Skip to content

JAUNUMI

Draudzīga atbilde man nezināmajam PIETIEK lasītājam, kurš čakli apraksta profesoru Dzintaru Mozgi un mani

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents
15.08.2016.

Kopš mans draugs Guntis Belēvičs atstājis veselības ministra posteni, veselības nozares publiskajā telpā valdīja zināma garlaicība. No rīta nevajadzēja satrauktam skatīt „Rīta panorāmu” – ko nu noņems, kam nu sados, kam naudu klāt, kam nost. Nav neviena, kas atņem valsts apmaksātu pakalpojumu ikvienam, kas jebkad bijis pie privātārsta, nav neviena, kas pārsadala kvotas tā, lai slimniekiem vajadzētu no 6.00 rītā pie slimnīcas drūzmēties. Ar Gunta Belēviča aiziešanu pelnītā atpūtā esmu pazaudējis savu literāro varoni.

Toties pēdējās nedēļās man nācies daudz lasīt par profesoru Dzintaru Mozgi. Interneta rakstu darbiem ir viens rokraksts, mērķis – nomelnošana. Autors nav pārlieku drosmīgs, ar savu vārdu neparakstās, lieto pseidonīmu – „Pietiek” lasītājs. Bet savos daiļdarbos piemin mani.

Šoreiz man nezināmais autors lietojis šādu frāzi: „ Mozgis bija kā “nodeva” Apinim, bet kas tad tagad tiks piedāvāts? Apinis solījis atrast “piemērotus” kandidātus valdēm, bet dīvaini – kāpēc pats savulaik atteicies no legālas iespējas piedalīties konkursa komisijā, bet tagad aktīvi pilda personāla atlases funkcijas.”

Šajā frāzē cienījamais autors ir ielaidis trīs neprecizitātes vai melus, bet tas lai paliek uz rakstītāja sirdsapziņas. Problēma nav šis autors, problēma ir Stradiņa slimnīca. Nav ko slēpt – veselības ministre Anda Čakša mani aicināja piedalīties konkursā uz Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētāja vietu, bet man pirms tam bija izdevība iepazīties ar slimnīcas dokumentāciju.

Man radās iespaids, ka pēc trīsvienības – Belēviča, Štāles un Štāla slimnīca ir tiktāl sagrauta, ka kādam agri vai vēlu kādam būs jāsēž, domājams, cietumā vai vismaz uz tiesas soliem. Iespējams, vēl dažus gadus atpakaļ šādu izaicinājumu būtu pieņēmis, bet šoreiz laipni atteicu. Viens no atteikuma iemesliem, protams, bija arī fakts, ka nekādas draudzīgās attiecības man ar ministri nav.

Cik man zināms, līdzīgi man no goda strādāt šīs slimnīcas vadībā atteicās arī profesors Andrejs Ērglis, profesors Pēteris Stradiņš un citi godājami kolēģi, tiesa, šie kolēģi savu atteikumu pauda pieklājīgākā formā.

Savu viedokli par slimnīcas menedžmentu, uzņemšanu, slimnieku loģistiku, intrahospitālo infekciju un citām problēmām es neslēpu arī savam kolēģim, Ārstu biedrības valdes loceklim, profesoram Dzintaram Mozgim, kurš arī negrasījās savus dokumentus konkursam iesniegt, bet pēdējā vakarā tika pārliecināts. Iespējams, ministre profesoru pārliecināja ar skaidrojumu, ka slimnīca nebūtu jāvada cilvēkiem pilnīgi bez zināšanām un spējām kā Belēviča laikos.

Iesniedzot dokumentus uz Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētāja amatu, profesoram Mozgim bija ko zaudēt – viņš šobrīd ir Slimību kontroles un profilakses centra direktora vietnieks, profesors RSU, pie kam lasa lekcijas un nodarbības vada ne tikai latviešu, bet arī ārvalstu studentiem, maģistrantiem un doktorantiem. Viņš brīvi pārvalda trīs svešvalodas (tas nozīmē – sagatavo ES dokumentus). Viņš pārstāv Latviju Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra administratīvās valdes alternātā (ECDC), Eiropas Tālākizglītības maģistratūras programmā lietišķajā epidemioloģijā (EPIET), Eiropas narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra administratīvajā valdē, Eiropas alkoholisma apkarošanas padomē.

Turklāt viņš ir nacionālais koordinators traumatisma un vardarbības profilaksē, redaktoru padomes loceklis Eiropas infekcijas slimību žurnālā un citās Eiropas struktūrās. Jāteic – gandrīz visās šajās Eiropas struktūrās viņš ievēlēts vadošos amatos kā speciālists, labs valodu pratējs un cilvēks ar teicamu reputāciju. Patiesībā Latvijai šobrīd nav neviena šāda līmeņa sabiedrības veselības speciālista, kas spēj ieņemt vadošas pozīcijas Eiropas koordinācijas centros, nevis piedalīties un atzīmēties.

