Skip to content

Author: lab

Latvijas Jauno ārstu asociācijas vēstule Polijas kolēģu atbalstam

 LatvijasJaunoārstuasociācija

Latvian Junior Doctors’ Association
Adrese: Rīga, Skolasielā 3, LV-1010, Latvija

Reģ. Nr.: 40008073036

PorozumienieRezydentówOgólnopolskiZwiązekZawodowyLekarzy

October 16, 2017

No. 2017/01-11

We would like to acknowledge our moral support and appreciation to the young Polish doctors and OGÓLNOPOLSKI ZWIĄZEK ZAWODOWY LEKARZY for their strength and willpower to fight for their rights and higher quality for their patient care.

Support to our colleagues who continue the hunger strike in the main hall of the Warsaw Medical University’s Paediatric Hospital already since 02.10.2017.

We are aware about the unproductive discussions with Polish government, and therefore we support your efforts in order to improve the situation in Poland – fighting for the increase in healthcare financing and wages for all medical professionals, including young doctors during their postgraduate training.

We agree that there is no possibility to provide a qualitative health care for patients if the government spending for healthcare is dramatically low (around 4.4% GDP). The government shows ignorance and disinterest towards the needs of Polish people and medical professionals, making them work extensive over-hours in order to be able to manage their everyday needs – therefore significantly decreasing the quality of patient care. In the past years a tremendous number of medical practitioners have been leaving our countries for a more profitable job abroad, we are sincerely concerned about the growth of such tendencies in case the financing for health care would not increase.

Latvian Junior Doctors’ Association would like to acknowledge their support. We encourage you to stay inspired, brave and smart, believe in and fight for a medical system in which everyone could receive high-quality health care. A healthcare that could be provided by smart, intelligent and empathetic, nonetheless adequately paid doctors.

Your strike plays a significant role not only for the Polish society and healthcare system, but also serves as an empowerment of medical professionals in other countries with similar problems.

 

Latvian Junior Doctors’ association

Chairman Karlis Racenis

Par smadzeņu nāvi un žurnālistisku ētiku kāda nāves gadījuma aprakstā Austrumu klīniskajā slimnīcā.

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Katru gadu oktobrī Latvijas prese, televīzija un elektroniskie mediji ar degunradža taisnprātību metas virsū medicīnai. Kā likums, tiek atrasts gadījums, kurā kāds pacients ir miris. Neesmu sazvērestību teoriju aizstāvis, bet šī aktivitāte gadu no gada sakrīt ar budžeta sastādīšanas laiku, un rodas iespaids, ka lielais režisors tādējādi pasaka tautai un Saeimai, ka medicīnai vajag mazāk līdzekļu, bet dzelzceļa elektrifikācijai, VID ēkai, zelta tiltam, jauniem tramvajiem, īpašajai pašvaldībai vai tās ostas infrastruktūrai – vairāk.

Lasot Latvijas presi un interneta portālus, bet īpaši – skatoties televīziju, rodas iespaids, ka cilvēki dzīvotu saules mūžu, ja ne tie mediķi. No katriem desmit jautājumiem, ko man uzdod žurnālisti, pieci ir par neesošo veselības aprūpes finansējumu, bet otri pieci – agresīvi un ar pārliecību, ka viens vai otrs pacients nomiris tikai mediķu dēļ un ka ārsts būtu tūlīt jāsoda vismaz ar cietumsodu, ja ne nāvessodu. Pēdējā gadā neesmu sastapis nevienu žurnālistu, kam būtu zināms, ka cilvēki piedzimst un nomirst, ka Latvijā gadā nomirst aptuveni 29 tūkstoši cilvēku un ka pārredzamā nākotnē nomirsim arī paši. Visai drīzā nākotnē, vismaz no vēstures viedokļa, nomirs gan šo rindu rakstītājs, gan lasītāji. Vismazāk par nāvi ir dzirdējuši politiķi un ierēdņi. Latvijas Ārstu biedrības kongresā, kur paliatīvās medicīnas guru Vilnis Sosārs vadīja sēdi par miršanu un nāvi kā dzīves un medicīnas sastāvdaļu, ministrija pārstāvēta nebija, kur nu vēl Saeima.

