Iveta Kudaba, asoc.profesore,

Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētāja

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenā speciāliste onkoloģijā, virsārste onkoloģijā, Ķīmijterapijas dienas stacionāra vadītāja

 

Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācija pauž dziļu neizpratni par Latvijas Televīzijas nule aizsāktā multimediālā projekta Diagnoze – vēzis pirmajiem raidījumiem un publikācijām. Gaidījām argumentos, ekspertu, pacientu un ārstu viedokļos balstītu onkoloģijas nozares problēmu analīzi, taču redzam  subjektīvu, virspusēju, emocionālu skatījumu uz  pacientu un ārstu attiecībām.

Tas nodara sliktāko, kas var būt, – mazina pacientu un ārstu savstarpējo uzticēšanos, vājinot jau tā visa veida resursu trūkuma mocīto onkoloģijas nozari. Tā vietā, lai veltītu visus spēkus pacientu ārstēšanai, vairāki onkologi šajās dienās apsver domu par atlūguma iesniegšanu. Onkoloģijas nozare var zaudēt vairākus labus augstas raudzes profesionāļus, onkologus ķīmijterapeitus, kas ir ļoti slikta ziņa daudziem simtiem vēža pacientu visā Latvijā. Laikā, kad onkoloģijas jomā jau šodien strādā par trešdaļu mazāk speciālistu, nekā būtu vajadzīgs, lai nodrošinātu pacientu pilnvērtīgu aprūpi, atļaušos apgalvot, ka pat pāris mediķu aiziešana no nozares ir absolūti katastrofāla situācija.

Esmu ārste, onkoloģe ķīmijterapeite ar vairāk nekā 25 gadu pieredzi. Katru dienu es un mani kolēģi redzam savu pacientu fiziskas un psihoemocionālas ciešanas, ko izraisa diagnoze vēzis. Tā joprojām ir slimība ar augstu mirstību. Tāpēc sāpīgas emocijas – rūgtums, dusmas, aizvainojums u.c. – ir neizbēgama ārstniecības procesa daļa.

Kā jebkurā profesijā, arī onkoloģijā diemžēl nevaram izslēgt atsevišķus gadījumus, kad starp ārstu un pacientu raisās nesaprašanās, pat konflikts. Tas noteikti nebūtu pieļaujams nekādos apstākļos, jo apgrūtina ārstēšanu, pasliktina rezultātus, rada negācijas, tērē ārstu, pacienta, viņu tuvinieku emocionālos resursus. Onkologu ķīmijterapeitu asociācija pilnībā atbalsta viedokli, ka ikviens šāds gadījums būtu jāskata individuāli, uzklausot visu iesaistīto pušu viedokļus, analizējot nesaskaņu cēloņus.

No onkologiem vēža pacientu ārstēšanā tiek gaidīta visaugstākā profesionalitāte. Nedrīkstam kļūdīties, jo cena ir pacienta dzīvība. Bet vai žurnālistam ir tiesības būt neprofesionālam, vienu viedokli un atsevišķas epizodes vispārinot un attiecinot uz visiem nozarē strādājošajiem?

Vai nepārbaudītu faktu, patiesi slimu onkoloģisku pacientu, sāpinātu tuvinieku emocijas ir pamatojums, lai ārstus publiski pazemotu un pacientiem liegtu iespēju uzticēties un paļauties? Mūsu, pacientu un ārstu, attiecības šādi indējot, tās var kļūt ļaundabīgākas par vēzi.

Katru dienu redzu, kā ārsti, medicīnas māsas un aprūpes personāls dara savu darbu uz izsīkšanas robežas. No darba onkoloģijā masveidā aizplūst jaunie ārsti, medmāsas. Daudzo darbu vidū diendienā pēc iespējas cenšamies palīdzēt pacientiem, kas garo valsts noteikto rindu dēļ nevar gaidīt uz ārstēšanu ne dienu – tāpēc bieži mēģinām pieņemt vairāk pacientu vienā darba dienā nekā paredzēts. Tās ir cilvēcīgas rūpes, atbalsts, papildu darba stundas, ko neskaitām, jo citādi strādāt daudzi no mums nespēj. Diemžēl šādos spriedzes, stresa apstākļos daudzi mediķi darbā izdeg. Šajā situācijā pārmest atsevišķus gadījumus, kad, pēc pacientu domām, nav bijusi pietiekami veiksmīga komunikācija ar ārstu, ir nevēlēšanās pēc būtības analizēt notiekošo.

Onkoloģijas jomas finansējums Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropā. Tāpēc mūsu valstī pacientiem vēža ārstēšanas iespējas ir daudz ierobežotākas nekā vairumā Eiropas valstu – sākot no savlaicīgas diagnostikas, ārstēšanas ar mūsdienīgiem medikamentiem, palīdzības atkārtota vēža gadījumā, rehabilitācijas, psiholoģiskā atbalsta, kā arī cieņpilnas paliatīvās aprūpes slimības beigu posmā. Visi minētie aprūpes posmi Latvijā ir nepilnīgi un nespēj nodrošināt sistēmisku, visaptverošu palīdzību. Tāpēc onkologiem ķīmijterapeitiem, kas onkoloģijas pacientu ārstēšanā iznes lielāko smagumu, bieži nākas būt par sistēmas glābējiem: sniegt psiholoģisko atbalstu uz nāvi slimajiem, meklēt iespējas efektīvāku zāļu pieejai klīnisko pētījumu ietvaros, ja valsts zāles neapmaksā, rast iespējas apiet rindas pacienta virzīšanai sistēmā u.c.

Dižgars Rainis ir viedi teicis: “Ar netīriem līdzekļiem nevar panākt tīru mērķi: mērķis pats top netīrs. Kad netīru ūdeni tīrā traukā lej, tad ir trauks top netīrs.” Ar to vēlos aicināt žurnālistus nokaitētajā situācijā savā darbā izvēlēties metodes, kas nerada kaitējumu onkoloģijas jomai, pacientiem, ārstiem, visai sabiedrībai.

Daudz vairāk par smagi slimu vēža pacientu nesaskaņu izgaismošanu ar ārstiem onkoloģijas nozarei šodien palīdzētu jomas problēmu analīze. Kopīgiem spēkiem ir jāmeklē risinājumus onkoloģijas nozares sistemātiskai sakārtošanai no pašiem pamatiem visos līmeņos. Latvija ir valsts, kura attīstās. Progress visās jomās, arī medicīnā un onkoloģijā, ir nenovēršams. Taču ir nepieciešams drosmīgs politisks lēmums, lai medicīna ieņemtu savu īsto vietu sabiedrībā un valsts ekonomikā, apliecinot patiesas rūpes par savas valsts iedzīvotājiem.