēšanā, Dž.Č.Katlers 20. gs. četrdesmitajos gados eksperimentēja ar sifilitiķiem Gvatemalā, inficējot ieslodzītos un karavīrus. O. Levins 20. gs. septiņdesmitajos gados Dienvidāfrikā vismaz 900 homoseksuāli orientētiem karavīriem veica piespiedu kastrāciju, ārstēšanu ar elektrošoku u.tml. Sešdesmitajos gados A. Kligmans ieslodzītajiem vardarbīgi injicēja herbicīdu, ko vēlāk kā ķīmisko ieroci lietoja Vjetnamas karā. Vispār zināmi ir fakti par ārstu pamatotu tiesāšanu Nirnbergas prāvā. G. Mairanovskis Gulagā eksperimentos ar ieslodzītajiem sintezēja nāvējošo indi C-2. Aukstā kara laikā Jevgeņijs Zengers testēja ārkārtīgi lielas radiācijas devas vēža slimniekiem, lai noskaidrotu atomstaciju drošību (https://m.delfi>skats>vēsture, 14.04.2015.).
4. Pēc 1917. gada apvērsuma lielinieki Padomju Krievijā monopolizēja ārstniecības uzraudzību. 1918. gadā aizliedza ārstu kongresus, 1925. gadā drošības dienesti sāka reālās represijas pret ārstiem ar dekrētu Par medicīnas teroru pret boļševikiem. Represiju gados tika iztiesātas 1854 ārstu lietas, kurās vainīgie parasti atzinās un tika nekavējoties nošauti. (P. Apinis 06.03.2013. https://www.puaro.lv). Atsevišķs vektors ir PSRS psihiatru pieredze citādi domājošo ārstēšanā psihiatriskajās slimnīcās. Staļina laikā 1953. gadā plaši izskanēja ārstu indētāju lieta ar nāves soda piemērošanu par padomju darbinieku it kā nonāvēšanu. Tajā laikā populārs bija sauklis: “Sitiet ārstus, skolotājus un vēl kādas etniskas grupas cilvēkus…” Pirmās divas grupas pie mums nereti sociāli iekausta vēl šobaltdien, savukārt trešā grupa ar intelektuālu vienotību savas eksistenciālās problēmas atrisinājusi nepārredzami ilgam periodam nākotnē.

Mūsu valsts teritorijas iedzīvotāji izsenis slaveni ar likumpaklausību, sākot jau ar pašrocīgu rīkšu griešanu 19. gs, dodoties uz pērienu muižā. Acīm redzot šis kāda nacionāla gēna defekts ir par pamatu tam, ka Latvijā vēl šobaltdien medicīnas kļūdu regulē Krimināllikums.

Rūdolfs Virhovs 19. gs. devis īsu un metodoloģisku medicīniskas kļūdas raksturojumu – kļūda, kas rodas novirzē no vispārpieņemtajām medicīnas profesijas normām nepietiekamas aprūpes dēļ. Līdzīgas un atvasinātas definīciju interpretācijas vairumā var atrast arī šodien: “Ārsta vai medicīnas eksperta darbība vai bezdarbība pacienta ārstēšanas laikā, kas atšķiras no pieņemtajām prakses normām medicīnas kopienā un izraisa pacienta traumas.” [19] P. Grunsvens (1997) savulaik apgalvoja, ka par rupju nolaidīgu medicīnisko aprūpi uzskatāma tikai ārkārtēja atkāpe no vispārpieņemtiem prakses standartiem [2].

Pastāv vispārējs pieņēmums, ka krimināltiesībās pirmais elements, kas jāņem vērā, nosakot, vai ārsta nolaidība vai medicīniska kļūda ir apsūdzams pārkāpums, ir – konstatēt, vai ir pārkāpti likumos un saistošajos normatīvajos aktos noteikti medicīnas profesijas standarti [3]. Citiem vārdiem sakot, ir jākonstatē, vai ārstniecības persona veica medicīnisko aprūpi saskaņā ar medicīnas sabiedrībā pieņemtajiem algoritmiem, protokoliem un vadlīnijām, un, ja ne, tad kāda alternatīva medicīniskā aprūpe pacientam būtu bijusi piemērota konkrētajā situācijā.

Nav šaubu, ka ārstniecības negadījumu tiesiska izvērtēšana prasa medicīnas ekspertu liecības, jo prokuroriem, tiesnešiem, zvērinātajiem un pat juridiskajiem ekspertiem trūkst nepieciešamo medicīnisko zināšanu, lai atbildētu uz šiem specifiskajiem jautājumiem. Savukārt paradoksāli tas, ka medicīnas ekspertu profesionāli atzinumi par medicīniski bioloģisku nepareizu, nepieņemamu vai kļūdainu rīcību, varētu pat izrādīties nebūtiski krimināltiesību advokātam, kam vienīgais svarīgais fakts, kas būtu jānoskaidro, ir tas, vai ārstniecības persona savā profesionālajā darbībā atkāpusies no kādiem likumiskajiem postulātiem vai normām [3].

Veselības aprūpes standartus ar pierādījumos balstītu metodoloģiju nosaka medicīnas eksperti un zinātnieki gan valsts, gan starptautiskā līmenī (ideāli būtu, ja tas vienmēr notiktu pēc consensus konferenču principa). Diemžēl realitāte ir tāda, ka medicīniskās vadlīnijas un protokoli ne tuvu nesniedz vienotu ceļa karti jebkura pacienta ārstēšanā, īpaši jau tāpēc, ka gan slimības, gan pacienta individuālās bioloģiskās atšķirības var būt ar ārkārtīgi lielu amplitūdu un kazuistiskām variācijām. Tāpēc ne katra pacienta veselības pasliktināšanās vai pat nāve ārstēšanas laikā ir tiešs medicīniskas kļūdas rezultāts (t.i., aprūpes standarta pārkāpums), jo dažkārt tās ir dabiskas sekas pacienta stāvoklim, slimībai un tās nevar novērst pat ar vislabāko medicīnisko aprūpi [22].

Turklāt jāņem vērā, ka vairumā gadījumu visā pasaulē ar ārstniecību nodarbojas vidusmēra (average) ārsts, kam pilnīgi droši nav tādas faktoloģiskās bāzes visos problēmjautājumos kā tiesas pieaicinātajiem īpašajiem medicīnas ekspertiem [20, 21]. Tālab ekspertiem jo vairāk būtu jāvērtē katrs gadījums nevis no sava īpašā ziloņkaula troņa, bet gan no plaši lietotās vietējās un starptautiskās prakses. Komplikācijas un nelaimes gadījumus, kas ar lielāku vai mazāku varbūtību mēdz atgadīties sarežģītu procedūru laikā, nevar uzskatīt par ārsta kļūdu, īpaši, ja ārsts ir veicis piesardzības pasākumus, lai no tām izvairītos. Gadījumos, kad nedz ārstniecības persona, nedz arī medicīnas eksperts nevar sniegt skaidrus secinājumus par vispārpieņemtu ārstniecības normu pārkāpumu, nevar būt runa arī par kriminālatbildību. Nevar būt tāpēc, ka, trūkstot pamata premisai – likumiski apstiprinātam universālam ārstēšanas protokolam, ārsta medicīnisku kļūdu nevar apriori klasificēt kā noziedzīgu vai ļaunprātīgu [16].