Tātad – pēdējo nedēļu visi iespējamie informācijas kanāli ar asarām acīs un reitinga celšanas degsmi apraksta gadījumu Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur mirušu pacienti atslēdza no mākslīgās elpināšanas iekārtām. Patīk kādam vai ne, bet cilvēks ar smadzeņu nāvi ir miris, pat ja viņa vietā elpošanu un/vai asinscirkulāciju nodrošina aparatūra. Sāksim ar to, ka paciente, par kuras nāvi tik dedzīgi satraucas dzeltenā prese, bija ar diagnosticētu smadzeņu nāvi. Nekad, nekur pasaulē neviens cilvēks pēc smadzeņu nāves nav spējis pastāvīgi funkcionēt. Toties cilvēces iespējas pagarināt kāda individuāla cilvēka eksistenci ir diezgan lielas. Izraēlas 11. premjerministrs ģenerālis Ariels Šarons pārcieta insultu 2006. gada 4. janvārī un komas stāvoklī pie mākslīgās plaušu ventilācijas bija līdz 2014. gada 11. janvārim – bez jebkāda kontakta, bez smadzeņu darbības. Viņa ilggadējā koma bija par iemeslu virknei medicīnas filozofijas izmaiņu uz zemeslodes, kā arī atziņai, ka nevis sirdsdarbības neesamība, bet gan smadzeņu nāve ir uzskatāma par nāves faktu. Latvijas likumdošana atšķirībā no lielas daļas Eiropas valstu likumdošanas paredz par smadzeņu nāves faktu pārliecināties vēl 24 stundas.

Medicīnas lielā problēma ir apstāklī, ka žurnālisti plaši var izrakstīties no pacienta radinieku vai garāmgājēju viedokļa, bet nekad nevar pilnībā tikt pausts speciālistu viedoklis – to vienkārši liedz Pacientu tiesību likums. Visas publiskās diskusijas notiek „vienos vārtos” – ārstu kāds drīkst nosaukt par slepkavu, nosaukt vārdā un uzvārdā, paziņot viņa adresi un aprakstīt ģimeni, bet ārstam likums liedz izpaust pat tādas lietas, kas viņu varētu attaisnot. Šajā gadījumā ārsti, kura precīzi izpildīja pasaules vadlīnijas un Ministru kabineta noteikumus Nr. 215 „Kārtība, kādā veicama smadzeņu un bioloģiskās nāves fakta konstatēšana un miruša cilvēka nodošana apbedīšanai”, publiski nosauca par slepkavu, bet viņai iespējas paust savu viedokli un izskaidrot realitāti nav nekādas. Es nepārmetu aizgājušās pacientes tuviniekiem, kas zaudējuši mīļu cilvēku, bet žurnālistiem un portālu redaktoriem, kas apzināti grauj Latvijas medicīnas prestižu. Manuprāt, vienīgā aka, kurā nevienam nevajadzētu spļaut, ir slimnīcu reanimācijas nodaļa, kura parasti ir pēdējā iespēja un ļoti bieži – lielā iespēja palikt robežšķirtnes šajā pusē.

Pie kā noved ņirgāšanās par ārstiem, šajā gadījumā ņirgāšanās par ļoti pieredzējušu, cilvēcīgu un profesionālu anestezioloģi, reanimatoloģi, kas savā dzīvē izglābusi tūkstošiem dzīvību, vadījusi smagāko reanimācijas nodaļu valstī un lielā mērā uzskatāma par jomas līderi? Amerikā nepārtrauktās tiesāšanās ar mediķiem noveduši pie situācijas, kad netiek operēti un reanimēti pacienti ar ļoti augstu nāves vai invaliditātes risku. Es pieļauju, ka konkrētā paciente daudzās pasaules valstīs nemaz nebūtu operēta un nebūtu mēģināts cīnīties ar pamatslimību, kas pie nāves, iespējams, būtu novedusi gauži ātri.

