Skip to content

Author: lab

Veselības ministrija sadarbībā ar Slimību profilakses un kontroles centru izstrādājusi ieteikumus ārstniecības personām cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanai

Cilvēku tirdzniecības problēma kā jauna sabiedrības veselības problēma skar arī Latviju, jo Latvija ir uzskatāma par cilvēku tirdzniecības upuru izcelsmes valsti, tranzīta valsti, mērķa valsti, kā arī valsti, kurā notiek cilvēku tirdzniecība. Tādēļ Cilvēku tirdzniecības novēršanas pamatnostādņu 2014. – 2020. gadam ietvaros (apstiprinātas ar Ministru kabineta 2014. gada 21. janvāra rīkojumu Nr. 29), Veselības ministrijai tika izvirzīts realizējamais pasākums – izstrādāt metodiskos materiālus nozaru speciālistiem (ārstniecības personālam) par cilvēku tirdzniecības gadījumu un upuru identificēšanu un rīcību.

Ņemot vērā iepriekš norādīto, Veselības ministrija sadarbībā ar Slimību profilakses un kontroles centra direktora vietnieku sabiedrības veselības un profilakses jautājumos, profesoru Dzintaru Mozgi un Iekšlietu ministrijas Nozares politikas departamenta Politikas izstrādes nodaļas vecāko eksperti, nacionālo koordinatori cilvēku tirdzniecības novēršanas jautājumos Lāsmu Stabiņu ir izstrādājusi ieteikumus ārstniecības personām cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanai. Minētie ieteikumi satur praktisku informāciju gan par cilvēku tirdzniecības problemātiku, gan iespējamo ārstniecības personas rīcību, identificējot iespējamo cilvēku tirdzniecības upuri.

Veselības ministrija minētos ieteikumus plāno publicēt Veselības ministrijas mājaslapā, kā arī aicinās Slimību profilakses un kontroles centru un Iekšlietu ministriju tos publicēt šo institūciju mājaslapās un interneta vietnē www.cilvektirdznieciba.lv”.

Ieteikumi ārstniecības personām cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanai:
https://www.arstubiedriba.lv/wp-content/uploads/2019/08/CT_ieteikumi_15_07_2019_final-1.pdf

Globāla epidēmija– pacientu nelīdzestība ārstniecībā un tās izpausmes Latvijā

Pēteris Apinis, Dr.h.c.med., ārsts

Gan politiskā līmenī, gan normatīvo aktu izmaiņu līmenī, gan publiskajās diskusijās aktuāls ir zāļu (dārdzības) jautājums. Veselības ministrija mēģina samazināt kompensējamo zāļu koridoru līdz 100%, bet nākotnē plāno kompensēt tikai vienu – lētāko analogu. Ļoti nozīmīgs solis pēdējos gados ir pāreja uz ģenēriskajiem preparātiem, kompensējot tos kā ievērojami lētākus atšķirībā no oriģinālpreparātiem. Diskusijā, kurā iesaistījies pat Ministru prezidents, uzsvars tika likts uz tehniskām problēmām un zāļu blistera cenu, aptiekas un vairumtirgotāja uzcenojumu, nevis zāļu lietošanas līdzestību.

Diskusijas būtība ir apstāklī, ka viens un tas pats preparāts ar vienu un to pašu ķīmisko sastāvu un vienu un to pašu devu tiek pārdots ar dažādu nosaukumu, dažādu noformējumu un var maksāt ļoti atšķirīgi. To itin labi saprot aptiekārs vai ārsts, bet ne tik viegli pacients, kuram dižā medikamentu ražotāja X slaveno zilo Y kapsulu vietā tagad būs jālieto Austrumeiropas nezināmajā rūpnīcā Z ražotās dzeltenās tabletes W.

Kā rāda pasaules pieredze, zāļu maiņa ir nozīmīgs faktors līdzestības mazināšanai, bet vēl daudz nozīmīgāks faktors ir zāļu daudzkārtēja maiņa – kompensācijas apjoms tiek pārskatīts ik trīs mēnešus, kamdēļ var pieņemt, ka katrus trīs mēnešus kāds cits ģenēriskais preparāts būs lētāks un pacientam nāksies atkal mainīt ierasto medikamentu, piemēram, uz Q fabrikas sārtajām kapletēm T. Neuzticība šai maiņai, pirmkārt, pārvēršas netīksmē pret aptiekāri, bet, otrkārt, – pacienta netiešā vēlmē medikamentu lietot retāk, neregulāri vai nemaz, ko sauc par nelīdzestību. Par šo procesu nav pieņemts publiski diskutēt. Bet nelīdzestības dēļ slimību ārstēšana kļūst dārgāka un pacienti slimo smagāk, kā arī mirst no izdziedināmām slimībām.

Pacienti ļoti nelabprāt ārstam stāsta (atzīstas), ka zāles nelieto, un ārsts bieži paliek pārliecināts, ka viņa parakstītās zāles ir aptiekā iegādātas un precīzi lietotas atbilstoši vadlīnijām un instrukcijām.

Diemžēl fakts ir tāds, ka gandrīz puse no pacientiem, kas saņem ārstu parakstītās zāles, tās nelieto tā, kā norādīts (pat nelieto nemaz), turklāt lielākā daļa pārtrauc ārstēšanu, tiklīdz jūtas labāk. Risks palielināt nelīdzestību ir nopietns risks sabiedrības veselībai.

“Zāles nedarbojas pacientiem, kas tās nelieto,” – šis teiciens ir piedēvēts bijušajam ASV veselības ministram jeb galvenajam ķirurgam (Surgeon General of the United States) Čārlzam Everetam Kūpam (C. Everett Koop, MD), bet līdzīgi jau trīsdesmitajos gados ir izteicies arī viens no Latvijas terapijas skolas dibinātājiem profesors Mārtiņš Zīle.

Līdzestība zāļu lietošanā ir visai maz saistīta ar turību vai izglītības līmeni. Ar nelīdzestību statistiski grūti vai pat neiespējami sasaistīt konkrētu pacientu sociālās un demogrāfiskās pazīmes. Apgalvojums, ka zemākas izglītības un dzīves standarta pacients ir mazāk līdzestīgs zāļu lietošanā, korelē tikai ar to sadaļu – neiegādājas zāles naudas trūkuma dēļ (turīgs cilvēks iegādājas visas izrakstītās zāles, bet daļu nelieto; mazturīgs iegādājas tikai daļu no zālēm, bet tās lieto).

Par zāļu lietošanas nelīdzestību nemēdz runāt no politiskām tribīnēm. Nelīdzestību reti iekļauj pēcdiploma apmācībā ārstiem, medicīnas māsām un citiem profesionāļiem. Jautājumus par pacientu nelīdzestību pārāk maz māca un skaidro medicīnas studentiem.

No nelīdzestības pret zāļu lietošanu un režīma neievērošanu mirst desmitkārt vairāk nekā no slepkavībām un nelaimes gadījumiem kopā. Tā ir sarežģīta aksioma, jo ir pilnīgi pretrunā sensāciju riskiem, kas veido stāstus populārajos plašsaziņas līdzekļos un tīmekļa sociālajās vietnēs.

Līdzestība un nelīdzestība ārstēšanai. Vai mums jau ir nelīdzestības epidēmija?

Jēdzienu nelīdzestība vai pacienta atteikšanos ievērot režīmu, dzīvesveidu, zāļu lietošanas devas un laikus, kā arī nevēlēšanos atteikties no nevēlamiem, veselībai kaitīgiem ieradumiem (smēķēšanas, pārmēra alkohola lietošanas) parasti lieto attiecībā uz pacientu, kas nelieto parakstītās zāles vai neievēro parakstīto ārstēšanas kursu. Persona, kas ar savu negatīvo rīcību pierāda nelīdzestību, tiek uzskatīta par nelīdzestīgu. Visbiežāk mēs mēdzam runāt par zāļu lietošanas nelīdzestību (angliski noncompliance with medication vai medication non-adherence), un pasaules literatūra rāda, ka vismaz 50% hronisku pacientu zāles lieto nelīdzestīgi – pārāk reti vai nemaz. Mazāk mēs pieskaramies tādiem jautājumiem kā līdzestīgi ievērotai diētai, vingrojumiem, miegam un stresa līmenim, kā arī tam, ka pacientam nepieciešams regulārs kontakts un saruna ar ģimenes (primārās aprūpes) ārstu. Medicīniskā nelīdzestība ārstiem rada šķēršļus, pacientiem samazina ārstēšanas rezultātus, un tomēr – līdzestības esamība vai neesamība nav nekas labs vai kaut kas slikts. Līdzestības vienkārši ir vairāk vai mazāk – no pilnīgas līdzestības ārstēšanai līdz pilnīgai nelīdzestībai, bet biežāk pa vidu. Pacients nevis precīzi lieto visas sešas dažādās zāles precīzi tādās devās kā norādīts, bet daļu tablešu lieto allaž, dažas neregulāri, daļu nekad, bet daļu – vispār neiegādājas pat tad, ja tās ir valsts kompensētas. Līdzestību nevar panākt ar regulām vai likumiem, pat finansiālas sankcijas un bonusi uz līdzestību iedarbojas vāji.

Pašlaik starptautiskās diskusijās mēdz runāt par to, ka zāļu nelīdzestīga lietošana skar pietiekami daudz iedzīvotāju, lai to uzskatītu par epidēmiju (pēc definīcijas epidēmija ietekmē veselības stāvokli neproporcionāli lielam skaitam iedzīvotāju kopienā vai ģeogrāfiskā reģionā vienlaikus). Netieši aprēķini liecina, ka Eiropas Savienībā katru gadu 12–30% jauno recepšu nekad netiek izpirktas, pacienti pilnībā neizlieto zāles aptuveni 50% gadījumu, bet vienlaikus 300 000 cilvēku mirst no ārstējamām slimībām, jo viņi precīzi un adekvāti nelieto zāles. Vairāk nekā puse no šiem pacientiem ir hipertensijas pacienti, kas zāles lietojuši neregulāri asinsspiediena mazināšanai, kas novedis līdz insultam vai kardiālai katastrofai. Attiecībā uz hipertensiju lielākajai daļai nelīdzestīgo pacientu galvenā problēma ir problemātiskā attieksmē pret šo zāļu lietošanas devām un laiku, nevis izmaksas.

No ASV katru gadu izrakstītajiem diviem miljardiem recepšu 12% zāļu nenonāk līdz aptiekai; 12% pacientu nelieto zāles pēc tam, kad viņi ir tās iegādājušies; 29% pārtrauc lietot zāles pārāk agri; 22% lieto mazāk zāļu nekā norādīts anotācijā.

10–25% no stacionāros uzņemtajiem pacientiem tur nonāk tāpēc, ka ambulatori ārstējas nelīdzestīgi. Vēl lielāks šis procents ir attiecībā uz sociālās aprūpes iestādēm.

Pasaules Veselības organizācijas satraucas – aptuveni 50% no zālēm, kas nozīmētas hronisku slimību ārstēšanai attīstītajās valstīs, netiek lietotas pareizi, bet 40% pacientu nelīdzestīgi attiecas pret savu ārstēšanās režīmu.

Zāļu nelīdzestīga lietošana rada nopietnas finansiālas problēmas. Katrs hipertensijas vai diabēta pacients, kas precīzi lietojis zāļlīdzekļus, valsts medicīnas budžetam izmaksā par 4000–8000 eiro mazāk nekā pacients, kas zāļlīdzekļus lieto nepareizi, neregulāri un ieteikto ārstniecības režīmu neievēro. Globāli pētījumi liecina, ka līdzestīgiem hipertensijas un diabēta pacientiem ir ievērojami augstāka darba produktivitāte (ASV dati – ieguvums ir 18 000 dolāru).

Kā pacients saprot un tulko ārsta un farmaceita norādījumus?

Ar veselību saistītus materiālus nevar saprast lielākā daļa cilvēku, kuriem tie ir paredzēti.

