Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents
Paldies profesoram Viesturam Bokam un Anitai Slokenbergai par ilggadēju godīgu veikumu Latvijas medicīnā
Latvijas informācijas telpu pāršalca vēsts, ka Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Anita Slokenberga un valdes loceklis Viesturs Boka iesnieguši atlūgumus. Jā, tiešām – atlūgumus iesnieguši valdes locekļi profesionāļi, nevis Artūrs Bērziņš un Kaspars Plūme, kas daudz mazāk saprot kāpēc un ko dara slimnīcas valdē. Lielākās valsts slimnīcas valdes locekļi tāpat neaiziet, „viņus aiziet”. Jautājums – kas ir šīs aiziešanas iniciators – kāds vienvirziena padomnieks ministrijā jeb kāda ietekmīga infektoloģe, pagaidām paliek noslēpums.
Pateikt vienkārši paldies Viesturam Bokam un Anitai Slokenbergai patiesībā nozīmē nepateikt neko. Divi izcili ārsti daudzus sava mūža gadus vadījuši, cenšoties sabalansēt neprofesionālus augstāku politisku un ierēdniecisku amatpersonu uzstādījumus ar reālajām finansiālajām iespējām, profesionalitāti, ārstu, medicīnas darbinieku un pacientu interesēm. Vēlos caur šīs situācijas prizmu palūkoties uz medicīnu Latvijā kopumā.
Ne jau Austrumu slimnīcas valde izlēma, ka vienā konglomerātā jāapvieno Gaiļezers, Onkoloģijas centrs, Dzelzceļnieku slimnīca, Tuberkulozes un plaušu slimnīca „Saulrieši” un infektoloģijas centrs. To izdomāja neprofesionāli ministri. Rezultāts – nepārredzams monstrs ar iekšējām pretrunām starp struktūrvienībām.
Ne jau Austrumu slimnīcas valde izlēma uzbūvēt lielāko operāciju kompleksu Baltijā un Austrumeiropā. To izlēma Eiropas naudas apguvēji. Rezultāts – puse no operāciju zālēm nestrādā, jo nav ne operāciju apjoma, ne ārstu, ne māsu.
Ne jau Austrumu slimnīcas valde izlēma nejēdzīgus tarifus un kvotas. Es, protams, varētu precīzi norādīt, kurš tieši ministrs izlīdzināja tarifus X lauku slimnīcai ar Austrumu klīnisko slimnīcu, labi zinādams, ka šajā X slimnīcā visus vienkāršos gadījumus operēs uz vietas, bet sarežģītākos gadījumus– vedīs uz Austrumu klīnisko slimnīcu.
Cik mums bijuši ministri, tie visi mēģinājuši valsts medicīnas vadīšanu veikt, diktējot vai diriģējot Austrumu klīniskās slimnīcas darbu. Nav jau tālu jāmeklē – vēl pērn ministrs svaidīja šurpu turpu kvotas, diktēja uz cik ilgu laiku kvotas atvērt, kā rezultātā tieši pie Austrumu klīniskās slimnīcas ļaudis drūzmējās no 6.00 rītā un grūstījās atvēršanas brīdī.
Un tomēr– mums bija viena slimnīca, kuru vadīja ārsti, kas mīlēja medicīnu, domāja par pacientiem, jo bija profesionāļi pēc būtības. Stradiņa slimnīcā turpat gadu valdē nebija neviena, kas vispār nojaustu– ko un kāpēc vada. Jebkuram iesaku– izmēģiniet nonākt Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā vai Austrumu slimnīcas Neatliekamās palīdzības nodaļā. Tikai ar šādu pieredzi var uzzināt, ko nozīmē nonākt slimnīcā, kuru vada vai nevada ārsts.
Viesturam Bokam un Anitai Slokenbergai tie ir bijuši grūti un smagi gadi. Iedomājieties, viņiem šodien publiski pārmet, ka ārpakalpojumā ir uzkopšana vai ēdināšana, kuru līdz šim viņiem vienkārši piespieduši politiskie uzraugi. Viņiem pārmet telpu neracionālu lietošanu tikai tādēļ, ka iepriekš bija ministre, kam vajadzēja lielāko operāciju zāli Baltijā un kura Eiropas naudu dalīja ministrijā, bet pēc būtības operāciju bloku vajadzēja divreiz mazāku.
Es nekautrējos profesoru Viesturu Boku nosaukt par vienu no izcilākajiem divdesmitā gadsimta beigu– divdesmit pirmā gadsimta sākuma latviešu ārstiem. Kombinācijā – organizators+ķirurgs, Viesturs Boka ir izcilākais latvietis šajā jomā. Es lepojos par to, ka man nācies strādāt kopā ar Anitu Slokenbergu tajos tālajos gados, kad viņa vēl bija feldšere ātrajā palīdzībā, par to, ka man nācies lasīt un rediģēt šo ārstu izcilās publikācijas un mācību grāmatas.
Šajā haosa gadsimtā, kurā par veselības aprūpi katram kāds ļauns un īgns vārds sakāms, es vēlos pateikt PALDIES. Es vēlos pateikt PALDIES par dzīvi medicīnā, par to, kas padarīts, par to, kas neizdevās un par to, kas būtu izdevies, ja ne varas iegribas.
PALDIES Latvijas Ārstu biedrības, Latvijas ārstu un Latvijas pacientu vārdā par to, ka joprojām mums šajā haotiskajā, neapmaksātajā, birokratizētajā veselības aprūpē ir Austrumu klīniskā slimnīca.
Ārstus vainot un pulgot ir populāri
Šobrīd populāri ir vispārināt un kritizēt ārstus. Ministri draud ārstiem ar roku dzelžiem, KNAB ķer ārstus pie rokas, bet nesaka, ko tieši noķēruši, Latvijas prese labprāt kritizē, nevis ceļ.
Kam Latvijā kļūst labāk, ja ārstus publiski nosauc par zombiskām naudas mašīnām vai par kukuļņēmējiem? Kam kļūst labāk, ka izplata nepābaudītas tenkas par it kā nākammēnes publicējamu valsts kontroles ziņojumu un iespējamu nepareizu telpu un naudas izlietojumu?
Lielākajai daļai ārstu (laboratorijas speciālistiem, kardiogrāfijas ārstiem, rentgenologiem, anesteziologiem, intensīvās terapijas speciālistiem utt.) nevienu nereģistrētu eiro neredzēt kā savas ausis. Viņiem ir jāstrādā par algu, kas no ministra algas atšķiras savas piecas reizes. Vēl sliktāk – laba ārsta alga šobrīd ir ar negatīvu bilanci pret jebkuru labu speciālistu – šodien labāk pelna labs santehniķis, labs frizieris, labs autoatslēdznieks.
Kad ārsts no rīta radio izdzird ministres viedokli, ka viņš domā tikai par savu labumu, bet viņam šis apgalvojums jāsalīdzina ar savu reālo atalgojumu, viņš nudien nav pozitīvu emociju pārpilns.
Plašsaziņas līdzekļos skaļi paziņojumi par kāda ārsta neveiksmi parasti tiek vispārināti, bet tas ļoti ietekmē mediķu darbaspējas, noskaņojumu, līdz ar to arī darba kvalitāti. Medicīna ir ne tikai amats, bet arī zinātne un māksla. Jebkura negācija samazina to ārsta potenciālo varēšanu, ko dod medicīna kā zinātne un māksla.
Tikai labs ārsts ir labs slimnīcas vadītājs.
