Valdība oktobrī ir izšķīrusies atbalstīt Veselības ministrijas virzīto veselības aprūpes finansēšanas modeļa variantu un nākamajā budžeta projektā veselības aprūpi izvirzīt par prioritāti. Tomēr tas, ko ministrija sauc par reformu – tā nav reforma!

Tas nozīmē vienkārši turpināt esošo situāciju – turpināt finansēt vai, pareizāk sakot, solīt finansēt veselības aprūpi no valsts budžeta, ļoti labi apzinoties, ka tas pat teorētiski nav iespējams, jo, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, iztrūkums veselības aprūpes budžetā ir vismaz 300 miljoni eiro. Līdzīga situācija daudzus gadus bija arī ar nepieciešamību palielināt aizsardzības budžetu līdz nerakstītam NATO standartam – 2% no IKP.

Vēl 7.Saeimā 2000. gadā man bija tas gods balsot par 2% no IKP sasniegšanu 3 gadu laikā. Kopš tā laikā ir pagājuši 16 gadi, taču aizsardzības budžets vēl arvien nav sasniedzis šos 2%. Tikai pēc Krimas aneksijas un kara Ukrainas austrumos vēlreiz tika pieņemts likums par aizsardzības budžetu, paredzot 2% no IKP pakāpenisku sasniegšanu 2018. gadā.

Kādam karam, kādai katastrofai vai epidēmijai jānotiek, lai arī veselības aprūpe beidzot nostātos uz kājām un to sāktu pienācīgi finansēt? Diemžēl neredzu iespēju, ka pie koalīcijas valdībām kādā no nākamajiem gadiem viss ekonomikas pieaugums varētu tikt novirzīts veselības aprūpei. Tas vienkārši – pat teorētiski – nav iespējams! Katra koalīcijas partija, sadalot budžeta pieaugumu, cīnās par “savām” nozarēm, kuru vadībā ir deleģējusi ministrus un kuru viens no uzdevumiem ir padarīt partiju pievilcīgāku tautas acīs. Šī naudas pieauguma ikgadēja sadale ir koalīcijas pastāvēšanas priekšnoteikums. Ja par kārtējā gada budžetu, arī naudas pieauguma sadali starp ministrijām un partijām vienoties neizdodas, valdība krīt. Tāpēc nevar iedomāties praktiski visa ikgadēja budžeta pieauguma novirzīšanu vienas partijas pārziņā esošai jomai.

Runājot par pašreizējo situāciju, valdība ik gadu cenšas novirzīt papildu finansējumu veselības aprūpei – tomēr šogad papildu rastie 50 miljoni eiro 2017. gada budžetā ne tuvu nav nepieciešamie 300 miljoni eiro. Jāpiebilst, ka 34,3 no šiem 50 miljoniem ir iegūti uz budžeta deficīta rēķina, palielinot to līdz 1,1% no IKP, tātad uz nākamo paaudžu rēķina. Finansējuma palielinājums uz budžeta deficīta rēķina ir gluži mazs. Valdības piešķirtie līdzekļi ir desmitos miljonos eiro mērāmas summas, bet uz kopējo vajadzību fona tie ir tikai kā pilieni uguns jūrā un diemžēl nespēj nodzēst visus “ugunsgrēkus” veselība aprūpē. Visskaudrāk tas ir redzams onkoloģijas jomā – onkoloģijas slimnieki un viņu tuvinieki dienu no dienas ar izmisuma pilniem lūgumiem vēršas pie līdzcilvēkiem pēc palīdzības, lai sagādātu nepieciešamo ārstēšanu ar inovatīviem medikamentiem, ko pacientiem Igaunijā un Lietuvā nodrošina valsts.

Kāda ir izeja? Manuprāt, vienīgā izeja ir valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešana. Eiropā tā ir ieviesta 16 valstīs. Vienpadsmit no tām ir bijušās padomju bloka valstis ar vājiem budžetiem, kas nespēj no budžeta finansēt veselības aprūpi. Tas ir Latvijas lāsts, tā ir Latvijas nelaime, ka kopš 1996. gada, kad tika veiksmīgi ieviesta vecuma pensiju sociālā apdrošināšana, mums nav izdevies ieviest valsts obligāto veselības apdrošināšanu. Tas, ko 16 Eiropas valstis ir sapratušas, mums kaut kādu iemeslu dēļ nav saprotams, nav pieņemams, nav ieviešams…

Izcilais latviešu ārsts un viens no Trešās Atmodas ideologiem, profesors Ilmārs Lazovskis savā runā Latvijas Tautas frontes 1.kongresā 1988. gada 8. oktobrī šādi atbildēja uz jautājumu, kāda sistēma varētu izbeigt hronisku nabadzību veselības aprūpē: “Ievērojot agrāko gadu labo pieredzi, par tādu jāuzskata apdrošināšanas medicīna, ko Latvija sauca par slimokašu sistēmu. Tā ļauj sekmīgi apvienot trīs ļoti svarīgas lietas: slimnieks saņem vislabāko iespējamo medicīnas palīdzību praktiski bez maksas, ārsts kļūst augstākā mērā ieinteresēts palīdzēt pēc iespējas vairākiem pacientiem, tajā pašā laikā saņemot savas profesijas nozīmīguma cienīgu atalgojumu, bet jebkura iestāde kļūst maksimāli ieinteresēta rūpēties par to, lai strādājošo veselība būtu ļoti laba. Diemžēl patlaban medicīnas darbinieku – ārstu un māsu – atalgojums ir saraksta beigās un pat zemāks par nekvalificēta strādnieka algu”.

