Skip to content
Choose language:

Author: lab

Par Veselības ministrijas ieceri onkoloģiskās zāles iegādāties birokrātiski centralizēti

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Ar degunradža spītību Alīda Vāne mēģina iedzīt ķīli starp veselības ministri un Latvijas Ārstu biedrību. Šķiet, veselības ministres palīdze par savu galveno uzdevumu uzskata ministrijas sliktas attiecības ar ģimenes ārstiem, radiologiem, tiesu medicīnas ekspertiem vai slimnīcu vadītājiem.

Šobrīd Alīdas Vānes viedā vadībā Veselības ministrija nolēmusi mainīt onkoloģisko medikamentu iegādes kārtību. Līdz šim kārtība bija šāda – konsilijs izrakstīja medikamentus, pacients tos iegādājās aptiekā, bet valsts aptiekai kompensēja atbilstošo, iepriekš nolemto cenu. Šobrīd Veselības ministrija cauri Ministru kabinetam dzen grozījumus, kas paredz centralizētu iepirkumu, kuru veiks Nacionālais veselības dienests. Zāles iepirks pusgadam, nodos slimnīcai, un slimnīca izdalīs pacientiem.

Tāda kārtība valstī jau bija līdz 2007. gadam, kad to atcēla pārāk lielu korupcijas risku dēļ. Ministrs Guntis Belēvičs sāka šī procesa atgriešanu vecajās sliedēs ar medikamentiem C hepatīta un HIV/AIDS ārstēšanai. Atceroties, ka vienlaikus viņš aktīvi bīdīja normatīvos aktus paralēlā zāļu eksporta un importa lobēšanai, mani neatstāj viedoklis, ka centralizētie iepirkumi ir paredzēti tikai un vienīgi tādu zāļu vairumtirgotāju atbalstam, kas ar šo paralēlo importu un eksportu nodarbojas.

Paralēlais imports nozīmē, ka kāds mūsu zāļu vairumtirgotājs atrod citā Eiropas Savienības valstī lētākas zāles, atved tās uz Latviju, pievieno anotāciju latviešu valodā un pārdod šeit par zemāku cenu. Realitātē nekāda paralēlā importa nav, jo Latvijā gandrīz visi medikamenti ir lētāki nekā citās Eiropas valstīs. Toties plaukst zāļu paralēlais eksports, kad zāles no Latvijas tiek vestas prom.

Iespējams, es aprakstīju nepietiekami skaidri. Aptiekas, kurās līdz šim pacients iegādājās šīs zāles, ar paralēlo importu un eksportu nenodarbojās (neesmu drošs par Saules aptieku, iespējams, ka tā ar šo biznesu nodarbojas). Tātad ministrijas rīcība ir atklāts vairumtirgotāju lobisms pret tām aptiekām, kurām aiz muguras nestāv ķēdes un vairumtirgotavas. Tās vienkārši tiks izslēgtas no onkoloģisko preparātu tirgus.

Tomēr ministrijas virzītajām izmaiņām ir pilnīgi citas konsekvences. Ja līdz šim par vienu vai otru onkoloģisku zāļu neesamību atbildēja Nacionālais veselības dienests, tad ar šo reformu atbildība būs pārkrauta uz onkologu pleciem. Ministrija un tās padotības iestādes vienkārši atmetīs ar roku – mēs esam iepirkuši zāles par x miljoniem, ejiet pie ārstiem un prasiet. Sīkums, ka konkrētam pacientam konkrētās zāles neesam iepirkuši. Sīkums, ka nopirkām zāles desmit pacientiem, bet vajadzēja simts pacientiem. Sīkums, ka iepirkumu it kā sastādīja ierēdņi, bet patiesībā – ieinteresētie vairumtirgotāji.

Man nav ne mazāko šaubu, ka veselības ministrei Andai Čakšai nav nekādas ieinteresētības zāļu paralēlajā importā vai eksportā. Bet par Andas Čakšas padomniecēm, zinot viņu iepriekšējo dzīves un darba pieredzi, tik drošs neesmu. Tomēr visi tie, kam nākamgad būs reālas problēmas ar onkoloģiskajiem preparātiem, būs pārliecināti, ka vainīgā ir ministre.

