Kopš 2022. gadā notikušā Krievijas iebrukuma Ukrainā Eiropa ir iepazinusi pavisam jaunu pasaules kārtību. Karš vairs nav dramatisks sižets vēstures grāmatās vai romānos – tas ir klātesošs un skarbs ikdienas biedrs, vai, precīzāk sakot, – bieds tepat blakus. Šis karš ir izgaismojis neskaitāmus līdz šim apzināti vai neapzināti ignorētus jautājumus, tostarp vienu no būtiskākajiem – militārās medicīnas un civilās veselības aprūpes sagatavotību pilna mēroga karadarbības apstākļiem.
Eiropas valstu veselības aprūpes sistēmas ir nostādītas jauna veida situācijā. Diemžēl tādā, uz kuru vairums nebija, nav un varbūt pat nebūs gatavas. Paredzami, taču Latvija nav izņēmums. Tieši šobrīd, kad politiskā spriedze reģionā pieaug un iespējamība, ka militārs konflikts varētu skart arī Baltijas valstis, kļūst arvien reālāka, ir īstais, es pat teiktu, pēdējais brīdis uzdot sev tiešu, skarbu, tomēr obligātu jautājumu – vai Latvija ir gatava šāda apmēra krīzei, ja tai būs jārisina kara sekas pašiem savās slimnīcās?
Uz šo jautājumu meklēsim atbildes arī no 11. līdz 14. jūnijam notiekošajā 10. Latvijas Ārstu kongresā, kura ietvaros plānota plenārsēde, kas būs veltīta medicīnai kara apstākļos. Tās mērķis nav teorētiska vingrināšanās. Tā ir mēģinājums uzsākt publisku un profesionālu sarunu par iespējamo realitāti, kurā veselības aprūpe kļūs par frontes sastāvdaļu, tik skaļi, lai to sadzirdētu visi – ne tikai mediķi un politiķi, bet arī visi Latvijas iedzīvotāji.
No Latvijas ārstiem, kas darbojas Ukrainā, līdz pat Gazas joslas šausmas pieredzējušiem kolēģiem, mediķu vēstījums ir vienots – reālajā karā neeksistē tādi apstākļi, kādus pieņem mūsu esošie katastrofu medicīnas plāni. Šie plāni Latvijā ir labi uzbūvēti un profesionāli strukturēti, taču tie balstās maldīgā pieņēmumā, ka slimnīcas darbosies normālā režīmā, sakari būs pieejami, piegādes – nodrošinātas, personāls – mobilizējams. Šī ir labākā scenārija prognoze, bet kara loģika tam nepakļaujas. Īstenība stipri atšķiras no nepamatoti optimistiski veidotiem plāniem. Ukrainas pieredze rāda, ka pirmajos kara mēnešos evakuācijas shēmas nestrādā. Tikai vēlāk tās izveidojās un kļuva efektīvas. Latvijā tādu nav un nebūs – mūsu valsts ir pārāk maza, pārāk ātri izolējama, un frontes līnija, ja tā rodas, būtībā atrodas visur.
Gazas pieredze ir vienlīdz šokējoša un domāt, meklēt risinājumus paģēroša. Proti, tur vienīgajā funkcionējošajā daudzprofilu slimnīca bija uz miljons cilvēku bez nekādas ārējas palīdzības, Bez infūzijām, bez antiseptiķiem, bez antibiotikām. Brūces tika skalotas ar baseina ūdeni, kam pievienots trauku mazgājamais līdzeklis – tas bija vienīgais pieejamais “antiseptiskais” risinājums. Pacientus ar 30% ķermeņa apdegumiem lika melnajā kategorijā – viņi vienkārši tika, skarbi izsakoties, norakstīti kā neglābjami. Šādi lēmumi, ko parasti pieņem tikai akūtās situācijās, tur kļuva par ilgtermiņa praksi. Un, ja šāda aina šķiet pārspīlēta, atliek vien apzināties, ka Latvijā jebkura lielā slimnīca var tikt paralizēta – pietiek ar to, ka tai nav logu, ūdens vai elektrības.
Esošais katastrofu plāns neparedz, kā rīkoties, ja nav komunikācijas. Ja sabrūk sakaru tīkls, slimnīcām nav nekādas iespējas koordinēt palīdzību. Tad atliek tikai katras iestādes pašu izveidots, vienkāršots, realizējams plāns. Dažās – piemēram, traumu un ortopēdiskās specializācijas iestādēs – to vēl var paveikt, bet universitātes slimnīcās, kurās darbojas neskaitāmas sarežģītas sistēmas, šāda plāna sagatavošana ir ārkārtīgi sarežģīta.
Un vēl viens būtisks aspekts – personāla pieejamība. Kara apstākļos līdz pat puse mediķu var pārstāt strādāt. Tie, kuri paliek, faktiski dzīvo slimnīcā. Visi plānveida pacienti tiek izrakstīti. Hronisku pacientu ārstēšana praktiski apstājas, jo priekšplānā izvirzās tikai akūtie gadījumi, kuru ir daudz un kuru traumas bieži vien nav tipiskas civilajai medicīnai.
Tomēr ne viss atkarīgs tikai no mediķiem. Kara pieredze rāda, cik svarīgi ir, lai arī sabiedrība būtu sagatavota – jo vairāk, jo labāk, taču kaut vai minimāli. Ukrainā kara sākumā karavīri mira no noasiņošanas, jo neprata vai nespēja pareizi uzlikt žņaugus. Šobrīd situācija ir uzlabojusies, taču daudzas ekstremitātes joprojām tiek zaudētas, jo trūkst prasmes pareizā brīdī nomainīt žņaugu pret spiedošu pārsēju. Šīs ir vienkāršas manipulācijas, kuras varētu iemācīt arī civiliedzīvotājiem – nevis tikai teorētiski, bet praktiski un pamatīgi, līdz to iemācās kā alfabētu. Latvijā pirmās palīdzības kursi bieži vien tiek uztverti kā formalitāte – tie vairāk nodrošina prasību izpildi, bet nedod cilvēkiem reālas un praktiskas iemaņas. Taču tagad šī pieeja ir jāpārskata.
Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad iespējamā militārā konflikta varbūtība vairs nav teorētiska – tā palielinās ar katru mēnesi. Katra diena, kad Ukrainā nelido droni, nozīmē to, ka tie krājas noliktavās. Kad būs pamiers, tie meklēs nākamo mērķi – un Baltijas valstis diemžēl ir neapskaužamā situācijā. Tāpēc runāt par gatavību nav vairs tikai izvēle – tā ir nepieciešamība.
Gaidāmais ārstu kongress nav vienkārši pasākums medicīnas profesionāļiem – tas ir brīdis, kad domāt un, galvenais, rīkoties jāaicina ne tikai ārsti, bet arī slimnīcu administrācijas, politiķi un visa mūsu sabiedrība. Nav vajadzības uzrakstīt vēl vienu smalku plānu, ko nevarēs īstenot. Mums vajadzīga kustība – domāšana, sarunas, ideju realizācija un plāni, kurus katra iestāde spēj izpildīt pat tad, ja viss cits apstājas. Jo karš nav tikai militāra konfrontācija – bez visa cita tam piemītošā traģisma, tas ir arī veselības aprūpes izturības pārbaudījums. Un šobrīd, kamēr vēl nav par vēlu, mums jābūt drosmīgiem to ne vien atzīt, bet operatīvi un konstruktīvi rīkoties.
Autors: traumatologs ortopēds, mikroķirurgs Mārtiņš Malzubris traumatologs ortopēds, mikroķirurgs
