Pēteris Apinis, žurnāla „Latvijas Ārsts” galvenais redaktors
Protams, to var uzskatīt par nejaušību, bet katru gadu oktobrī un novembrī publiskajā telpā, īpaši interneta portālos, televīzijā un radio, tiek plaši apspriestas trīs tēmas – ārsti ņem kukuļus, ārstēšanās iespējas ir sliktas, ārstiem ir lielas algas. Vienmēr tas sakrīt ar budžeta pieņemšanas laiku, kad valdošā koalīcija, lai kāda nu tā arī būtu, stāsta, ka vairāk naudas medicīnai iedalīt nevar, jo visiem vajag, turklāt reducē naudu veselībai uz ārstu algām.
Budžets veselības jomai nenozīmē naudu (tikai) ārstu algām, bet iedzīvotāju veselībai.
Ja mēs caurlasām tos pašus portālus visu gadu, paskatāmies to pašu Latvijas Televīziju tajos mēnešos, kad tā nekaro ar onkologiem, tad pamanām, ka vajadzības veselības aprūpē mums ir pavisam citas. Piemēram, mums ir mazākais kompensējamo medikamentu klāsts Baltijā un vismazāk līdzekļu tiek izdalīti kompensējamiem medikamentiem. Mums kvotas diagnostikai ar magnētisko rezonansi un datortomogrāfiju ir tik mazas, ka pat vēža slimniekam jāgaida vairāki mēneši rindā. Insulta pacientus naktī ar digitālas angiogrāfijas palīdzību var no tromba smadzeņu asinsvadā atbrīvot tikai P. Stradiņa klīniskajā slimnīcā, kaut insulta vienības mums ir gandrīz katrā reģionālā slimnīcā. Mums praktiski nav paliatīvās aprūpes, un pilnīgā pabērna lomā atstāta rehabilitācija. Proti, izārstēt varam, bet tālāk darba dzīvē atgriezt nespējam. Un abas jomas, kuru mazspēju tiešām nosaka finansējuma trūkums – primārā aprūpe jeb ģimenes ārstu dienests un neatliekamā palīdzība. Tātad publiskā valdības un deputātu retorika, ka nauda veselībai nozīmē naudu ārstu algām patiesībā ir klaji meli un tukšmuldēšana. Šo tukšrunu lielā mērā nosaka medicīnas paradokss – medicīnas naudu iedzīvotājs tērē galvenokārt pirmajā dzīves gadā un pēdējos divos vai piecos dzīves gados. Deputāts un ministrs, kā likums, atrodas dzīves vidusposmā, deputāts nezina, ko nozīmē saskarties ar vēzi, sirds mazspēju, aknu mazspēju, hronisku obstruktīvu plaušu slimību, kuru ārstēšana paņem lielus līdzekļus veciem cilvēkiem. Daudz lielākus nekā gripa, muguras sāpes, gastrīts, paģiras, trauma vai veģetatīvā distonija, kas ir deputātam pazīstami jēdzieni. Latvijas iedzīvotāji dzīvo gadu no gada ilgāk un sasniedz to vecumu, kad saskaras ar ļoti smagām un dārgi ārstējamām slimībām. Lielākā daļa no viņiem nav bijuši deputāti un nespēj samaksāt lielas summas, lai bez rindas nokļūtu pie speciālista, uz diagnostisku procedūru vai, vēl vairāk, – iegādātos zāles, ko valsts nekompensē.
Medicīna nav tikai ārsti, un tikai atsevišķi ārsti saņem lielas algas.
Tieši tajā nedēļā, kad Latvijas Jauno ārstu asociācija nolēmusi rīkot piketu pie Saeimas un „dienu bez ārsta”, presē plaši parādījās ziņa, ka kāds ārsts saņem 39 tūkstošus eiro lielu algu (patiesībā jau droši vien tie ir arī kopējie ienākumi un atlīdzības). Skaudība ar skaļu vilni pāršalca Latviju. Es nezinu, kurš kolēģis tas ir, un man neskauž. Es pazīstu cienījamus ķirurgus Vācijā un Amerikā, kas par vienu operāciju saņem (daudzkārt) vairāk. Man pazīstami latviešu ārsti Rietumeiropā un ASV saņem vairāk, turklāt tādi ārsti, kas mācījušies Rīgā un tikai pēc tam devušies sevi pierādīt pasaules klīnikās.
