Rīcībpolitika veselības aprūpes pakalpojumu optimizācijai
Eiropas Ārstu Pastāvīgā komiteja (CPME) pārstāv Eiropas valstu nacionālās ārstu asociācijas. Mēs veicinām ārstu profesionālā viedokļa iekļaušanu ES un Eiropaspolitikas veidošanā, aktīvisadarbojoties daudzās ar veselību un veselības aprūpi saistītās jomās.
Ieteikumi
• Veselības aprūpes optimizācijas nolūks nedrīkst būt izmaksu ierobežošana, bet gan tās kvalitātes un pacientu veselības rezultātu uzlabošana, kā arī pieejamo resursu efektīvāka sadale.
• Uzdevumu pārdale nedrīkst aizstāt ilgtermiņa ieguldījumus pacienta drošībai atbilstošā medicīniskā personāla komplektācijā, viņu apmācībā un darba apstākļos.
• Valsts un regulatīvajām iestādēm jāsadarbojas ar medicīnas nozares pārstāvjiem un veselības aprūpes speciālistu nevalstiskajām organizācijām, lai noteiktu uzdevumu pārdales un deleģēšanas robežas, kā arī lai nodrošinātu medicīnas standartu un profesionālo uzdevumu ievērošanu.
• Labā prakse uzdevumu pārdales iniciatīvu īstenošanā jābalsta ētikas principu un drošības kritēriju ievērošanā.
• CPME iebilst pret ārstu aizstāšanu ar nepietiekami apmācītiem darbiniekiem un profesijām, jo šādi tiek apdraudēta aprūpes nepārtrauktība un pacientu drošība.
• CPME atbalsta tikai tādus transparentus un iekļaujošus politikas veidošanas procesus, kuros tiek uzklausīti un iesaistīti ārsti.
• CPME īpaši norāda uz risku, kas, nolūkā risināt darbaspēka trūkuma problēmu, ir saistīts ar paļaušanos uz digitālajiem rīkiem un mākslīgo intelektu, un uzsver, ka validēti rīki nevar aizstāt, bet tikai atbalstīt klīnisko pieredzi.
Ievads
Lai apmierinātu augošo pieprasījumu pēc veselības aprūpes, aizvien problemātiskāka kļūst ārstu pieņemšana un saglabāšana darbā. Sabiedrības novecošanās un arvien sarežģītākas prasības veselības aprūpē pārsniedz pieejamos resursus, bet medicīnas profesijas pievilcības mazināšanās un tās izraisītā darbinieku skaita samazināšanās apdraud tiesības uz veselības aprūpi un apņemšanos nodrošināt visaptverošo veselības aprūpi visiem eiropiešiem. Starptautiskā līmenī šī perspektīva ir atspoguļota PVO rīcības pamatnostādņu veselības aprūpes darbaspēka jomā1 piecos pamatprincipos, kuros darbinieku optimizācija veicināšanas tiek pozicionēta kā būtiskākais veselības aprūpes reformas pamatprincips, šādi pievēršot uzmanību snieguma un efektivitātes uzlabošanai.
Veselības aprūpes pakalpojumu „optimizācijas” koncepcijas nolūks ir nodrošināt saskaņotu ietvaru, lai uzlabotu rezultātus un stabilizētu veselības aprūpes sistēmas. Tomēr centieni optimizēt veselības aprūpes pakalpojumus jāvirza vispirms un galvenokārt, ievērojot pacientu tiesības, klīniskā labuma principu un ētiskos standartus, kā arī, kur vien iespējams, efektīvā profilaksē. Bez atbilstošām garantijām pastāv risks, ka šī koncepcija tiks reducēta uz šauriem īstermiņa efektivitātes pasākumiem, kas nebūs piemēroti labāku veselības aprūpes rezultātus sasniegšanai, apdraudot medicīnas standartu ievērošanu un mazinot pacientu uzticību.