Medicīnā izplatīts princips – ja kaut ko līdz galam neizprotam vai nevaram novērst, tad vismaz varam nodarboties ar statistiku un klasifikāciju dažādos griezumos. Viens no piemēriem: galvenie kļūdu veidi, kas izraisa medicīniskus negadījumus operāciju blokā:

1. Darbību secības kļūdas (kāds solis izlaists).
2. Procesa kļūdas (kaut kas izdarīts kļūdaini).
3. Mērījumu un dimensiju noteikšanas kļūdas.
4. Nepilnīga komplektācija (kāda detaļa, instruments, medikaments aizmirsts).
5. Kļūdainas komplektācijas sastāvdaļas.
6. Tehnoloģiju ekspluatācijas kļūdas ( nepilnīga informācija, atkāpes no instrukcijām).
7. Kļūdas visu nepieciešamo ierīču uzstādīšanā, pievienošanā.
8. Iekārtu uzturēšanas, verifikācijas kļūdas.

Tā publikas daļa, kas medicīnas kopējā finansējuma un ārstu algu palielināšanu noraida it kā sliktās mediķu darba kvalitātes dēļ, varētu svinēt Pirra uzvaru – daudzas medicīnisko negadījumu un kļūdu analīzes liecina, ka tiešām lielā daļā neveiksmju cēloņi meklējami t.s. medicīnas personāla cilvēciskajos faktoros [23].

Galvenās šīs grupas kļūdas ir:

– rīcības izraisītas (action based);

– komunikāciju izraisītas (communication based);

                                      – lēmuma izraisītas (decision based).

Rīcības izraisīta kļūda/novirze

Par spīti amerikāņu psihiatra Semjuela Šema ironiskajam pamudinājumam grāmatā Dieva dziednīca – “Nav dobumu, kurus nevarētu sasniegt ar drošu roku un pietiekami resnu un garu adatu,” (Samuel Shem (2010). “The House of God”, p.311, Penguin) – visbiežāk ārstniecības personas rīcības izraisītās kļūdas cēloņi meklējami iemaņu vai prasmju trūkumā – piemēram, v. jugularis int. vietā punktē a. carotis vai trahejas vietā intubē barības vadu u.c.

Nepareizas rīcības izraisīto kļūdu iespējamā profilakse

• Apmācības procesa, rezidentūras un pēcdiploma izglītības kvalitātes un tās kontroles uzlabošana.
• Precizitāti uzlabojošas tehnoloģijas – piemēram, punkcijas US kontrolē.
• Standartizēta manipulāciju tehnika, kas ļauj ātrāk saskatīt novirzes.
• Dublējoši trauksmes pasākumi (piemēram, kontroli veic divas personas; US kontrolēta punkcija un transduktors punkcijas adatas galā

Medicīnisks negadījums – sliktas komunikācijas rezultāts [6]

Sliktas komunikācijas kļūdas visbiežāk notiek vietās, kur nepieciešams saliedēts multidisciplinārs ārstniecības personu komandas darbs, – uzņemšanas nodaļā, operāciju zālē, intensīvās terapijas nodaļā u.tml.

Komunikāciju izraisītās kļūdas tiek uzskatītas par galveno nopietnu negadījumu cēloni.

Kā uzlabot personāla savstarpējo komunikāciju invazīvajā ārstniecībā?

• Drošības protokoli (safety checklists) operāciju zālēs un intensīvās terapijas nodaļās.
• Pirms operācijas/manipulācijas sākšanas nepieciešama pauze un mutiska instruktāža, lai garantētu pareizu komandas komunikāciju jau pirms procedūras sākuma.
• Strukturēta un standartizēta saziņas valoda operācijas laikā (līdzīgi kā pilotu un dispečeru sarunas aviācijā, nekā lieka).
• Komandu treniņi un komunikāciju apmācības, īpaši gatavībai nestandarta situācijām.

Novirze – kļūdaina lēmuma rezultāts

Visbiežāk nepareizu lēmumu pamatā ir ārsta nepietiekamas zināšanas.

Šīs kļūdas ir dziļāk apslēptas, grūtāk prognozējamas un pamanāmas. Un medicīna tomēr ir arī māksla.

Kļūdas radīta emociju gamma vizuāli redzama Džulijas Kedijas Raienas darbā Kļūda (The Mistake): “Mēs visi pieļaujam sāpīgas kļūdas lēmumos. Caur savām kļūdām mēs mācāmies par sevi. Šīs kļūdas palīdz mums kļūt par to, kas esam. Tieši tāpēc šajā gleznā, lai gan meitene šķiet sirdi salauzusi, viņu ieskauj laimīgas krāsas, balta dūja un skaists zieds.” (https://www.ebsqart.com/Artist/Juli-Cady-Ryan/17110/Art-Portfolio/Gallery/Inspirational/The-Mistake/517334/)

Kā izvairīties no kļūdaina lēmuma, kas var novest pie medicīniska negadījuma [4, 5]

• Samazināt paļaušanos uz atmiņu, ieviest algoritmus un datorizētas atbalsta programmas.
• Realizēt ārkārtas un specifisko klīnisko situāciju simulācijas apmācības.
• Pierādījumos balstītu (evidence-based) vadlīniju un ārstēšanas protokolu ieviešana konkrētajās prakses vietās.
• Medicīnas iestādēs nepieciešamas krīzes situācijām domātas papildu informatīvās tehnoloģijas.

“Errare humanum est, sed perseverare diabolicum,” (Seneka) – kļūdīties ir cilvēcīgi, bet kļūdas neatzīt ir velnišķīgi.

10 biežākie cilvēciskā rakstura kļūdu tipi, kam seko nepareizs lēmums vai rīcība:

• aizmāršība;
• tūļīgums, kavēšanās;
• pārpratumi;
• kļūdaina identifikācija;
• pieredzes trūkums;
• nevērība, nevīžība;
• stūrgalvība, ietiepība (noteikumu neievērošana);
• standartu trūkums;
• pārsteiguma efekts (negaidīti ierīču defekti u.c.);
• tīša kaitniecība, sabotāža.

Iepazīstoties ar izplatītākajiem cilvēcisko kļūdu tipiem, godīgi runājot, maz būs tādu ārstu, kas ne reizi savā praksē nebūtu sastapušies ar kaut vienu no minētajām pazīmēm savā vai kolēģu izpildījumā. Paradoksāli, bet darba attiecības regulējošie normatīvie akti šodien nepieļauj tikai uz šo emocionālo cilvēcisko faktoru pamata mainīt komandas sastāvu vai atlasīt darbiniekus. Šo neveiklo situāciju vēl jo vairāk dramatizē arī katastrofālais jebkāda, ne tikai motivēta, personāla trūkums atsevišķās ārstniecības iestādēs un specialitātēs.

Publiskajā telpā un plašsaziņas līdzekļos par šokējošu nolaidību tiek uzskatīti gadījumi, kad operācijas laikā pacienta ķermenī aizmirsti ķirurģiski svešķermeņi – instrumenti, salvetes [19]. Citādi kā ar cilvēcisko faktoru to izskaidrot laikam nevar. Tomēr taisnības labad jāatzīmē, ka arī aizmāršības cēloņi mēdz būt multifaktorāli. Ilustrācijai – kādā pētījumā konstatētie veicinoši faktori šādam melnbaltam negadījumam, kļūdai vai nolaidībai (termina izvēli atstāju lasītāja ziņā). (Riska faktora īpatsvars pirmajiem minētajiem faktoriem ir visaugstākais un ar katru nākamo samazinās.)