Deficīts rada pieprasījumu. Ja slimnīcām nebūs speciālistu kādā nozarē, tad pienāks brīdis, kad slimnīcai par kādu dežurantu nāksies maksāt tiešām lielu algu.
Man pazīstamie ģimenes ārsti, neatliekamās palīdzības speciālisti, speciālisti veselības centros un slimnīcās saņem daudz, daudz mazāk. Publiskā retorika – ārsts saņem 39 tūkstošus, tātad viņi visi peldas naudā, ir klasisks staļinisms-gēbelisms. Tieši ar šādu retoriku vācieši izplatīja ļaudīm uzskatu, ka visi ebreji viņus krāpj, bet visi čigāni– apzog. Tas kļuva par iemeslu holokaustam. Krievijā pēc šādas pazīmes – visi latvieši ir izglītoti, mājās lasa mums nezināmā valodā rakstītas grāmatas, tātad ir padomju valsts nodevēji – 1937.–1939. gadā tika nošauti desmitiem tūkstoši latviešu. Kā šāda kūdīšana gūst vilkmi, varam redzēt, ieskatoties nesenā PSRS vēsturē – tā sauktajā „ārstu indētāju lietā”. Tālajā 1953. gada 13. janvārī Padomju Savienību pārsteidza ziņojumi centrālajās avīzēs, ka grupa ārstu visā Padomju Savienībā bendējuši vai indējuši savus pacientus, kamdēļ miruši tādi padomju darbinieki kā Ščerbakovs un Ždanovs. Visā PSRS teritorijā notika masveida apcietināšanas un tika gatavotas paraugprāvas, kuru mērķis bija nāves sods. Par lielākajiem noziedzniekiem tika atzīti ebreji M. Vovsi (dzimis Krāslavā), J. Etingers, B. Kogans, M. Kogans, A. Grinšteins, kuriem tika inkriminēta sadarbība ar ASV ebreju organizāciju „Joint”. Kaut arī šai ārstu apcietināšanai, visas valsts kūdīšanai pret ārstiem bija izteikts antisemītisks raksturs, apcietināti tika arī citu tautu profesori V. Vinogradovs, V. Vasiļenko, V. Zeļēnins, B. Preobraženskis, arī ārsts N. Vilks. Vismaz seši ārsti tika apcietināti arī Latvijā, un arī viņiem draudēja nāves sods, tostarp populārajam zobārstam V. Vigdorčikam.
Tātad – kūdīšana pret ārstiem, lai uzveltu viņiem vainu valsts finansiālajā stāvoklī, nudien nav nekas jauns. Patiesībā jau zināms iemesls ir – ārstu vainas dēļ cilvēki dzīvo ilgāk, pensionāriem jāmaksā pensijas un pabalsti, ārstēšana dārga, grūti uzturēt sociālās palīdzības iestādes. Ja visa tā nebūtu, nevajadzētu naudu tam visam tērēt – kādu tad „piķi” varētu iedot partijām, kādas tad dimanta algas varētu samaksāt deputātiem.
Latvijas traģēdija ir tā, ka Latvijā māsas saņem nesamērīgi mazas algas, māsu vairs nav, mums ir mazākais māsu īpatsvars pret iedzīvotājiem OECD valstīs, mums ir mazāk māsu par ārstiem, mūsu māsas strādā visur – Vācijā, Dānijā, Anglijā, Norvēģijā, tikai ne Latvijā. Man šķiet, ka mūsu māsas strādā veikalos, ofisos, bibliotēkās, pašvaldībās, tikai ne medicīnā. Un par šo situāciju tieši atbildīga ir valdība un valsts politika. Mums nepietiek neatliekamās palīdzības speciālistu, un NMPD brigāde nereti tiek nokomplektēta ar vienu ārsta palīgu, un arī tas saņem minimālu algu.