Patiesībā Latvijā jebkuru sarežģītu tēmu pieņemts aizslaucīt pagultē un publiskajā telpā ņemties ap stāstiem „tas redzēts ar šo”, „šis nopircis mašīnu”, bet „tie divi sakāvās un viņš viņai atņēma darbu paša uzņēmumā”. Par nāvi Latvijā nerunā, un man nav datu, ko par eitanāziju, asistētu nāvi vai ilgstoša termināla stāvokļa uzturēšanu domā iedzīvotāji. Latvijas Ārstu kongresu gaidot, Latvijas Ārstu biedrība veica aptauju, kurā piedalījās 2644 ārsti, un viņiem līdzīgi jautājumi tika uzdoti. Liela daļa kolēģu bija ļoti rezignēti par iespēju palīdzēt pacientam aiziet no dzīves, ja viņa dzīves kvalitāti galēji apdraud sāpes, slimības izpausmes vai pilnīgs smadzeņu darbības trūkums. Toties lielākā daļa no kolēģiem attiecībā uz sevi norādīja, ka viņi vēlētos, lai viņiem šādā veidā palīdzētu aiziet no dzīves, nevis palikt par aparatūras piedēkli. Šo rindu autors arī uzskata, ka nevēlētos, lai paša ķermenis kaut kādu laiku tiktu piepūsts ar gaisa un skābekļa maisījumu brīdī, kad smadzenes būtu beigušas funkcionēt.

Tiem, kas tikuši līdz šai vietai, nobeigumā es vēlētos citēt ārstu Ivaru Krastiņu, kura ģeniāls raksts par dzīvību, nāvi un starpstāvokļiem publicēts žurnāla „Latvijas Ārsts” septembra numurā:

„Cilvēku attiecības ar nāvi ir visai sarežģītas, un pārsvarā to pamats ir emocijas, visbiežāk bailes, dusmas, sajūta “es neesmu to pelnījis”. Mēģinājumi atdalīt emocijas un apskatīt nāves problēmu racionāli lielākoties ir uzspēlēti un nedabiski, tāpēc nav īpaši ticami. Franču rakstnieks un filozofs Albērs Kamī rakstīja: “Tā kā mēs visi reiz nomirsim, tad pats par sevi saprotams, ka nav svarīgi, kad un kā tas notiks” –, tomēr šāda bravūrīga attieksme atgādina tautas pasakas āža pēc padzeršanās teikto: “Ne par pašu vilku nebēdāšu!” Loģiski analizējot, bailes no nāves ir pārsteidzošas – nāve ir tikpat normāls dzīves gaitas posms kā dzimšana: “Viss, kas piedzimst, noteikti nomirst,” (Bhagavad Gita 2:27); “nāve nav dzīves pretmets, tā ir dzīves daļa” (Haruki Murakami, “Blind Willow, Sleeping Woman”). Ja, racionāli domājot, mēs lieliski saprotam, ka piedzimšana neizbēgami novedīs pie nāves, tad kāpēc dzimšana tiek uzskatīta par priecīgu notikumu, bet ap tikpat dabīgu notikumu – nāvi, kas ir tiešas sekas dzimšanai, ir tik daudz drūmu emociju, baiļu, sēru u.c. pārsvarā negatīvu lietu? Tam ir vairāki iemesli; tostarp neziņa, kultūrvides un reliģiski uzstādījumi un precīzu medicīnas datu trūkums. Bailes no nāves ir bailes no nezināmā, kas īsi un precīzi parādīts tautas dziesmā: “Mīlē mani šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma” (407, Krustpils pagasts). Cilvēkam šķiet, ka par dzīvības tapšanu, attīstību un pašu piedzimšanu viņš zina pietiekami daudz, turpretī par nāvi neviens nezina, kad un kā tā notiks, kas būs pēc tam un vai vispār kaut kas būs. Bailes no nezināmā var mēģināt neitralizēt ar zināmo, proti, ar ierastu vidi, ierastiem ļaudīm, lietām un rituāliem. Tāpēc lielākā daļa cilvēku noteikti gribētu nomirt mājās, pie sev tuviem cilvēkiem un lietām, bet reti kam tas izdodas – lielāko daļu uz nāvi slimo aizved uz slimnīcu, kas pēdējos brīžus pirms nāves padara daudz nepatīkamākus, pilnus negatīva stresa un nodzīvotā mūža necienīgus. To nosaka vairāki faktori, pirmkārt, piederīgo bailes no tuvinieka miršanas procesa bieži ir daudz stiprākas par paša mirēja gribas respektēšanu, otrkārt, neizpratne un neziņa – vai tiešām šoreiz jau ir viss, varbūt slimnīcā vēl var kaut ko darīt, un piederīgais turpinās dzīvot. Par mirēja dzīves kvalitāti un par to, vai pats slimnieks grib turpināt savas ciešanas, tādos brīžos parasti nedomā, daudz svarīgāk šķiet, ko teiks kaimiņi un radu tantes.”