Savulaik kādā plašā globālā pētījumā tika noskaidrots, ka vairāk nekā 90% pacientu itin labi saprot norādījumu “vienu tableti vienu reizi dienā”. Toties 43% pacientu ārsta kabinetā mērena personiska stresa un steigas apstākļos pārprot vai sajauc norādes “vienu tableti divas reizes dienā” un “divas tabletes vienu reizi dienā”.

Pētījumi liecina, ka, neraugoties uz ārsta ieguldītajiem pūliņiem, pacienti no ārstu kabineta iziet ar informāciju, kas ir mazāka par 50% no tā, ko ārsts ir stāstījis. Šis izpratnes trūkums noved pie nelīdzestības, kas ik gadu izmaksā desmitiem, ja ne simtiem miljonu eiro, proti, lielu daļu no Latvijas veselības aprūpes budžeta.

Biežāk veselības aprūpes speciālists neizprot konkrētu personu, bet saprot diagnozi atbilstoši savai medicīnas izglītībai. Viņš nemāk, nespēj vai laika trūkuma dēļ pat nemēģina efektīvi izskaidrot pacientam konkrētās ārstēšanas nozīmi vai pamatojumu.

Neatkarīgi no pacienta vecuma, kultūras vai izglītības apjukums par zāļu lietošanu, cenu, ietekmi, blakusparādībām rada nopietnas bažas un trauksmi.

Pārāk bieži ārsta kabinetā netiek risināts jautājums par to, cik ilgi pacientam jālieto zāles. Ja slimība ir akūta, ārsts precīzi nosaka – sešas dienas. Ja slimība ir hroniska, ārsts izraksta zāles, bet pieļauj, ka devas un paši medikamenti būs jāmaina. Nereti ārsts zāles izraksta, apzinoties, ka šīs zāles pacientam būs jālieto visu atlikušo mūžu līdz brīdim, ko vidusmēra pacients pat nespēj iztēloties – līdz nāvei.

No kompensējamajiem medikamentiem lielai daļai pacientu receptes tiek atjaunotas itin automātiski, nepainteresējoties par līdzestību zāļu lietošanai. Recepšu atjaunošanas dati rada mākslīgi augstu zāļu lietošanas procentu. Patiesībā cilvēki sāk uzkrāt zāles, ko viņi nelieto. Valsts tādējādi maksā gan par pašām nelietotajām zālēm, gan par zāļu nelietošanas rezultātiem.

Lai palielinātu iespēju, ka pacients tiešām katru dienu lietos nozīmēto medikamentu konkrētā devā, medicīnas profesionālim ir vajadzīgs laiks, lai precīzi izskaidrotu režīmu, diētu, terapiju, kā arī atbildētu uz pacientu jautājumiem par to, kāpēc un kā droši lietot zāles.

Ļoti būtiska ārstniecībā ir medikamentu saskaņošana vai salīdzināšana – to, ko izrakstījis ārsts, ar to, ko pacients faktiski lieto. Šī salīdzināšana ievērojami uzlabo ārstniecības rezultātus, samazina zāļu mijiedarbības riskus un zāļu lietošanas kļūdas. Aptiekārs ir vienīgais resurss, kas var individualizēt zāļu lietošanas nelīdzestības iemeslus, identificēt un atrisināt zāļu lietošanas nelīdzestības problēmas. Aptiekāru darbs un ietekme šajā jomā nav novērtēti. Globāli pētījumi liecina, ka aptiekāra iesaistīšanās ārstniecības procesā ievērojami uzlabo līdzestību.

Tīša un netīša zāļu lietošanas nelīdzestība

Pacienti zāles nelīdzestīgi lieto gan tīši, gan netīši, un tīša un netīša nelīdzestība iedalās apmēram 50% pret 50%, bet dažkārt kombinējas.

Plašākā skatījumā pacienti, kas apzināti nelīdzestīgi nelieto zāles, to nedara trīs galveno iemeslu dēļ: blakusparādību dēļ (piemēram, pacients konstatē, ka zāles ir “novājinošas vai nevēlamas”), zāļu dārdzības dēļ vai vienkārši – paša lēmums, ka šīs zāles nevajag lietot.

Netīša nelīdzestība ir fiziski un garīgi šķēršļi zāļu lietošanai. Redzes traucējumi cilvēkam var būt iemesls, kāpēc viņš pienācīgi neizprot rakstiskus norādījumus. Cilvēki ar dzirdes traucējumiem var ievērojami sliktāk vai nepilnīgi uztvert ārsta sacīto. Cilvēkiem pēc insulta vai ar kustību traucējumiem var būt sarežģījumi ar tablešu pudelītes atvēršanu vai tabletes izņemšanu no blistera. Nereti gados vecākiem pacientiem ir grūti norīt tabletes. Tomēr biežāk iemesls zāļu nelietošanai ir kognitīvi traucējumi, aizmāršība, depresija, trauksme vai demence, kas var ietekmēt zāļu lietošanu. 25% no zāļu neieņemšanas gadījumiem saistās ar aizmāršību vai objektīviem atmiņas un kognitīviem traucējumiem vecākiem cilvēkiem.

Diemžēl medmāsām, ārstiem vai farmaceitiem nereti netiek atklātas fiziskās un garīgās problēmas, kas traucē medikamentu lietošanu, bet nereti arī medicīnas darbinieki ar šo informāciju nepadalās tālāk.

Amerikas Medicīnas asociācijas mājaslapā [2] un žurnālā JAMA kā galvenie nelīdzestības iemesli tiek minēti:

  • bailes – pacientiem var būt bail no iespējamām blaknēm. Iespējams, ka blaknes ir bijušas citam pacientam, kas lietojis tās pašas vai līdzīgas (pēc izskata!) zāles, vai arī netiešā saziņā (sociālajos tīklos) ir izplatīts uzskats, ka šīs zāles ir izraisījušas problēmas;
  • izmaksas – lielai daļai pacientu zāļu iegāde nav pirkumu prioritāte, īpaši mazturīgiem cilvēkiem;
  • izpratnes trūkums – pacienti var nesaprast zāļu nepieciešamību, blakusparādību raksturu vai laiku, kas vajadzīgs ārstniecības rezultātu noskaidrošanai. Tas īpaši attiecas uz hroniskiem pacientiem, jo nav saprotama zāļu ikdienas lietošana kāda riska novēršanai;
  • tūlītējas uzlabošanās neesamība – tā parasti izraisa priekšlaicīgu zāļu lietošanas pārtraukšanu;
  • polipragmāzija jeb pārāk daudz vienlaikus izrakstītu medikamentu – jo lielāks ir dažādu izrakstīto zāļu skaits un jo lielāks zāļu lietošanas biežums, jo lielāka iespēja, ka pacients būs zāļu lietošanai nelīdzestīgs;
  • simptomu trūkums – pacienti, kuri nejūt pārmaiņas pašsajūtā vai veselības stāvoklī, uzsākot vai pārtraucot zāļu lietošanu, nereti nesajūt iemeslu zāles lietot;
  • raizes – biežāk bažas par iespējamu atkarību no zālēm;
  • depresija – depresijas pacienti bieži izvairās no zālēm citu slimību ārstēšanai;
  • neuzticība – pacienti mēdz būt aizdomīgi par sava ārsta motīviem konkrētu zāļu izrakstīšanā. To nosaka plašsaziņas informācija par farmācijas uzņēmumu mārketinga centieniem, kas, iespējams, ietekmē ārstu zāļu izrakstīšanas paradumus.

Zāļu lietošanas nelīdzestība multimorbīdiem pacientiem un pacientiem ar augstu komplikāciju risku

Vislielākā nelīdzestība kompleksā – režīms, diēta, kustības, kaitīgo ieradumu mazināšana un zāļu ilgstoša lietošana – ir hroniskiem multimorbīdiem pacientiem ar lieko svaru, smēķēšanas paradumiem un 2. tipa cukura diabētu. Šie pacienti gandrīz nekad neizpilda visas ārstu rekomendācijas un ļoti brīvi traktē medikamentu lietošanas grafikus un devas.

Jo lielāks zāļu un devu skaits pacientam jālieto dienā, jo mazāka iespēja, ka pacients būs līdzestīgs. Amerikas Sirds asociācijas ziņojumā norādīts, ka 60% pacientu, kas lieto piecas vai vairāk zāles, tās uztver un lieto nepareizi, lielākoties – pārmēru maz un neregulāri.

Pacientu līdzestība parasti samazinās ilgtermiņa terapijā, īpaši tas attiecas uz hroniskām slimībām, kurām ir relatīvi maz simptomu vai vispār nav redzamu, traucējošu simptomu (vai simptoms, teiksim, sāpes, ir mazināts ar simptomātisku medikamentu). Vairāk nekā puse pacientu, kam ir izrakstīti statīni holesterīna kontrolei, pārtrauc zāļu regulāru lietošanu gada laikā, kaut arī šīs zāles būtu jālieto visu atlikušo mūžu.

Lielākajā daļā nelīdzestības struktūra ir šāda – pacients pieņem sev saprotamu lēmumu nelietot savas zāles, pamatojoties uz savām zināšanām, pieredzi un uzskatiem.

Pat tie pacienti, kam ir augsts nopietnu komplikāciju risks, bieži vien pretojas ārstēšanas shēmām. 2016. gada pētījumā tika konstatēts, ka trešdaļa pacientu, kuriem ir pārstādīta niere, mēdz nelietot vai nelīdzestīgi lieto pretatgrūšanas zāles; citā pētījumā tika konstatēts, ka 41 procents pacientu, kas jau pārcietuši kardiālu katastrofu, nelieto vai nelīdzestīgi lieto asinsspiedienu pazeminošas zāles.

Slimnīcā ārstējoties, līdzestība zāļu lietošanā hroniskiem pacientiem ir ievērojami augstāka, nekā ārstējoties ambulatori.

Zāļu lietošanas nelīdzestība psihiatrijas pacientiem

Konkrētām slimībām kopumā ir maza ietekme uz līdzestības līmeni. Nozīmīgāki ir tādi psiholoģiskie faktori kā pacienta trauksme, motivācija atveseļoties, attieksme pret savu slimību, medikamentu un ārstu, kā arī citu viņa dzīvē nozīmīgu cilvēku attieksme un ietekme.

Un tomēr – vislielākā nelīdzestība zāļu lietošanā (lūdzu nepersonalizēt – Latvijā šādu pētījumu nav) ir psihiatrijas pacientiem, īpaši tā sauktajā mazajā psihiatrijā, kur zālēm būtu jānovērš depresija, jāmazina spriedze un trauksme. ASV dati liecina, ka 41–59% psihiski slimu pacientu zāles lieto nepamatoti reti vai vispār nelieto. Tas veicina bezdarbu, bezpajumtniecību un pašnāvību skaita pieaugumu.

Garīgi slimiem pacientiem Lielbritānijā tiek maksāts par antipsihotisko līdzekļu precīzu lietošanu, kā rezultātā ir samazinājies hospitalizāciju skaits.

Gados jaunākiem cilvēkiem bieži vien ir sliktāki zāļu noturības rādītāji nekā gados vecākiem pacientiem. Turklāt lielākā daļa gados jauno nelīdzestīgo pacientu neizlemj pārtraukt lietot zāles apzināti. Nē – viņi iecerējuši zāles lietot. Aizmirsuši iedzert zāles dažas reizes, viņi zaudē zāļu regulāras lietošanas ieradumu, līdz pārstāj lietot zāles pavisam. Kad pacients pārstāj lietot zāles, parasti rezultāts ir dārga stacionāra ārstēšana.

Zāļu labas pārvaldības sistēmas un mēģinājumi tās ieviest cīņā pret nelīdzestīgu zāļu lietošanu

Zāļu nelietošana un nelīdzestība ir daudzšķautņaina problēma. Visā pasaulē tiek meklēti risinājumi tās novēršanai. Valsts medicīnas struktūras un apdrošināšanas kompānijas ar nolūku cīnīties ar zāļu nepamatotu nelietošanu mēģina ieviest zāļu pārvaldības sistēmas, kas uzrauga pacientu līdzestību zāļu lietošanā un informē ārstus par zāļu lietošanas režīma un devu ievērošanu, darbojas, lai visi būtu informēti par to, cik labi norit ārstēšanas plāns.