Kāpēc ārstam būtu jāmaksā liela alga? Pirmkārt, jau tāpēc, ka ārsta izglītība nozīmē aptuveni 23 gads dzīves (12 gadi skolā + 6 gadi studijās + 5 gadi rezidentūrā), bet, otrkārt, tāpēc, ka medicīna ir jāmācās visu cauru mūžu. Ja mēs gribam, lai ārsti apgūst jaunas metodes, jaunus medikamentus, jaunu aparatūru, tad viņiem ir jābrauc uz kongresiem, kursiem, mācībām katru gadu, jālasa dārgi žurnāli (es vidēji mēnesī dažādas medicīnas literatūras abonēšanai un iegūšanai tērēju 100 eiro). Latvijā valsts ārsta tālākizglītībai nemaksā ne santīma, taču nosaka, ka jāmācās – 250 tālākizglītības punkti piecos gados jāsavāc. Vidēji viens tālākizglītības punkts Latvijā izmaksā 4 eiro. Man jāteic, ka patiesībā tālākapmācība ir daudz, daudz dārgāka.
Un otrs iemesls, ko es vēlētos atgādināt visiem lasītājiem. Šobrīd ārsti strādā vidēji trīs darbavietās un krietni vairāk par 160 stundām mēnesī. Māsas parasti strādā ievērojami vairāk par 240 stundām mēnesī. Vai tiešām pacients ir pelnījis pārstrādājušos un izdegušu ārstu, kurš savai iztikai spiests strādāt daudzās darbavietās?
Kukuļdošana un kukuļņemšana medicīnā – politiķu radīts iemesls nedot naudu medicīnai
Protams, ka tieši tajā nedēļā, kad Latvijas Jauno ārstu asociācija nolēmusi rīkot piketu pie Saeimas un „dienu bez ārsta”, Latvijas Televīzija un LSM metās kaujā ar ārstiem kukuļņēmējiem. Mērķis – dot netiešu ziņu, ka visi ārsti ņem kukuļus. No šīs tēzes tiek netieši radīta ziņa, ka visi ārsti ņem naudu, un, ja nu kāds ir maksājis par konsultāciju, manipulāciju, rentgenuzņēmumu vai laboratorisko analīzi, tad viņš ir maksājis ārstam. LSM raidījums „Diagnoze – vēzis” ir veidots tā, lai katram liktu saprast – ja jūs kaut ko maksājat, tad tā nav dāvana vai pateicība, bet gan kukulis. Diemžēl Latvijas medicīna ir izveidota tā, ka valsts solidāri, no nodokļiem maksā tikai pusi no medicīnai tērētajiem līdzekļiem, pārējais nāk no pacienta kabatas. Un pacients ne vienmēr atšķir – vai tas ir līdzmaksājums, maksājums iestādei pēc cenrāža vai tomēr legāla vai nelegāla pateicība.
Īpatnība ir tāda, ka 1 eiro 42 centus lielais maksājums ģimenes ārstam ir vienīgais, ko saņem ģimenes ārsts. Es tiešām neticu, ka kāds maksā papildus cenrādim VC4 vai VCA. Jādomā, ka 90% anesteziologu, radiologu, laboratorijas ārstu, invazīvās kardioloģijas speciālistu utt. savā praksē ne pušplēstu piecīti nav redzējuši kā pateicību par padarītu darbu, kur nu vēl – uz priekšu sniegtu maksājumu vēl pirms izmeklējuma vai manipulācijas veikšanas. Tomēr visai Latvijai šobrīd ir radīts ļaunais ārsta tēls, kurš nav operējis, jo nav saņēmis naudu.