Produktivitāte
CPME brīdina no šauru rūpniecības produktivitātes jēdzienu piemērošanas veselības aprūpei. Produktivitāte ir rādītājs, kas atspoguļo, cik daudz ieguvumi tiek saražoti attiecībā pret ieguldījumiem, taču tajā netiek ņemtas vērā pacientu individuālās vajadzības, vēlmes un sociālie apstākļi, koncentrējoties vien uz ļoti šauru ieguldījumu un iznākumu salīdzināšanu2. Efektivitātes uzlabošana drīzāk nozīmē augstākas vērtības iegūšanu attiecībā pret izmantotajiem resursiem, lai paaugstinātu aprūpes kvalitāti un iedzīvotāju veselības rezultātus3.
Termini „Zemas vērtības aprūpe / piesardzīga veselības aprūpe”
Publikācijās dažkārt norādīts, ka izdevumi par veselības aprūpi, ko sniedz augsti kvalificēti speciālisti, ir uzskatāmi par nelietderīgiem, ja aprūpi varētu sniegt personas arī ar zemāku kvalifikāciju.
Pamatojoties uz šo loģiku, veselības aprūpes pakalpojumi, kas tiek uzskatīti par neefektīviem no izmaksu viedokļa, tiek dēvēti par „zemas kvalitātes aprūpi”. CPME brīdina par šīs definīcijas lietošanu, jo tā ir maldinoša un šāda formulējuma izmantošana var tikt ļaunprātīgi izmantota, lai attaisnotu bīstamu medicīniskās kompetences aizstāšanu. Mēs neiesakām lietot terminu „zemas vērtības aprūpe” (Low Value Care), tā vietā lietot terminu (Prudent healthcare)4
Amata uzdevumu pārbīde
Termins „uzdevumu pārbīde ” (Task shifting) tiek lietots, lai aprakstītu situāciju, kad amata uzdevumi, ko parasti veic ārsts, tiek nodoti veselības aprūpes speciālistam ar zemāku izglītības un apmācības līmeni vai personai, kas ir apmācīta veikt tikai kādu ierobežotu uzdevumu, bet kurai nav formāla izglītība veselības aprūpē5. Ja uzdevumi tiek deleģēti, atbildība paliek ārstējošajam ārstam, taču, tos pārbīdot, arī atbildība no ārsta tiek nodota citam veselības aprūpes speciālistam. Diskusijās par to, kā efektīvāk izmantot veselības aprūpes speciālistu kompetences, ir apspriests arī cits jēdziens – „uzdevumu dalīšana” (Task sharing), kas ir atbildības racionāla sadalīšana starp veselības aprūpes darbinieku komandām. Efektīvas pieejamā personāla izmantošanas nolūkā konkrēti uzdevumi vai amata uzdevumi nepieciešamības gadījumā var tikt uzticēti arī mazāk specializētiem veselības aprūpes darbiniekiem. Šādai uzdevumu dalīšanai nepieciešami arī atbilstoši pasākumi izglītības, uzraudzības, vadības atbalsta, licencēšanas, regulēšanas un atalgojuma jomā 6. Jebkāda amata uzdevumu pārdale ir saistīta ar jēdzienu „Profesijas standarts” (Scope of practice), kas attiecas uz visām veselības aprūpes speciālista zināšanām, prasmēm un pieredzi, atspoguļojot visus uzdevumus un darbības attiecīgajā veselības aprūpes speciālista lomā7.
Lai gan amata uzdevumu pārbīde tradicionāli raksturīga zemu un vidēju ienākumu valstīm ar ievērojamu resursu un kvalificētu speciālistu trūkumu8, kurās to parasti attaisno kā vienīgo iespēju veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanai, līdzīgi argumenti arvien biežāk tiek izmantoti arī Eiropā, tā reaģējot uz ārstu trūkumu un nevienmērīgo sadalījumu. Jo īpaši lauku un citās teritorijās ar ierobežotu pieejamību amata uzdevumu pārbīde bieži tiek pasniegta kā veselības aprūpes pieejamības saglabāšanas veids. CPME brīdina, ka šādi pasākumi nevar aizstāt visaptverošu cilvēkresuru plānošanu un ieguldījumus, lai nodrošinātu atbilstošu un vienlīdzīgu ārstu pieejamību visos reģionos.