Te nu man jāpaskaidro tas, kas apzināti tiek samelots un pārspīlēts nomelnojošajos rakstos par profesoru Dzintaru Mozgi. Viņu tiešām sodījis KNAB par to, ka viņš par sanitāru operāciju zālē uz minimālo algu savulaik bija pieņēmis savu dēlu – 5. kursa medicīnas studentu, kurš šajā operāciju zālē centās ne tikai mazgāt grīdu, bet arī atrast iespēju asistēt pieredzējušajiem ķirurgiem. Un sods bija piespriests par to, ka rīkojums par dēla algu nebija izdalīts no citiem algu saņēmējiem, bet kopējais slimnīcas darbinieku algu saraksts bija no paša Mozga parakstīts.

Tas bija laikā, kad Mozgis vadīja Bērnu slimnīcu – un šajā bērnu slimnīcā tika uzbūvēts multifunkcionālais korpuss un ārstu māja un slimnīcas budžets bija pozitīvs. Es necentīšos atbildēt uz visu to, kas sarakstīts par profesora Mozga privāto dzīvi – sauksim to „manipulācijas ar puspatiesībām”.

Man nezināmais „Pietiek” lasītājs savu ir panācis – profesors Dzintars Mozgis savu kandidatūru ir atsaucis. Jādomā, ka vēstuļu rakstītājs ir saistīts ar medicīnas biznesu vai celtniecību – viņš visiem spēkiem cenšas nepieļaut profesora Mozga nonākšanu amatā, jo profesionāls un principiāls slimnīcas vadītājs varētu kādu blēdību atklāt un nogriezt.

Šķiet, ka „Pietiek” lasītājs apzināti maldina sabiedrību, uzdodoties par kolēģa, neiroķirurga Renāra Putniņa aizstāvi. (No nepārbaudītas informācijas man ir tapis zināms, ka nākamais kandidāts pēc profesora Dzintara Mozga ir tieši Renārs Putniņš, kurš ir arī „pirmais aiz svītras” Saeimas deputātu kandidāts no „Vienotības” saraksta. Visai grūti noticēt, ka ZZS šobrīd amatos cels savas draudzīgās koalīcijas partijas pārstāvi).

Skaidrs, ka Stradiņa slimnīcai jauna valde vajadzīga vairāk nekā jebkad. Galvenā problēma – jaunuzceltais Stradiņa slimnīcas korpuss ir daudzstāvu garāža un viesnīca (tieši tā speciālā Saeimas komisijas sēdē šo jaunbūvi dēvēja Romualds Ražuks un citi deputāti, kam ir bijusi iespēja jaunceltnē pabūt), bet šajā jaunceļamajā korpusā nav paredzēta uzņemšanas nodaļa, reanimācija, kardioloģija, operāciju zāles.

Šo slimnīcas celtniecību ir akceptējuši un virzījuši valdes locekļi (izpildot politiķu spiedienu), kas nav bijuši veselības organizācijas speciālisti. Iespējami ātri slimnīcas vadība jānodod pieredzējušam speciālistam, lai iespēju robežās vēl varētu visu vērst par labu. Iespējams, ka iespējams vismaz daļu pārprojektēt un jaunajā korpusā uzņemšanas nodaļu tomēr izvietot.

Šobrīd Stradiņa slimnīcas vadība nodarbojas ar celtniecību, nevis slimnieku ārstēšanas un aprūpes organizēšanu. Vienīgā iespēja slimnīcas celtniecību turpināt, neietekmējot ārstniecības procesu un kvalitāti slimnīcā, ir slimnīcas celtniecības un ārstniecības procesa strikta nodalīšana, proti – visu būvniecību uzticot VAS Valsts nekustamie īpašumi.

Realizējot un vadot liela mēroga attīstības un būvniecības projektus, valsts iestādes un kapitālsabiedrības (t.sk. Stradiņa KUS) veic sev neraksturīgas funkcijas. Nepietiekamās būvniecības procesu pieredzes dēļ tiek pieļautas būtiskas projektu plānošanas un īstenošanas kļūdas. VAS Valsts nekustamie īpašumi ir ir speciāli veidota kapitālsabiedrība nekustamo īpašumu pārvaldīšanai – šai struktūrai nekustamo īpašumu attīstīšana, būvniecība un apsaimniekošana ir pamatdarbība.

Slimnīcas uzdevums ir ārstēt pacientus. Mīlēt un cienīt pacientus. Iekārtot uzņemšanu (neatliekamās palīdzības nodaļu) tā, lai tā neapdraud pacientu veselību un ir cieņpilna. Es šeit nerakstīšu par multirezistento Baumaņa baktērijas celmu, kas ir pati nopietnākā Stradiņa slimnīcas problēma, daudz lielāka par nesaimniecisku fiskālo vadību un pārmērīgu administratīvo aparātu.

