Roberts Fūrmanis, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis, anesteziologs, reanimatologs

Ko nozīmē rezidentūra un ko nozīmē būt rezidentam? Ārstniecības likuma 1. panta 19. punkts nosaka, ka rezidentūra ir darba tiesiskajās attiecībās ar izglītības programmu īstenojošu ārstniecības iestādi esoša ārsta izglītošana valsts valodā specialitātes iegūšanai saskaņā ar akreditētu profesionālo rezidentūras izglītības programmu medicīnā. Rezidents ne tikai mācās, bet ir arī nodibinājis darba attiecības ar izglītības programmu īstenojošu ārstniecības iestādi. Citiem vārdiem sakot, rezidents ir tieši tāds pats darbinieks, kā jebkurš cits slimnīcas ārsts, medicīnas māsa vai administrācijas darbinieks.

Rezidents strādā sertificēta ārsta uzraudzībā, pie kam tāda ārsta, kam ir apmācīttiesīgas ārstniecības personas statuss. Rezidents savā darba/mācību vietā veic tādu pašu darbu kā jebkurš cits ārsts. Terapijas nodaļā rezidentam ir savas palātas, kurās jāaprūpē sasirgušie pacienti. Operāciju zālē viņš asistē ķirurgam operāciju laikā, bet tur pat cits rezidents aizvieto trūkstošo anesteziologu. Šāda prakse ir vērojama ne tikai reģionālajās slimnīcās, bet arī universitāšu klīnikās, kurās šobrīd notiek lielākā daļa rezidentu apmācības. Rezidents nereti veic pat daudz lielāku darbu nekā citi ārsti– viņš izpilda tos darbus, kurus nevēlās darīt nodaļas vadītājs. Rezidenti diennaktīm strādā uzņemšanas nodaļās, skatīta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta atvestos pacientus. Rezidents dara ļoti daudzus darbus slimnīcā par ļoti mazu atalgojumu.

Kāda situācija pastāv šobrīd?
Ministru kabineta noteikumi Nr. 685 “Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi” patreiz nosaka kārtību, kādā tiek piešķirtas rezidentūras vietas un kādā tās tiek aizpildītas. Noteikumos paredzēti grozījumi, un Veselības ministrija diskusiju cenšas ievirzīt atsrādes termiņā– rezidentam būtu jāatsrādā trīs vai pieci gadi. Esošo MK noteikumu 28. punkts nosaka, ka persona, kuras apmācība rezidentūrā finansēta no valsts budžeta līdzekļiem, vismaz 36 kalendāros mēnešus piecu gadu laikā pēc rezidentūras beigšanas gūst ienākumus Latvijas republikā un ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs no darba algas vai saimnieciskās darbības. Līdz ar to ir skaidri redzams, ka šāda norma jau pastāv un Veselības ministram dižoties, ka viņš ir panācis kaut kādu vienošanos vai kompromisu ar studentiem, ir pilnīgi bezjēdzīgi un to pat varētu nosaukt par “preses pīli vai pilnmēnesi”. Taču būtiski ir tas, ka esošā kārtība nosaka, ka rezidentam pēc rezidentūras beigšanas ir izvēles brīvība savas darbavietas izvēlē, un viņš var būt tāds pats nodokļu maksātājs, ka visi citi. Nosacījums ir tāds, ka viņam ir jābūt nodokļu maksātājam Latvijas republikā no savas ārstnieciskās darbības.
Stāšanos rezidentūrā šobrīd nosaka augstskola, kura īsteno rezidentūras apmācības programmu– mūsu valstī tās ir divas– Latvijas Universitāte un Rīgas Stradiņa universitāte. Katrā no augstskolām ir sava uzņemšanas komisija un uzņemšanas kritēriji, kas ir atšķirīgi. Taču kritēriji, kādus rezidentam vajag izpildīt, ir zināmi. Rezidentam, izturot konkursu un slēdzot līgumu ar universitāti, ir iespējas izvēlēties savas klīniskās prakses vietu. Šobrīd katrai reģionālajai slimnīcai un pašvaldībai nāktos stāvēt pie medicīnas fakultātes durvīm un aicināt jaunos ārstus pie sevis strādāt. Un šim piedāvājumam vajadzētu būt gana vilinošam– gan atalgojumam, gan dzīves apstākļu ziņā, pie kam ar iespējām tālākizglītībā.
