Pēteris Apinis,
žurnālu World Medical Journal un Latvijas Ārsts galvenais redaktors
Zinātniska informācija ir garlaicīga un nav saderīga ar žurnālistiku
Laba zinātniska informācija ir garlaicīga. Tā nav pieņemama žurnālistikai, publicistikai un sociālajiem tīkliem. Žurnālistikas cikls un zinātnes cikls ir pilnīgi nesaderīgi. Zinātniski pētījumi norisinās ilgu laiku, kas nozīmē, ka jauni notikumi zinātnē top ļoti lēni. 21. gadsimtā visi cilvēki neatkarīgi no savas profesijas tiek pakļauti ātram dzīves tempam, ko saziņā piedāvā sociālo tīklu un interneta vietņu žurnālistika. Cilvēka ierobežotie resursi lasīt un analizēt informācijas pārbagātības laikmetā liek viņam izvēlēties žurnālistiku, nevis zinātni. Pasaules pieredze rāda, ka labas zinātniskas idejas var vieglāk pārdot, ja tās ir publicētas ne tikai zinātniskā rakstā, bet pēc tam pārtulkotas viegli lasāmā un informatīvā tekstā.
Zinātnes lēnais raksturs publiskajā telpā tiek izmantots pret zinātni. Publicists, blogeris vai vienkārši maldinošo ziņu autors ātri rada informāciju, ko zinātnieks ar faktiem mēģina noliegt. Zinātnieka sarežģītos argumentus mūslaiku steigas pārņemtais lasītājs nedzird, tabulas un shēmas nesaprot. Parasti maldinošo ziņu autors diskusijā ar zinātnieku izmanto vienkāršāko diskusijas standartu: “Pats muļķis.”
Zinātne aizņem daudz laika, un katrs zinātnisks atklājums rada jaunus jautājumus. Piemēram, klimata pārmaiņu noliedzēji un vakcinācijas skeptiķi savas šaubu sēklas sēj, balstoties uz zinātnieku pašu atrastajiem papildu jautājumiem. Turklāt šie noliedzēji jau iepriekš paziņo, ka atbildes uz šiem jautājumiem atrast neizdosies.
Kā jau iepriekš rakstīju, medicīnas žurnāli ir ļoti atšķirīgi, lielākā daļa no tiem ir paredzēti rakstītājiem, proti, rakstu autoriem, nevis lasītājiem, proti, praktizējošiem ārstiem. Nopietnos pasaules žurnālos ir iegājusies prakse, ka redaktors uzdod jautājumu sava raksta autoram: “Vai jūs lasītu šo rakstu, ja tas nebūtu jūsu nozarē?”, – un lūdz pašam autoram rakstu pārlasīt ar lasītāja acīm. Tieši autoru sausā zinātniskā valoda un tēmas šaurība ir galvenie argumenti, kāpēc raksta lasītājs reti tiek pāri kopsavilkumam.
Līdz ar to neticami liels medicīnas profesionāļu skaits lasa nevis žurnālus (papīra formātā un digitāli) ārstiem, bet žurnālus (papīra formātā un digitāli) pacientiem vai ideālā gadījumā – literatūras apskatu ārstiem. Tā kā informācija pārliecinoši aiziet no drukātās formas uz digitālo, arvien vairāk medicīnas profesionāļu uzticas medicīnas ziņai interneta resursos, īpaši, ja tā uzrakstīta daudzmaz labā valodā. Kā jau secinājām, ja ziņas autors ir žurnālists, blogeris vai publicists, tad viņa rakstītā medicīnas ziņa nebalstās uz medicīnas zinātni, jo šī medicīnas zinātne viņam ir sveša, garlaicīga un nesaprotama. Medicīnas profesionāļi visā pasaulē ir riska kategorija, kas ir pakļauta nepatiesai informācijai un viltus ziņām. Neskaitot viltus ziņas, kas noteica ASV prezidenta ievēlēšanu, pašlaik vislielākās briesmas no viltus ziņām ir tieši medicīnā un veselības aprūpē.
Sociālo tīklu aktivitātes attiecībā pret veselības aprūpi ir identiskas čipsu ēšanai, uzdzerot kolu. Sociālo tīklu gadījumā tie ir saldie patikšanas klikšķi.