Krīzes laika retorika medicīnai – trekno gadu maksājumi partijām, deputātiem
Padomju medicīnas pamatlicējam Nikolajam Semaško „piesien” vārdus, ko viņš esot samācījis Staļinam – „labus ārstus pabaros tauta, sliktus nav ko barot”. Šī valstiskā attieksme lika pamatu padomju tradīcijai maksāt ārstam par operāciju un valstiski medmāsai (ar izglītību un pieredzi) un sanitārei (bez zināšanām un pieredzes) noteikt vienādu zemāko iespējamo algu.
Padomju stereotipiskā agresija pret ārstiem ir pārmantota – 2008.–2009. gada krīzes laikā tieši medicīnas darbiniekiem samazināja algas un pēc tam piemirsa tās atjaunot. 80% medicīnas darbinieku ir sievietes. Attieksme pret sievietēm Latvijā vispār ir diskriminējoša – abas profesijas, kurās strādā visvairāk sieviešu – medicīna (māsas, vecmātes, feldšeres, farmaceites un sanitāres gandrīz 100% ir sievietes, ārstes galvenokārt ir sievietes) un izglītība – ir vienīgās, kurās algu pieaugums ir nenozīmīgs. Valsts, atbalstot visus citus sektorus, izņemot veselību un izglītību, parāda – sieviešu atalgojums mums ir nesvarīgs. Un tad pie valsts kases parādās sargsuns žurnālista izskatā, kurš norej medicīnu, lai šie tik neiedomājas kaut ko vairāk prasīt, jo redziet – viņi ir korumpanti. Vēl vairāk – valsts paziņo, ka par visu ir samaksāts. Un pacients tad pat nesaprot pacienta iemaksu un līdzmaksājumu, ko viņam prasa, jo valsts politiķi taču teikuši – par visu ir samaksāts. Lai cik labi mērķi būtu bijuši tiem, kas sadomāja kampaņu pret vēža ārstiem un iespējamo korupciju onkoloģijā, sanācis ir kā staļinismā vai fašismā – visu cilvēku rīdīšana pret vienu profesiju. Un, tāpat kā Staļina un Hitlera laikos, šādas kampaņas sasniedz dzirdīgas ausis. Holokaustu taču klusuciešot arī atbalstīja gauži daudz cilvēku, ko bija pārņēmuši stereotipi. Vēl tagad Padomju Savienībā liela iedzīvotāju daļa staļinismu dievina un cildina vairāk nekā sešdesmit gadus pēc diktatora nāves.
Kā redzam, karš pret ārstu algām ir politiķiem vajadzīgs ne tikai tādēļ, lai samazinātu izdevumus medicīnai. Politiķiem ir svarīgi atrast skaļu un saprotamu tēmu, kas tautai liksies būtiskāka nekā astoņkārtīga partiju finansējuma paaugstināšana, kā arī ievērojama algu celšana deputātiem, ministriem, lielierēdņiem. Politiķi paziņo, ka deputātiem alga jāceļ, jo to nosaka likums. Toties tas, ka likums nosaka arī medicīnas darbinieku algu celšanu, esot pārpratums, ko kāds „ļaunais” licis likumā iebalsot šiem pašiem deputātiem vēl šā paša gada sākumā.
Brīdī, kad jāmaksā miljoniem latu partijām, kas patiesībā ir nelielas domubiedru vai interešu biedru grupiņas, politiķi salīdzina Latviju ar Igauniju – sak, igauņi savām partijām maksā vairāk. Taču neviens nepamana, ka Igaunijā medicīnas māsa vidēji pelna divas reizes vairāk nekā Latvijā, jaunais ārsts trīs reizes, bet rezidents pat četras reizes vairāk nekā Latvijā. Politiķi grib sev daudz naudas tūlīt, jo ir ievēlēti, un jūtas skaisti, gudri un pelnījuši šo ievēlēšanu. Ārsts vai māsa, kas mācījušies un praktizējušies visu dzīvi, viņuprāt, nudien nav pelnījuši pielikumu pie algas.
