Author: lab

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/iveta-kudaba-metastatiskais-vezis-ka-hroniska-un-arstejama-slimiba.d?id=48933737

Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents, piedalījies Kioto un Parīzes klimata kontroles konferencēs

Tie, kas atceras padomju laiku komunālos dzīvokļus ar atsevišķām istabām, bet kopēju koridoru, vannas istabu un virtuvi, ar dažādās valodās runājošiem dažādu kultūru cilvēkiem, nav grūti iztēloties kā notiek, ja viens no kaimiņiem koridoru piedubļo, tualetē čurā garām podam, bet virtuvi pievemj. Nezināmu iemeslu dēļ parasti tā rīkojas lielākais kaimiņš, kam pārējie par cūcisku uzvedību nevar sadot pa purnu. Šis lielākais kaimiņš parasti arī piemirst savu kārtu izslaucīt vai satīrīt koplietošanas telpas, ko pārējie godprātīgi sagrafējuši uz lapiņas zem elektrības skaitītāja.

Iedomājieties zemeslodi kā komunālo dzīvokli! Ar savu paziņojumu izstāties no COP21– Apvienoto nāciju globālās siltumnīcas gāzu emisijas samazināšanas programmas ASV prezidents Donalds Tramps tā arī paziņoja– čurāšu kur gribēšu, šmucēšu un vemšu, kur sanāks, bet tīrīt netīrīšu.

Mēs dzīvojam uz vienas planētas ar vienu atmosfēru, kopēju ūdenstilpni, ko ērtības labad ģeogrāfiski iedalam četros okeānos un dažos desmitos jūru. Planēta jau ir gauži piešmucēts dzīvoklis– ķīmiskais piesārņojums atbilst jēdzienam „ķīmiskais karš”, pasaules okeānā plastmasas jau 2020. gadā būs vairāk nekā dzīvnieku, zivju, gliemežu un sīkbūtņu kopā. Bet nepārtraukti dedzinot ogles, dīzeļdegvielu un benzīnu, izcērtot mežus, nepretojoties tuksnešu izplešanai, esam sabendējuši zemeslodes atmosfēru. Jau šobrīd ogļskābās gāzes molekulu gaisā ir vairāk nekā jebkad bijis pēdējos 4 miljardos gadu (pirms tam bija vulkāniskās aktivitātes laikmets, kurā atmosfēra bija vēl sliktāka).

Galu galā uz zemeslodes sācis mainīties klimats, zemeslode sasilst, ledāji izkūst, Kaspijas un Arāla jūra izžūst. Savukārt okeāna līmenis paaugstinās un tuvākajā laikā dažas no pasaules salu valstīm pazudīs zem ūdens.

Ekoloģijas jomā konservatīvā Pasaules banka ziņojumā „Samazini siltuma padevi” ir atzinusi: pašreizējās emisiju līknes liecina, ka tuvāko 20 gadu laikā zemeslodesvidējā temperatūra, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmetu, paaugstināsies par 2 °C, bet līdz 2100. gadam — par 4 °C.

Pasaules sabiedrībai tas nav palicis nemanīts. 1997. gada 11. decembrī Kioto tika panākts vēsturisks lēmums apturēt globālo sasilšanu un gāzu emisijas pieaugumu. Kioto protokols stājās spēkā tikai 2005. gada 16. februārī, to parakstīja un ratificēja 191 valsts, bet vienīgā valsts, kas protokolu parakstīja, bet neratificēja, bija ASV. Kioto protokola uzdevums 35 rūpnieciski attīstītajām valstīm un Eiropas Savienībai bija: līdz 2012. gadam samazināt oglekļa dioksīda emisiju par 6% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Līdz galam īstenot Kioto protokola lēmumus neizdevās.

2015. gada 12. decembrī aptuveni 150 valstu vadītāji Parīzes COP 21 konferencē panāca jaunu globālu nolīgumu klimata pārmaiņu jomā. Nolīgumā tika panākts līdzsvarots rezultāts un rīcības plāns lai ierobežotu globālo sasilšanu “būtiski zem” 2 °C robežvērtības. Būtiskais uzdevums bija ierobežot siltumnīcas gāzes. Pieņēmums, ka siltumnīcas gāze ir tikai oglekļa dioksīds nav īsti precīzs. Protams 65% no siltumnīcas gāzēm ir oglekļa dioksīds, kas nonāk atmosfērā no fosilo izrakteņu dedzināšanas un industrijas. Vēl kā siltumnīcas gāzi 11% oglekļa dioksīda mēs pieskaitam izcirsto mežu dēļ, galvenokārt Dienvidamerikā, Ziemeļamerikā, bet šobrīd arī Krievijā– šo ogļskābo gāzi šie meži vairs nevar absorbēt. 16% no siltumnīcas gāzēm ir metāns (CH4), kas rodas lauksaimniecībā (piem., liellopu mēsli), atkritumu (ne)apsaimniekošanā, biomasas dedzināšanā. 6% no siltumnīcas gāzēm ir slāpekļa oksīds, kura galvenais avots ir minerālmēslu izmantošana lauksaimniecībā, taču slāpekļa oksīdu rada arī akmeņogļu dedzināšana. Apmēram 2% no siltumnīcas gāzēm ir pašas bīstamākās ozona slānim– tās ir fluorētās gāzes, ko rada saldēšanas ierīces un dažādi rūpniecības procesi. Pie fluorētajām gāzēm mēs pieskaitām fluorogļūdeņražus (HFC), perfluorogļūdeņražus (PFC) un sēra heksafluorīdu (SF6).

Visvairāk siltumnīcas gāzu rodas, ražojot elektrību un siltumu– 25%, bet gandrīz tikpat–24% rodas lauksaimniecībā. Uz rūpniecības rēķina ir 21%, uz transporta– 14%, bet uz celtniecības– 6% siltumnīcas gāzu (pārējie gāzu avoti ir mazāki). Skatoties uz tādiem būtiskiem siltumnīcas gāzu avotiem kā fosilo izrakteņu (ogles, naftas produkti, gāze) sadedzināšana un cementa ražošana, pasaules lielākie atmosfēras piesārņotāji ir Ķīna (30%), ASV (15%), Eiropas savienība (8%), Indija (7%), Krievija (5%) un Japāna (4%).

Realitātē lielākie pasaules atmosfēras piesārņotāji ir piecas globālas kompānijas – Chevron, ExxonMobil, Shell, BP un ConocoPhilips – kuru ieguldījums oglekļa dioksīda un metāna emisijā ir 12.5% no kumulatīvās vēsturiskās rūpniecības emisijas. Šīs kompānijas globālo klimatu ir izmainījušas vairāk nekā visi pasaules vulkāni cilvēces pastāvēšanas laikā.