Operācijas laikā atstāto ķirurģisko svešķermeņu risks:

• Kļūdaina instrumentu un materiāla uzskaite
• Uzskaite nav veikta
• Negaidīti intraoperatīvie faktori
• Akūta, steidzama operācija
• Operē vairāk nekā viena ķirurģiskā brigāde
• Operāciju māsu vai personāla maiņa operācijas laikā
• Vairāk nekā viena simultāna operācija
• Ilgstoša operācija
• Intraoperatīvs asins zudums > 500 ml

Paaugstināts pacienta ķermeņa masas indekss

Paradoksāli, bet pētījumā konstatēts, ka 80% no operācijas laikā atstātajām salvetēm bija gadījumos, kad uzskaite medicīniskajā dokumentācijā un protokolos tika atzīmēta kā korekta. Tas vēlreiz apstiprina cilvēciskā faktora būtisko un kritisko nozīmi ārstniecībā un to, ka arī dokumentējamie protokoli (checklist) diemžēl nav panaceja. [7]

Digitalizācija, robotizācija un pat mākslīgais intelekts pamazām kļūst par ikdienu modernajā pasaulē. Vai šajā virzienā meklējama universāla atslēga drošai medicīnai, tādējādi samazinot dažādos riskus ārstam, tostarp nonākt apsūdzētā statusā? Detalizētāka izpēte liecina, ka perspektīva tomēr nav tik rožaina, un 100% drošības un rezultāta garantiju bioloģiskajos procesos laikam tuvākajā nākotnē sasniegt nevarēs.

Negadījumi abdominālajā robotu ķirurģijā

Multiplu cēloņu izraisītas drošības problēmas un komplikācijas abdominālajā robotu ķirurģijā:

• nepietiekama pieredze ārkārtas situācijās;
• nepietiekama visu iekārtu specifisko funkciju pārzināšana;
• kļūdaini izvēlētas troakāru ievadīšanas vietas vēdera dobumā;
• kļūdaini kabeļu savienojumi;
• kļūdaina elektrokoagulācijas instalācija;
• nedarbojas vai nav tehnisko bojājumu signālsistēmas;
• nepietiekama iekārtu/instrumentu pārbaude pirms operācijas;
• IT un kiberdrošības problēmas.

Summējot visu minēto, var secināt, ka medicīnas nepārtraukti mainīgajā vidē tomēr pastāv dažas aksiomas, kas izriet no medicīnisko negadījumu kopsakarībām [8, 9]:

• katram negadījumam ir cēlonis;
• katram cēlonim ir risinājums;
• viena nejauša kļūda uzskatāma par neveiksmi;
• atkārtota identiska kļūda ir pārkāpums;
• kļūdas ir novēršamas ar ikviena komandas dalībnieka iniciatīvu.

Tiesiskās atbildības elementi ārstniecībā

Pašlaik mūsu publiskās telpas mainstream ir masveida kategoriski spriedumi par ārstniecību – kas pareizi, kas ne, ko un kā vajag darīt, lai būtu pareizi. Šajā politiski orientētajā, tviterī un feisbukā uzskaņotajā orķestrī lielākā daļa pūtēju ir veselības aprūpes autodidakti. Kas sabiedrībai būtu lietderīgāk – juridiski testēt ārstniecību vai medicīniskai analizēt jurisdikciju sadaļā par veselības aprūpi? Uz šī fona es, ārsts būdams, nekautrēšos veikt medicīnisku diagnostiku Krimināllikuma 138. pantam.

Vai Krimināllikums vispār attiecināms uz ārsta praksi? Noziegums ir ar materiālu sastāvu, tāpēc tā kvalifikācijas procesā obligāti būtu konstatējams:

• aizdomās turamās (vainīgās) personas (ārsta) nodarījums – prettiesiska darbība vai bezdarbība;
• kaitīgās sekas, kuras iestājušās nodarījuma rezultātā;
• cēloņsakarība starp darbību vai bezdarbību un kaitīgajām sekām;
• cēloņsakarība starp miesas bojājumiem un cietušā nāvi – t.i., pirmās sekas ir noteikušas otro seku iestāšanos.

Diemžēl nereti noziedzīgas nevērības pazīmes tiek formulētas neprecīzi. Bieži medicīnas negadījumu procesos vispār nav atrodama loģiska argumentācija uzstādījumam, ka konstatēts objektīvais kritērijs – apsūdzētajam ārstam vajadzēja paredzēt kaitīgo seku vai nāves iestāšanos, un subjektīvais kritērijs – ārsts konkrētajos nodarījuma apstākļos varēja to paredzēt [10].

1. Lai iestātos tiesiska atbildība, pirmkārt, jābūt likumīgam pienākumam no konkrēta ārsta puses sniegt aprūpi vai ārstēšanu konkrētam pacientam. Citiem vārdiem sakot, ir jābūt noformētām profesionālām attiecībām starp pacientu un veselības aprūpes pakalpojuma sniedzēju [11]. Šādu profesionālu attiecību nav, ja palīdzību cilvēkam, kam tā nepieciešama, sniedz persona, kas nav ārstniecības persona.

Palīdzības nesniegšanu nelaimes gadījumos, kam seko cietušā veselības stāvokļa pasliktināšanās, nevar vērtēt, piemērojot reglamentētai ārstniecībai domātus specifiskus formulējumus. Nejaušos gadījumos, kur tuvumā esošs ārsts var sadzīvē saskarties ar nepieciešamību kaut kādā veidā iejaukties palīdzības sniegšanā vai organizēšanā, profesionālas attiecības ar pacientu neveidojas.

2. Tiesiskai sodāmībai (bet ne kriminālai) varētu būt pakļaujami likumiski apstiprinātu standartu, protokolu utt. pārkāpumi, kas pieminēti jau iepriekš. Lai gan mediķi nav melnbalti, viņiem bieži jāpieņem grūti lēmumi, kas ietilpst pelēkajā zonā, kur ne vienmēr ir 100% pareizo atbilžu un risinājumu. Piemēram, ārsti dažkārt nevar formulēt galīgo diagnozi pacienta stāvoklim, un daudzos gadījumos tiek lietotas vairākas diferenciāldiagnozes neskaidrību un skaidru pierādījumu trūkuma dēļ. Ja ir vairāk nekā viena ārstēšanas iespēja un visas ir atbilstošās aprūpes koncepcijas robežās, un ārsts izvēlas vienu no tām un iegūst sliktu iznākumu, ārstu nedrīkst saukt pie atbildības par to, ka viņš nav izvēlējies citas iespējas.

Lai panāktu taisnīgumu un ievērotu konstitucionālos uzskatus par pienācīgu tiesas procesu, nepieciešami atsevišķi, skaidri definēti un nepārprotami kritēriji nolaidīgas medicīniskas rīcības noteikšanai [12].