Tādēļ ministrei un visiem lasītājiem vēlos atgādināt, ka Latvijā valsts centralizēts iepirkums ir problemātisks, ne tikai iegādājoties lētākos (sāļākos, sintētiskākos, importētos) produktus bērnudārzu audzēkņu, karavīru vai cietumnieku ēdināšanai, ne tikai iegādājoties būvmateriālus vai piedāvājumu Krišjāņa Barona ielas remontam, bet arī iegādājoties medikamentus. Visur, kur politiķi un ierēdņi kaut ko dara profesionāļu vietā, agri vai vēlu atnāk ciemos korupcija vai nekompetence.

Vai jūs zināt vēl kaut ko nejēdzīgāku par valsts iepirkumu? Ar visu to, ka mēs pilnībā uzticamies ierēdņu godaprātam un zināšanām.

Iepirkums parasti atrod lētāko preci. Medicīnā tas parasti nozīmē – ar ļoti īsu derīguma termiņu vai jau gandrīz notecējušu termiņu.

Iepirkums parasti nozīmē vairākus piedāvājumus, kur izvēlas vēlamāko, bet pārējie pretendenti iepirkumu apstrīd. Onkoloģijā tas nozīmēs – zāles nebūs trīs četrus mēnešus, kamēr tiks izskatīta sūdzība. Var jau ignorēt tos ļaunos apstrīdētājus, jo viņi neļauj laikā piegādāt medikamentus. Bet agri vai vēlu valsts iestādē iepirkums nozīmē iegādāties preci no politiski vēlamākā kandidāta. Un šajā gadījumā apstrīdēšana nozīmē godprātīgu rīcību pret lielāku vai mazāku korupciju.

Medicīnā valsts iepirkumam mums ir precedents – vakcīnas. Visiem, kas piemirsuši Gunta Belēviča ministrēšanas laiku ar neticami augstu mātes un grūtnieces mirstību, atgādināšu, ka 2016. gada sākumā divas grūtnieces nomira no gripas. Viņas nebija vakcinējušās pret gripu, iespējams, arī nebija mudinātas to darīt. Konkrētajā laikā vakcīna pret konkrēto gripu vienkārši nebija iepirkta.

Es zinu pietiekami daudz gadījumu, kad vakcīnas iepirktas ar pārlieku īsu derīguma termiņu un aiziet nebūtībā. Ja valsts atgriezīsies pie centralizēta iepirkuma onkoloģijas preparātiem, pilnīgi noteikti šāds precedents notiks.

Būtībā ministrijas ierēdņu vēlme mainīt iepirkumu ir cīņa starp ierēdniecību un profesionāļiem. Ministrija un Nacionālais veselības dienests, kur nestrādā NEVIENS speciālists, uzskata, ka viņi ir tiesīgi noteikt, kādus tieši pretvēža medikamentus iepirkt un cik daudz.

Ministrija aizbildināsies, ka šad tad kaut ko saskaņo ar galveno speciālistu, kam nemaksā nevienu centu par šo goda amatu, vai asociāciju, kuru darbdienas vakarā ministrijā pārstāvēs kāds godājams kolēģis pēc operācijas, pieņemšanas un rezidentu apmācības.

Es varu tikai nojaust īsto izmaiņu scenārija autoru, bet man nepietiek pierādījumu.

Toties pasākuma režisores es pazīstu itin labi. Pārmaiņas atspērušās virza veselības ministres padomniece Anda Vāne un Veselības ministrijas valsts sekretāra vietniece Daina Mūrmane-Umbraško. Pieļauju, ka pēdējā no viņām to dara ar vislabākajiem nodomiem.

Šis raksts tiks publicēts ar konkrētu datumu un pat pulksteņlaiku.