Kāpēc tāda antimedicīnas kampaņa? Kas to organizē, kas par to maksā?
Antimedicīniska kampaņa Latvijā ir galvenokārt tāpēc, ka medicīnai beidzot ir jauns, talantīgs un spēcīgs līderis Kārlis Rācenis un moderni domājoša Jauno ārstu asociācija. Kārļa Rāceņa inteliģence, noteiktība un zināšanas man atgādina Ilmāru Lazovski jaunībā.
Neviens politiķis lāgā nevar saprast – vai šāds līderis un jaunie ārsti netīšām nenošūpos zaglīgo Saeimu un valdību. Jo tik ērti taču šajos mīkstajos krēslos ar lielu algu, ko nu vēl papildinās pašiem sev dāsni izdalīta tautas nauda partiju tēriņiem.
Kas to rīko? Jādomā, ka kājas tomēr aug no Finanšu ministrijas augstām amatpersonām, kas māk netieši iesaistīt pretmedicīnas kampaņas finansēšanā neredzamus spēkus. Finanšu ministrs Jānis Reirs no Jaunās Vienotības gadiem ir bijis galvenais oponents un ienaidnieks Ārstu biedrības iniciatīvām mazināt smēķēšanu, pacelt akcīzes nodokli tabakai un alkoholam. Tieši otrādi– tieši pateicoties Jāņa Reira aktivitātei šogad akcīzes nodoklis alkoholam tika ievērojami samazināts. Valsts kasē no alkohola akcīzes ienācis par 38 miljoniem eiro mazāk nekā tika plānots. Te nu arī ir algas, kas netiks maksātas māsām. Taču te būs mūsu nodzērušies pacienti.
Es kategorisku noraidu ārstu vidē plaši apspriesto pieņēmumu, ka galvenā konsultante pretārstu kampaņai esot Anda Čakša, lai tādējādi atstrādātu savu uzņemšanu Jaunajā vienotībā un lai iespējami izvairītos no atbildības par ministrēšanas laikā nelietderīgi tērēto naudu e-veselībai un e-risinājumiem. Kaut gan zināma līdzība metodēs ir, atceroties trīs atlaistos valsts sekretārus un iestāžu vadītāju maiņas.
Kolēģi! 7. novembrī sanāksim pie Saeimas nama!
Kaut kā taču jāizkvēpina tā sarkanā oktobra svētku gaisotne no mūsu parlamenta. Labāk taču šoreiz izskaidrot deputātiem situāciju, nekā rosināt Saeimas atlaišanu, ja nu viņi nepilda pašu pieņemtus likumus.
Bet attiecībā uz LSM projektu „Diagnoze – vēzis” vēlos citēt profesori ķīmijterapeiti Ivetu Kudabu: „Tas nodara sliktāko, kas var būt, – mazina pacientu un ārstu savstarpējo uzticēšanos, vājinot jau tā visu veidu resursu trūkuma mocīto onkoloģijas nozari. Tā vietā, lai veltītu visus spēkus pacientu ārstēšanai, vairāki onkologi šajās dienās apsver domu par atlūguma iesniegšanu. Onkoloģijas nozare var zaudēt vairākus labus augstas raudzes profesionāļus, onkologus ķīmijterapeitus, kas ir ļoti slikta ziņa daudziem simtiem vēža pacientu visā Latvijā. Laikā, kad onkoloģijas jomā jau šodien strādā par trešdaļu mazāk speciālistu, nekā būtu vajadzīgs, lai nodrošinātu pacientu pilnvērtīgu aprūpi, atļaušos apgalvot, ka pat pāris mediķu aiziešana no nozares ir absolūti katastrofāla situācija.”
29. oktobrī ilggadējais P. Stradiņa slimnīcas ķirurgs, bijušais 3. nodaļas vadītājs Arvīds Pakalns atzīmē 100. dzimšanas dienu. 50 mūža gadus viņš ziedojis medicīnai, par kuru interesi nav zaudējis arī šodien.