Es tiešām esmu Ilzes Kreicbergas fans, un ticu, ka viņai izdosies pacelt Stradiņa slimnīcu. Es tiešām neticu, ka atradīsies Viestura Bokas līdzinieks Austrumu slimnīcas vadībā zināšanu, koleģialitātes, inteliģences, humora izjūtas līmenī. Man ir sajūta, ka ministrijas uzstādījums slimnīcu vadībai atrodas vāji izglītota birokrāta izpratnes līmenī– ka labs ārsts un slimnīcas direktors nav savienojami jēdzieni. Atceros Viktoru Kalnbērzu un Valdi Zatleru – divi sava laika izcilākie traumatologi bija arī izcilākie slimnīcas administratori.
Onkoloģijas centru vada Viesturs Krūmiņš – es nezinu citu tādu Dieva dotu onkoloģisko ķirurgu. Man ir bijusi laime dot narkozi slimniekiem, kurus operējis izcils ķirurģijas smalkmehāniķis – profesors Viesturs Boka. Noliecu galvu izcila sava laikmeta profesionāļa priekšā.
Politisko rīdīšanu vajadzētu apturēt
Pēdējos gadus Veselības ministrija tīši vai netīši pretnostatījusi ģimenes ārstus speciālistiem, pacientus – ģimenes ārstiem, ārstus – medicīnas māsām un tā tālāk. Politiķi un ierēdņi savas problēmas (naudas trūkst) novēluši uz ārstu pleciem – tikai tad, ja pacienti karo pret ārstiem („slikti mācītiem, kukuļņēmējiem, nemotivētiem” utt.), ministrija var ieņemt labā soģa vietu. Rezultātā speciālists neuzticas ģimenes ārstam, stacionāra speciālists – ambulatorajam speciālistam, Rīgas klīnikas ārsts – lauku ārstam. Nepietiek, ka neuzticas – savu neticību arī skaļi pauž. Aizkulisēs speciālists nereti noliek ģimenes ārstus – ko nu šie zina, ko nu saprot.
Manuprāt, tieši šī ķīļa dzīšana starp kolēģiem, kas šobrīd ir arī izdevusies, ir Latvijas medicīnas lielākā liga. Savstarpējo neuzticību var kliedēt tikai vienā veidā – kolēģiem jābūt savstarpēji labi pazīstamiem, jārunā pašiem vienam ar otru, bet jāpārstāj klausīties politisko viendienīšu čalās. Politiskie padomnieki nāk, piesmirdina un aiziet, bet labs ārsts ir mūžīga vērtība.
Pasaules zinātniskajā literatūrā atrodami apgalvojumi, ka speciālista konsultācijai ir trīskārt lielāks pozitīvais pienesums, ja ģimenes ārsts pacientu nosūtījis pie personīgi labi pazīstama kolēģa.
Medicīnas naudu var taupīt, veidojot labas savstarpējās attiecības starp ārstiem. To varētu veikt Veselības ministrija.
Vēlreiz: mīlēsim savu medicīnu, jo citas mums nav un nebūs! Mēs piedzimstam veseli, bet mūža beigas pagarinam pateicoties medicīnas profesionāļiem. Paldies tiem, kas savu dzīvi veltījuši medicīnai. Šodien es publiski pateicos Viesturam Bokam un Anitai Slokenbergai par veikumu.
Māris Andersons Medicīnas sabiedrības ARS valdes priekšsēdētājs
Ir pagājis gads, kopš Latvijā strādā pašreizējā valdība, un jāatzīst, ka ir pragmatisks piegājiens dažādu jautājumu risināšanai valstī. Veselības nozarē īpaši svarīga ir komunikācija ar sabiedrību. Vienlaikus ir skaidrs, ka radikālas reformas nevar būt populāras – tā tas vienkārši ir.
Joprojām Latvijā ir otrs zemākais finansējums veselības aprūpei Eiropas Savienībā. Trūkstošo summu tiešā vai netiešā veidā pacienti sedz paši. Vispirms cilvēks iestājas rindā uz valsts apmaksātu pakalpojumu, bet, jūtot, ka savu kārtu var arī nepaspēt sagaidīt, vēršas kādā no deviņām privātajām veselības aprūpes iestādēm, pats apmaksādams pakalpojumu.
Skaidrs, ka nauda pati no sevis nerodas un ir jāmeklē jauni risinājumi, kā finansēt veselības aprūpi. Jāatzīst, pozitīvi biju noskaņots, domādams, ka valdība izvēlēsies kādu no privātās apdrošināšanas modeļiem, ar kuru palīdzību finansēt pakalpojumu sniegšanu, taču tas nenotika. Mēs neesam karstasinīgie Dienvideiropas valstu iedzīvotāji, un gadījumā, ja tiktu ieviests kāds privātais līdzmaksājums, mēs nekādās masu demonstrācijās neietu. Tagad valdība ir izvēlējusies valsts apmaksātu veselības aprūpes finansēšanas modeli, un tas būs efektīvs, bet tikai tādā gadījumā, ja valdība konsekventi pildīs savas apņemšanās attiecībā uz finansējumu. Nav jau svarīgi, no kurienes nozarē rodas nauda – galvenais, lai tā vispār būtu.
Valdība ir arī apņēmusies sakārtot veselības aprūpes iestāžu tīklu, un šajā jomā ļoti precīzi ir jānodala stacionārā no ambulatorās aprūpes. Jāsaprot, ka pārsvarā cilvēki izmanto ambulatorās aprūpes pakalpojumus un stacionārā palīdzība tiek sniegta tad, kad ambulatori to nav iespējams izdarīt.
Šodien Latvijā ir izveidojusies totāli aplama situācija, kad ambulatorie pakalpojumi tiek sniegti stacionārās aprūpes iestādēs, lai gan slimnīcām nemaz nav nepieciešamās kapacitātes šādu pakalpojumu sniegšanai.
Rezultātā cieš gan viens, gan otrs pakalpojuma veids. Tāpat jārunā par dažādām izmeklējošām iekārtām, kuru attīstība notiek nepārtraukti, ar katru gadu nodrošinot arvien vairāk iespēju izmeklēt pacientus, savlaicīgi konstatējot viņiem dažādas saslimšanas un tās ārstējot.
Jā, ir taisnība, ka šobrīd iekārtu, kas pirms dažiem gadiem maksāja vienu miljonu eiro, var iegādāties par 700 tūkstošiem eiro. Tomēr jāņem vērā, ka par šiem 700 tūkstošiem eiro var nopirkt tieši tādu pašu iekārtu, kā pirms dažiem gadiem. Savukārt par iekārtu, kas šo dažu gadu laikā ir kļuvusi ievērojami modernāka un kvalitatīvāka, joprojām tiek prasīts miljons. Skaidrs, ka Latvija nevar un arī nevarēs atļauties nodrošināt dārgas, modernas iekārtas un speciālistus, kuri ar tām strādā, katrā ārstniecības iestādē. Tāpēc iespējami ātrāk ir jāreformē veselības aprūpes iestāžu tīkls, ieviešot, ka ambulatoro palīdzību iedzīvotāji var saņemt iespējami tuvu savām mājām, savukārt stacionārie pakalpojumi jāsniedz tikai lielajās ārstniecības iestādēs, kurās ir augstākā līmeņa tehnoloģijas un speciālisti.
Pašreizējā valdība ir uzsākusi šo reformu ceļu, un jācer, ka tai izdosies tās realizēt līdz galam. Valdība nebaidās uzņemties atbildību un atzīt, ka kaut kas ir jāmaina. Turklāt raksturīgi ir tas, ka, ja neviens cits nav gatavs uzņemties par kaut ko atbildību, to dara premjers.
Latvijas Ārstu biedrība 10. februārī plkst. 19.00 kultūras pilī „Ziemeļblāzma” svinīgā ceremonijā pasniegs „Gada balvu medicīnā 2016”.