Tad nu es apsolu – ja šī, manuprāt, zaglīgā un koruptīvā reforma tiks izsista cauri, es šo rakstu kopā ar abu dāmu fotogrāfijām sūtīšu visiem pacientiem, kas nesaņems onkoloģiskās zāles ministrijas nekompetences, iepirkumu procedūras absurda vai vienkārši paralēlajā eksportā un importā pazudušo zāļu dēļ.

 

 

Latvijas Ārstu biedrības valde pilnībā atbalsta Ģimenes ārstu asociācijas prasības

Latvijas Ārstu biedrības valde savā sēdē vakar pilnībā atbalstīja Latvijas Ģimenes Ārstu asociācijas prasības un izvēlēto metodi– streiku– cīņai par pacientu tiesībām saņemt pieejamu primāro aprūpi. Ģimenes ārsti ir skaitliski lielākā Latvijas Ārstu biedrības asociācija un kā izrādās– drosmīgākā un izlēmīgākā. Latvijas Ārstu biedrība kolēģiem gatava sniegt visu iespējamo atbalstu. Veiksmīga, efektīva un pilnvērtīga veselības aprūpes sistēma jebkurā valstī balstās uz primārās aprūpes un neatliekamās palīdzības dienestu, jo tieši šajā līmenī pat vispārēja budžeta trūkuma apstākļos var nodrošināt jebkuram cilvēkam pieejamu ārsta palīdzību. Ja ģimenes ārsta dienestā vairs nav iespējams samaksāt algas māsām un ārsta palīgiem, runāt par medicīnas pieejamību no ministrijas puses ir melīgi. Latvijas Ārstu biedrība vienlaikus uzskata, ka steidzami finansiālas un organizatoriskas problēmas risināmas arī citās medicīnas jomās, īpaši universitātes slimnīcās.

Šajās dienās aprit gads, kopš Veselības ministriju vada Anda Čakša. Diemžēl gada laikā ir saņemti neskaitāmi solījumi un vīzijas par ievērojamu finansējuma pieaugumu un algu celšanu, taču neviena redzama darba rezultāta šajā jomā nav.

Latvijas Ārstu biedrības valde atbalsta arī Latvijas Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrības prasības un izvēlētās protesta metodes.

 

Maira Sudraba,
Latvijas Ārstu biedrības biroja vadītāja

Lūdzu, ņemiet vērā, ka Izziņas par esošo profesionālo statusu un labu reputāciju nebūs iespējams saņemt laika posmā no 3. līdz 7. jūlijam.

Lūdzu, ņemiet vērā, ka Izziņas par esošo profesionālo statusu un labu reputāciju nebūs iespējams saņemt laika posmā no 3. līdz 7. jūlijam.

Please be aware, that Certificates of current professional status and good standing  will not be possible to receive starting from 3rd to 7th of July. (But you still will be able to submit documents during this period).

 

Par valdību, Latvijas futbola izlasi un naudu veselības aprūpei– kuros vārtos ir bumba?

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Kāda futbola izlase, tāda valdība. Valdības pūles izbīdīt nodokļu reformu bez finansējuma medicīnai neticami atgādina Latvijas futbola izlasi, kuru laiku palaikam parasti apspēlē Fēru salu aitu gani. Mums ir pamats uzskatīt Latvijas valdību par izlasi, kurai ir treneris, līderis un vārtsargs vienā personā, nesaprotamus lēmumus pieņemošs bagāts federācijas prezidents un tiesneši (Eiropas Padome), kas vienmēr svilpj nepareizi. Vairāk šajā rakstā futbolu gandrīz nepieminēšu, ja nu vienīgi apstākli, ka latvieši bariem gatavi doties skatīties un plaukšķināt Ronaldu, nevis pašu valsts izlasei.

Kādi ir galvenie uzstādījumi veselības nozares finansējumam?