Amata uzdevumu pārbīde ir kļuvusi par plašu Eiropas un starptautiskās veselības politikas programmu iezīmi, uzskatot to par centieniem pakalpojumu sniegšanas optimizēšanai9. Vairākas ES dalībvalstīs plašāku veselības aprūpes sistēmas reformu ietvarā ir īstenotas amata uzdevumu pārbīdes iniciatīvas. Šī tendence rosina kritiskus jautājumus par amata lomām, profesionālo kompetenci, atbildību, kā arī uzdevumu deleģēšanas un pārbīdīšanas robežām ārstniecībā.
CPME uzsver, ka likumdevējiem, apsverot tradicionālo ārsta uzdevumu drošu nodošanu citiem veselības aprūpes speciālistiem, būtu jākonsultējas ar medicīnas nozares pārstāvjiem un jāiegūst to piekrišana. Ārstniecības iestādē lēmumi par uzdevumu dalīšanu būtu jāpieņem, ja iespējams, iesaistot plašāku veselības aprūpes komandu10 . Ārstu iesaistīšana darba uzdevumu deleģēšanas un pārbīdīšanas iniciatīvu vadībā un novērtēšanā ir būtiska, lai nodrošinātu to pareizu un drošu īstenošanu, saglabājot pacientu drošību un aprūpes kvalitāti. Ārsti nevar būt juridiski atbildīgi par tādiem uzdevumiem, novērtējumiem vai darbībām, kuras tie neuzrauga un nekontrolē.
Ir svarīgi nošķirt amata uzdevumi pārbīdi, deleģēšanu un dalīšanu no starpprofesionālās sadarbības. Starpprofesionālā sadarbība tiek definēta kā sadarbība starp veselības aprūpes speciālistiem, kuri ir sertificēti/reģistrēti, augsti izglītoti, apdrošināti, ievēro stingrus ētikas kodeksus un strādā savas kompetences robežās. Ir jāturpina veikt ieguldījumus starpprofesionālajā sadarbībā, lai stiprinātu komandas darbu un nodrošinātu, ka regulēto ārstniecības personu komplementārās zināšanas tiek izmantotas ārstniecības atbalstam, nevis tās aizstāšanai.
Uzdevumu nodošana var palīdzēt optimizēt resursus vien tad, ja tā ir droši izstrādāta un korekti īstenota, ļaujot ārstiem vairāk koncentrēties uz pacientu ārstēšanu un tiem amata uzdevumiem, kas īpaši prasa viņu zināšanas.
Tāpēc CPME secina, ka
- Amata uzdevumu pārbīde var tikt īstenota tikai saskaņā ar strukturētiem un formāliem noteikumiem, kuru prioritāte ir pacientu drošība un kuri nodrošina profesionālo atbildību, uzturot veselības aprūpes kvalitāti.
- Ir ļoti svarīgi definēt un ieviest tādu praksi, kas balstīta uz atbilstošu apmācību un kvalifikāciju, un kas pakļauta kvalitātes kontrolei.
- Amata uzdevumu pārbīde ir jāpamato ar pierādījumiem pakalpojumu nepieciešamībai un jāattiecina vien uz tādiem amata uzdevumiem, kas ir piemēroti to nodošanai, nodrošinot, ka iegūtā ārstu darba laika ekonomija tiek veltīta pacientu ārstēšanai nevis administratīviem vai citiem uzdevumiem.
- Juridiskā un jebkura cita atbildība ir skaidri jādefinē, paredzot skaidru uzraudzību un rīcību, t.sk. sarežģījumu gadījumā.
- Šie pasākumi ir skaidri jāizskaidro un jāizprot visiem veselības aprūpes komandas locekļiem. Tiem speciālistiem, kuriem tiek uzticēti jauni uzdevumi, ir jānodrošina nepieciešamā apmācība, kompetence un atzīšanai savas profesionālās prakses jomā.