3. Jābūt cēloņsakarībai starp ārsta rīcību, kas pārkāpj medicīnas profesijas noteikumus, un pacienta būtisku veselības pasliktināšanos. Noteicošā cēloņsakarību teorija krimināltiesībās ir līdzvērtības teorija, kas balstās uz dabisku cēloņsakarību, kur pamatjēdziens ir formula sine qua non (nepieciešams apstāklis, bez kā kaut kas nav iespējams), – tātad tieši konkrētajiem apstākļiem un nosacījumiem nepieciešamā obligātā un saistošā ārsta rīcība.

Piemēram, būtu jāpierāda, ka, ja ārsts nebūtu veicis izvēlēto manipulāciju, pacienta veselības stāvoklis nebūtu pasliktinājies.

Adekvātas cēloņsakarības teorija uzsver arī vērtību kritērijus – ārsta pienākums rūpēties prasa ārsta rīcību. Taču, vērtējot medicīnisku negadījumu, vērā jāņem norises un sakarības, kas notiek parasti un nevis nejaušā, ārkārtējā un neprognozējamā notikumu gaitā [16].

Cēloņsakarību uz ārstu nevar attiecināt, ja, ārstējot pacientu, medicīniskie standarti ir pārkāpti, bet ārstēšanas sekas būtu radušās arī tad, ja ārsts būtu rīkojies saskaņā ar tiem. Piemēram, ārsts neveic pacientam steidzamu izmeklēšanu, bet pat tad, ja viņš to būtu veicis, tam nebūtu nekādas nozīmes, jo pacients tik un tā būtu nomiris.

Interesants, bet kontroversāls un polemisks ir L. Brennera (L. Brenner et al., 2012) uzskats, ka visi aprūpes standarti, kuru pamatā ir tikai atbilstība medicīnas zinātnes praksei un noteikumiem, paši par sevi ir kļūdains un izkropļots medicīnisks pasākums, jo kļūdains ir atzinums ka vairākums praktizējošo speciālistu rīkojas saprātīgi un piesardzīgi, ievērojot profesionālās normas (!?). Patiesībā nav pierādāmu garantiju tam, ka vairākums tiešām ir saprātīgs, centīgs un apdomīgs [12]. Inerces pēc, iedziļinoties sociālajā antropoloģijā, nevilšus jāatceras režisora A. Hermaņa publiski paustais viedoklis par sabiedrības inerto vairākuma pūli un intelektuālā mazākuma atbildību par vēlēšanu iznākumu.

Ārsti, kas novirzās no ierastajām normām, nebūt ne vienmēr uzskatāmi par nesaprātīgiem vai pārgalvīgiem. Faktiski medicīnas progress bieži ir radies no standartiem neatbilstošas ārstu rīcības, kuru inovācijas izriet no alternatīvām idejām par medicīniskās prakses normām [12].

4. Vissaprotamākais elements, kas varētu būt saistāms ar kriminālatbildību, ir ārsta apzināta nevīžība. Krimināllikuma ietvaros medicīniska kļūda būtu tiesiski izskatāma kā vaina noziegumā tikai tad, ja ārsts ir bijis bezatbildīgi nolaidīgs vai apzināti veicis smagas sekas izraisošas medicīniskas darbības. Pacienta nāves gadījumā dzirdēti pat radikāli aicinājumi šāda tipa medicīnisko kļūdu pielīdzināt slepkavībai vai tīšu miesas bojājumu izdarīšanai.

Par nolaidību varētu uzskatīt arī apzinātas atkāpes no vispārpieņemtiem un bieži lietotiem profilakses standartiem. Šādos gadījumos parasts jautājums tiesā varētu būt – vai cits sertificēts un kvalificēts vidusmēra ārsts varētu rīkoties tieši tāpat?

Eiropas krimināltiesību doktrīna uzsver subjektīvus kritērijus, kas liek domāt par to, vai apsūdzētajam bija iespēja un vai viņš zināja, kā viņam būtu vajadzējis rīkoties, pamatojoties uz savu personīgo pieredzi un apmācību [3]. Ārstam nav nepieciešama augstākā eksperta prasme: ir vispāratzīts likums, ka ir pietiekami, ja viņš izmanto parastas kompetenta profesionāļa prasmes – kā jebkurš, kurš nodarbojas ar šo konkrēto amatu un mākslu.

Sliktu ārstniecisku praksi nevar arī novērtēt, tikai vienkārši pārbaudot neatbilstību normām. Nepieciešams apsvērt divus papildu jēdzienus, pirms noteikt tiesisku atbildību, – pamatojumu un attaisnojumu. Medicīniska rīcība ir pamatota, ja paredzamie ieguvumi no tās pārsniedz prognozējamos riskus. Šāds tiesisks uzskats valstī nodrošina gan samērīgu sankciju esamību, gan attaisno ārstu rīcību, kas kopumā vērsta uz profesijas attīstību. Attaisnojuma doktrīna atbrīvo ārstu no atbildības apstākļos, kad neizdodas konstatēt cēloņsakarību starp rīcību un bojājumu. [12]

Tomēr tiesiskajā praksē var nākties sastapt vēl kādu izplūdušu – “apdomīguma” jēdzienu. Sastopams viedoklis, ka ārsti, pat rīkojoties pēc specialitātes standarta, var pieļaut ļaunprātīgu darbību, rīkojoties neapdomīgi… Par kuriozu kalambūru var uzskatīt šādus tiesas argumentus: “Tas, ko dara parasti, var būt pierādījums tam, kas būtu jādara, bet to, kas būtu jādara, nosaka saprātīgas piesardzības standarts neatkarīgi no tā, vai to parasti ievēro vai ne”… No šī grūti izdarīt secinājumus rīcībai nākotnē. [10, 22]

Kā rupja nolaidība klasificējamas tādas kļūdas kā, piemēram, nepareiza asins pārliešana, nepareizas ekstremitātes amputācija, nepareizas zāļu devas ievadīšana, operācijas veikšana vai zāļu ievadīšana nepareizam pacientam vai nepareizas operācijas veikšana pareizam pacientam, ļaunprātīga pacienta tiesību uz piekrišanu ignorēšana, elementāras higiēnas trūkums, uzmanības nepievēršana vienkāršām pazīmēm, ko būtu atradis jebkurš saprātīgs ārsts. Acīmredzamas medicīniskas kļūdas atbilst res ipsa loquitur standartam (latīņu val.: “lietas runā pašas par sevi”) vai nolaidībai per se – šādiem gadījumiem nav nepieciešami īpaši pierādījumi vai ekspertu liecības [16].

Argumenti pret medicīniskās kļūdas neproduktīvu kriminalizāciju

Ešvorts un Horders (Ashworth and Horder, 2013) uzskata, ka viena no kriminālsodāmības pamatvērtībām ir princips nepiemērot kriminālsankcijas, ja tās būtu neproduktīvas. Šajā gadījumā arguments ir tāds – ja atsevišķas rīcības kriminalizēšana rada smagākas sociālās sekas, kas nav daudz labākas par pašu nodarījumu, uz kuru attiecas likums, tad stingri jāatbalsta dekriminalizācija [13]. Šādu uzskatu pēdējā laikā aktīvi pauž arī Latvijas Ārstu biedrība.