Šīs pārvaldības sistēmas ir dārgas un laikietilpīgas, tās galvenokārt izpaužas kā dažādas programmas, kas ļauj pārbaudīt informāciju. Šādas programmas starp aptieku, ārstu, pacientu un maksātāju (Latvijas gadījumā – Nacionālo veselības dienestu) nodrošina informācijas apmaiņu par zāļu atbilstību, lietošanu, līdzestību lietošanā, palīdz noteikt problēmas un veidus, kā uzlabot rezultātus.

Globālā farmācijas industrija iegulda līdzekļus, lai cīnītos ar nelīdzestības epidēmiju, un ir attīstījusi daudzsološas idejas, kas izmanto inovatīvas tehnoloģijas, lai pilnībā pārveidotu veidu, kā cilvēki lieto un domā par savām zālēm.

Farmācijas kompāniju apvienība tīmeklī uztur platformu HealthPrize, kas palīdz gan ar brīdinājumiem (pienācis laiks lietot devu!), gan stimuliem – pacienti iegūst godalgas, ja precīzi pieturas pie lietošanas režīma. HealthPrize rīko arī tiešsaistes viktorīnas un iknedēļas saietus zāļu lietotājiem.

ASV ir nodibināta pat Amerikas Medicīniskās brīdināšanas korporācija (American Medical Alert Corporation), kas izveidojusi MedSmart, kura ar skaņas un vizuāliem signāliem, kā arī paziņojumiem un atskaitēm atvieglo saziņu ar ārstiem un speciālistiem, vienlaikus palīdzot līdzestības veicināšanā.

Nelīdzestība ārstniecībai kopumā ir plašāks jēdziens un viena no globāli nozīmīgākajām medicīnas problēmām

Aizsērējušu sirdi apasiņojošo artēriju atvērtu var turēt stents. Vēža augšanu var samazināt ķīmijterapija vai staru terapija. Alkoholiķi var atgriezt pārtikušā, sociāli pilnvērtīgā un radošā dzīvē Minesotas atveseļošanās soļu programma. Neko nevar palīdzēt pacientam, kas pats nevēlas piedalīties ārstniecībā.

Nelīdzestība ārstniecībai parādās epidēmiskās proporcijās neskaitāmu iemeslu dēļ. Ļoti bieži šie iemesli nav saistīti ar medicīnu tieši – pacients ar maziem ienākumiem izšķiras nopirkt sev pārtiku, nevis antihipertensīvus medikamentus; pacients vienkārši neatrod iespēju tikt uz slimnīcu vai neatrod transportu braucienam pie ārsta vai uz aptieku.

Tomēr daudz biežāki ir apzināti ārstniecības plāna, ārstniecības režīma un zāļu nelietošanas gadījumi. Galvenie iemesli, kāpēc pacienti neievēro ārstēšanas plānu, ir:

  • problēmas noliegšana – daudzas slimības un veselības stāvokļa problēmas ir viegli ignorēt pat tad, kad tās ir diagnosticētas. Tas īpaši attiecas uz asimptomātiskām slimībām, kas nozīmē, ka tām nav pamanāmu, pacientam traucējošu simptomu. Piemēram, diabēts vai hipertensija ne vienmēr ir ar ikdienā traucējošiem simptomiem, bet par slimību pacients uzzinājis, viņaprāt, nejauši, izmērot asinsspiedienu vai nododot asinsanalīzes;
  • ārstēšanas izmaksas – pacienta zāles un terapiju lielākā vai mazākā mērā sedz valsts un zāļu kompensācijas sistēma. Jo lielākas papildu izmaksas pacientam, jo lielāka iespēja, ka pacients zāles neiegādāsies;
  • uztveres grūtības – pacientiem var būt grūtības ievērot norādījumus, īpaši, ja ir atmiņas traucējumi vai demence. Lietojot tableti nakts vidū, var būt neiespējami atvērt “bērniem drošu” zāļu kārbiņu;
  • netīkams ārstēšanas process – nepatīkama zāļu garša, injekcija vai fizioterapeita radītas kustības sāpes netieši samazina pacienta līdzestību;
  • uzticības trūkums – pacients racionāla vai iracionāla iemesla dēļ netic ārstniecībai, tas mazina motivāciju ārstēties;
  • apātija – samazina ārstēšanas svarīgumu dzīves prioritātēs;
  • negatīva iepriekšējā pieredze – hronisku vai atkārtotu slimību gadījumos pacienti dažkārt nolemj, ka ārstēšana iepriekš nav notikusi, tāpēc viņi ir negribīgi un nelīdzestīgi, nevēlas ārstēšanu mēģināt vēlreiz.

Ko mācīt un ko ieteikt nelīdzestīgiem pacientiem

  • Ja pacients kaut ko nesaprot par zāļu lietošanu, laiku un devām, par blaknēm, jālūdz palīdzība ārstam vai farmaceitam;
  • pacientam, kam varētu būt grūtības izprast ārstu vai farmaceitu, dodoties pie ārsta vai farmaceita, jāņem līdzi draugs, rads vai mīlēts cilvēks, kas var ieklausīties, palīdzēt un pierakstīt;
  • aptiekās ir pieejami tablešu konteineri. Var iegādāties tādu, kam ir sadaļas katrai nedēļas dienai un konkrētai diennakts stundai;
  • labs ieradums ir izveidot savu zāļu kalendāru;
  • jāpastāsta ārstam par finansiālām problēmām (nespēju samaksāt par recepšu medikamentiem) – ārsts izrakstīs ģenēriskas zāles vai, iespējams, atradīs citus ieteikumus, piemēram, dažas farmācijas kompānijas piedāvā atbalsta programmas;
  • var ieviest zāļu ieņemšanas atgādinājumu aplikāciju viedtālrunī.

Apbruņojoties ar precīzu informāciju par ārstēšanās nelīdzestības patiesiem iemesliem, ir iespējams veikt darbības, kas mazina lielāko daļu risku. Iespējams, nevajadzētu lieki raizēties par lietām, kas ir ārpus ārstu, Veselības ministrijas un zāļu tirdzniecības kontroles.

Kas darāms, lai palielinātu pacientu līdzestību ārstēšanai

Pasaules pieredze liecina, ka nelīdzestība ārstniecībai nevis samazinās, bet pieaug.

Zāļu nelīdzestīga lietošana ir milzīga problēma, ko veselības aprūpes sistēmas joprojām nespēj risināt.

Zinātne var uzlabot pacientu dzīvi, samazinot zāļu lietošanas slogu un palielinot atbilstību – ja tiks izveidota personalizētā viena tablete reizi dienā konkrētajam pacientam, ar lielāko varbūtību šo tableti pacients lietos. Globāli zāļu lietošanā ienāk tehnoloģiju intervences, piemēram, pacients zāļu lietošanu uzrāda tiešsaistē, šajā procesā tiek iesaistīti medicīnas darbinieki un ģimenes locekļi.

Ir stratēģijas, kuras var izmantot, lai pēc iespējas līdzestīgāk lietotu zāles gan katrs valsts iedzīvotājs, gan rūpētos par tuviniekiem. Šī stratēģija sākas valsts iestādes kabinetā, kas palielina apmaksātu laiku pacienta sarunai ar ārstu. Pārlieku īss laiks sarunai ar pacientu, pārlieku liela birokrātija, veidlapu, žurnālu un aizpildāmu dokumentu kaudzes ir galvenais iemesls, kāpēc pacients neiegūst pilnvērtīgu informāciju, un tas ir galvenais nelīdzestības cēlonis.

Uzvedības maiņa un izpratnes uzlabošana pret ārstēšanas režīmu ir sarežģīts jautājums, bet vienmēr tā sākas ar ārsta un pacienta sarunu un attiecībām. Ārsts un pacients kopā pieņem lēmumu par ārstēšanos. Šī lēmuma pieņemšana nozīmē kaut ko vairāk par pacienta piekrītošu galvas mājienu, lāgā nesaprotot, ko nozīmē ārsta sniegtā informācija.

Pacientam, izejot no ārsta kabineta, būtu jāsaprot, ka viņa veselības stāvoklis lielā mērā ir paša rokās.

Ir mērķtiecīgi katru reizi pacientam atkārtoti pastāstīt, kādas nevēlamas sekas būs zāļu nepareizai, neregulārai lietošanai vai nelietošanai, uzsvaru liekot uz šādas rīcības nodarītu kaitējumu pacientam pašam, slimības paildzināšanos un padziļināšanos, lieku mediķu darbu, paša rūpēm un papildu finansiāliem izdevumiem nākotnē.

Literatūra

  1. Adherence to long-term therapies. Evidence for action. World Health Organization 2003. https://www.who.int/chp/knowledge/publications/adherence_full_report.pdf
  2. 8 reasons patients don’t take their medications. 2015, October 16, Staff News Writer. American Medical Association. https://www.ama-assn.org/delivering-care/patient-support-advocacy/8-reasons-patients-dont-take-their-medications
  3. Medication Noncompliance: Why Won’t Patients Take Their Meds? https://www.ensocare.com/resource-center/medication-noncompliance-why-wont-patients-take-their-meds
  4. https://healthprize.com/ The patient experience and adherence platform.
  5. Trisha Torrey. Why Patients Are Noncompliant with Treatment. 2019. https://www.verywellhealth.com/adhering-to-treatment-recommendations-2614978
  6. Sharon Basaraba. Pillboxes and Medication Safety. Like the drugs they contain, they’re not always used as directed. https://www.verywellhealth.com/pillboxes-and-drug-safety-2224150
  7. William Scarlett, DO; Steve Young. Medical Noncompliance: The Most Ignored National Epidemic. The Journal of the American Osteopathic Association, August 2016, Vol. 116, 554-555. doi: 10.7556/jaoa.2016.111
  8. Evans L, Spelman M. The problem of non-compliance with drug therapy.  Drugs. 1983 Jan;25(1):63-76.
  9. Mulaik JS. Noncompliance with medication regimens in severely and persistently mentally ill schizophrenic patients. Issues Ment Health Nurs. 1992 Jul-Sep;13(3):219-37.
  10. Brandy McGinnis, Kari L Olson, David Magid, et al. Factors Related to Adherence to Statin Therapy. The Annals of Pharmacotherapy, 2007; 41(11):1805-1811.
  11. Anne Brinser Shelton. Understanding Medication Non-compliance – Why Patients Don’t Take Their Medicine (and What Can Be Done About It). 2010. https://www.empr.com/home/features/understanding-medication-non-compliance-why-patients-dont-take-their-medicine-and-what-can-be-done-about-it/2/
  12. https://medsmartinc.com/clients/
  13. https://healthtalkaustralia.org/supported-decision-making/medication-choice-and-non-compliance/
  14. https://www.longdom.org/proceedings/prevalence-and-risk-factors-of-noncompliance-to-medications-in-patients-of-schizophrenia-in-bpkihs-40653.html
  15. https://orbisbio.com/listen-to-reason-patient-reasons-for-medication-noncompliance/
  16. https://orbisbio.com/self-destructive-mechanism-may-lead-to-new-tuberculosis-drugs/
  17. https://www.npcnow.org/system/files/research/download/Noncompliance-with-Medications-An-Economic-Tragedy-with-Important-Implications-for-Health-Care-Reform-1994.pdf

 

 

Atvērts ziedojumu konts profesora Arņa Vīksnas bareljefa izveidei

Nodibinājums „Nacionālais veselības fonds” atvēris ziedojumu kontu, lai izveidotu bareljefu profesora Arņa Vīksnas piemiņai. Iecerēts bareljefu novietot Latvijas Universitātes telpās.