Atgriezīšos Parīzē 2015. gada decembrī. Parīzē piedalījās vairāk nekā 40 000 delegātu. Baraks Obama konferences atklāšanā paziņoja, ka šī konference ir pavērsiena punkts pasaules pārkaršanā. 150 valstu līderi uz Parīzi bija sabraukuši glābt savu planētu. 2015. gads ir karstākais gads novērojumu vēsturē uz zemeslodes. Ledus cepures Ziemeļpolā un Antarktīdā kusa, tuksneši palielinājās, dzīvnieku sugas izmira. 200 miljoni Subsahāras iedzīvotāju, kam tuksnesis atņēmis iztikas iespējas, dzīvoja tikai no humānās palīdzības milzu nometnēs, bet viņu bērni centās pārcelties uz Eiropu.

COP21 notika Leburžē izstāžu centrā. 100 noslēgtās dažāda lieluma sēžu zālēs notika konferences darbs. Galveno dokumentu apsprieda vismaz 10 darba grupās paralēli katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram, dažkārt – arī naktīs.

Vai Donalds Tramps ar vienu spalvas vēzienu sagrāva pasaules cerības un vai viņa lēmums ir katastrofa? Neticamā vienotība un ticība kopīgai siltumnīcas gāzu emisijas samazināšanai visā pārējā pasaulē liek domāt ka NĒ. Eiropas savienības, Ķīnas un citu valstu steidzīgie paziņojumi par uzticību Parīzes nolīgumam un nolēmumam izpildīt savas saistības, pasaules zaļās ekonomikas uzplaukums liek domāt, ka katastrofa ir pats Tramps, nevis ASV tālākā darbība vai bezdarbība klimata kontrolē. Vācijas vides ministre Barbara Hendrika komentēja Trampa paziņojumu ar vārdiem: „Pasaules klimats izdzīvos astoņus gadus bez ASV.” Televīzijas žurnālists piebilda, ka pasaulei drošāk būtu, ja Trampa prezidentūra ilgtu tikai četrus gadus.

Nav pamata domāt, ka Trampam izdosies atgriezt ASV spēkstacijas un siltumstacijas pie akmeņoglēm un transportu pie degvielas šķērdēšanas. Kalifornija un Ņujorka, īstenojot rīcību par tīru gaisu un ūdeni saviem pilsoņiem, turpinās īstenot savu uzņemto kursu uz ievērojamu fosilo izmešu samazinājumu.

Pārsteidzoši, bet kopš šodienas Ķīna ir globālais līderis ekoloģiskā domāšanā. Ir pilnīgi skaidrs, ka Ķīna izmantos Trampa bremzes ASV ekonomikai, lai pārņemtu pilnīgu līderību atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju izstrādē un ražošanā (arī eksportā).

Pat tad, ja ASV nepildīs savas saistības, bet visa pārējā pasaule pildīs, jau 2020. gadā globālā oglekļa dioksīda emisija sāks samazināties. Tiesa, liela problēma būs globālais tirgus, kurā ASV negodīgi konkurēs ar zemākām cenām virknei produktu, kam ir augsta energoietilpība, jo nerēķināsies ar siltumnīcas gāzu emisiju. Otra problēma ir faktā, ka līdz šodienai ASV bija galvenais finansētājs klimata palīdzības programmām jaunattīstības valstīm.

Pēc Trampa paziņojuma par izstāšanos no Parīzes COP21 protokola neatstāj sajūta, ka kaimiņš atkal pievemj un piešmucē koplietošanas tualeti un virtuvi. ASV kopā ar Sīriju un Nikaragvu ir „lielais trijnieks”, kas publiski turpinās globālo atmosfēras piesārņošanu.

Latvijas Ārstu biedrība ikmēneša žurnālu “Latvijas Ārsts” izdos apvienotā maija un jūnija numurā, kurā kā allaž būs saistoši un interesanti kolēģu raksti un tas būs divas reizes biezāks. Žurnālā tiks publicēta 8. Latvijas Ārstu kongresa (21.-23.sept.) preliminārā programma. Šo numuru bez maksas pa pastu saņems visi Latvijas ārsti.

Pēteris Apinis,
Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Katru gadu smēķētājiem Latvijā nogriežam (amputējam) aptuveni 1000 kāju (600 no tām– virs ceļa locītavas) . Tiesa, liela daļa no viņiem ir diabēta un aterosklerozes slimnieki, bet arī šo slimību attīstībā smēķēšana likusi lielāko artavu.

Patiesībā kāju var amputēt ļoti ātri– ar visu narkozi pusstunda nesanāk. Pazīstu kādu bijušo politiķi– smēķētāju un tabakas akcīzes pretinieku, šobrīd jau bez kājas. Žēl man viņa– īpaši jau tālab, ka savulaik diskusijas karstumā arī viņu pabaidīju ar kājas asinsvadu fatālu aterosklerozi. Šī nav norāde uz valstsvīriem– smēķētājiem (nav jau noslēpums, kurā Ministru kabineta smēķētavā tiek pieņemti būtiski lēmumi), bet man viņiem divi piedāvājumi:

• pašiem tūlīt atmest smēķēšanu, jo mums nudien nav vajadzīgi valstsvīri ar infarktu, vēzi vai nogrieztu kāju. Bez tam oglekļa dioksīds smēkētāja smadzenēm vienkārši liek strādāy sliktāk.Smēķēšana liedz pieņemt lēmumus, proti, smadzenēm darboties aktīvā režīmā;
• palielināt akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem līdz Igaunijas līmenim. Darīt to tūlīt lai glābtu Nodokļu reformu, jo citādi Eiropas Padome vienkārši nepiekritīs nodokļu samazinājumam iedzīvotāju ienākumu nodoklī (IIN).

Jebkuras runas par legālas tabakas pozitīvu ietekmi uz ekonomiku ir meli. Tabakas lietošana ir viens no briesmīgākajiem tautsaimniecības slogiem. Latvijā tabakas izstrādājumu naudiskais apgrozījums ir aptuveni 500 miljoni eiro, tikai nedaudz mazāk par summu, ko valsts tērē medicīniskiem pakalpojumiem. Smēķētājs gadā nokūpina 600– 1200 eiro. Smēķētājam nav tiesību gauzties par sliktu valsts ekonomisko stāvokli, jo tieši šādā veidā nauda „aizplūst” no Latvijas (tabakas izstrādājumus Latvijā neražo). Eiropas savienības Baltā grāmatā teikts, ka 24– 32% valsts veselības aprūpes izdevumu rada tādu slimību ārstēšanu, ko tiešā veidā izraisījis alkohols un tabaka. Nav iemesla domāt, ka Latvijā tas ir savādāk, tātad– ap 200 miljoniem eiro Latvijas medicīnas naudas aiziet smēķēšanas problēmu radītu slimību ārstēšanai.