Lai godinātu medicīnas speciālistus un teiktu paldies par ieguldīto darbu Latvijas iedzīvotāju veselības veicināšanā,
Latvijas Ārstu biedrība ik gadu februārī pasniedz „Gada balvu medicīnā”. Šis pasākums ieguvis popularitāti kā mediķu, tā
arī pacientu vidū un kļuvis par Latvijas medicīnas nozares lielāko tradicionālo notikumu.
Nesen Latviju pāršalca šausminoša ziņa par traģēdiju Dobelē, kad visi masu mediji pauda pārliecību par sabiedrības un attiecīgo iestāžu vienaldzību, kuras rezultāts bija zīdainīša un viņa vecāku nāve. Šāda attieksme pret notikušo ir smags apliecinājums lielai daļai mūsu sabiedrības truluma, ja nespējam reaģēt uz nelaimes gadījumiem pašu acu un degungala priekšā.
Trīs cilvēku dzīvības izdzisa pamatā pašu vecāku vainas dēļ, ja nespēj iztikt bez narkotikām. Tomēr Latvijas šausmu stāsts ir 2000 reižu lielāks, jo mūsu valstī ik gadu mirst, lasi – tiek nonāvēti – vairāk par 6000 pilsoņu, kuriem vajadzētu būt mūsu vidū, nevis atdusēties kapu kalniņā.
Šis drausmīgi šausminošais skaitlis (6200 dalot ar 54 ir 125) man nedod mieru ne dienā, ne naktī jau ilgāku laiku, esmu centies uzrunāt vadošos masu medijus, lai izteiktu savu redzējumu, kāpēc ik dienas atvadāmies no 17 dzīvot spējīgiem cilvēkiem un gadā to ir 6205 un, kas darāms, lai tā neturpinātos. Mana 40 gadus ilgā ārsta prakse ir piedzīvojusi normālu līdzcilvēku ārstēšanas laiku un, diemžēl, biju notikumu centrā, kad loģiski organizētā medicīnas aprūpe sabruka kā kāršu namiņš.
2008. gadā strādāju gan Rīgas 1., gan Austrumu slimnīcā. Ja 1.slimnīcā mēs trīs ķirurgi apkalpojām 40 līdz 50 vājniekus, veicot četras, piecas un pat vairāk operācijas dežūras laikā, tad Austrumu slimnīcā četri ķirurgi dežūras laikā – 15 līdz 20 slimos, no kuriem tikai dažus operējām. Austrumu slimnīcas 60 vietīgas nodaļas bija noslogotas tikai pa pusei.
Bet, neskatoties uz perfektu 1.slimnīcas darbu un izciliem speciālistiem, klīnika tika likvidēta (kur pacients no uzņemšanas nodaļas līdz operācijas zālei vai palātai nokļuva apmēram stundas laikā).
Un, kā ir šodien, kad slimnīcas netika likvidētas Rīgā? Mūsu vadošajās klīnikās vājinieki uzņemšanā pavada 10 reižu ilgāku laiku un, kur ne vienam vien “izdodas” sagaidīt pat savu pēdējo stundiņu šai zemē, jo gadās arī, ka par atvesto vispār tiek aizmirsts (kā piemēram notika ar kādas populāras mākslinieces mammu,lai gan nelaiķe pati bija ārsts).
Arī es būtu tāda paša iemesla dēļ zaudējis sev tuvu cilvēku, ja man nebūtu kursa biedrs, ar kura palīdzību viss beidzās bez letāla iznākuma. Šīs garās stundas un lielā birokrātija ar milzīgiem papīru kalniem ir viens no nevajadzīgas mirstības iemesliem.
Tomēr lielākais ļaunums ir noziedzīgi nepārdomātā reformā novirzīt pacientus uz divām lielajām slimnīcām un, likvidējot daudzas labi funkcionējošas lokālās slimnīcas, līdzi noņemot no trases daudzus izcilus, universālus kadrus.
Kad vadīju ķirurģisko nodaļu Siguldā, tiem pašiem izmeklējumiem, ko dara 9 stundas citās slimnīcās, mūsu personālam pietika ar pusstundu un ne vairāk.
Un kur nu vēl garie, simtiem kilometrus neekonomiskie un ne reizi vien nevajadzīgie ātrās palīdzības pārvadājumi, kad ceļā uz tālo stacionāru mirst dzemdētājas kopā ar vēl nedzimušo bērniņu. Un nedrīkst ignorēt faktu, ka lielo slimnīcu dežūrārstu pārslodze var likt pieņemt vēlamo par esošo, kā rezultātā rodas gan nelielas, gan nereti pat fatālas diagnožu kļūdas. Lai arī savu ārsta praksi esmu beidzis pirms pieciem gadiem, reta ir diena, kad sabiedriskā kārtā kāds nebūtu jāuzklausa un jādzird daudz bēdīgu stāstu un jācenšas savu iespēju robežās palīdzēt.
Ko darīt?
Dzirdu tikai to, ka trūkst nauda un bez daudz lielāka finansējuma nekas nesanāks. Tās ir atrunas. Medicīna ir arī māksla, taču – kur liela nauda, tur māksla beidzas. Jau šodien nauda ir tikpat, cik pirms krīzes 2008. gadā un tad 17 dzīvot spējīgi slimnieki dienā nemira.
Pirmā un lielākā bēda ir neizdevusies reforma. Šodien populārs vārds ir restarts un ar tā palīdzību jāatgriežas pie 2008. gada veselības aprūpes modeļa, tas nozīmē pilnā apjomā atjaunot 1.slimnīcas darbību, tāpat jāļauj strādāt visām lokālajām slimnīcām. Neatliekamajam dienestam nebija nekādas vainas, tikai no mūsdienām jāsaglabā kopējā sakaru un vadības sistēma. Par aparatūras un kadru trūkumu nav pamata žēloties, jo jau tagad par naudu izrādās, ka viss, viss ir pieejams.
Otra problēma – jāuzlabo ārsta un pacienta attiecības, kuras uzlabosies realizējot minēto restartu, jo pacientu plūsma tiks pareizi koordinēta. Ārsts varētu ilgāku laiku veltīt kontaktam ar cilvēku – izmeklējot katru pacientu no galvas līdz papēžiem, (ad capite ad calcem, kas šodien jauno tehnoloģiju dēļ ir piemirsts paņēmiens).
Viens no daudzajiem piemēriem, kurš pierāda, ka mūsdienu tehnoloģijas nav visu varošas – mans paziņa smagā stāvoklī nokļūst vienā no mūsu klīnikām, pēc 9 stundu ilgas un rūpīgas izmeklēšanas jādodas mājup (jo nav brīvu gultu), bet bez diagnozes, lai ārstējas pie ģimenes ārsta un tas nosakot vainu. Bet, atbraucis mājā, paziņa pats konstatē sev rozi. Jāpiekrīt vienam izcilam mūsu ķirurgam – viens pieredzējis ķirurgs ir vērtīgāks par pieciem kompjūteriem. Esmu strādājis gan klīnikās, gan lokālajās slimnīcās un jāsecina, ka sniedzot neatliekamo palīdzību, klīnikas ārsts veic vairāk reižu lielāku darba apjomu par perifērijas kolēģi, no tādas nepareizas darba slodžu sadales cieš ne vien ārsti, bet arī slimnieki.
Tāpēc slimnieku plūsma no metropoles ir jāpagriež atpakaļgaitā uz perifēriju. Mana pieredze Siguldā un Jūrmalā novedusi pie secinājuma, ka racionāli un pareizi organizējot darbu, ar nelielu personāla sastāvu, var padarīt lielus darbus, piemēram, ķirurgam operējot asistē ginekologs un otrādi utt.