Sociālajos tīklos informācija parasti ir balstīta uz kādu pētījumu, kurš ir vai nav bijis. Spriežot pēc sociālajiem tīkliem, globālos pētniekus visvairāk satrauc šokolādes un kafijas lietošana. Mans kolēģis britu medicīnas žurnālā bija uztaisījis pārskata pētījumu par šīm pseidopētījumu ziņām un apkopojis rezultātus ar atziņu, ka daudz ēst šokolādi un dzert kafiju nozīmē labu seksu līdz 78,5 gadiem.
Nav grūti savākt informāciju Google: kas tad interesē rakstītāju sociālajos tīklos (ko lielākā vai mazākā mērā spiesti izlasīt lasītāji, un tas ir svara zudums, zobu balināšana, grumbu novēršana un atziņa, ka ārsti nevēlas, lai jūs par to zinātu).
Plašajā zinātnes nozarē un informācijas plūsmā 21. gadsimtā veselības zinātnei ir lielāka loma. Veselība ir ļoti personiska cilvēkiem, tāpēc ar stāstu par kādu konkrētu slimību var sasniegt lielāku rezonansi nekā ar konkrētas bankas krahu vai pilsētas varas iestāžu biznesa nedienām. Mūsdienu demokrātija balstās uz tirgus idejām. Tieši ideju dēļ informācijas nesēji sacenšas cerībā, ka auditorija sapratīs labāko ideju un nopirks to.
Medicīnas žurnālists vai medicīnas rakstnieks
Agri vai vēlu medicīnas informācijas sistēmā ienāk profesionālis – cilvēks, kas māk rakstīt. Nereti tas ir žurnālists, kas specializējies medicīnā, bet biežāk – cilvēks, kas ir apveltīts ar labām rakstu mākslas prasmēm. Pērn Pasaules Ārstu asociācijas Ģenerālajā asamblejā, kas notika Čikāgā, bija plaši pārstāvēta ASV Pārtikas un zāļu pārvalde, notika arī daži priekšlasījumi par zāļu un ārstniecības līdzekļu informāciju, kur viena no atziņām bija – starptautiskie farmācijas uzņēmumi ir stipri ne tikai ar pētījumiem, analīzi, mārketingu, noformējumu, drošību, bet arī – ar veiksmīgu medicīnas rakstniecību, ja vien tā to var nosaukt. Šis process pašlaik gan ir plaši attīstījies angliski runājošās zemēs, bet Latvijā tam ir satelīts – medicīnas materiāla tulkotājs latviešu valodā.
Lietošu jēdzienu medicīnas rakstīšana, kas kopumā ietver dažādus darba veidus – klientiem sagatavotus rakstus plašsaziņas līdzekļos, informatīvus materiālus valdības un nozares pārstāvjiem, informatīvus materiālus patērētājiem – konkrētu slimību slimniekiem, viņu radiniekiem vai vienkārši visiem iespējamajiem patērētājiem. Iespējamais patērētāju loks tiek rūpīgi izpētīts un paplašināts (piemēram, pieņēmums, ka 70% cilvēku agri vai vēlu piedzīvo urīna nesaturēšanu un tāpēc 70% iedzīvotāju laikus būtu jāiegādājas autiņbikses). Farmācijas uzņēmumi, medicīnas aparatūras, ierīču un produktu ražotāji, kā arī klīniskās izpētes institūcijas nodarbina medicīnas rakstu autorus, lai sagatavotu normatīvos dokumentus, ko izmanto, lai meklētu pamatojumu zāļu un ierīču iegādei. Medicīnas rakstu autori palīdz ārstiem rakstīt pētījumu rakstus, monogrāfijas un pārskatus par medicīnas tēmām. Medicīnas tālākizglītības iestādes viņus izmanto, lai sagatavotu mācību materiālus un powerpoint uzskates līdzekļus, kurus ārsti un medicīnas profesionāļi izmanto zināšanu papildināšanai un sertifikācijas procesam. Medicīnas rakstu rakstītāji sagatavo mācību materiālus, ziņu tekstus presei un faktu lapas vai tīmekļa vietņu materiālus valsts iestādēm. Medicīnas rakstu autori raksta arī par pētījumu atklājumiem medicīnas žurnālos, tīmekļa vietnēs, sociālajos tīklos, biļetenos, žurnālos, laikrakstos un citos plašsaziņas līdzekļos, kas ietver veselības un medicīnas jautājumus. Ar lielāko varbūtību – ja medicīnas raksts ir labs un viegli lasāms, to radījuši kopā zinātnieks un medicīnas rakstu rakstītājs. Virkne zāļu uzņēmumu pasūta saviem rakstītājiem materiālus ar vairāk vai mazāk caurspīdīgu un pamanāmu medicīnas reklāmu – šādus rakstus tulko dažādu valstu valodās, bet kā autori tiek uzrādīti vietēji ārsti.