Rezidentūras atalgojums– šis ir apstāklis, kas satrauc katru no esošajiem un topošajiem rezidentiem. Rezidenta pienākums ir atrasties ārstniecības iestādē no plkst. 8:00 līdz 16:00– respektīvi, pilnu darba dienu. Rezidents ir pilna laika darbinieks ārstniecības iestādē. Rezidentam nav tiesību kavēt darbu, rezidentam nav tiesību neierasties darbavietā– par to viņu var atbrīvot no darba. Rezidenta atalgojums ir 550 eiro mēnesī par vienu darba slodzi. Rezidents no sava atalgojuma maksā tādus pašus nodokļus, kā jebkurš darba ņēmējs Latvijas Republikā. Tātad rezidents uz rokas saņem ap 400 eiro. Un šajā brīdī katrs no mums var apstāties un padomāt– vai cilvēks, kuram ir 25– 30 gadi vai pat vairāk, spēj par šādu algu nodrošināt sev kaut cik cienījamus dzīves apstākļus? Jautājums retorisks. 2009. gadā valdība līdz augustam nevarēja izlemt, vai valsts finansētas rezidentūras vietas būs vispār, taču šī jautājuma sakārtošanai esošajiem rezidentiem no atalgojuma tika noņemti 100 lati (142 euro). Krīzi mēs esam pārvarējuši, bet rezidentiem atalgojuma apmērs nav atgriezts.
Rezidentūras ilgums ir no 3 līdz 6 gadiem, atkarībā no specialitātes. Studijas rezidentūrā jaunais ārsts parasti uzsāk 24 – 26 gadu vecumā. Beidzot rezidentūru, ārsts parasti ir 28 līdz 32 gadu vecs. Nodrošinot valsts uzstādīto atstrādi jaunais ārsts savu dzīvi var uzsākt vēl pēc pieciem gadiem, kad viņa skolasbiedri un citu augstskolu beidzēji jau sen sev jau ir nodrošinājuši stabilu karjeru. Vai tas ir godīgi? Atkal retorisks jautājums.
Rezidentūras vietu skaits– Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas fakultāti (RSU) šogad absolvēs 181 students, savukārt Latvijas Universitātes medicīnas fakultāti (LU) absolvēs 78 studenti. Valsts apmaksātas rezidentūras vietas ir 200, no kurām apmēram 25% būs atvēlētas papildspecialitāšu rezidentiem. Sanāk, ka pieejamas būs aptuveni 160 rezidentūras vietas uz 259 absolventiem un apmēram 50 līdz 80 jaunajiem ārstiem, kuri rezidentūras vietas nav ieguvuši pagājušajos gados, bet vēlas strādāt savā dzimtenē. Latvijas Ārstu biedrība no veselības ministra Gunta Belēviča 2015. gadā saņēma solījumu palielināt rezidentūras vietu skaitu līdz tādam līmenim, lai visiem medicīnas fakultāšu beidzējiem par valsts budžeta līdzekļiem būtu nodrošināta vieta rezidentūrā. Pagājis gads, šogad esam tika iepazīstināti ar plānotajiem MK 685. noteikumu grozījumiem, kas ir pilnīgi pretējais ministra solījumiem. Šobrīd jau skaidrs, ka piespiedu kārtā Latviju pametīs no 100 –140 jauno ārstu. Vai tas ir godīgi, vai Latvija apzināti dzen prom savus jaunos talantus?

Ko plāno ieviest veselības ministrs Guntis Belēvičs?