Latvijas medicīnā ir mežonīgi daudz neizmantotu iespēju, lai ar esošām finansēm un mūsu kuplo mediķu saimi ik gadu nenonāvētu 6200 Latvijas iedzīvotājus. Kāpēc mēs to pieļaujam. Dr. I.Vārpa saka, ja cilvēks saprot, ka situācija nav pieņemama, bet neko nedara, viņš uzvedas kā trīsgadīgs bērns… vai jāpiekrīt Pēterim Kļavam, ka lielākā daļa no mums ir nedomājošas amēbas, kam būtiska vien fiziska eksistence un savu iegribu piepildīšana.
Man pat liekas, ka mēs jau velkam uz kanibālu pusi, jo mēs pieļaujam tik drausmīgu – 6200 cilvēku nonāvēšanu. Šī situācija ir nekavējoši jāglābj, iesaistoties ikvienam sabiedrības loceklim no sētnieka līdz valsts prezidentam un par galvenajiem karognesējiem šai neatliekamajā akcijā vajadzētu būt mūsu lielajai žurnālistu armijai.
p.s. arī Talsu traģēdija pirms 19 gadiem notika tikai tāpēc, ka laukumā stāvošais amēbveidigais pūlis nesaprata, kas notiek.
Dainis Kalns, ārsts, Trīs Zvaigžņu ordeņa komandieris
2016.gadā Veselības ministrija ieviesa dažādus ierobežojumus ambulatoro laboratorisko testu nozīmēšanai, kā rezultātā medicīnas laboratorijām ir samazinājies veikto testu skaits vidēji par 20-30%. Laboratorijas tiek slēgtas, tāpēc pasliktinājusies veselības aprūpes pieejamība, it īpaši lauku reģionos. Tagad trūkst ne tikai ģimenes ārsti, bet arī laboratoriskā atbilde nereti jāgaida nedēļu ilgi.
Atsevišķās jomās nepietiekams ir veikto laboratorisko testu skaits un nodrošinājums arī galvaspilsētā un valstī kopumā. Piemēram, Veselības ministrija neapmaksā dzemdes kakla vēža skrīninga veikšanu ar modernām mūsdienīgām laboratoriskām metodēm.
Valstī netiek veikts antibakteriālās rezistences skrīnings tādā apjomā un veidā, kā to nosaka Eiropas Slimību kontroles un profilakses centrs, un attiecīgā nacionālā organizācija (SPKC). Pārrunājot šo jautājumu ar valsts galveno infektologu, tiek saņemta atbilde, ka minētais skrīnings nav nepieciešams, jo pēc viņa rīcībā esošām ziņām antibakteriālā rezistence valstī ir maz izplatīta. Protams, ja kaut ko nenosaka pietiekami plaši, tad šādu secinājumu var izdarīt. Un minēto organizāciju ieteikumi droši, ka ir tukši un nemaz nav vajadzīgi? Prognozēju, ka tuvākajā laikā pieaugs mirstība no infekcijām nepietiekami veiktās antibakteriālās rezistences kontroles dēļ.
2016.gadā turpinājusies nodokļu maksātāju līdzekļu izšķērdēšana atsevišķās lielās valsts slimnīcās saistībā ar medicīnas laboratorijām. Piemēram, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Transplantācijas centra laboratorija ne tikai dublē laboratoriskās analīzes, kuras veic šīs pašas slimnīcas blakus korpusos esošās laboratorijas, bet pagājušajā gadā atsevišķi tika arī akreditēta. Šīs slimnīcas Apvienotā laboratorija, kura veic tādas pašas hematoloģiskās, koaguloģijas un bioķīmijas analīzes, tikai vēl tiek gatavota akreditācijai. Atsevišķi akreditēt vienas slimnīcas vienāda profila laboratorijas ir dārgi un nesaimnieciski.
Šogad turpināsies veselības aprūpes lejupslīde. Augstā korupcijas līmeņa klīniskajā medicīnā valsts sektorā, maksas pakalpojumu sistēmas valsts slimnīcās, nivilēto laboratorisko izmeklējumu, Veselības ministres administratīvās un politiskās mazspējas dēļ augs mirstība un valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi kļūs arvien nepieejamāki.
Laboratoriskā diagnostika nosaka 70-80% no visiem slimnīcas medicīniskiem lēmumiem, bet izmaksā 3–5% no kopējiem veselības aprūpes izdevumiem. Minētais izmaksu procents balstās uz pētījumiem, kas veikti pasaules bagātākajās valstīs, kur veikto laboratorisko testu skaits vairākas reizes pārsniedz Latvijas rādītājus.
Veselības ministre ir darījusi visu, lai ne tikai samazinātu valsts apmaksāto laboratorisko testu skaitu, bet arī piemērotu apmaksu samazinošo klaji prettiesisko 0,9 apmaksas koeficientu par ambulatoriem laboratoriskiem izmeklējumiem. Šāda rīcība nevar palikt bez negatīvām sekām veselības aprūpes rādītājos un arī nepaliks. Laboratorijās ir pieaudzis maksas testu skaits, bet tas nekompensē dramatisko valsts apmaksāto laboratorisko testu kritumu.
Mūsu valstī atšķirībā no daudzām pasaules nabadzīgām valstīm ir modernas laboratoriskās diagnostikas tehnoloģijas un ir cilvēki, kuri māk ar tām strādāt. Pašreiz ir iespējams veikt mūsdienīgu laboratorisko diagnostiku, ja ne savādāk, tad par savu naudu noteikti. Es gribētu veicināt izpratni, ka Veselības ministrija, sekmīgi turpinot savu līdzšinējo politiku, panāks to, ka kādā dienā nebūs iespējams veikt mūsdienīgu laboratorisko diagnostiku valstī ne par kādu naudu.
Laboratorisko testu veikšanas pašizmaksu iespējams samazināt tikai līdz noteiktam līmenim. Ja valsts ilglaicīgi būtiski samazina ambulatoro laboratorisko testu apmaksu, un tieši tas ir noticis Latvijas Republikā kopš 2008.gada , tad rezultātā nevis tiek meklēti varianti, kā veikt testu centralizāciju un mazināt pašizmaksu, bet tiek mazināts nerentablo laboratorisko testu skaits. Nacionālais veselības dienests nu jau gadu desmitiem nav uzskatījis par vajadzīgu pārrēķināt valsts apmaksāto ambulatoro laboratorisko testu tarifus.
Daļa no šiem testiem ir rentabli laboratorijām un daļa nē. Rezultātā, pacienti ierēdņu nekompetences un bezatbildības dēļ tiek slikti izmeklēti, ir novēlota diagnostika, aug ārstēšanas izmaksas un palielinās mirstība. Pacientiem aizvien vairāk tiek uzspiesti koruptīvi, maksas vai privātās medicīnas pakalpojumi. Neatkarīgās Latvijas iedzīvotāji neredz iemeslus maksāt nodokļus, nevēlas dzīvot šajā valstī, brauc prom, un es nezinu nevienu iemeslu, kāpēc šī tendence varētu mainīties 2017.gadā.
Somijas valdība izvirzījusi ambiciozu mērķi tuvāko gadu desmitu laikā pilnībā atbrīvoties no smēķēšanas sērgas. Jau tagad valstī spēkā esošā politika un izglītošanas kampaņas spējušas panākt to, ka smēķē tikai apmēram 2% valsts pilsoņu.
Statistika rāda, ka 2013. gadā smēķēja 16% valsts iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem. Tagad izdevies panākt pamatīgu progresu. Somijā patlaban ir spēkā visdažādākie ierobežojumi smēķēšanas samazināšanai, piemēram, cigarešu reklāmu aizliegums, aizliegums cigaretēm atrasties redzamā vietā veikalos, kā arī pilnībā no smēķēšanas brīvu zonu radīšana sabiedriskās vietās. Ar šo gadu valstī stāsies spēkā vēl vairāk ierobežojumu smēķētājiem, kas būšot visaptveroši, inovatīvi un radoši. Kamēr citas valstis izvēlējušās, tabakas smēķēšanas vietā veicināt šķietami mazāk kaitīgus nikotīna uzņemšanas veidus, piemēram, elektroniskās cigaretes vai šņaucamo tabaku.