No ārsta viedokļa smēķētājs ir grūti ārstējams pacients. Amputēta kāja, izgriezts plaušu vēzis, starošana un ķīmijterapija kuņģa vēža gadījumā– tas viss smēķētājiem uz līdzcilvēku nodokļu rēķina. Smēķētājs vairāk slimo, bet šajā laikā nestrādā, nerada pievienoto vērtību, bet pārtiek no sociālā budžeta, kas ir nodokļu maksātāju nuda. Smēķētāju darba ražīgums ir mazāks par nesmēķētāju darba ražīgumu. Pie stūres smēķētājs ir potenciāls slepkava, jo samazinātais skābekļa daudzums asinīs (līdz ar to smadzenēs) rada uzmanības deficītu un reakcijas traucējumus.

Un galu galā smēķētāji nodedzina mūsu valsti. 1/3 visu ugunsgrēku (vairāk nekā 300 mājas, lauksaimniecības un ražošanas ēkas) izraisa smēķēšana, bet daudzos gadījumos vienkārši smēķēšanu kā ugunsgrēka ieganstu nevar pierādīt. Vairāk nekā 1/2 meža ugunsgrēku izraisa nomesta cigarete.
1/2 no dzīvi sadegušajiem (80–90 gadā) ir smēķētāji, kas ugunsgrēku paši piesmēķējuši vai aizmiguši ar degošu cigareti. Vidēji gadā Latvijā smēķēšanas izraisītos ugunsgrēkos sadeg četri– seši mazi bērni.

Smēķētājs, kas apsmēķē savu bērnu, patiesībā novēl šim bērnam smagu slimību, jo pasīvā smēķēšana ir gandrīz tikpat kaitīga kā paša dūma vilkšana caur cigareti vai caur ūdenspīpi. Elektroniskā cigarete nav glābiņš– tā vienkārši radīta kā metode lai smēķēšanai piesaistītu jaunus klientus, īpaši bērnus.

Cigarešu tirgotājs ir slepkava neatkarīgi no tā– kur viņš tirgo savas cigaretes– tirgū ar vārdiem „spirķik, sigareti” vai piespiežot veikaliem tirgot cigaretes mazumtirdzniecībā (es nepārmetu lielveikalu pārdevējām, par slepkavām jāuzskata vairumtirgotājus, lielveikalu īpašniekus un menedžerus). Bet arī pārdevējai vajadzētu saprast– tirgojot cigaretes, viņa tirgo nāvi.

www.delfi.lv Anda Ķīvīte, Sabiedrības veselības speciāliste, Dr.med.

Vēl nesen publisko telpu “apskrēja” informācija, ka 2016. gada apkopotie statistikas dati apliecina – Latvija izvirzījusies pirmajā vietā Eiropas Savienībā un Eiropas Ekonomikas zonā jauno ik gadus reģistrēto HIV gadījumu skaita ziņā, ar 18,5 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju apsteidzot ilggadējo līderi Igauniju.

Jau vairākus gadus, vērojot jauno gadījumu skaita augšupejošo tendenci, Veselības ministrija sadarbībā ar nozares profesionāļiem un nevalstisko sektoru ir izstrādājusi politikas plānošanas dokumentu, kas paredz konkrētas aktivitātes šīs satraucošās situācijas risināšanai. Proti, pirms nedēļas, 11.maijā, Valsts sekretāru sanāksmē tika izskatīts “HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2018.-2020.gadam”.

Izstrādātais dokuments ir ieguvis mediķu, sabiedrības veselības profesionāļu un pacietu organizāciju pārstāvju atbalstu. Vēl vairāk – tas atzīts par pilnīgāko no visiem līdz šim spēkā bijušajiem HIV nozares īstermiņa politikas plānošanas dokumentiem valstī. Rīcības plānā iekļauts ievērojams skaits aktivitāšu, kuras līdz šim vispār nebija guvušas valsts atbalstu, taču bez kurām efektīva HIV epidēmijas apturēšana Latvijā nav sagaidāma. Viens no būtiskākajiem pasākumiem ir HIV ārstēšanas agrāka uzsākšana, kas ne vien uzlabo dzīves kvalitāti un pagarina mūža ilgumu inficētajām personām, bet pasargā no inficēšanās arī apkārtējos cilvēkus saistībā ar to, ka HIV vīrusu daudzums pacientu asinīs un citos bioloģiskajos šķidrumos ārstēšanas rezultātā kļūst pārāk mazs, lai varētu saslimšanu nodot tālāk.

Vairāki starptautiski pētījumi, tostarp pagājušajā nedēļā vienā no pasaules vecākajiem un zināmākajiem medicīniskajiem izdevumiem Lancet publiskotais pētījums par HIV inficētu personu mūža ilguma pagarināšanos spilgti apliecina ievērojamo sasniegumu HIV terapijas attīstībā nozīmīgumu. Apjomīgajā pētījumā, kurā analizēti vairāk kā 88 000 pacientu dati no 18 Eiropas un Ziemeļamerikas valstīm rāda, ka inficēti cilvēki, kuri uzsākuši lietot pretvīrusu medikamentus 20 gadu vecumā, nodzīvos līdz 68-78 gadu vecumam.

Proti, mūža ilgums HIV inficētiem cilvēkiem kļūst arvien tuvāks vispārējās sabiedrības dzīves ilguma rādītājiem. Šie iepriecinošie rezultāti tiek skaidroti ar to, ka jaunākie pieejamie medikamenti ir mazāk toksiski, ar mazāku risku rezistences (jeb nejutības pret medikamentiem) attīstībai, ar mazāk blaknēm, un tie ir ērtāk lietojami (vairākas aktīvās vielas apvienotas vienā tabletē vai kapsulā, un dienā jāiedzer tikai viena šāda tablete), kas ievērojami paaugstina pacientu līdzestību terapijai. Turklāt ārstēšana ne tikai pagarina mūža ilgumu, bet arī nodrošina pacienta darbaspēju saglabāšanu un spēju ekonomiski un sociāli aktīvi iekļauties sabiedrībā, kā rezultātā mazinās arī katras valsts sociālā budžeta slogs. Šim faktam vajadzētu kliedēt aizspriedumus pret HIV infekciju un personām, kuras šī infekcija skar.