- Uzdevumu pārbīdes ietekme ir sistemātiski jānovērtē gan veicot pētījumus, gan izmantojot kvalitatīvus parametrus, bet nepieciešamības gadījumā jāpielāgo.
- Eiropas politikas veidotājiem jāvadās arī pēc esošajiem starptautiskajiem regulējumiem, piemēram, Pasaules Medicīnas asociācijas (WMA) paziņojuma par prakses jomu, uzdevumu sadali un uzdevumu nodošanu, kurā uzsvērta nepieciešamība pēc formālām struktūrām, skaidras atbildības un pacientu drošības garantijām11.
- Uzdevumu pārbīdi nedrīkst uzskatīt par iespēju aizstāt apmācību vai pietiekama skaita ārstu un citu veselības aprūpes speciālistu nodarbināšanai. Cilvēkresursu plānošanā jāraugās tālāk par veikto uzdevumu skaitu un jānovērtē arī to kvalitāte un drošība.
- Uzdevumus pārbīdot, nedrīkst ignorēt šīs darbības ietekmi uz ārstiem, kuriem ir paaugstināta atbildība par uzraudzību, apmācību un komplikāciju pārvaldību. Tā rezultātā šie uzdevumi prasa laiku un resursus, un tie nedrīkst ietekmēt jaunāko ārstu apmācības iespējas vai pacientu drošību12.
Jaunas profesijas
Līdzīgas problēmas rodas diskusijās par jaunajām profesijām, kurās ir rūpīgi jādefinē jaunās amata lomas, lai atbalstītu ārstus, nevis tos aizstātu . Šādu profesiju parādīšanās bieži ir sekojusi būtiskām izmaiņām veselības aprūpes sistēmās, tostarp izmaiņām slimību izplatības modeļos, medicīnas tehnoloģiju attīstībai un profesionālo normu evolūcijai. Šīs izmaiņas ir izraisījušas diskusijas par jaunām prasmēm un funkcijām, radot specializētas lomas, kuru mērķis ir atbalstīt efektivitāti un risināt arvien sarežģītākas pacientu vajadzības. Pareizi integrētas, šādas profesijas var palīdzēt atbrīvot ārstus no rutīnveida uzdevumiem, piemēram, palīdzot apstrādāt pacientu datus vai veicot administratīvo darbu, tādējādi ļaujot ārstiem veltīt vairāk laika tiešai pacientu aprūpei.
Tomēr pēdējā laika notikumi rada bažas. Vairākās valstīs ārstu palīgu vai ārstu asistentu ieviešana ir notikusi vienlaikus ar centieniem kompensēt medicīnas darbinieku trūkumu. Apvienotajā Karalistē „ārstu asistenti“ (physician associates) ir tikuši izmantoti, lai aizpildītu ārstu trūkumu dežūru grafikos, nepietiekami novērtējot viņu ierobežotāko apmācību un nenodrošinot ārstiem ne apmācību, ne laiku, ne skaidrību, kas nepieciešama viņu atbilstošai uzraudzībai. Šāda prakse rada risku, ka pazemināsies veselības aprūpes kvalitāte, mazinās pacientu drošību un radīs papildu slogu uzraugošajiem ārstiem. CPME stingri atbalsta Apvienotās Karalistes kolēģus, kuri iebilst pret ārstu aizstāšanu ar ārstu asistentiem13.
Lai nodrošinātu, ka jaunās profesijas veselības aprūpē sniedz pozitīvu ieguldījumu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā, CPME secina, ka:
- Ir būtiski, lai to lomas un uzdevumi būtu skaidri definēti ar nepārprotamiem profesionālajiem nosaukumiem.
- Ne-ārstiem nav atļauts patstāvīgi pieņemt pacientus bez iepriekšējas diferenciācijas.
- Ne-ārstu amata lomas paplašināšana, sertifikācija vai apmācība nevar mazināt rezidentu ārstu un medicīnas studentu praktiskās apmācības iespējas.
- Ārstiem tiek nodrošinātas atbilstošas vadlīnijas, apmācība un resursi, lai atbalstītu efektīvu jauno profesiju uzraudzību
- Jaunās profesijas ir jāregulē, un ir jābūt skaidriem noteikumiem par atbildību un uzraudzību.