Piemēram, Somijas kaimiņvalstī Zviedrijā, kur izdevies pamatīgi samazināt smēķētāju skaitu (2013.gadā Zviedrijā smēķēja 12,7% vīriešu un 15,2% sieviešu), tas daļēji panākts, veicinot tabakas smēķēšanas aizstāšanu ar šņaucamo tabaku un elektroniskajām cigaretēm. Arī virknē citu valstu patlaban tiekot domāts, kā smēķētājus motivēt tabakas vietā izvēlēties citas, šķietami nekaitīgākas nikotīna uzņemšanas metodes.
Tomēr Somijā politiķi to neuzskata par labāko risinājumu. «Mēs negribam iekrist mazāk kaitīgu produktu slazdā,» saka Veselības un sociālo lietu ministrijas kaitējuma novēršanas nodaļas vadītāja Kāri Paso. Viņasprāt, citu alternatīvu smēķēšanai reklamēšana galu galā novedīs pie jaunām atkarībām, ar kurām valstij būs jācīnās vēlāk nākotnē. «Mūsu mērķis ir iznīdēt visus šāda veida produktus,» viņa saka.
Par vienu no efektīvākajiem ieročiem cīņā pret tabakas izplatību globālā mērogā tiek uzskatīti nodokļi. Izmaksām augot, arvien vairāk cilvēku ir spiesti no smēķēšanas atradināties, savukārt tie, kuri to tik un tā atļaujas, ar samaksātajiem nodokļiem sagādā līdzekļus pretsmēķēšanas kampaņu īstenošanai.
Somija savukārt papildus augstiem nodokļiem nolēmusi ieviest arī savdabīgu tabakas tirgošanas licenci, kuru tirgotāji var iegādāties par zināmu samaksu. Tas savukārt nozīmē, ka mazākie tirgotāji tabakas izstrādājumus diez vai tirgos un tie kļūs arvien mazāk pieejami. Vispirms tirgotājam jāiegādājas tabakas tirgošanas licence, un tad vēl ik gadu būs no savas kabatas jāapmaksā valsts nodrošināta uzraudzība. Proti, tirgotāji apmaksā to, ka viņu veikalus kontrolē amatpersonas, kas uzrauga, lai tirdzniecības vietās tiktu ievēroti visi valstī spēkā esošie likumi, kas attiecas uz tabakas pārdošanu. Vidēji viena vienīga šāda pārbaude katram veikalam var izmaksāt 500 eiro. Un, ja pārbaudes veikalā tiek veiktas 10 reizes gadā, nodeva var sasniegt pat 5000 eiro gadā. Šīs izmaksas regulē pašvaldības – dažādos valsts reģionos un pilsētās maksa var atšķirties.
Tāpat no šā gada Somijas iedzīvotājiem ir iespēja pieteikt savu mājokli kā no dūmiem brīvu vietu, proti, pieprasīt, lai kaimiņi nesmēķē uz saviem balkoniem, ja viņiem tas šķiet traucējoši. Aizliegts smēķēt ir arī privātajās automašīnās, ja tajās atrodas personas, kas jaunākas par 15 gadiem.
Somija vēlas tos pašus ierobežojumus, kas regulē cigarešu apriti, attiecināt arī uz e-cigaretēm. Turklāt, tā kā elektroniskās cigaretes lietotājiem bieži vien šķiet pievilcīgas dažādo pieejamo aromātu dēļ, tos Somija nolēmusi aizliegt. Eksperti Somijā uzskata, ka augļu, ogu un cita veida «garšīgie» aromāti elektronisko cigarešu lietošanai pievilina gados jaunus cilvēkus.
Pasaules Veselības organizācija uzstādījusi mērķi globāli smēķējošo cilvēku skaitu pasaulē samazināt līdz 30%. Šo mērķi plānots sasniegt līdz 2025. gadam.
Veselības ministre ANDA ČAKŠA ir nolēmusi reformēt veselības aprūpes sistēmu. Kas ir viņas politiskie atbalstītāji, un kādi darbi sekos šim solījumam?
Foto – Karīna Miezāja
ZZS runasvīrs Augusts Brigmanis nesen publiski apgalvoja, ka šogad prioritāte esot veselība, veselība un veselība. Savukārt Ministru prezidents Māris Kučinskis savā ziņojumā Saeimai pagājušā gada oktobrī sacīja, ka “2017. gads būs pirmais, kurā mēs iziesim no krīzes radītajām sekām veselības nozarē. Šobrīd valdībai ir politiskā griba turpināt reformas veselības nozarē.” Kā, jūsuprāt, izpaužas šī politiskā griba?
A. Čakša: Premjers ir ļoti ieinteresēts reformas organizēšanas darbu plānošanā. Bieži tiekamies, lai par to apspriestos, tajā skaitā arī par iespējamo veselības nozares finansēšanas modeli. Esam pārrunājuši arī šī gada darbus, jo Veselības ministrijai 1. aprīlī ir jāsniedz Ministru kabinetam skaidrs redzējums, kā tiks īstenota reforma.
Iepriekš samērā vispārīgi tika runāts par to, ka veselības aprūpes sistēmā trūkst naudas, bet šobrīd valdība ir skaidri iezīmējusi, ka veselības jomai ir jātiek līdz 12% no kopējiem valsts budžeta izdevumiem. Pavasarī jābūt skaidrai nostājai par nodokļu reformu, tad arī būs zināms veselības aprūpes finansēšanas avots.
Strukturālās izmaiņas veselības aprūpes sistēmā būs sarežģīts process, jo ne visiem tas būs pa prātam, un ministram vienmēr pats grūtākais ir parādīt ieguvumus pēc reformas īstenošanas. Tomēr esmu gandarīta, ka beidzot veselības sistēmas vajadzības valdībā ir sadzirdētas.
Pēc runāšanas būs jāseko rīcībai, un aprīlis tiek plānots kā tāds starta punkts. Ar valdības vadītāja atbalstu vien būs par maz. Nosauciet, lūdzu, savus politiskos sabiedrotos, kad būs jāpieņem lēmums par konkrētu medicīnas finansēšanas avotu un sāksies ne visai patīkamās strukturālās izmaiņas? Cik saprotams, Veselības ministrija piedāvā novirzīt medicīnai daļu no sociālā nodokļa, šo proporciju pakāpeniski palielinot.
Par sociālo nodokli nav taisnība, jo nav vēl izstrādātas pārmaiņas nodokļu sistēmā, sasaistot tās ar veselības aprūpes finansējuma palielinājumu. Patlaban Veselības ministrija ne tikai kopā ar premjeru, bet arī Finanšu ministriju strādā, lai saprastu, kurš būtu vislabākais finansēšanas modeļa formāts.
Domāju, ka svarīgāko lēmumu pieņemšanas brīdī man noteikti blakus būs arī Augusts Brigmanis, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola… Ceru atbalstu saņemt arī no veselības aprūpes nozares.
Par reformas plānu esmu informējusi arī “Vienotības” Saeimas frakcijas deputātus, darīšu to arī turpmāk un ļoti ceru saņemt arī šīs partijas atbalstu.
Tad sāksies pārmetumi, ka nauda medicīnai pazūd kā tukšā mucā…
Kā pierādījums tam, ka tas tā nebūs, ir “zaļais koridors” onkoloģiskajiem pacientiem. Šo procesu sakārtojot, var izdarīt būtiskas izmaiņas par labu pacientiem. Strādājot pēc šī piemēra arī citās medicīnas jomās, būs skaidri redzams, kur tā nauda tiek izlietota un kāds ir sabiedrības ieguvums.