Būtiski, ka jaunajā HIV ierobežošanas plānā iekļauti pasākumi saslimšanas iespējami agrīnas diagnosticēšanas veicināšanai, apmācot un motivējot ģimenes ārstus, intensificējot informāciju par HIV medicīnas studentu un rezidentu apmācību programmās u.tml.. Tāpat atrodamas aktivitātes primārās profilakses jomā, piemēram, pasākumi iedzīvotāju izglītošanai par HIV pārneses veidiem, kā arī pedagogu sistemātiska izglītošana seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumos darbam ar skolu jaunatni, kas neseno Izglītības likuma “tikumības grozījumu” kontekstā šķiet īpaši nozīmīgs pasākums.

Gribu uzsvērt, ka minētajā politikas plānošanas dokumentā ietvertas nozīmīgas un ilgi gaidītas aktivitātes arī citu seksuālās un asins pārneses infekciju jomā, piemēram, uroģenitālās hlamidiozes skrīnings 15-25 gadus vecu jauniešu populācijā. Hlamidioze, kuru parasti iegūst jaunieša vecumā, ir viens no neauglības cēloņiem. Tā kā infekcija bieži norisinās bez simptomiem vai sūdzībām, bez skrīninga tā netiek atklāta un ārstēta. Tamlīdzīgi varētu uzskaitīt vēl virkni citu Latvijas kontekstā inovatīvu aktivitāšu, kuru nozīme sabiedrības veselības uzlabošanā ir zinātniski pierādīta un neatsverama.

Izstrādājot kvalitatīvu rīcības plānu ir sperts būtisks solis HIV epidēmijas un saistīto infekciju izplatības samazināšanā. Taču atklāts paliek jautājums – vai dokumentā iekļautie labie plāni sastaps dzirdīgas ausis Saeimā, un valsts budžetā atradīsies finansējums to realizācijai?! Vai arī valsts atbildīgas rīcības pret savu iedzīvotāju veselību formulējums paliks vien izklāstīts uz papīra, un HIV turpinās savu uzvaras maršu Latvijā?!

http://ksenijakomente.lv/par-kontr-intuitivam-idejam-vai-kapec-tic-nezinatniskam-mulkibam 09:34 23.02.2017
Viens kungs vārdā Valters Fišers teica, ka cilvēks pēc dabas ir stāstu stāstītājs un klausītājs, tāpēc ikvienu ir daudz vieglāk pārliecināt, izstāstot skaistu stāstu, nevis piedāvājot racionālu argumentāciju. Proti, ja vēlies, lai tev tic – dari to, kas nav tas pats, kas cirst malku. Šo rakstu es varētu piesātināt ar gudriem terminiem, uzvārdiem un eksperimentu aprakstiem, bet ziniet – gudru spriedelēšanu var palasīt arī citos avotos. Tā vietā es labāk pastāstīšu par sevi.
Kādu laiku atpakaļ es absolūti neko nebiju zinājusi par ĢMO. Trends izvairīties vēl nebija iegājies hipstermammu aprindās, un, ja atmiņa neviļ, hipsteri vēl bija par jaunu, lai varētu atļauties divu latu kafiju kofīšopā. Aiz loga bija kārtējais depresīvais rudens, es kārtējo reizi depresīvi sastrīdējos ar visu pasauli un mani kārtējo reizi uzaicināja uz konferenci. Ne depresīvu gan – pats Žils Ēriks Seralini, lielais ĢMO pretinieks un atmaskotājs, lasīs lekciju par kaitīgumu. Tad nu jāiet.
Lekcijā es neesmu guvusi nekādu priekšstatu par to, kas tad īsti ir ģenētiskā modifikācija un kā to veic. Netika arī lāga izskaidrots mehānisms, kāpēc ĢMO var būt kaitīgs – Seralini prezentēja tikai savu pētījumu ar baisiem rezultātiem, kas lika izbolīt acis un pašausmināties. Vēl viņš pāris reizes pajokoja par nacistiem, un es izkusu – tu nevari neticēt vīrietim uzvalkā, kas gaumīgi pajoko par nacistiem. Noslēgumā kādas jaunas meitenes dalīja bukletus un vāca kontaktus no klātesošajiem ar mērķi piesaistīt aktīvistam. Ar čupu citu cilvēku iedevu telefonu un e-pastu – nav jau nekāda joka lieta tas ĢMO. Bijām visi tādi ar vienādām mapēm, kaudzīti bukletu, degošām acīm un pozitīvi-agresīvu vēlmi izkliegties pasaulei par to, ka mūs indē. Bija labi būt šeit, tagad un piederēt šai grupai. Likās, mēs pat varētu kļūt par draugiem.
Jo “ģenētiski modificēti organismi” – tas jau pēc definīcijas nevar būt nekas labs. Absolūti aplami, nepieņemami un neiedomājami. Visas iekšas, intuīcijas, juškas un citas nojautas saka – tas ir kaitīgi. Vai nē?