Digitālās tehnoloģijas un mākslīgais intelekts
Digitālie rīki nevar aizstāt nepieciešamību pēc droša personāla un pietiekama apmācītu ārstu skaita.
CPME secina:
- Ir jābūt skaidram principam, ka AI netiek izmantots, lai aizstātu vai konkurētu ar veselības aprūpes speciālistiem, kā arī lai samazinātu pacientu autonomiju un kopīgu lēmumu pieņemšanu.
- Ārstiem ir jābūt cieši iesaistītiem AI izstrādē, uzraudzībā, pārvaldībā un piemērošanā veselības aprūpē.
- MI nevar aizstāt ārstus, risinot Eiropas veselības aprūpes cilvēkresursu krīzi. Lai gan digitālie rīki var vienkāršot administratīvos uzdevumus vai sniegt analītisku atbalstu, tie nevar vadīt nediferencētus pacientus, uzņemties profesionālu atbildību par sarežģītiem klīniskiem lēmumiem vai rezultātiem.
- Eiropas veselības aprūpes sistēmu trūkumi ir saistītas ar apmācītu un pieejamu speciālistu trūkumu, nevis ar tehnoloģiju trūkumu. Paļaušanās uz MI kā cilvēkresursu aizstājēju rada risku, ka veselības aprūpe kļūs nedroša, samazināsies uzticība un palielināsies tās sadrumstalotība.
Tāpēc MI jāuzskata par instrumentu, kas papildina ārstu un viņu komandu darbu, atbrīvojot laiku tiešai pacientu aprūpei un nodrošinot pakalpojumu kvalitāti un pacientu drošību14.
1 WHO Framework for Action on the Health and Care Workforce, 2023 2 Cylus J, Papanicolas I un Smith PC, Identifying the causes of inefficiencies in health systems, Eurohealth Measuring Efficiency in Healthcare 2017; 23(2). 3 Eurohealth Measuring Efficiency in Healthcare 2017; 23(2). 4 Četri piesardzīgas veselības aprūpes principi ir: (1) sasniegt labāku veselību un labklājību, sadarbojoties ar sabiedrību, pacientiem un speciālistiem kā vienlīdzīgiem partneriem, (2) vispirms nodrošināt aprūpi tiem, kam ir vislielākās veselības vajadzības, efektīvi izmantojot visas prasmes un resursus, (3) Darīt tikai to, kas nepieciešams – ne vairāk, ne mazāk – un nedarīt nekādu ļaunumu, un (4) Samazināt nepiemērotas atšķirības, konsekventi un pārredzami izmantojot uz pierādījumiem balstītu praksi. Buss P., Howson, H., O’Neill, C., &Berwick, D. (2022). Values to value’ for recovery and renewal: prudent healthcare the key to transforming the health and care system. Journal of the Royal Society of Medicine, 115(12) 5 World Medical Association Statement on Scope of Practice, Task Sharing and Task Shifting (2025) 6 WHO (2021). Health Workforce-related terminology: Terminology work carried out by the WHO Language department at the request of the Health Workforce Department 7 World Medical Association Statement on Scope of Practice, Task Sharing and Task Shifting from the Medical Profession (2025) 8 Expert Panel on effective ways of investing in Health (EXPH). Task Shifting and health system design. (2019) 9 Bucharest Declaration on Health and Care Workforce (2023) 10 CPME Policy on Health Workforce (2021) 11 World Medical Association Statement on Scope of Practice, Task Sharing and Task Shifting from the Medical Profession (2025) 12 CPME policy on the impact of task shifting on doctors in training (2011) 13 CPME Statement on doctors’ right to strike and physician substitution (2023) 14 CPME Policy on the deployment of AI in Healthcare (2024)
Jau pavisam drīz uzzināsim Gada balva medicīnā 2025 laureātus!
LĀB speciālbalva
Īpašs paldies mūsu atbalstītājiem:
Paldies visiem, kas veido un stiprina Latvijas medicīnas nozari!
