Pēteris Apinis,

Latvijas Ārstu biedribas prezidents

 

Tajā tālajā 1988. gada 12. maijā Paula Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļas mācību istabā bija saradies bariņš jaunu ārstu, lai dibinātu Latvijas Ārstu biedrību. Gandrīz visus es biju iepriekš redzējis, dažus itin labi pazinu, bet citus– ne pārāk. Ideja dibināt ārstu biedrību pieder ārstiem Aigaram Migalam un Guntim Brežinskim, un jādomā, ka sadomāja viņi šo biedrības dibināšanu tās pašas Stradiņa slimnīcas kafejnīcā – koridorā starp abiem sešstāvu korpusiem, kur kafiju, biezpienplātsmaizi un cīsiņus ar rupjmaizi pasniedza leģendāra slimnīcas darbiniece Viktorija, leģendāra tālab, ka spēja vienlaikus izveidot un apkalpot trīs rindas – profesoriem un administratoriem vienu, parastajiem pieredzējušajiem ārstiem otru, bet jaunajiem ārstiem, studentiem, māsām – trešo. Īsti neatceros, bet bija arī kaut kādas nianses ēdienu izvēlē. Gan Guntis, gan Aigars tajā tālajā 1988. gadā jau bija pacēlušies no trešās rindas uz otro, drīkstēja ar Viktoriju pačalot un pasērst kafejnīcā pie kādas labākas ēdmaņas.

Vārdu sakot – telpā, kur šobrīd pirms un pēc Andreja Ērgļa vai Gustava Latkovska veiktas angioplastikas guļ pacienti, savulaik virmoja dzīvība, lija kafija un raisījās domas. Tur arī radās ideja par Latvijas Ārstu biedrību. Līdz šim man nav skaidrs, kurš tolaik izvēlējās jaunos ārstus, ko ataicināt uz pirmo tikšanos, bet sanākuši bija Ivars Krastiņš, Valdis Zatlers, Anita un Arturs Plūmes, Jānis un Aivars Vētras, Jānis Lācītis, Ilze Hāznere, Jānis Meikšāns, Vladimirs Strazdiņš, Andris Laganovskis, Arnis Ozols. Sanāca šie ārsti pēc tam katru nedēļu, nedaudz mainījās skaits un personālijas, izkristalizējās līderi (Ivars Krastiņš, Jānis Meikšāns), pievienojās vairāk pieredzējuši kolēģi – profesors Ilmārs Lazovskis, docents Aivars Zirnis, medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna, notika strīdi un diskusijas, tika meklētas iespējas publicēties un paust savu viedokli, tika mēģināts reģistrēt biedrību un žurnālu (tolaik latviešu valodā žurnālu ārstiem nebija, bija tikai Veselība, kas pozicionējās kā Veselības ministrijas informatīvais vēstnesis).

1988. gada 1. un 2. jūnijā notika vēsturiskais radošo savienību plēnums, kurā Ilmārs Lazovskis Ārstu biedrības vārdā pateica skaudru patiesību par ārēji spožo, bet faktiski buksējošo padomju veselības aprūpi. Tautas frontes valdē tika ievēlēts Latvijas Ārstu biedrības izvirzīts kandidāts – Valdis Zatlers. 16. septembrī toreizējā Baltijas kara apgabala virsnieku namā sanāca pirmā Latvijas Ārstu biedrības kopsapulce, kurā referēja Miervaldis Birze, Ilmārs Lazovskis, Arnis Vīksna. Bet tas viss notika pēc tam.

Tajā tālajā 1988. gada 12. maijā Paula Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļas mācību istabā bija saradies bariņš jaunu ārstu un vienojās dibināt Latvijas Ārstu biedrību. Toreiz tika lemts, ka atjaunojam veco – to, kuru padomju vara likvidēja 1940. gada rudenī. Tas nekas, ka neviens mūsu organizāciju nereģistrēja un pat negrasījās reģistrēt, ka ministrs Vilhelms Kaņeps sasauca milzīgu konferenci ar nosaukumu Veselības ministrijas aktīvs un bargi mūs kritizēja, ka Stradiņa slimnīcas vadība bargi kratīja pirkstu docentam Egonam Daugulim, kurš bija atļāvis savu mācību telpu šādai revolucionārai darbībai izmantot (droši vien kādos kabinetos tika saukts un bārts arī profesors Georgs Andrejevs, bet viņš nekad par to nav stāstījis un faktiski savas nozares jauno ārstu aktivitātes atbalstījis). Būtība ir apstāklī, ka reģistrēta vai nereģistrēta, nosaukta tādā vai šādā vārdā Ārstu biedrība darbojas kopš 1988. gada 12. maija un šodien atskatās uz sava padarītā darba trīsdesmit gadiem (reģistrācija Rīgas izpildkomitejā, precīzs nosaukums Latvijas Ārstu biedrība, ievēlēti vadītāji un valde biedrībai ir kopš 1988. gada 13. decembra).

Droši vien es nebūtu sēdies pie datora rakstīt šās rindas, bet aprīļa beigās mūs atstāja profesors Arnis Vīksna, kurš vienīgais ir bijis ievēlēts Latvijas Ārstu biedrības valdē praktiski visu atjaunotās biedrības pastāvēšanas, sākot no pirmās valdes. Šīs rindas bija jāraksta viņam, jo tāda nu bija profesora sūtība – apkopot zināšanas, datus, skaitļus un arhīvu dokumentus par izciliem ārstiem, izcilām medicīnas iestādēm un izcilām ārstu organizācijām. Bet profesors tagad ir pievienojies Ilmāram Lazovskim, Aivaram Zirnim, Guntim Brežinskim, Jānim Lācītim un vēl dažiem Ārstu biedrības dibinātājiem, valžu locekļiem un līderiem, kas vēro mūs no mākoņu malas.

Šo trīsdesmit gadu laikā Latvijas Ārstu biedrība ir kļuvusi par vienu no ietekmīgākajām nevalstiskās organizācijām Latvijā ar saviem kongresiem, kur pulcē četrus piecus tūkstošus ārstu, ar 20–25 konferencēm gadā, ar ikmēneša žurnālu ārstiem Latvijas Ārsts un pacientiem Ārsts.lv, ar daudzām medicīnas grāmatām, ar sertifikāciju, Ētikas komiteju, Arodtiesu, izglītības atzīšanu, gada balvām medicīnā un veselības veicināšanā, nepārtrauktu līdzdalību vai iejaukšanos Saeimas komisijā un Ministru kabineta procesos un daudzām citām stingrām un nozīmīgām funkcijām, bez valsts naudas un bez ministrijas ietekmes. Un vēl – ar savu māju, ar stabilu ietekmi un līdzdalību Eiropas un pasaules ārstu organizācijās.

Tie divi ārsti – Aigars Migals un Guntis Brežinskis – taču bija ģeniāli, ja spēja toreiz Stradiņa slimnīcas kafejnīcā izdomāt biedrību un paskatīties daudzus gadus uz priekšu.