 

Par papildus finanšu slogu iedzīvotājiem veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai

Prof. Aivars Vētra, VM galvenais speciālists fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā, LRPOA prezidents

www.apollo.lv ; Foto: Evija Trifanova/LETA

Latvijas rehabilitācijas profesionālo organizāciju apvienība (LRPOA), balstoties uz publiski pieejamo informāciju par valdības plāniem attiecībā uz veselības aprūpes finanšu krīzes risinājumu meklēšanu, aicina valdību apzināties, ka krīzes pamatā- līdzīgi kā Latvijas vispārējās izglītības sistēmā, ir divas būtiskas problēmas:

Zems atalgojums vairumam ārstniecībā strādājošo salīdzinājumā ar citām profesijām, kas veic publisko pasūtījumu izpildi, bet kuru profesionālās kvalifikācijas iegūšanai ir nepieciešams krietni īsāks laiks kā mediķiem,

Neadekvāti plaša un attiecīgi – arī dārga veselības aprūpes sistēma tikai nepilniem diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju, kas pamatā ir vērsta tikai uz slimību ārstēšanu, bet atstājot novārtā aprūpi un rehabilitācijas pakalpojumus invaliditātes un darba spēju zaudējuma profilaksei funkcionāli ierobežotiem pacientiem;

Ar visu to, ka Latvijas iedzīvotāji jau šobrīd apmēram pusi no veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai nepieciešamo maksājumu apjoma samaksā no saviem līdzekļiem, kopējais veselības aprūpes budžets apmēram sešu procentu apmērā no nacionālā kopprodukta tik un tā ir nepietiekošs – ir neadekvātas rindas, medikamentu kompensācijas apjomi iedzīvotājus neapmierina un mediķu t.sk. rehabilitācijas speciālistu atalgojums salīdzinoši ir neapmierinošs.

LRPOA uzskata, ka viena no valdības iecerēm – mazināt iedzīvotāju līdzmaksājumus veselības pakalpojumu saņemšanai ir cilvēcīgi saprotama, bet ļoti grūti realizējama pašreizējā valsts budžeta iespēju robežās. Esam pārliecināti, ka, valdībai konsekventi rūpējoties par veselības aprūpes budžeta ikgadēju palielināšanu, tas nav neiespējami, bet šobrīd daudz svarīgāk kā kategoriski iestāties tikai par valsts veselības budžeta palielināšanu, būtu panākt, ka šos izdevumus savas ģimenes veselības pakalpojumu apmaksai Latvijas iedzīvotāji arī varētu apdrošināt Nacionālā veselības dienesta sistēmā.

Otrkārt- LRPOA turpina uzskatīt, ka, neskatoties uz viedokļu dažādību starp dažādiem ārstniecības pakalpojumu sniedzējiem, pašvaldībām, profesionālajām organizācijām u.c., valdība nevarēs iztikt bez nopietnas esošā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju tīkla revīzijas un tā «plašuma» pārskatīšanas. Acīmredzami ir nepieciešama sarežģīto un dārgo veselības aprūpes pakalpojumu centralizācijas trijās universitātes un piecās vai sešās reģionālajās slimnīcās t.sk. ar stacionāru rehabilitācijas nodaļu un īslaicīgās rehabilitācijas un aprūpes medicīnas centru izveidošana. Vienlaikus ir jānodrošina atbalsts stacionāriem īslaicīgās medicīniskās aprūpes un ambulatoriem vai dienas centru rehabilitācijas pakalpojumiem tuvāk cilvēku dzīves vietām.

Līdz ar to LRPOA aicina valdību:

Nepalielinot kopējo finanšu slogu pacientu līdzmaksājumiem izveidot mehānismu to apdrošināšanai Nacionālajā veselības dienestā;

Iespēju robežās turpināt palielināt veselības aprūpes budžetu, bet vienlaikus pacientu darba spēju saglabāšanai veselības aprūpei novirzīt līdzekļus arī no sociālā budžeta rehabilitācijas medicīnas un nepieciešamo ārstēšanas pakalpojumu finansēšanai;

Atbalstīt universitāšu slimnīcas kā pamatstruktūras nopietnu veselības problēmu risināšanā, radikāli, bet saprātīgi pārskatīt reģionālo slimnīcu tīklu, lokālās slimnīcas orientēt uz īslaicīgās medicīniskās aprūpes pakalpojumu sniegšanu un veikt visaptverošu rehabilitācijas medicīnas pakalpojumu sniedzēju tīkla attīstīšanu valstī.

 

Ideja neguva valsts atbalstu, bet Silīcija ielejā uzņemta perspektīvāko vidū

www.la.lv

Jurijs un Solvita Kostjukovi: “Iekštelpu gaisu piesārņo arī krāsas un apdares materiāli, kas žūstot izdala neveselīgas vielas. Tādēļ videi un cilvēkam draudzīgu produktu un tehnoloģiju ieviešana būvniecībā ir viena no šī brīža Eiropas prioritātēm.”

Latvijas uzņēmēji kļuvuši par pirmajiem, kas piedāvā videi draudzīgas un cilvēkiem nekaitīgas piedevas krāsai un citiem celtniecības materiāliem. Šīs piedevas tapušas no māla.

Tirgus mērāms miljonos

Izrādās, apstrādājot mālu ar ķīmiskiem reaģentiem, iegūst organomālu, ko var izmantot kā piedevu būvniecības materiālos.