Un vēl nedaudz no Ivara Krastiņa apraksta par smadzeņu nāvi, tikai saīsinātā formā, iepriekš lūdzot godātajam kolēģim atvainošanos par pašdarbniecisku teksta īsināšanu:

„Cilvēka smadzeņu svars ir apmēram 1500 g, tās veido ap 86 miljardiem neironu, no kuriem tikai 19% atrodas smadzeņu garozā un apmēram tikpat daudz cita tipa šūnu. Smadzenēm ir trīs galvenās funkcijas – kognitīvā, integratīvā un hormonālā līdzsvara nodrošināšana. Lai gan cilvēki sevi uzskata par radības kroni, salīdzinot ar citiem zīdītājiem, ne smadzeņu svars, ne kopējais neironu skaits, ne neironu skaits smadzeņu garozā cilvēkam nav vislielākais, piemēram, zilonim lielāks kopējais neironu skaits, savukārt okeāna delfīniem ir daudz vairāk neironu smadzeņu garozā. Kognitīvā funkcija ir informācijas uzkrāšana, problēmu risināšana un lēmumu pieņemšana. Lai to realizētu, nepieciešama sapratne, uztvere, sensorā informācija, informācijas novērtēšana (judgement) un secinājumu izdarīšana (reasoning), to ietekmē atmiņa, attieksme, emocijas, sociālie apstākļi. Hormonālo līdzsvaru realizē atgriezeniskā saite starp neironiem nervu sistēmā un hormonālo sistēmu (hipotalāma-hipofīzes ass). Integratīvā funkcija kontrolē mijiedarbību ar apkārtējo vidi, apstrādājot informāciju no ārējiem kairinājumiem un iekšējiem signāliem un reaģējot uz to. Smadzeņu nāves koncepcija par dzīvības galveno pazīmi uzskata apziņu, savukārt apziņu nosaka divi fizioloģiski komponenti: nomods un sapratne. Nomodu izraisa impulsi no ascendējošās retikulārās aktivējošās sistēmas, kas caur pons, hypothalamus mugurējo daļu un thalamus izraisa pamošanos no miega vai atgriešanos nomoda stāvoklī. Sapratne ir visu kognitīvo un afektīvo garīgo funkciju kopums, un tā nozīmē, ka dzīva būtne apzinās savu eksistenci un gan iekšējo, gan ārējo pasauli. Neatgriezenisks un nepārtraukts nomoda un sapratnes zudums nozīmē indivīda nāvi, neraugoties uz to, ka turpinās vairākas nozīmīgas, tradicionālajā izpratnē ar dzīvību saistītas funkcijas, piemēram, sirds saraujas, ir perifērais pulss, āda ir sārta, siltāka par apkārtējo vidi, mātes miesās turpina attīstīties bērns, brūces dzīst, organisms sekmīgi novērš infekciju, iespējamas atsevišķas ekstremitāšu kustības, piemēram, Lācara reflekss (roku pacelšana un sakrustošana uz krūtīm; refleksa loks iet caur muguras, bet ne caur galvas smadzenēm) u.c. Smadzeņu nāves koncepcijas pamatā ir divi pieņēmumi, pirmkārt, noteicošais visa organisma darbības regulators un vadītājs ir smadzenes, kad smadzenes gājušas bojā, organisms kā vienots veselums beidz pastāvēt, otrkārt, ja kāda no organisma funkcijām tiek uzturēta mākslīgi, to var neņemt vērā, nosakot, vai būtne ir dzīva vai nav, piemēram, cilvēks, kas neelpo, bet kam smadzeņu darbība saglabāta, uzskatāms par dzīvu. Abi pieņēmumi ir loģiski un atbilst domājošas būtnes priekšstatam par dzīvību, tomēr tos pieņem nebūt ne visi un ar tiem saistītas nopietnas problēmas. Smadzeņu nāves ideja ir klajā pretrunā ar tradicionālo izpratni par dzīvību un nāvi, saskaņā ar kuru miris ir auksts, zils, stīvs, bet pacients ar smadzeņu nāvi var būt gan silts, gan sārts, gan saglabātām kustībām. Visai grūti ieskaidrot piederīgajiem, kas stāv pie pacienta gultas intensīvās terapijas nodaļā, ka viņu tuvinieks kā saprātīga, domājoša būtne ir gājis bojā, kaut arī krūškurvis cilājas (tas nekas, ka mākslīgās plaušu ventilācijas aparāta darbības rezultātā), āda ir sārta un silta un saglabāts perifērais pulss. Sapratne kā spēja apzināties savu eksistenci un iekšējo un ārējo pasauli ir jēdziens, kura vērtējums ir neizbēgami subjektīvs, kas var radīt nopietnas problēmas.”