Līdzīgi kā iepriekšējā žurnālā runāju par žurnāliem, arī medicīnas rakstu sacerētāji, ja vien nav pilnībā pārdevušies zāļu ražošanas vai tirdzniecības uzņēmumam, ir trīs kungu kalpi.
Mūsdienīgam medicīnas rakstu autoram savā darbā jāapkopo:
(i) medicīnas zināšanas;
(ii) zinātnes vērtības;
(iii) valodu prasmes.
Šīs vērtības ir pretrunīgas. Medicīnas rakstu autoru (tāpat kā medicīnas vēsturnieku, medicīnas valodnieku, medicīnas statistiķi, ārstu – zāļu izplatītāju farmācijas uzņēmumu pārstāvniecībā utt.) kolēģi īsti par savējo neuzskata, jo savējais ir tikai tas, kas reāli strādā ar pacientu. Zinātnes vidū medicīnas rakstu autoriem ir vēl sliktāka publiskā slava, lai gan angļu valodā iznākošo žurnālu rakstus vismaz 30% gadījumu tieši vai netieši radījis medicīnas rakstu autors, vēl sliktāk ir ar žurnālistu un literātu kliķi, kas nudien nekad medicīnas tekstu autoru nepieskaita žurnālistiem vai literātiem.
Par globālu dezinformāciju veselības jomā un spēju atšķirt labu medicīnisku informāciju
Par akadēmiskiem rakstiem un konferenču darbiem globāli izveidojies stereotips, ka šis rakstītais materiāls ir pārlieku biezs, liekvārdīgs un profesionālā žargona pārpilns. Savukārt modernā medicīniskā rakstniecība angļu valodā ir viegla, ar uzsvaru uz skaidrību. Globālie darba devēji meklē rakstītājus, kas var būt tulki starp zinātniekiem un lasītājiem, proti, iztulkot medicīnas pētījumus ārstam, medicīnas profesionālim, politiķim, sponsoram, ierēdnim, pacientam pieejamā valodā, kā arī pielāgot informāciju regulatoru, veselības aprūpes speciālistu, finanšu ieguldītāju auditorijai un arī plašai sabiedrībai. Jāpiebilst, ka šī informācija ir atšķirīga katrai grupai. Medicīnas rakstu autoram ir nepieciešamas labas rakstīšanas prasmes un spēja uzmanību pievērst faktu detaļām un precizitātei, kā arī iespējai redzēt kopsakarības starp idejām un vienkāršot sarežģītu informāciju.
Pērn Associated Press rakstīja, ka ASV Pārtikas un zāļu pārvalde brīdināja “patērētājus izvairīties no 65 viltotiem produktiem, kas internetā reklamēti ar nepatiesiem apgalvojumiem, ka tie var izārstēt, ārstēt, dia­gnosticēt vai novērst vēzi. Visu šo produktu aprakstošie dokumenti bija ar labāku, pilnīgāku valodu, vienkāršāk uztverami un lasītājam draudzīgāki nekā ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes apkopotie zāļu apraksti. Pārtikas un zāļu pārvalde skaidroja, ka šie tīmekļa vietnēs un sociālajos tīklos tirgotie produkti mēdz būt kaitīgi, par tiem cilvēki iztērē naudu, bet cilvēki nesaņem apstiprinātu, efektīvu ārstēšanu.” Palasot ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes brīdinājumus, var atrast informāciju, ka ne tikai Āzijas un Āfrikas valstīs, bet arī Latvijā ir vērojama pro­blēma, ka uztura bagātinātājus, nepārbaudītas zāles un līdzekļus pārdod ārsti savās praksēs, iesaka ārsti praksēs un iesaka ārsti interneta resursos. Salīdzinot – ASV Valsts kases Finanšu noziegumu apkarošanas tīkls (FinCEN) publicēja ziņojumu, rosinot noteikt sankcijas ABLV Bank par naudas atmazgāšanas shēmām. Divas nedēļas pēc šā paziņojuma Latvijas trešā lielākā banka tika slēgta. ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes sniegtā informācija par to, ka Latvijā ārsta praksē tiek tirgoti nelegāli ārstniecības līdzekļi ir ne mazāk smagi apgalvojumi, jo reāli skaidro – cilvēki Latvijā ir apdraudēti.