Celtniecības materiālus bieži bojā mikroorganismi, baktērijas, sēnītes, aļģes un ķērpji. Lai to novērstu, materiāliem pievieno antimikrobiālās piedevas, toksiskus biocīdus, smagos metālus vai dārgo sudraba nanopulveri. Kad 2012. gadā Eiropas Savienībā tika stingrāk ierobežoti biocīdi, zinātnieki sāka apsvērt tādas antimikrobiālās piedevas izveidošanu, kas nesaturēs smagos metālus. Latvijas zinātniekam Jurim Kostjukovam izdevās radīt šādu antimikrobiālu piedevu būvniecības apdares materiāliem, un to nosauca – “Alina”.

Izmantojot šo piedevu, iespējams ražot zema līmeņa vai vispār toksiskos gaistošos organiskos savienojumus (GOS) nesaturošas krāsas, tā samazinot un izslēdzot biocīdu un smago metālu lietojumu būvniecības materiālos. Tas ir perspektīvs izstrādājums, jo katru gadu pasaulē šo piedevu pieprasījums aug un tirgus apjoms šobrīd ir sasniedzis septiņus miljardus ASV dolāru. Baltijas antimikrobiālo piedevu tirgus tiek aplēsts triju miljonu vērtībā.

Parastais māls ar neparastām īpašībām

Par piedevas izejvielu kalpoja parastais māls. Izrādās, vietējā māla iespējas vēl ne tuvu nav izmantotas. Apstrādājot mālu ar ķīmiskiem (organiskiem) reaģentiem, iegūst organomālu, ko var izmantot kā antibakteriālas un antifungālas piedevas būvniecības materiālos. Organomāli iekapsulē aktīvo vielu, un vēlāk tā pakāpeniski var izdalīties, būtiski paildzinot materiāla ilgmūžību.

Piedevu var pievienot krāsai āra un iekšdarbiem, apmetumam un gruntij. Tā Latvijas uzņēmēji kļuvuši par pirmajiem, kas tirgū piedāvā videi draudzīgas un cilvēkiem nekaitīgas antimikrobiālās piedevas būvniecības apdares materiāliem, kas ir vienlīdz efektīvas, pieejamas, netoksiskas un nealerģiskas. Antimikrobiālo piedevu iziešanai tirgū ir ļoti pateicīgi priekšnosacījumi, jo šobrīd notiek pārorientācija gala lietotājam uz modīgo eko dzīvesstilu, kā arī notiek likumdošanas izmaiņas par labu zaļajam būvniecības tirgum.

Palīdz zaļais inkubators

“Idejas realizācija neguva valsts atbalstu, un es pārliecināju savu tēvu Juri Kostjukovu komercializēt izgudrojumu pašu spēkiem un izgudrojuma idejas komercializāciju nodot SIA “Alina” pārvaldībā. Tās īpašnieki kopā ar mani ir Dāvids Štēbelis un Ģirts Ozols, kas ir pieredzējuši profesionāļi produktu attīstībā un ražošanas industrijā. Zaļo tehnoloģiju inkubatorā tika sākti antimikrobiālo piedevu kvalitātes testi, pārbaudes reālajā vidē, sadarbība ar pirmajiem klientiem un atrasts biznesa modelis. Pašu spēkiem tika investēti 60 tūkstoši eiro,” stāsta Solvita Kostjukova, SIA “Alina” vadītāja.

Viņa saka, ka firmas klienti ir būvniecības materiālu ražotāji, kas jau ražo vai domā par videi draudzīgu būvmateriālu un to apdares materiālu ražošanu. Pirmie sadarbības partneri ir apdares materiālu izgatavotāji, kuri ražo vēsturiskos renovācijas un restaurācijas materiālus, kā arī ekobūvniecības standartiem atbilstošus materiālus. Šobrīd “Alina” sadarbojas ar reģionālajiem līderiem Latvijā – “Sakret” un “Linum Color”, Vācijā – “BASF” un “DAW”, Dānijā – “KALK”. Nākamajā posmā sāksies antimikrobiālo piedevu ražošana Eiropas tirgum, kur jau identificēti 50 potenciālie klienti. Investīcijas plānots piesaistīt pakāpeniski.

Pamanīta arī Silīcija ielejā

“Mēs pārstāvējām Latviju Eiropas Savienības zaļo biznesa ideju konkursā, iegūstot atpazīstamību pasaules līmenī. Starptautiskajā inovāciju konkursā “Sustainable Build” mūsu tehnoloģija tika novērtēta kā viena no veiksmīgākajām inovācijām ilgtspējīgas būvniecības nozarē. Nesen Amerikā Silīcija ielejas akseleratori pamazām sākuši vērt vaļā jaunas programmas, kas orientētas uz jaunajiem materiāliem, un “Alina” tika uzņemta desmit perspektīvāko kompāniju vidū. Papildus izvērtējam antimikrobiālo piedevu izstrādi koksnes kompozītmateriāliem un iepakojumam, kas ir dominējošais antimikrobiālo piedevu tirgus,” stāsta S. Kostjukova.

Mediķu arodbiedrība protesta akcijas varētu rīkot rudenī

LVSADA vadītājs Valdis Keris. Foto: Austra Helēna Žaggere/LETA
LETA, www.tvnet.lv

Mediķu arodbiedrība protesta akcijas varētu rīkot rudenī, telekanāla LNT raidījumā «900 sekundes» teica Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) vadītājs Valdis Keris.