Rekvizīti ziedošanai:

Saņēmējs NACIONĀLAIS VESELĪBAS FONDS NODIBINĀJUMS

Konta Nr. LV08HABA0551046979301  

 

Profesors Arnis Vīksna – viens no Latvijas Ārstu biedrības dibinātājiem, ilggadējais Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis, LĀB godabiedrs, medicīnas vēsturnieks, LZA akadēmiķis  mūžībā devās  2018. gada 25. aprīlī.

Arnis Vīksna ir vienīgas valdes loceklis, kurš valdē ir bijis ievēlēts vienmēr – kopš tās pirmās valdes 1988. gadā. Viņš ir uzstājies ar nozīmīgiem referātiem visos Latvijas Ārstu kongresos, bijis viens no visvairāk publicētajiem autoriem Latvijas Ārstu biedrības periodiskajos izdevumos, īpaši žurnālā Latvijas Ārsts, konsultants un padomdevējs, cilvēks, kas medicīnu skatīja vēsturiskās likumsakarībās.

Arnis Vīksna dzimis 1942. gada 25. februārī Lubānā. Absolvējis Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultāti 1966. gadā. Dr.med. (1971). LMA Dr.med.h.c. (1994), LZA korespondētājloceklis (1995), LZA īstenais loceklis (2001), LU Medicīnas fakultātes medicīnas vēstures profesors (1998–2015).

Arnis Vīksna bija ilggadējs Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja līdzstrādnieks, pētnieks, nodaļas vadītājs (1969–1998), Latvijas Medicīnas akadēmijas (tagadējās RSU) Medicīnas vēstures institūta vadošais pētnieks un Medicīnas fakultātes docētājs (1992–1997), Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors no 1998. gada. A. Vīksna 2004. gadā tika iecelts LU Medicīnas fakultātes domes priekšsēdētāja amatā, bet 2011. gadā kļuva par Medicīnas pedagoģijas, ētikas un vēstures katedras vadītāju, turpinot docēt medicīnas un farmācijas vēsturi, kā arī medicīnas ētiku ārstniecības, farmācijas un māszinību studentiem līdz 2015.gadam.

Profesora zinātniskās intereses – medicīnas un veselības aprūpes procesi Latvijā, ievērojamu mediķu darbība, Tērbatas loma Latvijas zinātnē un kultūrā, Latvijas augstskolu vēsture, medicīnas pieminekļu apzināšana, mediķu biogrāfisko datu koncentrēšana, Latgales medicīna, farmācijas un veterinārmedicīnas vēsture, apdrošināšanas medicīna Latvijā, pagātnes pieredzes izmantošana tagadnes pārveides procesos.

Publicētas vairāk kā 30 profesora A. Vīksnas grāmatas, vairāk kā 3000 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu par Latvijas medicīnas vēsturi, Latvijas augstskolu vēsturi un ievērojamiem medicīnas darbiniekiem. Viņš pirmais pievērsies medicīnas novadpētniecībai un atpazīstamību guvis ar grāmatu par Latvijas medicīnas vēsturi Dodot gaismu, sadegu (1983). A. Vīksna sarakstījis arī grāmatas Latvijas medicīnas pieminekļi (1986), Pa ārstu takām (1990), Medicīnas sākumi Latvijas novados (1993), Vecās aptiekas (1993), Slimo kases Latvijā (1994), Latgales ārsti un ārstniecība. 1772–1918 (2004), Latvijas ķirurģijas profesori (2010), LU Medicīnas fakultāte. 1919–1950 (2011), Latvijas Ārstu biedrība: atskats un apskats (2013), Ārstu zvaigznājs (2015), Ārsti. Latvija. Laiks (2016), Hercoga kurpes sudraba sprādze: šis un tas no medicīnas pagātnes Latvijā (2017) u.c.

Vīksna bija ilggadējs žurnāla Latvijas Ārsts redaktors (1989–1999), Acta Medico-Historica Rigensia redkolēģijas loceklis (1986–1998), darbojies žurnāla Veselība redkolēģijā, bijis Latvijas Universitātes rakstu krājumu Zinātņu vēsture un muzejniecība sastādītājs un atbildīgais redaktors (2006–2017), Latvijas Zinātnes padomes kultūras vēstures eksperts un darbojies vēl vairākās sabiedriskās organizācijās. Arnis Vīksna bija Latvijas Medicīnas vēsturnieku asociācijas prezidents (1993–1997), Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents (1996) un godabiedrs (2006), Baltijas Medicīnas vēsturnieku asociācijas viceprezidents (2001), Igaunijas Zinātņu vēstures asociācijas godabiedrs (2001), Starptautiskās Medicīnas vēsturnieku asociācijas īstenais loceklis (1994) un godabiedrs (2009), Latvijas Farmaceitu biedrības godabiedrs (1989), Latvijas Ārstu biedrības godabiedrs.

Profesors Arnis Vīksna ir Paula Stradiņa balvas (1987), Dāvida Hieronīma Grindeļa medaļas (1995) laureāts, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2007), apbalvots ar Ministru kabineta Atzinības rakstu (2008), Latvijas Sarkanā Krusta Goda zīmi (2008), Latvijas Ārstu biedrības II pakāpes goda zīmi Tempus Hominis (2009).

Kuldīgas novada pašvaldība izveidojusi jaunu stipendiju programmu

Lai SIA “Kuldīgas slimnīca” un Kuldīgas novada
vispārizglītojošajās skolām piesaistītu jaunos speciālistus,
Kuldīgas novada pašvaldība izveidojusi jaunu stipendiju programmu.

Tās ietvaros uz Kuldīgas novada pašvaldības atbalstu varēs
pretendēt studenti no trešā līdz sestajam kursam, kuri studē
kādā no Kuldīgas novada Domes noteiktajām atbalstāmajām
specialitātēm: anesteziologs-reanimatologs, ginekologs-dzemdību
speciālists,  pediatrs/neonatologs, internists, fizikālās un
rehabitācijas medicīnas ārsts, medicīnas māsa (jebkurā
specialitātē), ķīmijas skolotājs,  programmēšanas skolotājs,
fizikas skolotājs, bioloģijas skolotājs. Stipendiju piešķiršanas
nosacījumi un kārtība noteikta pašvaldības izdotajos saistošajos
noteikumos  Nr.2019/6 “Par Kuldīgas novada pašvaldības stipendiju
piešķiršanas kārtību”, kas publicēti pašvaldības
mājaslapā: www.kuldiga.lv [1] .

Pieteikšanās Kuldīgas novada pašvaldības stipendijām ir jau
sākusies, tā ilgs līdz š. g. 9. augustam, rezultātus plānots
paziņot š. g. 30. augustā.

Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonds

Brīvības piemineklis ir tautas brīvības simbols. Tas reiz celts un atjaunots par tautas ziedojumiem, un tiks gaismā celts par tautas līdzekļiem.

Diennakts tumšajā laikā Brīvības piemineklim jātop gaišam! Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonds organizē Brīvības pieminekļa izgaismošanu – projekta izstrādi, projektēšanu un līdzekļu vākšanu izgaismošanai.

Atbalsti Brīvības pieminekļa izgaismošanu ar ziedojumu! Lai Brīvības piemineklis diennakts tumšajā laikā būtu izgaismots, gaismas sistēmas projektēšanai un izbūvei nepieciešams ikkatra atbalsts.

Vairāk informāciju lasiet brivibaspiemineklis.lv.

Alkohola akcīzes Kariņš, alkohola problēma Latvijā un Eiropā, Jāņi kā nacionāls dzerstiņš

Pēteris Apinis, ārsts

Alkohola problēma Latvijā galvenokārt tiek risināta apsaukājoties no Saeimas tribīnes, mēdijos un sociālajos tīklos (dzērājs, alkoholiķis, pats tāds, piesaucot dažādu tautu dzeršanas tradīcijas) un īsā kodolīgā (par, pret ar tiem pašiem iepriekšminētajiem argumentiem) diskusijā par to– ir vai nav jāpalielina vai jāsamazina alkohola akcīze, jāpalielina vai jāsaīsina tirdzniecības laiks veikalos, jāpārdod vai nav jāpārdod alkohols skolās vai pašvaldību iestādēs, jādzer vai nav jādzer Saeimā un Ministru kabinetā, jāpārdod alkohols no 14, 18, 21 gada vecuma. Pie kam zinoši ir gandrīz visi diskutanti, un viņiem noteikti nav nepieciešamas papildus zināšanas. Droši vien arī es būtu palicis Twitter formas diskusijās, ja ne Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ar kariņa pieteikumu igauņiem alkohola akcīzes nodokļa samazināšanas jomā.

Jādomā, ka Krišjānis Kariņš, kurš ir Latvijā ieradies no Amerikas un šeit galvenokārt tirgojis Lāču ledu, nav sastapies ar alkohola radīto postu Latvijā. Savukārt Briselē pavadītajā laikā viņš vairāk ir priecājies par akcīzes nodokļa skaitļiem, alkoholu tirgojot. Viņš nekad nav dzirdējis par to, ka Latvijā augstais pašnāvību skaits ir tieši alkohola indicēts, un to, ka Latvijas pirmā vieta pasaulē ar slīkušo skaitu pret iedzīvotāju skaitu, ir tieši saistīta ar alkohola patēriņu, jo 4/5 no slīkušajiem (un arī izglābtajiem) ir konstatēts visai liels alkohola promiļu līmenis asinīs.

Alkohola lobijs ir īpaši ieinteresēts apstāklī, lai Latvijā, Igaunijā un Lietuvā nebūtu vienāda akcīzes nodokļu politika, jo tad pie visām svārstībām var izmantot argumentu– „pacelsiet nodokļus– sāksies kontrabanda” vai „pacelsiet nodokļus– brauks pirkt šņabi kaimiņvalstī”. Tā vietā lai savāktu visus trīs kaimiņus pie viena galda, Kariņš dejo alkohola lobija stabulē un grasās nodokļus samazināt, dot iespējas bērniem vairāk dzert, cilvēkiem vairāk slimot ar alkoholisma izraisītām slimībām. Patiesībā alkohola veikali Igaunijas pierobežā izskatās pēc lielām „točkām”, un Latvijas vēlme nopelnīt, tirgojot igauņiem lētāku šņabi, izskatās nožēlojama vismaz, salīdzinot Latvijas un Igaunijas mediķu algas, valsts finansējumu zinātnei un izglītībai, valsts ārpolitiskās aktivitātes un daudzas citas igauņu veiksmīgāk risinātas lietas, par ko vajadzētu čaklāk domāt Krišjānim Kariņam un viņa vadītajam Ministru kabinetam.

Es, protams, izmantošu savas tiesības publiski vērsties pie Pasaules Veselības organizācijas par šo Ministru kabineta rīcību– aktīvi darboties nācijas nodzirdināšanas politikā.

 

Pasaules Veselības organizācijas ieteikums– akcīzes nodokli un alkohola cenu paaugstināt, lai samazinātu pieejamību bērniem un jauniešiem

Pasaules Veselības organizācija ir atbildīga par globālajiem virzieniem un norādījumiem veselības jautājumos, veselības tendenču uzraudzību un novērtēšanu, kā arī par standartu noteikšanu veselības aprūpes sniegšanai.  PVO ir noteikusi alkoholu kā piekto vadošo priekšlaicīgas nāves un invaliditātes riska faktoru pasaulē un trešo vadošo slimības sloga radītāju attīstītajās valstīs. PVO ir aicinājusi veikt visaptverošus politikas pasākumus, lai samazinātu alkohola radīto kaitējumu ne tikai dzērājiem, bet arī tiem indivīdiem un grupām, kuras var negatīvi ietekmēt citu cilvēku dzeršana. Lielākās problēmas alkohola lietošana rada Eiropas reģionā, kur alkohola patēriņš ir visaugstākais– divreiz augstāks par vidējo līmeni pasaulē. Pasaules Veselības organizācija saskaitījusi, ka alkohola pārmēra lietošana tiešā veidā katru gadu uz zemeslodes izraisa 3.3 miljonus nāves gadījumu, kas nozīmē– alkohols tiešā veidā izraisa katru divdesmito nāves gadījumu

Alkohola pārmēra lietošana veido 5,3% no vispārējā slimības sloga un ir galvenais priekšlaicīgas nāves cēlonis.  PVO nesen publicējusi pasaules mēroga ziņojumu par alkohola lietošanu un veselības analīzēm, alkohola lietošanas paradumiem, ietekmi uz veselību un politikas pasākumiem, lai mazinātu alkohola radīto kaitējumu vairāk nekā 100 valstīs visā pasaulē. Ziņojumā secināts, ka valstis neizmanto efektīvus politikas risinājumus, lai novērstu alkohola lietošanas izraisīto nāvi, slimības un traumas. PVO par efektīvākajām stratēģijām lai samazinātu kaitīgo dzērienu lietošanu, uzskata nodokļu palielināšanu, līdz ar to cenas paaugstināšanu, pieejamības samazināšanu, īpaši samazinot alkohola tirgus pieejamību un laika pieejamību, pieļautā vecuma paaugstināšanu alkohola pircējiem un efektīvu pasākumu realizāciju attiecībā uz braukšanu alkohola reibumā.