Mūsdienās ārsta un pacienta informācijas telpa ir pārpilna ar brīnumlīdzekļu aprakstiem, farmācijas konkursiem, atlaižu kartēm, kur bezreceptūras medikamenti saplūdināti vienlaidus ar uztura bagātinātājiem, medicīnas precēm un veselību veicinošiem produktiem, rada informācijas pārslodzi, tāpēc sarežģīti kļuvis atšķirt reālas un viltotas medicīnas ziņas.
Pārmērīgas prasības un faktu pārbaudes trūkums ir kļuvis par normu, īpaši internetā mēģinot palielināt vietnes sasniegto cilvēku skaitu un peļņu un pat ietekmēt politiskos uzskatus. Atšķirt, kura publikācija ir sensacionāla, bet kura uzticama, nav viegli.
Sensacionalizēto ziņu priekšmeti ir tie, kas vispozitīvāk un plašāk tiek reklamēti sociālo tīklu vietnēs, tādējādi iegūstot vairāk uzmanības nekā patiesās ziņas.
Mēģināšu sev uzdot jautājumu, kā tīmeklī diferencēt informāciju un atšķirt vajadzīgo no nevajadzīgās (tas ir būtiski – visu informāciju izlasīt nav iespējams) un apšaubāmo no patiesās (apšaubāmā informācija vienmēr ir ieslēpta lielas patiesas informācijas mērcē).
Labākie raksti un ikdienā nepieciešamā informācija nāk no pieredzējušiem medicīnas rakstītājiem (lai cik tas nebūtu žēl – tā tiešā veidā nenāk no medicīnas zinātniekiem!), kuri izmanto cienījamus avotus (recenzējamus pētījumus, valdības ziņojumus, ekspertu atzinumus) un līdzsvarotu informāciju, prezentējot pētījumu metodoloģiju un mērķus.
Taču tas itin viegli veicams angļu valodā, bet dažās jomās – tikpat kā neiespējami latviešu valodā. Gan ārsts, gan pacients informācijas gadsimtā mēdz doties pie Google ar konkrētu jautājumu, piemēram, artrīts. Google piedāvā 185 tūkstošus informācijas avotu latviešu valodā. Ir pat portāls www.artrits.lv, kas reģistrēts cienījamas farmācijas firmas ofisā. Lielākā daļa rakstu pirmajās desmit lapaspusēs ir godātu ārstu rak­stīti, tiesa, dažos redzams copy-paste rokraksts. Būtiskā īpatnība ir tā, ka šos rakstus lasa kā ārsti, tā pacienti. Pieņemsim, ka puse no šiem rakstiem ir netieša reklāma – raksts par artrītu netieši informē citu ārstu – šis kolēģis ir zinošs, pie viņa var sūtīt pacientu uz konsultāciju, bet pacientam raksts sniegs to pašu informāciju, tikai viņš centīsies tikt uz konsultāciju bez nosūtījuma.
Pirms skatīt jebkuru informāciju par brīnumlīdzekli, brīnummetodi un izciliem rezultātiem, es sev uzdodu jautājumu: vai šis brīnumstāsts neizklausās pārāk labi, lai būtu patiesība? Ja brīnummedicīna, brīnumzāles vai brīnumārstēšana būtu viegli pieejama, kāpēc ikvienam nevajadzētu to izmantot? Un kāpēc šī ziņa netiek publicēta katrā nozīmīgā ziņu izlaidumā? Lasot medicīnisko un veselības informāciju, būtiski saglabāt veselīgu skepsi. Viltotas medicīnas ziņas nereti ir uzrakstītas ļoti pārliecinoši. Tādēļ, pirms ķerties pie jaunas diagnostikas vai ārstēšanas metodes vai līdzekļiem, būtu labi par jautājumu izlasīt ļoti atšķirīgus viedokļus.
Kas ir medicīnisks raksts – kā rakstīt un ko lasīt?
Medicīnisks raksts akadēmiskā formātā sākas ar nosaukumu, kopsavilkumu, kā arī autoru vārdiem un ziņām par autoru. Rak­stam būtu jāatbild uz dažiem jautājumiem:
(i) ko mēs darām, ja mūsu pacientam ir šī slimība (diagnostikas nepieciešamība, rehabilitācijas process, ārstniecības metode utt.)?
(ii) kāpēc mēs izvēlamies šo metodi, un kas tā ir par metodi?
(iii) ko mēs atradām (rezultāti)?
(iv) ko tas viss nozīmē (diskusija)?
