Maija Kārkliņa, ārste psihoterapeite Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā

Ar zināmu regularitāti plašsaziņas līdzekļos tiek atspoguļoti gadījumi, kad kāds cilvēks ir gājis bojā un tuvinieki viņa nāvē vaino ārstus. Ikreiz publiskajā telpā pār vienu vai vairākiem mediķiem gāžas apvainojumu un negāciju gūzma. Nez kāpēc šādos gadījumos visi ārstu pēlēji, šķiet, piemirsuši, ka, saskaroties ar smagiem pārdzīvojumiem, tostarp tuva cilvēka nāvi, atrast kādu vainīgo ir mūžsens psihiskās aizsardzības mehānisms. Visbiežāk publiski nomelnotie ārsti ir darījuši visu, kas viņu spēkos, lai pacientu glābtu, un tāpat pārdzīvo viņa zaudējumu.

Zaudējot savā dzīvē nozīmīgu un mīļu cilvēku, tuvinieki bieži sastopas ar vainas izjūtu. Par to, ka nav laikus pamanījuši cilvēka veselības pasliktināšanos. Par to, ka nav pietiekami bieži apciemojuši. Par to, ka nav gana uzstājīgi mudinājuši savlaicīgi vērsties pie ārsta un pārbaudīt veselību. Par to, ka nav meklējuši citas iespējas, kā slimajam tuviniekam palīdzēt atveseļoties. Par to, ka nav paguvuši atvadīties un, cilvēkam vēl dzīvam esot, nav pateikuši, cik daudz viņš viņiem nozīmē. Vienmēr ir kaut kas, ko varēja izdarīt labāk vai citādi. Tas, vai cilvēkam konkrētajā situācijā tiešām vajadzētu justies vainīgam, ir jau cits stāsts, bet vainas izjūta bieži ir ļoti smaga un grūti izturama.

Vieglāk ir vainot kādu citu. Jo, ja tu vaino kādu citu, tu pats vairs nejūties vainīgs un kļūst vieglāk. Psihoterapijā šādu savas vainas pārnešanu uz kādu citu sauc par projekciju. Tas ir neapzināts aizsardzības mehānisms, kas cilvēkam palīdz tikt galā ar grūtām emocijām. Patiesībā mēs projicējam nemitīgi, citiem piedēvējot pašiem piemītošas nevēlamas īpašības, izjūtas, vajadzības, uzvedību un daudz ko citu, ko sevī grūti pieņemt.

Latvijas iedzīvotājiem vainas izjūta ir ļoti raksturīga. Latvietis jūtas vainīgs par visu. Gandrīz vai par karu Āfrikā arī. Tam ir ļoti senas saknes. Latvieši gadsimtiem ilgi ir bijuši dažādu svešzemju kungu pakļautībā, būtībā kalpu statusā. Un, ja kaut kas slikts atgadās, vainīgs vienmēr ir kalps. Kungs nekad nav vainīgs. Tāpēc esam pieraduši savu vainu saskatīt it visā. Kad vainas izjūta ir pārāk smaga, cilvēks neapzināti liek lietā aizsargmehānismu – noveļ vainu uz kādu citu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc, piedzīvojot tuva cilvēka zaudējumu, ārsti tik bieži tiek padarīti par grēkāžiem.

Vainas novelšanu tieši uz ārstiem bieži izprovocē dažādi pārpratumi, kuru cēlonis nereti ir komunikācijas trūkums. Ārsti ir ļoti noslogoti, vienlaikus gādājot par visu savu pacientu ārstēšanu, tāpēc viņiem bieži vien nepietiek laika, lai ar katra pacienta tuviniekiem sīki un smalki izrunātos par viņa veselības stāvokli. Ja vēl tuvinieki ir pārāk kautrīgi vai aizņemti, lai paši uzmeklētu ārstu un painteresētos par slimnīcā nonākušā cilvēka stāvokli, mēdz gadīties, ka viņi saņem pārāk maz informācijas. Un informācijas trūkums bieži ir iemesls dažādiem nepareiziem secinājumiem.