Viņš teica, ka protesta akcijai tiks meklētas jaunas formas. Piemēram, pie Saeimas varētu notikt brīvdabas izrāde, kurā nāve sacentīsies ar zaļo zemnieku cilvēku pļaušanā. Izrādē vēl viens tēls varētu būt zaļais Vaidelotis.

Keris norādīja, ka ir grūti izdomāt kādas protesta formas, kas varētu uzrunāt politiķu, ja jau viņus neuzrunā fakts, ka katru gadu Latvijā ir 6500 nāves gadījumu, kuru varētu nebūt.

Kā ziņots, LVSADA preses konferencē šodien sniegs viedokli par valdības pieeju veselības nozares finansēšanai, informēja arodbiedrībā.

Pasākuma gaitā tikšot sniegta informācija par valdības rīcības neatbilstību Eiropas Komisijas (EK), Pasaules Veselības organizācijas (PVO), Pasaules Bankas un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas konstatējumiem.

Preses konference sāksies plkst.11 un notiks Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības namā, Bruņinieku ielā 29/31, 314.telpā.

Jau ziņots, ka mediķu arodbiedrība jau atkal apsver iespēju rīkot protesta akcijas, aģentūrai LETA iepriekš stāstīja Keris.

Viņš skaidroja, ka valdība, gatavojot nākamā gada budžetu, neņem vērā PVO un EK ieteikumus Latvijai par budžeta palielināšanu veselības aprūpei. Līdz ar to, lai aizstāvētu gan pacientu, gan mediķu intereses, tiek apsvērta iespēja rīkot protesta akcijas.

Keris stāstīja, ka 16.augustā gaidāmajā arodbiedrības padomes sēdē šo jautājumu izskatīs un lems par protesta akcijas laiku un veidu. Viņš gan piebilda, ka kopumā cer izvairīties no akciju rīkošanas.

 

Veselības reformu nebeidzamais stāsts

Latvijai ir savs “nebeidzamais stāsts”, kurš sākās tūlīt pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, nav beidzies vēl tagad, un, iespējams, turpināsies vēl ilgi. Tā ir veselības aprūpes sistēmas sakārtošana vai reforma – kā nu kuros laikos attiecīgajiem ministriem šo procesu labpaticis nosaukt. Pagaidām šie Sīzifa pūliņi augļus nav nesuši, un kādēļ gan lai tādi būtu, ja patiešām nopietna politiska atbalsta nozarei nekad nav bijis?

Dienas dziesma – Jānis Birks

Sākšu stāstu gluži kā radio dīdžejs Artis Volfs, katru rītu piesakot „dienas dziesmu” Latvijas Radio: „Šodien savu apaļo dzimšanas dienu svin ārsts un eksmērs Jānis Birks.”

Tā kā man nav iespēju viņam nodziedāt vai nospēlēt kādu lustīgu meldiņu, centīšos savu godājamo kolēģi aprakstīt.

Rīgas Austrumu slimnīcā ir nodaļa, kurā strādājuši Mārtiņš Šics, Gundars Daudze, Jānis Birks, šo rindu autors un daudzas citas vairāk vai mazāk pazīstamas personas medicīnā, daži no viņiem šobrīd vada nozīmīgas firmas, medicīnas tehnoloģiju pārstāvniecības vai vismaz anestezioloģijas nodaļas svešās valstīs. Nodaļu vadīja Vija Cera, bet savs kabinets tajā bija arī profesoram Georgam Andrejevam un profesoram Viesturam Ligutam.

Jānis Birks, ko šodien cildinām, šajā nodaļā bija viens no zinošākajiem un enerģiskākajiem kolēģiem, kas allaž vēlējās kļūt vismaz par nodaļas vadītāju un slimnīcas galveno ārstu, bet dzīve iekārtojās tā, ka nācās šos amatus izlaist un ieņemt daudz nozīmīgākus. Viņš bija tiešām labs reanimatologs, un kā domā kolēģi: reanimācijas nodaļa daudz vairāk zaudēja nekā Rīgas pilsēta ieguva, Jānim Birkam no ārsta kļūstot par politiķi. Jaunībā viņš bija gana sprigans un sportisks, tālumā lēca pāri par 7 metriem, sprintu skrēja zem 12 sekundēm, bet, pabeidzis savas sporta gaitas vieglatlētikā, braši grūstījās zem basketbola groza vai dzenāja dažādas mazākas bumbiņas ar vai bez raketes.

Jānis Birks ļoti patika meitenēm, jo bija slaids, galants, iznesīgs un smaidīgs, zināja gana daudz anekdošu un interesantu nostāstu. Tomēr viņš bija ticis savas cienījamās kundzes, godātas par Anniņu, nagos tik stipri, ka nevarēja veikt nevienu sānsoli un pat sānslīdi, un, iespējams, tieši šis apstāklis ļāva viņam kļūt par mēru.