Ja raksta autors spēj atbildēt uz šiem jautājumiem, bet raksta lasītājs to visu nolasīt un saprast, raksts ir gatavs un atliek pievienot secinājumus, pateicības, atbalsta materiālus, atsauces, fotogrāfijas (un čeku žurnāliem, kas publikācijas veic par maksu).
Patiesībā ir tā: jo stingrāk žurnāls pieturas pie dzelžainas struktūras, jo mazāk to lasa. Mans ieteikums būtu nedaudz mainīt sistēmu un kārtību. Proti, ja jūs sāksiet ar ziņām par sevi, virsrakstu un kopsavilkumu, var nepietikt spēka rakstam kā tādam. Es iesaku žurnāla rakstu rakstīt zināmā secībā, bet godātajam lasītājam lasīt nedaudz citā secībā, bet lielā mērā pieturoties pie rakstītāja kārtības:
(i) nosakiet savas hipotēzes un mērķus, uzrakstiet tos sev, bet pēc tam tos iekļausiet ievadā;
(ii) sagatavojiet attēlus, tabulas, shēmas (žurnālam Latvijas Ārsts šīs tabulas un shēmas būs latviešu valodā un nederēs kopētas no sveša žurnāla un grāmatas vai vienkārši paķertas no interneta). Visefektīvākais veids, kā piespiest kādam lasīt pētījuma rezultātus, ir ilustrācijas, ieskaitot skaitļus un tabulas. Dati ir raksta virzītājspēks. Parasti tabulas sniedz pētījuma faktiskos rezultātus, bet skaitļus izmanto, lai salīdzinātu eksperimentālos rezultātus ar citu autoru darbu rezultātiem vai ar aprēķinātām teorētiskām vērtībām. Iekļaujiet skaidrus simbolus un datu kopas, kuras pašam autoram un lasītājam ir viegli atšķirt. Vēl viens iemesls – kāpēc sākumā sagatavot tabulas un grafikus, ir pieņēmums, ka tabulām nevajadzētu kopēt tekstā esošu informāciju – autoram vienkārši vajadzēs mazāk rakstīt;
(iii) atlasiet kādus divdesmit, trīsdesmit literatūras avotus, īpaši tos, no kuriem ņemat shēmas un attēlus. Beigās tie kļūs par pamatu atsaucēm;
(iv) aprakstiet metodi vai metodes, kas izmantotas darbā;
(v) aprakstiet rezultātus un uzreiz uzrakstiet diskusijas daļu. Diskusijas daļu noteikti rakstiet, pirms ķeraties pie ievada vai kopsavilkuma ievaddaļā. Man šķiet, ka nav iespējams uzrakstīt kopsavilkumu bez gatavas diskusijas daļas. Savukārt lasītājs vispirms lasa ievadu (kopsavilkumu), bet pēc tam – diskusiju;
(vi) uzrakstiet secinājumus divās versijās – sākotnēji garo versiju, kuru pēc tam noīsiniet par publicējamo. Beigu beigās kodolīgais un skaidrais secinājums būs tas, ko lasīs un atzīs/neatzīs īstie recenzenti;
(vii) rakstiet ievadu, kopsavilkumu, nesiet kolēģiem pārlasīšanai;
(viii) izvēlieties atslēgvārdus, rakstiet pateicības, atsauces un iespējami īsu, pieglaimīgu vēstuli žurnāla redaktoram;
(ix) saīsiniet savu rakstu! Nopietnam, globālam medicīnas zinātnes žurnālam optimāls manuskripta garums ir 15–25 lapaspuses. Nosaukumam būtu jābūt īsam un informatīvam. Kopsavilkumam nevajadzētu pārsniegt 250 vārdus. Ievadam un metožu aprakstam nevajadzētu pārsniegt 1,5–2,5 lapaspuses. Rezultātu un diskusijas daļa varētu būt garāka, bet netiešs ieteikums ir 5–6 lapaspuses. Sūtot starptautiskiem žurnāliem rakstus, katrai tabulai būtu jābūt savā lapaspusē, un optimāls tabulu skaits rakstā ir 3, arī tabulām ar skaitlisku rādītāju apkopojumiem būtu jābūt pa vienai lapaspusē, bet to daudzumam nevajadzētu pārsniegt 6–8. Nerakstiet vairāk par 30 literatūras atsaucēm, jebkura žurnāla redaktoram milzu literatūras saraksts liksies pārspīlēts un aizdomīgs.