Īsumā– Pasaules Veselības organizācijas un Eiropas savienības komisijas ieteiktie četri virzieni lai samazinātu alkohola lietošanu jaunu cilvēku, īpaši bērnu un pusaudžu vecumā, ko Latvijai vajag pārņemt un lokalizēt, pārvarot tiešu un netiešu alkohola lobiju pretestību, ir:

(i) paaugstināt vecumu, no kura bērni var iegādāties alkoholu. Cilvēka nervu sistēma (iegarenās smadzenes, smadzeņu puslodes, smadzenītes) nobriest līdz 21– 24 gadiem. Ja jaunietis nav sācis lietot alkoholu līdz 24 gadam, viņa iespējas kļūt par alkoholiķi ir mazākas par 0.5%;

(ii) paaugstināt alkohola cenu, ceļot akcīzes nodokli. Izlīdzināt alkohola cenas, izmantojot akcīzes nodokli. Jaunietis rēķina pēc formulas: litrs reiz grādi, dalīts ar pārdošanas cenu. Bērni un jaunieši dzer alum līdzīgu dzērienu plastmasas pudelēs vai skārdenēs vai arī mistiskus kokteiļus, kas izmaksā vislētāk pēc iepriekšminētās formulas;

(iii) bargi sodīt tos, kas bērniem palīdz iegādāties alkoholu. Lai varētu izkontrolēt– vai pārdevējs nav tirgojis alkoholu bērniem lielveikalos un pašapkalpošanās veikalos, nodalīt alkohola tirdzniecību no pārējām precēm, bet alkohola tirdzniecības kasei paredzēt novērošanas kameru;

(iv) aizliegt jebkādu alkohola reklāmu.

Vidējais latvietis dzer, sāk dzert agrā bērnībā, bet līdz sirmam vecumam izdzer autocisternu šņabja

Alkohols mazās devās nav nekas neparasts. Savainotiem kokiem tek sulas, sarūgst, un tās kāru muti nolaiza lācis un alnis. Alu cilvēce pazīst vismaz 6 gadu tūkstošus, vismaz četrus gadu tūkstošus alus tiek reklamēts (atrasta kāda māla plāksnīte ar iegrebtu sievietes attēlu, kas piedāvā alu).

Cilvēka organismā darbojas alkohola dehidrogenāze, kas alkoholu sadala un tas tiek izvadīts no cilvēka organisma.

Toksikoloģijas tēvs Paracelzs ir teicis, ka viss ir toksisks, būtiska ir tikai deva. Tējkarote konjaka trīs reizes dienā vecāka gadagājuma cilvēkam nekādu ļaunumu nenodara. Uz šo fenomenu balstās Bittnera balzāma un līdzīgu dzērienu uzvaras gājiens.

Latvieši parasti dzer šņabi. Šņabi var nopirkt visur— veikalā, kafejnīcā, benzīntankā, tirgū vai vienkārši aiz stūra. Šņabis mums ir dažāds, ražots rūpnīcā vai privāti mežmalā. Pēc etiķetes vienu no otra neatšķirt, vieglākā atšķirības zīme— cik ļoti nākošā rītā sāp galva. To šņabi, kas ražots mežmalā, visbiežāk ražo, atšķaidot ārvalstu spirtu no mucas ar krāna ūdeni, bet nereti spirtu ražo ar pašmāju mūžvecām receptēm, raudzējot un tvaicējot graudus, cukurbietes, konfektes vai vienkārši dēļus.

Pirkšanas izvēli nosaka pudeles ietilpība, etiķetes krāsainība un cena.

Latviešu nacionālā īpatnība ir dot alkoholu dzert saviem bērniem. Statistika rāda, ka par alkoholiķiem mēs varam uzskatīt vismaz trešo daļa no puišiem vecumā no 15 līdz 18 gadiem un vismaz 40% meiteņu. Meitenes alkoholu panes sliktāk, vieglāk kļūst atkarīgas, ar psihozi vai saindēšanos tiek stacionētas. Vēl biežāk viņas šādā reibumā uzsāk dzimumdzīvi, tiek pie pirmā aborta vai bērna ar veselības problēmām.

Neviens latviešu bērns alkoholu neražo pats. Viņi vienmēr alkoholu iegūst no pieaugušajiem. Dažkārt tie ir vecāki, kas vienkārši savu krājumu neslēpj. Biežāk– vienkārši iegādājas veikalā. 90% jauniešu ir aptaujā godīgi atzinuši, ka viņiem nav bijušas nekādas problēmas iegādāties alkoholu veikalā. Un tie, kam šādas problēmas ir bijušas, tur pat veikalā palūguši palīdzīgu roku pieaugušajiem.

Kas ir sliktākais bērna dzeršanā un iepriekšaprakstītajā latviskajā tieksmē pēc šņabja? Vissliktākais ir olšūnas apaugļošanās alkohola ietekmē un dzeršana grūtniecības laikā. Vairāk nekā puse latviešu meiteņu atzīst, ka pirmais dzimumakts viņām bijis dzērumā. Olšūna ir dzīvības sākums, tātad– vārga un saudzējama. Alkohols viņā rada tādu pašu tūsku kā smadzeņu šūnās– pat neliela dzeršana olšūnai nozīmē paģiras, līdzīgas galvassāpēm ar slapju dvieli, kāpostu sulu un nokavētu darbu vai skolu.

Ja mēs iztēlotos vīrieša spermatozoīdu 1 cm diametrā, tad proporcionāli olšūna būtu 3 km diametrā. Nu un viss šis labums pilns ar alkoholu un tā sadales produktiem.

Pieņēmums, ka cilvēks aug līdz 18 gadiem ir radīts politiķu smadzenēs. Ja jau armijā drīkst iet un cilvēkus šaut, ja jau mašīnu drīkst vadīt un pat Saeimu vēlēt– tātad pieaudzis. Patiesībā dažādas cilvēku orgānu sistēmas nobriest un attīstās dažādi– dzimumorgāni vairāk vai mazāk labi savu funkciju var veikt jau 15 gadu vecumā, muskulatūra 18 gados ļauj piedalīties Olimpiskajās spēlēs, bet daļa smadzeņu veidojas līdz 24 gadiem. Īpaši tās daļas, kas atbild par intelektu un emocijām, varētu teikt, ka smadzeņu datoram cietais disks jau uzlikts ap 20 gadiem, bet programmatūra tiek pilnveidota līdz 24. Cilvēks gandrīz nevar kļūt atkarīgs no alkohola, ja nav sācis regulāru dzeršanu līdz 24 gadiem.

Nav ne mazāko iespēju rīt uz pusdienas laiku samazināt dzeršanas postu Latvijā. Īpaši jau tādēļ, ka līdzpilsoņu kārtīgu iedzeršanu ministru prezidents un finanšu ministrs, kā arī tirgotāji uzskata par savas ekonomiskās labklājības stūrakmeni. Šo tirgotāju mums ir ļoti plašs loks– sākot no lielveikalu ķēdes ārvalstu akcionāra, beidzot ar „točkas” īpašnieku vienistabas dzīvoklī, par ko nav nomaksāta īre.

Tomēr „točka” ir īpašs latviešu ekonomiski valstiskās domāšanas atzars. Latvijā uz 500 cilvēkiem ir viena „točka”. Katrā ciemā „točka”, par kuras esamību zina 100% visi, izņemot vienīgais ciema policists.

Unikāli ekonomiskās vides radītāji ir pilsoņi, kas izveidojuši iepriekšminētās dzertuves ar nosaukumu– „diennakts veikals– kafejnīca” un sīkkrogi, kas tirgo tikai kontrabandas produkciju. Rīgas klubs ar piena produkta nosaukumu, kurā ik nakti dzerstījās simtiem jauniešu, legāli mēnesī iegādājies tikai divas pudeles stiprā alkohola, tātad visu pārējo šķaidīja paši vai iegādājās no robežpārvedējiem.

Jebkuru cīņu pret alkoholu tirgotāji padara par farsu. Kā savulaik Andropova kampaņas laikā, tika izcirsti vīnogulāji, šīs izcirtuma vietas tika filmētas un publiski apņirgāta pretalkoholisma kampaņa, tā arī tagad Latvijā parādās aktīvisti, kas traucē jebkādas aktivitātes alkoholisma ierobežošanai.

Nelegālā alkohola tirgus Latvijā patlaban ir ceturtā vai piektā daļa visa alkohola un ir līdzvērtīgs pieciem miljoniem litru gadā. 40% Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka ir iegādājušies bezakcīzes alkoholu. Aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju zina, kur to var iegādāties. Šis nelegālais alkohols galvenokārt tiek šķaidīts uz vietas vai nāk pāri Krievijas vai Baltkrievijas robežām veselām fūrēm. Tas, kas tiek šķaidīts no nezināmas izcelsmes spirta, kā likums satur denaturēta spirta sastāvdaļas, metanolu un dietilftalātu, acetaldehīdu, gaistošos spirtus, bioloģiski aktīvas smaržvielas, smagos metālus un tiek ražots no piesārņota ūdens. Jādomā, ka augstā mirstība Latvijas alkoholiķiem no aknu slimībām un sirds slimībām galvenokārt saistās ar šā šķaidītā alkohola lietošanu. Pie kam šis šķaidītais alkohols sastopams ne tikai „točkās”, bet arī visai cienījamos krogos un tiek tirgots kā „kaimiņienes iznests no Latvijas balzāma” lielās plastmasas pudelēs.

Protams, šie šķaidītie dzērieni nav tik kaitīgi kā metanols, etilēna glikols, izopropanols vai glikola ēteri, ko mūsu līdzcilvēki pamanās iedzert garāžās, ražotnēs vai vienkārši kompānijā, bet šo dzērienu lietotāji neparasti ātri nonāk tiešā pataloganatoma aprūpē un citiem mediķiem galvassāpes vairs nerada.

Jauniešu alkoholisms ir vairāk saistīts ar legālo alkohola tirdzniecību. Visvairāk jaunieši nodzeras ar veikalā pērkamiem dzērieniem.

Būtiskā metode kā ierobežot bērnu dzeršanu ir alkohola cenas celšana ar akcīzes nodokļa palīdzību. Ja mēs salīdzinām alkohola un piena cenu salīdzinošu celšanos, tad proporcionāli pēdējos 10 gados piens ir trīskārt sadārdzinājies, salīdzinot ar alkoholu.

Jaunatnes alkoholisma apkarošana ir visu valsts iedzīvotāju uzdevums, t.sk. ministru prezidenta, iekšlietu ministra, izglītības ministres, veselības ministres, Latvijas Ārstu biedrības, kā arī Latvijas alkohola ražotāju un tirgotāju uzdevums. Iespējams, ka visi nosauktie to saprot. Mūsu uzdevums ir panākt, lai mūsu bērni sākotnēji dzertu mazāk, bet ar laiku Latvijā bērni nelietotu alkoholu. Tas nav panākams tikai ar aizliegumiem– liela nozīme būtu arī veselības mācībai. Vecāko klašu skolēni 18– 19 gadu vecumā ir mūsu vienīgā demogrāfiskā cerība– meitenēm visai drīz ir jākļūst par māmiņām, bet puišiem– par tēviem, viņu izglītošana ir arī Krišjāņa Kariņa pienākums.