Piezīme: es jau izlasīju murgus un ļaunumu pie rakstiem par konkrēto nāves gadījumu, komentārus pie šī raksta nelasīšu.

Turpmāk ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrācijas apliecības papīra formātā tiks izsniegtas tikai pēc personas pieprasījuma

http://www.vi.gov.lv/lv/sakums/aktuali/this-just-in-2017/registracijas-apliecibas-pec-personas-pieprasijuma

26.07.2017

Ārstniecības persona vai ārstniecības atbalsta persona ir tiesīga patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību attiecīgajā profesijā atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kompetencei, ja tā ir reģistrēta Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā (turpmāk – Reģistrs).

Dokuments, kas apliecināja, ka persona ir reģistrēta bija ārstniecības personas vai ārstniecības atbalsta personas reģistrācijas apliecība, ko persona saņēma reģistrējoties vai pārreģistrējoties Reģistrā.

Saskaņā ar  Ministru kabineta 2016.gada 24.maija noteikumu Nr. 317 „Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība” 42.punktu, sākot ar 2017.gada 1.janvāri Inspekcijas tīmekļa vietnē www.vi.gov.lv ir brīvi pieejama informācija par reģistrētām ārstniecības personām, ārstniecības atbalsta personām, to reģistrācijas termiņiem un profesiju, kurā persona ir tiesīga praktizēt pieeja šeit.

Tādejādi personai vairs nav nepieciešama reģistrācijas apliecība papīra formā uz rokas, jo informācija par ārstniecības personas reģistrācijas statusu ir pieejama Inspekcijas tīmekļa vietnē www.vi.gov.lv. Tā ir brīvi pieejama  gan darba devējiem, gan sertifikācijas institūcijām, gan pacientam.

Stājoties spēkā Ministru kabineta 2017.gada 18.jūlija noteikumiem Nr.413 “Grozījumi Ministru kabineta 2013. gada 27. augusta noteikumos Nr. 675 “Veselības inspekcijas maksas pakalpojumu cenrādis””, ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrācijas apliecības turpmāk tiek izsniegtas par maksu tikai pēc personas rakstveida pieprasījuma saņemšanas. Reģistrācijas apliecības maksa ir 11,52 euro.

Ja persona tomēr vēlas saņemt reģistrācijas apliecību papīra formā, pirms reģistrācijas/pārreģistrācijas ir jāaizpilda pieteikums (pieteikums) un jāveic maksājums pēc rēķina saņemšanas. Reģistru nodaļā, iesniedzot dokumentus reģistrācijai vai pārreģistrācijai (sīkāk par nepieciešamiem dokumentiem skatīt šeit), papildus arī jāuzrāda maksājuma kvīts.

Veselības aprūpes finansēšanas likumprojekts nerisina aktuālās problēmas veselības nozarē

Labdien!

Šobrīd augstākajā līmenī notiek diskusijas par Veselības aprūpes finansēšanas likumprojektu, kas ir viens no būtiskākajiem instrumentiem ieilgušo veselības aprūpes nozares finansēšanas problēmu risināšanai. Latvijas iedzīvotājiem netiek nodrošināta savlaicīga pieeja nepieciešamajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kā arī maznodrošinātajiem iedzīvotājiem – aptuveni 40 procentiem – šie pakalpojumi nav pieejami to dārdzības dēļ. Latvijas Veselības ekonomikas asociācija (LVEA) uzskata, ka likumprojekta izstrādātajā pašreizējā redakcijā netiek risinātas vairākas problēmas, kas aktuālas veselības nozarē.

Plašāka informācija – šeit.

Papildu informācija:
Daiga Behmane
LVEA valdes priekšsēdētāja
E – pasts: info@lvea.lv

Represijas pret ģimenes ārstiem jeb kāpēc Anda Čakša cenšas iznīdēt šo dienestu?