Medicīnā lielāku kaitējumu nodara klīniskās prakses pārveidošana ar prioritāti samazināt ārstu, pacientu un dažkārt arī valsts tiesiskās problēmas, nevis tiešo klīnisko rezultātu uzlabošana [14]. Pašmērķīgi tiesiskas aizsardzības pasākumi medicīnā nepārprotami noved pie formāli lielāka analīžu, izmeklējumu un procedūru skaita un lielākām izmaksām, kas no saprātīga klīniskā viedokļa nebūtu nepieciešami. Kā skaidro A. T. Hellers (A.T.Heller, 2017), ārstu pakļaušana kriminālai atbildībai vienmēr, kad kaut kas noiet greizi, jo viņi nav pilnībā pielāgojušies tradicionālajām standarta procedūrām, nomāks jebkāda veida progresu medicīnā [15].

Ņemot to vērā, var apgalvot – ja ārsti nekad nevēlētos atkāpties no pieņemtajām normām un nekad nevēlētos uzņemties nekādu risku (t.i., domāt un rīkoties “ārpus rāmjiem”) bailēs no juridiskās atbildības, civiltiesiskās vai kriminālās atbildības, loģiskais rezultāts varētu būt stagnācija vai pat medicīnas kā profesijas degradācija, kas savukārt ir kaitējums visai sabiedrībai [14, 27].

Ārsta kriminālvajāšana par noziedzību kā pēdējais līdzeklis profesionālo pārkāpumu gadījumos

Krimināltiesību minimālistiskais princips (de minimis) ir tāds, ka krimināllikumu nedrīkst izmantot, lai sodītu par nelielām nelikumībām [13]. No tā izriet arguments, ka kriminalizācija medicīnā būtu jāizmanto kā pēdējās instances instruments, ņemot vērā tā samērā drakonisko raksturu. Krimināltiesību aizsardzību nevajadzētu izmantot kā argumentu, ka, sodot nolaidīgu ārstu, sabiedrība, cerams, atturēs citus ārstus no tādas pašas kļūdas pieļaušanas vai vismaz nosūtīs ziņu citiem medicīnas speciālistiem, mudinot viņus būt uzmanīgākiem un apdomīgākiem nākotnē.

Likumā ir pieejamas divas citas nozīmīgas korektīvas shēmas, lai regulētu medicīniskus negadījumus un kļūdas: civiltiesiskā atbildība un administratīvais regulējums. Ārsta personiska vainas apziņa, profesionāls diskomforts un diskreditācija, negatīva sabiedriskā doma un pat medicīniskās licences vai sertifikāta zaudēšana ir pietiekami bargas sankcijas, ko vairumā gadījumu nav nepieciešams papildināt ar krimināltiesību represiju draudiem. Savukārt pacientu aizsardzības jautājumi jāatstāj Ārstniecības riska fonda un civiltiesiskās apdrošināšanas ziņā.

Atsevišķi diskutējams jautājums, vai, atstājot medicīnisko kļūdu Krimināllikumā, tā tomēr nebūtu jānodala no citiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Īpaši klasificējams noziedzīgs nodarījums ārstniecībā – tā būtu krimināltiesību doktrīna, kas paredzētu vieglāku noziedzīga nodarījuma formu, atšķirīgu no Krimināllikuma pamatpārkāpumiem ar specifiskiem vainīguma elementiem, vieglāku sodu un soda izpildes aspektiem [13].

Ārstu tiesiskās imunitātes arguments

Tiesnešiem tiesiskuma valstīs ir procesuālā imunitāte, kas aizsargā viņus no tiesiskās atbildības, izdarot spriedumus tiesā. Lai tiesnesis varētu godīgi pasludināt spriedumu, nebaidoties no personiskas juridiskas atriebības, viņam jābūt aizsargātam ne tikai pret to cilvēku tiesvedību, par kuriem viņš vai viņa gatavo spriedumu, bet arī pret iespējamām valsts sankcijām. Ja tiesnesis ir jāaizsargā, lai spriestu godīgi, vai ārstam arī nevajadzētu baudīt zināmu imunitāti, lai pareizi dziedinātu pacientus? [16]

Arguments nemaz nav tik muļķīgs, jo abu profesiju darba specifika bieži ir visai līdzīga. Nolaidīgs tiesnesis var iznīcināt personas dzīvi (piemēram, nosūtot nevainīgu personu uz cietumu), savukārt nolaidīgs ārsts var izraisīt personas nāvi vai smagu kaitējumu pacienta veselībai. Tomēr tiesnesim būs vismaz kvalificēta imunitāte pat tad, ja augstāka tiesa nolems, ka spriedums ir kļūdains, pārkāpjot piemērojamo juridisko doktrīnu, kamēr ārsts šādu tiesisku aizsardzību nesaņems (izņemot varbūt no kolēģiem, kas sniedz liecības kā eksperti liecinieki).

Lai gan atsevišķu Eiropas valstu krimināltiesību doktrīnās medicīna tika uzskatīta par izņēmumu no krimināli sodāmām nelikumībām, balstoties uz pozitīvo sociālo pienesumu sabiedrībai, tomēr kopumā mūsdienu krimināltiesībās (ko ES lielā mērā ietekmē Vācijas krimināltiesību doktrīna) šī radikālā īpašā attieksme pret medicīnu ir kļuvusi par reti sastopamu fenomenu, un šķiet, ka tā vairs nesaskan arī ar mūsdienīgiem priekšstatiem par personas/pacienta cieņu, pacientu pašnoteikšanās tiesībām un autonomiju [3, 21].

Secinājumi

Grūti atturēties un necitēt onkologu M. Cviteru (M.Zwitter, 2012): “Ārsts arvien vairāk ir viens, bieži vien sarūgtināts, realizē sevi pretrunās starp pierādījumos balstītu medicīnu, nereālām politikas prasībām un pacientu pārmērīgām cerībām, no vienas puses, un praktiski iespējamiem darāmiem reāliem darbiem, no otras puses.” [16]

Medicīnas speciālistu darba pārmērīga kriminalizācija diez vai ir labākais risinājums problēmām, kas pastāv Latvijas veselības aprūpes sistēmā. Tāpēc būtu saprātīgi vai nu svītrot Latvijas krimināllikuma 138. pantu, vai arī piešķirt ārstniecības personu pārkāpumiem īpašu statusu, samazinot soda apmērus salīdzinājumā ar vispārējiem kriminālnoziegumiem, kas saistīti ar personas nāvi vai smagu miesas bojājumu nodarīšanu.

Bez šaubām, tas nebūtu jāuztver kā primitīvs aicinājums sabiedrībai automātiski izturēties pret ārsta profesiju kā īpaši pagodināmu un privileģētu. Tomēr kopumā ir pietiekami daudz argumentu viedoklim, ka ārstu profesionālās darbības kriminālvajāšanai jābūt ārkārtējam izņēmumam, nevis ikdienas normai.

Nobeigumā nekautrēšos atkārtot sen zināmo patiesību, ka slimību profilakse ir viens no labākajiem līdzekļiem veselības saglabāšanā. Transponējot šo filozofiju atbilstoši drošības tonalitātei medicīnā, jāsecina, ka disharmonija ir liela.