  • papildu finansējumam veselības aprūpē būtu jābūt saistītam ar nodokļa nomaksu/ nenomaksu, un vislabākais risinājums būtu to piesaistīt valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām nevis veidot jaunu sistēmu;
  • finansējuma piesaiste veselības aprūpei nedrīkst iznīcināt nodokļu reformu, proti, būtu nejēdzīgi vispirms samazināt darbspēka nodokļus, bet tūlīt pēc tam tos paaugstināt;
  • papildu finansējumam veselības aprūpei jau jūlijā jāienāk slimnīcu un ģimenes ārstu rēķinos, pretējā gadījumā valsts slimnīcās, māsu trūkuma dēļ, darbs apstāsies bez streika;
  • minimālā naudas summa, kas varētu novērst veselības aprūpes sabrukumu, ir 187 miljoni gadā jeb papildu 93.5 miljoni 2017. gadā (tie ir veselības ministres, nevis arodbiedrības līdera aprēķini- arodbiedrību prasības ir ievērojami lielākas);
  • sistēmā ir iespējams pārdalīt līdz 10%, kas vienmēr rada sistēmas satricinājumus (iepriekšējā veselības ministra Gunta Belēviča centieni pār(sa)dalīt naudu kvotām, slimnīcām no Eiropas maksājumiem utt. nereti noveda pie pacientu drūzmas un grūstīšanās pie slimnīcas;
  • salīdzinājums par veselības nozari kā “tukšu mucu” vai “cauru spaini” (jo nesaprotot, kur tā nauda paliek) ir absurds, jo Latvijā par visām manipulācijām, diagnostikas un ārstēšanas procedūrām un sistēmas uzturēšanai maksā ievērojami mazāk nekā kaimiņvalstīs. Sociālie partneri, daži deputāti un daži ministri, kas ar šādām frāzēm visčaklāk mētājas, patiesībā neko nenojauš par valsts budžetu un veselības finansēšanu. Mēģinājumi atrast nelietderīgu līdzekļu tērēšanu valsts sektorā (Veselības inspekcija pūlas vaiga sviedros, bet par nelietderīgiem tēriņiem atzīst mazāk par 0.1% finansējuma) nozīmētu uzturēt represīvo aparātu, kas būtu dārgāks par iespējamo ietaupījumu.

Priekšlikumi veselības jomas finansējuma atrašanai bija tieši tik daudzpusīgi, cik mūsu tautas izpratne par budžeta veidošanos un nodokļu plūsmu. Publiskajā telpā visplašāk apsprieda Latvijas bankas piedāvājumu, ko mēs varētu uzskatīt par solidāru iemaksu katram nodokļu maksātājam, proti katru mēnesi 20 eiro iemaksātu jebkurš Latvijas nodokļu maksātājs sākot no AirBaltic prezidenta Martina Gausa, kura gada alga ir ap miljonu eiro, beidzot ar sanitāri slimnīcā, kas gadā saņem uz rokas 3000 eiro. Kaut valsts banka savu pozīciju mīkstināja un piekrita, ka šī iemaksa varētu būt diferencēta (piemēram, nabagajiem 10 eiro, bet visbagātākajiem 30 eiro mēnesī), šis piedāvājums jau ir atmests kā vismazāk solidārais. Šim piedāvājumam bija dažas labas iezīmes- ātri sistēmā nonāktu papildus 200-300 miljoni eiro, bet administrēšana būtu līdzīga OCTA apdrošināšanas administrēšanai. Šai sistēmai būtu prognozējams negatīvais scenārijs – šie 200- 300 miljoni eiro, kas “dzēstu ugunsgrēkus”- palielinātu medicīnas darbinieku algas, samazinātu valsts parādus kompensējamo medikamentu sistēmā, segtu valsts parādus slimnīcām utt., nekādā ziņā neatrisinātu rindu jautājumu. Iedzīvotāji saņemtu signālu, ka viņi jau par visu ir samaksājuši, bet rindas nesamazinātos, neuzticība valstij un nodokļu sistēmai pieaugtu.