Premjera kabinetā sastrīdējos ar veselības ministri Andu Čakšu par viņas komandētās Veselības inspekcijas staļiniskajām represijām pret ģimenes ārstiem. Noklausījos, ka neesmu džentlmenis un pat ne vīrietis, ja varu nostāties pret viņu (sievieti) to tur (slikto) pusē. Tiesa, ģimenes ārsti gandrīz 90% ir sievietes, ir dzīves un darba nomāktas, algu saņem daudzkārt mazāku nekā ministre, nedzīvo privātmājās, strādā dienu, mājas vizītēs brauc vakaros, bet uz telefona zvaniem atbild naktīs. Un ministrija tādēļ 606 (dati pirmdienas rītā, 14. augustā) ģimenes ārstiem veikusi agresīvas pārbaudes un viņus sodījusi par visiem iespējamiem sīkumiem, bet šobrīd viņiem nemaksā kapitācijas naudu, proti, algu. Šīs nemaksātās kapitācijas dēļ algu nesaņems arī ārsta palīdze un medicīnas māsa, kā arī reģistratore – arī šīs visas ir sievietes, un šeit runa nav par slimnīcas valdes priekšsēdētājas vai ministres algu un uzkrājumiem, bet vienkāršas sievietes minimālo algu – sev, ģimenei, bērniem.

Patiesībā es neesmu pret Andu Čakšu. Vēl vairāk – viņa man šķiet simpātiska, glīta un jauka. Es allaž domās salīdzinu Andu Čakšu ar Gunti Belēviču un saprotu, cik ļoti man viņa patīk. Tiesa, tam nav nekādas korelācijas jautājumā par to – ir vai nav ministrei (ministrijai, valstij) jākaro ar ģimenes ārstiem. Andas Čakšas vadītā ministrija vai, drīzāk, dažas viņas biroja meitenes spiež Veselības inspekciju apbraukāt ģimenes ārstus (tieši pirms darbdienas sākuma vai pašās darbdienas beigās) ar jautājumu: “Vai jūs streikojat?” Visiem tiem, kas atbild uz šo jautājumu pozitīvi vai cik necik simpatizē streikotājiem, tiek atrastas problēmas – visbiežāk nepareizi aizpildīts recepšu žurnāls vai neizpildīts plāns par atkritumu izgāšanu (kaut visiem ir līgumi ar precīziem datumiem ar specializētām medicīnas atkritumu savācējfirmām). Visiem “sliktajiem” tiek uzlikts sods (parasti līdz 500 eiro) par brīdinājumu. Šie sodi tieši attiecas uz pacientiem, jo ģimenes ārsta praksei pietrūkst līdzekļu medikamentiem, pārsienamajam materiālam, sterilizācijai, īres maksai.

Citiem ģimenes ārstiem tiek apturētas prakses, pat ja iepriekš bijusi vienošanās par vienas vai otras problēmas risinājumu. Klasiskā formā tas ir pieejamības jautājums – ārsta praksei jābūt ar liftu un invalīdu tualeti, turklāt liftam jābūt no konkrētas firmas. Visiem, kam apturētas prakses, ieteikts doties uz privātas kompānijas veselības centriem un turpināt strādāt poliklīnikā. Lieki teikt, ka šī poliklīnika pieder farmācijas biznesam. Ministres rīcībai šeit tāds maigs salīdzinājums ar pūci, kas naktī un mijkrēslī laupa un apēd sīkos putniņus.

Jautājums – kam vajag Veselības inspekcijas kontroles un ko tās panāk? Pat noticot ministres apgalvojumam, ka šīs kontroles ir plānveida, šīs visas inspekcijas sākās ar jautājumu: “Vai jūs streikojat?” Neatkarīgi no šī jautājuma ģimenes ārsts tiek visu dienu tramdīts, kontrolēts, caurskatīti dokumentu kalni. Ne reizi, nekad neviens inspekcijas darbinieks nav kontrolējis pacienta ārstēšanu, runājis par diagnostiku vai analizējis pacientam izrakstītos medikamentus. Visas šīs kontroles ir vienīgi un tikai glītrakstīšanas stunda pie gotikas kaligrāfa.