Alkohola pārmēra lietošana Latvijā ir valsts drošības jautājums

Viens Latvijas iedzīvotājs, kas vecāks par 15 gadiem, gada laikā vidēji izdzer 10,2 litrus absolūtā alkohola. Šāds alkohola daudzums atbilst aptuveni 25,5 litriem degvīna, 204 litriem alus vai 85 litriem vīna. Sievietes patērē aptuveni 17% no kopējā alkohola daudzuma, bet vīrieši – 83%.

Alkohola lietošana ir Latvijas valsts nacionālās drošības politikas jautājums, jo alkohola pārmērīga jeb riskanta lietošana ir galvenais riska faktors mirstībai no ārējās iedarbības – transporta negadījumiem, tīšiem paškaitējumiem, vardarbībai, noslīkšanai, nosalšanai, ugunsgrēkiem, kā arī saindēšanās gadījumiem.

Alkohola nelegāla ražošana, tirdzniecība un kontrabanda ir Latvijas valsts ekonomikas problēma. Aptuveni piektā daļa Latvijā patērētā alkohola ir nelegāls alkohols, par kuru nav maksāti nodokļi.

Ar alkohola lietošanu saistītās slimības izraisa 16% iedzīvotāju nāves gadījumu Latvijā. Alkohola izraisītu veselības traucējumu ārstēšanas izdevumi 90 miljonu eiro apmērā grauj Latvijas iedzīvotāju ekonomiku.

Aptuveni puse Latvijas jauniešu alkoholu lieto riskantā veidā. Dzīves laikā vismaz vienu reizi alkoholu lietojuši gandrīz visi (96%) 15–16 gadus vecie jaunieši, bet vairāk nekā trešdaļa Latvijas bērnu un jauniešu alkoholu lieto regulāri. Alkohola lietošanai bērnu un jauniešu vecumā ir graujoša iedarbība uz bērna attīstību un veselību visa mūža garumā.

Alkohola akcīzes samazināšana ir centieni pievērst bērnus un jauniešus alkoholismam. To dara Ministru prezidents un Finanšu ministrs, kam īstermiņa finanšu skaitļi šķiet nozīmīgāki kā Latvijas iedzīvotāju veselība. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nevēlas redzēt savus bērnus un mazbērnus piedzērušus, slimus, dzērumā braucot pie stūres vai peldoties, cietumā, slimnīcā vai morgā.

Visus labos centienus samazināt alkohola patēriņu Latvijā ar dažiem standartjautājumiem, kas pat neparedz atbildi, iznīcina politiķi un žurnālisti, tieši vai netieši lobējot alkohola tirgotājus.

Kāpēc mēs paši sev un citiem melojam par alkohola pārmēra lietošanu? Kad jādomā par alkohola pārmēra lietošanu

Mūsdienās nav pieņemts lietas saukt īstajos vārdos. Tā vietā lai teiktu– piektā daļa Latvijas iedzīvotāju ir dzērāji vai alkoholiķi, politkorekti tiek lietoti izteikumi, ka šiem cilvēkiem ir problēmas ar alkoholu, alkohola lietošanas netradicionāli paradumi vai alkohola lietošanas traucējumi. Tiesa, alkohola lietošanas traucējumiem ir konkrēta definīcija, kuras galvenā atziņa ir: smaga problēmu dzeršana. Par alkoholismu mēs dēvējam stāvokli, kad cilvēkam ir vēlme vai fiziska nepieciešamība lietot alkoholu, kaut arī šī lietošana negatīvi ietekmē viņa dzīvi. Cilvēks ar alkohola lietošanas traucējumiem nezina, kad un kā pārtraukt dzert. Viņš daudz laika pavada, domājot par alkoholu, un nespēj alkohola patēriņu kontrolēt, pat, ja tas viņam rada nopietnas darba, sadzīves, veselības un finansiālas problēmas.

Alkohola problēma ne vienmēr ir atkarība, bet arī pārmēra vai neatbilstoša lietošana. Mērena alkohola lietošana parasti nerada psiholoģisku vai fizisku kaitējumu. To mēs dēvējam par sociālo dzeršanu, taču šī sociālā dzeršana agri vai vēlu palielina dzeršanas apjomu un biežumu.

Parasti cilvēks, kas pārmēru lieto alkoholu, pats nepamana savu problēmu– to vispirms pamana apkārtējie. Alkohola pārmēra lietošana var ietekmēt ikvienu ķermeņa sistēmu. Pētījumi konsekventi liecina, ka kopumā palielināts alkohola patēriņš kaitē veselībai un ir galvenais novēršamais nāves cēlonis. Pat viena vienīga iedzeršanas epizode var radīt ievērojamus fiziskus un garīgus bojājumus vai pat nāvi. Pēc definīcijas, sievietēm pārmērīga alkohola lietošana ir tad, ja viņa nedēļā lieto astoņus vai vairāk dzērienus, bet vīriešiem piecpadsmit vai vairāk dzērienus.

Par alkohola problēmu jādomā, ja alkohola lietotājam novērojama:

(i) dzeršana vienatnē;

(ii) tendence stāstos un sarunās (arī sociālajos tīklos) izpušķot un pārspīlēt dzeršanas apjomus gan vairumā, gan mazumā;

(iii) nespēja atcerēties un fiksēt laika sprīžus starp dzeršanas rituāliem (piemēram, starp tostiem) un aizkaitināmība, tiklīdz kāds cits komentē dzeršanas rituālus (piemēram, ko un kā dzert pirms ēšanas, ēšanas laikā, pēc ēšanas);

(iv) intereses zudums par iepriekš baudītiem vaļaspriekiem;

(v) sajūta, ka gribas dzert, kā arī dzērienu malkošana, lai justos labi;

(vi) aizkaitināmība, iedzeršanas laikam tuvojoties, īpaši, ja alkohols var nebūt pieejams;

(vii) alkohola uzglabāšana maz ticamās vietās;

(viii) problēmas ar cilvēciskajām attiecībām, likumdošanu, finansēm un darbu, kas iespējams uzreiz tiešā veidā nav saistīts ar alkohola lietošanu;

(ix)  nepieciešamība lietot vairāk alkohola, lai izjustu tā efektu;

(x) sliktas dūšas, svīšanas, trīces, vājuma epizodes ilgākos dzeršanas pārtraukumos.

Šīs pazīmes, iespējams, nav saistītas ar alkohola pārmēra lietošanu. Taču, ja vienam cilvēkam vienlaikus var novērot 3–5 no šīm pazīmēm, itin droši var runāt par alkohola lietošanas problēmām un diagnosticēt alkoholismu.

Alkohola pārmēra lietošana kļūst par problēmu, kad ņem virsroku pār visām citām aktivitātēm. Atkarības attīstība ilgst gadiem skaitāmā laika nogrieznī (sociāli un fiziski mazaizsargātiem indivīdiem alkoholisms var attīstīties 4–10 mēnešu laikā). Alkoholisms izraisa fiziskas, psiholoģiskas un sociālas sekas.

Regulāra alkohola lietošana izjauc līdzsvaru starp gammaaminosviestskābes (GABA) un glutamāta līmeni smadzenēs. GABA kontrolē impulsivitāti, bet glutamāts stimulē nervu sistēmu. Bez tam pēc alkohola lietošanas paaugstinās dopamīna līmenis smadzenēs, kas padara dzeršanu tīkamu. Ilgākā laika posmā pārmērīga dzeršana būtiski maina šo ķīmisko vielu līmeni smadzenēs. Organisms alkst pēc alkohola, lai justos labi un nejustos slikti.  Alkohola ietekme uz serotonīna un GABA receptoriem samazina cilvēka dabisko baiļu reakciju no sekām attiecībā uz paša rīcību, tādēļ alkohola ietekmē cilvēks uzņemas riskus attiecībā uz nepareizu, agresīvu vai pat vardarbīgu uzvedību.

Alkohola lietošana jebkurā daudzumā ir saistīta ar autoavārijām, vardarbību ģimenē, kritieniem, slīkšanu, nelaimes gadījumiem darbā, pašnāvību un slepkavībām. Transportlīdzekļa vadīšanas spējas alkohola lietošana pasliktina sākot no pirmā dzēriena.

 

Kādi riska faktori rada alkoholismu

Ir visai daudz riska faktoru, kas ir saistīti ar dzeršanas posta sākumu un/vai izraisa pārmērīgu dzeršanu:

(i) pārmantojamība, sauksim to par genotipu. Daži specifiski ģenētiskie faktori konkrētiem cilvēkiem rada lielāku atkarību no alkohola un citām atkarību izraisošām vielām. Visbiežāk pārmantojamībai var izsekot, analizējot alkoholiķa ģimenes vēsturi;

(ii) vecums, kurā sākts dzert alkoholu. Ievērojami lielākas problēmas ar alkoholu dzīvē ir cilvēkiem, kas sākuši lietot alkoholu pirms 15 gadu vecuma sasniegšanas;

(iii) vienkārša piekļuve. Globāli pētījumi pierāda, ka pastāv korelācija starp alkohola izraisītiem nāves gadījumiem un vieglu piekļuvi alkoholam– zemām alkohola cenām, diennakts alkohola veikaliem tuvu mājām. Ir vairākos pētījumos pierādīts alkohola izraisīto nāves gadījumu skaita samazinājums, valsts vai pašvaldību līmenī padarot stingrāku pretalkohola likumdošanu un paaugstinot cenas ar nodokļu politiku. Alkohola nodokļu paaugstināšanai ir četras vai pat piecas reizes lielāka ietekme nekā citām profilakses stratēģijām, piemēram, skolu programmām vai kampaņām plašsaziņas līdzekļos;

(iv) paaugstināts stresa līmenis. Ja stresa līmenis ir augsts, cilvēks nereti lieto alkoholu, mēģinot apslāpēt trauksmi;

(v) vienaudžu iespaids. Cilvēkiem, kura draugi dzer regulāri vai pārmērīgi, ir lielākas izredzes sākt dzert pārmēru;

(vi) zems pašnovērtējums. Cilvēkiem, kam ir samazināts pašnovērtējums (un tai pašā laikā viegli pieejams alkohols) ir tendence dzert vienatnē, kas parasti ātrāk rada problēmas ar alkoholu;

(vii) depresija. Cilvēki ar depresiju apzināti vai neapzināti lieto alkoholu kā antidepresantu. Agri vai vēlu alkohola lietošana kā antidepresantu palielina depresiju un vienlaikus rada nepieciešamību pēc lielākām alkohola devām. Alkohols nereti ir depresijas īstais iemesls;

(viii) reklāma un informatīvā telpa. Alkohola reklāma un alkohola lietošanas atspoguļojums sociālajos tīklos un mēdijos parāda alkohola lietošanu kā jauku, dzīvespriecīgu, turību veicinošu, fizisku un garīgu labsajūtu radošu nodarbi. Netieša alkohola reklāma palielina risku uztvert alkohola lietošanu kā pieņemamu un pašsaprotamu nodarbi;

(ix) organisma metabolisma īpatnības. Cilvēkiem organisms atšķirīgi metabolizē alkoholu. Tiem, kam organisms strauji noārda alkoholu, nereti ir nepieciešamas lielākas devas lai sasniegtu efektu. Pētījumi rāda, ka tieši cilvēki ar paaugstinātu alkohola metabolizāciju ir vairāk pakļauti iespējama alkoholisma riskam.