Ģimenes ārsti patlaban ir uztraukušies, ka Veselības ministrija grasās pārbaudīt, kā ģimenes ārsti izmanto “zaļo koridoru”. To nevajag uztvert kā pārbaudi, ministrija šim jaunajam procesam vēlas sekot līdzi, lai mēs saprastu, vai tas norit pareizi un vai nav nepieciešami kādi uzlabojumi. To pašu mēs darām arī slimnīcās, kur tiek ārstēti onkoloģiskie slimnieki. Man jābūt pārliecinātai, ka piešķirto naudu izmantojam efektīvi.
Kur jūs ņemsiet tos 180 miljonus eiro, kurus esat solījusi ārstu algu palielinājumam par 15 – 20 procentiem 2018. gadā? Vai jūs zināt, cik liela ir ķirurga alga par slodzi lielākajā universitātes klīnikā?
Zinu gan – ķirurgam par slodzi pirms nodokļu nomaksas maksā 850 eiro…
Alga palielinātos par kādiem 130 eiro. Vai jūs domājat, ka ar to varēs noturēt ārstus valsts ārstniecības iestādē?
Ministrija plāno, ka, ņemot vērā paredzētos kritērijus, 2018. gadā ārsta alga par darba slodzi būs 1600 eiro jeb divreiz vairāk nekā patlaban. Tarifā tiks iekļauta samaksa arī par diennakts dežūrām, darbu nakts stundās… Tas būtu pirmais mērķis, kas mums jāsasniedz un kas būs atkarīgs no tā, kā tiksim galā ar jauno veselības aprūpes finansēšanas modeli.
Atzīstu, ka situācija cilvēkresursu jautājumā ir dramatiska. Taču jāņem vērā, ka prioritātes ārstniecības iestāžu resursu pārvaldīšanā nosaka to valdes. No valdēm ir atkarīgs, vai nauda mērķtiecīgi tiek ieguldīta algās, efektivizējot medicīnas procesus, vai gluži pretēji – valdes atrod iespēju vairāk ieguldīt betonā un mazāk atbalstīt savus cilvēkus. Šajā ziņā slimnīcu attieksme atšķiras. Būtiskākais ir saprast, ka medicīna nevar pastāvēt bez cilvēkiem, un algu jautājumā man vairs nav atkāpšanās ceļa.
Bet kāpēc jūs skaļi neiebildāt, kad valdība pieņēma lēmumu valsts simtgades svinībām tērēt milzīgu naudas summu – 60 miljonus eiro, kamēr Igaunija trīsreiz mazāk, nemaz nerunājot par Lietuvu, kur svinībām atvēlēti deviņi miljoni? Kāpēc jūs neiebildāt, ka arī ārstu alga ir sasaistīta ar vidējo algu tautsaimniecībā, tāpat kā Saeimas deputātu un ministru? Politiķi, paaugstinot savas algas, vienmēr atgādina par šo sasaisti, bet mediķiem diemžēl nav neviena lobija ne valdībā, ne parlamentā.
Patiesībā es iebilstu gan. Vienmēr stāstu, cik liels finansējums ir nepieciešams. Bet te man jāatgriežas pie tā, ka procesi jāsakārto tā, lai nerastos šaubas par finanšu izlietojumu, ka naudu, lūk, iedos kaut kādai jocīgai sistēmai kaut kādu jocīgu lietu uzturēšanai. Vidējā personāla algas ir ļoti zemas, tāpēc medicīnas māsas strādā vairākās darba vietās, riskējot ar savu veselību un vienlaikus arī radot riskus pacientu drošībai.
Mēs vēlamies uzlabot pieejamību medicīnas pakalpojumiem, taču tajā pašā laikā ir daudz ārstu, kas atsakās nodrošināt valsts pakalpojumus un pāriet uz privāto medicīnu. Tāpēc mēs palielinājām algu par trīs eiro tiem speciālistiem, kuru darba specifikā nav iekļautas medicīniskās manipulācijas. Arī dzemdību speciālistiem par vienu dzemdību gadījumu tagad maksā par 50 eiro vairāk.
Tie trīs eiro ir kā piliens jūrā!
Par vienu ārstniecības epizodi valsts ārstam maksāja septiņus eiro, bet patlaban tie ir 10 eiro. Ja apskatās uz kopējo summu, tad tā ir jūtama, jo ārstam jau nav tikai viena pieņemšana dienā. Kopumā augstākminēto tarifu palielinājumam novirzīti papildu trīsarpus miljoni eiro.
Atgriežoties pie onkoloģijas, mēs redzam, ka jāpalielina ķirurgu alga, jo pretējā gadījumā nebūs ārstu, kas operē. Zinām arī, cik daudz naudas nepieciešams medicīnas māsām, māsu palīgiem, tas ir salikts ļoti precīzi. Kad mums tā nauda ir, mēs liekam klāt.
Kā Veselības ministrija kā valsts kapitāldaļu turētājs grasās attīstīt Stradiņa slimnīcu, ja zināms, ka Rīgas Austrumu slimnīcā, kur ir palaists operāciju bloks ar 22 operāciju zālēm, to nevar nodarbināt ar pilnu jaudu, jo trūkst speciālistu, kas tajā strādā?
Tas ir jautājums par plānošanu – kādā veidā mēs saplānojam infrastruktūru, lai nodrošinātu pacientiem visu nepieciešamo. Ja mēs paraugāmies uz operāciju zāļu skaitu, kas ir “Stradiņos”, ir skaidrs, ka zāles ir morāli un fiziski novecojušas un ir nepieciešamas jaunas operāciju zāles. Taču jaunajos slimnīcas korpusos, atšķirībā no Gaiļezera klīnikas, nebūs nevienas zāles vairāk, nekā tas ir līdz šim.
Vai Stradiņa slimnīcai beidzot būs vadītājs ar stratēģisku domāšanu?
Ilgi vairs nebūs jāgaida. Jāatzīst, ka šīs klīnikas valdes locekļu konkursi nebauda pārāk lielu popularitāti, taču nebija arī tā, ka pretendents būtu tikai viens. Par šo darbu maksā pieklājīgu algu – atkarībā no kapitālsabiedrības lieluma vairāk nekā 3000 – 4000 eiro mēnesī. Darbs ir izaicinošs, bet, manuprāt, ļoti interesants. Tomēr jāatzīst, ka interese par šo amatu varēja būt lielāka.
Svarīgi, lai slimnīcas valdē ir cilvēks, kurš ir iesaistīts veselības aprūpes plānošanā stratēģiskā līmenī. Šobrīd reformu ietvaros mēs esam skaidri noteikuši, kādi pakalpojumi kurās slimnīcās būs pieejami. Valdei ir jābūt loģiskam šīs stratēģijas turpinātājam. “Stradiņos” ir precīzi izstrādātas programmas, kuras ir jāattīsta un jānodrošina, lai, piemēram, pacienti nesēdētu rindās tikai nesakārtotu organizatorisko jautājumu dēļ. Šo jautājumu sakārtošanai nevajag daudz naudas, atliek iekāpt pacientu kurpēs, lai saprastu, kā pacientiem nodrošināt pēc iespējas ērtāku ārstēšanu.
Mūsu laikraksta lasītāji interesējas, vai Rīgā, attīstot divas lielas slimnīcas, kas viena no otras atrodas dažu desmitu kilometru attālumā, netiek samazināta iespēja lauku cilvēkiem saņemt elementāru medicīnisko palīdzību.
Tā nav taisnība. Stratēģiski svarīgas ir trīspadsmit slimnīcas, no kurām deviņas ir katrā reģionā. Ja mēs ņemam vērā iedzīvotāju daudzumu Rīgā, tad divas universitātes slimnīcas nosedz rīdzinieku vajadzības, kā arī dod iespēju saņemt augsti kvalificētu medicīnisko aprūpi visiem valsts iedzīvotājiem.