Inspekcijas kontrole (ar vai bez rezultējošas soda kvīts) nozīmē atraut ģimenes ārstu no pamatdarba, piespiest viņu nervozēt, satraukties. Rezultātā pacientiem tiek izdedzis ārsts, kas ir vissliktākais, ko pacientam var vēlēt. Neaizraujoties ar literatūrā atrodamiem pierādījumiem, tieši birokrātija, administratīvs slogs un nevajadzīgas kontroles ir nozīmīgākās indikācijas veselības aprūpes kvalitātes zudumam. Vai Andas Čakšas vēlme ir pasliktināt visas valsts veselības aprūpes kvalitāti, samazināt pieejamību un palielināt kļūdu skaitu, vajājot, agresīvi kontrolējot un pazemojot ģimenes ārstus? Šobrīd tas izskatās tieši tā – Anda Čakša apkaro ģimenes ārstus un tādējādi cīnās pret pacientiem. Esmu pārliecināts, ka mēs visai drīz varēsim redzēt šī kara rezultātu kā mirstības palielināšanos, īpaši mātes un bērna segmentā.

Daudz smagāka problēma ir Nacionālā veselības dienesta (NVD) ieturētā kapitācijas nauda, kas netiek izmaksāta ģimenes ārstiem. Pēc manā rīcībā esošiem faktiem, rīkojumus nemaksāt ģimenes ārstiem kapitācijas naudu NVD diktē Alīda Vāne – kaut arī formāli atbrīvota no veselības ministres padomnieces amata, tomēr joprojām virza savas lietas gan ģimenes ārstu apkarošanā, gan savas privātās Gulbenes un Balvu slimnīcu apvienības atbalstam. Ar ministrijas spiedienu NVD neizmaksā naudu ģimenes ārstu praksēm, kas ir streikojušas. Pilnībā nemaksā kapitācijas naudu, kaut ģimenes ārsta atalgojuma daļa ir 56% no kapitācijas naudas. Interesentiem iesaku iepazīties ar šodien spēkā esošajiem Ministru kabineta noteikumiem “Grozījumi Ministru kabineta 2013. gada 17. decembra noteikumos Nr. 1529 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”” anotācijā ietvertajā tabulā “Ģimenes ārstu kapitācijas naudas aprēķins”, sk.  http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40406815&mode=mk&date=2016-12-20 15. lpp. Noņemot visu kapitācijas naudu, NVD, piemēram, apzināti nemaksā par reģistratora funkcijām, kas ir 24% no kapitācijas naudas, kā arī nemaksā par medicīnisko aprīkojumu, medikamentiem, dokumentāciju, sakaru un datortehniku, kuru nolietojums tiek rēķināts ilgākā laka periodā.

Ģimenes ārsti, kas bija izvēlējušies streikot no 3. jūlija plkst.12.00 līdz 17. jūlijam, darbu pārtrauca 9,5 dienas. Tāpēc NVD ir tiesisks pamats ieturēt kapitācijas naudas ārsta atalgojuma daļu  par 9,5 darba dienām, kas ir 9,5 x 2,67% = 25,4% no jūlija kapitācijas naudas.

Protams, lauku ģimenes ārste ar pilniem aprēķiniem uz NVD neies un arī uz tiesu ne. Bet man jau nācās sarūgtināt ministri, ka atradīsies organizācijas, kas to darīs.

Ja politiķi nolēmuši karot (iznīdēt) kādu dienestu, profesiju, sistēmu, allaž jādomā– kam tas izdevīgi, kas no tā iegūs. Ja Anda Čakša ir nolēmusi iznīcināt, pazemot, piesmiet ģimenes ārstus, jādomā, tas ir tādēļ, ka viņa vēlas šo dienestu iznīcināt kā tādu. Vienkāršākais izskaidrojums būtu – viņa cenšas sadzīt viņus atpakaļ poliklīnikās, kas pieder farmācijas biznesam. Par to liecina arī teksti reformā, kurā diezgan atklāti var izlasīt lobismu farmācijas biznesa īpašumtiesībām pār ārstiem.