Diendienā komunicēju ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļas pacientiem un viņu tuviniekiem. Šajā slimnīcas nodaļā uzturas nedziedināmi slimi pacienti, lielākoties vēža slimnieki, kuriem tiek nodrošināta sāpes un citus nepatīkamus simptomus mazinoša terapija, ļaujot pēc iespējas komfortablāk un pilnvērtīgāk nodzīvot pēdējo dzīves posmu. Pacienti un viņu tuvinieki sarunās ar mani bieži norāda uz ārstu vainu. Par to, ka nepaspēja, nepamanīja, nepateica, neaizsūtīja uz izmeklējumiem. Par to, ka rinda bija pārāk gara… Vienlaikus cilvēki negrib redzēt, ka paši nav gluži bez vainas, piemēram, nav veikuši regulāras veselības pārbaudes, pamanot aizdomīgus simptomus, ilgi vilcinājušies doties pie ārsta, nav izmantojuši iespēju veikt valsts apmaksātās profilaktiskās pārbaudes…

Sarunās ar Paliatīvās aprūpes nodaļas pacientiem un viņu tuviniekiem gandrīz vienmēr tiek skartas eksistenciālas tēmas, tostarp nāve. Cilvēki bieži pauž sašutumu par to, ka slimības izārstēšana nav iespējama. “Kā – neārstēsiet? Kā – tikai simptomātiska terapija? Bet jūs taču esat ārsti, un izārstēt ir jūsu pienākums,” mēdz teikt tuvinieki. Nereti tiek piesaukts arī Hipokrāta zvērests.

Kā nesen savā rakstā par kādas pacientes nāves gadījumu Austrumu slimnīcā precīzi norādīja Latvijas Ārstu biedrības vadītājs Pēteris Apinis, mūsdienās cilvēki, šķiet, aizmirsuši, ka nāve ir neizbēgama un ikviens no mums agrāk vai vēlāk nomirs. Senos laikos katram latvietim bēniņos stāvēja zārks, jo bija pašsaprotami, ka kādudien dzīvei pienāks gals un tas būs nepieciešams. Tolaik nāvei gatavojās, uztvēra to par normālu dzīves daļu.

Mūsdienās par to, ka dzīve reiz beidzas, nav pieņemts runāt. Sabiedrībā valda mūžīgās jaunības kults. Žurnālos un interneta portālos atrodams bagātīgs klāsts padomu, kā mūžīgi izskatīties jaunam un mūžīgi būt veselam. Ražotāji sola, ka tieši viņu piedāvātais produkts – uztura bagātinātājs vai kas cits – būs tas, kas palīdzēs mūžam saglabāt jaunību un labu veselību. Tas, protams, ir mārketinga triks, lai varētu pēc iespējas vairāk pārdot, taču šī informācija paliek cilvēku zemapziņā.

Mūžīgās jaunības kulta iespaidā no ārstiem bieži tiek gaidīti zili brīnumi. Neraugoties uz to, cik smags ir cilvēka veselības stāvoklis un kāds gadskaitlis ierakstīts viņa pasē, tuvinieki, nododot sasirgušo mediķu rokās, automātiski sagaida, ka viņš tiks glābts un pilnībā izārstēts. Taču ārsti nav dievi, un diemžēl ir gadījumi, kad pacienta dzīvību glābt nav iespējams, vien atvieglot viņa ciešanas, pirms cilvēks aiziet no šīs pasaules.

Bieži uz slimnīcu tiek atvesti sirmgalvji ar kuplu hronisku slimību buķeti, kuri paši vairs nespēj par sevi parūpēties un ir diendienā aprūpējami. Ģimenes locekļiem savārgušais radinieks, protams, nav vienīgā rūpe – ir jāstrādā, jāaudzina bērni un jātiek galā ar citiem ikdienas pienākumiem. Vēl sarežģītāk, ja cienījamā vecuma radinieks dzīvo atsevišķi. Nereti šādi sirmgalvji tiek atrasti smagā stāvoklī bezspēcīgi guļam uz grīdas pēc tam, kad vairākas dienas nav atbildējuši uz tuvinieku telefona zvaniem. Netrūkst arī gadījumu, kad glābēji ierodas par vēlu. Tuvinieki atbildību par veco un slimo vectētiņu vai vecmāmiņu bieži pārveļ uz ārstu pleciem. Sak, ņemiet un ārstējiet, mēs taču atvedām uz slimnīcu, mēs savu esam izdarījuši!