Visi lasītāji izlasa ievadu. Ievads ir raksta atslēga
Ievads ir autora iespēja pārliecināt lasītājus, ka viņām jāpatērē laiks, šo rakstu darbu lasot. Ievadam jābūt īsam un jāsastāv no īsiem teikumiem. Ievadam jābūt uzrakstītam labā literārā valodā. Ievadam jāatbild uz šādiem jautājumiem:
(i) kur ir problēma, kas jāatrisina, ko risinājis autors, un kas jāzina lasītājam?
(ii) kādi ir blakus risinājumi un paralēli risinājumi?
(iii) kāpēc autora piedāvātais risinājums ir labs un vislabākais?
(iv) kādi ir risinājuma ierobežojumi (nekautrējoties no politiskiem, finansiāliem, globāliem argumentiem)?
(v) ko esmu sasniedzis, un ko vēl sasniegšu?
Patiesībā pirmais rakstu izlasa redaktors, kuram uz galda tobrīd ir pusmetru augsta ķīpa ar nelasītiem vai nerediģētiem rak­stiem. Redaktors autora rakstu saņem e-pastā, izlasa ievadu (ja ir vairāk laika – arī diskusiju) un tad – no lasītā izdarījis virspusēju secinājumu, rakstu izdrukā vai atstāj e-pastā. Ja atstāj – tas var būt uz ilgu laiku vai pavisam.
Redaktori ievadā ienīst nepareizus citātus ar pārāk daudzām atsaucēm, kas nav saistītas ar darbu, bet īpaši nepiemērotus spriedumus un dižošanos par autora sasniegumiem. Tad redaktors izdara secinājumu, ka autoram nav mērķa. Savukārt autoram ir jāsaprot redaktora sliktā oma un jāraksta ievads kā labākais, ko viņš jebkad uzrakstījis. Tas nozīmē – autoram jābūt kodolīgam un precīzam. Ievads nedrīkst būt vēstures izklāsts, ja vien žurnāls nav Medical History. Vispār nav mērķtiecīgi rakstos iekļaut medicīnas vēsturi, tāpat kā medicīnas vēsturnieki parasti savos rakstos neiekļauj sarežģītas bioķīmiskas un laboratoriskas reakcijas. Garš ievads žurnāla rakstā iznīcina lasītājus.
Ievads jāorganizē virzienā no globālā viedokļa uz konkrēto viedokli, lasītājiem norādot mērķus, kas ir par pamatu šim rakstam.
Būtiski ievadā parādīt tieši raksta un pētniecības stratēģisko mērķi, kas radīts, lai atbildētu uz hipotētisko jautājumu. Nedrīkst atkārtoties, tātad ievads nevar būt diskusija un secinājumi. Visa liekvārdība un superapgalvojumi ievadā, kā “mainīga paradigma”, “globāls pirmatklājums”, parasti samazina lasītāju skaitu.
Nedaudz par ilustrācijām, tabulām un grafikiem medicīnas informācijā
Medicīnas žurnāla vai raksta lasītājs rakstu uztver vienkārši – labi attēli nozīmē, ka autors vēlas, lai raksts tiktu izlasīts. Ja attēli ir miglaini, nesaprotami, pārgudri un bez tulkojuma, lasītāju skaits proporcionāli samazinās vai sasniedz nulles atzīmi. Teksti pie attēliem angļu valodā tiek uztverti nevis kā atzinība autora valodu zināšanām, bet drīzāk kā autora nespēja pašam šos uzrak­stus iztulkot vai kā vīzdegunīga attieksme pret lasītāju. Uzraksti pie attēliem profesionālā specialitātes slengā ir viens no galvenajiem iemesliem tālāk pat neizskatīt jautājumu par raksta lasīšanu.
Autoriem pirms rakstu darbu sākšanas ir kārtīgi jāiepazīstas ar to žurnālu, kuram raksts paredzēts. Nosūtīt rakstu ar citādu uzbūvi un citādu noformējumu žurnālam parasti nozīmē aizvainot redakciju, bet vēlāk – netieši arī lasītāju. Vajadzētu vismaz iepriekš apskatīties – vai žurnāls ir krāsains vai melnbalts.
Nekad neiekļaujiet savā rakstā garas tabulas ar sīku, detalizētu informāciju (visu baktēriju sarakstu, visu pacientu uzskaitījumu, kur tabulā atšķirības būs daži krustiņi atsevišķiem pacientiem, kas, iespējams, ir svarīgi jums, bet ne lasītājam). Tabulas, kurās ir vairāk par 10 iedaļām/ailēm, netiek lasītas gandrīz nekad. Jūs varat to iekļaut kā papildu materiālu, kas pieejams konkrētā interneta vietnē (žurnāls Latvijas Ārsts piedāvā ievietot papildu materiālus savā mājaslapā, uz konkrēto vietni novirzot ar kvadrātkodu (QR kodu)).