Galvenie šķēršļi pacientu drošības sistēmu pilnveidošanā [24], no kā atkarīgs arī tiesiskuma balanss ārstniecībā:

1. Ne pacienti, ne ārstniecības personas joprojām nav valsts veselības aprūpes sistēmas īstenas top prioritātes. Tā vietā veselības aprūpes politikā dominē uzmācīgas spaidu domas par lietderību, peļņas-zaudējumu rādītājiem, virtuāliem tarifiem un “caurās mucas sindroma” pielūgšana.
2. Nepietiekams ārstniecības personāla daudzums, pārslodzes un profesijas sociāla diskriminācija rada draudus drošai, brīvai un mūsdienīgai ārsta praksei.
3. Pacientiem drošu medicīnas tehnoloģiju un drošības iekārtu dēvēšana par dzelžiem, racionāla valstiski pamatota tehnoloģiskā parka trūkums un haotiskais izvietojums neļauj minimizēt infrastruktūras uzturēšanas izmaksas medicīnā.
4. Rezistence pret pārmaiņām veselības aprūpes drošības politikā – iluzori pieņēmumi, ka iestādēs jau tiek sniegti tikai droši ārstniecības pakalpojumi.
5. Vainīgā sindroma kults – veselības aprūpes administrēšana apriori prezumē ārstniecības personu vainu un sodāmību, kas traucē pētīt procesus pēc būtības. Sodāmības prezumpcija nedrīkst būt galvenā doktrīna medicīnisko kļūdu izvērtēšanā.

Noslēgumā daži personiski ieteikumi turpmākiem rīcības vektoriem tiesiskas, uzticamas un drošas ārstniecības realizācijai valstī:

• vienotas ticamas statistikas un datu bāzes izveidošana valstī;
• pieņemt atzinumu, ka esošajiem sistēmiskās kontroles un uzraudzības standartiem maz sakara ar klīniskajiem procesiem slimnīcās;
• izvērtēt medicīnas komercializāciju un indikāciju pārspīlējumu izmaksu ietilpīgām diagnostikas un ārstniecības procedūrām;
• atsevišķi lietoto pacientu drošības protokolu sistematizācija un virzīšana uz problēmu identifikāciju nacionālajā līmenī;
• sasniegt kaut cik pieņemamu informācijas tehnoloģijas un e-vides patiesu atbalstu ārstniecībā un kiberdrošībā.

P.S. Rakstā minētais ir neatkarīgs autora viedoklis, kas izriet no personiskās pieredzes slimnīcu ārstnieciskajā un tiesiskajā darbībā un lielākai ticamībai papildināts ar atsaucēm uz līdzīgi domājošu autoru publikācijām.

Literatūra

1. Catherine A Marco, MD, FACEPHow to Handle a Medical Mistake – ACEP Now. https://www.acepnow.com/article/handle-medical-mistake/
2. Grunsven, P. (1997) Medical Malpractice or Criminal Mistake – An Analysis of Past and Current Criminal Prosecutions for Clinical Mistakes and Fatal Errors, DePaul Journal of Health Care Law, 2(1): 1-54.
3. Korošec, D. (2016) Criminal Law Dillemas in Withholding and Withdrawal of Intensive Care. Medicine, Law & Society, 9(1), pp. 21-39. doi: 10.18690/24637955.9.1.21-39(2016)
4. Croskerry The importance of cognitive errors in diagnosis and strategies to minimize them. Acad Med 2013; 78:775.
5. Armour F. R, Bramble JD, McQuillan Team training can improve operating room performance. Surgery. 2011 Oct;150(4):771-8. doi: 10.1016/j.surg.2011.07.076.
6. Arriaga AF, Elbardissi AW, Regenbogen SE, et al. A policy-based intervention for the reduction of communication breakdowns in inpatient surgical care: results from a Harvard surgical safety collaborative. Ann Surg 2011; 253:849.
7. Styskel B, Wernick B, Mubang RN, Falowski SM, Papadimos TJ et al. Retained surgical items: Building on cumulative experience. Int J Acad Med 2016;2:5-21.
8. https://waydocs.com/ten-types-of-human-mistakes/25.09.2017
9. Carayon P, Schoofs Hundt A, Karsh BT, et al. Work system design for patient safety: the SEIPS model. Qual Saf H Care 2006; 15 Suppl 1:i50.
10. Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I-VIII¹ nodaļa). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2015, 59.lpp.
11. Sonny Bal, B. (2009) An Introduction to Medical Malpractice in the United States, Clinical Orthopaedics and Related Research, 467(2): 339-347, doi: 10.1007/s11999-008-0636-2.
12. Brenner, L., Brenner, A., Awerbuch, E. & Horwits, D. (2012) Beyond the Standard of Care: A New Model to Judge Medical Negligence, Clinical Orthopaedics and Related research, 470(5), pp. 1357-1364, doi: 10.1007/s11999-012-2280-0.
13. Ashworth, A. & Holder, J. (2013) Principles of Criminal Law, 7th ed. (Oxford: Oxford University Press).
14. Oyebode, F. (2013) Clinical Errors and Medical Negligence, Medical Principles and Practice, 22(4), pp. 323-333, doi: 10.1159/000346296.
15. Heller Allan, T. (2017) An Overview of Medical Malpractice Law in the United States Including Legislative and the Health Care Industry’s Responses to Increased Claims, Medicine, Law & Society, 10(2), pp. 139-163, doi: 10.18690/2463-7955.10.2.139-163.2017.
16. Sepec. Medical Error – Should it be a Criminal Offence? Medicine, Law & Society Vol. 11, No. 1, pp. 47-66, April 2018
17. Criminal Code of the Republic of Slovenia (KZ-1) adopted in 2008, last amended in 2017, Slovenian Parliament.
18. Bonifield J, Cohen E. 10 shocking medical mistakes. CNN, June 10, 2012.
19. Halmich, M. (2016) Strafrechtsnovelle bringt Änderungenim Medizinstrafrecht, available at: https://www.halmich.at/strafrechtsnovelle-bringt-aenderungen-im-medizinstrafrecht/ (December 5, 2017).
20. Jere Jakulin, V. (2017) Systems Methodology for Strategic Decision-making in Complex Healthcare Systems, Medicine, Law & Society, 10(2): 121-138, doi: 10.18690/2463-7955.10.2.121-138.2017.
21. Kennerly, M. Medicine Is Not An Exact Science (Medicine Countering A Defensive Medicine Myth), available at: https://www.litigationandtrial.com/2013/12/articles/attorney/exact-science-defensive-medicine-myth/ (December 7, 2017)
22. King, L. S. (1952) Is Medicine an exact science? Philosophy of Science, 19: 131-140, doi: 10.1086/287185.
23. Ormerod, D. (2005) Smith & Hogan Criminal Law, 11th ed. (New York: Oxford University Press).
24. Wolf, Hanson, Moir, Friedman, Savage, eds. (July 12, 2011). Organization Development in Healthcare: Conversations on Research and Strategies. Advances in Health Care Management Series #10. Emerald Group Pub. p. 292. ISBN978-0-85724-709-4.CS1 maint: Uses editors parameter.

Ilze Vilka, zvērināta advokāte, LĀB juridiskā konsultante

Ikvienā sabiedrībā attiecībā uz ārsta profesiju vienmēr ir pastāvējusi dilemma – vai sodīt un kā sodīt ārstu par pieļautām kļūdām ārstniecības procesā. Latvijā visām ārstniecības personām – arī ārstiem un zobārstiem – kriminālatbildība par profesionālo pienākumu nepildīšanu vai nepienācīgu to pildīšanu ir paredzēta Krimināllikuma 138. pantā.