Lielākoties dzērāji, kas patērē neveselīgus alkohola daudzumus, noliedz, ka alkohols viņiem rada problēmas. Toties parasti šo alkohola lietoto daudzumu un komplikācijas pamana radi un ģimenes locekļi. Mūsdienās arvien plašāk novērojamā dzīvošana vienatnē rada vientulības alkoholismu kā depresijai līdzīgs stāvoklis, par ko ilgu laiku nav informēts neviens– ne radi, ne draugi, ne medicīnas darbinieki. Šāds individuāls, citiem neredzams pārmēra alkohola patēriņš kā problēma arvien biežāk novērojams sievietēm.

Par alkoholismu var runāt un uzstādīt primāru diagnozi, ja gada laikā slimniekam novēroti vismaz trīs no tālāk aprakstītajiem simptomiem:

(i) lielāka alkohola panesamība. Lai cilvēks justos apreibis, viņam nepieciešams vairāk vai mazāk ievērojami lielāks alkohola daudzums nekā agrāk. Šis simptoms mainās tiklīdz tiek „nodzertas aknas”. Ja aknas ir bojātas un nespēj pietiekamā apjomā metabolizēt alkoholu, tolerance krītas un cilvēkam vajag mazāku alkohola devu reibumam. Bez tam tolerances līmeni var samazināt centrālās nervu sistēmas bojājumi– gan pēc traumas, gan vīrusu vai bakteriālas infekcijas, gan pēc ilgstošas dažādu eksogēnu un endogēnu inžu, t.sk., alkohola lietošanas;

(ii) abstinence. Ja pacients atturas no alkohola lietošanas vai lietošanas apjomu samazina, viņam rodas trīce, bezmiegs, slikta dūša, depresijas epizodes un/vai trauksme. Pacients sāk vairāk dzer, lai izvairītos no šiem simptomiem;

(iii) kontroles zudums. Cilvēks dzer vairāk alkohola un ilgāk, nekā plānojis vai paredzējis;

(iv) neveiksmīgi mēģinājumi dzeršanu piebremzēt. Cilvēks nepārtraukti cenšas samazināt alkohola patēriņu, bet šajos centienos viņam neveicas;

(v) alkohola lietošanā un pēcdzeršanas pašrehabilitācijā patērētā laika pieaugums. Pacients daudz laika pavada, alkoholu iegādājoties, iegūstot vai pat mājražojot, lietojot to vai atgūstoties no alkohola patēriņa. Rodas nespēja strādāt nākamajā dienā pēc dzeršanas, kam tiek atrasti dažādi attaisnojumi, visbiežāk– ar alkohola lietošanu nesaistītas slimības determinēta darba nespējas lapa;

(vi) norobežošanās no saistošām nodarbēm. Pacients pārstāj piedalīties atpūtas, sociālajā vai profesionālajā darbībā, kurā iepriekš aktīvi piedalījies;

(vii) neatlaidīga un pārliecinoša tieksme lietot alkoholu. Pacients turpina lietot alkoholu, kaut pats labi zina, ka tas viņiem fiziski un psiholoģiski kaitē.

Tiesa, daļa no šiem simptomiem var būt citu iemeslu izraisīti, piemēram, novecošana ar atmiņas problēmām. Bez tam pacients pie ārsta parasti vēršas ar cita rakstura problēmām, piemēram, galvas sāpēm vai gremošanas traucējumiem, neminot alkohola lietošanas intensitāti.

Asins analīzēs ārsts var ieraudzīt alkohola lietošanas faktu tikai tad, ja analīzes nodotas neilgi pēc alkohola lietošanas. Ir daži citi laboratoriski parametri, kas ārstam rada aizdomas par alkoholismu, piemēram eritrocītu izmērs palielinās ilgstošas dzeršanas ietekmē. Ar ogļhidrātu deficītu nesaistīts transferīna līmenis ir asins laboratorisks rādītājs, kas palīdz noteikt ilgstošu pārmēra alkohola lietošanu. Par alkohola pārmēra un hronisku lietošanu nereti norāda vēlīnas komplikācijas– aknu bojājums un samazināts testosterona līmenis vīriešiem.

Alkohola pārmēra lietošanas izraisītas komplikācijas

Alkoholisma zināmākās komplikācijas ir atmiņas zudums, depresija/trauksme, apjukuma brīži, problēmas darbā un ģimenē. Parasti sākumā alkohola lietošana stimulē cilvēka možumu un garastāvokli. Ar laiku neveselīgs alkohola daudzums rada sedatīvu (galvas smadzeņu darbību nomācošu) efektu. Nomācot nervu sistēmas impulsu pārvadi atšķirīgi dažādās smadzeņu daļās alkohols liek strauji mainīt spriedumus un viedokļus, domas, emocijas un vispārējo uzvedību. Bieža regulāra dzeršana nopietni ietekmē cilvēka spēju koordinēt muskulatūru. Smaga iedzeršana var novest pie komas un nāves.

Regulāra pārmēra iedzeršana izraisa šādas problēmas:

(i) atmiņas zudums, pie kam alkohols īpaši ietekmē īstermiņa atmiņu;

(ii) redzes problēmas. Alkohols nomāc acu muskuļu inervāciju, un dzērājam acu muskuļu darbība kļūst vājāka;

(iii) aknu slimības. Alkohols galvenokārt metabolizējas aknās, tāpēc aknu bojājumu risks ir īpaši augsts. Organisms metabolizē alkoholu acetaldehīdā, kas ir gan toksiska, gan kancerogēna viela. Hroniska dzeršana izmaina aknu tauku vielmaiņu, un liekie tauki uzkrājas aknās. Dzērājam ir visas iespējas tikt pie hepatīta. Alkohola hepatīts komplicējas ar rētaudiem, kas vēlāk kļūst par cirozi, proti, pie neatgriezeniskas un progresējošas slimības. Cirozi var ārstēt, pārstādot aknas, bet šāda iespēja ir ļoti niecīga;

(iv) aizkuņģa dziedzera iekaisums. Pankreatīts saistīts ar priekšlaicīgu aizkuņģa dziedzera enzīmu aktivāciju un hronisku acetaldehīda iedarbību, kā arī citām ķīmiskām reakcijām aizkuņģa dziedzerī, ko izraisa alkohola bojājums. Akūtu pankreatītu raksturo ļoti stipru sāpju sindroms, smagas komplikācijas un nāve;

(v) alkohols traucē kuņģa skābes sekrēciju, kavē kuņģa iztukšošanos, un pasliktina zarnu motoriku. Rezultātā pacientu moka gastrīts un kuņģa zarnu trakta asiņošana, īpaši no barības vada vēnām aknu permanenta bojājuma gadījumā. Kuņģa un zarnu trakta bojājumi samazina organisma spēju sagremot pārtiku, uzsūkt barības vielas, īpaši proteīnus, minerālvielas, vitamīnus, ražot fermentus un hormonus. Vernikes – Korsakova sindroma gadījumā zems B1 vitamīna (tiamīna) līmenis izraisa virkni vielmaiņas problēmu;

(vi) hipertenzija. Pārmēra alkohola lietošana var izraisīt augstu asinsspiedienu, jo izraisa tādu hormonu izdalīšanos, kas sašaurina asinsvadus. Tas var negatīvi ietekmēt sirdi. Alkohola pārmēra lietotājiem vērojama arī trombocītu aktivācijas pastiprināšanās, kas kopā ar augsto asinsspiedienu rada ishēmiska insulta risku;

(vii) sirds un asinsvadu slimības. Alkohola pārmēra lietošana bojā sirds muskuli (kardiomiopātija), rada sirds mazspēju, paaugstina insulta risku. Nav pārliecinošu pierādījumu apgalvojumam, ka glāze vīna (mazas alkohola devas) dienā palīdz aizsargāt sirdi un pagarina dzīvi, šādus apgalvojumus sniedz tikai alkohola industrijas apmaksāti pseidopētījumi;

(viii) 2. tipa diabēts. Cilvēkiem ar cukura diabētu alkohola lietošana rada ļoti nozīmīgus komplikāciju riskus. Alkohols novērš glikozes izdalīšanos no aknām, kā rezultātā rodas hipoglikēmija. Alkohols un insulīns ir nesavietojamas ķīmiskas vielas, kas nekādā gadījumā nav lietojamas vienlaikus;

(ix) novājināta imūnsistēma, kas padara organismu uzņēmīgu pret infekcijas slimībām. Alkoholisma dēļ samazinās leikocītu skaits. Katra smagas dzeršanas epizode samazina organisma spēju novērst infekcijas. Lielāks pneimonijas, tuberkulozes un citu slimību risks;

(x) dzimumdziedzeru slimības un dzimumfunkciju traucējumi. Sievietēm– menopauze un menstruālā cikla traucējumi. Pārmērīga alkohola lietošana var apturēt vai izjaukt menstruācijas. Vīriešiem– erektilā disfunkcija. Alkoholiķiem agri vai vēlu rodas problēmas ar erekciju;

(xi) augļa alkoholisma sindroms. Alkohola lietošana grūtniecības laikā palielina iedzimtu defektu risku bērnam. Jaundzimušajam var būt smadzeņu, sirds problēmas, kā arī attīstības un kognitīvas problēmas;

(xii) osteoporoze un kaulu lūzumu risks. Alkohols ietekmē kalcija līdzsvaru, D vitamīna veidošanos un kortizola līmeni, kopā vājinot kaulu struktūru un traucējot kaulaudu veidošanos. Kauli kļūst plānāki un palielinās kaulu lūzumu risks, īpaši gūžas locītavā. Cilvēkiem, kuri pārmērīgi dzer, ir lielāka iespēja salauzt muguras skriemeļus nekā tiem, kas nedzer;

(xiii) perifērās nervu sistēmas traucējumi. Alkoholisms nereti rada jušanas traucējumus ekstremitātēs, īpaši kājās. Alkohols ir galvenais polineiropātijas iemesls;

(xiv) CNS bojājumi un garīgas slimības. Alkohola lietošana itin bieži izraisa redzes miglošanos, slābanu un nesakarīgu runu, koordinācijas problēmas un lēnīgu reakciju, visas šīs reakcijas izraisa alkohola toksiskā iedarbe uz smadzenēm. Alkohols rada grūtības ar informācijas apstrādi un sarežģī vienkāršu problēmu risināšanu.  Pārmērīga dzeršana var izraisīt pārrāvumus atmiņā. Sākotnējās alkoholisma pazīmes ir apjukums vai nevēlēšanās domāt. Ilgstoša smaga dzeršana paātrina smadzeņu novecošanas procesu, kā rezultātā rodas agrīna un pastāvīga demence, vēlāk–plānprātība

Ļaunprātīga alkohola lietošana ievērojami palielina psihisku slimību risku, un tā padara esošās garīgās slimības daudz smagākas;

(xv) vēzis. Alkohols paaugstina mutes, barības vada, aknu, resnās zarnas, taisnās zarnas, krūts, prostatas un rīkles vēža incidenci;

(xvi) nelaimes gadījumi. Alkohols rada lielāku iespēja gūt traumas no kritieniem, ceļu satiksmes negadījumiem, bet īpaši bieži– slīkšanas epizodes;

(xvii) vardarbība ģimenē. Alkohola pārmēra lietošana ir galvenais iemesls laulāto piekaušanā, bērnu ļaunprātīgā izmantošanā un konfliktos ar kaimiņiem;

(xviii) problēmas darbā vai mācībās. Izglītības problēmas un bezdarbs bieži vien korelē ar alkohola lietošanu;

(xix) pašnāvības. Suicīdu līmenis pārmēra alkohola lietotāju vidū četras reizes pārsniedz suicīdu līmeni alkohola nelietotāju vidū;

(xx) problēmas ar likumu: Cilvēkiem, kuri lieto alkoholu, ievērojami vairāk nākas pavadīt laiku tiesās vai cietumā, salīdzinot ar pārējiem iedzīvotājiem.