Anda Čakša (Foto - Karīna Miezāja)
Foto – Karīna Miezāja

Sliktāk būtu (bet rīcība rada iespaidu tieši par šādu scenāriju), ja Andas Čakšas mērķis ir visas ambulatorās medicīnas pārvēršana par maksas medicīnu. Ja nebūs ģimenes ārstu, visiem pacientiem nāksies iet uz maksas veselības centriem uzreiz pie speciālistiem. Protams, var jau arī tā, bet ir iedzīvotāju kategorija, kam tas finansiāli nebūs pa spēkam. Pasaulē nav izdomāts nekas labāks par ģimenes medicīnu pieejamības jautājumā, taču ir izdomātas daudzas metodes, kā ģimenes medicīnu birokratizēt, pārvērst par darba nespējas lapu, veidlapu, recepšu, nosūtījumu izrakstīšanas dienestu, un Latvijas Veselības ministrija šajā jomā noteikti var pretendēt kļūt par pasaules līderi. Veselības ministrijā vairs nav neviena profesionāļa, vismaz primārajā aprūpē un sabiedrības veselībā ne. Ārstes ministrijā ir divas, ministri ieskaitot, bet ministres medicīnas pieredze ir tikai zāļu tirdzniecībā vai iestādes vadīšanā.

Nākot no Ministru kabineta, tiešām jutos saskumis, jo strīdēties ar ministri nebija manos plānos. Nolēmu aprunāties ar savu vecu draugu, veselības centra ARS direktoru Māri Andersonu, kurš tūlīt metās ministri aizstāvēt, stāstot vairākas neglaimojošas vēstis par ģimenes ārstiem. Tiesa, pat Māris bija spiests atzīt, ka mēdz būt gan ļoti labi, gan labi, gan ne tik labi ģimenes ārsti un visus nonievāt nedrīkst. Viņš tūlīt metās paslavēt savējos – tos, kuri strādā ARS. Un pēc brīža arī viņš bija spiests atzīt, ka ģimenes ārstu problēmas ir sistēmiskas problēmas, proti, sistēma ir pārvērtusi ģimenes ārstu par papīru un veidlapu pildītāju, atņemot viņam laiku un iespējas runāt, domāt, analizēt, mācīties, pilnveidoties, veikt manipulācijas. Bet Latvijā ir ļoti daudz ģimenes ārstu ar patiesi holistisku skatu uz pacientu, ārstu, kas mīl savu darbu, medicīnu un pacientus, bet birokrātiskā Veselības ministrijas mašinērija viņiem to liedz. Mums ir ģimenes ārsti, kas ir radījuši spīdošas mācību grāmatas, mums ir ģimenes ārsti, kas kardioloģiju, endokrinoloģiju vai gastroenteroloģiju pārvalda atbilstošo specialitāšu guru līmenī. Gan Latvijas, gan pasaules medicīnas žurnālos esmu publicējis virkni pētījumu un apskatrakstu, ko radījuši Latvijas ģimenes ārsti. Man ir kolēģi ģimenes ārsti, kas lasa lieliskas lekcijas, kas ir perfekti diagnosti un terapeiti. Es ticu, ka ir ģimenes ārsti, kuru darba kvalitāte varētu būt augstāka. Bet ir taču komponisti, kurus visi pazīst, un tādi, kurus nezina neviens, tomēr kaut kāda iemesla dēļ atskaņo Latvijas radio. Ir labie un sliktie politiķi, policisti, tiesneši, arhitekti. Protams, ārstiem kritēriji ir augstāki, un visi gaida tikai un vienīgi pašus izcilākos, zinošākos un labākos. Bet arī ārstus taču salīdzina.

Ja man būtu jāsalīdzina Latvijas ģimenes ārstu un Latvijas Veselības ministrijas darba kvalitāte, tad ģimenes ārstu darbs ir daudzkārt kvalitatīvāks. Neviens nepamanītu, ja valstī nebūtu Andas Čakšas, bet 80% iedzīvotāju pamanītu, ja nebūtu ģimenes ārstu un pediatru, ja viņiem visas problēmas būtu risināmas slimnīcu uzņemšanas nodaļās (tie, kas tur pabijuši, mani sapratīs). Ģimenes ārstu strīdā par savām tiesībām ar valsti visas problēmas varēja atrisināt pusstundas pārrunās, bet ministre iespītējās. Tagad risinājums būs meklējams mēnešiem, pacientu aprūpes līmenis samazinās. Es labi zinu, ka viena pagale nedeg, bet šoreiz 80% vainas ir ministrijā. Ak tā – ministres iebildē par džentlmeni un vīrieti apraksta sākumā piemirsu pierakstīt, ka arī vairākas ģimenes ārstes, kas pašlaik ir pazemotas un nomelnotas un kam atņemti iztikas līdzekļi, gaida bērnu.

 

Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedrības prezidents