Manā atmiņā palicis kāds jautrs notikums astoņdesmito gadu beigās. Tajā laikā Rīgā uzradās zāļu meitenes, kas saviem draugiem pie alkoholu mēdza pieliet klofelīna acu pilienus. Klofelīns ir asinsspiedienu pazeminošs līdzeklis, kas kombinācijā ar alkoholu rada ortostatisko kolapsu. Dzīvē tas izskatās tā – cilvēks nevar nostāvēt, jo vertikālā stāvoklī viņam reibst galva, un viņš zaudē samaņu. Savukārt guļus stāvoklī viņš ir pie samaņas, komunicē un vēlas celties kājās. Zāļu meitenes Rīgā tālajos astoņdesmitajos bija kritušas uz ārzemniekiem, kas tolaik parādījās tiklab viesnīcā „Latvija”, kā dažādās vairāk vai mazāk militarizētās augstskolās, piemēram, Civilās aviācijas institūtā. Parasti ārzemnieks Rīgā iepazinās ar kādu zāļu meiteni, uzaicināja viņu uz krogu, tad uz savu numuru viesnīcā vai kopmītnēs, tur viņam pie alkohola pielēja acu pilienus. Parasti ārzemnieki nokrita garšļaukus, tad atjēdzās un guļus vēroja, kā zāļu meitene iztīra viņa maku, somu, paņem džinsus, pulksteni un citas daudzmaz kārotās mantas. Mobilo telefonu nebija, un pasūdzēties nebija kam, līdz kritušos mīlniekus kāds atrada un taisnā ceļā nosūtīja uz iepriekš minēto Rīgas Austrumu slimnīcas toksikoloģijas centru septiskās reanimācijas nodaļā, kur viņi tika izskaloti un nākamajā dienā no slimnīcas izrakstīti. Parasti nodaļā nonāca trīs četri ārvalstnieki nedēļā. Tiesa, zāļu meitenes nesmādēja arī biezākus vietējos rakarus un tūristus no draudzīgajām PSRS republikām. Man vēl šodien acu priekšā skats slimnīcas uzņemšanas nodaļā, kad kāds šobrīd ļoti labi pazīstams ārsts mēģināja uzlikt desmit šuves uz pieres kādam gruzīnam, kam zāļu meitenes bija palīdzējušas atbrīvoties no maka. Gruzīns ieaurojās, pielēca kājās, paziņoja, ka tūlīt laupītāju noķers, tad pazaudēja samaņu un nokrita. Ārsts izmantoja īso pacienta bezsamaņas mirkli, lai nesteidzīgi bez anestēzijas uzliktu kārtējo šuvi.

Reiz zāļu meitenes nagos bija ticis Āfrikas valsts prezidenta dēls. Lai neradītu diplomātisku konfliktu, saukšu šo valsti par Sarkanā raga salām. Valsts prezidents, ko politiski atbalstīja Padomju Savienība, bija ievēlēts uz mūžu, tādēļ no saviem nelieliem ietaupījumiem gatavojās iegādāties savai valstij pirmo iznīcinātāju MIG, bet savam dēlam bija iedevis ģenerāļa pakāpi un nosūtījis mācīties uz Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtu. Dēls bija labākais šī institūta tumšādainais audzēknis un mācījās ļoti čakli. Viņš bija tiktāl iemantojis savu kursabiedru uzticību, ka savā kopmītnes istabiņā glabāja ne tikai savu, bet arī citu savu Āfrikas izcelsmes kursabiedru naudu, tiesa, iespējams, ka šī nauda bija kāds „obščaga” paveids.

Kā šim topošajam aviācijas inženierim bija sanācis iepazīties ar zāļu meiteni, lāgā nezinu. Bet fakts paliek fakts, meitene viņa kopmītnes istabiņā bija nonākusi abiem no laba prāta, bez spaidiem un viltus. Šķiet, ka Sarkanā raga salās islāms nav valdošā reliģija, jo alkoholiskos dzērienus lietojis prezidenta dēls tajā vakarā bija čakli – tā teikt, uz dažām promillēm.

Zāļu meitene par savu pakalpojumu bija paņēmusi ne tikai mūsu varoņa ietaupījumus, bet arī viņa kursabiedru naudiņu, kā arī sava klienta drēbes – tolaik džinsi un citas importa lietas bija gana dārgas arī tad, ja bija nedaudz valkātas. Tā nu mūsu students melns un pliks gulēja savā istabiņā, līdz viņu atrada kursabiedri un tādu arī atveda uz slimnīcu.

Es pieļauju, ka nākamo sadaļu katrs no mums atceras nedaudz citādi. Iespējams, laikam ritot, šis tas no atmiņas ir pabalojis, bet kas cits kļuvis spilgtāks. Vārdu sakot, iespējams, ka tas gluži tā nebija.