Nemēģinot iedziļināties visos pārējos priekšlikumos, palikšu pie šobrīd publiskajā telpā paziņotās stratēģijas- ņemt veselības jomai papildu naudu no sociālā budžeta jeb valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (futbolā tas atgādinātu situāciju, kad visa izlase nostājas “sieniņā” un cer, ka pretinieki pārāk daudz vārtu neiesitīs). Šī finansēšanas sistēma tiks nosaukta par “apdrošināšanu”, un vienīgā apdrošināšanas pazīme būs zināma diferencācija, jeb divi atšķirīgi “grozi”. Tiem, kas būs “apdrošinājušies”- proti, kas kā nodokļu maksātāji būs reģistrēti Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, varēs saņemt vairāk pakalpojumus, nekā tie, kas nebūs šajā sistēmā reģistrēti. Divu grozu sistēma būs sarežģīta un neatrisinās jautājumus par pašiem dārgākajiem izmeklējumiem un ārstniecības metodēm, kas lielākoties sasniedz Latvijas iedzīvotāju jau pensijas vecumā.

Tomēr galvenais uzstādījums šajā piesaistē irValsts sociālās apdrošināšanas aģentūras sistēmai – kur ņemt naudu, jo visus ieņēmumus no valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām iztērē pensijām, mātes pabalstiem, slimību pabalstiem un citām sociālās palīdzības jomām. Pāri gandrīz nekas nepaliek, bet noēst uzkrājumu būtu vislielākā muļķība, skatot Latvijas demogrāfijas prognozes. Tad nu atliek divi ceļi: samazināt VSAA tēriņus sociālai palīdzībai vai palielināt finansējumu sociālajā sfērā. Man ir pārliecība, ka nevienam deputātam nebūs drosmes pateikt, ka jāpārstāj visām profesijām dalīt izdienas pensijas, ka pensionēšanās vecums ir jāpalielina straujāk un pensionēšanās vecums tā vai tā būs nākotnē jāpalielina līdz 70 vai pat 75 gadiem. Vienkārši- visi zina, ka tas būs jādara, bet neviens neuzdrošinās šo lietu pateikt skaļi.

Tad nu paliekam pie varianta, ka VSAA budžets būtu jāpapildina, lai varētu tos nelaimīgos 187 miljonus no šīs naudas novirzīt veselībai (2017.-2019. gadā mēs drīkstam veselībai tērēt, palielinot valsts budžeta deficītu, tādēļ šī summa būtu aptuveni uz pusi mazāka). Avoti būtu divi- palielināt valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par 1% vai pat 1.5% vai arī meklēt piešprici valsts budžetā. Palielināt sociālās apdrošināšanas iemaksas ir pilnīgi pretrunā nodokļu reformai, kas paredz darbspēka nodokļu samazināšanu. Tas ir ļoti politisks risinājums, kam vajadzīgs visas Saeimas atbalsts (nerunājot par 100% koalīcijas atbalstu). Šim solim skaļi pretosies darba devēju konfederācija un tirdzniecības un rūpniecības kamera, bet aiz viņiem- visi nopietnie uzņēmēji, īpaši ražotāji. Man nav ticības, ka šis risinājums var sagaidīt savu īstenošanu. Piešprice sociālajam budžetam no valsts pamatbudžeta nozīmē konsekvenci­- pievienotās vērtības nodokļa (PVN) palielināšanu par 1%.

Tas ir solidārākais risinājums. Tomēr PVN standartlikmes celšana par 1% 2018. gadā dod papildus tikai ap 80 miljoniem, 2019. – 90 miljonus eiro, kas “dzēš ugunsgrēku”, taču ir nepietiekami jebkādai rindu mazināšanai un kvotu palielināšanai.

No valsts ekonomikas viedokļa PVN palielināšana ir pēdējās rezerves risinājums, ko izmet kā glābšanas riņķi vissarežģītākajā situācijā, piemēram 2009. gadā Latvijā vai 2015. gadā Grieķijā, bet pēc tam cenšas atgriezt iepriekšējā stāvoklī.

Tiesa, PVN palielināšanai ir labs arguments- šī palielināšana ļautu valdībai Eiropas padomē saņemt pozitīvu atzinumu par nodokļu reformu- IIN samazinājumu, nulles likmi uzņēmumu ienākumu nodoklī reinvestētai peļņai, kapitāla pieauguma nodokļa palielinājumu, neapliekamā minimuma palielinājumu.