No alkohola pārmēra lietošanas un alkoholisma var izārstēties un ir jāārstējas

Pirmais solis ceļā uz atveseļošanos ir atzīt, ka pastāv alkohola atkarības problēma. Nākamais solis ir saņemt palīdzību. Tā ir pieejama dažādās slimnīcās, medicīnas iestādēs un atbalsta grupās. Kā ārstēties no alkoholisma:

(i) atturēties no alkohola un cīnīties ar alkoholismu pašam. Zināmai daļai pacientu izdodas samazināt dzeršanas apjomus vai pat sākt atturēties no dzeršanas bez profesionālas palīdzības. Interneta vietnēs ir pieejama bezmaksas informācija, ir iegādājamas pašpalīdzības grāmatas;

(ii) labākais risinājums ir kvalificēta konsultācija, kad speciālists ļauj cilvēkam dalīties ar savām problēmām un izstrādāt dzeršanas problēmas risināšanas plānu;

(iii) kognitīvas uzvedības terapija ļauj ārstēt alkohola atkarību. Pacientam, kā likums, ir problēmas ar pašvērtējumu, stresu, trauksmi, depresiju un citām garīgās veselības jomām. Šīs problēmas palielināt alkohola pārmēra lietošanas radītos riskus, un tās ir jāārstē;

(iv) jāārstē alkohola lietošanas komplikācijas – hipertensiju, aknu slimības, sirds slimības;

(v) narkologa ārstēšana gan ar individuālu, gan grupu terapiju, aktivitāšu terapiju, zālēm;

(vi) detoksikācija, kas var novērst abstinences simptomus;

(vii) anonīmo alkoholiķu kustība un citas līdzīgas atbalsta formas.

Speciāli ieteikumi Krišjānim Kariņam, Jānim Reiram un visiem citiem latviešiem, lai saglabātu veselību un neciestu no alkohola posta

(i) nedzer alkoholu tik daudz, cik vari! Nekad nedod alkoholu bērniem! Nekad nepērc alkoholu nelegālajās tirdzniecības vietās!;

(ii) nedzer alkoholu tik daudz, cik vari. Labāk nelieto to nemaz vai lieto maz. Nelieto alkoholu bērnu un ģimenes svētkos, nelieto alkoholu sporta un kultūras pasākumos! Nekad nedzer alkoholu pirms sēšanās pie stūres! Nekad nedzer alkoholu, ja esi nolēmis iet peldēties! Katra reize, kad neesi lietojis alkoholu, ir ieguvums tavai veselībai. Aizdomājies, vai alkohola lietošana nesāk ietekmēt tavu ikdienu! Padomā, ko tu izvēlies– iedzert ar draugiem vai pabūt ar bērniem vai ģimeni?;

(iii) nekad nedod, nepārdod, nepalīdzi iegādāties alkoholu bērniem un jauniešiem, tas ir noziegums!;

(iv) nekad nelieto alkoholu, ja esi nolēmis radīt bērnu! Iespējamie ģenētiskie un iedzimtas patoloģijas riski bērnam daudzkārt palielinās, ja sieviete lietojusi alkoholu bērna ieņemšanas vai grūtniecības laikā;

(v) nekad neiegādājies alkoholu nelegālajās tirdzniecības vietās– šis alkohols ir viltojums, kas var saturēt dzīvību apdraudošus savienojumus! Sadarbojies ar policiju, lai novērstu nelegālā alkohola tirdzniecību! Sadarbojies ar policiju, lai novērstu alkohola tirdzniecību bērniem, kā arī alkohola nodošanu bērniem! Neizliecies, ka tā nav „tava darīšana”, jo tad tu esi līdzdalībnieks;

(vi) pārstāj plosīties par igauņu parlamenta īpatnībām, ceļot un/vai samazinot nodokļus! Latvijai ir mērķis samazināt bērnu un jauniešu alkoholismu, un to var panākt tikai samazinot alkohola pieejamību, kas nozīmē akcīzes nodokļa celšanu alkoholam

 

Nedaudz par tradīcijām bagātu piedzeršanos, pierīšanos un citādi latvisku līgošanu ar iespējamām sekām veselībai

Ja nu kāds šo rakstu ir izlasījis līdz šai vietai, tad mans uzdevums ir ļaut viņam nedaudz ieskatīties jāņošanas alkoholisma tradīcijās. Atšķirībā no tādiem svētkiem kā 4. maijs vai 9. maijs, Jāņi Latvijā ir nacionāli integrēti svētki– krievi Latvijā Jāņus svin labprāt, galvenokārt Dzegužkalnā, Jūrmalā vai Daugavas krastmalā, bet latvieši Jāņos dzer vodku un ēd šašliku. Par latvisku Jāņu svinēšanu ir vairākas neapgāžamas aksiomas:

(i) Jāņos dzer alu, bet tad, kad ielikts pamatiņš, virsū lej konjaku, viskiju, šņabi vai kandžu– ko nu rocība atļauj;

(ii) jo vairāk Jāņos dzer, jo ātrāk brauc. Agrāk brauca tik ātri, lai taisni nonāktu debesīs, pēdējos gados– lai iebrauktu policijas patruļas nagos. Policijas finansiālā mazspēja rada vēlmi kontrolēt braucējus tikai uz lielajām šosejām, bet vislabāk uz Rīgas Jūrmalas šosejas, ļauj ātrajiem dzērājiem izpausties pa Latvijas lauku ceļiem. Bīstami Jāņu naktī ir braukt pat skaidrā, jo nekad nevar zināt– cik piedzēries ir pretimbraucējs. Jāņos piesprādzēšanās mašīnā ir obligāta prasība visiem– gan priekšā, gan aizmugurē sēdošajiem;

(iii) kad Jāņos piedzeras, tad meklē papardes ziedu. Lielākā dzimstība ir pavasara saulgriežos– tieši deviņus mēnešus pēc vasaras saulgriežiem. Šajā laikā dzimst arī visvairāk bērnu ar iedzimtām slimībām, ko daži mani kolēģi saista ar papardes zieda meklēšanu ne tikai alkohola, bet arī narkotisko un ķīmisko vielu iespaidā;

(iv) ugunskuram pāri lec atbilstoši dzēruma pakāpei. Tuvojoties pusnaktij, vīra dūšā pāri ugunskuram lec arī opis un oma, kuriem dzīvē grūti uz otro stāvu uzkāpt. Ja procesā aizsvilstas bikses vai svārki, dzēšanai virsū lej to, kas pagadās– ūdeni, limonādi, alu vai benzīnu. Atšķirībā no Ziemassvētkiem Jāņos apdeg vairāk pieaugušie, nevis bērni. Līdzīgi kā Ziemassvētkos, arī Jāņos latvieši itin bieži savainojas, šaujot gaisā raķetes un petardes;

(v) neatkarīgi no tā, cik daudz alu vai šņabi līgotāji dzer, visi pierijas ar tādiem latviski nacionāliem ēdieniem kā apdegušu šašliku ar kečupu, siera produktu, majonēzi kā galveno rasola sastāvdaļu, visa veida sāļām un saldām tortēm, čipšiem, sāļiem frī kartupeļiem, dažādos veidojumos saceptiem miltu produktiem. Neticamā veidā visi ir iegādājušies Mezim, lai vēders raizes nezin un citus bezrecepšu medikamentus, kurus tad arī sastūķē pārbāztajā kuņģī. Es nezinu nevienu metodi, kā publiski veiksmīgāk samazināt dzīves laiku veselai nācijai kā fatālu pierīšanos un piedzeršanos svētkos– tik pat efektīgi būtu visiem pēc kārtas spert pa vēderu lai sabendētu aizkuņģa dziedzeri un aknas;

(vi) tradīciju nogurdināti līgotāji meklē jaunus risinājumus. Ja izdzerts gana daudz, iet peldēties. Ja svinēšanai tuvumā ir peldvieta, kurā nekad nav būts, parasti lec ūdenī uz galvas ar ieskrējienu. Sprandu lauž pirmais vai otrais peldētājs;

(vii) tā kā sentēvu tradīcijas nesaista 21. gadsimta latvieti, viņš action rada pats uz vietas. Slimnīcu ārsti parasti brīnās– cik radoši traumas guvuši līgotāji– gan saskarsmē ar bulli, gan ar traktoru, gan ar nepazīstamu līgotāju. Vecāki līgotāji atceras jaunību, paceļ bluķi un dabū bruku. Jaunāki līgotāji parasti pamanās tikt pie pirmās īstās dzīves ligas, neapgrūtinot ģimenes ārstu, jo no avārijas vai nelaimes gadījuma viņus gandrīz uzreiz ved uz reanimācijas nodaļu vai morgu;

(viii) vairums līgo Bauskā, Valmierā vai Daugavas krastmalā, kur nu kādam Jāņutēvam bijis biznesa pieskāriens un viņš uzaicinājis Raimondu Paulu, Aigaru Graubu, Nikolaju Puzikovu vai „Labvēlīgo tipu”, paziņojis, ka Jāņiem un Līgām ieeja pa brīvu, sarūpējis Aldara vai Cēsu alus tirgotājus, desu cepējus un zemessargus. Šajā pasākumā visi garlaikojas līdz brīdim, kamēr alus uzveic garlaicību;

(ix) Daži sagaida saullēktu, paši lāga nesaprazdami– kāpēc tas bija jāgaida, jo tāpat saule mākoņos. Pārējie iet gulēt teltīs, siena gubā, klētsaugšā, saimnieces gultā vai tur, kur pabeidz līgošanu. Smēķē un atbilstoši dzēruma pakāpei cenšas nosvilināt šo telti, siena gubu, klēti vai viesu namu, vienīgi tas, kas aizmidzis uz taciņas nevar nosvilināt neko. Katru gadu Latvijā smēķētāji nodedzina 150 ēku, no tām lielāko daļu– svētkos. Īpaša nacionāla spēja ir nosmakt tvana gāzē. Atceros gadījumu, ka kādu apdegušo iesvieda dīķī, lai apdzēstu liesmas– cietušais noslīka.

Ieteikumi visiem līgotājiem un visiem tiem, kas nevēlas alkohola dēļ mirt:

(i) neatliekamās palīdzības telefons ir 113;

(ii) cietušais jāiznes no ugunsgrēka, jāaptur degšanas process, nevajag ļaut cietušajam skriet, bet jācenšas liesmas apdzēst, virsū uzmetot segu, drēbes. Apdeguma virsmu atvēsina ar aukstu ūdeni 15–20 minūtes. Atvēsina tikai apdeguma virsmu, nevis visu ķermeni. Apdeguma virsmu pārklāj ar sterilu vai tīru palagu. Lai cietušajam neradītu stipras sāpes, nekādā gadījuma nedrīkst raut nost apdegušo apģērbu. Jācenšas pēc iespējas ātrāk cietušo nogādāt slimnīcā, neatliekamās medicīniskās palīdzības telefons ir 113;

(iii) izvelkot no ūdens cilvēku, kas vairs neelpo un kam nav izpalpējams pulss, nekavējoties jāuzsāk kardiopulmonāla reanimācija. Meklējiet ārstu līgotāju vidū, viņš šo procesu veiks daudz veiksmīgāk nekā vislabākajos kursos zinības apguvušais šoferis. Zvaniet tūlīt: neatliekamās palīdzības telefons ir 113;

(iv) ja līgotājs, kurš ir apdedzinājies, pārdzēris, sadzēris nezināmu šķidrumu, pārkarsis saulē guļot vai imitējot sportu– dodiet viņam dzert vēsu ūdeni. Nav neviena iegansta cietušo barot, dzirdīt ar jebkādu alkoholu;

(v) jebkuru cietušo vislabāk noguldīt uz sausas, relatīvi cietas virsmas, sasegt. Būtu labi viņu neraustīt, nepārnēsāt, nespiest viņu veikt liekas kustības. Ar visām pārējām problēmām ļaujiet tikt galā ārstam, kurš atradīsies tuvumā vai atbrauks 10–15 minūšu laikā, ja vien līgotājiem pietiks saprašanas izsaukt ātro palīdzību. Vēlreiz– natliekamās medicīniskās palīdzības telefons ir 113.