Klausoties ministra pašslavinājumos, rodas iespaids, ka Guntis Belēvičs ir radījis pavisam jaunu tiesību akta projektu, taču LĀB rīcībā ir dokuments, kurā pēdējās izmaiņas ir veiktas 03.03.2016.– tātad pirms divām nedēļām. Jaunāks dokuments nav nonācis līdz LĀB nedz pa pastu vai pa e-pastu, nedz pat ar pasta balodi. Jaunā dokumenta projekta vienkārši nav, līdz ar to man atliek komentēt šo 3.03.2016. radīto tiesību akta projektu, kurš šobrīd ir manā rīcībā.
Tiesību akta jaunajā projekta 5. punktā ir noteikts, ka Augstskolas, kuras īsteno augstāko profesionālo studiju programmu ārsta grāda iegūšanai (turpmāk – augstskola) un Veselības ministrija, izveido vienoto uzņemšanas komisiju (turpmāk – uzņemšanas komisija), kura katru gadu līdz 8. jūlijam organizē rezidentūras pretendentu pieteikšanos rezidentūras studiju programmās saskaņā ar šo noteikumu 4. punktu apstiprinātajās specialitātēs un iesniedz Veselības ministrijā rezidentūras pretendentu sarakstu. Šis punkts ir pretrunā ar Augstskolu likuma 4. pantu un 26. panta pirmās daļas 3. punktu, ko savā atzinumā veselības ministrijai ir norādījusi Augstākās izglītības padome (turpmāk– AIP). Veidojot vienotu rezidentūras uzņemšanas komisiju, zūd objektivitāte, kura ļautu studentam pašam izvēlēties universitāti, kurā studēt rezidentūrā.
Projekta 5.punktā ir noteikts, ka uzņemšanas komisija, organizējot rezidentūras pretendentu atlasi, prioritārā kārtībā uzņem tos rezidentūras pretendentus, kuriem atbilstoši šo noteikumu 4. punktā noteiktajām specialitātēm ir noslēgta vienošanās ar pašvaldību vai valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādi, kas sniedz no valsts budžeta apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, ārpus Rīgas par darba tiesisko attiecību uzsākšanu attiecīgajā ārstniecības iestādē ārpus Rīgas pēc rezidentūras programmas beigšanas, ja šajā vienošanās norādītās darba tiesiskās attiecības tiks nodibinātas tajā specialitātē, uz kuras rezidentūras studiju programmu rezidentūras pretendents ir pieteicies. Šajā kontekstā atkal var atsaukties uz Augstskolu likuma 4. panta trešās daļas 3. punkta b) apakšpunktu un 46. pantu, kuros ir noteikts, ka augstskolām pašām ir jāizstrādā uzņemšanas noteikumi un tie jāsaskaņo ar Augstākās izglītības padomi, kas ir minēts AIP atzinumā. Taču šiem plānotajiem grozījumiem ir arī cits aspekts– pašvaldībām zūd motivācija piesaistīt jaunos speciālistus. Šobrīd pašvaldības un reģionālās slimnīcas var sasist plaukstas un gaidīt, kad viņiem klēpī iekritīs jaunais speciālists un labos pašvaldības slimnīcas bezdarbības radīto ārstu trūkumu. Veselības ministra ieskatā, šī iestrādātā norma rīt atrisinās trūkstošo ārstu problēmu Latvijas lauku reģionos. Veselības ministrs neuzskata, ka pašvaldību pienākums būt rūpēties, lai pašvaldība pati mēģinātu piesaistīt jauno ārstu ar konkrētiem labumiem– konkurētspējīgu algu, nodrošinātu dzīvesvietu un daudziem citiem labumiem. Veselības ministrs uzskata, ka “burkāns” ir nodrošināta valsts apmaksāta rezidentūras vieta ar nieka 400 eiro uz rokas. Būtiski ir arī domāt par rezidentūras apmācības kvalitāti– šobrīd rezidentu drīkst apmācīt ne tikai sertificēts ārsts, bet arī tāds, kuram ir apmācīttiesīgas personas statuss. Tādu ārsts var iegūt tikai tad, kad sevi ir pierādījis kā spējīgu pedagogu, rakstījis zinātniskas vai medicīniskas publikācijas un veicinājis savu tālākizglītību. Šādu speciālistu reģionos nav īpaši daudz. Šādi tiesību akta grozījumi var pazemināt rezidentu apmācības kvalitāti. Minēšu piemēru savā specialitātē–rezidentam, kurš rezidentūru iziet Rēzeknē, būs jādodas uz Rīgu lai profesora Gustava Latkovska vadībā apgūtu invazīvo kardioloģiju vai pie profesores Evas Strīķes mācītos anestezioloģiju kardioķirurģijā. Tās nav vienas dienas studijas, bet gan mēnešiem ilgi mācību cikli. Kā Guntis Belēvičs plāno nodrošināt šo mācību ciklu kvalitatīvu apgūšanu?