1894. gada 31. maijā Vācijas Reiha tiesa (Reichsgericht) lēma: “Lai gan kājas amputācija zēnam medicīniski bija pilnīgi pamatota un tās neveikšana nebija savienojama ar zēna dzīvību, tomēr amputācijas veikšana pret tēva gribu atzīstama par miesas bojājumu nodarīšanu ar nodomu pēc Kriminālkodeksa 223§.” Ar šo lēmumu Vācijā sākās aukstais karš starp ārstiem un juristiem. Ārsti uzskatīja un uzskata, ka tiesneši ir tālu no medicīnas realitātes izpratnes, nejūtīgi un nesaprātīgi formālisti. [1] Kopš šī vairāk nekā simts gadu senā notikuma ārsta profesija un ārsta un pacienta attiecības ir mainījušās pašos pamatos, tomēr jautājumi ir aktuāli arī šodien: Vai kļūdai (neveiksmei) ārstniecības procesā ir jābūt ar kriminālatbildības piedraudējumu? Vai sodāms ir ārsts, kas strādā trešo diennakti, jo slimnīcā trūkst personāla, kļūdās diagnozes noteikšanā un šā iemesla dēļ pacientam nepieciešama papildu operācija? Vai krimināli ir sodāms ārsts, kurš, pieprasījis papildu samaksu no pacienta, nesniedz palīdzību, un pacients, nevarot samaksāt, nesaņem palīdzību un mirst? Kā nošķirt kļūdu, kas nebūtu krimināli sodāma no pārkāpuma, par ko jābūt kriminālatbildības piedraudējumam?

Latvijā visām ārstniecības personām – arī ārstiem un zobārstiem – kriminālatbildība par profesionālo pienākumu nepildīšanu vai nepienācīgu to pildīšanu ir paredzēta Krimināllikuma 138. pantā.

Krimināllikuma 138. pants. Ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīga pildīšana

(1) Par ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepildīšanu vai par nolaidīgu to pildīšanu, ja šis nodarījums vainīgā neuzmanības dēļ izraisījis cietušajam smagu vai vidēja smaguma miesas bojājumu, —

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(2) Par tādu pašu nodarījumu, ja tas izraisījis cietušā inficēšanos ar cilvēka imūndeficīta vīrusu vai B vai C hepatīta vīrusu, vai bijis par iemeslu cietušā nāvei, —

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.02.2004., 21.05.2009. un 13.12.2012. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2013.)

Laika periodā no 2011. līdz 2018. gadam kopumā ir ticis uzsākts 41 kriminālprocess pēc Krimināllikuma 138. panta. Nav statistikas, cik ārstniecības personas atzītas par vainīgām nozieguma izdarīšanā pēc Krimināllikuma 138. panta.

1. tabula. Uzsāktie kriminālprocesi pēc Krimināllikuma 138. panta Latvijā (2011–2018)

Avots: Iekšlietu ministrijas Informācijas centra pārskati par valstī reģistrētajiem noziedzīgiem nodarījumiem – Kriminālā statistika http://www.ic.iem.gov.lv/node/109

Ja pacients ir iesniedzis sūdzību vai Veselības inspekcija pēc savas iniciatīvas ir veikusi pārbaudi un ir konstatējusi, ka ārstniecības procesā varētu būt notikusi ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīga pildīšana, kā rezultātā pacientam ir radušies, piemēram, vidēja smaguma miesas bojājumi, Veselības inspekcija atzinumu un lietas materiālus nosūta Valsts policijai kriminālprocesa ierosināšanai. Tālāk notiek izmeklēšana, izmeklētāji nozīmē tiesu medicīnisko ekspertīzi (TME), uzdod jautājumus ekspertiem, tiek veikta komisijas TME.

Ja tiek konstatēts pamats, ārsts vai cita ārstniecības persona tiek atzīta par aizdomās turēto, tiek savākti citi nepieciešamie pierādījumi, un tad lieta tiek nodota prokuratūrai kriminālvajāšanas sākšanai. Ja apsūdzētais vainu neatzīst, lieta tālāk tiek nodota vispārējās jurisdikcijas tiesai, kura to izskata ar pilnu pierādījumu pārbaudi, proti, tiek pratināti visi liecinieki, eksperti, tiek pārbaudīti citi pierādījumi lietā. Cietušais (pacients) var pieteikt lūgumu par kompensācijas piedziņu kriminālprocesā. Tiesa lietu izskata un pieņem spriedumu vai nu atzīt ārstniecības personu par vainīgu un piespriest sodu, vai arī attaisnot inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā. Par tiesas spriedumu var iesniegt apelācijas sūdzību, kas tiek izskatīta apgabaltiesā, un par apgabaltiesas spriedumu savukārt var iesniegt kasācijas sūdzību, kas tiek izskatīta Augstākās tiesas Senātā.

Ārstam varētu rasties loģisks jautājums – vai tad par katru neuzmanību, ko es pieļaušu, pildot profesionālos pienākumus, mani sauks pie kriminālatbildības?

Lai kādu sauktu pie kriminālatbildības, ir jābūt pierādījumiem par pilnīgi visām noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm. Ja apskatām, piemēram, Krimināllikuma 138. panta pirmo daļu, tad ir jābūt konstatētam un pierādītam:

1) pienākumu nepildīšanas vai nepienācīgas pildīšanas faktam;

2) miesas bojājumiem attiecīgā smaguma pakāpē pacientam;

3) cēloņsakarībai starp pienākumu nepildīšanu vai nepienācīgu pildīšanu un miesas bojājumiem pacientam;

4) ārstniecības personas vainai neuzmanības formā.

Neuzmanība arī ir krimināltiesisks jēdziens, proti, viena no vainas formām, kas papildus iedalās kā noziedzīga pašpaļāvība un noziedzīga nevērība. Noziedzīga pašpaļāvība būs konstatējama, ja ārstniecības persona gan “ir paredzējusi savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju, tomēr vieglprātīgi paļāvusies, ka tās varēs novērst”, savukārt noziedzīga nevērība nozīmē, ka ārstniecības persona “nav paredzējusi savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju, kaut gan pēc nodarījuma konkrētajiem apstākļiem tai vajadzēja un tā varēja minētās kaitīgās sekas paredzēt”. Krimināllikums arī nosaka, ka tajā “paredzētais nodarījums nav krimināli sodāms, ja persona neparedzēja, tai nevajadzēja un tā nevarēja paredzēt savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju”. [2]

Ne policists, ne prokurors, ne tiesnesis nav ārsti, tāpēc ārkārtīgi liela nozīme krimināllietās par ārstniecības personu iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem ir tiesu medicīniskās ekspertīzes atzinumam. Tieši ar TME atzinumu tiek pierādīta cēloņsakarība starp ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepildīšanu un, piemēram, miesas bojājumu rašanos, vai tieši pretēji – tiek pamatota cēloņsakarības neesamība. Ar TME atzinumu arī tiek konstatēta ārstniecības personas vaina, proti, vai ārstniecības personai vajadzēja un tā varēja kaitīgās sekas paredzēt vai, tieši pretēji, – tai nevajadzēja un tā nevarēja paredzēt savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju. Ja sekas nevajadzēja vai nevarēja paredzēt, tad ārstniecības persona nav krimināli sodāma, lai arī ir notikusi gan profesionālo pienākumu nepildīšana, gan pacientam ir radušies noteiktas pakāpes miesas bojājumi, gan arī pastāv cēloņsakarība starp pienākumu nepildīšanu un miesas bojājumu rašanos. Ikvienam ārstam, piedaloties komisijas TME, ir pienākums izvērtēt kolēģa veikto ārstniecību un sniegt pamatotu atzinumu. Esot šajā lomā, ir būtiski nosacīti “atgriezties pagātnē”, proti, brīdī, kad vēl nebija zināma galējā diagnoze – vai vidusmēra ārstam, nosakot diagnozi vai lemjot par ārstniecības taktiku, bija iespējams (vajadzēja un varēja) paredzēt kaitīgo seku iestāšanās iespēju un tās novērst. Atrisināts uzdevums vienmēr ir vienkāršs – tās ir psiholoģiskas lamatas, no kā jāuzmanās katram, kurš retrospektīvi vērtē savu kolēģu darbību.