Vai tiešām mums nav citu risinājumu? Ir, bet tie prasa vēl lielāku drosmi pretstāvēt ietekmīgam biznesam un ietekmīgiem cilvēkiem, kas, iespējams, ir partiju atbalstītāji. Pirmkārt, tas būtu straujāks akcīzes nodokļa un dabas resursu nodokļu pieaugums (vai jaunieviešams nodoklis par pesticīdu izmantošanu). Piemēram, palielinot alkohola un tabakas akcīzi strauji līdz Igaunijas līmenim, ir iespējams budžetā papildus iegūt līdz 80 miljoniem eiro. Iespējama arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa diferencācija un lēnāks neapliekamā minimuma pieaugums. Iespējams ar paaugstinātu PVN aplikt luksus mašīnas vai vispār nepieļaut luksus mašīnas kā ražošanas līdzekļus, un likt tās pirkt savai lietošanai ar visiem nodokļiem.

Kā pirms katras futbola spēles daļa cilvēku liek naudu totalizatorā un prognozē rezultātu. Arī valdības rīcību varam censties prognozēt. Nez kādēļ arvien biežāk dzirdu prognozes, ka papildu līdzekļus veselības aprūpei atrast neizdosies, mūsu vārtos tiks sasistas visas bumbas, bet kā vainīgo nomainīs kādu spēlētāju. Kuru spēlētāju nomainīs šādā situācijā? Ne jau to, kas saspers Ronaldu pa kājām. Arī valdība nemainīs ministrus, kas atbild par finansēm vai ekonomiku, bet gan to, kas atbild par medicīnu. Teiks, ka Anda Čakša ir vainīgā, jo tukšajā valsts kasē nav atradusi pietiekamu naudas summu.

Nevēlos dzīvot uz vienas planētas ar Trampa Ameriku

Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents, piedalījies Kioto un Parīzes klimata kontroles konferencēs

Tie, kas atceras padomju laiku komunālos dzīvokļus ar atsevišķām istabām, bet kopēju koridoru, vannas istabu un virtuvi, ar dažādās valodās runājošiem dažādu kultūru cilvēkiem, nav grūti iztēloties kā notiek, ja viens no kaimiņiem koridoru piedubļo, tualetē čurā garām podam, bet virtuvi pievemj. Nezināmu iemeslu dēļ parasti tā rīkojas lielākais kaimiņš, kam pārējie par cūcisku uzvedību nevar sadot pa purnu. Šis lielākais kaimiņš parasti arī piemirst savu kārtu izslaucīt vai satīrīt koplietošanas telpas, ko pārējie godprātīgi sagrafējuši uz lapiņas zem elektrības skaitītāja.

Iedomājieties zemeslodi kā komunālo dzīvokli! Ar savu paziņojumu izstāties no COP21– Apvienoto nāciju globālās siltumnīcas gāzu emisijas samazināšanas programmas ASV prezidents Donalds Tramps tā arī paziņoja– čurāšu kur gribēšu, šmucēšu un vemšu, kur sanāks, bet tīrīt netīrīšu.

Mēs dzīvojam uz vienas planētas ar vienu atmosfēru, kopēju ūdenstilpni, ko ērtības labad ģeogrāfiski iedalam četros okeānos un dažos desmitos jūru. Planēta jau ir gauži piešmucēts dzīvoklis– ķīmiskais piesārņojums atbilst jēdzienam „ķīmiskais karš”, pasaules okeānā plastmasas jau 2020. gadā būs vairāk nekā dzīvnieku, zivju, gliemežu un sīkbūtņu kopā. Bet nepārtraukti dedzinot ogles, dīzeļdegvielu un benzīnu, izcērtot mežus, nepretojoties tuksnešu izplešanai, esam sabendējuši zemeslodes atmosfēru. Jau šobrīd ogļskābās gāzes molekulu gaisā ir vairāk nekā jebkad bijis pēdējos 4 miljardos gadu (pirms tam bija vulkāniskās aktivitātes laikmets, kurā atmosfēra bija vēl sliktāka).