Atbildīgais toksikologs septiskās reanimācijas nodaļā, kā atceros, bija topošais Rīgas mērs Jānis Birks. Man ir patiesas aizdomas, ka tolaik viņš pat nenojauta savu vēlāko atbildību valsts un tautas priekšā un neizpildīja visus priekšrakstus ārvalstu pilsoņu ārstēšanā. Lieta tāda, ka visvienkāršākā un lētākā metode, kā izvadīt no organisma alkoholu un klofelīnu, ir kuņģa skalošana. Šim nolūkam parasti izmanto resno zondi (apmēram 1 cm diametrā) un vienā paņēmienā 2–3 litrus ūdens. Astoņdesmito gadu beigās slimnīcas zāļu budžets bija daudz knapāks par pašreizējo, tādēļ taupīts tika it visur, un skalot ar ūdeni kuņģi ir resursus taupoša metode.

Jāteic, ka kuņģa skalošana nav nekāda patīkamā izklaide ne skalotājam, ne skalojamajam, jo tas otrais parasti cenšas novemt to pirmo. Parasti jau otrajā vai trešajā skalošanas reizē pacients ir tiktāl atžirdzis, ka sāk ārstēšanai pretoties. Tādēļ, vismaz tajos tālajos padomju laikos, lai pacientam pietiekami ātri un efektīvi palīdzētu un lai izvairītos no nevēlamas spēka pielikšanas, pacientu jau laikus mēdza piesiet ar halātu jostām, bet starp zobiem ielikt mutes pletēju, tā teikt– lai nonokož zondi un daļu nenorij.

Man grūti izteikties, vai šādu mūsdienās neakceptējamu metodi sava pacienta glābšanai toreiz izmantoja Jānis Birks – dežurēju citā reanimācijas sadaļā otrpus gaitenim. Tomēr skaidrs, ka vienīgā informācija par pacientu bija neglaimojoša – pārdzēries un tieši no ielasmeitas klēpja, bet ar pilnu atbildības sajūtu varu apgalvot, ka tur nebija nekā rasiska.

Pacients, kas sākumā bija visai rāms, pēc otrās vai trešās ūdens devas kuņģī kļuva skaidrs kā bāreņa asara. Viņam nepatika ne skalošana, ne tas, ka ir piesiets, bet visvairāk viņu satrauca mutes pletējs un resnā zonde. Viņš mēģināja protestēt, bet viņa protesti ar plaši atplestu muti un svešvalodā lāgā netika saprasti. Tad pacients pieteica karu, bet nākamais Rīgas mērs nesaprata briesmas valstij un ielēja pacienta kuņģī vēl divus litrus silta ūdens. Šajā mirklī cienījamais Sarkanā raga salu oficiālais pārstāvis, lidotājs, ģenerālis un viņa augstība vienlaikus, parādīja neticamu veiklību, atsaitējās no valgiem, izrāva zondi un mutes pletēju un metās bēgt.

Tajos tālajos astoņdesmitajos gados visi pacienti reanimācijas nodaļā gulēja pliki kā no mātes miesām nākuši, neatkarīgi no tā– vai viņi šādi pliki bija atvesti vai viņiem drēbes atņēma līdz nākamajai darbdienai. Mūsu stāsta Āfrikas varonis bija pliks atvests un pliks reanimācijas gultā guldīts, tāds pliks arī pieleca kājās un skrēja basām kājām kā Abebe Bikila.

Kā jau iepriekš minēju, Jānis Birks jaunībā bija tiešām labs sportists. Viņš metās bēglim pakaļ. Savukārt lidotājs un ģenerālis nāca no valsts, kurā gandrīz katrs skrien kā Huseins Bolts, turklāt bija jaunāks par ārstu. Tā viņi veica neticamu sprintu līdz koridora galam, bet bēglis aiz liftiem atrada trepes, uzskrēja otrajā stāvā un veica visu koridora garumu pretējā virzienā. Tur atkal bija trepes, mūsu mīlnieks, lidotājs un ģenerālis vienā personā metās atpakaļ lejā uz pirmo stāvu, un viņi vēlreiz veica visu koridora garumu no operācijas bloka līdz terapijas trepēm.

Pacienti un medicīnas personāls, kas šajā laikā atradās gaitenī, skatījās neticamā izrādē – pa priekšu skrien pliks garš afrikānis, bet aiz viņa labi noaudzis ārsts baltā virsvalkā. Viņi atkal uzskrēja otrajā stāvā, un tumsnējais skrējējs, izkliegdams visbriesmīgākos lāstus, turpināja, viņaprāt, cīņu par savu kailo dzīvību. Trešajā aplī visi pārējie reanimācijas ārsti centās uzspēlēt Kaļim-bam-bā. Tā ir tāda mana bērnības spēle, kad bērni sadodas izstieptās rokās, bet pretinieku komandas pārstāvis ieskrienas un mēģina kādā vietā šo ķēdi pārraut. Ja viņam tas izdodas, viņš uz savu komandu ved kādu no šīs virknes, ja neizdodas– viņš pats stājas šajā virknē.

Āfrikas viesis nolēma ārstu ķēdi veikt kā šķērsli 3000 metru kavēkļu skrējienā– ar augstu lēcienu, ārsti pašķīrās, un gan bēglis, gan cienījamais ārsts devās nākamajā aplī, bet viņam līdzi aiztrauca daži jaunākie kolēģi.