Krimināllikums nosaka arī kriminālatbildības izslēdzamības apstākļus. Apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību, kaut arī šajos apstākļos izdarītās darbības atbilst Krimināllikumā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, ir nepieciešamā aizstāvēšanās, aizturēšana, nodarot personai kaitējumu, galējā nepieciešamība, attaisnojams profesionālais risks un noziedzīgas pavēles vai noziedzīga rīkojuma izpildīšana [3]. Uz ārstniecības procesu no šiem apstākļiem varētu attiekties attaisnojams profesionālais risks, kas Krimināllikuma 33. pantā ir definēts šādi: “Kriminālatbildība neiestājas par kaitējumu, kas nodarīts ar profesionālu darbību, kurai ir noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, ja šī darbība izdarīta, lai sasniegtu sociāli derīgu mērķi, kuru nebija iespējams sasniegt citādā veidā. Ar šo darbību saistītais profesionālais risks uzskatāms par attaisnojamu, ja persona, kas pieļāvusi risku, ir darījusi visu, lai novērstu kaitējumu tiesiski aizsargātām interesēm. [..] Risks nav atzīstams par attaisnotu, ja tas ir apzināti saistīts ar vairāku personu dzīvības apdraudējumu vai ar draudiem izraisīt ekoloģisku katastrofu vai sabiedrisku postu.”

Latvijai tuvās kaimiņvalstīs (Lietuvā, Igaunijā) vai radniecīgu tiesību sistēmu valstīs (Vācija, Austrija, Šveice) krimināllikumos nav analoga panta kā Latvijas Krimināllikumā, kas paredzētu kriminālatbildības piedraudējumu par ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepildīšanu. Tas nenozīmē, ka šajās valstīs neviena ārstniecības persona netiek saukta pie kriminālatbildības. Ārstniecības personas tiek sodītas par nonāvēšanu aiz neuzmanības vai miesas bojājumu nodarīšanu aiz neuzmanības, ja viņu darbībās ir attiecīgā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes.

Vēsturiski atskatoties uz krimināltiesisko regulējumu, var secināt, ka Krimināllikuma 138. panta noteikumi pārmantoti no LPSR kriminālkodeksa. LPSR Kriminālkodeksā un arī Latvijas Kriminālkodeksā līdz 1999. gada 31. martam bija 116. pants – Medicīniskās palīdzības nesniegšana slimniekam:

“Par medicīniskas palīdzības nesniegšanu slimniekam bez attaisnojošiem iemesliem, ja personai, kas to nav sniegusi, ir pienākums to darīt pēc likuma vai pēc speciāla noteikuma, –

soda ar labošanas darbiem uz laiku līdz vienam gadam vai ar naudas sodu līdz trīsdesmit rubļiem, vai ar sabiedrisko nopēlumu, vai piemēro sabiedriskās ietekmēšanas līdzekļus.

Par to pašu nodarījumu, ja tas izraisījis, vai, vainīgajam apzinoties, varējis izraisīt slimnieka nāvi vai citas smagas sekas, –

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem un ar tiesību atņemšanu nodarboties ar profesionālu darbību uz laiku līdz trim gadiem.”

Ārstniecības personas Latvijā pašlaik ir vienīgā profesiju grupa, kurām atsevišķi izdalīts kriminālatbildības piedraudējums par profesionālo pienākumu nepienācīgu pildīšanu.

Pētījumi [4] liecina, ka sodīšanas un vainīgās ārstniecības personas meklēšanas pieeja nav efektīva turpmāku kļūdu novēršanā ne attiecībā uz sodīto personu, ne arī attiecībā uz citām ārstniecības personām, kuras nebūt nesāk strādāt labāk, redzot, ka par pieļautām kļūdām tiek saņemts bargs sods. Būtiski uzlabojumi aprūpes kvalitātei un pacientu drošībai drīzāk saistāmi ar procesu analīzi ārstniecības iestādē un patiesā cēloņa noskaidrošanu, kāpēc kļūda vai negadījums noticis vai bijis iespējams, bet šajā analīzē ir nepieciešams izslēgt apzinātu kaitējumu vai rupju nolaidību, par ko kriminālatbildības piedraudējums noteikti būtu nepieciešams.

Latvijā kopš 2017. gada 1. oktobra ir spēkā noteikumi, kas paredz ārstniecības iestāžu pienākumu ieviest un uzturēt “pacientu neidentificējošu iekšējo pacientu drošības ziņošanas – mācīšanās sistēmu, kas nodrošina informācijas vākšanu un analīzi par gadījumiem, kuru dēļ radies vai varēja rasties ar veselības aprūpi saistīts kaitējums pacientam (pacientu drošības gadījumiem), un risku mazināšanas pasākumus, lai samazinātu attiecīgu gadījumu atkārtošanās iespējas un nodrošinātu atgriezenisku saiti pacienta drošības jautājumos iesaistītajām ārstniecības personām” [5]. Tā ir ievirze pareizā virzienā, kam nepieciešama tālāka pilnveidošana un attīstība. Mērķis ir pacientu drošība un augsta kvalitāte veselības aprūpes pakalpojumiem. Šā mērķa sasniegšanai ir jāatrod likuma normu formulējumi, kas garantē pacienta tiesības, mazina nevajadzīgu spriedzi ārstu darbā, dod iespēju ārstiem anonīmi analizēt savas un citu ārstu kļūdas un kriminālatbildības piedraudējumu paredz tikai apzināta kaitējuma vai rupjas nolaidības gadījumos.

Koncepcija normatīvo aktu grozījumiem un iespējamie risinājumu ceļi ir detalizēti analizējami un vērtējami. Iespējams, var precizēt Krimināllikuma 138. panta dispozīciju, iespējams, nepieciešams definīciju un regulējuma papildinājums Ārstniecības likumā, nošķirot paviršību, nolaidību un pienākumu ļaunprātīgu nepildīšanu no medicīniskās kļūdas un negadījuma. Iespējams, nepieciešama ir Krimināllikuma 138. panta izslēgšana, saglabājoties kriminālatbildības piedraudējumam par nonāvēšanu aiz neuzmanības (123. pants) un par miesas bojājumu nodarīšanu aiz neuzmanības (131. pants).

Jebkuru izmaiņu mērķis ir pacientu intereses un kvalitatīvāka veselības aprūpe, ņemot vērā, ka ārsts nevar strādāt kvalitatīvi pacienta interesēs, ja par katru iespējamo kļūdu kā Dāmokla zobens draud Krimināllikuma 138. pants.