Kas pirmais saka, tam pirmajam notic
Tagad, kad dzīvojam ar informāciju pārblīvētā laikā, ir ļoti svarīgi, kas ir pirmais avots, kas to informāciju sniedz. Tiem, kas neanalizē un nefiltrē, ko viņiem saka, pirmā dzirdēšana par kādu lietu vai parādību ir kā kalibrēšana, kas tālāk tiks izmantota, lai noteiktu uzvedību. Un, diemžēl, tieši uzturā un medicīnā pirmavots ir nevis kompetents ārsts vai uztura speciālists, bet cilvēki, kas zina, ka ĢMO ir kaitīgs, palmu eļļa nesagremojas, nātrija glutamāts izraisa atkarību un cukurs baro vēža šūnas. Šī ir informācija, ko viņi nodod saviem draugiem, bērniem un paziņām, kultivējot vidi, kurā atziņa par lietas kaitīgumu un nekaitīgumu ir nevis analizējama, bet pašsaprotama, jo “visi taču zina”.
Autoritātes faktors
Šķiet, ka ir visnotaļ labi, ka cilvēki ieklausās autoritāšu viedokļos. Taču prakse rāda, ka arī autoritātes mēdz pievērsties idejām, kurām nav nekā kopīgā ar uz pierādījumiem balstītu medicīnu un zinātni. Toreiz es nebiju zinājusi, ka Seralini pētījuma rezultāti bija neobjektīvi un izveidoti tā, lai apstiprinātu viņa izvirzīto ideju. Nezināju arī, ka daži labi zinātnieki vilto pētījumu rezultātus – kā Veikfīlds, kas šķietami pierādīja autisma saistību ar vakcināciju. Līdz ar to ticība autoritātēm, nepārbaudot viņa teikto, veicina nekritisku domāšanu.
Intuitīvas un kontrintuitīvās idejas
Zinātne ir sarežģīta. Jēdzieni, no kuriem sprāgst galva, gari teksti, kas prasa iedziļināšanos un idejas, kas var likties absolūti trakas. Šādas idejas ir jāanalizē ar vēsu prātu, tās nepieļauj “es jūtu” un “man liekas”. Taču cilvēks, kas no zinātnes ir patālu, šādas idejas izvērtē intuitīvi. Tieši tāpēc liekas, ka ĢMO ir ļauns bubulis un piekrišana tā kaitīgumam – laba, pareiza lieta, ko darīt. Jo tie ĢMO zinātnieki laboratorijā taču izvelk daļu no viena organisma, lai ievietotu to citā! Tas var likties ne tikai neiedomājami, bet arī pretīgi. Gluži kā ideja par to, ka novājinātā saslimšanas izraisītāja ievadīšana mazmazītiņa zīdaiņa organismā nākotnē pasargās viņu no tās pašas saslimšanas – tas liekas absolūti neloģiski, ja vien neesi bioloģijas stundās iemācījies par imūnsistēmas darbību. Savukārt ideja par to, ka viss, kas ir dabisks, ir labs, liekas intuitīvi ticama un sirdi sildoša – daba taču kaitēt nevar. Tāpēc daudziem kā pārsteigums nāk tas, ka arī dabas preparātiem var būt blakusefekti.
Pamatot muļķības ir daudz vieglāk nekā tās atspēkot
Dažreiz antizinātnisku ideju pieņem ar lielāku patiku tikai tāpēc, ka tā ir vienkāršāk aprakstīta. Antzinātniskās idejas runā vienkārša valodā, skaidri parādot šķietamās cēloņu – seku sakarības un ieviešot bailes. “Palmu eļļai ir augsta kušanas temperatūra, tāpēc organismā tā nekūst un uzkrājas uz asinsvadiem” – šādu tekstu var izlasīt praktiski jebkurā rakstā par palmu eļļu. Izklausās loģiski? Diezgan. Taču, ja vēlies šo atspēkot, jārunā gari: vispirms par to, ka cilvēka gremošana ir šķelšana, nevis kausēšana, par enzīmiem, kas veiksmīgi apstrādā barības kumosu, par zarnu kustībām jeb peristaltiku, kas uz sienām neatstāj neko, taču veido paprāvu izkārnījumu masu, tad sameklēt pētījumus par palmu eļļu, izskaidrot piesātināto un nepiesātināto taukskābju uzbūvi… Tam vajag spēku, laiku un pacietību. Īpaši pēdējo – ir grūti skaidrot, skaidrot un skaidrot, kad iekšā viss vārās un gribas vienkārši iemest ar enciklopēdiju. Tikmēr kāda miskastes kvalitātes sieviešu portāla darbiniece sadrukā vēl simts jaunas, aplamas idejas.
Uzskata, ka pastāv vairākas taisnības
Problēmas rodas arī no tā, ka daļa cilvēku nesaprot, kas ir uz pierādījumiem balstītā domāšana. “Visam var piemeklēt pētījumus, visu var apstiprināt” – tā saka viņi, uzskatot, ka tradicionāla medicīna ir līdzvērtīga alternatīvajai un ir tikai gaumes vai izvēles jautājums. Tiesa, ir diezgan grūti saprast, kas ir labs pētījums un kas nav. Taču, ja vienas idejas efektivitāti pierāda pētījumi, kas atrodas zinātniskajās datubāzēs, bet otras – informācija kreisās mājas lapās, situācijai ir jābūt diezgan skaidrai. Ir aplami vispirms izdarīt intuitīvu izvēli un tad meklēt tai pamatojumus. Vispirms ir jāizvērtē fakti un tad jādara secinājumi par to, kas ir efektīvs, un kas nav.
Sensacionāla informācija izplatās ātri
Tieši tāpēc, ka tā ir sensacionāla. Šis ir attiecināms uz visu, ne tikai uzturu un medicīnu – ieraugot kaut ko, kas var kaitēt tev, taviem radiem, draugiem, un, pasargdies, bērniem, gribas bļaut. Tas ir, šērot. Patiesībā, tam pamatā nav nekas slikts – tikai vēlme brīdināt un pasargāt. Taču efekts, kas tiek sasniegts, ir graujošs – zūd uzticība labām, drošām idejām. Šādu taktiku izmanto arī tie, kas ir ieinteresēti pārdot preci vai pakalpojumu – laikā, ka visi izplata informāciju par E- vielu kaitīgumu, ir gana pievilcīgi uz sulas iepakojuma uzrakstīt “nesatur E-vielas”, vai ne? Ja gribas vākt klikšķus savai viltus ziņu lapai – kas var būt labāks par šokējošas ziņas palaišanu masās, ko visi izplātīs, lai brīdinātu un pasargātu?
Tieksme izveidot pilnu ainu
Raksta sākumā pavīdēja uzskats, ka cilvēks ir tāda stāstu mīloša mašīnā. Iedod viņam sākumu, iedod viņam beigas – to, kas pa vidu, izdomās pats. Iespējams, tāpēc rodas viltus korelācijas – savelkot kopā divus notikumus, liekas, ka redzi pilno ainu. Tipiskās vaimanas izklausās šādi “Ja jau lieta X ir tik nekaitīga, kāpēc vairāk un vairāk cilvēku slimo ar vēzi?” Un pilnīgi vienalga, ka ar vēzi slimojam vairāk, jo gluži vienkārši dzīvojam ilgāk un vēzim ir, kur izpausties, kā arī diagnostika ir uzlabojusies.
Sabojāta informācijas apstrāde
Cilvēki, kuru mērķis ir nevis izzināt faktus, bet pierādīt savu taisnību citiem un sev pašiem, analizē informāciju ačgārni. Viņi nevis dara secinājumus no argumentiem, bet piemeklē argumentus sev tīkamam secinājumam, nešķirojot argumentu kvalitāti. Viņi ir tie, kas nesaprot, kāpēc tevis sniegtais pētījums ir pārāks par youtube video, kura runātājs ir nekompetents. Viņi ir tie, kas, izlasot tekstu, atlasīs no tā tikai to informāciju, kas apstiprina viņa skatpunktu un ignorēs visu pārējo. Lai pārliecinātu šos cilvēkus, ir jāliek informācija viņam tīkamā iepakojumā un jādanco apkārt kā palīgskolas auklei. “Pusaudze iegāja uzticamā informācijas avotā un izlasīja pētījumu… tu neticēsi, kas notika pēc tam!”
Pieredze > pētījums
Cilvēki ar lielāku patiku ieklausās cita pieredzē, nevis pētījumos. Iespējams, tāpēc, ka pētījumi ir abstrakti, kamēr reālas personas pieredze – redzama, taustāma, novērojama ar paša acīm. Te ir vērtīgi atgādināt, ka pētnieki pēta tos pašus cilvēkus, nevis citplanētiešus. Daudzus jo daudzus cilvēkus. Varētu pat teikt, ka izskata nevis vienu, bet tūkstošu pieredzi, maksimāli cenšoties nepieļaut kļūdas to pieredžu interpretācijā.
Atzīt kļūdu ir kauns un zaudējums
Un, visbeidzot – cilvēks ar sparu aizstāvēs savu uzskatu un negribēs iedziļināties argumentos tāpēc, ka gluži vienkārši ir kauns atzīt, ka viņam nav bijusi taisnība. Goda vārds, liekas, tas no mazotnes jāmāca – savu kļūdu atzīšana ir drosmīgs solis, tu esi varonis un esi pelnījis kūku. Vai alu. Vai abus – atkarībā no vecuma un liekā svara daudzuma.
Kā tad palika ar ĢMO? Universitātē iepazinos ar ģenētiskās modifikācijas būtību tuvāk, palasīju nopietnus pētījumus ar labu metodoloģiju, noskaidroju, kādi bija Seralini pētījuma trūkumi un izdarīju jaunus secinājumus.
Lauzt iepriekšējos uzskatus ir grūti. Nesen biju radio, un raidījuma vadītāja pajautāja man – vai tu, redzot, ka produkts ir ģenētiski modificēts, to pirktu un ēstu? “Protams” – atbildēju es. Taču noklusēju, ka šis ir mans racionālais secinājumus. Kaut kur iekšā dažreiz dīc atmiņas no konferences, harizmātiski lektori un jaunas meitenes, kas dala bukletus un mapes. Intuīcija var ņemt virsroku. Stāsts, ko savulaik nopirki un noticēji, un ko pēc tam izmeti, var rikošetēt par pieri.
Ir grūti domāt par informācijas analīzi, kad daudz patīkamāk ir lasīt, kas mugurā Kardašjanu māsām un ar ko ir pārgulējusi kāda Latvijas slavenība. Lai nav tik smagi, varbūt dažreiz der iedomāties, ka ar informāciju ir kā ar seksu. Ja dari to pirmo reizi, tad, varbūt, izvēlies ko jēdzīgu, nevis šaubīgu. Un arī tālāk – neņem pa pilnu jebko, ar ko iepazīsties internetā. Lai izvairītos no pārsteiguma, kurā būs jāiegulda dzīve un nauda – izsargājies un filtrē, kas notiek.