Slimokases Latvijā laikaposmā no 1920. Līdz 1940. gadam sniedza saviem dalībniekiem un viņu ģimenes locekļiem ārstēšanu un naudas pabalstus slimības un citos darba nespējas gadījumos. Piedalīšanās slimokasēs bija obligāta visām personām, kas strādāja kādā slimokašu sistēmā ietilpstošā uzņēmumā vai iestādē. Līdzdalība slimokasēs sākās ar pirmo darba dienu un beidzās, pārtraucot darbu slimokašu sistēmā ietilpstošajā uzņēmumā vai nonākot citā slimokasē līdz ar darbavietas maiņu. Slimokašu līdzekļus veidoja dalībnieku iemaksas (2% no darbinieka bruto algas), darba dēvēja iemaksas (4% no algas), valsts piemaksas (1-2% no algas). 1930. gadā Latvijā bija 40 slimokases. 1938. gada slimokasēs bija apdrošinātas 360 610 personas: 217 380 kases dalībnieki un 143 230 viņu ģimenes locekļi.

Ja mēs skaidri pasakām – ieviesīsim valsts obligāto veselības apdrošināšanu, mēs ar to paziņojam, ka esam atraduši naudas avotu veselības aprūpei. Ja mēs pasakām – turpināsim veselības aprūpi finansēt no budžeta, tad mums tā nauda ir jāsameklē, jāpasaka, kādā brīnumainā veidā tā radīsies, un to mēs neredzam ne tikai 2017. gada budžetā, bet arī vidēja termiņa budžetā.

Mēs zaudējam laiku, barojot citus un sevi ar veltīgām cerībām. Pašreizējais valdības lēmums turpināt finansēt veselības aprūpi tikai no valsts pamatbudžeta man atgādina zinātniskā komunisma principu: visiem būs viss, un nekas par to katram nebūs jāmaksā. Nauda no gaisa neradīsies. Par mūsdienīgu veselības aprūpi būs jāmaksā tā vai tā. Jautājums ir, vai mēs par to maksāsim, paceļot vispārējo nodokļu bāzi vai, izveidojot mērķtiecīgu veselības aprūpes apdrošināšanu, kad tiesības uz plānveida veselības aprūpi pienākas par dalību nodokļu maksāšanā. Pēc redzētā Igaunijā un Lietuvā, kur šī sistēma darbojās jau kopš 1996. gada, es noteikti esmu par valsts obligātās veselības apdrošināšanas, kā papildus naudas avota, ieviešanu Latvijā. Apdrošināšana būtu tas naudas avots, kas spētu ģenerēt 300 miljonus eiro, par kuriem atpaliekam no kaimiņvalstīm, kur situācija ar veselības aprūpi ir krietni vien labāka.

Runājot par valsts obligāto veselības apdrošināšanu, ārkārtīgi svarīgi saprast, kādi ir tās pamatprincipi 16 Eiropas valstīs, kur tā ir ieviesta. Saprast, par ko tieši tiek runāts. Diskutējot par un pret valsts obligāto veselības apdrošināšanu, katram galvā parasti ir savs apdrošināšanas modelis – sava izpratne par to, kas tas ir. Pēdējā diskusijā par veselības aprūpes finansēšanas modeli, pateicoties ieguldītajiem resursiem, priekšplānā izvirzījās Latvijas Bankas piedāvātais (es saku piedāvātais, nevis izstrādātais, jo līdz izstrādāšanai tur vēl bija tālu) modelis, kas paredz apdrošināšanu nodot privātām apdrošināšanas sabiedrībām (vismaz daļēji), ar domu, ka, savstarpēji konkurējot, tās spēs efektīvāk apsaimniekot valsts līdzekļus.

Līdz galam neizstrādātais, nekur citur neeksistējošais modelis (atgādinošs bagātajā Nīderlandē pastāvošo dārgo un neefektīvo modeli) bija kā medus maize apdrošināšanas pretiniekiem un kritiķiem, šādi izdarot ārkārtīgi lielu ļaunumu obligātās veselības apdrošināšanas idejas popularizēšanai Latvijā. Ar lozungu “Neatdosim naudu privātajiem!” apdrošināšana kārtējo tika sakauta, jo Veselības ministriju un Latvijas Banku pārējie Sīkuļi, kam bija cits viedoklis, pārkliegt nespēja.