Taču šādu vecu cilvēku veselības stāvokli lielākoties nav iespējams ievērojami uzlabot, jo, gluži tāpat kā jebkurš mehānisms, arī cilvēka organisms ar gadiem nolietojas, hroniskās kaites progresē. Jā, var mazināt sāpes un citus traucējošus simptomus, varbūt nedaudz paildzināt dzīvi, taču – ne jau mūžīgi. Taču, kad vecais cilvēks slimnīcā nomirst, tuvinieki nereti ar pārmetumiem metas virsū ārstiem, atsakoties pieņemt faktu, ka pacienta nāve bijusi likumsakarīga. Tāda diemžēl ļoti bieži ir “pateicība” par to, ka mediķi darījuši visu, kas konkrētajā situācijā bijis viņu spēkos.

Gadījumus, kad ārsti tiek vainoti kāda pacienta nāvē un kā taisnības meklētāji tiek iesaistīti žurnālisti, ļoti sarežģītus visām iesaistītajām pusēm padara Pacientu tiesību likums. Daudzi interneta komentētāji pauž neizpratni, kāpēc ārstu un slimnīcu pārstāvju komentāri par notikušo plašsaziņas līdzekļos ir ārkārtīgi skopi. To tulko dažādi – kā vienaldzību, pretargumentu trūkumu vai pat savas vainas atzīšanu, sak, kas klusē, tas vainīgs! Patiesībā ārstiem “sasien rokas” un liedz sevi aizstāvēt Pacientu tiesību likums, saskaņā ar kuru ārsti nav tiesīgi publiski izpaust jebkādu informāciju par savu pacientu. Neraugoties uz to, ka viņi nepamatoti tiek publiski nomelnoti un izskan nepatiesa informācija. Piekritīsiet – ir ļoti grūti saprotami izskaidrot notikušo, ja nedrīksti izpaust ne pušplēsta vārda par pacienta veselības stāvokli. Toties tuvinieki gan var teikt visu, kas uz sirds un mēles. Tas ir iemesls, kāpēc rakstos un sižetos par šādiem gadījumiem vienmēr ir plašs gadījuma apraksts tikai no vienas – tuvinieku – puses, kam notikušo patiesā gaismā traucē ieraudzīt smagās un sāpīgās jūtas.

Bēdīgi ir tas, ka katrs šāds skaļš gadījums labi paliek sabiedrības atmiņā un vēl ilgi met šaubu un neuzticības ēnu pār konkrēto ārstu un medicīnu Latvijā vispār, kaut arī ārsta vainas pacienta nāvē nav bijis ne grama, un to pēc laika, noslēdzoties izmeklēšanai, apliecina arī tiesībsargājošās institūcijas. Turpretī tas, ka šis pats ārsts ir glābis simtiem dzīvību, nez kāpēc neizskan nekur. Kaut kur interneta plašumos pat manīju viedokli, ka dienu no dienas pašaizliedzīgi glābt cilvēku dzīvības ir gluži parasts ikviena ārsta darba pienākums, gluži tāpat kā katrai pārdevējai – izdot pircējam pareizu atlikumu… Man tomēr šķiet, ka ārsti par savu devumu sabiedrības labā ir pelnījuši cieņu un atbalstu.

Nepārprotiet – necenšos pierādīt, ka ārsti nekad nemēdz kļūdīties. Protams, arī ārsti ir tikai cilvēki. Mana raksta mērķis ir aicināt domāt, pieejamo informāciju par šādiem gadījumiem uztvert kritiski un ticēt tikai pierādītiem faktiem. Centīsimies cits pret citu būt saprotošāki un empātiskāki!