Galu galā uz zemeslodes sācis mainīties klimats, zemeslode sasilst, ledāji izkūst, Kaspijas un Arāla jūra izžūst. Savukārt okeāna līmenis paaugstinās un tuvākajā laikā dažas no pasaules salu valstīm pazudīs zem ūdens.

Ekoloģijas jomā konservatīvā Pasaules banka ziņojumā „Samazini siltuma padevi” ir atzinusi: pašreizējās emisiju līknes liecina, ka tuvāko 20 gadu laikā zemeslodesvidējā temperatūra, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmetu, paaugstināsies par 2 °C, bet līdz 2100. gadam — par 4 °C.

Pasaules sabiedrībai tas nav palicis nemanīts. 1997. gada 11. decembrī Kioto tika panākts vēsturisks lēmums apturēt globālo sasilšanu un gāzu emisijas pieaugumu. Kioto protokols stājās spēkā tikai 2005. gada 16. februārī, to parakstīja un ratificēja 191 valsts, bet vienīgā valsts, kas protokolu parakstīja, bet neratificēja, bija ASV. Kioto protokola uzdevums 35 rūpnieciski attīstītajām valstīm un Eiropas Savienībai bija: līdz 2012. gadam samazināt oglekļa dioksīda emisiju par 6% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Līdz galam īstenot Kioto protokola lēmumus neizdevās.

  1. gada 12. decembrī aptuveni 150 valstu vadītāji Parīzes COP 21 konferencē panāca jaunu globālu nolīgumu klimata pārmaiņu jomā. Nolīgumā tika panākts līdzsvarots rezultāts un rīcības plāns lai ierobežotu globālo sasilšanu “būtiski zem” 2 °C robežvērtības. Būtiskais uzdevums bija ierobežot siltumnīcas gāzes. Pieņēmums, ka siltumnīcas gāze ir tikai oglekļa dioksīds nav īsti precīzs. Protams 65% no siltumnīcas gāzēm ir oglekļa dioksīds, kas nonāk atmosfērā no fosilo izrakteņu dedzināšanas un industrijas. Vēl kā siltumnīcas gāzi 11% oglekļa dioksīda mēs pieskaitam izcirsto mežu dēļ, galvenokārt Dienvidamerikā, Ziemeļamerikā, bet šobrīd arī Krievijā– šo ogļskābo gāzi šie meži vairs nevar absorbēt. 16% no siltumnīcas gāzēm ir metāns (CH4), kas rodas lauksaimniecībā (piem., liellopu mēsli), atkritumu (ne)apsaimniekošanā, biomasas dedzināšanā. 6% no siltumnīcas gāzēm ir slāpekļa oksīds, kura galvenais avots ir minerālmēslu izmantošana lauksaimniecībā, taču slāpekļa oksīdu rada arī akmeņogļu dedzināšana. Apmēram 2% no siltumnīcas gāzēm ir pašas bīstamākās ozona slānim– tās ir fluorētās gāzes, ko rada saldēšanas ierīces un dažādi rūpniecības procesi. Pie fluorētajām gāzēm mēs pieskaitām fluorogļūdeņražus (HFC), perfluorogļūdeņražus (PFC) un sēra heksafluorīdu (SF6).

Visvairāk siltumnīcas gāzu rodas, ražojot elektrību un siltumu– 25%, bet gandrīz tikpat–24% rodas lauksaimniecībā. Uz rūpniecības rēķina ir 21%, uz transporta– 14%, bet uz celtniecības– 6% siltumnīcas gāzu (pārējie gāzu avoti ir mazāki). Skatoties uz tādiem būtiskiem siltumnīcas gāzu avotiem kā fosilo izrakteņu (ogles, naftas produkti, gāze) sadedzināšana un cementa ražošana, pasaules lielākie atmosfēras piesārņotāji ir Ķīna (30%), ASV (15%), Eiropas savienība (8%), Indija (7%), Krievija (5%) un Japāna (4%).