www.delfi.lv

Romualds Ražuks
Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas priekšsēdētājs

Veselības aprūpes sistēmas sabrukums valstī turpina progresēt. Ilgstoši finanšu badā turētās veselības sistēmas stāvoklis ir neapskaužams. Ministru prezidenta Māra Kučinska izveidotā Veselības darba grupa, kura līdz 31.maijam cer sameklēt finansējuma avotu veselības aprūpei, ir ļoti grūta uzdevuma priekšā. Tas nav paveicams bez sabiedrības izpratnes un atbalsta, tāpēc īsumā izklāstīšu iespējamos risinājuma ceļus un centīšos kliedēt mītus par veselības aprūpes finansējumu, kas diemžēl vēl ar vien saglabājas. Par visu pēc kārtas.

1. Par cik lielu papildus naudas summu veselības aprūpei ir runa?

Salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm, Latvija proporcionāli iedzīvotāju skaitam atpaliek par aptuveni 300 miljoniem eiro. Piemēram, Lietuvā veselības aprūpes budžets 2016. gadā bija 1 miljards 400 miljoni eiro, Latvijā – 800 miljoni eiro. Lai “turētu līdzi Lietuvai”, Latvijas veselības aprūpes budžetam 2016. gadā vajadzēja būt 1 miljarda 100 miljonu eiro apjomā. Ņemot vērā, ka 2018. gadā veselībai papildus būs 110 miljoni eiro uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina (to nevarēs izmantot mediķu algām), nepieciešami vēl papildus 200 miljoni eiro. Atbilstoši Veselības ministrijas aprēķiniem, 2017.gadā minimālie papildus izdevumi sasniedz 170 186 miljonus eiro, no tiem 108 miljoni eiro – viskritiskākajai vajadzībai, mediķu algu palielināšanai. Gadījumā, ja veselības aprūpei tiks atvēlēts ievērojami mazāks papildus finansējums, tas nozīmē tikai vienu – atgriešanos pie šīs problēmas jau nākamajā gadā, jo sistēmas sabrukums turpināsies.

2. Vai esošajā valsts budžetā ir nauda veselības aprūpei?

Cerības, ka 2020. gadā veselības aprūpei no valsts pamatbudžeta tiks piešķirti 4% no IKP, ko Ministru prezidents M.Kučinskis bija spiests apsolīt mediķu arodbiedrības spiediena rezultātā, nepiepildīsies. Runa ir par aptuveni 200 miljoniem eiro. Tādas naudas veselības aprūpei valsts budžetā – pat teorētiski – nav un nebūs! Pēc finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas sniegtās informācijas, nākamos trīs gadus papildus finansējums sadalei starp jaunām politikas iniciatīvām ir aptuveni 111 miljoni eiro katru gadu visām vajadzībām. Ja tiks īstenota iecerētā nodokļu reforma, atbilstoši Igaunijas pieredzei pirmos 2-3 gadus nebūs arī šī papildu sadalāmā finansējuma. Līdz ar to ir nepieciešams prasīt strukturālas reformas veselības aprūpes finansēšanā – skaidru norādi no kurienes nāks papildus nauda veselības aprūpei. Esošajā valsts nodokļu sistēmā un arī paredzamo reformu rezultātā tādu naudu atrast nevar. Vairākums ekspertu ir vienisprātis, ka tai ir jābūt papildus naudai. Kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā šāds papildus naudas avots ir valsts obligātā veselības apdrošināšana.

3. Iespējamie finansējuma avoti veselības aprūpei

Variants A. Sociālā nodokļa palielinājums no 34,09% līdz 35% un starpības 1% apjomā novirzīšana veselības aprūpes finansēšanai.

Pret 1% no esošā sociālā nodokļa novirzīšanu iebilst Labklājības ministrija, tas nav pieņemams arī partijai “Vienotībā”, jo apdraud Sociālā budžeta stabilitāti. Valsts kontrole ziņojumā “Vai valsts politika pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšana ir efektīva?” uzsvērusi, ka jau tagad netiek pildīts pensiju sistēmas stratēģiskais mērķis pensionāru labklājības nodrošināšanā. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā un Sabiedrības veselības apakškomisijā jau ilgstoši tiek diskutēts variants par sociālā nodokļa paaugstināšanu no 34,09% līdz 35% un 1% no palielinātā nodokļa novirzīšanu veselības aprūpes finansēšanai. Tādā gadījumā sociālās jomas stabilitāte necietīs.