Visā pasaulē ārsti žurnālos, estētisku vai māksliniecisku izpausmju vadīti, cenšas publicēt medikamentu izvērstas formulas un ķīmisko savienojumu struktūrformulas. Tas parasti liek domāt, ka arī autoram šī lieta ir pilnīgi neskaidra. Daudzos rakstos, īpaši epidemioloģiskos pētījumos, tiek veikts salīdzinājums ar daudziem skaitļiem. Piemēram, grafiks, kurā saslimstība mainās daudzu gadu garumā visās Eiropas valstīs, un grafika mudžeklim izsekot ir neiespējami. Uzskatāmi ir grafiki ar trim, četrām salīdzinošām līknēm, piemēram, Latvijas rādītāji salīdzināti ar pārējām Baltijas valstīm un ES vidējo skaitli.
Krāsaini grafiki ir grūti nolasāmi, ja tajos ir vairāk nekā piecas krāsas. Melnbaltās tabulās un grafikos nav nolasāmi vairāk par trim melnās krāsas blīvumiem vai līniju dažādību. Protams, var likt punktētas, raustītas līnijas un dzeloņdrātīm līdzīgas līnijas, bet lasītājam tas sagādās pilnīgi nevajadzīgas uztveres problēmas, tādēļ jāpārdomā, kā šādas lietas atspoguļot atsevišķos grafikos un tabulās. Vispār mans ieteikums – izmantojiet histogrammas, tās būs vieglāk uztveramas.
Īsumā par metodes aprakstu
Metodes apraksts ir neliels konspekts par to – kā problēma ir pētīta. Ja rakstā ir piedāvāta jauna metode, nāksies iekļaut detalizētu informāciju, lai zinošs lasītājs varētu reproducēt eksperimentu. Patiesībā par metodi izlasa tikai tās pašas specialitātes tieši vai netieši konkurējošs zinātnieks. Tieši metodes aprakstu konkurenti vislabprātāk publiski apstrīd. Ja metode ir jau iepriekš aprobēta un labi pazīstama, to aprakstīt ir visai muļķīgi. Daudz efektīvākas ir korektas atsauces un labs kopsavilkums.
Metodes aprakstā parasti ir jāidentificē ķīmiskās vielas, un rakstā nebūtu labi izmantot patentētus nosaukumus un nenosakāmus savienojumus. Attiecībā uz ķimikālijām būtu labi izmantot Starptautiskās Tīrās un lietišķās ķīmijas savienības (IUPAC) konvencijas un IUPAC-IUB apvienotās bioķīmiskās nomenklatūras komisijas oficiālās rekomendācijas. Attiecībā uz sugām būtu jāizmanto taksonomiskā nomenklatūra, rakstot kursīvā. Attiecībā uz mērvienībām būtu mērķtiecīgi sekot Starptautiskajai mērvienību sistēmai (SI).
Tieši metodoloģijas sadaļa dažādiem žurnāliem un digitāliem informācijas nesējiem ļoti atšķiras, un pirms raksta gatavošanas nāktos iepazīties ar spēles noteikumiem. Jebkurā gadījumā metodes sadaļā jāizvairās no komentāru, rezultātu un diskusiju pievienošanas.
Daži ieteikumi par rezultātu aprakstu
Rezultātu aprakstā autors sniedz atbildi uz jautājumiem – ko viņš ir atradis vai atklājis un vai vispār viņš kaut ko ir atradis vai atklājis. Katrā ziņā tieši rezultāti kļūst par pamatu diskusijai. Datus būtu labi publicēt loģiskā secībā, kas to skaidro, nevis sarežģī. Būtu labi tos rakstīt tādā pašā secībā, kā norādīts metožu sadaļā. Rezultātu sadaļā nedrīkst iekļaut atsauces, šeit autors iesniedz savus rezultātus, nevis svešus. Izmantojot statistiku, derētu lietot atbilstošus parametrus, piemēram, vidējā un standartnovirze: 44% (± 3); vidējais un starpprocentu diapazons: 7 gadi (4,5–9,5 gadi).
Ar vidējo un standarta novirzi būtu jāziņo par normāli sadalītiem datiem, bet ar mediānas un starpprocentu diapazonu – par nestabilajiem datiem.