Dalot Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu, tika ņemts vērā, lai visos reģionos tiktu nodrošināta līdzvērtīga slimnīcu attīstība. Jāņem vērā, ka ārstēšanās slimnīcā ir dārgs pakalpojums, tāpēc ir ļoti svarīgi stiprināt ģimenes ārstu institūciju.
Abas universitātes slimnīcas nepārtraukti ir pilnas ar pacientiem, no kuriem vairāk nekā puse ir tādu, kuriem pietiktu ar ambulatoro aprūpi. Nesen biju darba vizītē Dānijā, kur man stāstīja, ka uz slimnīcu ved tikai tad, kad patiešām nav citu ārstēšanas iespēju. Diemžēl Latvijā primārā aprūpe vēl nav tā sakārtota, lai mēs cilvēkiem strauji noņemtu iespēju ārstēties slimnīcā. Pēc būtības, lai cik tas jocīgi izklausītos, slimnīca skaitās bīstama vieta, kur iespējams inficēties…
Ar C hepatītu…
…tajā skaitā, bet mājās cilvēks dzīvo savā vidē ar saviem mikrobiem un savu floru. Ja nav jābūt slimnīcā, tad labāk tajā nebūt.
Vai jūs atbalstāt Pasaules bankas pētījumā ieteikto, ka nākotnē trīspadsmit lokālajām slimnīcām jākļūst par labjūtes jeb paliatīvās aprūpes vietām, kur absorbēs pacientus? Vai, izsakoties saprotamāk, par vietām, kur cilvēki tiks atvesti nomirt.
Šim ieteikumam es nepiekrītu. Latvijā problēma ir hroniskie un gados vecie pacienti, ar kuriem ģimenes ārsti netiek galā mājas apstākļos – viņi ir palikuši vieni, un viņiem ir nepieciešama hospitalizācija. Nereti medicīnas problēmas nāk kombinācijā ar dažādiem sociāliem faktoriem. Apmeklējot lokālās slimnīcas, esmu pārliecinājusies, ka tur patiešām ir daudz vecu un hronisku slimību māktu cilvēku. Veselības ministrijai kopā ar pašvaldībām ir jāmeklē risinājums jautājumam, cik liela ir šī sociālā sadaļa un cik daudz ir nepieciešama veselības aprūpe.
Runājot par reģionālajām slimnīcā, jūs taču esat pārliecinājusies, ka tās ir diezgan atšķirīgas pēc sniegto medicīnisko pakalpojumu kvalitātes? Vai tas iespaidos šo slimnīcu turpmāko likteni?
Jā, esmu pārliecinājusies. Izstrādājot šī gada līgumus ar slimnīcām, mēs ļoti rūpīgi sekojam līdzi, vai tur ir visi norādītie speciālisti realitātē, nevis tikai uz papīra.
Vai tad līdz šim bijis, ka uz papīra uzraksta, bet reāli nav?
Ir bijis tā, ka ne vienmēr tiek izsekots līdzi, vai valsts saņem to, ko pasūtījusi. Ja mēs runājam par kvalitātes kritērijiem dzemdību nodaļās, tad nepietiek, ka noteikumus uzraksta, tie ir reāli jāiedzīvina, lai būtu pārliecība, ka dzemdību nodaļas ir drošas gan topošajām, gan jaunajām māmiņām un viņu mazuļiem.
Ja slimnīca apgalvo, ka atbilst līmenim, kurā jābūt insulta vienībai un valsts par to maksā, tad tam jābūt ne tikai uz papīra, bet praksē. Tas nozīmē, ka neirologs neatbrauc šad un tad, bet vienmēr ir uz vietas. Ja slimnīca apgalvo, ka ir spējīga nodrošināt kvalitatīvu dzemdību pieņemšanu, tas nozīmē, ka uz vietas jābūt neonatologam. Un jābūt visu laiku, ne tikai uz papīra.
Bet kā to drošību radīt, ja dzemdību nodaļās ir katastrofāls medicīnas kadru trūkums?
Lai ir mazāk ārstu, bet viņiem jāļauj strādāt kvalitatīvā vidē, kur pacientiem patiešām var palīdzēt, neriskējot ar viņu veselību.
Reģionālās slimnīcās ir jāpanāk vienāds pakalpojumu kvalitātes līmenis, tāpēc tās patlaban tiek dēvētas par stratēģiski svarīgākajām ārstniecības iestādēm. Diemžēl starp atsevišķām reģionālajām slimnīcām šobrīd pastāv ļoti liela atšķirība gan darbu organizēšanā, gan pacientu aprūpē.
Tiesa, mūsu lasītāji sūdzas, ka dažās var dabūt blusas un utis… Taču tas process nebūs viegls, jo katra pašvaldība aizstāvēs savu ārstniecības iestādi un neļaus tai pirkstu piedurt. Vai jūs spējat iedomāties, kāda pretestības aina jums pavērsies, kad centīsieties ieviest kārtību?
Esmu tikusies ar visiem pašvaldību vadītājiem, kuru pārvaldītajās teritorijās ir reģionālās slimnīcas. Arī ar tiem vadītājiem, kuru pārraudzītajās slimnīcās ir jāveic izmaiņas. Man šķiet, ka ikviena pašvaldības vadītāja lepnums ir labi sakārtota slimnīca. Esam runājuši par svarīgākajiem procesiem, kas būtu jānodrošina, lai slimnīca labi funkcionētu. Labas lietas var izdarīt diezgan ātri, vismaz divos gados, organizējot pareizi procesus.
Reģionālās slimnīcas jums pārmet, ka Eiropas Savienības fonda finansējuma lauvas tiesa tikusi Zaļo un zemnieku savienības pārvaldīto pašvaldību ārstniecības iestādēm, ka neesat rīkojusies taisnīgi – skatījusies politiski, nevis pēc cilvēku vajadzībām. Arī Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībai, kur lielākā daļa akciju ir privātās rokās, tajā skaitā jūsu padomnieces Alīdas Vānes rokās, papildus tikuši vairāk nekā 111 tūkstoši eiro no līdzekļiem, kas paredzēti tikai valsts un pašvaldību iestādēm.
Jā, tādi pārmetumi bija, un arī par to esmu runājusi ar pašvaldību vadītājiem. Slimnīcu vajadzību liste tapa caur Lielo pilsētu asociāciju, un tajā katra slimnīca sevi bija novērtējusi. Tajā brīdī, kad viens pašvaldības vadītājs ierauga, ko uzrakstījis kaimiņu pašvaldības vadītājs, tad liekas – kur es pats biju? Slimnīcas pašas izvērtēja savas vajadzības, arī Veselības ministrija pievērsās šim jautājumam. Man nešķiet pareizi iedot naudu, ja nav zināms, kā slimnīca to apgūs. Daudzās slimnīcās ir nolietojusies aparatūra, un mēs no Veselības ministrijas puses stingri sekosim līdzi, kas tās ir par tehnoloģijām, ko slimnīcas vēlas iegādāties, kā arī tam, cik ļoti aparatūra ir nepieciešama pacientiem un vai to varēs nodrošināt ar pilnu jaudu. Mēs sekojam līdzi naudas plūsmai slimnīcās, tam, kā tiek ārstēti pacienti, kāda attieksme ir pret ārstniecību… Ir svarīgi, kā nauda tiek izlietota, bet vēl svarīgāk ir tas, cik kvalitatīva ārstniecība slimnīcā tiek nodrošināta, un tieši tam pievērsām vislielāko uzmanību.