Ko tas dotu? Tie būtu papildu 70 miljoni eiro gadā veselības aprūpei, ko vajadzētu pieņemt ar skaidru norādi “mediķu algām”, jo tā ir viskritiskākā pozīcija: mūsu mediķi pamazām “izklīst”. Kopā ar 110 miljoniem eiro, ko Eiropas Komisija, cerams, atļaus izmantot veselības aprūpes reformām uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina, šie naudas līdzekli ļaus apturēt veselības sistēmas sabrukumu. Vienlaikus jāīsteno veselības ministres Andas Čakšas “aprīļa tēzēs” (Veselības aprūpes reformas pamatnostādnēs) atkārtotās bijušās ministres Ingrīdas Circenes idejas: mūsu valsts piederīgie, kas dzīvo, strādā un maksā nodokļus ārvalstīs, veselības pakalpojumus Latvijā saņem tādā pašā kārtībā kā visi ārzemnieki, bet sociālā nodokļa nemaksātāji (protams, ja viņi nav pensionāri, bērni, invalīdi, studenti, trūcīgās personas u.c.) nevar pretendēt uz “bezmaksas” plānveida veselības aprūpes pakalpojumiem. Šie pasākumi, ne uzreiz, ne pirmajā, bet nākamajos divos, trīs gados, dotu papildus līdz desmit miljoniem eiro veselības budžetā. Tā būtu arī reāla cīņa ar “aplokšņu algām” un stingra motivācija maksāt nodokļus; domāšanas maiņa, cīnoties ar ēnu ekonomiku. Tas arī kalpotu kā stimuls beidzot ievest e-veselību un tās sasaisti ar citām valsts datu bāzēm. Šāda izšķiršanās būtu arī solis valdības deklarācijā ierakstītās valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas virzienā. Jā, Latvijā tas būtu tikai 1% no bruto algas (Lietuvā – 9%), taču tas būtu solis veselības aprūpes finansēšanas strukturālas reformas virzienā un gaisma tuneļa galā, apturot veselības nozares sabrukumu.

Variants B. Veselības maksājums strādājošiem – 2% no bruto algas

Strādājošie katru mēnesi maksātu noteiktu % no bruto algas, kā tas ir Igaunijā (13%) un Lietuvā (9%). Ja 9% būtu arī Latvijā, tas ļautu dubultot finansējumu veselības aprūpei. 3% no bruto algas dotu papildus 260 miljonus eiro (25 eiro mēnesī no vidējās darba algas valstī), bet 2% no bruto algas – aptuveni 200 miljonus eiro (20 eiro mēnesī), kas nosegtu esošās vajadzības. Veselības maksājums ērtības un ekonomijas dēļ tiktu iekasēts kopā ar Sociālo nodokli, tad atdalīts un novirzīts Nacionālajam veselības dienestam . Tas būtu sākums obligātās valsts veselības apdrošināšanas ieviešanai, kas tā arī tiktu izskaidrots iedzīvotājiem. Būtu skaidri saprotams, par ko valsts liek papildus maksāt un kāds katram personiski no tā labums. Katrs strādājošais, kurš to maksātu, tiktu apdrošināts plānveida veselības pakalpojumu saņemšanai. Pensionārus, bērnus, studentus, invalīdus, trūcīgās personas, bezdarbniekus u.c., kopumā 19 iedzīvotāju grupas, apdrošinātu valsts. Veselības maksājums (nodoklis) būtu sociāli taisnīgs – tie ir 2% no bruto algas, lielie algu saņēmēji maksātu vairāk. Veselības maksājumam rastos arī papildus vilkme: motivācija maksāt nodokļus “aplokšņu algu” saņēmējiem, kas laika gaitā dotu vēl papildus miljonus eiro valsts un veselības budžetiem. Tiesību uz bezmaksas plānveida veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu nebūtu arī tiem Latvijas piederīgiem, kas dzīvo un maksā nodokļus ārzemēs, ļaujot ietaupīt miljoniem eiro veselības aprūpes budžetā.

Variants C. Veselības apdrošināšanas polise strādājošiem – fiksēts, visiem vienāds maksājums, piemērām, 20 eiro mēnesī

Jā šādu polisi iegādātos visi Latvijā strādājošie, ieguvums būtu iztrūkstošie 200 miljoni eiro. Protams, tāpat, kā iepriekšējos variantos, polises bērniem, pensionāriem, bezdarbniekiem, trūcīgām personām u.c. nopirktu valsts. Šis obligātās valsts veselības apdrošināšanas princips paliek nemainīgs jebkurā gadījumā. Fiksētas cenas polises pirkšana būtu pievilcīga darbadevēju organizācijām, jo nekonfliktē ar paredzētās vispārējās nodokļu reformas ieguvumiem, mazinot darbaspēka nodokļus. To būtu spiesti iegadāties arī tie, kas nemaksā nodokļus, vai cenšas tos optimizēt ar mikrouzņēmumu režīmu. Neapšaubāmi vājā vieta šim variantam – progresivitātes trūkums – bagātais un nabagais maksās vienādi.

Stabila, droša un ilgtspējīga veselības aprūpes finansēšanas sistēma balstās uz trīs vaļiem: valsts pamatbudžeta līdzekļiem, valsts obligāto veselības apdrošināšanu un brīvprātīgo apdrošināšanu privātajās apdrošināšanas sabiedrībās. Jo ātrāk izdosies panākt izpratni sabiedrībā par šādu mūsu veselības aprūpes sistēmas problēmu risinājumu, jo labāk mums visiem: pacientiem un mediķiem, vēlētājiem un politiķiem. Iecerētā nodokļu reforma katram strādājošam paredz par 30 – 40 eiro lielākus ienākumus mēnesī (rezultāts Iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanai un neapliekamā minimuma palielināšanai). Daļu no šī pieauguma var un vajag novirzīt katra indivīda veselības apdrošināšanai.

www.delfi.lv

Romualds Ražuks
Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas priekšsēdētājs

Valdības neatliekamo uzdevumu sarakstā pirmajā vietā ir atrast iztrūkstošo finansējumu Latvijas veselības aprūpes sistēmai. Gadu desmitiem citas tautsaimniecības jomas attīstījās uz iedzīvotāju veselības rēķina, veselības joma nesaņēma pienācīgu finansējumu un tagad esam vienkāršas izvēles priekšā: vai saglabāt sociāli atbildīgu, valsts organizētu veselības aprūpi, kā to nosaka Satversmes 111. pants, vai turpināt strauji virzīties uz aizvien dominējošāku privātās medicīnas sistēmu.