Skaitļos būtu labi izmatot divus, trīs nozīmīgus ciparus, ja vien nav būtiska precīzāka informācija: 3,19, nevis 3,18876484.
Nebūtu labi izmantot procentus skaitliski maziem paraugiem, piemēram, vienu no trim nevajadzētu aizstāt ar 33%.
Diskusija
Diskusija ir skaidra atbilde uz rezultātiem vai noliegums. Diskusija ir svarīgākā raksta sadaļa. Diskusija ir iespēja pārdot datus. No pasaules citējamos žurnālos noraidītajiem rakstiem 80% gadījumu vāja ir diskusijas daļa.
Diskusijas pamats ir rezultātu salīdzinājums ar citiem rezultātiem, bet diskusijā autoram jāpārliecina lasītājs, ka rezultāts ir konvertējams, pareizs un labs. Tas jāpanāk bez sānsoļiem citos lauciņos – apgalvojumiem vai pieņēmumiem, kas neattiecas uz rezultātiem vai nav tajos balstīti. Diskusijā nav prātīgi lietot nespecifiskus apgalvojumus, piemēram, “zemāka temperatūra”, “augstāka likme”, “vissvarīgākais”, “nenozīmīgi”. Spekulācijas par iespējamām interpretācijām ir gandrīz visos zinātniskos rakstos, bet šīm interpretācijām jāsakņojas faktos, nevis iztēlē. Mērķtiecīgi diskusijā katru jautājumu saskaņot ar mērķiem, kas ierakstīti ievadā un kopsavilkumā. Vajadzētu vienmēr pieturēties pie sistēmas atbildēt uz jautājumiem:
(i) vai dati apstiprina hipotēzi?
(ii) vai rezultāti atbilst, neatbilst vai ir līdzīgi citu pētnieku rezultātiem?
(iii) kāpēc rezultāti bija negaidīti?
(iv) kā vēl varētu interpretēt rezultātus?
(v) kādi papildu pētījumi, eksperimenti, simulācijas, atvasinājumi nepieciešami?
(vi) kas jauns?
Noslēgumā – raksta virsraksts jeb – kas vispār liek apstāties pie raksta, pāršķirstot žurnālu
Liela daļa nopietnu medicīnas žurnālu saturu publicē uz 1. vāka. Raksta virsraksts parādās uz žurnāla vāka saturā un pievērš uzmanību ar lakonismu, būtiskajiem vārdiem un autoru uzvārdiem. Raksta virsrakstu lasītājs izlasa tad, kad saņem žurnālu, un viņam no šī virsraksta ir jāsaprot, kāds raksts ir īpašs. Patiesībā tā ir autora pirmā un, iespējams, vienīgā iespēja piesaistīt lasītāja uzmanību. Medicīnas žurnālu vidē mēdz teikt, ka raksta virsrakstu pirmie ierauga redaktors un prokurors. Raksta lasītāji ir potenciālie autori, kuri, iespējams, pēc tam citēs autora rakstu, bet tikai tad, ja viņu pirmais iespaids būs gana spēcīgs un paliekošs.
Visas pasaules ārsti slīkst publikācijās un rakstveida informācijas plūdos, nevienam lasītājam nav laika izlasīt visus interesējošos zinātniskos darbus, parasti pat arī vienu rakstu no sākuma līdz beigām. Lasīšanas izvēle ir selektīva, bet izvēle parasti nāk no raksta virsraksta.
Žurnāla recenzentiem parasti nav laika skaitļiem un tabulām, bet viņi allaž pārbaudīs, vai virsraksts ir specifisks un vai tas atspoguļo manuskripta saturu. Lielākā daļa recenzentu labo raksta virsrakstu, turklāt – recenzentiem nekad nav kopēja viedokļa. Redaktori ienīst virsrakstus, kam nav jēgas vai kas nenes būtisku informāciju. Virsrak­stam jābūt informatīvam, kodolīgam, skaidram, aprakstošam un iespējami īsam. Jāizvairās no profesionālā žargona, slenga, abreviatūrām, pēc iespējas arī no akronīmiem, kā arī tādiem vārdiem kā provizorisks, paradigma u.tml. Autoram ir jāatlicina laiks un jāpadomā par labu virsrakstu jeb nosaukumu rakstam. Autoram tas jāapspriež ne vien ar līdzautoriem, bet vislabāk ar medicīnas rakstītājiem vai pazīstamu redaktoru.