Vēsture vienmēr ir patiesības interpretācija. Daži mani kolēģi atceras, ka nākošajā aplī esot uzmetuši bēglim virsū segu. Mana atmiņa liecina, ka kādā mēs šo segu nostiepām šķērsām, un bēglis tajā ieskrēja, nogāzdams no kājām visus ķērājus.

Bēglis pieprasīja tikšanos ar savas valsts sūtni, kas, protams, rezidēja Maskavā. Pēc tam viņš rakstveidā kā savas valsts augstākā militārpersona pieteica karu un lika lietā savas šamaņa zināšanas, uzsūtot Rīgai slimības, badu un postu. Vēlākais Rīgas mērs rīkojās nesaudzīgi kā ar kara noziedznieku, piesienot karotāju pie dzelzs gultas ar halātu jostām un lietojot nomierinošu medikamentu injekcijas. Neatceros– vai viņš palīgā izsauca vēlākās ministres Inas Druvietes dzīvesdraugu Jāni, kurš parasti šādos gadījumos ieradās konsultēt pacientus kā Ātrās palīdzības psihiatrs.

Projām pacientu no slimnīcas laist nebija iespējams, jo bija sestdienas vakars, pacients bija pliks, bet neviens draugs no institūta nebija atrodams. Viņš palika slimnīcā līdz pirmdienai, tiesa, jau svētdien kļuva pielaidīgs savā militārajā nostājā, piedāvāja pamieru. Bet pirmdienas rītā, kad zāles un alkohols pilnībā bija atstājis muskuļotā karavīra augumu, viņš izrādījās komunikabls, inteliģents un adekvāts, uzvilka cita sava kolēģa sagādātās drēbes, kas bija gan par īsu, gan par šauru, un devās tālāk apgūt savai valstij tik svarīgās militārās zināšanas.

Kaut manos pierakstos ilgi bija saglabājies šī sportiskā ģenerāļa vārds, to atrast vairs nespēju. Sarkanā raga salās notikuši apvērsumi, revolūcijas un vēlēšanas, par mūsu varoņa tālākajām gaitām man nav nekādas informācijas. Toties joprojām ministrijas sapulcēs, klīniku atvēršanu lentīšu griešanās, konferencēs un citos lustīgos pasākumos regulāri ar prieku satieku savu tālaika reanimācijas nodaļas kolēģi.

Daudz laimes dzimšanas dienā, Jāni Birk!

 

 

PhotoArtMedica 2016

We invite physicians, dentists, medical univeristies teachers and students to participate in
the 4th International Salon of Artistic Photography for Physicians “PhotoArtMedica 2016”
www.photoartmedica.comphotoart

Dear Colleagues,

I would like to invite physicians, dentists, medical univerisity teachers and students all over the world to take part in the 4th International Salon of Artistic Photography for Physicians “PhotoArtMedica 2016” in Czestochowa, Poland

In this year’s edition the leading topic, next to the free theme, is cityscape. Jury will grant the PhotoArtMedica Grand Prix, 14 medals, special prizes and distinctions. The prizes are funded by INTER Polska-insurance company, Olympus and National Geographic Polska. Each participant will receive a participation certificate and a PhotoArtMedica 2016 Salon catalogue.

We were given the prestigious auspices of FIAP – International Federation of Art Photography and the Patronage of the Poland Republic’s Photoclub as well as Honorary Patronage of Maciej Hamankiewicz, MD, PhD, President of the Polish Chamber of Physicians.

I would be obliged if you could spread the information on PhotoArtMedica 2016 Salon in your medical community.
We cordially invite you to participate in this year’s PhotoArtMedica Salon! Deadline August 28, 2016.

Details and registration on www.photoartmedica.com

Best regards,
Krzysztof MUSKALSKI, MD, PhD
PhotoArtMedica Chairman
District Physicians’ Chamber in Czestochowa, Poland

P. Stradiņa atceres konference

img39Sēlijā, Viesītē, 1896. gada 17. janvārī dzimis ievērojamais ārsts profesors Pauls Stradiņš, un šogad mēs atzīmējam viņa simt divdesmito dzimšanas dienu.

9. septembrī plkst. 10:00 Viesītes Kultūras pilī notiks atceres konference, veltīta mūsu novadniekam prof. Paulam Stradiņam. Dalīsimies atziņās un domās par profesoru Paulu Stradiņu kā ārstu un personību. Uzklausīsim ziņojumus par Sēlijas medicīnas vēsturi.
Aicinām atsaukties zinātniekus, novadpētniekus, medicīnas darbiniekus un interesentus, kam ir ziņas, stāsti, informācija, personīgās atmiņas vai fotogrāfijas par Sēlijas mediķiem, medicīnas iestādēm, notikumiem mediķu praksē, īpašiem atgadījumiem, kas noteikti jāsaglabā nākamajām paaudzēm.

Referentus lūdzam laicīgi pieteikt savu tēmu /ziņojums līdz 15 min/.

Kontakttelefons: 27071996, e-pasts: ilma.svilane@inbox.lv

 

Konferenci rīko Viesītes novada pašvaldība,

Viesītes muzejs “Sēlija”

sadarbībā ar Viesītes Kultūras pili

img41img42