Par Covid-19 ietekmi uz sabiedrības veselību un ekonomiku, kā arī valdības attieksmi pret mediķiem Guntars Gūte sarunājas ar anesteziologu, reanimatologu, Latvijas Ārstu biedrības valdes locekli Robertu Fūrmani.

Kā vērtējat pašreizējo situāciju kā ārsts? Kas ir galvenie riski un galvenās lietas, ko šobrīd svarīgi mācīties nākotnei?

Pirmkārt, nevienam nav noslēpums, ka situācija globāli ir sarežģīta gan ikvienam iedzīvotājam, gan valdībām, gan ārstniecības personām. Šis laiks ir ļoti sarežģīts no dažādiem skatpunktiem, dažādiem pārdzīvojumiem un jaunām emocijām piesātināts.

Tas, ko varam mācīties – savādāk vērtēt lietas, mainīt attieksmi pret to, kas notiek apkārt, arī novērtēt to brīvību, kas mums bijusi.

Vai sabiedrība kopumā un katrs atsevišķi apzinās risku un apdraudējuma nopietnību visapkārt?

Sabiedrības izpratne un iesaiste esošās situācijas risināšanā ir ļoti dažāda – ir cilvēki, kuri apzinās apkārt notiekošo un respektē, bet ir arī tāda sabiedrības daļa, kuriem ir vienalga. Un ir vēl cita sabiedrības daļa, kas mēģina šo situāciju izmantot savā labā, kaut kādos savtīgos nolūkos, popularizējot kaut kādas savas lietas, kas ir ārpus ētikas normām. Piemēram, nesen skatījos dažādus sižetus par dažām konfesijām, kuru rīcība kaut kādā mērā robežojas ar ļaunprātību.

Ko jūs ar to domājat?

Te ir runa par Zilā krusta patversmi –, manuprāt, viņu rīcība ir nevis labdarība, bet jau zināmā mērā kaitniecība – es runāju par inficētajiem cilvēkiem patversmē. Manuprāt, ar konkrēto rīcību tika vēl vairāk veicināta slimības izplatība.

Nevar nepamanīt jūsu skarbo kritiku, ko publiski esat paudis par valsts, politiķu attieksmi un rīcību, tajā skaitā arī par attieksmi finansiālajā ziņā pret mediķiem. Kas ir galvenie faktori, kas jums šķiet nepareizs politiķu attieksmē un rīcībā?

Es to nosaukšu vienā vārdā – tas ir klajš populisms, kas zināmā mērā robežojas ar necieņas izpausmi. Retrospektīvi atskatoties, pirmsākumi tam ir meklējami 2018. gada decembrī, kad Saeimā tika pieņemts likums par finansējuma palielināšanu veselības aprūpei, par kuru nobalsoja deputātu vairākums, arī tie cilvēki, kuri šobrīd ir ministri. 2019. gada decembrī, plānojot šā gada budžetu, visi veselības aprūpē strādājošie brutāli tika piemānīti, un viņiem likumā paredzēto finansējumu neviens tā arī neiedeva. Tad sekoja 2020. gada 20. marts, kad opozīcijas deputāti izvirzīja atkārtoti šo pašu priekšlikumu – palielināt veselības aprūpē finansējumu par 20%, bet atkal priekšlikums tika noraidīts. Tas ir kā divas reizes iespļaut dvēselē. Pēc tam, protams, sekoja valdības apņemšanās piešķirt finansējumu mediķiem, kas strādā ar Covid-19 pacientiem – tika paziņots, ka visiem tagad būs piemaksas un tas populistiskais stāsts ir: šīs piemaksas būs līdz 50%. Taču kritēriji, lai iekļautos šajos 50% piemaksas nosacījumos, ir praktiski neizpildāmi, un ir ierobežots cilvēku skaits, kuriem būtu iespēja pretendēt uz šīm piemaksām.

Taču ne jau šo piemaksu būtība ir svarīga, bet gan kopējais veselībā strādājošo cilvēku novērtējums, jo tas, ko izdarīja valsts – daļu veselības aprūpē strādājošo viņi atstāja vispār bez ienākumiem, apturot dažādu veselības pakalpojumu sniegšanu, bet otrā galā kādiem darbiniekiem piešķirot, es gribētu teikt, mistiskas piemaksas.

Šis sadalījums, kā tika piešķirtas piemaksas, manā skatījumā ir nedaudz dīvains. Piemaksas par Covid-19 pacientu ārstēšanu man šķiet tāds ļoti savdabīgs gājiens, jo, ārstējot citus pacientus, kuru dzīvība nereti ir daudz vairāk apdraudēta, piemaksas šodien nepiešķir, piemēram, par orgānu transplantācijas veikšanu, sevišķi pašreizējos apstākļos šis ir īpaši izceļams gadījums – apkārt ir vīruss, bet Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas mediķi spēj paveikt šo tik ļoti īpaši nozīmīgo, dzīvību glābjošo operāciju. Līdz ar to piemaksu piešķiršanas process ir abstrakts, man īsti neizprotams.

Visu interviju lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 23. aprīļa, numurā!