Tiesību akta grozījumu projektā 28. Punkts nosaka, ka persona, kuras apmācība rezidentūrā finansēta no valsts budžeta līdzekļiem, pēc rezidentūras beigšanas turpmākos piecus gadus normālā darba laika ietvaros (tai skaitā, skaitot to summāri) strādā:
28.1. attiecīgajā ārstniecības personas specialitātē Latvijas Republikas teritorijā publiskas personas izveidotā ārstniecības iestādē, ģimenes ārsta praksē, Veselības inspekcijā vai Slimību profilakses un kontroles centrā; 
28.2. attiecīgajā ārstniecības personas specialitātē Latvijas Republikas teritorijā ārstniecības iestādē, ar kuru ir noslēgta šo noteikumu 5.1 punktā minētā vienošanās vai pašvaldības norādītajā ārstniecības iestādē, ja šo noteikumu 5.1 punktā minētā vienošanās ir noslēgta ar pašvaldību.
Tātad no plānotajiem grozījumiem saprotams, ka gan rezidentūras laikā, gan arī pēc tās tuvākos piecus gadus (iespējams trīs gadus, pēc jaunākās informācijas masu medijos) rezidents tiks piesaistīts konkrētai vietai. Satversmes tiesa savā 2012. gada spriedumā lietā Nr. 2011-14-03 atzina prasību trīs gadus pēc rezidentūras beigām gūt ienākumus Latvijas Republikā atbilstošu Satversmei. Taču šajā spriedumā, pretēji G. Belēviča domām, ir noteikts, ka personai ir jāgūst ienākumi Latvijas Republikā– t.i., jābūt nodokļu maksātājam. Guntis Belēvičs uzskata, ka piespiest cilvēku dzīvot vietā, kurā viņš, iespējams, nemaz nevēlās, ir atbilstoši Satversmei un cilvēktiesību principiem. Vai šis Satversmes tiesas spriedums pieļauj astrādes termiņu bezgalīgi pagarināt– domāju, ka nē.
Un visbeidzot- iepazīstoties ar Ministru kabineta noteikumu projekta “Grozījumi Minstru kabineta noteikumos Nr. 685 “Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi”” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju), negūstu nekādu priekšstatu par nepieciešamību veikt grozījumus tiesību aktā. Šis dokuments satur nepatiesu informāciju, ka LĀB ir ierosinājusi veidot vienotu rezidentūras uzņemšanas komisiju. Minētais dokuments nesatur nekādu informāciju par reģionos nepieciešamo ārstu daudzumu, un kādas tieši specialitātes trūkst. Līdz ar to LĀB negūst priekšstatu par minēto Ministru kabineta noteikumu grozījumu nepieciešamību un objektivitāti.
Kāpēc LĀB iebilst Veselības ministrijas izstrādātajiem Ministru kabineta noteikumu Nr. 685 „Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi” grozījumiem?