Runājot par Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienību, jāuzsver, ka līdzīgas šai ārstniecības iestādei ir vēl divas slimnīcas – Aizkraukles medicīnas centrs un Preiļu slimnīca, kas arī nepieder tikai pašvaldībām. Piešķirot daļu no valsts budžeta desmit miljoniem arī šīm ārstniecības iestādēm, galvenais nosacījums bija, lai slimnīca nav pilnībā privātās rokās, lai kāda tās daļa pieder arī pašvaldībai. Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība atbilda šim kritērijam. Ar piešķirto naudu mēs ļoti ceram noturēt mediķus stacionāros, kur viņu alga nav konkurētspējīga.
Bet cilvēki uz to raugās savādāk – redz, iedeva to valsts naudu, lai tie privātie varētu vairāk iebāzt savā kabatā!
Bet šajos reģionos nav nevienas tikai pašvaldības ārstniecības iestādes, tur daļas ir sadalītas starp privātajiem investētājiem un vietējo varu. Nevajadzētu aizmirst, ka privātais kapitāls tiek piesaistīts ar pašvaldības lēmumu, lai palīdzētu atrisināt samilzušās problēmas un lai neciestu iedzīvotāji.
Kam pēc Straupes narkoloģiskās slimnīcas likvidācijas apsolīta 13. gadsimta Straupes pils?
Pašvaldībai. Veselības ministrija ir vienojusies ar Pārgaujas novada pašvaldību, ka ēka paliks pašvaldībai. Visticamāk, ka šīs ārstniecības iestādes profils tiks saglabāts, tikai tas tiks citādi organizēts – tā vairs nebūs valsts kapitālsabiedrība.
Jūsu priekštecis Guntis Belēvičs intervijās ir paudis sašutumu, ka esat apturējusi viņa virzīto visas valsts asinsdonoru sistēmas reformu. Kāds tam iemesls?
Reformu neesmu apturējusi. Kad reforma tika virzīta, sākās reģionālo slimnīcu iebildumi pret strukturālajām izmaiņām asinsdonoru nodaļās. Loģistika līdz galam nav izdiskutēta, tāpēc mans uzdevums ir izstrādāt skaidru un saprotamu asiņu piegādes sistēmu. Labākais risinājums vēl tiek meklēts.
Otrs jautājums bija izmaiņas darba organizācijā arī pašā Valsts asinsdonoru centrā, jo šajā iestādē bija plāns iegādāties jaunas tehnoloģijas bez jebkāda ekonomiskā pamatojuma. Manā skatījumā šim mērķim bija plānots tērēt nepamatoti lielas naudas summas, tāpēc es lūdzu Valsts asinsdonoru centra vadībai veikt ekonomisko pamatojumu un aprēķinus. Par to ilgstoši diskutējām un patlaban esam nonākuši jaunā situācijā – pret Valsts asinsdonoru centra direktori Ivetu Ozoliņu ir ierosināta disciplinārlieta. Ir pieņemts lēmums par pārbaudes termiņa pagarināšanu, disciplinārlietas izmeklēšanas komisijas ziņojums tiks iesniegts februāra vidū.
Publiski izskanējis, ka centra vadītājai bijusi liela vēlēšanās iegādāties dārgu aparatūru, kura, pēc viņas ieskata, iznīcinātu asinīs visus vīrusus. Taču šī informācija nav patiesa, jo ar šo iekārtu, kuru sauc par inaktivatoru, apstaro tikai vienu asiņu sastāvdaļu – trombocītus, un tā neiznīcina visus vīrusus, turklāt pavājina trombocītu funkcionalitāti un samazina trombocītu masas derīguma termiņu. Ieguvums ar šīm lielajām papildu izmaksām nav tiks liels, lai tērētu valsts budžeta naudu. Mēs nedrīkstam vienu medicīnas jomu izraut no kopējā konteksta un pacelt kosmiskā augstumā, kamēr pārējās jomas dzīvo badā. Visās jomās jāvirzās uz priekšu un jārod iespēja iegādāties labākas medicīniskās iekārtas.
Vai esat potējusies pret gripu?
Protams, novembrī. Vakcinējos nu jau otro gadu. Godīgi atzīšos, mani spert šo soli pārliecināja valsts galvenais infektologs Uga Dumpis. Vakcinējusies ir visa mana ģimene, un pagājušajā gadā mēs neviens neslimojām. Arī šogad mēs visi esam sapotēti, un es uzskatu, ka tā ir laba izvēle.
Kā jūs sevi uzturat formā pēc stundām ilgās sēdēšanas daudzās sanāksmēs?
Uz Ministru kabinetu eju kājām. Aiz mana kabineta atrodas neliela telpa, kur es ik pa laikam uztaisu mazu fizisko vingrinājumu pauzīti.
Sīkfaili palīdz mums dot jums iespējami labāko pieredzi, pastāvīgi pilnveidot mūsu vietni un sniegt jums informāciju labāk un ātrāk. Noklikšķinot uz pogas “Atļaut sīkfailus”, jūs piekrītat šādu sīkfailu izmantošanai. Ja vēlaties gūt papildu informāciju par to, kā lietojam šos sīkfailus, vai mainīt savu izvēli, ko varat darīt jebkurā laikā, lūdzu, klikšķiniet uz "Rādīt detalizēti".
Sīkdatne ir neliela teksta datne, kas tiek nosūtīta uz Jūsu datoru vai mobilo ierīci tīmekļa vietnes apmeklēšanās laikā un ko tīmekļa vietne saglabā Jūsu datorā vai mobilajā ierīcē, kad Jūs atverat vietni. Katrā turpmākajā apmeklējuma reizē sīkdatnes tiek nosūtītas atpakaļ uz izcelsmes vietni vai uz citu vietni, kas atpazīst šo sīkdatni. Sīkdatnes darbojas kā konkrētas vietnes atmiņa, ļaujot šai vietnei atcerēties Jūsu datoru vai mobilo ierīci nākamajās apmeklējuma reizēs, tai skaitā sīkdatnes var atcerēties Jūsu iestatījumus vai padarīt vietnes lietošanu ērtāku.
Papildu informāciju par sīkdatnēm, kā arī to, kā tās iespējams pārvaldīt vai izdzēst, varat iegūt tīmekļa vietnē www.aboutcookies.org
Kādam nolūkam mēs izmantojam sīkdatnes?
Latvijas Ārstu biedrības tīmekļa vietnē www.arstubiedriba.lv tiek izmantotas sīkdatnes, lai:
atcerētos, vai esat jau piekritis tam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes;
analizētu apmeklētāju darbības tīmekļa vietnē (pieslēguma laiku, ilgumu, skatītākās sadaļas).
Ar sīkdatnēm saistītā informācija netiek izmantota, lai Jūs personiski identificētu.
Kā kontrolēt vai izdzēst sīkdatnes?
Ja vēlaties, Jūs varat sīkdatnes kontrolēt un izdzēst.
Plašāk lasiet https://www.aboutcookies.org/
Jūs varat izdzēst visas sīkdatnes, kuras ir Jūsu datorā, un lielāko daļu pārlūkprogrammu var iestatīt tā, lai tiktu bloķēta sīkdatņu ievietošana datorā. Taču tādā gadījumā Jums manuāli būs jāpielāgo iestatījumi ikreiz, kad apmeklēsiet tīmekļa vietni, turklāt pastāv iespējamība, ka daži pakalpojumi un funkcijas nedarbosies.
Papildu informāciju par sīkdatnēm, tostarp par to, kādas sīkdatnes ir iestatītas Jūsu datorā vai mobilajā ierīcē un kā tās iespējams pārvaldīt vai izdzēst, varat iegūt tīmekļa vietnē https://www.aboutcookies.org/
Nepieciešamie sīkfaili palīdz padarīt tīmekļa vietni par izmantojamu, nodrošinot pamata funkcijas, piemēram, lappuses navigāciju un piekļuvi drošām vietām tīmekļa vietnē. Tīmekļa vietne bez šiem sīkfailiem nevar pareizi funkcionēt.