Piemēram, ja Latvijas veselības aprūpes budžets šobrīd būtu vismaz Lietuvas līmenī, tas būtu nevis 800 miljonus eiro, bet gan 1,1 miljarda eiro apjomā. Mums veselības aprūpē iztrūkst vismaz 300 miljoni eiro!

Valdība drudžaini meklē finansējuma avotus veselības aprūpei. Ātri uzpeld un tikpat ātri nogrimst dažādas idejas par samazinātās PVN likmes atcelšanu zālēm, 1% novirzīšanu veselībai no sociāla budžeta un citas. Diemžēl jau to parādīšanās brīdī ir skaidrs, ka ar šāda veida “ātriem” risinājumiem cauri netiksim. Nepieciešama sistēmiska pieeja, kas nodrošinātu ilgtspējīgu veselības aprūpes finansēšanu. Ko darīt? Kur meklēt atbildi?

Manuprāt, risinājums atrodas tepat, mums deguna priekšā. Kaimiņos, Igaunijā un Lietuvā, jau vairāk nekā 20 gadus darbojas valsts obligātas veselības apdrošināšanas sistēmas, kas papildus vispārējā valsts budžeta finansējumam, nodrošina veselības aprūpes sistēmas dzīvotspēju. Tās pamatā ir iedzīvotāju fiksēti ikmēneša maksājumi, noteikti procenti no bruto darba algas, Lietuvā tie ir 9%, Igaunijā – 13% (igauņi no šīm iemaksām sedz arī īslaicīgas darbnespējas pabalstu). Pensionārus, nepilngadīgos, studentus, invalīdus apdrošina valsts. To 31. martā Saeimā rīkotājā konferencē “Vai veselības apdrošināšana var glābt Latvijas veselības aprūpi” skaidri apliecināja Igaunijas un Lietuvas valsts obligātās veselības nodrošināšanas fondu, kas apsaimnieko šo naudu, pārstāvji.

Mūsu kaimiņvalstīs veselības aprūpes finansēšana balstās, tēlaini izsakoties, uz trīs vaļiem: no vispārējā valsts budžeta tiek finansēta neatliekamā palīdzība un tādu sabiedrībai bīstamu infekcijas slimību kā HIV/AIDS, tuberkulozes, vīrushepatīta C ārstēšana, grūtnieču aprūpe; plānveida palīdzība praktiski tiek segta no obligātas veselības apdrošināšanas iemaksām; bet iedzīvotāju īpašās vēlmes veselības aprūpē nodrošina brīvprātīga apdrošināšana privātās apdrošināšanas sabiedrībās.

Analizējot vairāku valstu praksi, var secināt, ka tikai šī triāde kopumā var nodrošināt stabilu un ilglaicīgu pieaugošo veselības aprūpes izdevumu segšanu. Katrs atsevišķi paņemtais finansēšanas avots viens pats, vai tikai divi finansējuma avoti nespēj tikt galā ar visu veselības aprūpes sistēmas izdevumu segšanu – vai tā būtu Lielbritānija ar prāvo veselības aprūpes budžetu, vai mazā Igaunija. To 31. marta konferencē skaidri apliecināja gan jau minētie Lietuvas un Igaunijas pārstāvji, gan arī Itālijas apdrošināšanas kompānijas “Generali” Londonas biroja pārstāvis.

Būtiski, ka šādu pieeju – veselības aprūpes finansēšanu balstīt uz trim finansēšanas avotiem – faktiski atbalsta arī Latvijas sabiedrība, kā to konferencē, prezentējot socioloģiskas aptaujas rezultātus, apliecināja SKDS direktors Arnis Kaktiņš. Vairums iedzīvotāju – 27% no aptaujātajiem respondentiem – dotu priekšroku valsts obligātajai veselības apdrošināšanai, un vienlīdz liels atbalsts – 24% – ir gan valsts un privātās obligātās veselības apdrošināšanas kombinācijai un privātajai obligātajai veselības apdrošināšanai, gan pašreiz spēkā esošajam finansēšanas modelim.

Diemžēl Veselības ministrija turpina uzturēt viedokli, ka atteikšanās no obligātās valsts veselības apdrošināšanas ieviešanas ir ārkārtīgi labs un izsvērts lēmums, jo, redziet, Latvijā veselības jomā visiem pieejams viss, un nav nekādu ierobežojumu! Vienīgi Veselības ministrija izliekas neredzam, ka realitātē veselības aprūpes pakalpojumi nav pieejami lielai daļai iedzīvotāju un situācija aizvien turpina pasliktināties, par ko arī liecina starptautisku ekspertu un organizāciju – ES, OECD, PVO – publiskotie dati par ārkārtīgi zemiem Latvijas iedzīvotāju galvenajiem veselības rādītājiem. Veselības ministre gan ir atzinusi, ka, piemēram, inovatīvo medikamentu pieejamības ziņā onkoloģijā Latvijā nekā laba nav, jo jau šobrīd būtiski atpaliekam no abām mūsu kaimiņvalstīm. Ar ko gan nogrēkojušies onkoloģijas pacienti Latvijā, ka viņiem gadiem jāgaida uz papildus naudas atrašanu veselības aprūpei un cerības uz mūsdienu prasībām atbilstošas ārstēšanas saņemšanu jābalsta uz līdzcilvēku pleciem?

Premjers Māris Kučinskis un Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola šobrīd visu savu enerģiju velta vispārējās nodokļu reformas ieviešanai – ar saukli “ieviesīsim Igaunijas nodokļu reformas modeli Latvijā” un pēc 2-3 gadiem sekos ekonomikas uzplaukums. Taču šajā sajūsmā par Igaunijas piemēru ir pazuduši daži svarīgi akcenti. Patiešām, 2000. gadā Igaunijā tika veikta vispārēja nodokļu reforma ar akcentu uz reinvestētās peļņas neaplikšanu ar uzņēmuma ienākuma nodokli. Taču pirms tam, 1996. gadā, igauņi bija ieviesuši valsts obligātas veselības apdrošināšanas sistēmu, un nedaudz vēlāk arī noteica vienīgā mājokļa atbrīvošanu no Nekustamā īpašuma nodokļa. Igaunijas iedzīvotāji nodokļu reformu rezultātā saņēma sociālu aizsardzību. Mums tā visa vēl nav…

Tagad, tieši šobrīd, kad tiek pārskata liela daļa nodokļu, ir īstais laiks ilgtermiņā atrisināt gan veselības aprūpes sistēmas finansējuma, gan nepaceļamā Nekustamā īpašuma nodokļa Rīgas reģionā problēmas. Kad tad, ja ne tagad?