  1.      Saskaņā ar Augstskolu likumu un Augstākās izglītības padomes atzinumu nav likumīgi veidot vienotu rezidentu uzņemšanas komisiju;
  2.      Rezidenti ar reģionālo vienošanos nedrīkst būt prioritāri uzņemami rezidentūrā, jo LĀB ieskatā tas veicinās jauno ārstu nestāšanos rezidentūrā, un labākie topošie speciālisti var neiegūt rezidentūras vietas;
  3.      Reģionālā vienošanās nedrīkst kalpot kā “ielāps” ārstu trūkumam reģionos;
  4.      LĀB ieskatā nav pamatojama atstrādes termiņa pagarināšanai;
  5.      LĀB uzskata, ka sākotnēji ir jānodrošina tāds rezidentūras vietu skaits, kas atbilst augstskolu beidzēju skaitam tuvākajos sešos gados un Veselības ministrijai ir stingrāk jānosaka medicīnas fakultātēs par valsts budžeta līdzekļiem uzņemamo studentu skaitu, tikai tad var domāt par iespējamiem grozījumiem normatīvajos aktos;
  6.      LĀB negūst no Veselības ministrija priekšstatu, kā plānotie Ministru kabineta noteikumu Nr. 685 “Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi” grozījumi ietekmēs situāciju ar trūkstošajiem ārstiem reģionos.
  7.      LĀB uzskata, ka ārstu trūkums reģionos ir risināms starpministriju līmenī, kā valstiska problēma;
  8.      LĀB uzskata, ka piemērojot šo normu medicīnas fakultāšu beidzējiem, šāda pati atstrādes forma būtu jāpiemēro visiem studējošiem par valsts budžeta līdzekļiem, jo reģionos speciālistu trūkst ne tikai medicīnā;
  9.      LĀB uzskata, ka ievērojot tiesiskās paļāvības principus, šos noteikumus ātrākais var attiecināt uz studentiem, kuri plāno stāties studijās medicīnas fakultātē kādā no universitātēm;
  10.   LĀB uzskata, ka maldīgs ir uzskats, ka rezidenti grib palīkt tikai Rīgā dēļ vieglākas dzīves un viņu ir par daudz Rīgā. Šobrīd Rīgas ārstniecības iestādēs arī ir katastrofāls mediķu trūkums un rezidenti ir tie, kas strādā sertificētu ārstu štatu vietās un aizpilda gan dežūras uzņemšanas nodaļās, gan īpaši daudz strādā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā.

Un visbeidzot veselības ministram Guntim Belēvičam kā 12. Saeimas deputātam būtu vairāk jārūpējas par reģionos dzīvojošo cilvēku labklājību. Šobrīd nav skaidrs kā Guntis Belēvičs pārstāv vēlētājus Saeimā, ko viņš Saeimā dara un kādas ir viņa Saeimas deutāta darbības konsekvences. Iespējams, viņa vietu vajadzētu ieņemt kādam daudzsološākam deputāta kandidātam no ZZS. Un tas, ka Guntis Belēvičs, nesaņemot Saeimas deputāta algu, mazāk tērē nodokļu maksātāju algu ir pilnīgas muļķības– visu Saeimas deputātu atalgojums pēc Valsts budžeta likuma nonāk Saeimas budžetā un “līdzekļu ietaupījums” tiek novirzīts kādas kompensācijas izmaksai. Iesaku ZZS frakcijai izvērtēt ētiskos aspektus Gunta Belēviča darbībām gan kā veselības ministram, gan kā 12. Saeimas deputātam un pseidouzņēmējam.
Secinājumi:

  1.      Ar Gunta Belēviča aktivitātēm ārstu trūkums reģionos no pašvaldību pleciem tiek pārcelts uz pašu potenciālo ārstu pleciem, pie tam topošo ārstu– vismazāk aizsargāto kolēģu segmentā;

2.     Iepazīstoties ar plānotajām normatīvo aktu izmaiņām, anotācijā rakstītais nerada iespaidu, ka problēmas jel kā tiks atrisinātas.