Mūsu kaimiņvalstīs, Igaunijā un Lietuvā, kā arī citviet, neatliekamā palīdzība, kā arī virkne diagnožu (onkoloģija, HIV/AIDS, tuberkuloze, C hepatīts u.c.) vai stāvokļu (grūtniecība) tiek finansēti no valsts budžeta. Bērnus, pensionārus, studentus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām un citus (līdz 20 dažādām grupām) apdrošina valsts, likumā paredzot apdrošināšanas prēmiju ikgadēju pieaugumu. No strādājošo algas tiek aprēķināts veselības maksājums procentos no bruto algas (Lietuvā tie ir 9%), kas ērtības labad tiek iekasēts kopā ar sociālo nodokli, tad atdalīts no tā un novirzīts valsts veselības obligātās apdrošināšanas fondā. Plānveida veselības aprūpe saņem pamatlīdzekļus tieši no obligātās veselības apdrošināšanas procesā iekasētajiem līdzekļiem. Ceļoties vidējai algai tautsaimniecībā, pieaug arī apdrošināšanas fonda ienākumi. Sistēma ir sociāli taisnīga – bagātais maksā vairāk; par tiem, kuri nav spējīgi strādāt, parūpējas valsts. Sistēma ir arī solidāra – veselie maksā par slimo ārstēšanu. Sistēma noteikti veicina nodokļu nomaksu, palielinot ienākumus valsts budžetā.

Ieviešot valsts obligāto veselības apdrošināšanu Latvijā, manuprāt, būtiskākais ir ņemt vērā sabiedrības intereses un neuzlikt papildu slogu iedzīvotājiem un sabiedrībai kopumā ar papildu nodokli. Lietuvā un Igaunijā šāds veselības maksājums tika ieviests 1996. gadā, kad nodokļu sistēmas tikai veidojās un to radīja, pārdalot nodokļus. Latvija šo posmu jau ir sen nokavējusi, mums ir nostāvējusies un sastabarējusi nodokļu sistēma. Paņemot, piemēram, kādu procentu no valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksām, no iedzīvotāju ienākuma nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa, trīs valdošās koalīcijas partijas varētu koleģiāli “samesties”, izdalot no savas atbildības jomas nodokļiem iztrūkstošos 300 miljonus eiro veselības aprūpei. Tas būtu tikai taisnīgi, jo pārējās jomas divus gadu desmitus attīstījās uz veselības aprūpes rēķina, kas nekad nav tikusi atbilstoši finansēta. Vai tas ir iespējams? Nezinu. Pensionāru organizācijas, pašvaldības, uzņēmēji noteikti iebildīs – viņi ir atkarīgi no šiem nodokļiem.

Alternatīvs risinājums – ieviest jaunu Veselības nodokli, ko valdība neuzdrošinās darīt un ir paziņojums, ka nodokļus necels. Trešais ceļš – nedarīt neko, kā līdz šim. Vēl pastāvošo badīgo Latvijas veselības aprūpes sistēmu pakāpeniski izkonkurēs privātā medicīna, vēl vairāk palielinot plaisu starp bagātajiem un nabagiem, liedzot pieejamību veselības aprūpes pakalpojumiem vēl lielākai daļai iedzīvotāju. Latvijas uzņēmumi, valsts pārvaldes iestādes, arodbiedrības mēģinās pasargāt strādājošos, tos apdrošinot privātās apdrošināšanas sabiedrībās, kas daļēji notiek jau šodien. Tāpat kā slimokasēm pirmskara brīvvalstī, savi ārsti būs arī privātajām apdrošināšanas sabiedrībām, notiks tālāka privātās apdrošināšanas, aptieku konglomerātu un privātās veselības aprūpes saaugšana, kur sociālam taisnīgumam un solidaritātei nebūs vietas. Valsts pakāpeniski zaudēs kontroli pār nozari. Satversmes 111.pants būs jāgroza, valsts tiks vaļā no šīs smagās nastas, pienākuma organizēt veselības aprūpi Latvijā. Solītā komunisma vietā veselības aprūpes jomā neizbēgami iestāsies kapitālisms savā agrīnajā, nežēlīgajā veidolā.

Lai no tā izbēgtu, nekavējoties jāatrod iespējas adekvāti finansēt Latvijas veselības aprūpi. Sistēmai nepieciešamas arī citas pārmaiņas, taču akūtākais ir naudas trūkums. Ar dažu slimnīcu pārprofilēšanu nebūs līdzēts. 16 Eiropas valstīs, tostarp mums kaimiņos, Lietuvā un Igaunijā, ir daudz labu piemēru, kā šo sistēmu veidot.

Ticu, ka galu galā kopīgiem spēkiem arī Latvijā izdosies ieviest valsts obligāto veselības apdrošināšanu, kas būs pēdējo gadu nopietnākā reforma veselības aprūpē. Pretējā gadījumā mēs pazaudēsim vismaz 4 gadus – 2 šajā Saeimas sasaukumā, 2 – nākamajā, kamēr kārtējo reizi valdība nonāks līdz finansēšanas reformas nepieciešamībai. Pa to laiku zināms cilvēku skaits mirs, nesaņemot pienācīgu ārstēšanu, zināms skaits slimos un zaudēs darba spējas. Kurš par to uzņemsies atbildību?