Realitātē lielākie pasaules atmosfēras piesārņotāji ir piecas globālas kompānijas – Chevron, ExxonMobil, Shell, BP un ConocoPhilips – kuru ieguldījums oglekļa dioksīda un metāna emisijā ir 12.5% no kumulatīvās vēsturiskās rūpniecības emisijas. Šīs kompānijas globālo klimatu ir izmainījušas vairāk nekā visi pasaules vulkāni cilvēces pastāvēšanas laikā.

Atgriezīšos Parīzē 2015. gada decembrī. Parīzē piedalījās vairāk nekā 40 000 delegātu. Baraks Obama konferences atklāšanā paziņoja, ka šī konference ir pavērsiena punkts pasaules pārkaršanā. 150 valstu līderi uz Parīzi bija sabraukuši glābt savu planētu. 2015. gads ir karstākais gads novērojumu vēsturē uz zemeslodes. Ledus cepures Ziemeļpolā un Antarktīdā kusa, tuksneši palielinājās, dzīvnieku sugas izmira. 200 miljoni Subsahāras iedzīvotāju, kam tuksnesis atņēmis iztikas iespējas, dzīvoja tikai no humānās palīdzības milzu nometnēs, bet viņu bērni centās pārcelties uz Eiropu.

COP21 notika Leburžē izstāžu centrā. 100 noslēgtās dažāda lieluma sēžu zālēs notika konferences darbs. Galveno dokumentu apsprieda vismaz 10 darba grupās paralēli katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram, dažkārt – arī naktīs.

Vai Donalds Tramps ar vienu spalvas vēzienu sagrāva pasaules cerības un vai viņa lēmums ir katastrofa? Neticamā vienotība un ticība kopīgai siltumnīcas gāzu emisijas samazināšanai visā pārējā pasaulē liek domāt ka NĒ. Eiropas savienības, Ķīnas un citu valstu steidzīgie paziņojumi par uzticību Parīzes nolīgumam un nolēmumam izpildīt savas saistības, pasaules zaļās ekonomikas uzplaukums liek domāt, ka katastrofa ir pats Tramps, nevis ASV tālākā darbība vai bezdarbība klimata kontrolē. Vācijas vides ministre Barbara Hendrika komentēja Trampa paziņojumu ar vārdiem: „Pasaules klimats izdzīvos astoņus gadus bez ASV.” Televīzijas žurnālists piebilda, ka pasaulei drošāk būtu, ja Trampa prezidentūra ilgtu tikai četrus gadus.

Nav pamata domāt, ka Trampam izdosies atgriezt ASV spēkstacijas un siltumstacijas pie akmeņoglēm un transportu pie degvielas šķērdēšanas. Kalifornija un Ņujorka, īstenojot rīcību par tīru gaisu un ūdeni saviem pilsoņiem, turpinās īstenot savu uzņemto kursu uz ievērojamu fosilo izmešu samazinājumu.

Pārsteidzoši, bet kopš šodienas Ķīna ir globālais līderis ekoloģiskā domāšanā. Ir pilnīgi skaidrs, ka Ķīna izmantos Trampa bremzes ASV ekonomikai, lai pārņemtu pilnīgu līderību atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju izstrādē un ražošanā (arī eksportā).

Pat tad, ja ASV nepildīs savas saistības, bet visa pārējā pasaule pildīs, jau 2020. gadā globālā oglekļa dioksīda emisija sāks samazināties. Tiesa, liela problēma būs globālais tirgus, kurā ASV negodīgi konkurēs ar zemākām cenām virknei produktu, kam ir augsta energoietilpība, jo nerēķināsies ar siltumnīcas gāzu emisiju. Otra problēma ir faktā, ka līdz šodienai ASV bija galvenais finansētājs klimata palīdzības programmām jaunattīstības valstīm.

Pēc Trampa paziņojuma par izstāšanos no Parīzes COP21 protokola neatstāj sajūta, ka kaimiņš atkal pievemj un piešmucē koplietošanas tualeti un virtuvi. ASV kopā ar Sīriju un Nikaragvu ir „lielais trijnieks”, kas publiski turpinās globālo atmosfēras piesārņošanu.